Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Saruna ar kādreizÄ“jo Pilsoņu Kongresa VÄ“lÄ“šanu komisijas priekšsÄ“dÄ“tāju Antonu Mikosu.

Nākamais vietvaldis izraudzīts jau sen

DDD: Aptuveni pirms mÄ“neša biedrÄ«ba “Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu” publiskoja aicinājumu, kuru parakstÄ«juši daudzi sabiedrÄ«bā pazÄ«stami cilvÄ“ki, par Valsts prezidentu ievÄ“lÄ“t Eiropas SavienÄ«bas Tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Kāpec jÅ«s nepiekrÄ«tat, ka Egils Levits bÅ«tu labs valsts galva?

Antons Mikoss: TB/LNNK un “Visu Latvijai!” grib redzÄ“t Egilu Levitu par Saulvedi jau kopš 2007. gada. Kad ieskatÄ«jos to personu sarakstā, kas parakstÄ«juši petÄ«ciju par Egilu Levitu kā Valsts prezidentu, redzu patieso ainu. PiemÄ“ram, Vilis VÄ«tols – pozitÄ«vs cilvÄ“ks ar vāji izteiktu analÄ«tisko domāšanu. Bet daudzi šajā sarakstā ir ar “vati” galvā… Viens no tiem ir Dainis Īvāns.

DDD: Kā saprast jÅ«su teikto, ka Latvijas Tautas frontes lÄ«derim Dainim Īvānam “vate” galvā?

A.M.: Man ar viņu ir krustojušies ceļi, un zinu mazliet vairāk par viņa biogrāfiju. Redziet, kad mirst kādas lielas okupācijas varas “guru”, tad, kā jÅ«s domājat, kurš bÅ«s nākamais vietvaldis kādā okupācijas pārvaldes sadaļā?

DDD: Kāds uzticams kolaborants?

A.M.: Tas, kurš raksta nekrologu! 1982. gadā nekrologu LeonÄ«dam Brežņevam rakstÄ«ja komunists Dainis Īvāns. Tātad jau tolaik viņš tika izvÄ“lÄ“ts par cilvÄ“ku, kuram okupācijas vara uzticÄ“s bÅ«tisku uzdevumu nākotnÄ“.

DDD: Kur šis Daiņa Īvāna rakstÄ«tais nekrologs tika publicÄ“ts?

A.M.: AvÄ«zÄ“ “Cīņa” – LKP CK, LPSR Augstākās Padomes un Ministru Padomes izdevumā. Manuprāt, zÄ«mÄ«gi, ka šis “Cīņas” numurs ir pazudis no Latvijas publiskajiem arhÄ«viem. Man pašam ir raksta fotogrāfija, kuru nododu jÅ«su rÄ«cÄ«bā. Tur starp visu citu ir rakstÄ«ts: “MÄ“s, karu neredzÄ“jušie, neesam to aizmirsuši. MÄ“s esam iemācÄ«ti novÄ“rtÄ“t vārdu MIERS…” Šos melus viņš rakstÄ«ja laikā, kad no Afganistānas uz Latviju pienāca cinka zārki. Tātad karš ir miers. PilnÄ«ga vate galvā tam cilvÄ“kam.

Tātad Dainis Īvāns tika gatavots krietni iepriekš. Atceros Latvijas Tautas frontes pirmo kongresu, kad Jānis Peters sÄ“dÄ“ja izgāzies un ieteica savu labo kandidatÅ«ru – Daini Īvānu.

Visus Atmodas gadus man ar Daini Īvānu bija visai interesantas attiecÄ«bas – es viņam sekoju kā Ä“na, un viņš mani visādi ignorÄ“ja vai pretdarbojās, piemÄ“ram, runājot par Pilsoņu Kongresu. Bet bija arÄ« cita saskarsme – 1990. gadā viņš, bÅ«dams Augstākās Padomes priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieks, ieradās Taurupes vidusskolā iedzÄ«votāju sapulcÄ“ un stāstÄ«ja, ka dāņi Mazās Juglas krastos skaistā vietā cels toksisko atkritumu izgāztuvi… un taurupiešiem bÅ«s darbavietas, asfaltÄ“ts ceļš…

Es jau 1988. gada 31. jÅ«lijā uzrakstÄ«ju vÄ“stuli, kuru nolasÄ«ja radio “Mikrofonā”. Komunistu Valsts plānā bija iecere bÅ«vÄ“t toksisko atkritumu miskati TaurupÄ“, kur bija uziets 10 metru biezumā Ä«paši blÄ«vs māla slānis. Un apglabāt toksiskos atkritumus tur bija iecerÄ“ts bez Ä«pašiem sarkofāgiem. VÄ“stuli nobeidzu ar citātu no grāmatas Ä£eologiem: “Daba ir materiāli tehniskā bāze komunisma sabiedrÄ«bas uzcelšanai.”  Taurupes iedzÄ«votāji protestÄ“ja pret nu jau Daiņa Īvāna lobÄ“to ieceri, un šo izgāztuvi neuzbÅ«vÄ“ja.

Pilsoņu Kongresa atšÄ·irÄ«ba no LTF ir milzÄ«ga!

DDD: Daudz tiek runāts par Tautas fronti, bet kā aizsākās Pilsoņu Kongresa darbība?

Antons Mikoss: Ideja nāca no Igaunijas, kur šÄ« kustÄ«ba bija aizsākusies. Igauņiem bija spÄ“cÄ«ga nevalstiskā organizācija – Senatnes pÄ“tÄ«šanas biedrÄ«ba. Tā teikt, pÄ“tot senatni, viņi “izpÄ“tÄ«ja”, ka Igaunijā noteicÄ“ji ir Igaunijas Republikas pilsoņi, Igaunijas valsts eksistÄ“ un visā pasaulÄ“ spÄ“kā ir okupācijas neatzÄ«šanas doktrÄ«na. Igaunijā jau tika reÄ£istrÄ“ti pilsoņi, lai ievÄ“lÄ“tu Pilsoņu Kongresu neatkarÄ«bas atjaunošanai. 1989. gada pavasarÄ« mÄ“s sākām Latvijas Republikas pilsoņu reÄ£istrāciju. Kad bijām jau tālu tikuši, bija jau ievÄ“lÄ“ts Pilsoņu Kongress, pie mums atbrauca pat Krimas tatāri pÄ“c padoma. Un mÄ“s arÄ« viņiem ieteicām reÄ£istrÄ“t savus pilsoņus un ievÄ“lÄ“t Pilsoņu Kongresu.

1989.gada Aglonas svÄ“tkos tika piereÄ£istrÄ“ts milzÄ«gs skaits pilsoņu. Atceros, kā Dainis Īvāns, kopā ar mācÄ«tājiem ejot gar reÄ£istrācijas galdiem, vÄ«psnāja un stāstÄ«ja viņiem, ka šÄ« pilsoņu reÄ£istrācija ir pilnÄ«gi bezjÄ“dzÄ«ga lieta. Otrā dienā tur notika Tautas frontes mÄ«tiņš. Es pieteicos teikt runu par Latvijas Republikas pilsoņu reÄ£istrācijas sekmÄ“m. Bet man, tādam radikālam nacionālistam, vārdu nedeva. Es palÅ«dzu zinātniekam Jānim Polim nolasÄ«t manu runu. Kad Dainis Īvāns to klausÄ«jās, viņš sarka un bālÄ“ja, sarka un bālÄ“ja.

DDD: Atgriežoties pie Egila Levita – varbÅ«t daudzi bÅ«s piemirsuši, bet tieši viņš radÄ«ja 1990. gada 4. maija deklarāciju, tātad bÅ«tÄ«bā sagrāva Pilsoņu Kongresa darbu. Kāda bija viņa loma Pilsoņu Kongresā?

A.M.: Egils Levits uzradās 1989. gada pavasarÄ«. Viņš atnāca uz Pilsoņu reÄ£istrācijas iniciatÄ«vas grupas sÄ“di un pastāstÄ«ja par to, ko mÄ“s jau zinājām un darÄ«jām, – par Baltijas valstu okupācijas neatzÄ«šanas doktrÄ«nu, par pilsoņu reÄ£istrācijas vajadzÄ«bu un tamlÄ«dzÄ«gas lietas. PÄ“c tam viņš pazuda, darbā nepiedalÄ«jās. Kaut kur LatgalÄ“ viņš balotÄ“jās Pilsoņu Kongresa vÄ“lÄ“šanās, tika ievÄ“lÄ“ts par delegātu, taču tas arÄ« viss. Par to 4. maija deklarāciju, ko it kā rakstÄ«jis Egils Levits, ir par stipru teikts. To rakstÄ«ja daudzi, bet gala variantu akceptÄ“ja Boriss Jeļcins[1] un Ruslans Hasbulatovs[2]. Īvāns pašrocÄ«gi to veda uz Maskavu.

DDD: Ar ko atšÄ·Ä«rās Pilsoņu Kongresa mÄ“rÄ·i no Tautas frontes mÄ“rÄ·iem?

A.M.: AtšÄ·irÄ«ba ir milzÄ«ga. Es jau iezÄ«mÄ“ju vienu cilvÄ“ku – Daini Īvānu, kurš tika iepriekš speciāli sagatavots no dziļākiem slāņiem. Protams, Egils Levits arÄ« nāk no turienes.

Lai izprastu PSRS pārmaiņu bÅ«tÄ«bu, veikšu nelielu vÄ“sturisku atkāpi. Ir precÄ«zi zināms laiks, kad Rietumpasaulei radās apņēmÄ«ba darÄ«t galu PSRS. AttÄ«stÄ«tās valstis noslÄ“dza savstarpÄ“jo stratÄ“Ä£iskās aizsardzÄ«bas iniciatÄ«vas lÄ«gumu jeb SAI. Galvenie sasniedzamie mÄ“rÄ·i bija ātrdarbÄ«gas skaitļošanas tehnikas attÄ«stÄ«šana un lieljaudas lāzeru radÄ«šana. SAI paredzÄ“ja iznÄ«cināt no kosmosa PSRS raÄ·etes pirmajās minÅ«tÄ“s pÄ“c to palaišanas, kas nozÄ«mÄ“tu, ka tās eksplodÄ“tu virs Padomju SavienÄ«bas teritorijas. Mihails Gorbačovs reaģēja nekavÄ“joši un sasauca fiziÄ·u, militāristu un visādu magu pulciņu ar vienu izskatāmo jautājumu, proti, vai SAI darbosies. Visi mierināja Gorbačovu, ka tas ir blefs. TomÄ“r fiziÄ·i bažījās par izteikto viedokli un sāka padziļināti pÄ“tÄ«t. Saņemot vispusÄ«gus pÄ“tÄ«jumus dažādās jomās, tā pati Gorbačova sasauktā zinātnieku grupa pÄ“c mÄ“neša uzprasÄ«jās uz neatliekamu tikšanos un pavÄ“stÄ«ja, ka SAI tomÄ“r ir darboties spÄ“jÄ«ga iniciatÄ«va.

Panikā par drÄ«zu globālo militāro mazspÄ“ju sacensÄ«bā ar Rietumiem Gorbačovs[3], Jakovļevs[4] un Ševardnadze[5] trijatā nolÄ“ma pasludināt “atklātÄ«bas” un “pārbÅ«ves” kursu. Negāja gludi. Militāristu vidÅ« bija gudrinieki, kas teicās esam atraduši zāles SAI neitralizÄ“šanai. PalaidÄ«šot tÅ«kstošiem tukšu raÄ·ešu, kuras tad lai triecot zemÄ“ veseli, to vidÅ« gan jau kāds procents Ä«sto kodolraÄ·ešu sasniegšot mÄ“rÄ·i. Ap šiem gudriniekiem nu pulcÄ“jās “pārbÅ«ves” pretinieki.

PārbÅ«ves galvenais uzdevums bija sameklÄ“t jaunos impÄ“rijas vietvalžus nomalÄ“s, arÄ« Latvijā, saskaņā ar Gandija universālo formulÄ“jumu: “Okupācijas varai brÅ«kot, pie varas nonāk lielāki rojālisti nekā karalis.” Pārkārtotājiem bija jārada dažādas organizācijas, kuras atbalstÄ«tu PSKP iecerÄ“tās pārvÄ“rtÄ«bas. Galvenais uzdevums šo organizāciju veidošanā bija atrast piemÄ“rotus Ä«patņus to vadÄ«šanai. ÄŒekas rÅ«pes tobrÄ«d bija sameklÄ“t tādus stukačus, kas ziņotu par dažādu jomu darbÄ«gu censoņu noskaņojumu.

ÄŒekā Ä«paši aktÄ«vi darbojās radošÄs inteliÄ£ences pārstāvji. Ne velti, dzejnieks Jānis Rokpelnis atzina, ka čekai esot ziņojis par inteliÄ£ences noskaņojumu… LÅ«k, stukačiem bija jāpalÄ«dz PSKP pakļautajai čekai atrast tādus vietvalžus, kas spÄ“tu iekarot tautas simpātijas un ieņemt vadāmu vietvalžu vietiņas organizācijās, parlamentos un valdÄ«bās. Gala mÄ“rÄ·is lielkrievu imperiālistiem bija jauna PSRS LÄ«guma noslÄ“gšana. Baltijas valstu brÄ«vprātÄ«ga iestāšanās likvidÄ“tu Rietumu neatzÄ«to vardarbÄ«go valstu okupāciju. Tātad “pārbÅ«ves” ziņotāji palÄ«dzÄ“ja atrast noderÄ«gos jaunkangarus, kas palÄ«dzÄ“tu galÄ«gi pārkausÄ“t latviešus krievu masā.

JÅ«s jautāsit, kāpÄ“c nenoslÄ“dza jauno PSRS LÄ«gumu? TāpÄ“c, ka sākotnÄ“ji mÄ“s, kuri reÄ£istrÄ“ja Latvijas Republikas pilsoņus un organizÄ“ja Pilsoņu Kongresa vÄ“lÄ“šanas, zinājām, ka Latvijas Tautas fronte visus savus virzāmos cilvÄ“kus saskaņo ar LKP CK. Un mÄ“s patraucÄ“jām!

Daudzi atceras paniku, kas sacÄ“lās 1989. gada oktobrÄ« LTF otrā kongresa laikā, kad LTF vadÄ«ba gribÄ“ja ievÄ“lÄ“t tikai pusi no LTF Domes. PārÄ“jos bija paredzÄ“ts iecelt vÄ“lāk, virzot no čekas izraudzÄ«to vidus vietÄ“jās nodaļās. PastāvÄ“jām uz to, ka kongresā jāievÄ“l divas trešdaļas domnieku. MÅ«s toreiz un arÄ« tagad dÄ“vÄ“ par šÄ·eltniekiem. Un pareizi, jo tāds bija mÅ«su nolÅ«ks! Es biju viens no tiem, kas vadÄ«ja šo sacelšanos pret LTF kliÄ·i. MÅ«su mÄ“rÄ·is bija veidot LTF ar minimālu čekas izraudzÄ«to pārstāvju skaitu LTF DomÄ“. Sākās panika – kājās pielÄ“ca Juris Rubenis un teica piepaceltas runas. Visbeidzot, es teicu, “ja Tautas fronte negrib kļūt par Latvijas Republikas pilsoņu jumta organizāciju, tad mÄ“s tādu dibināsim ap LNNK”. TādÄ“jādi LTF paliktu ar savÄ“jiem no kompartijas ieceltajiem… PÄ“c šiem vārdiem iestājās kapa klusums, uz skatuves sarosÄ«jās Sandra Kalniete, pieskrÄ“ja man klāt, pagrÅ«da mani malā un mikrofonā teica: “Ziniet, mums tomÄ“r ir jāpieņem, ko Mikosa kungs ierosina.” Ar mums vairs nevarÄ“ja nerÄ“Ä·ināties.

MÄ“s reÄ£istrÄ“jām Latvijas Republikas pilsoņus ar mÄ“rÄ·i ievÄ“lÄ“t Latvijas Republikas pārstāvniecÄ«bu – Pilsoņu Kongresu. Taču Tautas frontes vadoņi nepildÄ«ja savas Domes 1989. gada 5. augustā pieņemto dokumentu par atbalstu Pilsoņu komitejām. Atceros, vÄ“l 1989. gada 18. novembrÄ« pusmiljona mÄ«tiņā Daugavmalā Ilmārs Bišers nolasÄ«ja Ivara Godmaņa sacerÄ“to tekstu par to, kā Latvija likumÄ«gi kā suverÄ“na republika iestāsies PSRS. Tātad Tautas frontei sākotnÄ“jais mÄ“rÄ·is bija “pareizi”, demokrātiski iestāties Padomju SavienÄ«bā. Par atbalstu nolasÄ«tajam murgam iekliedzās vien daži desmiti bļāvÄ“ju, kuri atradās vienviet. Par spÄ«ti Tautas frontes spices manevriem, mÄ«tiņā bija pulcÄ“jušies cilvÄ“ki ar Latvijas Republikas pilsoņu pagaidu apliecÄ«bām kabatā – viņi ar savu klusÄ“šanu parādÄ«ja nostāju un piekrišanu nevis Tautas frontes variantam, bet Latvijas Republikas atjaunošanai.

DDD: Tātad LTF mÄ“rÄ·is sākotnÄ“ji nemaz nebija neatkarÄ«bas atjaunošana?

A.M.: Protams, nÄ“. Un šÄ« ir tā lielā atšÄ·irÄ«ba no mums – no Pilsoņu Kongresa.

Laika bumbas ielikšana

Antons Mikoss: Neieskicējot to vidi, kas 1989. gadā valdīja LPSR, mēs nevaram izprast, kas tas bija par procesu.

LPSR Augstākās Padomes Prezidijs 1989. gada 13. jÅ«lija lÄ“mumā atzina, ka “Pilsoņu komitejas kavÄ“ uzsākto darbu pārkārtošanās politikas juridiskā noformÄ“šanā. Pilsoņu komiteju veidošana ir nelikumÄ«ga, to darbÄ«ba nerada juridiskas sekas.” LPSR AP ieteica Tautas deputātu padomÄ“m, valsts un sabiedriskajām organizācijām atturÄ“ties no Pilsoņu komiteju darbÄ«bas sekmÄ“šanas. Atspoguļojot Latvijas Republikas pārstāvniecÄ«bas organizācijas darbu LPSR valstiskās suverenitātes atjaunošanā, masu informācijas lÄ«dzekļiem tika ieteikts parādÄ«t Pilsoņu komiteju nekonstitucionālo raksturu un dot šo komiteju darbÄ«bas iespÄ“jamo seku novÄ“rtÄ“jumu. Varens un iedarbÄ«gs uzstādÄ«jums, kas darbojas uz daudziem politiskajiem aktieriem, kuri nomelno Pilsoņu Kongresu arÄ« šodien.

1989.gada 28. jÅ«lijā LPSR AP pieņēma Deklarāciju “Par Latvijas valsts suverenitāti”, nosakot, ka Latvijas PSR likumiem ir prioritāte pār PSRS likumiem. Es klausÄ«jos šo sÄ“di pa radio. Atceros, ka tur aizelsies ieradās Vilnis Bresis un teica: “Es esmu tikko no Maskavas – tur mums lÅ«dza, lai mÄ“s pieņemam šÄdu likumu.” Visi bija apjukuši, bet pieņēma. VÄ“lāk sekoja LPSR AP 1990. gada 15. februāra Deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarÄ«bu.

DDD: Šajā deklarācijā ir teikts: “Pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989. gada 28. jÅ«lija Deklarāciju “Par Latvijas valsts suverenitāti”, [Latvijas PSR Augstākā Padome] iestājas par to, ka jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brÄ«vu un neatkarÄ«gu Latvijas valsti tādu valstu savienÄ«bā, kas iet humānu demokrātiska sociālisma ceļu un savas attiecÄ«bas ar citām valstÄ«m veido uz lÄ«guma pamatiem.”

A.M.: Jā, tātad viss tika gatavots, lai realizÄ“tos Staļina solÄ«jums RÅ«zveltam, kurš bija pikts par Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, sarÄ«kot referendumu pÄ“c kara mierÄ«gākos laikos. Gorbačovs to bija pārtvÄ“ris un virzÄ«ja ar visiem iespÄ“jamiem lÄ«dzekļiem. Un ir ļoti labi redzami visi politikas aktieri, kas to mÄ“Ä£ināja Ä«stenot. Pirms puča 1991. gada 18. augustā Mihails Gorbačovs zvanÄ«ja Anatolijam Gorbunovam, trešo reizi jautādams, vai Latvija parakstÄ«s Padomju SavienÄ«bas LÄ«gumu. Atbilde bija noraidoša.

DDD: Kāpēc Gorbunovs nepiekrita parakstīt?

A.M.: Kā gan viņš varÄ“ja parakstÄ«t! Atcerieties, ko stāstÄ«ju par pusmiljonu lielā mÄ«tiņa Daugavmalā reakciju uz plānu demokrātiski iestāties Padomju SavienÄ«bā! LÅ«k, kad Gorbunovs atteicās, nākamajā dienā iesākās pučs. Viņi redzÄ“ja, ka ar tām metodÄ“m vairs nevar neko panākt un ir nepieciešamas citas – Pilsoņu Kongresu novākt…

DDD: PiemānÄ«t un apstulbot latviešus?

A.M: 1990. gada 4. maija scenārija sekas mÄ“s tagad baudām pilnā mÄ“rā. LC un ZS varturi nepakautrÄ“jās pat okupantu pensionÄ“tos militāristus piesaistÄ«t Latvijai, nosaucot to par nepieciešamo kompromisu. Kas tas ir par kontingentu? No Austrumvācijas demobilizÄ“ja virsniekus, kas jaunāki par 38 gadiem. Viņi izvÄ“lÄ“jās dzÄ«vesvietu visvairāk Latvijā un Krimā. Tagad šo izlases militāristu dÄ“li un mazdÄ“li rāda savu attieksmi pie okupācijas “falla” Pārdaugavā. ZÄ«mÄ«gi, ka atbildÄ«gie par okupācijas karaspÄ“ka “izvešanu” neizvedot ir lielā cieņā. Viens jau ir pabijis prezidenta krÄ“slā – tas ir Guntis Ulmanis. Cits ir tautā mÄ«lÄ“ts zinātnieks (stukačs) – Jānis Stradiņš. VÄ“l citu politiskie censoņi kā balvu par laika bumbas uzstādÄ«šanu tagad virza par nākamo Valsts prezidentu – tas ir Egils Levits.

Kas ir jādara? Ir jāpasaka: “Pietiek!” Bet tas ir jādara visiem.

[1] Boriss Jeļcins – sākumā bija KPFSR AP priekšsÄ“dÄ“tājs, pÄ“c tam kļuva par Krievijas Federācijas prezidentu – red.piez.

[2] Ruslans Hasbulatovs – sākumā bija KPFSR tautas deputāts, kurš iestājās par lÄ«dztiesÄ«gu savienÄ«bu ar citām suverÄ“nām republikām, pÄ“c tam KPFSR AP priekšsÄ“dÄ“tāja pirmais vietnieks, tad kļuva par Krievijas Federācijas Augstākās padomes priekšsÄ“dÄ“tāju – red.piez.

[3] Mihails Gorbačovs – PSKP CK Ä£enerālsekretārs, vÄ“lāk PSRS Augstākās Padomes priekšsÄ“dÄ“tājs, pÄ“c tam vienÄ«gais un beidzamais PSRS prezidents – red.piez.

[4] Aleksandrs Jakovļevs – PSKP CK Politbiroja loceklis, ideoloÄ£iskais sekretārs, M. Gorbačova draugs – red.piez.

[5] Eduards Ševardnadze – PSKP CK Politbiroja loceklis, vÄ“lāk PSRS ārlietu ministrs, pÄ“c tam kļuva par Gruzijas prezidentu – red.piez.

 *  IntervÄ“ja LÄ«ga Muzikante, publicÄ“ts laikrakstā “DDD” Nr.6(428) [2019. gada 22. marts–11. aprÄ«lis]

Novērtē šo rakstu:

0
0