Iesaki rakstu:

DrošÄ«bas policija ir ierosinājusi lietu pret mani pÄ“c panta “Par nacionālā naida kurināšanu”, aizturÄ“ja mani un veica dzÄ«vokļa kratÄ«šanu. Izklāstu detaļas.

Piektdien, 15.decembrÄ« man piezvanÄ«ja: ar Jums runā DrošÄ«bas policijas darbinieks, mums ir Jums uzdodami vairāki jautājumi, vai JÅ«s nevarÄ“tu atnākt pie mums nākamajā nedēļā?

- Tas nebÅ«s vienkārši. Lieta tāda, ka otrdien man ir jālido uz Ameriku, uz Kaliforniju pie meitas un mazbÄ“rniem.

- Nāciet pirmdien.

- Bet par ko būs saruna?

- Uz vietas uzzināsiet.

Deviņos no rÄ«ta pirmdien es izeju no mājas, man virsÅ« skrien trÄ«s jauni cilvÄ“ki ukraiņu nacionālajos tÄ“rpos – ar melnām maskām uz sejām.

- DrošÄ«bas policija. JÅ«s tiekat aizturÄ“ts. JÅ«s tiekat aizturÄ“ts par nacionālā naida kurināšanu interneta komentāros. LÅ«k, lÄ“mums par jÅ«su dzÄ«vokļa kratÄ«šanu, nāciet mums lÄ«dz.

Piecas minÅ«tes lasu dokumentus... Nu ko, visi pieci dodamies uz manu dzÄ«vokli: es, trÄ«s cilvÄ“ki maskās un izmeklÄ“tājs (viņš bija ar atklātu seju). Nelielas formalitātes, un kratÄ«šana sākās. DzÄ«voklis man ir neliels, viena studio tipa istaba un vannasistaba. Tika iets pa apli: viens – pulksteņa rādÄ«tāja virzienā (skapis, gulta, plaukti), otrs – pretÄ“ji pulksteņa rādÄ«tāja virzienam (vannasistaba, virtuve, darba galds).

Trešais bija maskā, visdrÄ«zāk tehniÄ·is. Viņam bija čemodāniņš ar instrumentiem, datoru un fotoaparātu. Laiku pa laikam viņš pieslÄ“dzās manām ierÄ«cÄ“m, piemÄ“ram, rÅ«terim un kaut ko okšÄ·erÄ“ja. Un visu fotografÄ“ja. IzmeklÄ“tājs sÄ“dÄ“ja pie galda un rakstÄ«ja protokolu. Es smÄ“Ä·Ä“ju un skatÄ«jos.

AtzÄ«mÄ“šu, ka kratÄ«šana bija ļoti drastiska. Pārrakāja visas vietas un visus stÅ«rus, izčamdÄ«ja visas zeÄ·es un kreklus. Savādi, vai ne tā? Ja mani aizturÄ“ja par naida kurināšanu internetā, tad ko gan viņi meklÄ“ja manās zeÄ·Ä“s? It kā daļu no “uzkurinošajiem” komentāriem es esmu publicÄ“jis tÄ«klā, bet daļu noslÄ“pis drÄ“bju skapÄ«? Kādā veidā? Naida trombu veidā?

Viņi izņēma visas ierÄ«ces, kas saistÄ«tas ar datoru, ierakstÄ«ja protokolā un nolika malā. Bez darba datora viņi izņēma arÄ« planšeti, visas datu glabāšanas ierÄ«ces (cietie diski, zibatmiņas, kartes). ArÄ« kasti ar veciem CD diskiem aprakstÄ«ja un paņēma, arÄ« muzikālo pleijeri ...

Un, kad šÄ« nelietÄ«gā procedÅ«ra tuvojās nobeigumam, viens no maskās tÄ“rptajiem uzlÄ«da pie griestiem pārbaudÄ«t gaismas Ä·ermeņus. Man pie loga ir sešas tādas lampiņas, pats tās uzstādÄ«ju. VÄ“l vienu reizi mÄ“Ä£ināšu uzdot loÄ£isku jautājumu: KO lampiņās var paslÄ“pt apsÅ«dzÄ“tais par “naida kurināšanu internetā”? Tiek izņemta viena lampiņa, otra... piektā...

 - O! Bet te kaut kas ir! Kaut kas maisiņā!

Maisiņš tiek izvilkts dienas gaismā – PATRONAS! 16 Makarova pistoles patronas. Vau! No pÄ“dÄ“jās sestās lampiņas tiek izņemts vÄ“l viens maisiņš – 18 patronas! Pietiekami, lai apšautu trešdaļu no Latvijas Saeimas.

JāatzÄ«stas, brÄ«nÄ«jos es ļoti stipri. Viena lieta – ielādÄ“t manā datorā kādu “attālināto klientu” un manā vārdā piesmÄ“rÄ“t internetu (tā jau ir bijis). Bet cita lieta – “piemest” munÄ«ciju... Tas jau vairs nav hibrÄ«dkarš, tas jau ir karš ar šaujamieročiem... Tā teikt, “biedri” iet uz visu banku.

Skatos uz “atradumu” un ievÄ“roju, ka maisiņi, kurās atrodas patronas, ir tik ļoti pazÄ«stami. Un visdrÄ«zāk – manÄ“jie. Man tādi maisiņi dzÄ«voklÄ« mÄ“tājas desmitiem. Tādos maisiņos man dažādi eksprespasti piegādā radiodetaļas, es no rakstÄ«šanas brÄ«vajā laikā nedaudz niekojos ar lodāmuru, mana pirmā profesija – radioinženieris.

Hmm... Ja tie ir mani maisiņi, tad uz tiem ir pagalam daudz manu pirkstu nospiedumu... Neslikti izdomāts ... Uz patronām, skaidrs, manu pirkstu nospiedumu nav. PÄ“dÄ“jo reizi Makarova pistoles patronas es turÄ“ju rokā 1983.gadā, kad dienÄ“ju armijā, bet maisiņus – burtiski vakar... Atsisties bÅ«s, oi, cik grÅ«ti.

***

Tālāk mani ved uz nopratināšanu attiecÄ«gajā iestādÄ“, pa ceļam realizÄ“ju visas savas tiesÄ«bas uz advokātu. Izsaucu advokāti Immu Jansoni. Šajā situācijā viņa kā speciālists man noder vislabāk.

KamÄ“r advokāts brauc, sēžu ar vienu no maskotajiem istabā un runāju ar viņu par dzÄ«vi. Seja aizklāta, bet pÄ“c acÄ«m var pateikt – pavisam jauns puisis. Starp citu, kratÄ«šanas laikā tieši viņš atrada kastÄ«ti ar mana tÄ“va ordeņiem.

- Kas tas?

- TÄ“va apbalvojumi, frontes...

- Jā, tādas lietas vajag glabāt, tās ir ģimenes relikvijas.

Atlika atpakaļ ar cieņu, akurāti. Šo puisi es pats pie sevis nosaucu par “inteliÄ£entu”.

Ieskrien otrs, to es pie sevis nosaucu par “sivÄ“ntiņu”. Seja plata, acis – maziņas. Uzmet uz galda kaudzi ar krāsainām izdrukām – fotogrāfijas. Šajās fotogrāfijās redzams, kā mani bÄ“rni kādā no vasaras pārgājieniem kaili peldas upÄ“.

- Un ko jūs par to teiksiet? Tā ir bērnu pornogrāfija!

- Vai jūs esat pie pilna prāta? Tie ir mani bērni! Viņi peldas upē...

- Tur ir redzami atkailināti dzimumorgāni! (Baksta ar pirkstu pa bÄ“rna attiecÄ«gajās vietās un grūž man priekšÄ izdruku ar izrakstu no likuma teksta par bÄ“rnu dzimumorgānu attÄ“lošanu.)

- Tad arÄ« Briseles “čurājošais puisÄ“ns” ir pornogrāfija.

- Atzīstieties, ka tās ir jūsu patronas. Citādāk mēs...

Hmm... Man šÄ·iet, ka to, ko jÅ«s šobrÄ«d darāt, var saukt par “spiedienu”. Es esmu divreiz vecāks par jums. Tādi gājieni ar mani jums cauri neies.

Kas bija pārsteidzoši: izdrukas ar manu “čurājošo puisÄ«šu” fotogrāfijām bija gatavas 15-20 minÅ«šu laikā pÄ“c tam, kad mÄ“s ar visu komandu bijām ieradušies “valsts mājā” uz nopratināšanu. Bet cietais disks ar manu Ä£imenes fotogrāfiju arhÄ«vu ir milzÄ«gs – apmÄ“ram 0,5 terabaitu apjomā. Tā uzreiz atrast mapÄ«tÄ“s fotogrāfijas ar manu bÄ“rnu plikumiem es pats nevarÄ“tu. Bet vÄ“l taču vajag arÄ« izdrukāt...

Sanāk, ka viss šis teātris bija sagatavots un izmÄ“Ä£ināts jau iepriekš. Mani arhÄ«va diski jau iepriekš bija nokopÄ“ti, tajos jau bija parakājušies speciālisti un atraduši, kas, pÄ“c viņu domām, varÄ“tu mani piespiest “atzÄ«ties”. Sanāk, ka viņi jau iepriekš pabijuši manā dzÄ«voklÄ«, nokopÄ“juši diskus, atstājuši patronas. Bet kratÄ«šana bija tikai visa atrodamā legalizācija...

Kā viņi (vai ne tieši viņi) varÄ“ja iekļūt mana dzÄ«voklÄ«? Elementāri. Pirms gada es jau vienreiz biju “uz “sarunām” DrošÄ«bas policijā, kur mani izjautāja par braucienu uz Doņecku. Kad ieiet pie viņiem “valsts mājā”, tad no kabatām ir jāizvelk viss, arÄ« atslÄ“gas. UztaisÄ«t kopiju atslÄ“gām – piecu minÅ«šu jautājums. Bet ar manu dzÄ«vesveidu – nemitÄ«gi izbraukumi – parakāties pa manu mājvietu neviens netraucÄ“...

***

Kas bÅ«s tālāk? PaskatÄ«simies. Pagaidām no Latvijas “kantora” nekādas jaunas ziņas nav ienākušas. VienÄ«gā apsÅ«dzÄ«ba pret mani – nacionālā naida kurināšana. Man ir parādÄ«juši izdrukas no kaut kāda foruma internetā, kur it kā no mana datora kāds ar vārdu “Sergejs” ir aicinājis nogalināt latviešus. Murgi.

Es nekad neesmu neko rakstÄ«jis šajā forumā, es nekad nevienā forumā neesmu rakstÄ«jis komentārus ar svešu vārdu, es nekad neesmu aicinājis “nogalināt latviešus”. Mana māte ir latviete. Es taču nevaru aicināt nogalināt savu māti. Es vispār attiecÄ«bā pret interneta vidi esmu ļoti publiska persona. Katrs mans solis, katrs mans raksts jau 26 gadus ir atrodams laikrakstos un internetā, atliek tikai pameklÄ“t. GrÅ«ti bÅ«s atrast tiesnesi, kas noticÄ“s, ka Jurijs Aleksejevs kaut ko tādu varÄ“ja uzrakstÄ«t...

AttiecÄ«bā uz patronām... Kādēļ gan tās bÅ«tu man nepieciešamas. JaunÄ«bā, kad es dienÄ“ju armijā, es labi šÄvu gan ar “makarovu”, gan ar “kalašÅ†ikovu”, gan arÄ« ar rokas ložmetÄ“ju. Bet man jau šobrÄ«d ir 59 gadi, daudz sliktāka redze, arÄ« roka nav vairs tā “piešauta”. Lai vienkārši pašaudÄ«tos, es vairs neesmu tas labākais kandidāts. AtradÄ«sies jaunāki par mani. Bet manam ierocim – VÄ€RDAM - ir daudz lielāks kalibrs nekā 9 mm. 

Pieļauju, ka zÄ“ni no mÅ«su DrošÄ«bas policijas gribÄ“ja mani psiholoÄ£iski ietekmÄ“t, lai es pateiktu kaut ko lieku. Un viss šis teātris uz to bija orientÄ“ts. Patronas atrada kā “Ä·iršus tortÄ“” pašas kratÄ«šanas beigās, un pÄ“c tam – uzreiz uz pratināšanu, kamÄ“r es vÄ“l neesmu atjÄ“dzies... Es taču saprotu, ka viņus tā mācÄ«ja paātrinātajos alternatÄ«vi apdāvināto specdienestu darbinieku kursos.

***

Pirmkārt. Kā “aizdomās turamajam” man nav jāsaglabā “izmeklÄ“šanas noslÄ“pums”. Tādēļ par visiem notikumiem es rakstÄ«šu ļoti detalizÄ“ti. Lai cilvÄ“ki zina, kā šobrÄ«d darbojas vārda brÄ«vÄ«ba Latvijā.

Otrkārt. ŠobrÄ«d visi mani datori, diski un zibatmiņas ir pilnÄ«gā Latvijas specdienestu rÄ«cÄ«bā. Es ne brÄ«di neticu viņu godÄ«gumam. Ja jau manā dzÄ«voklÄ« viņi iebāza patronas, tad manos elektroniskajos datu glabātājos viņi var sabāzt visu, ko viņi vÄ“las – lÄ«dz pat Kenedija slepkavÄ«bai. Gaidu. Un pārsteigts nebÅ«šu. Un arÄ« jÅ«s nebrÄ«nieties, ja manā garāžā atradÄ«s nodurtu vecenÄ«ti.

Treškārt. Palasot internetā komentārus par manu aizturÄ“šanu un dzÄ«vokļa kratÄ«šanu, es pamanÄ«ju, ka vairāki no maniem kolÄ“Ä£iem žurnālistiem par to priecājas. Portālā “Rus-Delfi” mani pat nosauca par “bijušo žurnālistu”. Bijušais? Anatolij Golubev, vai Tu mani tiešÄm sauc par “bijušo žurnālistu”? Hmm…

Es saprotu, ka man šajā valstÄ« ir pietiekami daudz ideoloÄ£isko pretinieku. Ar daudziem no viņiem es jau vairāk kā 7 gadus diskutÄ“ju manis izveidotajā diskusiju klubā – IMHOclub.lv (Dievs ir liecinieks, ka es nekad nevienam neesmu liedzis izteikties). Un, ja kādu no jums specdienesti sāktu tik nelietÄ«gi presÄ“t, es kā kalns stātos viņiem priekšÄ un jÅ«s aizsargātu.

Padomājiet par to.

Redakcijas piezÄ«me: Jurijs Aleksejevs mums ir ļoti nesimpātisks tāpat kā liela daļa viņa uzskatu. Taču mÄ“s vienmÄ“r atceramies šo viedo atgādinājumu:

"Vispirms viņi atnaca pÄ“c sociālistiem, es klusÄ“ja, jo nebiju sociālists. 

PÄ“c tam viņi atnāca pÄ“c arodbiedrÄ«bu biedriem, es klusÄ“ju, jo nebiju arodbiedrÄ«bas biedrs. 

PÄ“c tam viņi atnāca pÄ“c ebrejiem, es arÄ« klusÄ“ju, jo es taču neesmu ebrejs. 

Pēc tam viņi atnāca pēc manis, un nebija vairs neviena, kas varētu protestēt."

Martin Niemöller