Iesaki rakstu:

Atmodas sākums bija arÄ« 1987. gada 23. augusts, kad cilvÄ“ktiesÄ«bu aizstāvÄ«bas grupa rÄ«koja manifestāciju un ziedu nolikšanu pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa, pieminot 1939. gada noziedzÄ«gā Molotova-Ribentropa pakta, kas izraisÄ«ja Latvijas Republikas okupāciju un neatkarÄ«bas zaudÄ“šanu, upurus un arÄ« Vācijas un PSRS karā bojāgājušos.

Pirms manifestācijas okupācijas vara vÄ“rsās pret «nacionālistiski noskaņotajiem» jeb Latvijas brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājiem: Latvijas PSR Valsts drošÄ«bas komiteja jeb čeka fiziski izolÄ“ja daudzus organizÄ“tāju, «Helsinki-86» biedrus, bet Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas spÄ“ku sardze kavÄ“ja cilvÄ“ku piekļūšanu BrÄ«vÄ«bas piemineklim.

TomÄ“r manifestācija izdevās, daudzi latvieši pÄ“c ilgiem okupācijas gadiem publiski pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa nolika ziedus, bet cilvÄ“ki tika apcietināti un sapulcÄ“jušies ļaudis izklÄ«dināti. AtsevišÄ·us brÄ«vÄ«bas tÄ«kotājus čeka un milicija piekāva. Cita starpā šÄ«s zvÄ“rÄ«bas papostÄ«ja pat tajā dienā Romas katoļu baznÄ«cas kardināla rÄ«koto katoļu jauniešu iestiprināšanu.

Neskatoties uz to, demonstrācijā piedalÄ«jās lÄ«dz desmitiem tÅ«kstošu cilvÄ“ku. IespÄ“jams, ka todien aizturÄ“ja arÄ« virkni latgaliešu, pat kādu esošo Krišjāņa Kariņa valdÄ«bas locekli? Virknei protestu organizÄ“tāju atņēma pilsonÄ«bu, un viņi tika izraidÄ«ti no valsts.

Savukārt kāda izlaiduma klases skolniece no Dagdas vārdā Ilga Šuplinska kā Latvijas Ä»eņina komunistiskās jaunatnes organizācijas pirmorganizācijas sekretāre tolaik nesmādÄ“ja paslavÄ“t čekas organizācijas Latvijas Miera aizstāvÄ“šanas komitejas akciju «Miera stunda» un publicÄ“ja kaismÄ«gu uzsaukumu laikrakstā «Komunisma Ausma».

Tagad, pÄ“c trÄ«sdesmit diviem gadiem atkārtoti publicÄ“jam, ko par Molotova-Ribentropa pakta nosodÄ«tājiem, grupu «Helsinki-86» un «nacionālistiski noskaņotu cilvÄ“ku izprovocÄ“tiem mÄ«tiņa organizatoriem» tautai rakstÄ«ja persona, kura tagad uzskata, ka ir cienÄ«ga bÅ«t par neatkarÄ«gās Latvijas ministri:

“1. septembrÄ« ir daudz saviļņojošu notikumu, bet katram Padomjzemes skolÄ“nam visnozÄ«mÄ«gākās noteikti ir 45 mieram atvÄ“lÄ“tās minÅ«tes. Šogad mÅ«su klasÄ“ Miera stundā valdÄ«ja svinÄ«gs noskaņojums. VarbÅ«t tāpÄ“c, ka klasÄ“ bija arÄ« astoto klašu skolÄ“ni, kuri mācās no mums attieksmi pret šo stundu. VarbÅ«t pieaugušo klātbÅ«tne lika mums bÅ«t nosvÄ“rtākiem. Bet varbÅ«t arÄ« tāpÄ“c, ka tā ir. MÅ«su pÄ“dÄ“jā Miera stunda. Vienu pÄ“c otras pāršÄ·iram vÄ“stures lappuses.

Ar vÄ“ja appÅ«stām sejām, sastrādātām delnām, karstām, pārliecÄ«bas pilnām sirdÄ«m klasÄ“ ienāk latviešu sarkanie strÄ“lnieki. PÄ“c tam 1 418 ugunÄ«gās Lielā TÄ“vijas kara dienas un naktis padomju tautas varonÄ«bas un nesavtÄ«gas Dzimtenes mÄ«lestÄ«bas apliecinājums. Skan vārdi par fašistu zvÄ“rÄ«bām, satriecoši savā necilvÄ“cÄ«bā, cietsirdÄ«bā, pat neprātā.

Nākotnes lappuses bÅ«s jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mÄ“s spÄ“sim? VÄ“l ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem RÄ«gā pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa.

Par to, ka mÅ«s, Dagdas vidusskolas 11. klases skolÄ“nus, nepiedabÅ«s savā pusÄ“ nacionālistiski noskaņotu cilvÄ“ku IzprovocÄ“tie mÄ«tiņa organizatori, esam pārliecināti. Bet jautājums: vai kāds no jums varÄ“tu dot pretsparu runātājiem – lika padomāt. Katrs klusÄ«bā apsvÄ“ra, lÄ«dz visi nonāca pie secinājuma: droši vien nevarÄ“tu. Visi kopā noteikti, bet katrs atsevišÄ·i nÄ“.

«Ja iepretim mÅ«su vārdiem rÄ“gosies tukša aile,

Tad nav ko gadsimtu vainot,

tā bÅ«s mana un tava vaina.»

Tā raksta dzejniece Olga Lisovska.

Lai mÅ«su vārdiem vienmÄ“r seko darbi! Mums ir pienācis laiks noteikt savu dzÄ«ves pozÄ«ciju.”

Citāta no 1987. gada 29. septembra laikraksta «Komunisma Ausma» simt sešpadsmitā numura beigas.

Ja nu vārdam nav pretim «tukša aile», kā pauž dzejniece, bet okupācijas varas slavinājums no komunistu organizācijas amatpersonas spalvas, varbÅ«t vÄ“rts septiņreiz nomÄ“rÄ«t, pirms kurināt makartisma histÄ“riju?

Droši vien daudzi uzsvÄ“rs, ka bÅ«šana Latvijas Ä»eņina komunistiskās jaunatnes organizācijā bija teju vai spiesta lieta ikvienam jaunietim, lai gan ir gadÄ«jumi, kad jaunieši atteicās.

Droši vien daudzi atzÄ«s, ka bÅ«šana par Latvijas Ä»eņina komunistiskās jaunatnes organizācijas pirmorganizācijas sekretāri ir konjunktÅ«ra un nodeva okupācijas režīmam, kas sevišÄ·u ļaunumu dažos gadÄ«jumos arÄ« nenodarÄ«ja.

Droši vien daudzās Ä£imenÄ“s, kurās vecāki bija kolhoza mākslÄ«gie apsÄ“klotāji un Padomju SavienÄ«bas komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretāri, bÄ“rni varÄ“ja arÄ« nezināt par to, ka Latvija ir bijusi okupÄ“ta.

Bet viennozÄ«mÄ«gi ir skaidrs, ka Atmodas laikā, 1987. gadā šÄdu slavinājumu – «padomju tautas varonÄ«bas un nesavtÄ«gas Dzimtenes mÄ«lestÄ«bas apliecinājums» – piespiest nevienu ar varu vairs rakstÄ«t gan nevarÄ“ja. Nebija nekādi Staļina laiki. Un aiz mÄ“les nevienu nevarÄ“ja raut, lai piespiestu publiski laikrakstā kritizÄ“t brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājus pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa 1987. gada 23. augustā.

Droši vien to var norakstÄ«t uz mazpilsÄ“tas meitenes jaunÄ«bas ticÄ«bu komunisma ideāliem un Latvijas PSR sociālistiskās revolÅ«cijas valstiskumam? VarbÅ«t.

VienÄ«gi tad personām, kas izdzÄ«vojušÄs pa komunistisku organizāciju, mainÄ«jušas dzÄ«ves pozÄ«ciju, tajā skaitā Zatlera partiju nomainot pret Jauno konservatÄ«vo partiju, nevajadzÄ“tu, attaisnojot savu politiku, precÄ«zāk, piesedzot pašu skaidru politisku priekšlikumu galÄ“ju trÅ«kumu, citus saukāt par komunistiem un čekistiem.

Turpinājums sekos.