Iesaki rakstu:

Uz XXI gadsimta sākumu Rietumu sabiedrÄ«ba ir kardināli mainÄ«jusies. Viendzimuma “laulÄ«bu” legalizācija 28 pasaules valstÄ«s, genderideoloÄ£ijas izplatÄ«ba un cīņa pret “patriarhātu” - tas viss ir vÄ“rsts uz modernisma sabiedrÄ«bas [humānismā balstÄ«to sabiedrisko iekārtu] iznÄ«cināšanu, kas norit pilnā sparā, bet vÄ“l nav pabeigta. ŠÄ«s drausmÄ«gās transformācijas sekas sāks “uzplaukt” pÄ“c dažiem gadiem, kad hiperseksualitātes un garÄ«gā tukšuma dzirnakmeņos samaltā jaunā paaudze, kura ir galvenais “sociālo izmaiņu” programmu mÄ“rÄ·objekts, izies dzÄ«vÄ“.

Bet kā tas viss sākās? Kas veicināja šÄdu sabiedriskās apziņas un sakaru salaušanas koncepciju rašanos? KāpÄ“c kļuva neiespÄ“jams reāls kreisais (sociālistiskais) protests par strādājošo tiesÄ«bām? ApskatÄ«sim XX gadsimta notikumus, kuri ir zināmi ar nosaukumu “seksuālā revolÅ«cija”, un to saistÄ«bu ar 1968.gada politisko krÄ«zi Francijā, kura joprojām ir starp lÄ«dervalstÄ«m savu iedzÄ«votāju seksualizācijas jomā.

1968.gada maija nemieri Francijā – pseidokreiso izvirtuļu noformÄ“šanās un pirmā uzvara

IepazÄ«stoties ar franču dumpja notikumiem 1968.gada maijā (“sarkano maiju”, “Mai 68”), ir acÄ«mredzams, ka universitāšu vide bija pārpildÄ«ta ar trockistiska tipa kreisajiem ultraradikāļiem, kuri arÄ« kļuva par šo nemieru katalizatoru. (1968.gada maija nemieri Francijā kļuva par vÄ“lāk plaši izmantoto t.s.”oranžo revolÅ«ciju” prototipu).

[1968.gada maija notikumi – politiskā krÄ«ze Francijā, kura sākās ar kreisi radikālo studentu protestiem, demonstrācijām un masu nekārtÄ«bām, kas pārauga 10 miljonu strādājošo streikā. Tā rezultātā tika nomainÄ«ta Francijas valdÄ«ba, demisionÄ“ja leÄ£endārais Francijas prezidents un kvÄ“ls Francijas varenÄ«bas piekritÄ“js, kura laikā Francija izstājās no NATO un pieprasÄ«ja ASV apmainÄ«t dolārus pret zeltu, Šarls de Golls (1890 – 1970), kā arÄ« šie notikumi izraisÄ«ja milzÄ«gas izmaiņas Francijas sabiedrÄ«bā.]

[Ä»evs Trockis (Ä«stajā uzvārdā Bronšteins) (1879-1940) – ebreju izcelsmes žurnālists, revolucionārs, politiÄ·is, aktÄ«vi piedalÄ«jās 1917.gada revolÅ«cijā Krievijas impÄ“rijā un ieņēma vadošos amatus Padomju Krievijā. Slavens ar savu izcilo nežēlÄ«bu. Tika uzskatÄ«ts par otru ietekmÄ«gāko revolucionāru pÄ“c Vladimira Ä»eņina. PÄ“c Ä»eņina nāves 1924.gadā zaudÄ“ja ilgstošu politisko cīņu Josifam Staļinam un 1929.gadā tika izraidÄ«ts no PSRS. Galvenais Staļina un Trocka strÄ«da iemesls bija jautājums par sociālisma iespÄ“jamÄ«bu vienā valstÄ«. Staļins gribÄ“ja izveidot un stiprināt sociālistisku Krieviju, bet Trockim Krievija bija tikai lÄ«dzeklis vispasaules revolÅ«cijas izraisÄ«šanai (“pagale vispasaules revolÅ«cijas ugunskurā”).

PÄ“c Trocka ieskatiem sociālisms vienā valstÄ« nav iespÄ“jams, tāpÄ“c, viņaprāt, vajadzÄ“ja pašiem kapitulÄ“t kapitālistu priekšÄ un no jauna mÄ“Ä£ināt izraisÄ«t vispasaules revolÅ«ciju. Tāpat kardināli atšÄ·Ä«rās Staļina un Trocka uzskati morāles jautājumā. Staļins bija pilnÄ«gs tradicionālists, bet Trockis piekrita cīņai pret “buržuāzisko morāli” izmantot visu netradicionālo. Liela daļa nebÅ«šanu PSRS radās sākumā dēļ Staļina un Trocka piekritÄ“ju cīņas par varu, bet pÄ“c tam arÄ« sakarā ar t.s.”trockistu” kaitniecÄ«bām un diversijām. DzÄ«vojot emigrācijā (Francijā – NorvÄ“Ä£ijā – Meksikā), Trockis asi kritizÄ“ja PSRS politisko kursu un brÄ«vi sadarbojās ar PSRS ienaidniekiem (tai skaitā izteicās, ka ir lietderÄ«gi cīņai pret PSRS, sadarboties ar Vācijas nacionālsociālistisko partiju).

Savu ideju realizācijai (vispasaules revolÅ«cijas izraisÄ«šanai, tai skaitā Padomju SavienÄ«bā) 1938.gadā izveidoja t.s. IV Internacionāli. Trockim bija liels piekritÄ“ju skaits visā pasaulÄ“. 1940.gadā Trockis tika nogalināts, visticamāk PSRS specdienestu darbÄ«bas rezultātā. T.s.”trockisms” ir joprojām ietekmÄ«gs kreisā politiskā segmenta ideoloÄ£iskais virziens, kurš lielā mÄ“rā ir arÄ« ASV Demokrātu partijas ideoloÄ£iskā un organizatoriskā bāze.]

[Mao Dzeduns (1893-1976) – Ķīnas Komunistiskās partijas vadÄ«tājs un Ķīnas Tautas Republikas izveidotājs. UzskatÄ«ja, ka galvenajam sociālistiskās revolÅ«cijas segmentam ir jābÅ«t zemniecÄ«bai.]

1968.gadā jaunatne, kura kopumā sastādÄ«ja trešdaļu no Francijas iedzÄ«votājiem un no kuras 500 tÅ«kstoši bija universitāšu studenti, atradās ievÄ“rojamā trockistu un maoistu politisko grupu, kuras intelektuālajā vidÄ“ vairojās kā sÄ“nes, ideoloÄ£iskā ietekmÄ“. Vairāki šo notikumu pÄ“tnieki uzskata, ka tieši šÄ« iemesla dēļ un arÄ« tādēļ, ka “maija revolÅ«cijas” organizÄ“tājiem nebija ciešas saiknes ar strādnieku kustÄ«bu, “mai 68” revolÅ«cija no strādnieku interešu aizstāvÄ«bas viedokļa bija tik neauglÄ«ga. Tieši šÄ«s apšaubāmās “ļevaku” grupas novirzÄ«ja visu kreiso kustÄ«bu no komunistiskās dienas kārtÄ«bas uz bÄ“rnišÄ·Ä«ga dumpja sfÄ“ru, ko savu mÄ“rÄ·u sasniegšanai izmantoja pavisam citi un nebÅ«t ne kreisie spÄ“ki.

“Mai 68” vÄ“sturniece, trockiste, “Komitejas par strādnieku internacionāli” (CWI) locekle KlÄ“ra Doila par to izsakās sekojoši: “Pasludinot sevi par “trockistiem”, viņi uz katra stÅ«ra kliedza par mācošÄs jaunatnes “vadošo lomu” tikko iesāktajā cīņā, pastiprinot godkārÄ«go studentu maldus par to misiju šajā revolÅ«cijā. ŠÄ«s organizācijas apgalvoja, ka revolÅ«cijai ir jānotiek studentu vadÄ«bā, jo tie ir “mÅ«su sabiedrÄ«bas nākotne”. Viena no šÄdām sektām – JCR (“Revolucionārā komunistiskā jaunatne”) – pat nepakautrÄ“jās liekulÄ«gi savā aÄ£itācijas skrejlapā izmantot no konteksta izrautu Ä»eņina citātu par to, ka strādnieku šÄ·ira nevar iziet ārpus tred-unioniskas apziņas. Tādā veidā netieši tika deklarÄ“ta nepieciešamÄ«ba studentiem piešÄ·irt “revolÅ«cijas Ä£enerāļu” posteņus, bet strādniekiem palika pienākums piegādāt ierindas sastāvu. (...) Bet, kad viņi aizgāja uz fabrikām meklÄ“t strādnieku atbalstu, viņi sev lÄ«dzi atnesa augstprātÄ«bu, nevis pieticÄ«bu, kā nepārtraukti mācÄ«ja Ä»eņins un Trockis. Viņi skaļi apsprieda katru komunistiskās partijas kļūdaino soli, nemÄ“Ä£inot strādniekiem izskaidrot šo kļūdu iemeslus.”

Šai apstāklÄ« nav nekā pārsteidzoša, jo 95% studentu nāca no buržuāziskas vai sÄ«kburžuāziskas vides, bija “zelta jaunatnes” pārstāvji, kas bija visai tāli no Francijas strādājošajiem.

Ja strādnieki cÄ«nÄ«jās par darba algas paaugstināšanu, darbalaika samazināšanu lÄ«dz 40 stundām nedēļā un bezdarba likvidÄ“šanu, tad studenti izvirzÄ«ja pavisam citas prasÄ«bas. Jauno revolucionāru “brÄ«vo domu” labi raksturo to laiku lozungi uz universitāšu sienām: “Aizliegt aizliegt!”, “Radošums, Spontanitāte, DzÄ«vÄ«ba!”, “Visu zemju strādnieki, baudiet!”, “Viss ir iespÄ“jams!”, “Nodarbojieties ar mÄ«lestÄ«bu, nevis ar karu!”, “Sorbona ir mÅ«su!” Kopumā šie lozungi lÄ«dzinās tiem, kurus mÄ“dz izmantot joprojām, un arÄ« manipulācijas metodes ar jaunatni kopš tiem laikiem ir maz mainÄ«jušÄs. Pietiek tikai manipulācijas objektu pārliecināt, ka viņš ir attÄ«stÄ«tāks un spÄ“jÄ«gāks nekā pārÄ“jie, un tad var ar viņu darÄ«t visu, kas nepieciešams.

ReibinošÄ vienotÄ«bas, “brÄ«vÄ«bas” un varas sajÅ«ta apdullināja jaunās galvas. TomÄ“r šÄ·iru cīņā rÅ«dÄ«tie “pasaules saimnieki” iesmÄ“rÄ“ja bÄ“rneļiem visai specifisku “brÄ«vÄ«bu”, kurai nav nekā kopÄ«ga ar atsvešināšanas pārvarÄ“šanu, par ko rakstÄ«ja Markss. Un sabiedrÄ«ba uzÄ·Ä“rās uz šÄ«s Ä“smas.

Liela nozÄ«me kreiso kustÄ«bu degradÄ“šanā bija diviem agrākiem notikumiem: 1956.gadā publicÄ“tai Karla FrÄ«driha un Zbigņeva Bžezinska “totalitārisma koncepcijai” (izklāstÄ«ta grāmatā “Totalitārā diktatÅ«ra un autokrātija”) un gandrÄ«z vienlaicÄ«gi ar to publiskotajam Å…ikitas HrušÄova ziņojumam par personÄ«bas kultu [lielā mÄ“rā tendencioza Staļina politikas kritika]. Šo notikumu kontekstā trockistveidÄ«gajiem “ļevakiem” radās visas iespÄ“jas izpausties. Ja jau Padomju SavienÄ«bas piemÄ“rs šÄ·ietami bija izrādÄ«jies nederÄ«gs, tad radās plašas iespÄ“jas tukši teoretizÄ“t par “brÄ«vÄ«bu”, lai novirzÄ«tu kreiso kustÄ«bu no sociālās cīņas uz cīņu par visdažādākajām “brÄ«vÄ«bām”. Kas ar to tika domāts, neviens saprotami tā arÄ« nespÄ“ja izskaidrot, bet tas arÄ« nebija nepieciešams. Tika iziets no pretÄ“jā: ja jau Padomju SavienÄ«bas prakse ir kaut kas drausmÄ«gs, tad viss pārÄ“jais ir pieņemams. TādÄ“jādi “personÄ«bas atbrÄ«vošana un tās labāko radošo spÄ“ju izkristalizÄ“šana” tika veikli aizstāta ar seksuālo atbrÄ«vošanu, cīņa ar buržuāzisko morāli ar sociālo normu noliegšanu, vārda brÄ«vÄ«ba ar “pašizpausmes brÄ«vÄ«bu”, bet revolucionārais askÄ“tisms ar baudu prioritārumu. 

Te ir jānorāda, ka termins “seksuālā revolÅ«cija” radās 1936.gadā lÄ«dz ar austriešu un amerikāņu psihoanalÄ«tiÄ·a Vilhelma Raiha (1897 - 1957) grāmatas “Seksuālā revolÅ«cija” iznākšanu. BÅ«dams Zigmunda Freida skolnieks un freidomarksisma dibinātājs, viņš iestājās par atbrÄ«vošanos no morāles represijām seksa jomā, par Ä£imenes lomas likvidÄ“šanu un seksuālās izglÄ«tošanas ieviešanu. [VÄ“l jānorāda, ka t.s. “atvÄ“rtās sabiedrÄ«bas” teorÄ“tiÄ·i un organizÄ“tāji sers Karls Poppers un Džordžs Soross, kuri pauž lÄ«dzÄ«gus uzskatus, arÄ« ir bijušÄs Austroungārijas impÄ“rijas pavalstnieki.]

Raiha idejas balstās uz “seksuālās baudas un tieksmes pÄ“c laimes” svarÄ«gumu (Raihs manipulatÄ«vi vienādo seksuālās baudas un laimes terminus, bet laulÄ«bas terminu noamputÄ“ lÄ«dz seksuālām attiecÄ«bām). Raihs uzskatÄ«ja, ka pasauli var izmainÄ«t ar seksuālās revolÅ«cijas palÄ«dzÄ«bu. Viņa ieskatā sociālās un ekonomiskās problÄ“mas ir nopietnas, tomÄ“r sociālai cīņai jāiet kopā ar pārdomām par ikdienišÄ·o dzÄ«vi, tai skaitā seksuālo neapmierinātÄ«bu.

Raiha daudzskaitliskie sekotāji, kuri viņu slavÄ“ par cīņu ar kapitālistisko ideoloÄ£iju un buržuāzisko attiecÄ«bu liekulÄ«gumu, nekādi negrib ievÄ“rot, ka viņš, atsaucoties uz Marksu, kā to patÄ«k darÄ«t visiem neomarksistiem, primitivizÄ“ja un vulgarizÄ“ja Marksa idejas par atsvešināšanu un atbrÄ«vošanu.

Piesedzoties ar Markas vārdu, Raihs pieteica karu pilnÄ«gi visām tradicionālajām Ä£imenes attiecÄ«bām un attiecÄ«gi arÄ« vÄ“rtÄ«bu nodošanai, kas formÄ“ cilvÄ“cisku identitāti un spÄ“ju attÄ«stÄ«ties. Raihs piedāvā atgriezties matriarhāta sabiedrÄ«bā, kurā “bÄ“rnu dzimumbrÄ«vÄ«ba netiek pilnÄ«gi nekādā veidā ierobežota” un “visas dzÄ«ves kolektÄ«vais raksturs atbilst kolektÄ«vai bÄ“rnu seksualitātei”. Tas ir, Raihs pietiekami atklāti runā par promiskuitāti [pirmatnÄ“jai sabiedrÄ«bai raksturÄ«gā dzimumsakaru partneru neierobežotÄ«ba]. Tā tik tiešÄm ir “revolÅ«cija” – aicināt atgriezties pirmatnÄ“jā sabiedrÄ«bā (regresÄ“t, deÄ£enerÄ“ties lÄ«dz pirmatnÄ“jās sabiedrÄ«bas attiecÄ«bu formām), piesedzoties ar uz progresÄ«vu attÄ«stÄ«bu aicinošo Marksu!

 

Raiha ieskatā Ä£imene uzspiež represÄ«vu ideoloÄ£iju kopš visagrÄ«nākā vecuma. Vecāki nodod aizliegumus saviem bÄ“rniem, tādÄ“jādi formÄ“jot viņos neirozes. “Autoritārās sabiedrÄ«bas intereses netiešÄ ceļā (Ä£imene, spÄ“ja noslÄ“gt laulÄ«bu) nosaka ierobežojumus jaunatnes seksualitātei (...), kas rada tās problÄ“mas”, rakstÄ«ja Raihs. Viņš piedāvāja deleģēt bÄ“rnu audzināšanu sabiedrÄ«bai. Viņaprāt, Ä£imene nodod nepareizās vÄ“rtÄ«bas, tāpÄ“c tā neizbÄ“gami sabruks, un Ä£imenes vietā esot jānāk “brÄ«vajiem sakariem”.

 

Freidomarksisma piekritÄ“js Žans – Mišels PalmjÄ“ tā izskaidro Raiha teoriju: “IzglÄ«tÄ«ba uzspiež mazu, padevÄ«gu laulÄ«bas un Ä£imenes laimÄ«ti, kura noliedz un atgrūž seksuālo apmierinājumu. Visa šÄ« sistÄ“ma ir balstÄ«ta liekulÄ«bā. Neskatoties uz mÅ«sdienu evolÅ«ciju, Ä£imene vienmÄ“r ir bijusi viena no svarÄ«gākajām ideoloÄ£iju fabrikām un viena no nežēlÄ«gākajām represÄ«vajām struktÅ«rām.” Tālāk viņš apgalvo, ka “bÄ“rnu impulsi tiek apspiesti, jo seksuālā brÄ«vÄ«ba apdraud autoritāro patriarhālo varu. Kad pusaudža seksualitāte tiek apspiesta un viņš sāk justies vainÄ«gs, tā sacelšanās pieņem neirozes formu”. Savukārt Vilhelms Raihs PalmjÄ“ ieskatā cenšas pārvÄ“rst šo neirozi par Ä«stu politisko sacelšanos.

Bet Raihs bija ne tikai teorÄ“tiÄ·is un praktizÄ“jošs psihoanalÄ«tiÄ·is, bet arÄ« revolucionārs aktÄ«vists un pat Kompartijas biedrs. Aizsedzoties ar uzbrukumu “buržuāziskai morālei”, viņš popularizÄ“ja savu seksualitātes politiku, organizÄ“ja VÄ«nes “sarkano priekšpilsÄ“tu” dispanseros “konsultācijas par seksuālo veselÄ«bu” un fabrikās attiecÄ«gas konferences. Viņš atklāja centrus, kuros strādnieki varÄ“ja saņemt informāciju par abortiem un seksuālo dzÄ«vi. ParalÄ“li tam viņš piedalÄ«jās streikos, kuros izdāļāja savas aÄ£itācijas lapas. Viņa pozÄ«cija bija, ka ar aizspriedumiem esot jācÄ«nās sabiedrÄ«bas, izglÄ«tÄ«bas un Ä£imenes lÄ«menÄ«.

1930.gadā BerlÄ«nÄ“ Raihs organizÄ“ konferenci “Strādnieku seksuālās ciešanas” un rada masveidÄ«gu seksuālās politikas organizāciju Sexpol. Viņš uzstāj, ka “seksuālā jautājuma politizācija” ir svarÄ«ga, lai panāktu uzvaru pār buržuāzisko ideoloÄ£iju. Raihs kritizÄ“ to laiku Francijas komunistisko partiju un padomju staļinismu par atteikšanos no “seksuālās liberalizācijas”, kas, viņaprāt, tika uzsākta 1917.gadā. [ŠÄ« liberalizācija tika gandrÄ«z uzreiz arÄ« pārtraukta dēļ Vladimira Ä»eņina kategoriskās nostājas, kurš uzskatÄ«ja, ka konservatÄ«vajā Krievijā tādā veidā nav iespÄ“jams palikt pie varas un ka “seksuāli liberalizÄ“ta” sabiedrÄ«ba nespÄ“s radÄ«t spÄ“cÄ«gu sociālistisku valsti.] Savukārt tikumÄ«bu, kuras garā tika audzināta padomju sabiedrÄ«ba, Raihs dÄ“vÄ“ja par “pseidorevolucionāru garÄ«dznieku audzināšanu”. KritizÄ“jot padomju audzināšanu, viņš atsaucas uz Marksu, kurš nosoda buržuāzisko Ä£imeni un izplata savu nosodÄ«jumu arÄ« uz padomju “autoritāro” Ä£imeni, kura, viņaprāt, esot galvenais “seksuālās represijas” iemesls.

Raihs piedāvā tāpat pretdarboties arÄ« kristietÄ«bai, kura “atņem cilvÄ“kiem seksuālo laimi”. Viņš apgalvo, ka “cilvÄ“ku spontānā un instinktÄ«vā dzÄ«ve” nedrÄ«kst tikt ierobežota ar morāles rāmjiem. Un apgalvo, ka salÄ«dzinājumā ar kristietÄ«bu pat “neopagāniskais” vācu nacionāl-sociālisms esot izrādÄ«jies “daudz progresÄ«vāks”.

ŠÄda veida darbÄ«bas rezultātā 1935.gadā Raihu izslÄ“dz gan no PsihoanalÄ«tiÄ·u asociācijas, gan no Vācijas komunistiskās partijas. Neskatoties uz to, Raiha idejas daļā no kreisi orientÄ“tā segmenta (t.s. “ļevaku” aprindās) tika uztvertas pozitÄ«vi un plaši izplatÄ«jās.

Vilhelma Raiha teorijai (kā arÄ« 1955.gadā iznākušajam Herberta MarkÅ«zes darbam “Erots un civilizācija: filozofisks pÄ“tÄ«jums par Freidu”) bija izšÄ·irošÄ nozÄ«me t.s. “jauno kreiso” dienaskārÄ«bas izveidei Rietumos (“jaunie kreisie” pārtrauca sadarbÄ«bu ar tradicionālajām komunistiskajām partijām un nostājās uz Frankfurtes skolas neomarksistu pozÄ«cijām).

Eklektisks (haotiski fragmentārs) freidisma un marksisma savienojums kā “ļevaku” platformas bāze prasa daudz dziļāku atsevišÄ·u apskatu. Šai rakstā tikai atzÄ«mÄ“sim, ka iepriekš pieminÄ“tais Žans – Mišels PalmjÄ“, kuram ir tādi pat uzskati kā Raiham seksuālās atbrÄ«vošanas un freidomarksisma jomā, specializÄ“jās uz Frankfurtes skolas autoru popularizÄ“šanu. Viņš bija filozofs, divu ParÄ«zes universitāšu estÄ“tikas profesors, kurš daudz rakstÄ«ja izdevumiem Le Monde un Le Monde diplomatique.

“22.marta kustÄ«ba” un “Vive la Revolution” – “Mai 68” avangarda organizācijas

Tātad Vilhelmam Raiham seksuālā revolÅ«cija bija politisks projekts, kuru viņš nodeva jaunajiem “revolucionāriem”, kas grasÄ«jās cÄ«nÄ«ties ar “autoritāru un patriarhālu” sabiedrÄ«bu. Tieši Raiha darbos iedvesmu smÄ“lās politiskās grupas “22.marts” un “Lai dzÄ«vo RevolÅ«cija!” (Vive la Revolution), kurām bija ievÄ“rojama loma 1968.gada notikumos. Kas tās bija par grupām?

“22.marta kustÄ«bu” dibināja anarhokomunists un trockists Deniels Kon-Bendits. Neilgi pirms 1968.gada notikumiem “22.marta kustÄ«ba” Nanteras UniversitātÄ“ organizÄ“ja konferenci “Vilhelms Raihs un seksuālās represijas”. KustÄ«bas aktÄ«visti cÄ«nÄ«jās pret dortuāru [kopÄ“jo guļamtelpu] sadalÄ«šanu vÄ«riešu un sieviešu daļās, kā arÄ« radikāli kritizÄ“ja ikdienišÄ·o sociālo dzÄ«vi.

Vive la Revolution (VLR) radās no maoistu-libertaristu organizācijas UJC, kas tika radÄ«ta École normale supérieure [prestižākā augstskola Francijā] un Sorbonā, un tā bija “22.marta kustÄ«bas” turpinājums. Vive la Revolution bija pietiekami spÄ“cÄ«ga organizatoriskā hierarhija un tā piedalÄ«jās 1968.gada maija notikumos.

VLR uzskatÄ«ja, ka sociālo attiecÄ«bu transformācijai ir jāizmaina pilnÄ«gi visas cilvÄ“ciskās attiecÄ«bas. Kā ieroci pret “tirgotāju sabiedrÄ«bu” VLR biedri piedāvāja izmantot “radošumu un baudu”. To, cik sabiedriski graujošu rezultātu dod “baudas sabiedrÄ«ba”, var novÄ“rot uz tās pašas Francijas piemÄ“ra. Kā tagad ir labi redzams, “baudas sabiedrÄ«ba” tika radÄ«ta nevis emancipācijas, bet gan kapitālisma interesÄ“s un tā nogalina gan radošumu, gan mÄ«lestÄ«bu, gan jebkurus patiešÄm dzÄ«vas dzÄ«ves asnus.

Turpinot seksuālās revolÅ«cijas autora idejas, 1968.gada maijā pirmo reizi tika politizÄ“ts jautājums par LGBT “normalizāciju” studentu okupÄ“tajā Sorbonā, kur Gijoms ŠarpentjÄ“ dibināja “Revolucionāro pederastu darbÄ«bas komiteju” (Comité d’Action Pédérastique Revolutionaire, CAPR). Lai gan šÄ« komiteja neieinteresÄ“ja studentu protesta kustÄ«bas lÄ«derus un tā beidza pastāvÄ“t jau pÄ“c divām nedēļām, tieši no šÄ« brīža homoseksuālisms kļūst par “ļevaku” dienas kārtÄ«bas punktu. ŠarpentjÄ“ vÄ“lāk kļūst par “Homoseksuālistu revolucionārās darbÄ«bas frontes” (FHAR) aktÄ«vistu.

LÄ«dzÄ«gi kā daudzi citi 1960. gados ŠarpentjÄ“ lasa Herberta MarkÅ«zes un Vilhelma Raiha darbus, bet vislielāko iespaidu uz viņu atstāj zviedru ārsta Larsa Ullerstama darbi. Grāmatā, kuru Ullerstams uzraksta “seksuālo minoritāšu aizsardzÄ«bai”, viņš apgalvo, ka tā saucamās izvirtÄ«bas “rada lielas iespÄ“jas laimei”: “LÅ«k, kāpÄ“c “izvirtÄ«bas” ir labas pašas par sevi un mums tās ir jāveicina.” Viņš apgalvo, ka “seksuālās novirzes”, tai skaitā homoseksuālisms, incests, ekshibicionisms, pedofilija un sadisms ir “pietiekami likumÄ«gi seksuālā instinkta apmierināšanas lÄ«dzekļi un tiem ir tāda pati vÄ“rtÄ«ba kā heteroseksuālam dzimumaktam.” NoslÄ“gumā Ullerstams aicina: “Å…emam un piebeidzam šo seksuālo privilÄ“Ä£iju sabiedrÄ«bu.”

Divdesmit gadus vÄ“lāk ŠarpentjÄ“ raksta par Ullerstama darbiem: “Šie teksti mums ļoti palÄ«dzÄ“ja politizÄ“t šo jomu. (...) Šie lozungi, teikumu un runu fragmenti kļuva par homoseksuālisma atbrÄ«vošanas runas iedÄ«gli.”

Rakstot savu manifestu, ŠarpentjÄ“ izmanto terminu homoseksuālisms, lai gan, pÄ“c viņa paša teiktā, domāta ar to bija pedofilija. Viņš un viņa domubiedri bija “pārņemti ar jauniem pusaudžiem, tolaik tieši viņi bija mÅ«su vÄ“lmju objekts, bet mÄ“s runājām par homoseksuālismu...” “MÄ“s izmantojām (...) šo terminu – literāru un zinātnisku miniatÅ«ru apvainojošajam vārdam “pidars”, visstiprāk nosodāmo, visvairāk seksistisko, ko izmanto pret vÄ«riešiem, kuri seksuāli mÄ«l zÄ“nus vai citus vÄ«riešus, - lai šokÄ“tu un tādā veidā lai izraisÄ«tu iztÄ“lÄ“ kvazirasistisko apvainojumu apkaunojumu un izstumšanu, par kā upuriem mÄ“s kļuvām,” – raksta ŠarpentjÄ“.

AttiecÄ«gi jau kopš paša sākuma LGBT aktÄ«visti slÄ“pa apstākli, ka viņu politiskās prasÄ«bas attiecas ne tikai uz homoseksuālismu, bet arÄ« uz pedofÄ«liju.

1971.gadā, apvienojoties pederastu grupu aktÄ«vistiem un feministu – lesbiešu grupām, ParÄ«zÄ“ tika dibināta kustÄ«ba “Homoseksuālistu revolucionārās darbÄ«bas fronte” (FHAR). “Frontes” dibināšanā piedalÄ«jās trockistu IV Internacionālei tuvu stāvoša inteliÄ£ence: Gi Hokengems, Kristina Delfi, Fransuāza Dobona, Deniels GerÄ“ns, PjÄ“rs Hā, Lorāns Dispo, Žans Bitu, RenÄ“ ŠerÄ“rs, Patriks Šindlers un daudzi citi. Atgādināšu, ka IV Internacionāle tika radÄ«ta uz Ä»eva Trocka teoriju bāzes un tā par savu uzdevumu stādÄ«ja vispasaules revolÅ«cijas realizāciju.

Lai saprastu franču “ļevaku” sabiedrÄ«bā valdošos noskaņojumus, ir vÄ“rts sÄ«kāk apskatÄ«t “Homoseksuālistu revolucionārās darbÄ«bas frontes” dibinātājus. Lieki piebilst, ka šÄ«m personām viņu propagandÄ“tās netradicionālās attiecÄ«bas ir ļoti labi zināmas ne jau no nostāstiem.

RenÄ“ Šerers, franču akadÄ“miÄ·is un filozofs, Universitātes ParÄ«ze VIII goda profesors 1970-ajos gados daudz laika veltÄ«ja homoseksuālām aktivitātÄ“m. BÅ«dams pedogoÄ£ijas un attiecÄ«bu starp bÄ“rnu un pieaugušajiem pārskatÄ«šanas piekritÄ“js, viņš savos darbos aizgāja pat tik tālu, ka tajos tika saskatÄ«ta atklāta pedofilijas slavināšana.

1982.gadā RenÄ“ Šerers kopā ar citiem Francijā plaši zināmiem cilvÄ“kiem, tai skaitā toreizÄ“jo kultÅ«ras ministru sociālistu valdÄ«bā, tika apsÅ«dzÄ“ts pedofilijā bÄ“rnu ar Ä«pašÄm vajadzÄ«bām bÄ“rnunamā “Koral”. Tiesa gan, Šeraram izdevās tikt sveikā cauri, lai gan bÄ“rnunama direktoram un tā darbiniekiem tika piespriesti nelieli cietumsodi, bet galvenais apsÅ«dzÄ“tājs mira mÄ«klainos apstākļos. Šis skandāls bija tik spÄ“cÄ«gs, ka tas skāra arÄ« filozofu Mišelu Fuko (kreisais radikālis) un psihoterapeitu FÄ“liksu Gvatari (IV Internacionāles jauniešu organizācija), par kuriem, tiesa gan, drÄ«z parādÄ«jās ziņas, ka viņi esot apvainoti nepamatoti.

1962.gadā RenÄ“ Šerers uzsāk “mÄ«las sakaru” ar savu skolnieku Gi Hokengemu, kurš vÄ“lāk kļūst par viņa kolÄ“Ä£i universitātÄ“ un vairākās izdevniecÄ«bās, kā arÄ« piedalās “Homoseksuālistu revolucionārās darbÄ«bas frontes” dibināšanā. Samaitāšanas brÄ«dÄ« Gi Hokengemam vÄ“l nebija 16 gadu.

Virkni darbu Šerers velta Šarlam FurjÄ“ (1772 – 1837). Grāmatā “Šarls FurjÄ“ un globālais strÄ«ds” viņš raksta, ka FurjÄ“ utopija nav tas, ko nav iespÄ“jams Ä«stenot, bet gan tas, kas “pagaidām nav Ä«stenots”. ŠÄ« doma kļūst par pamatideju pÄ“tÄ«jumu sÄ“rijai , kas ir veltÄ«ti utopijai un bÄ“rnÄ«bai un kurā autors aizstāv “savstarpÄ“jās iekļūšanas” (compénétration) utopiju, tas ir sabiedrÄ«bas rašanos, kurā “visdažādāko un neparastāko vÄ“lmju izteikšana un apmierināšana notiks abpusÄ“jas piekrišanas un laimes atmosfÄ“rā.”

PÄ“c 1968.gada maija RenÄ“ Šerers sāk pasniegt UniversitātÄ“ ParÄ«ze VIII kopā ar Žilu DelÄ“zu (1925-1995), Mišelu Fuko (1926-1984), FÄ“liksu Gvatari (1930-1992) un daudziem citiem un sadarbojas ar žurnālu “HimÄ“ras”, kuru radÄ«ja Fuko un Gvatari.

Savos bÄ“rnÄ«bai veltÄ«tajos darbos Šerers attÄ«sta DelÄ“za koncepciju “kļūt par bÄ“rnu” (devenir-enfant) par to, ka bÄ“rns un pieaugušais savstarpÄ“ji bagātina viens otru ar “savstarpÄ“ju iekļūšanu”, kas var kļūt par alternatÄ«vu no Žana Žaka Ruso (1712 - 1778) mantotajai klasiskai izglÄ«tÄ«bai. BÄ“rns, viņaprāt, var kļūt par pieaugušÄ skolotāju, bet pieaugušais – bÄ“rna.

ŠerÄ“ra darbos netieši tiek skarta arÄ« homoseksuālisma tÄ“ma, gan sakarā ar Žila DelÄ“za un Gi Hokengema teorijām, gan galvenokārt kā kaitniecÄ«bu realizācijas prakse revolucionāru mÄ“rÄ·u Ä«stenošanai.

Gi Hokengems, žurnālists un rakstnieks, nāk no elitārā liceja Henry IV. SākotnÄ“ji bija Francijas komunistiskās partijas Komunistisko studentu savienÄ«bas aktÄ«vists. PÄ“c tam pievienojās trockistu grupai “Revolucionārā komunistiskā jaunatne”, kura cÄ«nÄ«jās pret Francijas komunistisko partiju.

PÄ“c izslÄ“gšanas no Komunistiskās lÄ«gas 1969.gadā, Hokengems piedalÄ«jās vairākos politiskos eksperimentos, kuri pretendÄ“ja uz maoismu un kultÅ«ras revolÅ«ciju un saucās “mao-sponteks”. 1971.gadā viņš kļuva par vienu no lÄ«deriem “Homoseksuālistu revolucionārās darbÄ«bas frontÄ“”, radikālā homoseksuālistu kustÄ«bā, kura savā cīņā par seksuālo minoritāšu dominÄ“šanu sabiedrÄ«bā nosodÄ«ja “homofobiju” un nostiprināja homoseksuālistu cīņu “revolucionārajā cīņā”.

1972.gadā izdevumā Nouvel Observateur viņš publicÄ“ savu paziņojumu par homoseksualitāti. Tai pat gadā publicÄ“ homoseksuālās “revolÅ«cijas” grāmatu – manifestu “Homoseksuāla vÄ“lÄ“šanās”.

1973.gadā FÄ“liksa Gvatara vadÄ«bā Hokengems laiž klajā žurnāla “Recherches” numuru ar nosaukumu “TrÄ«s miljardi izvirtuļu: lielā homoseksualitātes enciklopÄ“dija”.

No 1975. lÄ«dz 1982.gadam Hokengems sadarbojas ar izdevumu “Liberation” un pasniedz UniversitātÄ“ ParÄ«ze VIII, kur Mišela Fuko aizgādÄ«bā pulcÄ“jas citi šÄda veida teoriju un prakšu piekritÄ“ji.

1974.gadā Hokengems aizstāv disertāciju filozofijā “EvolÅ«cija. KultÅ«ras revolÅ«cija Eiropā”, kurā iekļauj grāmatu “Homoseksuāla vÄ“lÄ“šanās” un virkni agrāk nepublicÄ“tus darbus. VÄ“lāk tā tika publicÄ“ta grāmatā ar nosaukumu “Pāni pÄ“c maija” ar Žila DelÄ“za priekšvārdu.

1988.gadā Hokengems mirst no AIDS.

KristÄ«na Delfi, zinātniece, socioloÄ£e un feminisma aktÄ«viste, kopš 1966.gada Nacionālā zinātniskās pÄ“tniecÄ«bas centra (CNRS) goda direktore feminisma un gendera izpÄ“tes jomā. LÄ«dzdibinātāja izdevumam “Jaunie feminisma jautājumi” (Nouvelles Questions féministes), kurš nodarbojās ar gendera koncepcijas virzÄ«šanu ar aktÄ«vu rakstnieces Simonas de Bovuāras atbalstu, kura visu mūžu palika šÄ« izdevuma direktore.

Delfi mācÄ«jās socioloÄ£iju Sorbonā, ÄŒikāgā un Berklijā (ASV). 1956.gadā viņa strādāja “Vašingtonas pilsÄ“tas lÄ«gā” (organizācijā, kura aizstāvÄ“ja nÄ“Ä£eru pilsoņu tiesÄ«bas). 1968.gadā kļuva par aspiranti socioloÄ£ijā Kvebekas un Monreālas universitātÄ“s.

1960-os – 1970-os gados Delfi aktÄ«vi darbojās dažādās feministu grupās, kas bija saistÄ«tas ar viņas dibinātās organizācijas “KustÄ«ba par sieviešu atbrÄ«vošanu” darbÄ«bu.

2000. – 2010.gadā piedalÄ«jās pulciņos, kuri kritizÄ“ja liberālismu, piemÄ“ram, tādos kā “Kopernika Fonds”. PiedalÄ«jās cīņā pret likumu par reliÄ£iskajiem simboliem Francijas skolās un vienlaicÄ«gi cÄ«nÄ«jās pret islamafobiju.

1971.gadā Delfi dibināja grupu “Sarkanās lesbietes”.

1998.gadā Delfi izdod savas grāmatas “Galvenais ienaidnieks” pirmo daļu, kuras apakšnosaukums ir “Patriarhāta politiskā ekonomija”, savukārt 2001.gadā iznāk otrā daļa ar nosaukumu “Pārdomas par genderu”. Grāmatā Delfi pauž antipatriarhālas un genderiskas idejas.

KristÄ«na Delfi ir kreiso radikāļu kustÄ«bas dalÄ«bniece. PublicÄ“jas “ļevaku” izdevumos “Le Monde diplomatique” un “Mediapart”. KritiÄ·i norāda, ka KristÄ«na Delfi neizšÄ·ir zinātnisku darbu un propagandu, viņas “fakti nav precÄ«zi”, bet analÄ«ze ir virspusÄ“ja, attiecÄ«gi tāda lÄ«meņa darbiem nevajadzÄ“tu parādÄ«ties nopietnos zinātniskos žurnālos.

Apskatot idejas, kuras noteica pašreizÄ“jo Francijas (un vispār arÄ« pasaules) kreiso kustÄ«bas stāvokli, nevar nepieminÄ“t vÄ“l divas nozÄ«mÄ«gas figÅ«ras.

Tā, pirmkārt, ir Fransuāza Dobona (1920 - 2005) – rakstniece, feministe, libertāniete. Apgrozoties “progresÄ«vās” aprindās, viņai bija draudzÄ«gas attiecÄ«bas ar Mišelu Fuko, Žanu Kokto, Simonu de Bovuāru un Žanu Polu Sartru.

Dobonas uzskatu noformÄ“šanos ietekmÄ“ja 1949.gadā izdotā Simonas de Bovuāras feministiskā grāmata “Otrs dzimums”, kura bija veltÄ«ta sieviešu atbrÄ«vošanai. Šai grāmatā tika apgalvots, ka sievietes stāvokli var uzlabot “dalÄ«ba ražošanā un atbrÄ«vošana no reproduktÄ«vās verdzÄ«bas”. Grāmata radÄ«ja plašu poleimiku un Vatikāns to iekļāva “Aizliegto grāmatu indeksā”.

1953.gadā Dobona kļūst par Nacionālās rakstnieku padomes locekli, kā arÄ« par lÄ«dzibinātāju “KustÄ«bai par sieviešu atbrÄ«vošanu” (MLF), kura 1971.gadā parakstÄ«ja Simonas de Bovuāras Manifestu 343 par tiesÄ«bām uz abortu. Esot “Sociālā posta” redakcijas sekretāre, piedalÄ«jās “Homoseksuālistu revolucionārās darbÄ«bas frontes” dibināšanā. KustÄ«bā par sieviešu atbrÄ«vošanu vadÄ«ja grupu “EkoloÄ£ija un feminisms”. Laida apgrozÄ«bā vārdus “falokrāts” un terminu “eko-feminisms”.

1978.gadā dibināja asociāciju “EkoloÄ£ija – Feminisms”.

1988.gadā kļūst par asociācijas “SOS rasisms” Ä£enerālsekretāri.

Daniels GerÄ“ns (1904 – 1988) – rakstnieks, vÄ“sturnieks un kritiÄ·is, libertāniskā komunisma teorijas radÄ«tājs.

1930-os gados GerÄ“ns pievienojas radikālajai organizācijai “Kriesie revolucionāri” (SFIO, vÄ“lākie sociālisti). Tieši tad viņa ceļi krustojas ar trockisti Simonu Veilu. PÄ“c tam GerÄ“ns kļūst par Strādnieku un zemnieku sociālistiskās partijas (PSOP) vienu no vadÄ«tājiem. Sarakstās ar Ä»evu Trocki.

PÄ“c Francijas zaudÄ“juma karā nacistiskajai Vācijai 1940.gadā, GerÄ“ns kopā ar Ivanu Krepo, Žanu Rouzu un Davidu Korneru (“Barts”) izveido “IV Internacionāla komiteju”.

Pat tikai virspusÄ“ji apskatot LGBT kustÄ«bas Eiropā vÄ“sturi, ir acÄ«mredzams, ka tā sākotnÄ“ji tika radÄ«ta kā politiska kustÄ«ba un radās tieši trockistu aprindās. Tās teorÄ“tiskā platforma tika nodrošināta, sintezÄ“jot neomarksistu Frankfurtes skolu un freidismu, bet par šo izstrāžu nesÄ“jiem kļuva ar IV Internacionāli saistÄ«to dažādo partiju un kustÄ«bu biedri.

 

Avots: https://rossaprimavera.ru/article/e3879052