Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Viens no ilggadÄ“jiem mÄ«tiem, kas dzÄ«vo krieviskajā blogosfÄ“rā, soctÄ«klos un tvÄ«tos, no kurienes paretam pārlec arÄ« uz latvisko “murgosfÄ“ru” — ka savulaik nevis Latvija uzvarÄ“jusi neatkarÄ«bas cīņās ar ieročiem rokās, bet “Ä»eņins uzdāvinājis Latvijai brÄ«vÄ«bu”. Interesanti, no kurienes tādas iedomas?

Šie brÄ«numi pÄ“kšÅ†i aktualizÄ“jās augusta beigās, kad no tiešÄ priekšnieka (kurš sēž Varšavā un pirms tam sÄ“dÄ“ja Londonā) saņēmu jautājumu: “Vai tavā valstÄ« 6. septembrÄ« kaut kas tiek plānots saistÄ«bā ar trÄ«sdesmito gadadienu kopš Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanas? Vai tur sanāks fotogalerija?”

Labi, ka tas bija e-pastā, nevis telefoniski, jo man sākumā nebija, ko atbildÄ“t. Sestajam septembrim Latvijā nav nekāda nozÄ«me, vÄ“l jo mazāk tajā datumā netika atjaunota mÅ«su neatkarÄ«ba. ArÄ« kolÄ“Ä£i no Lietuvas un Igaunijas atbildÄ“ja to pašu: Baltijā tā nekad nav bijusi nekāda atceres diena. Tagad jau palika interesanti: no kurienes pÄ“kšÅ†i tāds 6. septembris izpeldÄ“jis? Kas tāds vÄ“sturiski svarÄ«gs notika 1991. gada 6. septembrÄ«, ka par to zina ārpus Baltijas, bet pašÄ Latvijā ne?

Ikviens, kas bija apzinÄ«gā vecumā Atmodas un Barikāžu laikā, atceras: Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šana bija ne tik daudz viena aktivitāte, cik ilgstošs, dinamisks un aizraujošs process, kurā svarÄ«gi notikumi nomainÄ«ja cits citu.

Helsinki-86 kustÄ«ba, ASV vÄ“stnieka Padomju SavienÄ«bā 1986. gadā JÅ«rmalas konferencÄ“ skaidrā latviešu valodā nolasÄ«tais paziņojums, ka ASV nekad nav atzinusi un nekad neatzÄ«s Baltijas okupāciju, tautas gājieni pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa, pirmās puslÄ«dz brÄ«vās pašvaldÄ«bu vÄ“lÄ“šanas 1989. gadā, pirmās godÄ«gās Augstākās Padomes vÄ“lÄ“šanas 1990. gadā, Latvijas karoga atjaunošana, 4. maija balsojums, Barikādes, diplomātisko attiecÄ«bu atjaunošana ar tuvām un tālām valstÄ«m, VDK likvidācija un “čekas maisu” konfiskācija, 1991. gada augusta puča ietekme uz Latviju un Satversmes darbÄ«bas atjaunošana, un tā lÄ«dz pat viena reti izturÄ«ga robežmieta, kurš bija saglabājies no 1940. gada, demonstratÄ«vai atlikšanai savā vietā uz Krievijas robežas — tie ir notikumi, kas iededzināti atmiņā visiem, kas tos laikus piedzÄ«voja.

Kad dažas dienas pirms 1992. gada iestāšanās Ukrainas prezidents Kravčuks, baltkrievu demokrātiskais lÄ«deris Šuškevičs un Krievijas jaunais vadÄ«tājs Jeļcins parakstÄ«ja formālo papÄ«ru par PSRS likvidāciju, Baltijas valstÄ«s šis fakts jau izklausÄ«jās pÄ“c necerÄ“ta pārsteiguma — mÄ“s uz to brÄ«di jau dzÄ«vojām savu dzÄ«vi, un tās mÅ«su izpratnÄ“ skaitÄ«jās ziņas no citām valstÄ«m.

Tad no kurienes tagad ārzemnieki pÄ“kšÅ†i izrāvuši kaut kāda 1991. gada 6. septembra atceri?!

PÄ“c vairāku apnicÄ«gu teksta blāķu izlasÄ«šanas kirilicā noskaidrojās, ka brÅ«košÄ Ä»aunuma ImpÄ“rija pÄ“c nesekmÄ«gā Janajeva puča augustā un Pugo nošaušanās centās izveidot kaut kādas struktÅ«ras PSRS institÅ«ciju saturÄ“šanai kopā, un viena no tām bijusi t.s. “Valsts padome” (“Госсовет СССР”) — tajā sastāvÄ“juši 12 “savienoto republiku” vadÄ«tāji kopā ar Gorbačovu. Baltijas valstis, protams, šajā padarÄ«šanā nepiedalÄ«jās, jo mÄ“s uz to brÄ«di bijām ārā no PSRS gan juridiski, gan faktiski.

KāpÄ“c šajā bezjÄ“dzÄ«gajā iniciatÄ«vā bija klāt ukraiņu prezidents Kravčuks, Gruzijas prezidents Gamsahurdija, Šuškevičs no Baltkrievijas — viņus var saprast: juku laikos centās izmantot katru iespÄ“ju pārstāvÄ“t savas nācijas, kur tik var. TikmÄ“r no lielkrievu šovinistu puses izskatās otrādi: pat WikipÄ“dijas krievu teksta anonÄ«mie autori vairākkārt uzsver faktu, ka šÄdas “Госсовет СССР” eksistence netika paredzÄ“ta PSRS konstitÅ«cijā un lÄ«dz ar to tās lÄ“mumi esot bijuši nelikumÄ«gi, pie kam tos vÄ“lāk neesot apstiprinājis ne referendums, ne vÄ“lÄ“tie tautas priekšstāvji — pat ne padomju izpratnÄ“ “ievÄ“lÄ“tie” ne.

https://ej.uz/agonija

Viens no lÄ“mumiem, kuru 1991. gada 6. septembrÄ« pieņēma šÄ« “PSRS valsts padome”, bija par Baltijas valstu neatkarÄ«bas formālo atzÄ«šanu, kaut arÄ« mÄ“s jau bijām izstājušies no PSRS pirms tam gan de iure, gan de facto. Tieši šis 6. septembra lÄ“mums bija tas, kuru 2014. gada Donbasa kauju karstumā, lai ieriebtu Baltijas valstÄ«m par to atbalstu Ukrainai, vairāki Krievijas valsts domes deputāti centās “atcelt” vai padarÄ«t par “spÄ“kā neesošu”, kamÄ“r pie mums neviens pat nesaprata, par ko viņi tur runā — kaut kādas PSRS funkcionāru sanāksmes iekšÄ“jais lÄ“mums, pieņemts pusotru gadu pÄ“c balsojuma par Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanu.

TāpÄ“c arÄ« par tādu 6. septembra lÄ“mumu pie mums neviens nav pat dzirdÄ“jis, kur nu vÄ“l to atcerÄ“jies. MÄ“s tāpat pirms divām nedēļām nesvinÄ“jām trÄ«sdesmito gadadienu kopš PSRS formālās likvidācijas Belovežas gāršÄ — lai arÄ« notikums patÄ«kams, tas uz mums vairs neattiecās, jo mÄ“s bijām neatkarÄ«gi jau pirms tam.

Šis beznozÄ«mÄ«gais, sen aizmirstais dokuments tomÄ“r kalpo par ilustrāciju tam, kā Krievijā un vienā otrā citā sabiedrÄ«bā uztver brÄ«vÄ«bu un tiesÄ«bas uz pašnoteikšanos. Mums ir skaidrs, ka brÄ«vÄ«bu valstis un nācijas izcÄ«na ar gribasspÄ“ku un cīņu (vÄ“lams — nevardarbÄ«gu, taču apspiedÄ“ji reti padodas bez kaujas). Tauta un valsts savu brÄ«vÄ«bu paņem pati, tai to nevar “piešÄ·irt” no malas. Tas pats attiecas uz cilvÄ“ktiesÄ«bām un katrai personai piemÄ«tošajām tiesÄ«bām, piemÄ“ram, piedalÄ«ties vÄ“lÄ“šanās, deleģējot varu saviem priekšstāvjiem.

Taču Krievijā ir otrādi: tur valdošais pasauluzskats ir tāds, ka visa vara pieder “caram” (lai nu kāds tas kurā gadsimtā nebÅ«tu) un cars izlemj, kādus tiesÄ«bu elementus uzdāvināt iedzÄ«votājiem. AttiecÄ«gi jebkurā brÄ«dÄ« cilvÄ“kiem var atņemt to varas un tiesÄ«bu mazumiņu, kāds viņiem ticis “iedots”, ieskaitot tiesÄ«bas netikt spÄ«dzinātiem, tiesÄ«bas veikt savu profesionālo nodarbošanos, brÄ«vi izteikties, kritizÄ“t korumpantus, izbraukt no valsts utt.

Starptautiskajā arÄ“nā tas noved pie Krievijas politiÄ·u pārliecÄ«bas, ka tautas un valstis neesot spÄ“jÄ«gas lemt patstāvÄ«gi par sevi: Baltijas valstis nevarot atjaunot savu neatkarÄ«bu — kādam tā viņām “jāpiešÄ·ir”, lai vÄ“lāk varÄ“tu pie iespÄ“jas to “atņemt atpakaļ”. Tas pats attiecas uz protestÄ“jošu tautu Kazahstānā, Ukrainā, ArmÄ“nijā, Moldovā utt.: Krievijas politiÄ·i neizliekas, kad automātiski izturas tā, it kā iedzÄ«votājiem pašiem nevarÄ“tu bÅ«t sava griba, ko izteikt — ideju protestÄ“t pret korupciju, valsts izzagšanu un diktatÅ«ras veidošanos tautai noteikti taču iedvesusi kāda “Gejropa” vai “Gosdeps”. CilvÄ“ki paši taču lÄ«dz tam nevarÄ“tu aizdomāties, ja viņiem kāds nebÅ«tu “iedevis” tādas tiesÄ«bas!

Ik pa laikam krieviskajā vidÄ“ uzpeldošÄ leÄ£enda par to, ka “Ä»enins ar savu dekrÄ“tu iedevis Latvijai neatkarÄ«bu 1918. gadā”, ir vÄ“l viena izpausme šai pašai civilizācijas vÄ“rtÄ«bu sadursmei.

Reaģējot uz Latvijas neatkarÄ«bas proklamÄ“šanu 1918. gada 18. novembrÄ«, Pagaidu valdÄ«bas izveidi Kārļa Ulmaņa vadÄ«bā, valsts struktÅ«ru veidošanas darbu, pirmo neatkarÄ«gās Latvijas armijas apakšvienÄ«bu formÄ“šanos, kā arÄ« britu, franču, poļu sniegto diplomātisko un militāro atbalstu, Petrogradā varu sagrābusÄ« tautas komisāru padome izdomāja, ka padomju varai arÄ« kaut kā vajag iejaukties.

Iznākumā 22. decembrÄ« tapa dekrÄ“ts Nr. 1005, kas stājās spÄ“kā trÄ«s dienas vÄ“lāk un ar kuru “Krievijas padomju valdÄ«ba atzÄ«st Padomju Latvijas Republiku […], par augstāko varu Latvijā atzÄ«stot padomju varu, […] ko vada biedrs Stučka”. Paraksti: priekšsÄ“dÄ“tājs V. Uļjanovs (Ä»eņins), lietu pārvaldnieks V. Bončs-Brujevičs.

Dekrēta teksts: http://istmat.info/node/32108

Tātad Ä»eņins atzina nevis likumÄ«go Latvijas valsti un tās valdÄ«bu, bet gan pats savu marionešu režīmu — Stučkas valdÄ«bu, kas ar Sarkanās armijas durkļiem metās iekarot Latvijas teritoriju un kas pÄ“c tam mÅ«su armijai bija jāiztÄ«ra. 1920. gada pirmajā pusÄ“ Sarkanā armija lÄ«dz ar Stučkas padomju pseidovaldÄ«bu zaudÄ“ja karā, viņus sakāva un aizdzina atpakaļ uz Krieviju, bet padomju Krievija bija spiesta parakstÄ«t miera lÄ«gumu ar Latviju, atsakoties no pretenzijām pret Latviju, pie kam šÄ« lÄ«guma oriÄ£ināls ar visiem parakstiem un zÄ«mogiem par godu tā simtgadei vÄ“l nesen bija izstādÄ«ts mÅ«su Ä€rlietu ministrijas foajÄ“ iedzÄ«votājiem par prieku.

Stučkas paša vÄ“rtÄ“jums par šo “atzÄ«šanu” vÄ“lāk bija šÄds: “Latvijas Komunistiskā partija nekad nav uzstājusies ar “patstāvÄ«gas” un “neatkarÄ«gas” Latvijas lozungu. Gluži pretÄ“ji, mÄ“s vienmÄ“r esam izsmÄ“juši tamlÄ«dzÄ«gu lozungu kā bezjÄ“dzÄ«gu, jo imperiālisma laikmetā niecÄ«gu valstu neatkarÄ«ba ir nekas cits kā diplomātisks apmāns, savukārt sociālisma laikmetā tā, mazākais, nav vajadzÄ«ga. Un tomÄ“r mums nācās šo lozungu pieņemt un nodibināt savu neatkarÄ«go Padomju Latviju. Kā gan tas gadÄ«jās?”

Politisku apsvÄ“rumu dēļ nācies piekāpties Krievijas biedriem un, “varÄ“tu sacÄ«t – pret mÅ«su gribu”, pasludināt neatkarÄ«gu republiku. VÄ“l trakāk – Krievija “bez mÅ«su piekrišanas” faktiski to izdarÄ«jusi pati, kad ar dekrÄ“tu paziņots, ka Padomju Krievija atzÄ«st Padomju Latvijas “valstiskumu”. “Krievijas Federācijā mÄ“s neiekļāvāmies,” Stučka ar nožēlu vÄ“lāk rakstÄ«jis.

Vairāk: https://www.la.lv/peteris-stucka-sarkanais-kenins

Ä»eņina rÄ«cÄ«ba, paužot atzÄ«šanu Stučkas LPSR padomju valdÄ«bai, maz atšÄ·iras no Putina dāvātā atbalsta Doņeckas un Luhanskas teroristu “republikām”. Krieviskajā vidÄ“ dažkārt joprojām dzÄ«vā leÄ£enda par to, ka “Ä»eņins esot Latvijai neatkarÄ«bu piešÄ·Ä«ris 1918. gadā”, ir vairāk nekā simts gadus nodzÄ«vojis “feiks”, ar kura palÄ«dzÄ«bu šodien varam lielā mÄ“rā izprast tos apstākļus, kuru dēļ tauta pÄ“c tautas, nācija pÄ“c nācijas arvien cenšas distancÄ“ties no sava “lielā kaimiņa” — tā ir mazāk personÄ«bu un interešu, vairāk sabiedrÄ«bas pamatvÄ“rtÄ«bu sadursme. Šonedēļ šÄ«s lielās cīņas jaunākais etaps notiek Kazahstānā.

Novērtē šo rakstu:

0
0