Iesaki rakstu:

Ievadā jāteic, ka aitas labticīgais uzskats, ka vilks jēra ada ir zaudējis vilka tikumu, ir, maigi izsakoties, visnotaļ netālredzīgs un muļķīgs.

Tuvojas kartÄ“jās Saeimas (diezgan grÅ«ti pašlaik šo vardu "Saeima" rakstÄ«t ar lielo burtu) vÄ“lÄ“šanas. SavstarpÄ“jo samazgu jÅ«ra (vai okeāns) un publiska bieži vien ar kaudzi (cenzÄ“ts) politisko apakšbikšu mazgāšana kļūst par savdabÄ«gu Latvijas 4. maija republikas pastāvÄ“šanas laika rutÄ«nas elementu.

Protams, diez vai varÄ“tu naivi uzskatÄ«t, ka visur citur šajā pasaulÄ“ citās valstÄ«s iztiek bez oponentu nomelnošanas, apvainošanas, kompromata iztirzāšanas publiskajā telpā, tomÄ“r - šo daudzo gadu laikā ir radies priekšstats, ka Latvijā šis process ir sevišÄ·i iemīļots un gaidÄ«ts: kā bÄ“rns gaida dāvanas no ZiemassvÄ“tku vecÄ«ša, tā Latvijas iedzÄ«votāju krietna daļa kā seriāla kārtÄ“jo sÄ“riju gaida tiešraides šovu "vÄ“lÄ“šanas".

It kā varÄ“tu jau pievÄ“rt uz visu šo miskasti acis, tomÄ“r... jāatzÄ«st ir tas, ka demokrātijas nostiprināšanā neesam pavirzÄ«jušies nekur tālāk, kā esam gribÄ“juši virzÄ«ties pÄ“c nosacÄ«tas neatkarÄ«bas atgÅ«šanas - nosacÄ«tas, jo Latvija joprojām nav panākumiem bagāta attiecÄ«bā uz savam māsām Lietuvu un Igauniju tādos reiz okupÄ“tai valstij svarÄ«gos uzdevumos kā lustrācija, bez kuras veikšanas joprojām valstÄ« dienaskārtÄ«bu nosaka ne viens vien politiÄ·is ar diezgan apšaubāmu pagātni un reputāciju, ka arÄ« ilgtspÄ“jÄ«ga tautsaimniecÄ«bas attÄ«stÄ«ba.

Faktiski notiek tāda savdabÄ«ga mīņāšanās uz vietas, nespÄ“jot piedāvāt neko jaunu vai nebijušu. Kaut ko pārdomātu, sakarÄ«gu, loÄ£isku. Visas priekšvÄ“lÄ“šanu programmas ir tukši teksti bez Ä«paša satura vai jÄ“gas - no tiem jebkura brÄ«dÄ« drÄ«kst atkāpties kā no Saeimas deputāta svinÄ«ga solÄ«juma, un nebaidÄ«šos sacÄ«t - arÄ« zvÄ“rests sen jau nav zvÄ“rests, bet tukša formāla muldÄ“šana, lai vismaz radÄ«tu ilÅ«ziju, ka ir kāds, kas domā, vÄ“las un ir gatavs darÄ«t kaut ko saturÄ«gu Valsts laba.

Ironiski, bet šÄ«s vÄ“lÄ“šanas, kuras iekrÄ«t tieši pirms Latvijas Republikas dibināšanas gadskārtas, nesola nekādas pārmaiņas nedz mums, sabiedrÄ«bai, nedz politiskajai virtuvei – kārtÄ“jo reizi pabÄ«dÄ«sies un pārbÄ«dÄ«sies daži krÄ“sli ar supermÄ«kstu polsterÄ“jumu sēžamvietas atstutÄ“šanai, un tas arÄ« bÅ«s viss.

Un turpināsies lielais bezcerÄ«bas un totālas bezjÄ“dzÄ«bas, klajas bezrÅ«pÄ«bas un noziedzÄ«gas nolaidÄ«bas seriāls, kuru vÄ“rojam jau kopš 1990. gada - Latvija joprojām nav demokrātiska valsts, bet gan brÄ«vvalsts, kura vienlÄ«dzÄ«gas tiesÄ«bas ir uz papÄ«ra, bet realitātÄ“ visi procesi visos iespÄ“jamajos lÄ«meņos kā viena jauka Orvela gramata. Visi ir vienlÄ«dzÄ«gi, bet daži ir vienlÄ«dzÄ«gāki par citiem.

Un diemžēl šÄ« jau ir pašas sabiedrÄ«bas bezatbildÄ«bas vēža forma, kuras metastāzes vÄ“rojamas visapkārt mums ikdienā. VienpatÄ«ba, egoisms, alkatÄ«ba. TrÄ«s vaļi, uz kuriem, nebaidos šÄ«s atklāsmes, pašlaik balstās mÅ«su Valsts. MÅ«su Latvija. MÅ«su šodiena. Un, pÄ“c visa spriežot - tāda ieplānota arÄ« rÄ«tdiena.

Žēl, jo Latvija nosacÄ«tas neatkarÄ«bas atgÅ«šanas brÄ«dÄ« bija unikālā situācijā - visa Eiropa pÄ“c Otra pasaules kara piedzÄ«voja lielas pārmaiņas gan ekonomiskajā, gan sociālās atbildÄ«bas sfÄ“rā. Latvijai bija iespÄ“ja vÄ“rtÄ“t labos un ne tik veiksmÄ«gos attÄ«stÄ«bas modeļus - nogriezt pareizo mÄ“ru un doties zelta vidusceļu.

MÄ“s Latvijā vairs nevaram attaisnoties ar to, ka esam visas Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalstu lÄ«menÄ« praktiski visos rādÄ«tājos priekšpÄ“dÄ“jās vietās, jo "piecdesmit gadus Latvija bija okupÄ“ta" un tādēļ "esam tur, kur esam".

Pirmā Latvijas Republika sasniedza visas Eiropas lÄ«menÄ« tiešam atzÄ«stamu rezultātu tautsaimniecÄ«bas attÄ«stÄ«bā krietni Ä«sākā laika posmā nekā šobrÄ«d "nobumbulÄ“tais" laiks kopš neatkarÄ«bas atgÅ«šanas. Tātad problÄ“ma vairs nav tajā, ka esam bijuši okupÄ“ti - problÄ“ma ir mÅ«sos pašos. Jo mÅ«su problÄ“ma ir bezatbildÄ«ba, egoisms un alkatÄ«ba. TrÄ«s vaļi, kuri spÄ“j sagraut jebkuru sabiedrÄ«bu un valsti visnotaļ norobežojamā laika periodā.

Es brÄ«nos par sabiedrÄ«bas spÄ“ju vienoties tādos krietnos pasākumos kā Dziesmu svÄ“tki. Es priecājos par sabiedrÄ«bas spÄ“ju atsaukties brīžos, kad ir jāziedo, jāpalÄ«dz kādam, kas sauc pÄ“c palÄ«dzÄ«bas, spÄ“ju vienoties ikgadÄ“jās Lielajās talkās. MÄ“s to spÄ“jam, mÄ“s to varam. Tātad - kādēļ, kas ir tas lÅ«zuma punkts, tā dziļā aiza, kas neļauj palÄ«dzÄ“t beidzot pašiem sev un lÄ«dz ar to visai sabiedrÄ«bai, visai valstij, mÅ«su Latvijai?

Kādēļ mÄ“s paļaujamies uz lÄ“tu populismu, ko atražo neliela saujiņa neliešu? Kādēļ ir tik grÅ«ti atkratÄ«ties no šiem savu laiku nodzÄ«vojušajiem komunistu dinozauriem kā Lembergs, Ameriks un citiem "dižagriem"? Kādēļ pieļaujam to, ka mÅ«su RÄ«ga vairs nav RÄ«ga, bet, piedodiet, - "Muhosranska"?

Jautājumi, kuri šobrÄ«d ir nekas vairāk kā filozofiskas apceres vÄ“rti un retoriski. Jo katram ir jāatbild pašam par sevi. Un te nu ir vietā reiz kaut kur dzirdÄ“tais: "Kā lemsiet, tā bÅ«s!"

Gata ŠÄ¼Å«kas karikatÅ«ra no la.lv