Kam valstsgribas nav, tam atņems arī to, kas tiem ir
ArhibÄ«skaps JÄnis Vanags · 18.11.2019. · Komentāri (0)“LÅ«dziet, un jums taps dots.” (Mt.7:7) “Tam, kam ir, tiks dots un tam bÅ«s pÄrpilnÄ«ba, bet tam, kam nav, tiks atņemts arÄ« kas, kas tam ir.” (Mt 25:29).
Mīļie latvieši un visi, kas LatvijÄ dzÄ«vojam, godÄtie viesi un visi, kas vÄ“lam Latvijai labu – žēlastÄ«ba mums un miers no Dieva, mÅ«su TÄ“va un no Kunga JÄ“zus Kristus Latvijas 101. Dzimšanas dienÄ! Pirmais gads pÄ“c simtgades svinÄ«bÄm. Pirmais gads pÄ“c vÄ“lÄ“šanÄm. KÄ atskatÄmies uz simt pirmo? KÄ to svinam?
Skaitlis 101 var izraisÄ«t dažÄdas domas. Tie, kas ir lasÄ«juši Džordža Orvela ikonisko romÄnu „1984”, atcerÄ“sies, ka 101. bija istabas numurs, kurÄ atradÄs ļaunÄkais pasaulÄ“. Cita nozÄ«me skaitlim 101 ir piešÄ·irta UrbÄnajÄ vÄrdnÄ«cÄ. Tur tas apzÄ«mÄ“ sÄkumu – grÄmatas priekšvÄrdu, kursa ievadlekciju, ar vÄrdu sakot, pamatu turpmÄkajam saturam. Ko es ieraugu, atverot Latvijas 101. gadadienas durvis? Vai es redzu priekšvÄrdu un pamatu turpmÄk attÄ«stamam saturam? Vai varbÅ«t saskatu visļaunÄko pasaulÄ“?
JautÄjums tiem, kas ir pazÄ«stami ar BÄ«beles stÄstiem. Kas ir pirmÄ lieta, kas ienÄk prÄtÄ, atceroties to, ka JÄ“zum un apustuļiem bija lÄ«dzi naudas maks? Pareizi – tas, ka maka turÄ“tÄjs bija JÅ«dass un zaga no tÄ naudu! TomÄ“r odiozÄ mÄcekļa izdarÄ«bas bija maza detaļa. No šÄ« maka tika finansÄ“ta JÄ“zus un apustuļu grandiozÄ misija.
AtcerÄ“simies, kÄdÄ nolÅ«kÄ JÄ“zus ienÄca pasaulÄ“ – viņš mÅ«su vietÄ izpildÄ«ja visu Dieva likumu un nodzÄ«voja nevainojamo, svÄ“to, pilnÄ«go dzÄ«vi, kÄdu Dievs gaida no katra cilvÄ“ka. MÅ«su netaisnÄ«bu viņš ņēma uz sevi un izpirka mÅ«s no bojÄejas ar savu dzÄ«vÄ«bu. LÄ«dzÄs tam viņš vÄ“l dziedinÄja slimos, paÄ“dinÄja izsalkušos, atbrÄ«voja apsÄ“stos, aizstÄvÄ“ja apspiestos un atnesa Dieva Labo vÄ“sti, kuras iedvesmÄ uzplauka kristÄ«gÄ kultÅ«ra, kura – var droši tÄ sacÄ«t – ir viena no augstÄkajÄm virsotnÄ“m cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“. Kaut gan mÅ«su dabÄ«gÄ taisnÄ«bas izjÅ«ta priekšplÄnÄ liek ieraudzÄ«t jÅ«dasus un viņu kauna darbus, apustuļu naudas maks ļÄva sÄkties vislielÄkajam labumam cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“.
TÄ gribÄ“tos skatÄ«ties uz 101. gada Latviju. AizvadÄ«tais gads mÅ«s nav žēlojis no jÅ«dasiskiem notikumiem. Ziņu virsraksti bieži vÄ“stÄ«ja par skandÄliem, afÄ“rÄm, kukuļiem, karteļiem, komponentÄ“m un tamlÄ«dzÄ«gÄm lietÄm. Tas bija ļoti sÄpÄ«gi. VarbÅ«t tÄ visa dēļ, redzot uz Latvijas durvÄ«m numuru 101, gribas saskatÄ«t ļaunÄko pasaulÄ“.
TomÄ“r, lÅ«dzu, lÅ«dzu, nepazaudÄ“sim realitÄtes izjÅ«tu! Latvija tÄpat kÄ apustuļu naudasmaks ir kaut kas daudz lielÄks par JÅ«dasa blÄ“dÄ«bÄm. TÄ ir zeme, kuru mums deva Dievs, lai mÄ“s kÄ tauta izdzÄ«votu cauri gadsimtiem un režīmiem. TÄ ir valsts, kuru ar savu dzÄ«vÄ«bu izpirka brÄ«vÄ«bas kareivji. TÄs ir mÄjas, kuras ar darbu un lÅ«gšanÄm izveidoja neskaitÄmi lieliski cilvÄ“ki. VarbÅ«t citÄm tautÄm ir citas zemes un iespÄ“jas, Latviešu vienÄ«gÄ un pÄ“dÄ“jÄ iespÄ“ja ir Latvijas zemÄ“ latviešu valsts, kurÄ visu tautÄ«bu uzticÄ«gi pilsoņi var veidot labu, brÄ«vu un cienÄ«gu dzÄ«vi -priekš visiem.
TÄdēļ šo dienu gribas svinÄ“t, redzot daudzos, daudzos Latvijas cilvÄ“kus, kas uzticÄ«gi, Äakli un radoši ir darÄ«juši savu darbu, sekojuši savam aicinÄjumam, pildÄ«juši savu pienÄkumu un, OjÄra VÄcieša vÄrdiem sakot, – nostÄjušies tajÄ dzÄ«ves vietÄ, kur bijuši visvairÄk vajadzÄ«gi. No vecmÄtÄ“m un mÄsiņÄm dzemdÄ«bu nodaÄ¼Ä lÄ«dz apbedÄ«šanas firmu darbiniekiem un kapu pÄrraugiem. No jauniem vecÄkiem bÄ“rnistabÄ lÄ«dz rÅ«dÄ«tiem karavÄ«riem, viņus sargÄjot. BiznesÄ, zinÄtnÄ“, valsts pÄrvaldÄ“, izglÄ«tÄ«bÄ, un dienestos, kas JÅ«dasa darbus izvelk gaismÄ, tÄpat kultÅ«rÄ, baznÄ«cÄ, visur – 18. novembris ir Ä«sto mÄcekļu, nevis jÅ«dasu svÄ“tki.
Nupat pavadÄ«jÄm mūžībÄ Džemmu Skulmi, neilgi pirms tam Borisu Teterevu. CilvÄ“kus, kuri augstÄk nekÄ pašpalÄ«dzÄ«bu vÄ“rtÄ“ja citpalÄ«dzÄ«bu. AugstÄk nekÄ pašvÄ“rtÄ“jumu – citvÄ“rtÄ“jumu. CilvÄ“kus, kuri vairÄk deva nekÄ Å†Ä“ma. Dažreiz tÄdas vÄ“stis pavada vÄrdi – Latvija ir zaudÄ“jusi izcilu personÄ«bu. NÄ“, nav zaudÄ“jusi. Latvija ir zaudÄ“jusi tos, kas no viņas novÄ“rsušies rÅ«gtumÄ vai savtÄ«bÄ, bet nav zaudÄ“jusi nevienu, kas ir godÄ«gi pÅ«lÄ“jies tÄs labÄ. Viņi paliek Latvijas celtnÄ“ uz visiem laikiem. TÄdus mÄ“s svinam 18. novembrÄ«.
Kristus teica: “LÅ«dziet, un jums taps dots!” TiešÄm, vairÄk lÅ«gsim par savu valsti, mazÄk to nievÄsim! LÅ«gšanai ir ne tikai reliÄ£iska, bet arÄ« praktiska vÄ“rtÄ«ba, kuru novÄ“rtÄ“s pat tie, kuri netic, ka debesÄ«s mÅ«s kÄds dzird.
LÅ«dzot mÄ“s izsakÄm to, ko vÄ“lamies, to pÄ“c kÄ ilgojamies. Ja mums ir skaidri formulÄ“ts redzÄ“jums uz ko strÄdÄt, tad ir lielÄka iespÄ“ja, ka tas piepildÄ«sies. Gan ticÄ«gie, gan agnostiÄ·i – katrs sava iemesla dēļ – mÄ“s varam lÅ«gt par Latviju.
Te gan var rasties aizÄ·eršanÄs. VarbÅ«t esat redzÄ“juši fotogrÄfiju, kur lÅ«gšanÄ blakus nometušies emeritÄ“tais pÄvests Benedikts XVI un tagadÄ“jais pÄvests Francisks. 2014. gadÄ, kad futbola ÄempionÄta finÄlÄ tikÄs VÄcijas un ArgentÄ«nas futbola izlases, kÄds asprÄtis bija attÄ“lu papildinÄjis ar abu valstu karodziņiem tÄ, lai izskatÄ«tos, ka katrs aizlÅ«dz par savas dzimtenes komandu. Un apakšÄ pierakstÄ«jis: “Kura pusÄ“ bÅ«s Dievs?”
Droši vien lÄ«dzÄ«gi bÅ«tu ar mÅ«su lÅ«gšanÄm. TÄs bÅ«tu tik atšÄ·irÄ«gas, ka Dievs varÄ“tu teikt – atnÄciet, kad bÅ«siet par kaut ko vienojušies! Par ko varÄ“tu lÅ«gt mÄ“s visi? TicÄ«gi un neticÄ«gi, vÄ«rieši un sievietes, latvieši un krievi, progresÄ«vie un konservatÄ«vie, turÄ«gie un trÅ«cÄ«gie, naturÄļi un geji – ja mums vajadzÄ“tu lÅ«gt Dievam kaut ko vienu? Kaut ko tÄdu, ko vajag visiem? Kas tas varÄ“tu bÅ«t? GrÅ«ti izvÄ“lÄ“ties, vai ne?
Nopietni apdomÄjot, tÄ droši vien bÅ«tu kopÄ«bas sajÅ«ta. 23. psalmÄ ir vÄrdi “Pat ja iešu pa nÄves ieleju, ļauna nebÄ«šos, jo tu esi ar mani.” Tu, mans Dievs, esi ar mani! Un tu, mans deputÄt, mans ministr esi ar mani. Un tu, mans baņķieri, mans aizdevÄ“j, esi ar mani. ArÄ« tu, mans policist, mans ierÄ“dni, mans Ieņēmumu dienesta darbiniek, esi ar mani, ne pret mani. Tu, mans latvieti, mans krievs, mans ÄigÄn, esi ar mani. Mans lÄ«dzkristieti, mans dievturi, mans musulmaņu bÄ“gli – jÅ«s esat ar mani. TÄpÄ“c es ļauna nebÄ«šos, jo kopÄ mÄ“s varam. MÄ“s varam raudzÄ«ties jebkurÄ nÄkotnÄ“, ja zinÄm, ka tas nebÅ«s jÄdara vieniem.
VarbÅ«t tas izklausÄs pÄrÄk dzejiski, lai bÅ«tu dzÄ«vÄ“ noderÄ«gi. PiezemÄ“tÄk to izsaka mÅ«su ekonomikas atropologa Andra Šuvajeva doma: KopÄ«bas sajÅ«ta nozÄ«mÄ“ sabiedrÄ«bu, kuras locekļi domÄ par lÄ«dzcilvÄ“kiem vienotas kopienas ietvaros, kur katram ir svarÄ«gi, lai visi apkÄrt dzÄ«votu veselÄ«gi un labvÄ“lÄ«gi, un kur cilvÄ“kiem ir radÄ«ti apstÄkļi, lai viņi varÄ“tu atļauties domÄt par lÄ«dzcilvÄ“kiem. TÄ bÅ«tu vide, kur nevarÄ“tu pastÄvÄ“t augļotÄju kompÄnijas, kas trÅ«kumÄ nonÄkušajam aizdod uz drakoniskiem procentiem. TÄ bÅ«tu vide, kur atrastos iespÄ“ja atbrÄ«vot parÄdu slazdÄ notvertos. Ne sodi motivÄ“ iziet no Ä“nu ekonomikas un maksÄt nodokļus, bet kopÄ«bas sajÅ«ta un apziņa ka tie, kas pÄrvalda maku ir ar mani, ne pret mani. Un tad izrÄdÄ«sies, ka bÅ«s no kÄ pielikt algas mediÄ·iem tÄ, kÄ solÄ«ts.
Vai atceraties, kÄ Elija ieradÄs pie nabaga atraitnes? Lasot šo stÄstu man vienmÄ“r jÄdomÄ, cik ļoti viņai paveicÄs, ka pie viņas ieradÄs nevis kÄds liekÄ“dis, lai aprÄ«tu jau tÄ niecÄ«gos krÄjumus, bet Dieva vÄ«rs. Eļļas un miltu vairs nepietrÅ«ka un mazliet vÄ“lÄk Elija arÄ« izglÄba viņas dÄ“lu no nÄves. KÄda svÄ“tÄ«ba, kad pa vÄrtiem ienÄk pravietis, Dieva cilvÄ“ks.
Kur lai ņem pravieti, kas ienÄk pa Latvijas 101. gada durvÄ«m? VarbÅ«t tu? Vai es, vai mÄ“s katrs negribÄ“tu bÅ«t tÄdi Dieva cilvÄ“ki, katrs savÄ vietÄ un aicinÄjumÄ, nesot svÄ“tÄ«bu un dziedinÄšanu? Droši vien gribÄ“tu, bet es – Dieva cilvÄ“ks?! IespÄ“jams, ka drÄ«zÄk esam novÄ“rojuši sevÄ« sēžam savtÄ«gu jÅ«dasiņu, kas izdevÄ«gÄ brÄ«dÄ« ir gatavs mazliet nodot lÄ«dzcilvÄ“kus ar skÅ«pstu.
Bet JÅ«dasa tÄ“lÄ ir kaut kas skaudri skaists. Ieraugot savas rÄ«cÄ«bas sekas, viņam tÄ iesÄpÄ“jÄs sirds, ka viņš griezÄs atpakaļ, lai nomestu asins naudu devÄ“jiem pie kÄjÄm. Viņa liktenÄ«gÄ kļūda bija tÄ, ka viņš mÄ“Ä£inÄja sarunÄt ar tiem, kas bija viņu piekukuļojuši. Ar tÄdiem nekad neko nevar sarunÄt. Atgriezties vajadzÄ“ja pie tÄ, kuru viņš bija nodevis. TaÄu skaistais un svarÄ«gais ir tas, ka pat JÅ«dass var atgriezties. SavtÄ«bas jÅ«dasiņam mÅ«sos ir jÄierauga savas rÄ«cÄ«bas sekas un jÄatgriežas. Tikai tÄ veidosies kopÄ«bas gaisotne, kurÄ visu spÄ“jam.
Apustulis PÄvils aprakstÄ«ja, kÄ tas varÄ“tu izpausties: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai cenšas sagÄdÄt godÄ«gu iztiku, lai varÄ“tu dot tam, kas ir trÅ«kumÄ. Atmetuši melus, runÄjiet patiesÄ«bu ikviens ar savu tuvÄko.” Ä»oti konkrÄ“ti vÄrdi, kas droši vien neattiecas uz katru.
TaÄu JaunÄs DerÄ«bas oriÄ£inÄteksts atgriešanos no grÄ“kiem izsaka ar grieÄ·u vÄrdu metanoia. Tas burtiski nozÄ«mÄ“ “izmainÄ«ts prÄts”. Apustulis pÄ“c tam vispÄrina: “Atmetiet iepriekšÄ“jo dzÄ«ves veidu un veco cilvÄ“ku sevÄ«, kas savÄs iekÄrÄ“s nomaldÄ«jies iet bojÄ. Atjaunojieties savÄ prÄtÄ un garÄ.” (Ef. 4:20-…) Viņš paļaujas, ka mÄ“s katrs pats spÄ“sim ielÅ«koties sevÄ« un saprast, no kÄ mums jÄatgriežas. Jo reiz taÄu mums taÄu katram bÅ«s jÄstÄv Dieva un vÄ“stures tiesas priekšÄ.
Kristus saka: “NÄciet pie manis visi, kas esat nopÅ«lÄ“jušies un zem smagas nastas, un es jÅ«s atvieglinÄšu.” (Mt. 11:28) Viņš nÄca pasaulÄ“, lai dotu mums iespÄ“ju nolikt sirdsapziņas nastu un atgriezties. Lai ko mÄ“s bÅ«tu darÄ«juši, lai kÄdÄ lietÄ bÅ«tu vainÄ«gi, viņš to ir izpircis ar savu dzÄ«vÄ«bu un neatstumj to, kurš pie viņa nÄk. Ja esam izdarÄ«juši noziegumu, Kristus piedošana neatbrÄ«vos no atbildÄ«bas likuma priekšÄ, taÄu tÄ dod iespÄ“ju ar šÄ·Ä«stÄ«tu sirdsapziņu un atjaunotu prÄtu sÄkt no jauna. DomÄt un darÄ«t citÄdi. Atgriezties pie nodotÄs kopÄ«bas izjÅ«tas.
Un tad, rabÄ«na Džonatana Saksa vÄrdiem runÄjot, kad “es” prÄtu un politiku aizstÄs “mÄ“s visi kopÄ” prÄts un politika, mÄ“s par jaunu atklÄsim skaistÄs un pilnÄ«gi neintuitÄ«vÄs patiesÄ«bas – ka nÄcija top stipra tad, kad rÅ«pÄ“jas par vÄjajiem. TÄ kļūst bagÄta tad, kad rÅ«pÄ“jas par nabagajiem. TÄ kļūst neievainojama tad, kad rÅ«pÄ“jas par ievainojamajiem. Tas dara nÄcijas lielas. Mums ir vajadzÄ«ga metanoia, atgriešÄnÄs, izmainÄ«ts prÄts.
KopÄ«bas izjÅ«tai ir vajadzÄ«ga arÄ« kopÄ«ga identitÄte. PiemÄ“ram, ebrÄ“ju tauta 2000 gadus ir bijusi izkaisÄ«ta pa visu pasauli, taÄu nekad nav zaudÄ“jusi savu identitÄti. Vismaz reizi gadÄ, passÄ svÄ“tkos, viņi ir Ä“duši neraudzÄ“to maizi ar rÅ«gtÄm zÄlÄ“m un stÄstÄ«juši bÄ“rniem savas tautas stÄstu, no kurienes viņi nÄkuši un kas viņi ir.
Mums okupÄcijas gados bija aizliegts stÄstÄ«t savu stÄstu. PÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas mÄ“s steidzÄmies uz Rietumiem, uz Eiropu, bet atklÄjÄm, ka Rietumi savu identitÄtes stÄstu ir pÄrstÄjuši stÄstÄ«t. Brīžiem šÄ·iet, ka tie kaunas no savas vÄ“stures un ir zaudÄ“juši ticÄ«bu savas kultÅ«ras leÄ£itimitÄtei. Eiropa šÄ·iet nogurusi no sevis un savulaik slavenas valstis steidz savu identitÄti izšÄ·Ä«dinÄt jaunÄ Eiropas projektÄ, velkot lÄ«dzi mazÄkas, kurÄm jau tÄpat nav bijis daudz iespÄ“ju nopatoties.
Kad civilizÄcia pÄrstÄj stÄstÄ«t savu stÄstu, tÄs identitÄte kļūst vÄja. TajÄ pat laikÄ imigrÄcija ir lielÄka nekÄ jebkad un svešinieki tiek aicnÄti starp mums kopt kÄdu identitÄti vien vÄ“las. TaÄu dzÄ«ve vienÄ telpÄ bez vienojoša stÄsta neizbÄ“gami ved pie spriedzes un galu galÄ pie konflikta. Eiropai un mums visiem kopÄ vajadzÄ“tu atgriezties pie sava stÄsta – no kurienes mÄ“s nÄkam, kas mÄ“s esam, saskaÅ†Ä ar kÄdiem ideÄliem dzÄ«vojam. Tad varbÅ«t mÄ“s vÄ“l bÅ«sim gana stipri, lai svešiniekam teiktu – nÄc, dalies mÅ«su dzÄ«vÄ“, dalies mÅ«su stÄstos, mÅ«su cerÄ«bÄs un mÄ“rÄ·os.
Mums LatvijÄ vienojošais stÄsts ir vajadzÄ«gs pat vairÄk nekÄ citur. Pie kÄda Latvijas ideÄla lai mÄ“s saistÄm savÄ“jo?
Vai pie zelta aizlaikiem, kad teiksmaini senlatvieši šeit dzÄ«voja nevainojamÄ saskaÅ†Ä ar dabu un savÄ starpÄ?
Vai pie 18. novembra republikas, kuru daudzi uzskata par Ä«sto Latviju un tautsaimniecÄ«bas ideÄlu?
Vai varbÅ«t pie 4. maija republikas, kuru dziesmotÄ revolÅ«cijÄ izcÄ«nÄ«ja paaudze, kas vÄ“l ir dzÄ«va un aktÄ«va?
Tas varÄ“tu sÄ“t arÄ« bezcerÄ«bas sajÅ«tu, jo senlatviešu zelta laikmets, ja tÄds vispÄr bija, ir sen zudis. Pirmskara brÄ«vvalsts tika varmÄcÄ«gi pÄrtraukta. 4. maija republika nav spÄ“jusi piepildÄ«t visas cerÄ«bas. KÄ lai nÄcija sakņo savu identitÄti stÄstÄ par zaudÄ“tiem vai puslÄ«dz veiksmÄ«giem pasÄkumiem? KÄ neatmest visam ar roku?
MÄ“s varam to balstÄ«t pašÄ Latvijas celšanas dziÅ†Ä un darbÄ. Latviešu alkÄs pÄ“c savas valsts. TÄdas valsts, kura visiem dod vienlÄ«dzÄ«gas iespÄ“jas. Citu tautÄ«bu cilvÄ“ku vÄ“lmÄ“ un gatavÄ«bÄ tÄdu valsti kopÄ ar latviešiem celt.
MÅ«su prezidents to trÄpÄ«gi nosauca vÄrdÄ – valstsgriba. TajÄ nav nodevÄ«bas, nav muļķības, nav lÄ“tticÄ«bas. Valstsgriba var bÅ«t mÅ«su iedvesma un nacionÄlais dÄrgums, pie kura ir mÅ«su sirds. KamÄ“r tÄ bÅ«s, mÄ“s neatmetÄ«sim Latvijai ar roku, bet vienmÄ“r tieksimies savu valsti celt, izlabot un uzlabot. Nevis doties dabÅ«t visu uzreiz kÄdÄ citÄ zemÄ“, kur kÄds cits to sarÅ«pÄ“jis, bet ieguldÄ«t laiku, pÅ«les, talantus un upurus, izveidojot savÄ“jo. Ar tÄdu identitÄti mÄ“s pastÄvÄ“sim, un, ja bÅ«s atkal jÄkrÄ«t, mÄ“s tomÄ“r celsimies. 101 mums bÅ«s pamata, iespÄ“ju un attÄ«stÄ«bas skaitlis.
Uz šo gadskÄrtu mÄ“s esam saņēmuši spÄ“cÄ«gu vÄ“stÄ«jumu filmÄ “DvÄ“seļu putenis”. TÄ nav vienkÄrši filma par karu. To vajag noskatÄ«ties uz lielÄ ekrÄna, pirmajÄ rindÄ, lai izjustu baismÄ«gos apstÄkļus un ideju jÅ«kli, cauri kuram latvieši gÄja uz savu valsti. Viņi apzinÄjÄs, ka dara to, kam ir nozÄ«me spÄ“ja pÄrvarÄ“t pÄrbaudÄ«jumus, kÄdus mÄ“s nespÄ“jam pat iztÄ“loties. “Par brÄļiem un tÄ“viem, kas
MÅ«sdienÄ«gu akcentu DvÄ“seļu puteņa vÄ“stÄ«jumam ir pievienojusi Anese Logina filmas recenzijÄ Delfos. PašÄ ievadÄ viņa pastÄsta par “visnotaļ skandÄlu vÄ“sturÄ“ ietÄ“rptu filmu, kas sabiedrÄ«bas uzmanÄ«bas lokÄ ir bijusi galvenokÄrt ar finansÄ“juma peripetijÄm, komandas maiņÄm, tÄdēļ uz pirmizrÄdi bijis jÄdodas ar nelÄgÄm nojautÄm. “TomÄ“r rezultÄtÄ ir radÄ«ta augstvÄ“rtÄ«ga, mÄkslinieciski kvalitatÄ«va un pÄrdomas rosinoša filma. Ir uzlikta jauna latiņa.”
Man liekas, ka tas ir aicinÄjums mÅ«su paaudzei. Mums valsts nav jÄizcÄ«na NÄves salÄ vai CÄ“su kaujÄs. MÅ«su izaicinÄjums ir par spÄ«ti skandÄliem, visÄdÄm peripÄ“tijÄm un naudas trÅ«kumam radÄ«t kaut ko tÄdu, kas uzliek jaunu latiņu. VisÄs jomÄs. Filmas veidotÄji bÅ«tu varÄ“juši apvainoties un visu pamest. TaÄu tad nebÅ«tu radÄ«ts nekas izcils. VispÄr nekas.
Viens no ļaunÄkajiem pretiniekiem un kopÄ«bas izjÅ«tas postÄ«tÄjiem, kurš mums jÄpÄrvar, ir aizvainojums. Ir pat biedÄ“joši, cik daudzi cilvÄ“ki savas izvÄ“les pamato ar aizvainojumu un cik daudzi tÄdu pamatojumu attaisno.
Kristus mīļotie, mums no tÄ jÄatbrÄ«vojas, ja negribam visu zaudÄ“t. JebkurÄs attiecÄ«bÄs, jebkurÄ dzÄ«ves jomÄ aizvainojums ir ienaidnieks. Marksisms, kas mÅ«s apspieda piecdesmit gadus, ir aizvainojuma ideoloÄ£ija. Nekur pasaulÄ“ tÄ nav spÄ“jusi neko radÄ«t, tikai aiz sevis atstÄjusi nabadzÄ«bu un simtiem miljonu nonÄvÄ“to.
Aizvainojums liek mums justies kÄ upuriem un tÄs ir beigas. TrusÄ«tis, ieraugot ÄÅ«sku, sastingst. TÄ ir fizioloÄ£iska reakcija uz pÄ“kšÅ†u stresu. MedÄ«juma reakcija. Upura apziņa mÅ«s dara par medÄ«jumu. Viss spars, viss radošais poteciÄls sastingst. RÅ«gtumÄ mÄ“s spÄ“jam tikai kaut ko nomest zemÄ“ un saplÄ“st. Vai iemest bruÄ£akmeni logÄ. Vai aizbraukt prom uz visiem laikiem.
Latvija nav zaudÄ“jusi savus mirušos dižgarus, bet ir zaudÄ“jusi rÅ«gtumÄ aizbraukušos, kuru valstsgriba ir apdzisusi. Mums ir arÄ« milzÄ«gs skaits nepilsoņu, kas neizmanto vienkÄršo iespÄ“ju kļūt par pilsoņiem. Mums ir milzÄ«gs skaits atsvešinÄtu prÄtu, siržu un talantu. Tas nozÄ«mÄ“ – mums viņu nav. Un man ir stÄstÄ«ts, ka viens no galvenajiem iemesliem, kura dēļ mÄ“s neatrodam to kopÄ«go stÄstu, ko tik ļoti vajag, ir aizvainojums.
Bet aizvainojums nav ne vÄ“tra ne plÅ«di, kas uzbrÅ«k no Ärienes. Tas ceļas mÅ«sos un tikai mÄ“s spÄ“jam – nÄ“, mums jÄspÄ“j to pÄrvarÄ“t. Ne tÄdēļ, ka valstÄ« viss bÅ«tu kÄrtÄ«bÄ, ne tÄdēļ, ka pret visiem viss bÅ«tu darÄ«ts pareizi, bet tÄdēļ, ka mums jÄatrod ceļš uz priekšu, bet sarÅ«gtinÄjums un cinisms visu dara vÄ“l sliktÄku.
Var novÄ“rot zinÄmu cikliskumu. NeapmierinÄtÄ«bas lÄ«menis kÄpj, kÄpj, lÄ«dz sakÄpj un iet pÄri malÄm. Tad tauta sapurinÄs, nomaina lielÄko daļu savu vadÄ«tÄju pret citiem – un drÄ«z vien atkal izklausÄs tikpat neapmierinÄta un sarÅ«gtinÄta. KÄdēļ? MÄ“s varam jautÄt, vai tur neizpaužas tÄda kÄ maÄ£iskÄ domÄšana? MÄ“s iedomÄjamies, ka mums jÄievÄ“l tas vai cits lÄ«deris, tie vai citi priekšstÄvji un tad jau viņi atrisinÄs visas mÅ«su problÄ“mas. IzglÄbs mÅ«s no mums pašiem.
TÄ tiešÄm bÅ«tu maÄ£iskÄ domÄšana. Savas politiskÄs un cilvÄ“ka tiesÄ«bas mÄ“s nesaņemam no valdÄ«bas dÄsnuma, bet no Dieva rokas. Mums nav jÄbÅ«t trusÄ«šiem vai pelÄ“m. MÄ“s varam bÅ«t vilki. Vara pieder tautai. MÄ“s esam tauta. Mums ir kopÄ«ga atbildÄ«ba par mÅ«su kopÄ«go nÄkotni.
Saduroties ar izaicinÄjumiem, mums nav jÄapvainojas un jÄraujas atpakaļ. Mums nav, kur atgriezties. Nostaļģija pÄ“c padomju laikiem ir tikai tÄda Stokholmas sindroma izpausme. Mums ir viena iespÄ“ja – nosvÄ“rti un apņēmÄ«gi doties uz priekšu.
Ja dzÄ«vnieku iemÄca apzinÄti saskarties ar stresa avotu, viņš vairs nesastingst. KÄ mÄ“s varam iemÄcÄ«tes nesastingt un nekļūt par medÄ«jumu? MÄ“s katrs esam kÄ džins pudelÄ“ vai, pareizÄk sakot, apustuļa PÄvila vÄrdiem sakot, SvÄ“tÄ Gara templis. ŠaurÄ vietÄ ierobežots bezgalÄ«gs potenciÄls. Kas notiktu, ja mÄ“s to pilnÄ mÄ“rÄ realizÄ“tu? KÄ bÅ«tu, ja mÄ“s katrs savÄ dzÄ«vÄ“ nospraustu visaugstÄko mÄ“rÄ·i un raudzÄ«tos, lai nekas mÅ«s nenovÄ“rš no tiekšanÄs pÄ“c lielÄkÄ labuma? Kas tas ir – tas mainÄ«sies, mums augot un kļūstot viedÄkiem, bet tas ir labs sÄkums. VarbÅ«t ar mazumu. Soli pa solim. Dienu pa dienai.
JÅ«s jautÄsiet, kÄds mana dzÄ«ves mÄ“rÄ·u saturam un to sasniegšanai ir sakars ar apkÄrt notiekošo? VislielÄkais. Darot to, kam ir nozÄ«me, cilvÄ“ks iegÅ«st spÄ“ju pÄrvarÄ“t sevÄ« rÅ«gtumu un cinismu. Īstenojot savu potenciÄlu, cilvÄ“ks savu latiņu paceļ jaunÄ augstumÄ. Kad pienÄk viņa iespÄ“ja Ä«stenot savu valstsgribu dzÄ«vÄ“, viņam ir intelektuÄlÄ, profesionÄlÄ, morÄlÄ un emocionÄlÄ kompetence kaut ko tiešÄm paveikt, nevis tikai sÄ“dÄ“t dÄ«vÄnÄ un rakstÄ«t ciniskus komentÄrus. Tad arÄ« tautai bÅ«s daudz plašÄki apcirkņi, no kurienes sev izraudzÄ«t labus un spÄ“jÄ«gus vadÄ«tÄjus.
MÅ«s gaida nevis vienkÄršÄki laiki, bet vÄ“l lielÄki izaicinÄjumi. PiemÄ“ram, klimata pÄrmaiņas – Latvija ir apņēmusies bÅ«t pirmajÄs rindÄs ogļskÄbÄs gÄzes izmešu samazinÄšanÄ. Tas ir cildens mÄ“rÄ·is, bet tam ir cena. TÅ«kstošiem vientuļu sirmgalvju EiropÄ jau ziemÄ salst, jo vides nodokļu dēļ vairs nevar atļauties kurinÄmo. Mums nevajadzÄ“tu bÅ«t kÄ izbiedÄ“tiem aktÄ«vistiem, bet rÄ«koties prÄtÄ«gi un nosvÄ“rti. PiemÄ“ram, ieguldÄ«t zinÄtnÄ“ un inovÄcijÄs, kuras zaļo enerÄ£iju padarÄ«tu pieejamÄku un lÄ“tÄku par fosilo, nevis subsidÄ“t tehnoloÄ£ijas, kuras savu efektivitÄti ir pierÄdÄ«jušas tikai elektrÄ«bas rÄ“Ä·inu OIK ailÄ«tÄ“s. Latvijas zinÄtne to novÄ“rtÄ“tu un uzmirdzÄ“tu.
TaÄu ir vÄ“l citas klimata pÄrmaiņas, par kurÄm daudz nerunÄ. TÄs ir kultÅ«ras un vÄ“rtÄ«bu klimata pÄrmaiņas. CivilizÄcijas klimata pÄrmaiņas. TÄs vajadzÄ“tu uztvert ne mazÄk nopietni, jo tÄs jau tagad daudz dramatiskÄk ietekmÄ“ mÅ«su dzÄ«vi. PubliskajÄ telpÄ no universitÄtÄ“m un medijiem lÄ«dz pat likumu devÄ“jiem un to piemÄ“rotÄjiem iesÅ«cas idejas, ka nav iespÄ“jams zinÄt saistÄ«bu starp mÅ«su vÄrdiem un idejÄm un kÄdu objektÄ«vo pasauli vai bioloÄ£isko realitÄti. Tas par, ko pirms divdesmit gadiem neviens nespÄ“ja iedomÄties, mÅ«sdienÄs tiecas kļūt par likuma normÄm. ArÄ« šeit mums tomÄ“r nevajadzÄ“tu iekrist aktÄ«visma slazdÄ, bet sarunÄties bez steigas un spiediena, lai prÄtÄ«gi izsvÄ“rtu, ko ir gudri mainÄ«t un ko paturÄ“t.
MÄkslÄ«gais intelekts nÄk ar jaunÄm iespÄ“jÄm un jauniem draudiem. Daudzus uzdevumus tas jau spÄ“j paveikt ÄtrÄk un labÄk nekÄ cilvÄ“ki. Tas var gan atvieglot dzÄ«vi un glÄbt dzÄ«vÄ«bu, bet var arÄ« radÄ«t lieko cilvÄ“ku slÄni, un pavÄ“rt ceļu vÄ“l nebijušai kontrolei un digitÄlai diktatÅ«rai. LÄ«dz šim totalitÄri režīmi sabruka savas neefektivitÄtes dēļ. MÄkslÄ«gais intelekts var tiem palÄ«dzÄ“t bÅ«t efektÄ«viem. Mums nÄksies meklÄ“t citus veidus, kÄ nosargÄt Ä“tisku sabiedrÄ«bas iekÄrtu. Pieskaitot vÄ“l biotehnoloÄ£iju un lÄ«dzÄ«gu nozaru attÄ«stÄ«bu, mÄ“s aiz 101. durvÄ«m redzam strauji veramies citÄdu pasauli. Vai mums ir filozofiskie, morÄlie un teoloÄ£iskie resursi, lai ar šÄ«m kultÅ«ras klimata pÄrmaiņÄm tiktu galÄ? Lai nepamestu dzÄ«vi uzturošu tradÄ«ciju utopijas solÄ«jumu dēļ un patiesu tikumu neaizstÄtu ar tikumu signalizÄ“šanu?
JÄ, mums, tautai, ir kopÄ«ga atbildÄ«ba par mÅ«su kopÄ«go nÄkotni. TaÄu mÄ“s to nespÄ“sim Ä«stenot bez katra paša tiekšanÄs izzinÄt, domÄt, vÄ“rtÄ“t, saprast un uzņemties atbildÄ«bu par savu dzÄ«vi. NozÄ«me, kura dod spÄ“ku personÄ«bai un tautai daudz vairÄk saistÄs ar atbildÄ«bas uzņemšanos, nekÄ ar tiesÄ«bÄm.
Nu kÄdēļ gan viss nevarÄ“tu bÅ«t vienkÄršÄk? KÄdēļ mÄ“s nevaram dzÄ«vot rÄmu, mierÄ«gu, labiekÄrtotu dzÄ«vi?! TaÄu pat Ä’denes dÄrzÄ bija ÄÅ«ska. Vai Dievs nespÄ“ja radÄ«t dÄrzu bez ÄÅ«skas? Droši vien spÄ“ja, bet tÄ bija izvÄ“le starp “bÅ«t pasargÄtam un aprÅ«pÄ“tam” un “bÅ«t brÄ«vam un atbildÄ«gam”. AcÄ«mredzot otrais Dievam likÄs svarÄ«gÄk.
Kungs Kristus teica: “Tam, kam ir, tiks dots un tam bÅ«s pÄrpilnÄ«ba, bet tam, kam nav, tiks atņemts arÄ« kas, kas tam ir.” (Mt 25:29).
Šie mÄ«klainie vÄrdi šodien iegÅ«st pavisam skaidru nozÄ«mi. MÅ«su vectÄ“vu un vecvectÄ“vu paaudzei bija valstsgriba, tÄdēļ valsts viņiem tika dota. ArÄ« atmodas laikÄ mÄ“s ļoti gribÄ“jÄm paši savu valsti, un tÄ mums ir. Bet, kam valstsgribas nav, tam atņems arÄ« to, kas tiem ir. MÄ“s šodien varam pieņemt lÄ“mumu un par jaunu apņemties bÅ«t tie, kam ir. Lai 101 mums šodien ir droša pamata, jauna sÄkuma un attÄ«stÄma satura skaitlis.
Dievs, svētī Latviju!