Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Nu jau gads un trÄ«s mÄ“neši Ķīnas vÄ«rusa, bet vÄ“l nav bijis brīža, kad Latvijas veselÄ«bas polÄ«tikas noteicÄ“ji bÅ«tu pienācÄ«gi cÄ«nÄ«jušies pret sÄ“rgu. Sākumu it kā varÄ“tu aizbildināt, ka nezināja un nesaprata, tak arÄ« tas bÅ«tu melots. Jo tas, kas un kāpÄ“c darāms, jomas lietpratÄ“jiem bija zināms arÄ« 2019. gadā un senāk, un atliktu vien to darÄ«t.

Latvijas apstākļos visai drÄ«z kļuva skaidrs, ka galvenie cÄ“loņi, kāpÄ“c oficiālie mÅ«su veselÄ«bas sargi pienācÄ«gi necÄ«nās, ir kovidiotisms, gļēvulÄ«ba un ultralÄ«berālisms. Ne vÄ“lāk kā oktobrÄ« kļuva skaidrs, ka no tiem galvenais ir ultralÄ«berālisms: zina, kas jādara, zina, ka tas darbojas, bet nedara, pieklājÄ«gi sakot, “polÄ«tisku apsvÄ“rumu” dēļ.

Ir tā, ka problÄ“mas mÄ“dz augt lÄ«dz apmÄ“ram, kad tās sāk uztvert nopietni. Kā redzams, Ķīnas vÄ«russ vÄ“l nav sagādājis tik daudz posta, lai to sāktu uztvert nopietni. Bet vairāk nekā 2000 bojā gājušu, 120 tÅ«kstošu saslimušu, neskaitāmi izputÄ“juši uzņēmumi, nebeidzami ierobežojumi? Labi, precÄ«zÄ“ju: Ķīnas vÄ«russ vÄ“l nav sagādājis tik daudz posta veselÄ«bas polÄ«tikas noteicÄ“jiem, lai tas atsvÄ“rtu “polÄ«tiskos apsvÄ“rumus” un viņi sāktu vÄ«rusu uztvert nopietni.

Proti, problÄ“ma tajā, ka veselÄ«bas polÄ«tikas noteicÄ“jiem nav riska ar savu ādu. (Par šo jÄ“dzienu pÄ“rn latviski iztulkota lieliska grāmata ar tādu pašu nosaukumu “Risks ar savu ādu”, ko silti iesaku izlasÄ«t.) Viņu lÄ“mumu rezultātā šogad saslimuši turpat 80 tÅ«kstoši un bojā gājis pusotrs tÅ«kstotis cilvÄ“ku, kuÅ—i bÅ«tu varÄ“juši dzÄ«vot vÄ“l gadiem un gadu desmitiem. Kaut varÄ“ja bÅ«t kā Austrālijā, kur veselā kontinentā ar daudzkārt lielāku iedzÄ«votāju skaitu nekā Latvijā šogad bojā gājis viens (jā, viens). Pusotrs tÅ«kstotis gājis bojā, kas varÄ“ja tā nebÅ«t — nÅ« un, par to nevienam nav ne matiņš no galvas nokritis.

VarÄ“tu iebilst, ka ir pat divas atgriezeniskās saites: pirmkārt, ar aplamu rÄ«cÄ«bu lÄ“mÄ“ji paaugstina arÄ« savas izredzes saslimt ar sÄ“rgu; otrkārt, polÄ«tiskā atbildÄ«ba — var nepārvÄ“lÄ“t. Diemžēl neviena no tām nedarbojas, jo riskam ar savu ādu jābÅ«t tÅ«lÄ«tÄ“jam un gana jÅ«tamam.

Pirmkārt, kopš attālināta darba ieviešanas polÄ«tiskie lÄ“mÄ“ji ir labāk pasargāti no sÄ“rgas nekā daudzas jomas, kuÅ—as tie ar saviem lÄ“mumiem apdraudÄ“juši. Tāpat katrā atsevišÄ·Ä aplipināšanā lielāka vaina tiešajam cÄ“lonim, nevis taviem aplamiem lÄ“mumiem priekš kāda laika, kuÅ—i attiecās uz visu valsti. Otrkārt, ir partijas, kas ciena savu vÄ“lÄ“tāju gribu, bet ir arÄ« tādas, kas par veselÄ«bas ministru ieceļ kandidātu, ko pašu vÄ“lÄ“tāji nevis vienkārši nav pārvÄ“lÄ“juši, bet izsvÄ«trojuši lÄ«dz pÄ“dÄ“jai vietai. Turklāt pārvÄ“lÄ“šana vÄ“l tālu, un tās iznākumu noteic arÄ« bezgala daudz citu apstākļu.

Bet riskam ar savu ādu jābÅ«t tÅ«lÄ«tÄ“jam, gana jÅ«tamam un nepārprotamam. TāpÄ“c ierosinu vienkāršu un efektÄ«vu veidu, kā piespiest beidzot rÄ«koties, lai iespÄ“jami ātri atbrÄ«votu Latviju no Ķīnas vÄ«rusa: valsts amatpersonām minimālo algu lÄ«dz sÄ“rgas izskaušanai. Alga pilnā apjomā tiek atjaunota, kad 14 dienu pÄ“c kārtas bijusi nulle vietÄ“jas un nezināmas izcelsmes aplipināšanas.

Savulaik novembÅ—a sākumā to gaŗāmejot minÄ“ju, atsaucoties uz Krišjāņa Kariņa paziņojumu, ka laiks apsvÄ“rt ārkārtÄ“jas situācijas izsludināšanu (6 nedēļas pÄ“c sprādziena sākšanās — kārtÄ“jais piemÄ“rs, cik operātÄ«vi risina problÄ“mas, kad neriskÄ“ ar savu ādu). Kopš tā laika nepieciešamÄ«ba likt lÄ“mÄ“jiem riskÄ“t ar savu ādu iezÄ«mÄ“jusies vÄ“l skaidrāk.

Tas spiež rÄ«koties; ietaupa lÄ«dzekļus, ko var izmantot cīņā pret epidÄ“miju; tā ir solidāritāte ar privāto sektoru; papildus tiešai ietekmei kontā rada spiedienu pareizi rÄ«koties uz veselÄ«bas polÄ«tikas noteicÄ“jiem no radiem, draugiem, paziņām un partijas biedriem; novÄ“rš kārdinājumu Saeimas deputātiem un atsevišÄ·u nozaÅ—u pārraugiem tÄ“lot labdaÅ—us uz epidÄ“mioloÄ£iskās drošÄ«bas rÄ“Ä·ina.

SlimÄ«bas daba un pasaules pieredze ir tāda, ka, šo ieviešot, ilgāk par divi mÄ“neši uz minimālās algas nevienam nebÅ«tu jāsēž.

Nobeigumā jāatzÄ«st, ka risinājumam ir viens, taču, iespÄ“jams, fatāls trÅ«kums: lÄ“mums par to jāpieņem tiem pašiem, uz ko tas attieksies.

Pārpublicēts no ritvars.wordpress.com

Novērtē šo rakstu:

0
0