KÄ tiek mÄkslÄ«gi radÄ«ti “feiki†par Latvijas vÄ“sturi: “Ļeņins savulaik esot pieÅ¡Ä·Ä«ris Latvijai neatkarÄ«buâ€
Imants Liepiņš · 06.01.2022. · Komentāri (0)Viens no ilggadÄ“jiem mÄ«tiem, kas dzÄ«vo krieviskajÄ blogosfÄ“rÄ, soctÄ«klos un tvÄ«tos, no kurienes paretam pÄrlec arÄ« uz latvisko “murgosfÄ“ru” — ka savulaik nevis Latvija uzvarÄ“jusi neatkarÄ«bas cīņÄs ar ieroÄiem rokÄs, bet “Ä»eņins uzdÄvinÄjis Latvijai brÄ«vÄ«bu”. Interesanti, no kurienes tÄdas iedomas?
Šie brÄ«numi pÄ“kšÅ†i aktualizÄ“jÄs augusta beigÄs, kad no tiešÄ priekšnieka (kurš sēž VaršavÄ un pirms tam sÄ“dÄ“ja LondonÄ) saņēmu jautÄjumu: “Vai tavÄ valstÄ« 6. septembrÄ« kaut kas tiek plÄnots saistÄ«bÄ ar trÄ«sdesmito gadadienu kopš Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanas? Vai tur sanÄks fotogalerija?”
Labi, ka tas bija e-pastÄ, nevis telefoniski, jo man sÄkumÄ nebija, ko atbildÄ“t. Sestajam septembrim LatvijÄ nav nekÄda nozÄ«me, vÄ“l jo mazÄk tajÄ datumÄ netika atjaunota mÅ«su neatkarÄ«ba. ArÄ« kolÄ“Ä£i no Lietuvas un Igaunijas atbildÄ“ja to pašu: BaltijÄ tÄ nekad nav bijusi nekÄda atceres diena. Tagad jau palika interesanti: no kurienes pÄ“kšÅ†i tÄds 6. septembris izpeldÄ“jis? Kas tÄds vÄ“sturiski svarÄ«gs notika 1991. gada 6. septembrÄ«, ka par to zina Ärpus Baltijas, bet pašÄ LatvijÄ ne?
Ikviens, kas bija apzinÄ«gÄ vecumÄ Atmodas un BarikÄžu laikÄ, atceras: Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šana bija ne tik daudz viena aktivitÄte, cik ilgstošs, dinamisks un aizraujošs process, kurÄ svarÄ«gi notikumi nomainÄ«ja cits citu.
Helsinki-86 kustÄ«ba, ASV vÄ“stnieka Padomju SavienÄ«bÄ 1986. gadÄ JÅ«rmalas konferencÄ“ skaidrÄ latviešu valodÄ nolasÄ«tais paziņojums, ka ASV nekad nav atzinusi un nekad neatzÄ«s Baltijas okupÄciju, tautas gÄjieni pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa, pirmÄs puslÄ«dz brÄ«vÄs pašvaldÄ«bu vÄ“lÄ“šanas 1989. gadÄ, pirmÄs godÄ«gÄs AugstÄkÄs Padomes vÄ“lÄ“šanas 1990. gadÄ, Latvijas karoga atjaunošana, 4. maija balsojums, BarikÄdes, diplomÄtisko attiecÄ«bu atjaunošana ar tuvÄm un tÄlÄm valstÄ«m, VDK likvidÄcija un “Äekas maisu” konfiskÄcija, 1991. gada augusta puÄa ietekme uz Latviju un Satversmes darbÄ«bas atjaunošana, un tÄ lÄ«dz pat viena reti izturÄ«ga robežmieta, kurš bija saglabÄjies no 1940. gada, demonstratÄ«vai atlikšanai savÄ vietÄ uz Krievijas robežas — tie ir notikumi, kas iededzinÄti atmiÅ†Ä visiem, kas tos laikus piedzÄ«voja.
Kad dažas dienas pirms 1992. gada iestÄšanÄs Ukrainas prezidents KravÄuks, baltkrievu demokrÄtiskais lÄ«deris ŠuškeviÄs un Krievijas jaunais vadÄ«tÄjs Jeļcins parakstÄ«ja formÄlo papÄ«ru par PSRS likvidÄciju, Baltijas valstÄ«s šis fakts jau izklausÄ«jÄs pÄ“c necerÄ“ta pÄrsteiguma — mÄ“s uz to brÄ«di jau dzÄ«vojÄm savu dzÄ«vi, un tÄs mÅ«su izpratnÄ“ skaitÄ«jÄs ziņas no citÄm valstÄ«m.
Tad no kurienes tagad Ärzemnieki pÄ“kšÅ†i izrÄvuši kaut kÄda 1991. gada 6. septembra atceri?!
PÄ“c vairÄku apnicÄ«gu teksta blÄÄ·u izlasÄ«šanas kirilicÄ noskaidrojÄs, ka brÅ«košÄ Ä»aunuma ImpÄ“rija pÄ“c nesekmÄ«gÄ Janajeva puÄa augustÄ un Pugo nošaušanÄs centÄs izveidot kaut kÄdas struktÅ«ras PSRS institÅ«ciju saturÄ“šanai kopÄ, un viena no tÄm bijusi t.s. “Valsts padome” (“ГоÑÑовет СССР”) — tajÄ sastÄvÄ“juši 12 “savienoto republiku” vadÄ«tÄji kopÄ ar GorbaÄovu. Baltijas valstis, protams, šajÄ padarÄ«šanÄ nepiedalÄ«jÄs, jo mÄ“s uz to brÄ«di bijÄm ÄrÄ no PSRS gan juridiski, gan faktiski.
KÄpÄ“c šajÄ bezjÄ“dzÄ«gajÄ iniciatÄ«vÄ bija klÄt ukraiņu prezidents KravÄuks, Gruzijas prezidents Gamsahurdija, ŠuškeviÄs no Baltkrievijas — viņus var saprast: juku laikos centÄs izmantot katru iespÄ“ju pÄrstÄvÄ“t savas nÄcijas, kur tik var. TikmÄ“r no lielkrievu šovinistu puses izskatÄs otrÄdi: pat WikipÄ“dijas krievu teksta anonÄ«mie autori vairÄkkÄrt uzsver faktu, ka šÄdas “ГоÑÑовет СССР” eksistence netika paredzÄ“ta PSRS konstitÅ«cijÄ un lÄ«dz ar to tÄs lÄ“mumi esot bijuši nelikumÄ«gi, pie kam tos vÄ“lÄk neesot apstiprinÄjis ne referendums, ne vÄ“lÄ“tie tautas priekšstÄvji — pat ne padomju izpratnÄ“ “ievÄ“lÄ“tie” ne.
Viens no lÄ“mumiem, kuru 1991. gada 6. septembrÄ« pieņēma šÄ« “PSRS valsts padome”, bija par Baltijas valstu neatkarÄ«bas formÄlo atzÄ«šanu, kaut arÄ« mÄ“s jau bijÄm izstÄjušies no PSRS pirms tam gan de iure, gan de facto. Tieši šis 6. septembra lÄ“mums bija tas, kuru 2014. gada Donbasa kauju karstumÄ, lai ieriebtu Baltijas valstÄ«m par to atbalstu Ukrainai, vairÄki Krievijas valsts domes deputÄti centÄs “atcelt” vai padarÄ«t par “spÄ“kÄ neesošu”, kamÄ“r pie mums neviens pat nesaprata, par ko viņi tur runÄ — kaut kÄdas PSRS funkcionÄru sanÄksmes iekšÄ“jais lÄ“mums, pieņemts pusotru gadu pÄ“c balsojuma par Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanu.
TÄpÄ“c arÄ« par tÄdu 6. septembra lÄ“mumu pie mums neviens nav pat dzirdÄ“jis, kur nu vÄ“l to atcerÄ“jies. MÄ“s tÄpat pirms divÄm nedēļÄm nesvinÄ“jÄm trÄ«sdesmito gadadienu kopš PSRS formÄlÄs likvidÄcijas Belovežas gÄršÄ — lai arÄ« notikums patÄ«kams, tas uz mums vairs neattiecÄs, jo mÄ“s bijÄm neatkarÄ«gi jau pirms tam.
Šis beznozÄ«mÄ«gais, sen aizmirstais dokuments tomÄ“r kalpo par ilustrÄciju tam, kÄ KrievijÄ un vienÄ otrÄ citÄ sabiedrÄ«bÄ uztver brÄ«vÄ«bu un tiesÄ«bas uz pašnoteikšanos. Mums ir skaidrs, ka brÄ«vÄ«bu valstis un nÄcijas izcÄ«na ar gribasspÄ“ku un cīņu (vÄ“lams — nevardarbÄ«gu, taÄu apspiedÄ“ji reti padodas bez kaujas). Tauta un valsts savu brÄ«vÄ«bu paņem pati, tai to nevar “piešÄ·irt” no malas. Tas pats attiecas uz cilvÄ“ktiesÄ«bÄm un katrai personai piemÄ«tošajÄm tiesÄ«bÄm, piemÄ“ram, piedalÄ«ties vÄ“lÄ“šanÄs, deleģējot varu saviem priekšstÄvjiem.
TaÄu KrievijÄ ir otrÄdi: tur valdošais pasauluzskats ir tÄds, ka visa vara pieder “caram” (lai nu kÄds tas kurÄ gadsimtÄ nebÅ«tu) un cars izlemj, kÄdus tiesÄ«bu elementus uzdÄvinÄt iedzÄ«votÄjiem. AttiecÄ«gi jebkurÄ brÄ«dÄ« cilvÄ“kiem var atņemt to varas un tiesÄ«bu mazumiņu, kÄds viņiem ticis “iedots”, ieskaitot tiesÄ«bas netikt spÄ«dzinÄtiem, tiesÄ«bas veikt savu profesionÄlo nodarbošanos, brÄ«vi izteikties, kritizÄ“t korumpantus, izbraukt no valsts utt.
StarptautiskajÄ arÄ“nÄ tas noved pie Krievijas politiÄ·u pÄrliecÄ«bas, ka tautas un valstis neesot spÄ“jÄ«gas lemt patstÄvÄ«gi par sevi: Baltijas valstis nevarot atjaunot savu neatkarÄ«bu — kÄdam tÄ viņÄm “jÄpiešÄ·ir”, lai vÄ“lÄk varÄ“tu pie iespÄ“jas to “atņemt atpakaļ”. Tas pats attiecas uz protestÄ“jošu tautu KazahstÄnÄ, UkrainÄ, ArmÄ“nijÄ, MoldovÄ utt.: Krievijas politiÄ·i neizliekas, kad automÄtiski izturas tÄ, it kÄ iedzÄ«votÄjiem pašiem nevarÄ“tu bÅ«t sava griba, ko izteikt — ideju protestÄ“t pret korupciju, valsts izzagšanu un diktatÅ«ras veidošanos tautai noteikti taÄu iedvesusi kÄda “Gejropa” vai “Gosdeps”. CilvÄ“ki paši taÄu lÄ«dz tam nevarÄ“tu aizdomÄties, ja viņiem kÄds nebÅ«tu “iedevis” tÄdas tiesÄ«bas!
Ik pa laikam krieviskajÄ vidÄ“ uzpeldošÄ leÄ£enda par to, ka “Ä»enins ar savu dekrÄ“tu iedevis Latvijai neatkarÄ«bu 1918. gadÄ”, ir vÄ“l viena izpausme šai pašai civilizÄcijas vÄ“rtÄ«bu sadursmei.
Reaģējot uz Latvijas neatkarÄ«bas proklamÄ“šanu 1918. gada 18. novembrÄ«, Pagaidu valdÄ«bas izveidi KÄrļa Ulmaņa vadÄ«bÄ, valsts struktÅ«ru veidošanas darbu, pirmo neatkarÄ«gÄs Latvijas armijas apakšvienÄ«bu formÄ“šanos, kÄ arÄ« britu, franÄu, poļu sniegto diplomÄtisko un militÄro atbalstu, PetrogradÄ varu sagrÄbusÄ« tautas komisÄru padome izdomÄja, ka padomju varai arÄ« kaut kÄ vajag iejaukties.
IznÄkumÄ 22. decembrÄ« tapa dekrÄ“ts Nr. 1005, kas stÄjÄs spÄ“kÄ trÄ«s dienas vÄ“lÄk un ar kuru “Krievijas padomju valdÄ«ba atzÄ«st Padomju Latvijas Republiku […], par augstÄko varu LatvijÄ atzÄ«stot padomju varu, […] ko vada biedrs StuÄka”. Paraksti: priekšsÄ“dÄ“tÄjs V. Uļjanovs (Ä»eņins), lietu pÄrvaldnieks V. BonÄs-BrujeviÄs.
Dekrēta teksts: http://istmat.info/node/32108
TÄtad Ä»eņins atzina nevis likumÄ«go Latvijas valsti un tÄs valdÄ«bu, bet gan pats savu marionešu režīmu — StuÄkas valdÄ«bu, kas ar SarkanÄs armijas durkļiem metÄs iekarot Latvijas teritoriju un kas pÄ“c tam mÅ«su armijai bija jÄiztÄ«ra. 1920. gada pirmajÄ pusÄ“ SarkanÄ armija lÄ«dz ar StuÄkas padomju pseidovaldÄ«bu zaudÄ“ja karÄ, viņus sakÄva un aizdzina atpakaļ uz Krieviju, bet padomju Krievija bija spiesta parakstÄ«t miera lÄ«gumu ar Latviju, atsakoties no pretenzijÄm pret Latviju, pie kam šÄ« lÄ«guma oriÄ£inÄls ar visiem parakstiem un zÄ«mogiem par godu tÄ simtgadei vÄ“l nesen bija izstÄdÄ«ts mÅ«su Ä€rlietu ministrijas foajÄ“ iedzÄ«votÄjiem par prieku.
StuÄkas paša vÄ“rtÄ“jums par šo “atzÄ«šanu” vÄ“lÄk bija šÄds: “Latvijas KomunistiskÄ partija nekad nav uzstÄjusies ar “patstÄvÄ«gas” un “neatkarÄ«gas” Latvijas lozungu. Gluži pretÄ“ji, mÄ“s vienmÄ“r esam izsmÄ“juši tamlÄ«dzÄ«gu lozungu kÄ bezjÄ“dzÄ«gu, jo imperiÄlisma laikmetÄ niecÄ«gu valstu neatkarÄ«ba ir nekas cits kÄ diplomÄtisks apmÄns, savukÄrt sociÄlisma laikmetÄ tÄ, mazÄkais, nav vajadzÄ«ga. Un tomÄ“r mums nÄcÄs šo lozungu pieņemt un nodibinÄt savu neatkarÄ«go Padomju Latviju. KÄ gan tas gadÄ«jÄs?”
Politisku apsvÄ“rumu dēļ nÄcies piekÄpties Krievijas biedriem un, “varÄ“tu sacÄ«t – pret mÅ«su gribu”, pasludinÄt neatkarÄ«gu republiku. VÄ“l trakÄk – Krievija “bez mÅ«su piekrišanas” faktiski to izdarÄ«jusi pati, kad ar dekrÄ“tu paziņots, ka Padomju Krievija atzÄ«st Padomju Latvijas “valstiskumu”. “Krievijas FederÄcijÄ mÄ“s neiekļÄvÄmies,” StuÄka ar nožēlu vÄ“lÄk rakstÄ«jis.
VairÄk: https://www.la.lv/peteris-stucka-sarkanais-kenins
Ä»eņina rÄ«cÄ«ba, paužot atzÄ«šanu StuÄkas LPSR padomju valdÄ«bai, maz atšÄ·iras no Putina dÄvÄtÄ atbalsta Doņeckas un Luhanskas teroristu “republikÄm”. KrieviskajÄ vidÄ“ dažkÄrt joprojÄm dzÄ«vÄ leÄ£enda par to, ka “Ä»eņins esot Latvijai neatkarÄ«bu piešÄ·Ä«ris 1918. gadÄ”, ir vairÄk nekÄ simts gadus nodzÄ«vojis “feiks”, ar kura palÄ«dzÄ«bu šodien varam lielÄ mÄ“rÄ izprast tos apstÄkļus, kuru dēļ tauta pÄ“c tautas, nÄcija pÄ“c nÄcijas arvien cenšas distancÄ“ties no sava “lielÄ kaimiņa” — tÄ ir mazÄk personÄ«bu un interešu, vairÄk sabiedrÄ«bas pamatvÄ“rtÄ«bu sadursme. Šonedēļ šÄ«s lielÄs cīņas jaunÄkais etaps notiek KazahstÄnÄ.