Iesaki rakstu:

JÅ«smÄ«gas lišÄ·u slavas dziesmas, „darbaļaužu un inteliÄ£ences vÄ“stules” un paslepus veikts apjomÄ«gs aizkulišu darbs, par ko sabiedrÄ«ba uzzināja tikai daudzus gadus vÄ“lāk, - tādi bija Valsts prezidenta vÄ“lÄ“šanu priekšdarbi pirms divdesmit gadiem, kuri daudzÄ“jādi sakrÄ«t ar pašlaik novÄ“rojamajām aktivitātÄ“m. Par to plašÄk un detalizÄ“tāk – šajā grāmatas Va(i)ras virtuve nodaļā:

„„PÄ“c lielā sasprindzinājuma visas dienas garumā 1999. gada 17. jÅ«nijs beidzās laimÄ«gi, un likās, ka no pleciem ir nokritis kāds smags slogs un palicis tālā pagātnÄ“ un RÄ«gas ielās var vieglāk uzelpot. ŠÄ«s izjÅ«tas pastiprināja pirmsjāņu noskaņa un LÄ«go nakts priekšnojautas, kad lÄ«dz ar papardes ziedu vaļā raisās dziļi slÄ“ptā tautas vitalitāte, kad citādi atturÄ«gais latvietis atbrÄ«vojas no ikdienišÄ·Ä un ir gatavs saplÅ«st ar Visumu un savā dzÄ«vÄ«bas priekā dalÄ«ties ar visiem un visu. Ir gatavs dzÄ«vot, mÄ«lÄ“t, integrÄ“t un integrÄ“ties.”

 

ŠÄdiem svinÄ«giem – lai neteiktu, ka vienkārši superpieglaimÄ«giem – vārdiem akadÄ“miÄ·es Ausmas Cimdiņas grāmatā BrÄ«vÄ«bas vārdā aprakstÄ«ta šajā laikā plašÄkai sabiedrÄ«bai caurmÄ“rā mazzināmās trimdas zinātnieces – kurai plašÄku atpazÄ«stamÄ«bu nebija piešÄ·Ä«rusi arÄ« atrašanās Latvijas InstitÅ«ta vadÄ«tājas postenÄ« – Vairas VÄ«Ä·es-Freibergas kļūšana par Valsts prezidenti 1999. gada 17. jÅ«nijā pÄ“c daudzkārtÄ“ja Saeimas balsojuma.

Šajā balsojumā viens pÄ“c otra atbira tādi kandidāti kā kādreizÄ“jais padomju nomenklatÅ«ras darbinieks un Augstākās padomes priekšsÄ“dÄ“tājs, Latvijas ceļa pārstāvis Anatolijs Gorbunovs, bijušais premjera vietnieks, sociāldemokrāts Arnis Kalniņš, bijusÄ« Pasaules BrÄ«vo latviešu apvienÄ«bas valdes priekšsÄ“dÄ“tāja, tautpartijiete Vaira Paegle, Jaunās partijas izvirzÄ«tais komponists Raimonds Pauls un Latvijas vÄ“stnieks ANO Jānis Priedkalns, arÄ« pÄ“c tam izvirzÄ«tais ekspremjers, vÄ“l viens ceļinieks Valdis Birkavs un Jaunās partijas pārstāve IngrÄ«da Ūdre.

V. VÄ«Ä·es-Freibergas „oficiālās biogrāfes” lišÄ·Ä«gajā skatÄ«jumā šÄ« sabiedrÄ«bā nesalÄ«dzināmi atpazÄ«stamāko kandidātu (A. Gorbunovs tolaik saskaņā ar socilogu datiem bija valsts populārākais politiÄ·is, un arÄ« R. Paula popularitāte bija ierasti augstajā lÄ«menÄ«) atbiršana un Ä«stās kandidātes ievÄ“lÄ“šana bija ne vairāk, ne mazāk kā likteņa pirksts un gandrÄ«z vai dievišÄ·a nolemtÄ«ba:

„Kad viss bija noticis tā, kā tam bija jānotiek, un Ä“terā izskanÄ“ja jaunās prezidentes uzruna, tā bija Latvijas zvaigžņu stunda. Ne vienā vien mājā nobira pa prieka asarai, šÄ·indÄ“ja šampanieša glāzes un cilvÄ“ki apsveica cits citu. PÄ“cvÄ“lÄ“šanu eiforijā no Saeimas nama Ä“terā pat atskanÄ“ja kāda balss, kas apgalvoja, ka šÄ«s prezidenta vÄ“lÄ“šanas esot vadÄ«jis latviešu tautas pašizdzÄ«vošanas instinkts. ŠÄ vai tā, taču lielākā uzvara (un pārsteigums) tā bija mums pašiem, jo pārsteigt pasauli ar galotņu cilvÄ“ku Valsts prezidenta lÄ«menÄ« nav ne iespÄ“jams, ne nepieciešams...”

Kur radās doma par „zvaigžņu stundas” piesaukšanu, nav jāšaubās, - jau nekavÄ“joties pÄ“c ievÄ“lÄ“šanas V. VÄ«Ä·e-Freiberga deputātiem paziņoja, ka ne tikai viņai, bet arÄ« tautas kalpiem šÄ« esot „tāda kā zvaigžņu stunda, kurā mÄ“s paveram jaunu lapaspusi Latvijas vÄ“sturÄ“”. Bet kādā tieši veidā tad „viss notika tā, kā tam bija jānotiek”?

LÄ«dz šim mums papildus šai „nejaušÄ dievišÄ·Ä pirksta” versijai dažādos veidos mÄ“Ä£ināts iestāstÄ«t, ka viss 1999. gada jÅ«nija Valsts prezidenta vÄ“lÄ“šanu (un priekšvÄ“lÄ“šanu) process bijis totāli haotisks un nepārdomāts, - un tikai tādā procesā bijis iespÄ“jams beigu beigās nonākt pie balsojuma par „bezpartijiskās” V. VÄ«Ä·es-Freibergas kandidatÅ«ru. Izsakoties tās pašas A. Cimdiņas vārdiem, acu priekšÄ bija „priekšvÄ“lÄ“šanu kampaņa, kuras nebija”. Jeb vÄ“l kategoriskākos vārdos: „Runāt par V. VÄ«Ä·es-Freibergas priekšvÄ“lÄ“šanu kampaņu vārda tiešÄ nozÄ«mÄ“ ir absurds, jo laika sprÄ«dis no viņas izvirzÄ«šanas par prezidenta kandidāti lÄ«dz ievÄ“lÄ“šanai Valsts prezidenta amatā ilga dažas stundas.”

Daudziem tā arÄ« varÄ“ja izskatÄ«ties – turklāt ne tikai televizora vÄ“rotājiem vien. AtcerÄ“simies, ka pat tobrÄ«dÄ“jais Ministru prezidents Vilis Krištopans sev ierastajā manierÄ“ – kāpÄ“c jādomā, ja runāt var arÄ« tāpat? – presei pÄ“c V. VÄ«Ä·es-Freibergas ievÄ“lÄ“šanas impulsÄ«vi atzina: „Kā es varu vÄ“rtÄ“t prezidentu, ja pirmo reizi viņu redzÄ“ju šodien, kad apsveicu. Es taču nevaru vÄ“rtÄ“t ne pozitÄ«vi, ne negatÄ«vi. Es pirmo reizi mūžā redzÄ“ju šo cilvÄ“ku. Tā tas ir sagadÄ«jies. Tas man šÄ·iet tā drusku jocÄ«gi, ka augstā amatā ievÄ“l cilvÄ“ku, kuru es, Ministru prezidents, neesmu lÄ«dz šim redzÄ“jis, bet ko lai dara! Tāda ir dzÄ«ve!”

Pat tādi savulaik lielajā politikā izglÄ«toti ļaudis kā kādreizÄ“jais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, izrādās, bija redzÄ“juši tikai televizora ekrānu – un tam arÄ« pilnÄ«bā noticÄ“juši. Ja reiz rāda, kā bijušais VDK štata darbinieks, tagad profesors un sociāldemokrātu lÄ«deris Juris Bojārs ieved V. VÄ«Ä·i-Freibergu Saeimas zālÄ“, tātad – jautājumu nav: „Tā toreiz notika. ReizÄ“m tā vÄ“sturÄ“ gadās. PolitiÄ·i redzÄ“ja, ka neko nevar sarunāt. Viņa tur kaut kur gāja garām, Bojārs iedomājās, un tā arÄ« notika. VarbÅ«t skan primitÄ«vi, bet reizÄ“m tieši tā primitÄ«vi arÄ« notiek. Tur nav nekādas shÄ“mas...”

ArÄ« faktiski visi lÄ«dzšinÄ“jie V. VÄ«Ä·es-Freibergas biogrāfi – vienalga, vai tie bÅ«tu atklāti pieglaimÄ«gi un slavinoši, uzspÄ“lÄ“ti atturÄ«gi vai centÄ«gi agresÄ«vi – ir palikuši tai pašÄ televÄ«zijas skatÄ«tāju redzes punktā. Un redzÄ“juši viņi ir vienu un to pašu: Valsts prezidenta vÄ“lÄ“šana Saeimā sākās 17. jÅ«nijā deviņos no rÄ«ta un turpinājās gandrÄ«z lÄ«dz pusnaktij; visi sākotnÄ“ji izvirzÄ«tie kandidāti viens pÄ“c otra izbira – nesaņemot vajadzÄ«go vairākumu; beidzot kandidatÅ«ru noņēma arÄ« R. Pauls; pÄ“c tam Tautas partija, TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai/LNNK un sociāldemokrāti vienojās par V. VÄ«Ä·es-Freibergas kandidatÅ«ru, kura vispārÄ“jā juceklÄ« septÄ«tajā balsošanas kārtā ar 53 deputātu balsÄ«m arÄ« tika apstiprināta.

„KāpÄ“c notika tā un ne citādi? PÄ“dÄ“jā minÅ«tÄ“ sasteigtā vÄ“lÄ“šanu stratÄ“Ä£ija vai precÄ«zāk - konsekventas vÄ“lÄ“šanu stratÄ“Ä£ijas trÅ«kums varÄ“ja arÄ« neizrādÄ«ties par labu V. VÄ«Ä·es-Freibergas kandidatÅ«ras atbalstÄ«tājiem. Vai tas bija lielās nejaušÄ«bas likums vai likteņa lÄ“mums? ŠÄdās situācijās, kad tautas vai cilvÄ“ka dzÄ«vÄ“ risinās izšÄ·iroši notikumi, gribot negribot prātā nāk liktenÄ«gais, un tas ir arÄ« latviešu valodas struktÅ«rā ierakstÄ«ts — jÄ“dzienus izšÄ·irošs pavÄ“rsiens un liktenÄ«gs pavÄ“rsiens mÄ“s principā varam lietot vienā un tajā pašÄ nozÄ«mÄ“,” – konsekventi pieglaimÄ«gajai A. Cimdiņai par notikušo viss bija skaidrs.

ArÄ« nākamajam prezidentes biogrāfam, dzejniekam Mārim ÄŒaklajam grāmatā Izaicinājums labi derÄ“ja tieši tas pats izskaidrojums – „haoss + pirksts no augšas”: „Juceklis jÅ«nija parlamentā notika kā pÄ“c kāda augstāka spÄ“ka scenārija. IeraudzÄ«jis visu šo pretendentu operetisko nevarÄ«bu, lai neteiktu vairāk, Kāds pateica: „Pietiek!» Un šis Kāds nebija (ak, Kungs!) Juris Bojārs, kuram, iespÄ“jams, uz vietas likās, ka viņš, tieši viņš izvedis Vairu saulÄ«tÄ“, un šis Kāds nebija arÄ« tas, par kuru Vakara Ziņu Aivars Tarvids kā allaž nÄ«gri dainoja: «VÄ«Ä·e-Freiberga amatu ieguva ne tālab, ka varas elite uzklausÄ«ja inteliÄ£entu rekomendācijas un vÄ“lÄ“jās apliecināt politisko tālredzÄ«bu. Vienkārši konkrÄ“tajā momentā VÄ«Ä·es-Freibergas kundze izrādÄ«jās ideāla kompromisa figÅ«ra. Tieši uz šÄ«svasaras politiskā darÄ«juma pamata tika nolikts viņas prezidentes sÄ“deklis...””

Nekas nemainÄ«jās arÄ« nākamajās V. VÄ«Ä·es-Freibergas vairāk vai mazāk politiskajās biogrāfijās. Faktiski vienÄ«gais izņēmums bija iepriekš Joahima ZÄ«gerista algotais Māris Ruks, kurš savās pārdomās par Valsts prezidentes ievÄ“lÄ“šanas procedÅ«ru, acÄ«mredzami izmantoja bijušÄ maizes tÄ“va iemīļotās „pierādÄ«šanas” metodes un retoriku: tika pieminÄ“ta gan mistiskas „daudz tumšÄkas, bet neapšaubāmi gudras un sazarotas ietekmÄ“tāju komandas vÄ“lmes” Ä«stenošana, gan pirmā tÄ“vzemnieku kandidāta J. Priedkalna „kā pirmā tukšÄ šÄviena, kā uzmanÄ«bas novÄ“ršanas” izmantošana, kas radusies kādu vārdā nesauktu nelabu cilvÄ“ku prātos: „Ja vajadzÄ“ja, tie reizÄ“m Ä«si uzspÄ“lÄ“ja arÄ« ar virspusÄ«giem nacionāliem saukļiem un, ja vajadzÄ“ja, kādiem arÄ« atgādināja seno ilggadÄ«go sadarbÄ«bu.”

Vai nekā cita patiesÄ«bā arÄ« nebija? Viss bija tieši tā, kā šÄ·ita – neviens politiskais spÄ“ks nebija lÄ«dz galam parÅ«pÄ“jies par pietiekamu atbalstu savam kandidātam (kaut Latvijas ceļš bija puslÄ«dz nopietni domājis, ka viss izdosies, un tieši tā tomÄ“r pierunājis kandidÄ“t parasti superpiesardzÄ«go A. Gorbunovu), un tāpÄ“c arÄ« visi sākotnÄ“jie kandidāti caurbira, savukārt V. VÄ«Ä·es-Freibergas kandidatÅ«ra „tika cauri” pÄ“c bÅ«tÄ«bas pilnÄ«gi nejauši? Tikpat nejauši, cik viņa vispār ieradās Saeimas Ä“kā Jura Bojāra pavadÄ«bā, - tāds tiešÄm caur un cauri nejaušs, vienkārši pasakaini veiksmÄ«gs tumšais zirdziņš raibā blÅ«zÄ«tÄ“?

NÄ“, nudien ne. V. VÄ«Ä·es-Freibergas pirmā ievÄ“lÄ“šana Valsts prezidenta postenÄ« pretÄ“ji šÄ·ietamajam un televizorā redzamajam bija pietiekami rÅ«pÄ«gi – cik nu tas vispār iespÄ“jams, pazÄ«stot Latvijas „simt gudrākās galvas”, – izplānota. Šie plānotāji, kas savas aktivitātes sāka jau vairāk nekā gadu pirms izšÄ·irošajiem notikumiem, izrādÄ«jās daudz tālredzÄ«gāki nekā liela daļa Saeimas politiÄ·u (pirmām kārtām jau it kā pieredzÄ“jušie Latvijas ceļa pārstāvji), turklāt vienlaikus viņi ar visu savu sabiedriski politisko pieredzi bieži vien pat nenojauta, ka kļuvuši par pārdomātas un mÄ“rÄ·tiecÄ«gas manipulācijas objektiem.

Savukārt galvenais manipulÄ“tājs bija nevis kāda rukiski zÄ«geristiska „gudra un sazarota ietekmÄ“tāju komanda”, bet gan pats tumšais zirdziņš raibajā blÅ«zÄ«tÄ“, kas faktiski gadiem ilgi bija nemanāmi, toties pamatÄ«gi un mÄ“rÄ·tiecÄ«gi – Ä«paši jau pÄ“dÄ“jo gadu pirms Valsts prezidenta vÄ“lÄ“šanām 1999. gada jÅ«nijā – strādājis šajā virzienā.

MÄ“s varam ticÄ“t vai neticÄ“t kādam Freibergu Ä£imenes draugam, kam atklātÄ«bas brÄ«dÄ« aizplÄ«vurotus, bet pÄ“c bÅ«tÄ«bas skaidrus izteikumus par vÄ“lmi „nostāties šajā valstÄ« sev atbilstošÄ” un pat „pelnÄ«tā vietā” bija nācies dzirdÄ“t jau 1996. gadā. Tāpat dažādi var vÄ“rtÄ“t A. Cimdiņas pieminÄ“to faktu, kā jau 1996. gada vasarā uz raidioraidÄ«juma Mājas svÄ“tÄ«ba veidotāju Imanta Skrastiņa un Lias Guļevskas jautājumu: „Daudzi trimdas latvieši tevi uzskata par potenciālu Latvijas Valsts prezidenti. Vai tu bÅ«tu gatava ieņemt šo amatu?” pÄ“c nelielas pauzes skanÄ“jusi skaidra atbilde: „Jā! Es to varÄ“tu.”

Taču, labāk pameklÄ“jot, ir atrodami ne tikai pusanonÄ«mi apgalvojumi, bet arÄ« pietiekami daiļrunÄ«gi fakti. Un, lai ainu tiešÄm izprastu, mums ir jāatgriežas gandrÄ«z divus gadus atpakaļ, 1997. gada rudenÄ«, kad valdÄ«ba sāka Ä«sti nopietni domāt par Latvijas starptautiskā tÄ“la veidošanas institÅ«cijas – Latvijas InstitÅ«ta izveidošanu. LÄ«dz tam V. VÄ«Ä·e-Freiberga Latvijā parādÄ«jās tikai ik pa laikam – viņa nekādi nebija starp tiem trimdas latviešiem, kas nekavÄ“joties metās atpakaļ uz tÄ“vzemi, iedomājoties sevi par galvenajiem tās reālās neatkarÄ«bas atjaunotājiem un uzplauksmes veicinātājiem (kas gan pÄ“c ievÄ“lÄ“šanas viņai netraucÄ“ja nekavÄ“joties paziņot: „RÅ«pe par Latviju un mÄ«lestÄ«ba pret savu tautu mani ir vadÄ«jušas visu manu mūžu, vienalga, kurā zemÄ“ un kontinentā man kādā brÄ«dÄ« ir liktenis lÄ“mis dzÄ«vot. Mana sirds vienmÄ“r ir piederÄ“jusi Latvijai.”) Tiesa, nākamā prezidente atšÄ·irÄ«bā no viņiem bija vairākkārt apmeklÄ“jusi arÄ« padomju Latviju – bet par to vÄ“lāk.

ToreizÄ“jais premjers Guntars Krasts šos notikumus atminas šÄdi: „Bija jautājums par Latvijas tÄ“lu pasaulÄ“, jo mÄ“s toreiz ārkārtÄ«gi tieši un tÄ«rās formās sadÅ«rāmies ar Krievijas propagandu ārvalstu medijos, lÄ«dz pat kurioziem, ka daudzos gadÄ«jumos Krievija atklāti pirka dažādos masu medijos kaut ko negatÄ«vu par Latviju. Man pat Spānijā to gadÄ«jās redzÄ“t. Tad tika attÄ«stÄ«ta Latvijas InstitÅ«ta versija, kas jau iepriekš bija pavÄ«dÄ“jusi, bet tika vilkta no plaukta laukā. Tad pÄ“c sarunām ar Zviedrijas premjeru, kurš aktÄ«vi centās palÄ«dzÄ“t šajā jautājumā, konkrÄ“ti Krievijas krÄ«zes gadÄ«jumā, mÄ“s nonācām pie secinājuma, ka varÄ“tu izmantot Zviedrijas piemÄ“ru, kur ir tāds Zviedrijas institÅ«ts, daļēji valstisks finansÄ“ts, tomÄ“r arÄ« tāds pusvalstisks, semivalstisks.

Zviedrijas valdÄ«ba iedeva pirmo maksājumu – 35 tÅ«kstošus latu tāda institÅ«ta izveidei. MÄ“s tajā laikā bijām konstatÄ“juši, ka Latvija nevar pirkt labvÄ“lÄ«gus propagandas rakstus ārvalstu medijos, nav tāda budžeta. Visi politiskie principi bija, ka tādi izdevumi budžetā nav iespÄ“jami. Zviedri iedeva pirmo naudu. MÄ“s pÄ“c ilgām diskusijām spÄ“jām izdomāt, kāda bÅ«tu tā ideja, ka InstitÅ«ts bÅ«tu daļēji neatkarÄ«gs, apmÄ“ram kā Zviedrijā. Ä€rlietu ministrs Valdis Birkavs aktÄ«vi cÄ«nÄ«jās, lai tas bÅ«tu Ä€rlietu ministrijas pakļautÄ«bā. Manā gadÄ«jumā bija domāts, ka InstitÅ«ts bÅ«tu ar augstāku ticamÄ«bu, ja tas nebÅ«tu tieši valdÄ«bas institÅ«cijas sastāvā, bet pabÄ«dÄ«ts nost. Ar pilnvarniekiem no Ä€rlietu ministrijas, Zinātņu akadÄ“mijas. Tas bÅ«tu labāks veids, kā izplatÄ«t informāciju kritiskos brīžos un ne tikai par Latviju.

Tā radās ideja par Latvijas InstitÅ«tu. Man toreiz bija padomnieks Imants Ziedonis un akadÄ“miÄ·is Andris BuiÄ·is. MÄ“s tajā laikā kādus mÄ“nešus meklÄ“jām Latvijas InstitÅ«ta direktoru. Tas varÄ“ja bÅ«t vasarā – BuiÄ·is un Ziedonis kā labāko kandidatÅ«ru ieteica, ko viņi bija sameklÄ“juši, viņi bija aptaujājuši vairākas personas, tai skaitā Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu, un viņu ieteica...”

Nedaudz ekscentriskā matemātiÄ·a Andra BuiÄ·a vÄ“lāk publiskotajā atstāstā notikumu secÄ«ba bija šÄda: „1997. gada rudenÄ« Ministru kabinets kārtÄ“jo reizi noraidÄ«ja Ä€rlietu ministrijas izstrādāto priekšlikumu. Galvenais trÅ«kums Latvijas InstitÅ«ta koncepcijā, par ko es jau biju vairākkārt izteicies, bija tas, ka tika plānots pirmos divus gadus nodarboties ar Latvijas tÄ“la pÄ“tÄ«jumiem ārvalstÄ«s, neparedzot nekādu aktÄ«vu darbu, lai vecinātu Latvijas atpazÄ«stamÄ«bu. Un, šÄ·iet, oktobra vai novembra mÄ“nesÄ« tika izveidota kārtÄ“jā darba grupa, kurā biju iekļauts arÄ« es, lai viena vai divu mÄ“nešu laikā izstrādātu Latvijas institÅ«ta koncepciju. Šo darba grupu vadÄ«ja toreizÄ“jā Valsts pārvaldes reformas biroja direktora vietnieks Armands Kalniņš. Šajā komisijā es, šÄ·iet, biju vienÄ«gais, kurš tieši nepārstāvÄ“ja valsts struktÅ«ras (ministrijas, Latvijas AttÄ«stÄ«bas aÄ£entÅ«ru).

KārtÄ“jā šÄ« jautājuma apspriešana Ministru kabinetā bija paredzÄ“ta 1998. gada janvārÄ«. Darba grupas izstrādātā koncepcija principiāli neatšÄ·Ä«rās no agrāk izstrādātiem lÄ«dzÄ«giem projektiem. PÄ“dÄ“jā brÄ«dÄ« pirms plānotās valdÄ«bas sÄ“des toreizÄ“jā premjera Gundara Krasta biroja vadÄ«tājs arÄ« mani uzaicināja piedalÄ«ties valdÄ«bas sÄ“dÄ“. Gaidot ārpusÄ“, pie kabineta sēžu zāles durvÄ«m, mÅ«su jautājuma izskatÄ«šanu, ārā iznāca ārlietu ministrs V. Birkavs aprunāties ar A. Kalniņu, un pÄ“c brīža mums tika paziņots, ka jautājums tiek noņemts no dienas kārtÄ«bas. Es to sapratu tā, ka ministram bija skaidrs, ka Ministru kabinets koncepciju šajā formā nepieņems.

DrÄ«z pÄ“c tam, februāra mÄ“nesÄ«, es tiku uzaicināts uz pārrunām ar premjeru G. Krastu, un šÄ«s tikšanās laikā Latvijas Zinātnes un dialoga centrs tika uzaicināts izstrādāt Latvijas tÄ“la koncepciju. Un pÄ“c pāris mÄ“nešiem ar Valsts kanceleju tika noslÄ“gts attiecÄ«gs lÄ«gums. Taču, negaidot lÄ«guma oficiālo noslÄ“gšanu, sāku veidot darba grupu koncepcijas izstrādei, uzaicinot tajā Imantu Ziedoni, Raitu KarnÄ«ti, Maiju KÅ«li, Annu Žīguri un Dainu Šveicu. LÄ«gumā bija paredzÄ“ts, ka koncepcija jāizstrādā lÄ«dz maija mÄ“nesim. Darbs bija ļoti intensÄ«vs, taču arÄ« sekmÄ«gs - 2. jÅ«nijā šÄ« koncepcija tika apspriesta un akceptÄ“ta Ministru kabineta sÄ“dÄ“. Par koncepciju saskaņā ar reglamentu bija jāziņo Ä€rlietu ministram, taču viņš uzstājās nepilnu minÅ«ti, kuras laikā piedāvāja Ministru kabinetam noklausÄ«ties manu ziņojumu.

PÄ“c šÄ« ziņojuma, kurā darba grupa piedāvāja vairākas juridiskās formas Latvijas InstitÅ«ta statusam (komandÄ«tsabiedrÄ«ba, SIA), sākās gara diskusija, kura ilga aptuveni pusotras stundas. Rezultātā tika nolemts veidot Valsts bezpeļņas organizāciju SIA Latvijas InstitÅ«ts. Īpaši gribas atzÄ«mÄ“t Ministru prezidenta G. Krasta lielu ieinteresÄ“tÄ«bu un atbalstu (šo mÄ“nešu laikā man bija vismaz trÄ«s tikšanās ar premjeru un viena no tām turpinājās pusotru stundu). ValdÄ«bas lÄ“mumā Ä€rlietu ministrijai kopÄ«gi ar Finansu ministriju un darba grupu tika uzdots divu nedēļu laikā sagatavot Latvijas InstitÅ«ta nodibināšanai nepieciešamās dokumentu projektus: Ministru kabineta rÄ«kojumu, Latvijas InstitÅ«ta statÅ«tus un darba programmu.

Sākās ļoti nepatÄ«kams darba cÄ“liens, kurā abas ministrijas centās atkratÄ«ties no darba, un rezultātā iepriekšminÄ“tā darba grupa ar juristu palÄ«dzÄ«bu sagatavoja statÅ«tu projektu, kurš ministrijām, protams, nepatika un sākās laika vilkšana. Tikai, kad septembra mÄ“nesÄ« es kopā ar I. Ziedoni ierados pie Ministru prezidenta biroja vadÄ«tāja J. Viņķeļa, paziņojot, ka demisionÄ“sim no šÄ« darba, ja lieta netiks virzÄ«ta uz priekšu, sākās aktÄ«vs darbs. Taču ministrijas ierosināja Latvijas InstitÅ«ta pamatkapitālu Ls 4 000 sadalÄ«t vienādās daļās starp Ä€rlietu, KultÅ«ras, IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministrijām, Latvijas AttÄ«stÄ«bas aÄ£entÅ«ru un Latvijas Zinātnes un dialoga centru. Taču pÄ“dÄ“jā brÄ«dÄ« šÄ« jautājuma risināšanā iesaistÄ«jās Ministru prezidents un personÄ«gi deva rÄ«kojumu valsts kancelejai izstrādāt MK lÄ“muma projektu, kurā vienÄ«gais Valsts kapitāla daļas turÄ“tājs bÅ«tu Latvijas Zinātnes un dialoga centrs (LZDC).

PÄ“c I. Ziedoņa iniciatÄ«vas mÄ“s abi sarunās ar Ministru prezidentu ierosinājām par Latvijas InstitÅ«ta direktori iecelt V. VÄ«Ä·i-Freibergu. Ministru prezidents visas šÄ«s idejas atbalstÄ«ja un Ministru kabinets 29. septembrÄ« pieņēma lÄ“mumu gan par Latvijas InstitÅ«ta izveidošanu, gan par V.VÄ«Ä·es–Freibergas iecelšanu par Latvijas InstitÅ«ta direktori. Cik atceros, V.VÄ«Ä·e-Freiberga ieradās RÄ«gā aptuveni oktobra vidÅ«, drÄ«z viņu pieņēma premjers, sarunā klāt bijām arÄ« mÄ“s abi ar I. Ziedoni. Diemžēl premjers nevarÄ“ja reāli palÄ«dzÄ“t jaunieceltajai direktorei ar dzÄ«vokli un viņa apmetās pie radiniekiem VecrÄ«gā, kur turpināja dzÄ«vot vÄ“l kādu laiku pat pÄ“c tam, kad bija ievÄ“lÄ“ta jau par Valsts prezidenti.

Otrs nepatÄ«kamais jautājums bija platÄ«bas izdalÄ«šana Latvijas InstitÅ«tam – Ministru kabineta sÄ“dÄ“ nekas par to netika nolemts, tādēļ pirmos 4-6 mÄ“nešus LZDC ļāva Latvijas InstitÅ«tam izmantot savas telpas (divas istabas Latvijas Zinātņu akadÄ“mijas augstceltnÄ“). Tā kā šajā laikā mums ar V. VÄ«Ä·i-Freibergu pat nācās kopÄ«gi izmantot vienu rakstāmgaldu. Premjera birojam telpu jautājumu izdevās nokārtot aptuveni 1999.gada pavasarÄ« (pa šo laiku ar Zinātņu akadÄ“mijas vadÄ«bas palÄ«dzÄ«bu Latvijas InstitÅ«ts bija saņēmis izÄ«rÄ“šanai vÄ“l divas istabas blakus LZDC telpām), kad arÄ« InstitÅ«ts pārcÄ“lās uz savām telpām Smilšu ielā. Tādas Ä«sumā ir manas atmiņas par InstitÅ«ta tapšanu.”

ApmÄ“ram to pašu A. BuiÄ·is stāsta arÄ« tagad: „Krasts deva rÄ«kojumu savam birojam noslÄ“gt ar manu institÅ«tu lÄ«gumu par Latvijas InstitÅ«ta koncepcijas izstrādi. Un man tā attieksme bija ļoti vienkārša: ka bÅ«tÄ«bā man kā vadÄ«tājam – es esmu matemātiÄ·is – uzdevums ir faktiski savākt gudrus cilvÄ“kus. Es paņēmu Imantu Ziedoni no sava institÅ«ta, paņēmu Maiju KÅ«li kā filozofi, uzaicināju Raitu KarnÄ«ti kā ekonomistu, Annu Žīguri, kura tikko bija atgriezusies kā sÅ«tne no Zviedrijas, ka viņi man bÅ«s lÄ«guma izpildÄ«tāji, darba grupa. Visi šie te cilvÄ“ki, mÄ“s sanācām kopā un vienkārši spriedām, kā Ä«sti rÄ«koties. Un es vienkārši sēžu un fiksÄ“ju viņu idejas. Un tad – kad bija kāda ļoti interesanta ideja, katram cilvÄ“kam teicu – vai jÅ«s nevarÄ“tu par šo ideju, nu, teiksim, puslappusÄ«ti vai lappusÄ«ti kaut kādu, savas idejas pierakstÄ«t. Un tad es vācu visu to kopā, un tad mÄ“s kādas 18 lapaspuses tādu to koncepciju uztaisÄ«jām. Kādu trÄ«s mÄ“nešu laikā.”

Tātad – tieši Imanta Ziedoņa prātā ienāca šÄ« doma? Jau atkal – versijas var bÅ«t dažādas (piemÄ“ram, A. BuiÄ·is atminas, kā viņi prāvā kompānijā – arÄ« V. VÄ«Ä·e-Freiberga un I. Ziedonis – jau deviņdesmito gadu sākumā pabijuši daudzu par svÄ“tvietu uzskatÄ«tajos Pokaiņos, kur notikusi „liela izrunāšanās”). Viņš pats A. Cimdiņai savulaik atzinis, ka bijis viens no „ļoti mazas cilvÄ“ku grupas”, kas „savārÄ«ja šo lietu”. Taču tas pats Freibergu Ä£imenes bijušais draugs apliecina: jau kopš deviņdesmito gadu pirmās puses brÄ«di pa brÄ«dim bijis skaidri manāms – gan saviesÄ«gos pasākumos, gan citās izdevÄ«gās reizÄ“s V. VÄ«Ä·e-Freiberga mÄ“rÄ·tiecÄ«gi zondÄ“ savas perspektÄ«vas Latvijā.

Venlaikus ne tikai tam pašam labticÄ«gajam I. Ziedonim vien, bet arÄ« veselai virknei citu radošÄs inteliÄ£ences pārstāvju un sabiedrisko darbinieku dažādos veidos likts manÄ«t, cik laba kandidatÅ«ra viņa bÅ«tu tādam vai citādam, bet noteikti labi atalgotam (kas, protams, nav skaļi izteikts) un, kas nesalÄ«dzināmi svarÄ«gāk, viņas vÄ“rtÄ«bai atbilstošam postenim tÄ“vu zemÄ“. ŠÄ« zondÄ“šana Ä«sti enerÄ£iska kļuvusi 1997. gadā, kad V. VÄ«Ä·e-Freiberga izmantojusi izdevÄ«bu un pieņēmusi lÄ“mumu par priekšlaicÄ«gu došanos pensijā. („Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga allaž prata piemetināt ko tādu, kas šÄ«s psihoterapeitiskās korekcijas veica tās tautas vidÅ«, ko mÄ“s saucam par akadÄ“misko sabiedrÄ«bu,” savā pašas nākamās prezidentes publiski slavÄ“tajā grāmatā atzÄ«st A. Cimdiņa.)

Rezultātā, „nejauši” uzrunāta saistÄ«bā ar iespÄ“jamo Latvijas InstitÅ«ta vadÄ«šanu, V. VÄ«Ä·e-Freiberga Latvijā ieradās jau ar skaidri noformulÄ“tu minimālo prasÄ«bu sarakstu. „Viņa atbrauca, satikāmies. Viņa bija tāda – ļoti noslÄ“gtu iespaidu atstāja. Viņa bija ļoti atturÄ«ga. Es vispār šaubÄ«jos, vai viņa varÄ“tu tādā institÅ«cijā darboties. Bet varbÅ«t tā bija stingra biznesa saruna, kur es tiku konfrontÄ“ts ar viņas interesÄ“m. Un viņa precÄ«zi noturÄ“ja, izturÄ“ja to lÄ«niju. Nesāka grozÄ«ties. Man tas savā ziņā neatstāja sliktu iespaidu. Tas jau nav sliktākais, ka cilvÄ“kam ir kaut kādas ambÄ«cijas, ka viņš nostāda, apzinās savu vÄ“rtÄ«bu, savu cenu. Tas jau nav slikti,” atminas G. Krasts.

AtturÄ«ba izrādÄ«jās tikai daļēja, savukārt prasÄ«bas – ne tik daudz pārmÄ“rÄ«gas, cik gluži vienkārši neatbilstošas Latvijas realitātei. „Viņa man pajautāja, lai viņai tiktu dienesta dzÄ«voklis, ministra alga un dienesta automašÄ«na. Es teicu, ka dienesta dzÄ«vokļus mÄ“s bijām tieši manas valdÄ«bas laikā likvidÄ“juši, ministra algu, lai gan tā nebija liela, mÄ“s viņai nevarÄ“jām dot, protams, automašÄ«na tika apsolÄ«ta,” stāsta G. Krasts. Un kas notika? „Viņa aizbrauca un pazuda...” Tiesa, ne pilnÄ«bā – tā paša 1997. gada 8. septembrÄ« RÄ«gas Latviešu biedrÄ«bas namā notikušajā Pasaules BrÄ«vo latviešu apvienÄ«bas konferencÄ“ V. VÄ«Ä·e-Freiberga nolasa augstākā mÄ“rā politisku referātu „Tautas nacionālā pašapziņa: problÄ“mas un iespÄ“jas”, kurā cita starpā deklarÄ“: „Kas attiecas uz mani, tad es vis negrasos atmest un atteikties no savām pirmdzimtÄ«bas tiesÄ«bām kā latviešu tautas locekle. Es nekad neesmu tās pārdevusi - ne par lÄ“cu virumu, ne par ko citu...”

Ä¢imenei tuvs cilvÄ“ks Ziemeļamerikā atminas, ka V. VÄ«Ä·es-Freibergas izturÄ“šanās nākamajos divos mÄ“nešos gan likusi domāt par vai visu dzÄ«ves plānu sabrukumu, - citkārt izturÄ“tā kundze bijusi nervoza, asa un satraukta. Pensija bija saņemta, atpakaļceļa Ä«sti vairs nebija, bet jaunie plāni neÄ«stenojās un neÄ«stenojās.

Un... izrādÄ«jās, ka sākotnÄ“jās prasÄ«bas ir iespÄ“jams bÅ«tiski mazināt. G. Krasts: „PÄ“c apmÄ“ram mÄ“nešiem diviem mÄ“s atkal sākām meklÄ“šanas ciklu institÅ«ta direktoram. Tad iznāca tā, ka tie, kas varÄ“ja bÅ«t atbilstoši, negribÄ“ja, bet tie, kas gribÄ“ja, nebija atbilstoši. Tad mÄ“s atkal atgriezāmies pie viņas. Nezinu, vai Imants Ziedonis viņu bija pārliecinājis vai Andris, nezinu, kuram bija labāks kontakts ar viņu. Bet viņa atbrauca, un tad tā lieta aizgāja. Viņa saņēma ne visai lielo Volvo modeli, alga bija mazāka nekā ministram, bet viņa piekrita.” 1998. gada 19. oktobrÄ« Latvijas InstitÅ«ta dibināšanas sapulcÄ“ V. VÄ«Ä·e-Freiberga tika iecelta institÅ«ta direktora amatā.

KāpÄ“c tāda piekāpšanās? Vai savu vÄ“rtÄ«bu tik labi zinošÄ kundze dzÄ«vesgudri izlÄ“ma, ka labāk zÄ«le – respektablais amats, mašÄ«nÄ«te un 650 latu mÄ“nešalga (pÄ“c nodokļu nomaksas gandrÄ«z 455 lati) - rokā nekā lāga nemanāmais mednis kokā? Jeb arÄ« lÄ“mums iztikt bez kārtÄ«gāka auto un ministra algas bija ar tālejošÄkiem nodomiem? Faktiski nav šaubu – šÄds lÄ“mums bija loÄ£iskākais, lai labticÄ«gajiem pašmāju inteliÄ£entiem iedvestais plāns sekmÄ«gi ripotu uz priekšu.

LabticÄ«gie (bet varbÅ«t tomÄ“r lÄ“tticÄ«gie) Latvijas inteliÄ£enti gan visu traktÄ“ja pa savam. PiemÄ“ram, lāga dzejnieks Māris ÄŒaklais savā V. VÄ«Ä·es-Freibergas tāpat svÄ“tÄ«tajā un par labu atzÄ«tajā biogrāfiskajā grāmatā Izaicinājums notikumu secÄ«bu veiksmÄ«gi apmeta otrādi - sak, kad nu reiz cienÄ«tā kundze bija izvÄ“lÄ“ta augstajā amatā, viņai nekas cits neatlika kā pamest spÄ«došo zinātnisko karjeru, protams, tikai valsts interešu vārdā: „1998. gada oktobrÄ« par Latvijas institÅ«ta direktrisi top iecelta Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Tas nozÄ«mÄ“ viņas agrāku Kanādas pensionÄ“šanos, bet pÄ“c Vairas deviņdesmito gadu kapacitātes, kas izpaudusies gan SpÄ«dolas balvas pasniegšanas reizÄ“ 1995. gadā, gan PBLA kongresā RÄ«gas Latviešu biedrÄ«bā 1997. gadā, viņas domas ir centrÄ“tas Latvijas virzienā.”

„Tas funktieris, ko mÄ“s ar Imantu izštukojām, bija, ka viņai jāatbrauc uz Latviju, lai sabiedrÄ«ba viņu iepazÄ«tu, tas jau bija no paša sākuma domāts,” tikmÄ“r atzÄ«st A. BuiÄ·is. Un nu šis „funktieris” beidzot varÄ“ja sākt strādāt: cienÄ«jams amats bija, daudz brÄ«vā laika arÄ«, savukārt reāla darba un atbildÄ«bas – faktiski nekādas. (Tā pa Ä«stam Latvijas InstitÅ«tā V. VÄ«Ä·e-Freiberga, izsakoties G. Krasta vārdiem, pavadÄ«ja tikai dažas nedēļas, - institÅ«ta kā tāda nemaz nebija, turklāt tā darbÄ«bas sākumposmā neviens no jaunās struktÅ«ras negaidÄ«ja nekādus reālus darbus: tika runāts, ka pat pirmos divus darbÄ«bas gadus Latvijas InstitÅ«ts varÄ“tu tikai pÄ“tÄ«t un pÄ“tÄ«t.)

Atklāti par šo „funktieri” tagad runā arÄ« dzejniece Māra ZālÄ«te, kurai jau nākamajos mÄ“nešos pÄ“c V. VÄ«Ä·es-Freibergas iecelšanas Latvijas InstitÅ«ta direktores postenÄ« bija ļoti bÅ«tiska loma viņas tālākvirzÄ«šanā: „Guntars Krasts ļoti bieži konsultÄ“jās ar inteliÄ£ences pārstāvjiem. Sasauca pie sevis tādas neformālas, tur [Jānis] Stradiņš, Zigmunds Skujiņš, tur [Māris] ÄŒaklais, - viņš vienkārši aprunājās ar cilvÄ“kiem. Guntars Krasts, Imants Ziedonis, Māris GrÄ«nblats un Māra ZālÄ«te, mÄ“s sapratām, ka ir jāizstrādā kaut kāda taktika. Pirmām kārtām tātad bija jālÅ«dz Vairai atgriezties, nevis jālÅ«dz, bet jāpiedāvā viņai atgriezties Latvijā, - bet viņai ir vajadzÄ«gs darbs. Nezinu, vai tā ir sakritÄ«ba, es negribÄ“tu teikt, ka Latvijas InstitÅ«ts tika dibināts tieši Vairai VÄ«Ä·ei-Freibergai, - tā gluži nebija, bet tā gandrÄ«z sanāca, jo tā doma, ka to institÅ«tu vajag, jau bija dzimusi agrāk.

Ka šo institÅ«tu varÄ“tu vadÄ«t VÄ«Ä·e-Freiberga, - es nezinu, kur tā ideja Ä«sti dzima, bet tā bija Ä£eniāla ideja. Jo lÄ«dz ar to bija pienācÄ«gi kvalitatÄ«vs un cienÄ«jams darbs, ko viņai piedāvāt, - galu galā viņa bija jau tolaik ļoti titulÄ“ts, viņai nevarÄ“ja piedāvāt korektora darbu vai ko tādu. Tā bija ārkārtÄ«gi veiksmÄ«ga situācija, ka Guntars Krasts arÄ« varÄ“ja ietekmÄ“t to, ka tieši viņa kļūst par direktori, jo tur bija lielas batālijas. Daudzi vÄ“lÄ“jās ieņemt šo amatu. Tur bija klāt vÄ“l tāds savs aprÄ“Ä·ins, un tas pilnÄ«bā arÄ« realizÄ“jās, ka šis institÅ«ts sabiedrÄ«bā ir intereses epicentrā un lÄ«dz ar to arÄ« direktore nonāks uzmanÄ«bas epicentrā. Visas avÄ«zes bija pilnas ar intervijām, ko viņa ļoti atraktÄ«vi prata sniegt utt. Tur bija arÄ« drusku arÄ« tā doma, ka tautai drusku jāiepazÄ«st tas cilvÄ“ks un, šajā amatā strādājot, viņa to var darÄ«t...”

Ir pietiekami skaidrs, kurš iepotÄ“ja I. Ziedonim domu par savu piemÄ“rotÄ«bu institÅ«ta direktora postenim. Un tā nu Latvijas InstitÅ«ts izrādÄ«jās ļoti piemÄ“rots tramplÄ«ns ambiciozajai (jau 1999. gada pavasarÄ« viņa paziņoja, ka Latvijas InstitÅ«ts – iestāde, kam tā kā bÅ«tu vajadzÄ“jis rÅ«pÄ“ties par Latvijas tÄ“lu pasaulÄ“, - piedalÄ«šoties diskusijā par valodas likuma projektu) kundzei, kurai tālāko vÄ“lmju Ä«stenošanai ar vienu dzejnieku un vienu akadÄ“miÄ·i, protams, bija par maz – lai cik „pareizos” posteņos viņi arÄ« neatrastos. Taču „apstrādāto” skaits tobrÄ«d jau bija daudz ievÄ“rojamāks – faktiski varÄ“ja runāt par desmitiem radošÄs inteliÄ£ences pārstāvju. ŠÄ« apstrādāšana publiski redzama kļuva brÄ«dÄ«, kad laikrakstā Diena 1999. gada 10. jÅ«nijā parādÄ«jās inteliÄ£ences pārstāvju atklātā vÄ“stule Saeimas deputātiem – pietiekami nozÄ«mÄ«gs dokuments, lai to citÄ“tu pilnÄ«bā:

„VÄ“rojot un lÄ«dzdzÄ«vojot debatÄ“m par Latvijas Valsts prezidentu, nākas secināt, ka neviena no partiju lÄ«dz šim izvirzÄ«tajām kandidatÅ«rām neatbilst augstajiem kritÄ“rijiem, kas izvirzāmi valsts pirmajai personai. MÄ“s aicinām Saeimu to godÄ«gi atzÄ«t un Latvijas valsts interešu vārdā upurÄ“t politiskās ambÄ«cijas. MÄ“s aicinām politiskās sÄ«kmanÄ«bas un ekonomiskās lielmanÄ«bas nogurdinātos deputātus nezaudÄ“t uzticÄ«bu Latvijas valsts ideāliem un nenovÄ“rtÄ“t par zemu Valsts prezidenta lomu šo ideālu uzturÄ“šanā un spodrināšanā.

MÄ“s uzskatām, ka pie pašreizÄ“jās politisko spÄ“ku konstelācijas par Valsts prezidentu jākļūst ārpus partijām stāvošai personÄ«bai. Tai jābÅ«t augsti izglÄ«totai, Rietumu demokrātijas pieredzÄ“ sakņotai personÄ«bai ar cieņpilnu patriotisku un pilsonisku stāju.

Tādu personību mēs varam piedāvāt.

Latvijas Valsts prezidenta amatam mÄ“s iesakām Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu – Latvijas InstitÅ«ta direktori, Latvijas Zinātņu akadÄ“mijas un Kanādas Zinātņu akadÄ“mijas locekli, Kanādas Psihologu apvienÄ«bas prezidenti, Kanādas Sabiedrisko zinātņu federācijas prezidenti, Kanādas Zinātņu padomes vicepriekšsÄ“di. V. VÄ«Ä·e-Freiberga ir arÄ« Baltu studiju apvienÄ«bas (AABS) prezidente, piedalÄ«jusies NATO zinātniskajās programmās, bijusi konsultante dažādām Kanādas valdÄ«bas iestāžu un ministrijas speciālistu komisijām. Latvijā V.VÄ«Ä·e-Freiberga visplašÄk pazÄ«stama kā izcila latviešu folkloras pÄ“tniece. Šeit iznākušas viņas grāmatas Dzintara kalnā, Saules dainas, triloÄ£ijas Trejādas saules pirmie divi sÄ“jumi u.c. darbi. Visas pasaules latvieši viņu pazÄ«st kā spožu sabiedrisku darbinieci, kas publicÄ“jusi pāri par 150 rakstiem un runām periodikā visos kontinentos. Šie raksti daļēji apkopoti arÄ« Latvijā izdotajā grāmatā Pret straumi.

V. Vīķe-Freiberga brīvi pārvalda angļu, vācu un franču valodu ne vien saziņas, bet arī kultūrkodu līmenī. Viņa spēj sazināties arī spāņu un portugāļu valodā. Agrā jaunība, kas pavadīta Marokā, devusi iespēju iepazīt arī arābu valodu un kultūru.

Tādējādi V. Vīķes-Freibergas personā mēs redzam ar Rietumu pasauli visaugstākajā līmenī komunicēt spējīgu personību ar starptautisku autoritāti.

V. VÄ«Ä·e-Freiberga ir nesaraujami saistÄ«ta ar Latviju un neatkarÄ«gas Latvijas ideju visu savu dzÄ«vi. Kopš 80. gadu sākuma viņa bieži uzturas Latvijā, aktÄ«vi piedalās Atmodas procesos un labi pazÄ«st Latvijas situāciju gan sabiedriski politiskā, gan sociāli psiholoÄ£iskā aspektā. TādÄ“jādi V. VÄ«Ä·es-Freibergas – eksakti izglÄ«tota un humanitāri ievirzÄ«ta cilvÄ“ka – personā mÄ“s redzam personÄ«bu, kas uz vispārcilvÄ“cisku un demokrātisku vÄ“rtÄ«bu bāzes ir spÄ“jÄ«ga konsolidÄ“t un harmonizÄ“t Latvijas sabiedrÄ«bu.

V. VÄ«Ä·ei-Freibergai piemÄ«t cilvÄ“ciskais šarms, ilggadÄ“jais lektores un profesores darbs izkopis viņas runas dāvanas un argumentācijas spÄ“jas. Gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski vÄ“rtÄ“jot, kā vispiemÄ“rotāko kandidāti Valsts prezidenta amatam mÄ“s redzam un iesakām Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu. MÄ“s aicinām Saeimas deputātus izrauties no partijas interešu „krÄ«ta apļa” un raudzÄ«ties brÄ«vas, demokrātiskas, humānas XXI gadsimta Latvijas nākotnÄ“.”

VÄ“stules parakstÄ«tāji bija akadÄ“miÄ·is PÄ“teris Cimdiņš, dzejniece Māra ZālÄ«te, aktrise Dina Kuple, režisors Oļģerts Kroders, psihiatrs Voldemārs GulÄ“ns, komponists Imants Zemzaris, medicÄ«nas zinātņu doktors, akadÄ“miÄ·is Ilmārs Lazovskis, gleznotāja Džemma Skulme, rakstnieks Zigmunds Skujiņš, aktieris Juris Strenga, dzejnieks Imants Ziedonis, matemātiÄ·is Andris BuiÄ·is, teologs Vilis Vārsbergs, kora KamÄ“r vadÄ«tājs Māris Sirmais, diriÄ£ents, LMA profesors Imants Kokars, dramaturgs Pauls Putniņš, filozofe Maija KÅ«le, akadÄ“miÄ·e Baiba Rivža, diriÄ£ents Edgars Račevskis, kultÅ«ras darbinieks Ojārs Zanders, profesors Gundars Ķeniņš-Kings un ārzemju latvietis Bruno Rubess.

V. VÄ«Ä·es-Freibergas oficiālajiem biogrāfiem par šo vÄ“stuli viss bija skaidrs: protams, jau lÄ«dz tam viņas kā potenciālas Valsts prezidentes vārds bijis dzirdÄ“ts „gan tautas mutÄ“, gan „smalko aprindu” un politisko partiju kuluāros un lÄ«dz ar to izskanÄ“jis arÄ« masu medijos”, taču diemžēl vÄ“l „samÄ“rā neobligātā tonÄ«”. Savukārt stihiski un atkal ar sava veida dievišÄ·Ä pirksta palÄ«dzÄ«bu tapusÄ« vÄ“stule bijusi ne vairāk, ne mazāk kā „konsekventa politiska izšÄ·iršanās, sava veida izlÄ“ciens”, pat „zināms risks tās rakstÄ«tājiem un parakstÄ«tājiem, jo varas loÄ£ika ir nežēlÄ«ga un vienkārša - kas nav ar mums, tas ir pret mums”: gandrÄ«z vai slepeni tās „parakstÄ«šanas procedÅ«ra” notikusi RÄ«gas Latviešu biedrÄ«bas namā, bet, „lai tā laikus nonāktu Preses namā un sasniegtu savu adresātu, rÅ«pÄ“jās tautfrontietis un 7. Saeimas deputāts no Tautas partijas Jānis Škapars”.

Cik tad patiesÄ«bā „stihiski” tapa slavenā vÄ“stule, kurai saskaņā ar kārtÄ“jo pieglaimÄ«go oficiālās biogrāfijas nostādni pÄ“c labākajiem padomju valsts standartiem cita pÄ“c citas „sekoja atbalsta vÄ“stules Vairas VÄ«Ä·es-Freibergas kandidatÅ«rai - gan individuālas, gan kolektÄ«vi parakstÄ«tas”? Kas galu galā bija tās autors? (LoÄ£isks jautājums – pat bijušais J. ZÄ«gerista algotnis M. Ruks savā grāmatiņā par V. VÄ«Ä·i-Freibergu ir spiests negribÄ«gi atzÄ«t: „Nezinu, kas ir šÄ«s vÄ“stules teksta autors...”) Un kad un kā galu galā pirmoreiz parādÄ«jās doma – nebÅ«tu taču slikti, ja tieši šÄ« kundze kļūtu par Valsts prezidenti? Un te nu pamatÄ«gāk ieklausÄ«simies Mārā ZālÄ«tÄ“: kādreizÄ“jā V. VÄ«Ä·es-Freibergas uzticamÄ«bas persona nu izskatās no viņas pietiekami distancÄ“jusies (vai distancÄ“ta), lai viņas stāstÄ«tajam tiešÄm varÄ“tu ticÄ“t.

- Kam tad īsti radās ideja, ka viņu vajag izvirzīt par prezidenti?

- Tagad es jums pateikšu diezgan precÄ«zi. Man tās piezÄ«mes ir tik ļoti bez nevienas izsaukuma zÄ«mes, vienkārši ierakstÄ«ts „Pie GrÄ«nblata ar VVF”... Man šÄ·ita, ka es to uz mūžu atcerÄ“šos, ka tās ir ļoti bÅ«tiskas sarunas, bet es tagad Ä«sti nezinu, vai tas bija 2. jÅ«nijā vai 2. septembrÄ«... Bet es mÄ“Ä£ināšu.

Es skatÄ«jos savas piezÄ«mju grāmatiņas un kaut ko atradu. VajadzÄ“tu Mārim [GrÄ«nblatam] pajautāt, jo es vairs Ä«sti neatceros, vai tas bija 17. martā, kad es arÄ« tikos ar Māri, vai tas bija 2. jÅ«nijā, kad es arÄ« tikos. Tad es tikos vÄ“l kādas trÄ«s vai četras reizes, bet man pirmā tikšanās bija 17. martā 1997. gadā, labu laiku pirms prezidenta vÄ“lÄ“šanām.

Tā politiskā situācija bija tāda, ka acÄ«mredzot gudrākajiem prātiem politikā jau toreiz bija skaidrs - ar nākamajām prezidenta vÄ“lÄ“šanām bÅ«s ļoti smagi. Jo tur tā mÄ“tājās tādas kandidatÅ«ras, bet vispār par to maz runāja. [Guntis] Ulmanis bija prezidents, viņam vÄ“l bija vairāk kā gads, ko strādāt. Bet tajos politiskajos kuluāros jau, kā redzams, notika nākamā prezidenta meklÄ“šana. Un es ierados pie Māra GrÄ«nblata. Viņš mani uzaicināja. Un teica, ka viņam ar mani ir nopietna saruna.

- Jūs bijāt labi pazīstami?

- Jā, mÄ“s ar Māri GrÄ«nblatu bijām pazÄ«stami arÄ« jau ne no bÄ“rna kājas, bet no agras jaunÄ«bas, jo viņš kā nekā bija filozofs. Neteiksim, ka tuvu pazÄ«stami, bet pietiekami pazÄ«stami. Ka viņam vajagot ar mani nopietni aprunāties. Es domāju - kādēļ gan lai neaprunātos ar gudru cilvÄ“ku? Viņš nāca klajā ar mani ļoti pārsteidzošu priekšlikumu. Viņš teica, ka viņš ir pilnvarots TÄ“vzemes un BrÄ«vÄ«bas valdes vārdā uzaicināt mani ļaut izvirzÄ«t sevi kā prezidenta kandidatÅ«ru.

Protams, man tas bija pārstigums, bet mana atbilde bija - man nebija jādomā. Man nevajadzÄ“ja laiku apdomāties. Es atbildÄ“ju, ka es jÅ«tos ļoti pagodināta un tā tālāk, un tā joprojām, bet ka es sevi neuzskatu par piemÄ“rotu šim amatam, un minÄ“ju arÄ« dažus iemeslus, un pats galvenais, ka man nav ne mazākās vÄ“lÄ“šanās ieņemt šo amatu. Bet ka man ir kolosāla kandidatÅ«ra. Daudz labāka, nekā viņš varÄ“tu iedomāties. Kad viņš bija dzirdÄ“jis manus argumentus, tad saprata, ka tie tiešÄm ir nopietni, ka tā nav kaut kāda tur klÄ«rÄ“šanās un koÄ·etÄ“šana. Un es viņam nosaucu Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu.

Māris GrÄ«nblats [par viņu] bija dzirdÄ“jis atšÄ·irÄ«bā no viena otra Krištopana un lasÄ«jis, un es viņam arÄ« izstāstÄ«ju un raksturoju, pamatoju, kādēļ viņa bÅ«tu piemÄ“rota. Un apsolÄ«ju, ka es viņu apgādāšu ar literatÅ«ru. Un es tiešÄm aiznesu dažas grāmatas un runas. Tad pagāja kāds laiks, kamÄ“r viņš ar to visu iepazinās. Es pieņemu, es to nezinu, bet es pieņemu, ka viņi arÄ« partijas valdÄ“ to apsprieda. Man tika dots uzdevums noskaidrot, vai VÄ«Ä·e-Freiberga bÅ«tu ar mieru. Tad mums bija saruna ar Vairu, tiešÄm neatceros vairs apstākļus, kā tas notika. Vaira to uzņēma lietišÄ·i, bez Ä«paša pārsteiguma, ļoti racionāli uztvÄ“ra un teica – kāpÄ“c gan ne. Tas ir liels izaicinājums, bet kādēļ gan ne.

Turklāt apstākļu sakritÄ«ba: viņa pensionÄ“jās, turklāt priekšlaicÄ«gi, tur bija kaut kāda tÄ«ri finansiāli. Ir tāda sistÄ“ma, ka tad, ja tu to dari agrāk, tu saņem lielāku pensiju un principā viņas dzÄ«vÄ“ radās jautājums. RespektÄ«vi, viņa bija uz krustcelÄ“m. Pati viņas Kanādas dzÄ«ve [viņu] nolika uz krustcelÄ“m. PÄ“kšÅ†i viņai nāca šÄds piedāvājums, vispirms jau mans neoficiālais piedāvājums. Vispirms GrÄ«nblats gribÄ“ja pārliecināties, vai vispār ir vÄ“rts ar viņu runāt. Tā bija ļoti strauja izšÄ·iršanās. Ja Dievs tā ir lÄ“mis, jo es esmu tagad uz krustcelÄ“m un tieši tagad domāju, ko tagad darÄ«t – atgriezties Latvijā, turpināt pÄ“tniecÄ«bu, principā atgriezties Latvijā, bet ko Latvijā darÄ«t? Tad, kad viņa bija piekritusi tam, ka viņa varÄ“tu kandidÄ“t, kādēļ ne. Å…emot vÄ“rā, ka iespÄ“ja nav sevišÄ·i liela.

MÄ“s jau tad sapratām, ka ir svarÄ«ga šÄ« alternatÄ«vā kandidatÅ«ra, salÄ«dzināt ar citiem kandidātiem, pat ja viņu neievÄ“l. Bet lai viņu salÄ«dzina ar Anatoliju Gorbunovu, ar Raimondu Paulu, ar kas tur vÄ“l bija, Vairu Paegli. RespektÄ«vi, arÄ« uz tādas nots, vÄ“l galÄ«gi neliekot kroni galvā, mÄ“s jau abas devāmies pie Māra GrÄ«nblata, un manā klātbÅ«tnÄ“ Māris GrÄ«nblats oficiāli bildināja Vairu, vai viņa ir ar mieru kandidÄ“t par prezidenti. Viņa teica, ka ir ar mieru. Saruna bija ļoti Ä«sa. Kas notika tālāk? Tie, kas domā, ka tas viss tā pats no sevis, baigi tā sakrita lodÄ«tes visos iedobumos, maldās. Es jums tagad gribu izstāstÄ«t, kāds darbs tika ieguldÄ«ts, lai tas viss notiktu.

- Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga darbojās Latvijas InstitÅ«tā lÄ«dz pat nākamā gada prezidenta vÄ“lÄ“šanām...

- Kāda bija tā doma? Tā doma bija tāda, ka mÄ“s prognozÄ“jām, vÄ“rojot partiju konfigurāciju, ka partijas nevienosies par prezidentu. Un tās šances izvirzÄ«t... Tā mÄ“s modelÄ“jām situācijas, kādās tās šances varÄ“tu kļūt reālas. Un tiešÄm prognozÄ“jām to, ka partijas nesadalÄ«s savā starpā. Tas, ka bÅ«s otrā kārta, bija pilnÄ«bā paredzams, skatoties to visu. Pret Latvijas ceļu tobrÄ«d bija ļoti liela opozÄ«cija. Tautā un arÄ« Latvijas ceļā mÄ“Ä£ināja pierunāt Gorbunovu, lai viņš kandidÄ“. Gorbunovs ļoti godÄ«gi un publiski, manuprāt, tā bija Dienā publicÄ“ta vÄ“stule, rakstÄ«ja, ka viņš nekandidÄ“s. Ka viņš jÅ«t, ka nebÅ«tu labi viņam tā, ka viņš tomÄ“r iepriekšÄ“jā tajā visā, iepriekšÄ“jā okupācijas režīma galvenais ideologs. Un viņš to saprata, ka viņam nav morālu tiesÄ«bu to darÄ«t. Un viņš atteicās principā.

Kad tuvojās tas brÄ«dis, arÄ« Latvijas ceļš saprata, ka ne ar vienu citu kandidatÅ«ru... Birkavs taču vÄ“l kandidÄ“ja, Birkavs nekad nav bijis populārs ne politiÄ·u aprindās, viņi saprata, ka ar Birkavu cauri neies, un viņi pierunāja Gorbunovu kandidÄ“t. Un Gorbunovs kandidÄ“ja. Un šinÄ« mirklÄ« mÄ“s, šitā sazvÄ“rnieku grupa pÄ“diņās, sapratām, ka tas ir visbÄ«stamākais pretinieks. Un ne tikai tādēļ, ka viņš ir pretinieks Vairai, bet tādēļ, ka viņš daudziem cilvÄ“kiem... InteliÄ£encÄ“ jau šitas viss vārÄ«jās, visa Rakstnieku savienÄ«ba par to vien runāja, vienkārši man bija tuvākas attiecÄ«bas ar šiem politiÄ·iem un caur Imantu Ziedoni. To nevarÄ“ja lielā barā - šito pārrunāt. Tur bija jāievÄ“ro tāda konfidencialitāte, lai to nebazÅ«nÄ“ pa visām malām. Jo lÄ«dz šim viss bija kārtÄ«bā, jo neviens neuztvÄ“ra Freibergas kandidatÅ«ru nopietni.

- Vai tad viņas vārds vispār kaut kur skanēja pirms tam?

- Par visu pÄ“c kārtas. Es vispirms pabeigšu par Gorbunovu. Tagad parādÄ«jās, ka Gorbunovs kandidÄ“s. Gorbunovam jau cilvÄ“ciski nav nekādas vainas, man arÄ« padomju laikā bija nācies tikties, un es neteiktu nevienu sliktu vārdu par viņu kā par cilvÄ“ku. Bet man bija pilnÄ«gi nepieņemama tā doma, ka tādā veidā mÄ“s speram soli atpakaļ, nevis uz priekšu. Ka mÄ“s neredzam citu lÄ«deri kā tikai bijušo. Kas reprezentÄ“, gribi vai negribi, veco režīmu. Kas bÅ«s Ä«stenÄ«bā liels kauns Eiropas sabiedrÄ«bā, ka Latvijas prezidents bÅ«s bijušais centrālkomitejas ideoloÄ£iskās daļas vadÄ«tājs. Nevar stādÄ«ties priekšÄ, kā viņš vispār sarunāsies ar demokrātisko pasauli. Nu, tas bija pilnÄ«gs nonsenss. No domājošiem cilvÄ“kiem tas bija pilnÄ«gi neiespÄ“jami.

Tad es, sakopojot visu viedokļu esenci, uzrakstÄ«ju atklātu vÄ“stuli Anatolijam Gorbunovam Dienā. ApmÄ“ram to, ko jums teicu, es arÄ« tajā vÄ“stulÄ“ to uzrakstÄ«ju. ArÄ« pārmetu Gorbunovam, ka viņš maina savu viedokli, ka es ļoti cienÄ«ju viņa iepriekšÄ“jo viedokli, ka šis, ka viņš maina, ka tas neliecina viņam par labu, un ka viņam nav morālu tiesÄ«bu kļūt par Latvijas prezidentu. PÄ“c tam tika publicÄ“ta Karinas PÄ“tersones pretvÄ“stule, kur kaunināja mani, kādēļ es tā daru...

Tālāk notika pirmā kārta, kad neviens... Kad viņu [V. Vīķi-Freibergu] nosauca no tribīnes, - laikam otrajā kārtā.

- Bet kādēļ ne pirmajā?

- Es domāju, ka tas bija taktisku apsvērumu dēļ.

- Un kas to taktiku izdomāja?

- Nu, šitie te, ko es...

- Bet kādēļ Juris Bojārs viņu ieveda?

- Jā, es pateikšu, kādēļ Bojārs. Tas vispār ir kuriozs, es uzskatu. Bet nu Dievs ar viņu. Es varbÅ«t tās politiskās aizkulises tobrÄ«d pārzināju, bet šobrÄ«d man tas ir pagaisis. Bet tad bija skaidrs, ka tad, ja viņu [V. VÄ«Ä·i-Freibergu] nosauks pirmajā kārtā, viņu izbalsos tāpat kā visus citus. Bija jātaupa uz pÄ“dÄ“jo brÄ«di. Tā arÄ« notika. BÅ«tÄ«bā, ja teiktu lielÄ«gi, tad teiktu – prognozÄ“jami. Ja teiktu godÄ«gi, tad – cerÄ“jām. ĪstenÄ«bā cerÄ“jām, ka pirmā kārta izgāzÄ«sies, un tad TÄ“vzeme un BrÄ«vÄ«ba nāks klajā ar kandidatÅ«ru.

Bet pirms tam tātad pirmā kārtā... Pirms tam taču bija šÄ« inteliÄ£ences vÄ“stule. Šo atklāto vÄ“stuli rakstÄ«ju es, saskaņojot ar Imantu Ziedoni. Un savukārt Imants Ziedonis to sarunāja ar SarmÄ«ti Ä’lerti, ka viņa to publicÄ“s. 1999. gada 10. jÅ«nijā Dienā bija publicÄ“ta šÄ« vÄ“stule ar apmÄ“ram šÄdu domu, ka, vÄ“rojot prezidenta kandidātu izvirzÄ«šanu un tās personālijas, mÄ“s, inteliÄ£ence, redzam, ka neviens no viņiem Ä«sti neatbilst tām kvalitātÄ“m, ko mÄ“s vÄ“lÄ“tos redzÄ“t prezidentam. Ka mÄ“s aicinām Saeimu to godÄ«gi atzÄ«t un nebaidÄ«ties iesaistÄ«t bezpartejisku kandidāti no malas, ka mums – inteliÄ£encei ir tāds kandidāts. Un tā ir Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Un tad mÄ“s, protams, uzskatÄ«jām, un galvenais, ka ne visu. MÄ“s ar Imantu sÄ“dÄ“jām Jumavas kafejnÄ«cā ar to tekstu, ko es biju uzrakstÄ«jusi, un domājām, vai nav par daudz visu to viņas labumu, to nopelnu. Jā, bet, paklau, pusi no tā es vispār neesmu nosaukusi, tikai to pašu bÅ«tiskāko. NolÄ“mām, ka atstāsim visu to, lai tomÄ“r zina, ka tā ir...

- KāpÄ“c bija vajadzÄ«ga šÄ« vÄ“stule?

- ŠÄ« vÄ“stule bija vajadzÄ«ga, lai... nu, kā, tas bija spiediens. Tas bija sabiedrÄ«bas spiediens uz Saeimu. Šodienas politiskajā terminoloÄ£ijā tas bija sabiedrÄ«bas spiediens uz Saeimu. Toreiz mÄ“s vÄ“l neoperÄ“jām ar tādiem jÄ“dzieniem. Mums nelikās, ka mÄ“s kaut kā spiežam. Nebija tādas terminoloÄ£ijas. MÄ“s vienkārši ar sirdi un dvÄ“seli, pilnÄ«gi, mums nebija, iedomājieties, Imantam Ziedonim vai Mārai ZālÄ«tei, tiem cilvÄ“kiem, kas parakstÄ«ja, mums nebija nekādu savtÄ«gu interešu. MÄ“s vÄ“lÄ“jāmies, lai Latvijai ir vislabākais prezidents no iespÄ“jamiem. Un bija pilnÄ«ga, simtprocentÄ«ga pārliecÄ«ba, ka tā ir Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Un mums bija svarÄ«gi šo inteliÄ£ences viedokli paust plašÄ sabiedrÄ«bā, lai tas atbalsts bija ļoti liels, cilvÄ“ki pÄ“c tam ļoti atsaucās, un Dienai noteikti tas arhÄ«vā ir, ka, jā, mÄ“s arÄ« tā domājam, mÄ“s atbalstām utt., utt. Tas bija ļoti bÅ«tisks arguments.

- Ar to vien, ka Tēvzeme otrā kārtā viņu izvirzīja, bija par maz?

- Redz, tÄ“vzemiešiem bija, uz ko atsaukties: tā ir intelektuāļu izvirzÄ«ta kandidatÅ«ra. Viņiem bija aizmugure. Turklāt inteliÄ£ence bija tolaik, kā lai saka, tomÄ“r tautā cienÄ«ta un respektÄ“ta. Vairums no tiem cilvÄ“kiem, kas to parakstÄ«ja. PilnÄ«gi to viedokli ignorÄ“t bÅ«tu bijis grÅ«ti.

- Un Bojārs?

- Ar Bojāru ir tā, ka pÄ“c tam, kad vajadzÄ“ja balsot, bija divi balsojumi. Pirmais bija 50 pret 50. Tajā brÄ«dÄ«, - to es nepārzinu, bet partijas tur jau taisÄ«ja kaut kādas savstarpÄ“jās rebes. Manas aizdomas ir tādas, ka sociāldemokrāti bija ieinteresÄ“ti, lai prezidents nenāktu ne no Latvijas ceļa, ne no Tautas partijas. LÄ«dz ar to viņi metās uz vienu roku; viņi paši nevarÄ“ja neko cerÄ“t, kā krievi saka – draudzÄ“jās pret, nevis draudzÄ“jās par Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu ar TÄ“vzemi, un pÄ“c tam Tautas partija jau ar’ „uzmeta” savu kandidātu, kad juta, ka tur nebÅ«s. Sociāldemokrāti acÄ«mredzot kaut ko izrÄ“Ä·ināja, ka viņiem tas ir izdevÄ«gi. Un lÄ«dz ar to arÄ« tās sociāldemokrātu balsis jau pie balsošanas bija svarÄ«gas. Es domāju tāpÄ“c Bojārs - viņš jau nebija Saeimas loceklis - aizmetās uz Saeimu un tupÄ“ja tuvumā, lai varÄ“tu, tā teikt, ievest Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu kā prezidenti un nostiprināt tautas apziņā mÄ«tu, ka viņam ir jelkādi nopelni šajā ziņā...

Bet varbÅ«t tomÄ“r Māra ZālÄ«te kaut ko traktÄ“ pa savam? KāpÄ“c lai mÄ“s ticÄ“tu viņai vienai? Tad uzklausÄ«sim vÄ“l vienu „sazvÄ“rnieku” – Māri GrÄ«nblatu.

- Tad kas pēc būtības ieveda Vīķi-Freibergu Saeimā?

- Es varu izstāstÄ«t to, ko es zinu. Neapšaubāmi, pirmā doma par prezidentu radās vienu gadu iepriekš. Es domāju, ka tas bija iepriekšÄ“jā gada maijā vai jÅ«nijā. Saeima aktÄ«vi strādāja. Tātad bija trÄ«s sarunas, kas notika viena mÄ“neša ietvaros. Pirmā man bija ar Māru ZālÄ«ti. Negribu teikt, vai tā bija mana iniciatÄ«va vai ne, es pieņemu, ka mums bija kaut kāds iemesls par kaut ko runāt, jo es viņu pazinu vairāk kā publisku personu, ne tik daudz personÄ«gi. Es ar viņu tikos un teicu apmÄ“ram šÄdi: ZālÄ«tes kundze, vÄ“l gads lÄ«dz prezidenta beigām. Ulmanis ir strādājis. MÄ“s viņu pirmo reizi neatbalstÄ«jām, otrreiz pat atbalstÄ«jām, jo viņš likās labāks nekā pārÄ“jie, kas likās galÄ«gi nejÄ“dzÄ«gi. Ir bijušas pozitÄ«vas, nepozitÄ«vas Ä«pašÄ«bas, un skaidrs, ka bÅ«s jauns prezidents, un mans ieskats ir, ka personai, kas tai pilÄ«, nevajadzÄ“tu bÅ«t personai, kas sēž ļoti tuvu kādam partijas kodolam vai ekonomiskajam grupÄ“jumam, - labāk kāds neitrāls cilvÄ“ks.

Es teicu – ja nu sagadÄ«sies tā, ka nākamajā Saeimā bÅ«sim pārstāvÄ“ti arÄ« mÄ“s, tad mana prognoze ir tāda, ka divas partijas nevarÄ“s vienoties par prezidenta ievÄ“lÄ“šanu. Es neticu, ka 51 balss Saeimā bÅ«s divām partijām. Mana prognoze - ka trÄ«s. LÄ«dz ar to es redzu situāciju tādu, ka trÄ«s partijas visticamāk nevarÄ“s vienoties ne par vienas partijas politisko kandidātu, jo, ja bÅ«tu tā, ka rudenÄ« vÄ“lÄ“ Saeimas priekšsÄ“dÄ“tāju, Ministru prezidentu un Valsts prezidentu, tad nebÅ«tu nekādu problÄ“mu vienoties trijām partijām, ka Valsts prezidents bÅ«tu ļoti politisks, teiksim, kāds bijušais ministrs vai deputāts.

Bet, tā kā ir vairāk nekā pusgads - novembrÄ« apstiprina Saeimas priekšsÄ“dÄ“tāju un Ministru prezidentu un tad ir astoņi mÄ“neši lÄ«dz Valsts prezidentam, - es domāju, ka vienošanās nekādas vairs spÄ“kā nebÅ«s, un lÄ«dz ar to mana prognoze ir tāda, ka kandidāti, kas uzticÄ«gi partijām, netiks ievÄ“lÄ“ti, lÄ«dz ar to varÄ“tu bÅ«t kāda neitrāla persona, nu, kāds kultÅ«ras vai gara darbinieks, varbÅ«t pat no latviešu trimdas. Un, ja virzÄ«s politiskā partija kaut kādu bezpartejisko, tad pārÄ“jie to uztvers kā viņu piederÄ«go un teiks: „Reku ir jÅ«sÄ“jais!” – un tiks pielikta birka klāt. Es teiktu, ka bija ideja, lai nāk no vides, kas nav gluži politiska, un tad tie ierosina kādu citu. Viņa teica: es par to padomāšu.

PÄ“c nedēļas vai pÄ“c divām mÄ“s tikāmies vÄ“lreiz, un viņa teica, ka piemÄ“rota kandidāte bÅ«tu Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Tas man nebija ļoti liels pārsteigums, - es uzvārdu biju dzirdÄ“jis, bet nebiju domājis, ka ZālÄ«tei bÅ«tu kādas Ä«pašas simpātijas vai antipātijas pret viņu. Es to vienkārši nezināju. Man iedeva vairākus rakstus. Tur bija latviešu kultÅ«ra, trimda un dažādi temati, lai es saprotu, kas tā ir par personu. Tad 1998. gada jÅ«nijā, katrā gadÄ«jumā Saeima vÄ“l strādāja, VÄ«Ä·e-Freiberga bija RÄ«gā, un tad mÄ“s trijatā runājām. Es viņu pirmo reizi redzÄ“ju. Viņa neizraisÄ«ja ne mazāko šaubu, ka viņa varÄ“tu bÅ«t kandidāte. Es biju paredzÄ“jis, ka viņa šaubÄ«sies, klÄ«rÄ“sies, bet nÄ“, - viņa tam uzreiz piekrita. Viņa bija par to bija domājusi iepriekš, ka viņa tāda kandidāte varÄ“tu bÅ«t. Viņa bija samÄ“rā runÄ«ga, kas mani mazliet pārsteidza.

Mēs runājām par dažādām lietām, par to, ka viņas darbībai turpmāk vajadzētu būt saistītai ar Latviju. Tā drīzāk bija Māras Zālītes ideja nekā mana vai viņas. Viņai tika piedāvāts, es neatceros, kurā brīdī, bet viņai tika piedāvāts vadīt Latvijas Institūtu, kas būtu viņai piemēroti, ņemot vērā viņas izglītību, interesi un tā tālāk. Tas notika tajā laikā, kaut kā izdevīgi sakrita, bet, kā tas process tika virzīts, varbūt Zālītes kundze atceras to labāk - par to institūtu. Bet mēs tā runājām, ka viņa būtu gatava braukt uz Latviju, un viņa saprata, ka ir svarīgi, ka nebūs jāierodas pēdējā brīdī.

Tad noslÄ“gumā teicu, ka šai sarunai ir jāpaliek pÄ“c iespÄ“jas konfidenciālai, jo, ja kāds iedomāsies, ka viņas virzÄ«šana ir saistÄ«ta ar mani, vai, Dies pasarg, ar mÅ«su partiju, tad tas vairs nebÅ«s neitrāli, un to jau jebkurš saprot. PÄ“c tam gada laikā nebija ne pušplÄ“sta vārda, ka tāda saruna ir bijusi, no kā es, atklāti sakot, arÄ« baidÄ«jos, jo tad jau kaut kāda politiska birka tiktu piekārta. ArÄ« mÅ«su partijā es par to nerunāju. Par to zināja vÄ“l labi ja viens cilvÄ“ks - no Tautas frontes, ticamākais.

- Jūs pat valdē neapspriedāt?

- Nekur. Nu priekš kam? Tur visa prese ir klāt. Tur desmit vai divdesmit cilvÄ“ku ir klāt, tur viss tiek atreferÄ“ts. Esmu pārliecinājies desmitiem reižu no senākiem laikiem, ka visas slepenās lietas tÅ«lÄ«tās tiek izstāstÄ«tas. [Jānis] Straume ne, Straume ir mazrunÄ«gs cilvÄ“ks, viņš tās lietas patur pie sevis, bet ir daudz cilvÄ“ku. Es domāju, ka par to runāt nevajadzÄ“tu, un tāpÄ“c es arÄ« nerunāju. Tā ka gada laikā par to bÅ«tisku sarunu nebija. Es savu kandidatÅ«ru paturÄ“ju pie sevis. Mums katram [katrai partijai] bija sava oficiālā kandidatÅ«ra – mums Jānis Priedkalns un, un...

- Kāpēc?

- Kāpēc mums bija savs kandidāts? Pirmām kārtām, katrai partijai bija savs kandidāts, un nekādas kompromisa sarunas nenotika, protams.

- Kāpēc uzreiz ar Vīķi-Freibergu neizgājāt?

- Viņa bÅ«tu izgāzta. Viņa bÅ«tu uztverta kā vienas partijas kandidāts. Bija plānots, ka viņa tiks izvirzÄ«ta tikai tad, kad partijas bÅ«s parādÄ«jušas gan sev, gan saviem biedriem, ka viņu kandidāti nevar tikt ievÄ“lÄ“ti. Neapšaubāmi. Es domāju, ka tie, kas bija tajā procesā vistuvāk, sapratÄ«s, ka nevar uzrakstÄ«t nākošo skaitli, kamÄ“r viens skaitlis nav parādÄ«ts lÄ«dz komatam.

Es pieļauju, ka vÄ“lÄ“šanu dienā man bija kāda saruna ar... nu jā, tad jau sociāldemokrāti bija ievÄ“lÄ“ti Saeimā, Juri Vilcānu. Viņš ir mans paziņa no Padomju laikiem, mÄ“s esam mācÄ«jušies vienā fakultātÄ“, kaut arÄ« ne vienā kursā, un strādājuši vienā celtnieku vienÄ«bā. Es sapratu, ka viņiem kaut kādi kontakti ar VÄ«Ä·i-Freibergu ir bijuši.

Tad bija arÄ« kāda maza replika presÄ“, ko bija parakstÄ«jusi Māra ZālÄ«te un vÄ“l kādi desmit kultÅ«ras un inteliÄ£ences darbinieki, kuri ierosināja virzÄ«t VÄ«Ä·i-Freibergu. Tas nebija no tiem uzsaukumiem, kurus paraksta parasti 150 cilvÄ“ki. Ä»oti pieticÄ«gā formā, un apakšÄ nebija plašas kampaņas. Bija labi, ka šo ideju piedāvā kultÅ«ras darbinieki, nevis virza politiÄ·u kopa. Saeimā, es domāju, lÄ«dz tam lielu sarunu nebija.

ApmÄ“ram dienu vai divas pirms prezidenta vÄ“lÄ“šanām Jānis Straume mani informÄ“ja, ka viņam no Tautas partijas ir zināms, ka viņi apsver iespÄ“ju izvirzÄ«t Ojāru Kalniņu. Es atceros, ka mÄ“s bijām Straumes kabinetā, es palÅ«dzu, lai savieno ar viņu, un teicu: „Ojār, tā un tā. Šeit ir runa par to, ka varÄ“tu bÅ«t prezidenta vÄ“lÄ“šanas. Mana prognoze ir tā, ka pirmajā kārtā nevienu neievÄ“lÄ“s. Vai ar jums ir runāts par kandidÄ“šanu?” Viņš teica: „Jā, tāda runa ir bijusi.” „Tas ir ļoti interesanti, vai jÅ«s pats tam arÄ« piekrÄ«tat?” Viņš teica: „Jā.” „Ä€. Nu, tad te ir nopietns kandidāts, ņemsim to vÄ“rā.” Un es vÄ“l prasÄ«ju: „Vai jÅ«s varat bÅ«t RÄ«gā, kad notiek vÄ“lÄ“šanas?” Viņš teica: „NÄ“, tik ātri uz RÄ«gu es tikt nevarÄ“šu.” „Jā, tas ir mÄ«nuss,” es teicu. „Bet tas nevar bÅ«t izšÄ·irošais.”

Tas, kas notika vÄ“lÄ“šanu dienā, - sākās konsultācijas gan ar Tautas partiju, gan ar sociāldemokrātiem kaut kur ap pusdienas laiku par to, kā var notikt tālākā virzÄ«ba. Sociāldemokrāti izkrita vieni no pirmajiem, tad izkrita Paegle, tad izkrita Gorbunovs un palika tikai Pauls. Bija norunāts, ka sÄ“de atsāksies sešos. Tai brÄ«dÄ« notika runas par tālāko procedÅ«ru. Divdesmit pāri pieciem atnāca ziņa, ka Pauls atsaucis savu kandidatÅ«ru pÄ“dÄ“jā balsojumā. Laikam saprata, ka labāk bÅ«tu nebalsot, nekā, ka balsu nepietiek.

Un tad notika vienošanās, kas bija bÅ«tiska. Biju es un Jānis Straume, no Tautas partijas – Andris ŠÄ·Ä“le un Gundars BÄ“rziņš, no sociāldemokrātiem – Juris Bojārs un Egils BaldzÄ“ns. MÄ“s pa dienu bijām runājuši, tāpÄ“c nebijām galÄ«gi nesagatavoti. Tika panāktas divas vienošanās. Bija skaidrs, ka ceļš prasÄ«s pauzi lÄ«dz kādai pirmdienai, otrdienai. ŠÄ·Ä“le toreiz laikam teica - kategoriski nÄ“, mÄ“s tam nekādi nevaram piekrist, viņi noteikti pa tām brÄ«vdienām savāks jaunus variantus. MÄ“s nolÄ“mām dot viņiem divas vai trÄ«s stundas un sešos ierosināt nākamo sÄ“di sākt jau deviņos. Noteikt vienu vai divas stundas kandidātu iesniegšanai ar domu, ka mums kandidāts ir, un kam nav, tam nav – paši vainÄ«gi. Tā doma tika izteikta, ka sÄ“di jāsasauc šodien un otrreiz jābalso par kandidātiem.

Manuprāt, ŠÄ·Ä“le teica apmÄ“ram šÄdus vārdus: mÄ“s varÄ“tu atbalstÄ«t gan Ojāru Kalniņu, gan Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu, lai nebÅ«tu strÄ«du, mums galvenais ir vienoties pret Latvijas ceļu. Nebija doma, ka mÄ“s vienojamies par kandidātu, kuru bÅ«tu rÅ«pÄ«gi izpÄ“tÄ«juši. Tā tas noteikti nebija. Mums svarÄ«gi bija nepieļaut Latvijas ceļa kandidāta ievÄ“lÄ“šanu.

- Vienalga, ka tik ne Latvijas ceļš?

- Tas bija centrālais jautājums.

- VÄ«Ä·e-Freiberga vai Kalniņš, tas nebija svarÄ«gi?

- Citu kandidātu jau nebija. TrešÄ kandidāta nebija. Es teicu, ka mÄ“s varam piekrist gan VÄ«Ä·ei-Freibergai, gan Kalniņam. Sociāldemokrāti teica, ka viņi labāk izvÄ“las VÄ«Ä·i-Freibergu, jo man tai dienā koridorā bija saruna ar Egilu BaldzÄ“nu, un viņš teica: „MÄ“s uzskatām, ka Ojārs Kalniņš ir pārāk oranžs un pārāk pietuvināts Tautas partijai.” Es teicu, ka mums nav problÄ“mas, jo es esmu runājis tikai ar VÄ«Ä·i-Freibergu, bet ar Ojāru Kalniņu tikai tā, pieklājÄ«bas pÄ“c. Man pret viņu nekādu Ä«pašu pienākumu nebija. MÄ“s ar ŠÄ·Ä“li teicām - jā, ka mÄ“s tam piekrÄ«tam. ŠÄ·Ä“le netielÄ“jās par to jautājumu. Sociādemokrātiem bija izšÄ·irošÄ loma tai nozÄ«mÄ“, ka tad, ja arÄ« viņi bÅ«tu pateikuši, ka viņiem vienalga, bÅ«tu sākusies kaut kāda izvÄ“rtÄ“šana. Tad es, protams, bÅ«tu teicis, ka ar Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu esmu runājis ilgāk un man viņa šÄ·iet piemÄ“rotāka. Tā pusstundas laikā starp pieciem un sešiem tika izlemts šis jautājums. Ä€tri, varbÅ«t ne pārāk demokrātiski.

Un tad noskaidrojās, ka kādam jākārto tie papÄ«ri. IespÄ“jams, ka Bojārs uzņēmās kaut kādu signālu došanu VÄ«Ä·ei-Freibergai, lai viņa steidzÄ«gi ierodas Saeimā. Es šÄ«s tehniskās nianses ne pārāk labi atceros. MÄ“s ļoti ātri parakstÄ«jām iesniegumu par viņas izvirzÄ«šanu. VajadzÄ“ja lapu ar viņas parakstu. Tas tajos laikos bija tik nebirokrātiski, ka prasÄ«ja desmit, piecpadsmit minÅ«tes. Prezidenta kandidātu varÄ“ja izvirzÄ«t viens deputāts, bet mÄ“s, loÄ£iski, parakstÄ«jāmies vairāki. PÄ“c tam notika mÅ«su frakcijas sÄ“de, kurā es informÄ“ju par jauno situāciju.

- Vai jums tobrīd bija pārliecība, ka viņa varētu būt laba prezidente?

- Viņa bija kultÅ«ras darbiniece, viņai nebija politiskās pieredzes, viņa nebija saistÄ«ta ne ar vienu politisko partiju un nevienu ekonomisko grupÄ“jumu. Viņa bija izglÄ«tots cilvÄ“ks, es neredzÄ“ju nekādu problÄ“mu viņas spÄ“jai izteikties, par kaut ko runāt. Viņai nebija politiskas pieredzes, bet Guntim Ulmanim 1993.gadā arÄ« nebija nekādas politiskās pieredzes, viņš nebija Augstākajā PadomÄ“, viņš nebija aktÄ«vi darbojies Tautas frontÄ“, viņam bija pieredze tikai Kārļa Ulmaņa fonda vadÄ«šanā.

Cik bija tā Bojāra ievešana... Es domāju, ka viņš brÄ«vprātÄ«gi uzņēmās atvest VÄ«Ä·i-Freibergu lÄ«dz Saeimai. Droši vien tā bija. Man bija viņas telefons no Latvijas InstitÅ«ta. Kādu dienu vai divas pirms tam es ar viņu sazvanÄ«jos par kādu tÄ«ri tehnisku jautājumu. Bet ļoti ciešu kontaktu es neuzturÄ“ju.

Tur bija interesanta situācija. Pirmajā kārtā bija tieši piecdesmit balsis. Balsu skaitÄ«šanas komisija ilgi nenāca ārā. Es pat iegāju pie viņiem iekšÄ. Kristiāna LÄ«bane teica, ka piecdesmit balsis ir pilnÄ«gi noteikti, bet vienai zÄ«mei ir nosvÄ«trots vārds vai uzvārds. MÄ“s izlÄ“mām, ka tik bÅ«tiskā jautājumā nevar riskÄ“t, un nākamajā balsojumā jau bija piecdesmit trÄ«s balsis. Ap pusnakti VÄ«Ä·e-Freiberga tika ievÄ“lÄ“ta. Es atceros, ka viņa ienāca zālÄ“ un visi piecÄ“lās kājās, izņemot Latvijas ceļu. Viņi palika sēžot ļoti neapmierināti ar to rezultātu.

- Bet vai jūs arī Mārai Zālītei piedāvājāt kļūt par prezidenti?

- Tā varÄ“ja bÅ«t tāda zondÄ“joša saruna kontekstā ar kultÅ«ras darbinieku. Ja viņa bÅ«tu izrādÄ«jusi interesi, tad es bÅ«tu virzÄ«jies savādāk...

Visbeidzot, enerÄ£iskās kundzes jau ļoti laikus izteiktu interesi par tieši vienu un ļoti konkrÄ“tu amatu atzÄ«st arÄ« Juris Bojārs - viņas oficiālais „ievedÄ“js Saeimā” (kas gan lielā mÄ“rā tā notika tikai tāpÄ“c, ka viņš izrādÄ«jās vienÄ«gais, kurš „pieteicās” uz šo lomu).

- Tad kā - vai tā bija jūsu ideja virzīt Vairu Vīķi-Freibergu prezidentes amatam?

- GrÅ«ti pateikt. Tagad jau visādas fantāzijas ir. InteliÄ£ence viņu virzÄ«jusi un kas tik viss. Nu, kāda inteliÄ£ence ko var virzÄ«t Saeimā?! Savācieties, inteliÄ£ence, un virziet kādu Saeimā! Kurš ir ievirzÄ«ts? Neviens nav. Tā ka tā lieta bija ļoti praktiska un skaidra. Mums, sociāldemokrātiem, toreiz bija pietiekami liela frakcija Saeimā. Un bija skaidrs, ka neviena grupa nebalsos par otras grupas kandidātiem. Bija jāmeklÄ“ risinājums, un man bija risinājums skaidrs tanÄ« ziņā, ka var ievÄ“lÄ“t kādu, kas nepārstāvÄ“s nevienu partiju. JāmeklÄ“ pietiekami tāda ja nu ne izcila, tad vismaz personÄ«ba, kam bÅ«tu pietiekams intelekts.

Pirms tam Vaira Vīķe-Freiberga bija atnākusi pie manis. Viņa tad bija ievēlēta par Latvijas Institūta direktrisi...

- Pati atnākusi? Kāpēc?

- Es to galÄ«gi nevaru pateikt – kāpÄ“c, bet viņa bija sadomājusi pie manis atnākt pakonsultÄ“ties. Man toreiz institÅ«ts bija pilnā uzplaukumā, par partiju es nerunāju, partija arÄ« bija pilnā uzplaukumā tajā laikā. Man viņa tad atstāja gudras, rezervÄ“tas, inteliÄ£entas sievietes iespaidu. Es tā padomāju, ka viņa varÄ“tu bÅ«t labs kandidāts. Es parunāju ar savu partijas valdi, nu, ne valdi, bet ar tiem deputātiem, kas bija Saeimā. Tur nu reaģēja kā nu kurais. Viens – precÄ«zi, kas arÄ« nobalsoja pret. Tas ir [Jānis] Ä€damsons. Viņš tur vÄ“lāk visādi taisnojās.

Tad, kad mÄ“s Anatoliju Gorbunovu izgāzām un visus tos pārÄ“jos Latvijas ceļa kandidātus, tad [Kristāna] LÄ«bane pilnÄ«gi satracināta pienāca man klāt, notvÄ“ra [EgÄ«lu] BaldzÄ“nu un teica – mÄ“s taču jums samaksājām, kāpÄ“c jÅ«s tā. MÄ“s pÄ“c tam noskaidrojām, ka tā maksa ir bijusi 11 tÅ«kstoši. Tas bija tā. To nevarÄ“ja nekur piesiet...

Pirmais, ko es darÄ«ju, - es aizgāju aprunājos ar GrÄ«nblatu. GrÄ«nblats man tā mÄ«klaini teica, ka viņš jau ir runājis ar Vairu. Vai tā ir taisnÄ«ba vai ne, to es nevaru pateikt. Bet man izdevās viņu pierunāt. Tas, ko viņi virzÄ«ja, – kaut kādu Amerikas latvieti. Es teicu – neviens ne par vienu nebalsos. Tas ir skaidrs. Jāņem neitrāls kandidāts, kas nav ne no vienas partijas. Jo kāda toreiz bija situācija. Toreiz Latvijas ceļš bija tas visvarenais. Viņu rokās ir viss. Viņi, ko grib, to ieliks, ko grib, to noņems. Un tādā veidā. Es saku, nu, bišÄ·i jāapgriež tam Latvijas ceļam…

GrÄ«nblats piekrita, un mÄ“s vienojāmies, ka sākumā laidÄ«sim katrs savu kandidātu. MÅ«su kandidāts bija Arnis Kalniņš, akadÄ“miÄ·is, ļoti goda vÄ«rs. Viņš lielu darbu Saeimā izdarÄ«ja. Viņš beidza savu darbu Saeimā ar to, ka sāka jau virzÄ«t rapša projektu. Un tas aizgāja. Vienojāmies, ka katrs pa priekšu virzÄ«sim savÄ“jos, paskatÄ«simies, kā nu tur iet. Bija skaidrs, ka nevienu neievÄ“lÄ“s. Nevienu arÄ« neievÄ“lÄ“ja. Otru Vairu [Paegli] arÄ« neievÄ“lÄ“ja no Tautas partijas. PÄ“c GrÄ«nblata es aizgāju aprunāties ar ŠÄ·Ä“li. Protams, nekad nav Ä«pašu baudu sagādājušas sarunas ar ŠÄ·Ä“li. Bet lieta spiesta. Ko tur darÄ«t. ŠÄ·Ä“le bija ļoti apÄ·Ä“rÄ«gs. Viņš saprata – ja izgāzÄ«s Latvijas ceļu, tas stipri samazinās viņu reitingu. ŠÄ·Ä“le bija aprÄ“Ä·inājis, ka tad vajadzÄ“tu nokrist Latvijas ceļam [valdÄ«bai]. Un nokrita arÄ«. Viņi paši… TāpÄ“c, ka neuzvarÄ“ja vÄ“lÄ“šanās, viņi uzreiz sakāvās, kas vainÄ«gs. Vainu uzgrÅ«da Krištopanam. Noņēma Krištopanu. Es tās detaļas neatceros, bet Krištopana valdÄ«ba krita. Latvijas ceļš nedabÅ«ja prezidenta vietu, valdÄ«ba krita. Un ŠÄ·Ä“le uztaisÄ«ja savu valdÄ«bu, veikli kombinÄ“jot. Tāda bija tā tehnika.

Balsošana gāja ilgi, jo viņi tur virzÄ«ja arÄ« Raimondu Paulu. Un mÄ“s drusku atbalstÄ«jām arÄ« Paulu, bet ne par daudz. MÄ“s saskaitÄ«jām balsis, lai, nedod Dievs, viņu neievÄ“lÄ“tu. Viņu tāpat nebÅ«tu ievÄ“lÄ“juši. Un tad pašÄs beigās jau IngrÄ«da Ūdre gribÄ“ja kandidÄ“t, tie jau bija joki. Un beigu beigās Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu ievÄ“lÄ“ja.

- Viņas ierašanās Saeimā arÄ« ir daudziem atmiņā. JÅ«s toreiz nemaz nebijāt Saeimas deputāts...

- Redziet, jā, bet man ir mūža caurlaide Saeimā. Es biju Augstākās Padomes deputāts, kas balsoja par neatkarÄ«bu. Tā ir tā mūža caurlaide. Es jau viņu speciāli vedu pats. Tā nelietÄ«ba, kas ir notikusi uz mÅ«su politiskās skatuves, Ä«paši tad, kad notiek cīņa par šÄdām lietām, - es nezinu, tur varÄ“ja visu kaut ko izdarÄ«t ar to Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu. Viņi jau nedomāja, ka to ievÄ“lÄ“s - Latvijas ceļš. Viņi neticÄ“ja. Citādi bÅ«tu sasolÄ«juši lielāku naudu.

TāpÄ“c viņa bija tieši fiziski jāieved iekšÄ, lai viņu nekur nenomušÄ«tu. JÅ«s atceraties, cikiem ir lapsenes iekodušas tajā laikā? Iekož lapsene, beigts cilvÄ“ks. Divi vÄ“lÄ“šanu komisijas priekšsÄ“dÄ“tāji nošÄvās. Jauni cilvÄ“ki. KāpÄ“c? Sakiet! Nu, tur Ä£imenes problÄ“mas? Muļķības! Viens no viņiem pilnÄ«gi bija ar skaidru galvu.

Tad, kad tā balsošana jau gāja ļoti karsti, tad mani sazvanÄ«ja Krištopans un teica – ja es šitā, tad viņi izmetÄ«s Gundaru [Bojāru] no prezidija laukā. Kad viņi man tā piedraudÄ“ja, tad es teicu, es jums tādu joku tagad uztaisÄ«šu, ka jÅ«s aizmirsÄ«siet, ka jÅ«s gribÄ“jāt Gundaru no prezidija mest laukā. Nākamajā dienā aiztipināju uz prokuratÅ«ru un uzliku [Ä£enerālprokuroram Jānim] Skrastiņam uz galda iesniegumu, ka mani, pirmkārt, gribÄ“ja nopirkt, otrkārt, draudÄ“ja. Nu, bet Skrastiņš bija no tās pašas komandas cilvÄ“ks. SistÄ“mas cilvÄ“ks simtprocentÄ«gi.

- Un kā tieši jÅ«s atvedāt Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu uz Saeimu?

- Es nekad nepievÄ“ršu uzmanÄ«bu sÄ«kumiem. Tie nav svarÄ«gi. DzÄ«vÄ“ ir svarÄ«gas bÅ«tiskas lietas.

- JÅ«s viņai piezvanÄ«jāt, teicāt - es jums aizbraukšu pakaļ?

- Pirms tam jau bija sarunāts tikšanās laiks, un es viņu ievedu iekšÄ.

- Tas ir – viņa ar jums jau bija sarunājusi, kur un kā jÅ«s tiksieties?

- Tad es viņai sÄ“dÄ“ju blakus, lai viņu tur kaut kur nenozog. Tur tādi žuļiki bija uz tās politiskās skatuves, ka tur ar to Vairu varÄ“ja izdarÄ«t jebko. Iznāciet tur ārā, jums tur jāparaksta, papÄ«ri jāaizpilda vai tur ko. Bet to man visu izdarÄ«ja. Sakārtoja cilvÄ“ki, kas man uzticÄ“jās un kuriem es uzticÄ“jos. Tieši no Saeimas aparāta. Viņi sadarbojās nevis ar visiem tiem toļikiem tajā laikā, bet ar mani.

- Vai Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga bija nobijusies?

- Nē, nebija. Es mēģināju viņu iesaistīt sarunā, bet mums tā saruna neiznāca. Tur bija apkārt daudz cilvēku, varbūt tāpēc. Man bija svarīgi, lai ar viņu nekas nenotiek. Es viņu gandrīz turēju aiz rokas. Nu, tad tur visus tos papīrus turp un atpakaļ nēsāju.

- Viņa ir ārzemju latviete, un tas daudziem negāja kopā ar jūsu personu.

- Jā, jā. Tas bija ļoti izdevÄ«gi. Tas bija vienÄ«gais, ar ko varÄ“ja ar mani manipulÄ“t. Nopirkt nevarÄ“ja. Viens no vislielākajiem Latvijas oligarhiem jau brÄ«dināja – Bojāra kungs, ja jÅ«s nāksiet pie varas, jÅ«s nošaus. Es to arÄ« vÄ“si pieņēmu. Tā kā es redzÄ“ju, ka tas jau notiek ar visām lapsenÄ“m, tad tas arÄ« varÄ“ja notikt. Tajos laikos es vienmÄ“r staigāju bruņots. Man jaunÄ«bā bija pirmā klase šaušanā ar pistoli un arÄ« ar šauteni. Tā kā tas nemaz nebÅ«tu bijis tik vienkārši.

Kas tad mums kļūst skaidrs no šiem dažādajiem stāstÄ«jumiem un pietiekami drošajiem faktiem? Lielos vilcienos – tas, ko nojautām jau iepriekš; bÅ«tÄ«bā – divas lietas. Pirmā – pretÄ“ji oficiozo biogrāfu mÄ«tiem V. VÄ«Ä·e-Freiberga kā prezidenta amata kandidāte neparādÄ«jās ne nejauši, ne no nekurienes, ne arÄ« kāda stihiska atbalsta negaidÄ«ti un pÄ“kšÅ†i izvirzÄ«ta: patiesÄ«bā aizkulišu spÄ“lmaņi ar viņas kandidatÅ«ru sāka ņemties jau nepilnus divus gadus pirms prezidenta vÄ“lÄ“šanām, kad „Ä«stie politiÄ·i” par šÄdu tÄ“mu pat nedomāja, un pirms 1999. gada 17. jÅ«nija notikušais – bÄ«dÄ«šana uz Latvijas InstitÅ«ta direktora amatu, „stihiskais” atbalsts utt. – bija viss kas, tikai ne nejaušÄ«ba. Nejauši bija varbÅ«t vienÄ«gi tas, ka ievÄ“lÄ“ta viņa tika jau 17. jÅ«nijā, ko nebija gaidÄ«jusi arÄ« pati – par ko uzskatāmi liecina kaut vai leÄ£endārā raibā blÅ«zÄ«te un Ä«patnā frizÅ«ra ievÄ“lÄ“šanas vakarā (frizieris, cik zināms, bija sarunāts uz nākamo rÄ«tu).

Otrā – ne jau aizkulišu spÄ“lmaņi bija tie, kas sāka ņemties ar V. VÄ«Ä·es-Freibergas kandidatÅ«ru: ārkārtÄ«gi maldÄ«gs ir vispārpieņemtais viedoklis, ka V. VÄ«Ä·e-Freiberga tikai ļāvās, lai inteliÄ£ences un šo atsevišÄ·o spÄ“lmaņu, bet pÄ“c tam arÄ« tautas atbalsts viņu ienes augstajā krÄ“slā, uz šo virzÄ«bu vÄ“l noskatoties pat ar nelielu nožēlu (izsakoties A. Cimdiņas oficiālās biogrāfijas vārdiem, „iespÄ“jams, ka, stājoties prezidentes amatā, viņai bija pat žēl šÄ·irties no iemīļotā pÄ“tniecÄ«bas darba, kurā ir ielikts tik daudz no sevis, bet nu tuvākajos gados tam nebÅ«s iespÄ“jams atvÄ“lÄ“t ne minÅ«ti”).

PatiesÄ«bā ir skaidri redzams, kā jau kopš deviņdesmito gadu vidus, bet Ä«sti nopietni no 1997. gada viņa mÄ“rÄ·tiecÄ«gi un enerÄ£iski pÅ«lÄ“jās, lai pÄ“c aiziešanas pensijā Kanādā tiktu pie saviem nopelniem un vÄ“rtÄ«bai atbilstoša posteņa Latvijā. Gan inteliÄ£ences pārstāvji, gan politiÄ·i tika apstrādāti viens pÄ“c otra, turklāt bez Ä«pašiem smalkumiem: atminaties eksčekista J. Bojāra izbrÄ«nu – „galÄ«gi nevaru pateikt – kāpÄ“c, bet viņa bija sadomājusi pie manis atnākt pakonsultÄ“ties”?

VÄ“rā ņemams arÄ« tas, ka lielais nākotnes mÄ“rÄ·is V. VÄ«Ä·ei-Freibergai vismaz brīžam nelika aizmirst arÄ« vÄ“lmi pÄ“c tÅ«lÄ«tÄ“jiem materiāliem labumiem, - atminÄ“simies, kā Latvijas InstitÅ«ta direktora postenis viņai gandrÄ«z gāja gar degunu iekārotā dienesta dzÄ«vokļa, ministra algas un mašÄ«nas dēļ. Tikai citu kandidātu trÅ«kums komplektā ar pašas V. VÄ«Ä·es-Freibergas pārdomu laika „latiņas nolaišanu” ļāva pārvarÄ“t nepatÄ«kamo situāciju, lai gan lÄ“mumu pieņēmÄ“jos zināmas grÄ“mas tā atstāja arÄ« pÄ“cāk („Es pats tagad savā stāstÄ«jumā saklausÄ«ju pretrunu,” saka G. Krasts uz jautājumu, kā viņam radās pārliecÄ«ba, ka Latvijas prezidenta postenim varÄ“tu derÄ“t cilvÄ“ks, kas atbrauca no Kanādas, paprasÄ«ja dzÄ«vokli, mašÄ«nu un ministra algu...).

Papildus šiem pamatfaktoriem V. VÄ«Ä·e-Freiberga par savu nokļūšanu prezidenta postenÄ« ļoti tieši varÄ“ja pateikties arÄ« partiju savstarpÄ“jām nesaskaņām, Latvijas ceļa lielmanÄ«bai un jo Ä«paši tobrÄ«d opozÄ«cijā sÄ“došÄs Tautas partijas vadÄ«tāja Andra ŠÄ·Ä“les Ä«patnÄ«bai, ko J. Jurkāns raksturo šÄdiem vārdiem: „Atceros, ka sarunā ar Andri ŠÄ·Ä“li viņa kabinetā es viņam toreiz jautāju – vai jÅ«s tiešÄm atbalstÄ«siet Freibergu? Viņš teica – jā, lai sariebtu Latvijas ceļam. Tas ir tā – es izduršu sev aci, lai sievasmātei bÅ«tu riebÄ«gi uz mani skatÄ«ties.” Rezultātā A. ŠÄ·Ä“le, izsakoties cita politikas vÄ“rotāja vārdiem, „lai izdr...tu ceļu, izdr...za pats sevi, - Gorbunovs pret viņu nekad nebÅ«tu izturÄ“jies tā, kā atļāvās VÄ«Ä·e-Freiberga”.

Nu, bet tumšajam zirdziņam raibajā blÅ«zÄ«tÄ“ ilgi plānotais amats bija rokā, - 8.jÅ«lijā V. VÄ«Ä·e-Freiberga Ä·Ä“rās pie Valsts prezidenta pienākumu pildÄ«šanas. Jau pāris gadus vÄ“lāk viņa, spriežot pÄ“c intervijas Vakara Ziņām, jau bija veiksmÄ«gi piemirsusi aizkulišu spÄ“lmaņus un pašas aktivitātes, - nu ievÄ“lÄ“šana bija ja ne „Dieva pirksts”, tad „brÄ«nums” gan: „Ja kāds trÄ«s dienas pirms prezidenta vÄ“lÄ“šanām bÅ«tu prasÄ«jis, vai Saeima ir gatava ievÄ“lÄ“t tādu cilvÄ“ku kā mani, vairums bÅ«tu teikuši, ka ne. Nez vai Saeimas deputāti tādā gadÄ«jumā bÅ«tu teikuši, ka mani ievÄ“lÄ“s. Vai domājat, ka mana ievÄ“lÄ“šana nebija brÄ«nums? Vai domājat, ka tas bija šausmÄ«gi loÄ£iski? CilvÄ“ks, kas nekad nav bijis nevienā partijā, nav darbojies politiskajā dzÄ«vÄ“, kļūst par prezidentu… Tas bija brÄ«nums!”

Turklāt Ä«paši interesanti, ka augstāko spÄ“ku iejaukšanos saskatÄ«ja arÄ« „mazās cilvÄ“ku grupiņas” pārstāvis I. Ziedonis, jau pieminÄ“tajā „no augšas” par labu esam atzÄ«tajā grāmatā BrÄ«vÄ«bas vārdā apliecinot: „Man nav ne mazāko šaubu, ka šis process, tas ir, prezidentes ievÄ“­lÄ“šanas situācija, bija augstāku spÄ“ku garantÄ“ts...””