Iesaki rakstu:

PÄ“c tikai četriem mÄ“nešiem notiks Saeimas vÄ“lÄ“šanas - notikums, kuru gaida ikviens. Pilsoniski aktÄ«vā sabiedrÄ«bas daļa - cerÄ«bā kaut ko mainÄ«t, pilsoniski neaktÄ«vā - cerÄ«bā, ka kaut kas mainÄ«sies bez viņu dalÄ«bas, politiÄ·i - cerÄ«bā, ka viņus ievÄ“lÄ“s vai pārvÄ“lÄ“s. Īsāk sakot - visi cer uz labāku dzÄ«vi. Tā, protams, ir visur un vienmÄ“r bijis.

PagājušÄ gadsimta sākumā iedibināt labākas dzÄ«ves pamatus cerÄ“ja arÄ« Latvijas Satversmes tÄ“vi, kuri SatversmÄ“ ierakstÄ«ja, ka Saeimu ievÄ“lÄ“ vispārÄ«gās, vienlÄ«dzÄ«gās, aizklātās un proporcionālās vÄ“lÄ“šanās. Tāda bija “eiropeiskā” mode. Proporcionālo vÄ“lÄ“šanu sistÄ“mu uzskatÄ«ja par savā ziņā brÄ«numrecepti, kuru Ä«stenojot, sabiedrÄ«ba sāks dzÄ«vot daudz labāk. Bija cerÄ«ba, ka Latvijā, kur nebija noturÄ«go demokrātisko tradÄ«ciju, tas nodrošinās iedzÄ«votāju interešu proporcionālo pārstāvniecÄ«bu Saeimā un mazinās spriedzi starp dažādiem sociāliem slāņiem.

Sākot no 5.Saeimas ievÄ“lÄ“šanas 1993.gadā, Latvijas sabiedrÄ«bā parādÄ«jās neapmierinātÄ«ba ar pastāvošo vÄ“lÄ“šanu sistÄ“mu, taču nekas tā arÄ« nemainās. Proporcionālo vÄ“lÄ“šanu sistÄ“mas attÄ«stÄ«bas un darbÄ«bas pamatā ir stabilas un noturÄ«gas partijas, taču Latvijas partiju sistÄ“mu kā stabilu un lÄ«dz galam izveidojušos nevarÄ“ja vÄ“rtÄ“t nedz deviņdesmito gadu sākumā, nedz tagad, Saeimas vÄ“lÄ“šanu priekšvakarā. Latvijā nav no paaudzes paaudzÄ“ pārmantotās partiju atbalstÄ«šanas tradÄ«cijas. Rezultātā partijas nav ieinteresÄ“tas atdot savas “iekšas” atbalstÄ«tāju vÄ“tÄ«šanai.

Latvijas pieredze rāda, ka ir sarukusi saikne starp vÄ“lÄ“tāju un deputātu, bet pastiprinājusies plaisa starp iedzÄ«votājiem un politiÄ·iem. Saeimā tiek «iebÄ«dÄ«ti» partiju saraksti, kurus balsta interešu atbalstÄ«tāju un lobÄ“tāju klubiņi jeb, kā tagad ir modÄ“ teikt, patiesā labuma guvÄ“ji. ŠÄdi veidoto bezpersonisko partiju kandidātu sarakstu vÄ“lÄ“tāju uzmanÄ«bas piesaistÄ«šanai «atšÄ·aida» ar dažiem pievilcÄ«giem “tÄ“liem”, staltākām stājām, un to visu pārklāj iespaidÄ«gie lozungi un labskanÄ«gie saukļi. TomÄ“r realitātÄ“ lielākā daļa sarakstos iekļauto cilvÄ“ku faktiski nekontaktÄ“ ar potenciālajiem sava apgabala vÄ“lÄ“tājiem, vÄ“l jo vairāk - viņi vispār var nebÅ«t no attiecÄ«gā reÄ£iona. TāpÄ“c netiek nodrošināta vÄ“lÄ“tāju interešu pārstāvniecÄ«ba Saeimā. Tad cilvÄ“ki, protams, var bÅ«t pamatoti neapmierināti ar ievÄ“lÄ“tajiem pārstāvjiem, taču tas Ä«sti neko nedod - atsaukt konkrÄ“tu deputātu nevar. Tas veido situāciju, ka katrs no 100 deputātiem ir pārāks par tautu un atsvešinās no tās. Tautai atliek vien vÄ“l četrus gadus čīkstÄ“t un sÅ«dzÄ“ties, cik viss ir slikti.

Taču tā tas nav bijis vienmÄ“r. Tieši Latvijai svarÄ«gākais lÄ“mums - Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošana notika citādi. 1990.gada 18.marta Latvijas PSR Augstākās Padomes vÄ“lÄ“šanas norisinājās pÄ“c mažoritārās vÄ“lÄ“šanu sistÄ“mas 201 vienmandātu vÄ“lÄ“šanu apgabalā. Tieši šÄ« Augstākā Padome maijā pieņēma Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarÄ«bas atjaunošanu. Mažoritārajā sistÄ“mā ievÄ“lÄ“tie deputāti skaidri zināja, ko grib viņu vÄ“lÄ“tājs.

Ideja par pāreju uz mažoritāru vÄ“lÄ“šanu sistÄ“mu izskan diezgan regulāri kopš 5.Saeimas laikiem. ArÄ« es pats esmu nācis klajā ar izstrādātu attiecÄ«gu likumprojektu, kura diemžēl neguva parlamentāriešu atbalstu. Kā ierasts, oponentu galvenais arguments ir traumas baiļu sindroms: mažoritārā sistÄ“ma varot labi darboties tikai viendabÄ«gās sabiedrÄ«bās, bet tādā sociāli un etniski neviendabÄ«gā sabiedrÄ«bā, kāda ir Latvijā, tas nedarbosies un var novest pie bÄ«stamas sociālo un etnisko konfliktu padziļināšanas. JāatzÄ«mÄ“, ka šobrÄ«d senākā un vienkāršÄkā mažoritārā vÄ“lÄ“šanu sistÄ“ma pastāv vairāk nekā 80 pasaules valstÄ«s, kuras nebÅ«t nav pašas viendabÄ«gākās.

PasaulÄ“ pastāv trÄ«s vÄ“lÄ“šanu sistÄ“mas - mažoritārā, proporcionālā un jauktā. Katrai ir nianses un Ä«patnÄ«bas, un nevar apgalvot, ka kāda no tām ir absolÅ«ti vislabākā. TomÄ“r laika gaitā, attÄ«stoties valsts iekārtai, drÄ«kst notikt izmaiņas arÄ« vÄ“lÄ“šanu sistÄ“mā - no tā nav jābaidās, izvÄ“rtÄ“jot visus plusus un mÄ«nusus.

Pastāvot mažoritārai vÄ“lÄ“šanu sistÄ“mai, valsts teritoriju iedala vÄ“lÄ“šanu apgabalos atbilstoši deputātu skaitam. Latvijā attiecÄ«gi tie bÅ«tu 100 apgabali, no katra ievÄ“lÄ“tu vienu cilvÄ“ku. Deputātu kandidātus joprojām izvirza politikās partijas.

BÅ«tisks pluss ir tāds, ka katrs ievÄ“lÄ“tais kandidāts profesionālajā un politiskajā darbÄ«bā ir saistÄ«ts ar savu apgabalu, pārstāv to, pārzina reÄ£iona situāciju, izprot problÄ“mas. LÄ«dz ar to reÄ£ioni netiek atstāti novārtā, bet kandidāti «neceļo» no viena vÄ“lÄ“šanu apgabala uz citu. Kaut arÄ« kandidātu izvirza partija, deputāts ir atbildÄ«gs tieši vÄ“lÄ“tāju priekšÄ, jo vÄ“lÄ“tājiem ir tiesÄ«bas šo deputātu atsaukt. TādÄ“jādi tauta var «savus kalpus» kontrolÄ“t. Skaidrs arÄ« tas, ka izglÄ«totā sabiedrÄ«bā par deputātu kandidātu izvirza personu ar vislabāko politisko piedāvājumu, nevis labākajiem sakariem.

Mažoritārās sistÄ“mas pievilcÄ«ba ir faktā, ka tā laika gaitā sakārto politisko partiju sistÄ“mu. Ar laiku samazinās partiju skaits, mazinās gadÄ«juma partiju veidošanās iespÄ“jas. VÄ“lÄ“tāji sadalās pÄ“c noteiktiem principiem, apvienojas partijas ar lÄ«dzÄ«gām vÄ“rtÄ«bām un ideoloÄ£ijām, un, kas svarÄ«gi, ekstrÄ“mistu partijas, par kurām parasti balso mazs vÄ“lÄ“tāju skaits, zaudÄ“ iespÄ“ju iekļūt parlamentā.

Proporcionālo vÄ“lÄ“šanu vÄ“l viens, taču pavisam nopietns, negatÄ«vs “blakusefekts” ir fakts, ka ikvienam sarakstam ir lÄ«deris – lokomotÄ«ve, kas ievelk Saeimā arÄ« citus. Laikam ejot, tiem, kuri ievÄ“lÄ“ti lÄ«dzās lokomotÄ«vÄ“m, objektÄ«vi ir vai nu jāpakļaujas lÄ«derim, vai arÄ«, ja pašos pamostas lÄ«derÄ«ba – jāiet prom, kas arÄ« notiek katrā sasaukumā. TikmÄ“r mažoritārā sistÄ“mā tā nav, jo ikviens ir personÄ«ba un pakļaujas tikai vÄ“lÄ“tājam.

VÄ“lÄ“šanu sistÄ“mas maiņa nav pašmÄ“rÄ·is. Manuprāt, tas ir veids, kā Latvijā kopÄ«giem spÄ“kiem var veicināt cilvÄ“ku aktivitāti, tautas uzticÄ“šanos Saeimai un valdÄ«bai, valsts kopÄ«go attÄ«stÄ«bu.

ŠobrÄ«d, kaut arÄ« sabiedrÄ«ba nav apmierināta ar esošo vÄ“lÄ“šanu sistÄ“mu un apzinās tās bÅ«tiskos trÅ«kumus, vÄ“lÄ“tāji turpina balsot par bezpersoniskiem partiju sastādÄ«tiem kandidātu sarakstiem, neprasot atbildÄ«bu, bet pÄ“c vÄ“lÄ“šanu rezultātu pasludināšanas šausminās un vaimanā. KāpÄ“c tas tā notiek - jājautā tautai. Tas mans, individuālais viedoklis.