Iesaki rakstu:

Es mÄ«lu Latviju, lai gan esmu Vācijā dzimusi un uzaugusi. Kopš esmu atpakaļ Latvijā, iemÄ«lu šo zemi katru gadu arvien vairāk, it Ä«paši RÄ«gu. Ar spÄ“jām, kuras man ir dotas, vÄ“lÄ“jos šai pilsÄ“tai un cilvÄ“kiem dāvāt vietu, kurā ikviens mÅ«sdienu steidzÄ«gajā ikdienā varÄ“tu norimt, satikt savus mīļos un izbaudÄ«t laiku kopā pie Ä«paši atlasÄ«tas mÅ«zikas.

Tad nu pirms vairāk nekā trim gadiem pieņēmu lÄ“mumu realizÄ“t sen loloto sapni. VÄ«zija, koncepts un biznesa plāns bija skaidrs, vajadzÄ“ja vÄ“l tikai finanses. Smagi iepriekš strādājot, finansÄ“jumu saņēmu. Kad arÄ« telpas tika veiksmÄ«gi atrastas, varÄ“ju sākt plānoto.

Visu interjeru un konceptu pašas rokām veidoju, kā arÄ« dizainu, mājaslapu un noformÄ“jumu vizuālai identitātei. MÄ“rÄ·is bija uzsākt ar pÄ“c iespÄ“jas mazākām izmaksām. ArÄ« mÄ“beles iegādājos jau ilgāku laiku pirms atvÄ“ršanās. Tās glabāju savās mājās, pie vecākiem un radu mājas šÄ·Å«nÄ«tÄ«. NepieciešamÄ«bas gadÄ«jumā apstrādāju un atjaunoju koka mÄ“beles.

RÅ«pÄ«gi gatavojos atmosfÄ“ras veidošanai, piedomājot pie niansÄ“m interjerā, kā arÄ« veidojot džeza un klasiskās mÅ«zikas izlasi. Nokārtoju visus dokumentus restorāna atvÄ“ršanai un sāku pieņemt darba intervijas, meklÄ“jot labus un uzticamus darbiniekus, kas arÄ« patiesÄ«bā ir liela problÄ“mas tÄ“ma Latvijā.

Ar zināšanām, kuras patstāvÄ«gi biju ieguvusi, un konsultÄ“joties ar pieredzes bagātiem cilvÄ“kiem šajā jomā, uzsāku šÄ«s vietas darbÄ«bu, kurai devu vārdu "Kinfield", kas tulkojumā nozÄ«mÄ“ "vieta radnieciskām dvÄ“selÄ“m".

Strādāju smagi 24/7, centos ar sirds atdevi, sevi nesaudzÄ“jot, darboties, cik varÄ“ju un cik resursi ļāva. Jā, manās vadÄ«bas spÄ“jās noteikti bija arÄ« trÅ«kumi. IespÄ“jams biju arÄ« ar pārāk atvÄ“rtu sirdi pret darbiniekiem, dāvājot viņiem savu uzticÄ«bu avansā. ArÄ« darba vidi centos radÄ«t draudzÄ«gu, un darbinieki ar citādu attieksmi pret darbu sāka to nenovÄ“rtÄ“t un izmantot. 

GribÄ“ju maksāt godÄ«gi visus nodokļus, kurus tieši tāpÄ“c arÄ« reÄ£istrÄ“jām. TomÄ“r janvārÄ« palika nenomaksāta neliela nodokļu summa, jo uzsākšanas izmaksas pirmajos divos mÄ“nešos pÄ“c atvÄ“ršanas pieauga lÄ«dz ar viesu plÅ«smas strauju palielināšanos. Bija jānodrošina papildspÄ“ki un papildierÄ«ces, lai apmierinātu pieprasÄ«jumu. Lielie izdevumi bija beigušies, un bija plānots pÄ“c janvāra mÄ“neša uzsākt uzkrājumus un nostabilizÄ“t finanšu plÅ«smu.

Tomēr februārī pienāca diena, kad bez brīdinājuma Valsts ieņēmumu dienests nobloķēja uzņēmuma kontu, kas JAU nozīmēja lielu zaudējumu restorāna darbībai, ņemot vērā, ka 70% viesi maksā ar norēķinu kartēm. Pēc pāris dienām ieradās VID pārstāvji Kinfieldā, izņēma visu skaidro naudu no kases, un īsi pēc tam saņēmām arī aizliegumu iepirkt jebkādu preci skaidrā naudā. Terases licenci tā arī nesaņēmām, lai gan Rīgas domes Satiksmes departaments to bija apstiprinājis.

Tas viss bija negaidÄ«ts sitiens uzņēmuma darbÄ«bai, un jutos kā lielākā noziedzniece, kura šeit nav vÄ“lama. CÄ«nÄ«jos veselu mÄ“nesi, lai kaut kā risinātu šo situāciju. Beigās izdevās sarunāt divas tikšanās ar VID nodokļu vadÄ«tāju pārstāvjiem.

Pirmā tikšanās bija pat pazemojoša. Satiekoties centos bÅ«t laipna, sniedzu roku sasveicinoties, nosaucot savu vārdu. PasmaidÄ«ju, un mÅ«su acis sastapās, bet pretÄ« saņēmu tikai atbildi: "Sekojiet mums uz kabinetu.” Tā arÄ« roku nepasniegdamas, viņas pagriezās, un es abām dāmām sekoju.

Iegājām mazā, slÄ“gtā kabinetā. Mani nosÄ“dināja pretÄ« un jautāja: "Nu, ko jÅ«s vÄ“laties?" SajÅ«ta bija kā nopratināšanā. Saruna ilga vien pāris minÅ«tes bez jebkādas pretimnākšanas un rezultāta. Tā vietā bija apvainošana un nicinoša attieksme.

Kinfield eksistence bija jau burtiski uz jautājuma zÄ«mes. CÄ«nÄ«jos tālāk, kamÄ“r izcÄ«nÄ«ju vÄ“l otru tikšanos. Šoreiz ar vÄ“l augstākstāvošiem VID pārstāvjiem. ŠÄ«s sarunas rezultātā izdevās vienoties, ka Kinfields aptuveni nedēļu pÄ“c sarunas saņems grafiku nodokļu atmaksai. Kopš konta un skaidras naudas maksājumu nobloÄ·Ä“šanas dienas bija pagājis nu jau vairāk kā mÄ“nesis. ŠÄda veida uzņēmumam tik ilgs laika posms nozÄ«mÄ“ gluži kā noslÄ«kšanu zem Å«dens virsmas, ja vien nav personÄ«gās finanses, kuras nemitÄ«gi ieguldÄ«t uzņēmumā.

Maija pirmajā nedēļā saņēmu ultimātu no VID puses, kad biju lÅ«gusi iespÄ“ju nomaksāt pÄ“dÄ“jo daļu tekošajam mÄ“nesim nākamās nedēļas laikā. Bet rezultātā mani nolika fakta priekšÄ. Lai varÄ“tu samaksāt tekošos nodokļus, man ir nedēļas laikā jānomaksā VISS grafiks un vÄ“l visi tekošie nodokļi. Kas, protams, bija gluži neiespÄ“jami.

Tā kā mani naudas lÄ«dzekļi bija izsmelti, kā arÄ« papildus aizdevumus vairs nevÄ“lÄ“jos ņemt, lai nenonāktu pavisam bezcerÄ«gā situācijā, sapratu, ka šeit Kinfield darbÄ«bai diemžēl jābeidzas. Nekad nevar zināt, vai tādi jeb lÄ«dzÄ«gi "sitieni" nepienāktu atkārtoti.

Šajā rakstā neizklāstÄ«ju vÄ“l citus kulminācijas brīžus attiecÄ«bā uz VID darbinieku attieksmi, bet šis ir stāsts, lai neklusÄ“tu un aicinātu Valsts ieņēmumu dienestu sadoties rokās ar Latvijas Restorānu biedrÄ«bu un nepieļaut vÄ“l vairāk uzņēmumu stāstiem šÄdas beigas, kādas tās bija Kinfieldam. Diemžēl mÄ“s neesam vienÄ«gie. Ir pārāk daudz lÄ«dzÄ«gu stāstu mÅ«su valstÄ«.

Bet nepārprotiet! Ne jau valsts ir vainÄ«ga, jo tie esam mÄ“s visi kopā, un ne jau arÄ« VID darbinieki, jo starp visiem ir arÄ« zinoši un ar pieklājÄ«gu attieksmi. Runa ir par ATTIEKSMI – kādā veidā risina un atbalsta mazos, jaunos un esošos uzņēmumus Latvijā.

Kinfield stāsts nav par to, ka mums trÅ«ka viesu. NÄ“, tie mums bija regulāri un daudz. TāpÄ“c šeit es vÄ“los vÄ“lreiz pateikt LIELU paldies visiem, kuri bija Kinfield viesi, un mÅ«s iepriecināja ar savu viesošanos un iedvesmojošiem stāstiem par to, kāda Kinfield loma ir bijusi viņu dzÄ«vÄ“ un ikdienā. Kinfield konceptu plāns un lÄ«dz ar to mans sapnis bija piepildÄ«jies un realizÄ“jies. Par to esmu pateicÄ«ga!

Bet sirds sāp redzÄ“t un piedzÄ«vot tik necilvÄ“cÄ«gu un nelojālu ATTIEKSMI no valsts iestādÄ“m situācijās, kurās mÄ“s, tik daudzi Latvijas restorānu un kafejnÄ«cu Ä«pašnieki, esam. No sirds un ar visu enerÄ£iju gribam dot mÅ«su mīļajai Latvijai vietas, kurās tās iedzÄ«votāji un tÅ«risti var nākt kopā un radÄ«t valstÄ« skaistu vidi. Diemžēl šÄdi "sitieni", kuri gluži paralizÄ“ uzņēmuma darbÄ«bu, paceļ tikai vienu jautājumu - kam ir jāmainās, lai kaut kas mainÄ«tos?

Kinfields kā lÄ«dz šim tālāk vairs nedzÄ«vos, bet tas dzÄ«vo turpmāk daudzu Kinfield viesu mājās, kurās nonāca restorāna mÄ“beles un interjera skaistumi. Lai tās kalpo kā skaistas atmiņas par kopā piedzÄ«voto laiku Kinfieldā!

Pārpublicēts no facebook.com

Attēlā - VID ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme