Menu
Pilnā versija

Kam valstsgribas nav, tam atņems arī to, kas tiem ir

ArhibÄ«skaps Jānis Vanags · 18.11.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

“LÅ«dziet, un jums taps dots.” (Mt.7:7) “Tam, kam ir, tiks dots un tam bÅ«s pārpilnÄ«ba, bet tam, kam nav, tiks atņemts arÄ« kas, kas tam ir.” (Mt 25:29).

Mīļie latvieši un visi, kas Latvijā dzÄ«vojam, godātie viesi un visi, kas vÄ“lam Latvijai labu – žēlastÄ«ba mums un miers no Dieva, mÅ«su TÄ“va un no Kunga JÄ“zus Kristus Latvijas 101. Dzimšanas dienā! Pirmais gads pÄ“c simtgades svinÄ«bām. Pirmais gads pÄ“c vÄ“lÄ“šanām. Kā atskatāmies uz simt pirmo? Kā to svinam?

Skaitlis 101 var izraisÄ«t dažādas domas. Tie, kas ir lasÄ«juši Džordža Orvela ikonisko romānu „1984”, atcerÄ“sies, ka 101. bija istabas numurs, kurā atradās ļaunākais pasaulÄ“. Cita nozÄ«me skaitlim 101 ir piešÄ·irta Urbānajā vārdnÄ«cā. Tur tas apzÄ«mÄ“ sākumu – grāmatas priekšvārdu, kursa ievadlekciju, ar vārdu sakot, pamatu turpmākajam saturam. Ko es ieraugu, atverot Latvijas 101. gadadienas durvis? Vai es redzu priekšvārdu un pamatu turpmāk attÄ«stamam saturam? Vai varbÅ«t saskatu visļaunāko pasaulÄ“?

Jautājums tiem, kas ir pazÄ«stami ar BÄ«beles stāstiem. Kas ir pirmā lieta, kas ienāk prātā, atceroties to, ka JÄ“zum un apustuļiem bija lÄ«dzi naudas maks? Pareizi – tas, ka maka turÄ“tājs bija JÅ«dass un zaga no tā naudu! TomÄ“r odiozā mācekļa izdarÄ«bas bija maza detaļa. No šÄ« maka tika finansÄ“ta JÄ“zus un apustuļu grandiozā misija.

AtcerÄ“simies, kādā nolÅ«kā JÄ“zus ienāca pasaulÄ“ – viņš mÅ«su vietā izpildÄ«ja visu Dieva likumu un nodzÄ«voja nevainojamo, svÄ“to, pilnÄ«go dzÄ«vi, kādu Dievs gaida no katra cilvÄ“ka. MÅ«su netaisnÄ«bu viņš ņēma uz sevi un izpirka mÅ«s no bojāejas ar savu dzÄ«vÄ«bu. LÄ«dzās tam viņš vÄ“l dziedināja slimos, paÄ“dināja izsalkušos, atbrÄ«voja apsÄ“stos, aizstāvÄ“ja apspiestos un atnesa Dieva Labo vÄ“sti, kuras iedvesmā uzplauka kristÄ«gā kultÅ«ra, kura – var droši tā sacÄ«t – ir viena no augstākajām virsotnÄ“m cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“. Kaut gan mÅ«su dabÄ«gā taisnÄ«bas izjÅ«ta priekšplānā liek ieraudzÄ«t jÅ«dasus un viņu kauna darbus, apustuļu naudas maks ļāva sākties vislielākajam labumam cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“.

Tā gribētos skatīties uz 101. gada Latviju. Aizvadītais gads mūs nav žēlojis no jūdasiskiem notikumiem. Ziņu virsraksti bieži vēstīja par skandāliem, afērām, kukuļiem, karteļiem, komponentēm un tamlīdzīgām lietām. Tas bija ļoti sāpīgi. Varbūt tā visa dēļ, redzot uz Latvijas durvīm numuru 101, gribas saskatīt ļaunāko pasaulē.

TomÄ“r, lÅ«dzu, lÅ«dzu, nepazaudÄ“sim realitātes izjÅ«tu! Latvija tāpat kā apustuļu naudasmaks ir kaut kas daudz lielāks par JÅ«dasa blÄ“dÄ«bām. Tā ir zeme, kuru mums deva Dievs, lai mÄ“s kā tauta izdzÄ«votu cauri gadsimtiem un režīmiem. Tā ir valsts, kuru ar savu dzÄ«vÄ«bu izpirka brÄ«vÄ«bas kareivji. Tās ir mājas, kuras ar darbu un lÅ«gšanām izveidoja neskaitāmi lieliski cilvÄ“ki. VarbÅ«t citām tautām ir citas zemes un iespÄ“jas, Latviešu vienÄ«gā un pÄ“dÄ“jā iespÄ“ja ir Latvijas zemÄ“ latviešu valsts, kurā visu tautÄ«bu uzticÄ«gi pilsoņi var veidot labu, brÄ«vu un cienÄ«gu dzÄ«vi -priekš visiem.

Tādēļ šo dienu gribas svinÄ“t, redzot daudzos, daudzos Latvijas cilvÄ“kus, kas uzticÄ«gi, čakli un radoši ir darÄ«juši savu darbu, sekojuši savam aicinājumam, pildÄ«juši savu pienākumu un, Ojāra Vācieša vārdiem sakot, – nostājušies tajā dzÄ«ves vietā, kur bijuši visvairāk vajadzÄ«gi. No vecmātÄ“m un māsiņām dzemdÄ«bu nodaļā lÄ«dz apbedÄ«šanas firmu darbiniekiem un kapu pārraugiem. No jauniem vecākiem bÄ“rnistabā lÄ«dz rÅ«dÄ«tiem karavÄ«riem, viņus sargājot. Biznesā, zinātnÄ“, valsts pārvaldÄ“, izglÄ«tÄ«bā, un dienestos, kas JÅ«dasa darbus izvelk gaismā, tāpat kultÅ«rā, baznÄ«cā, visur – 18. novembris ir Ä«sto mācekļu, nevis jÅ«dasu svÄ“tki.

Nupat pavadÄ«jām mūžībā Džemmu Skulmi, neilgi pirms tam Borisu Teterevu. CilvÄ“kus, kuri augstāk nekā pašpalÄ«dzÄ«bu vÄ“rtÄ“ja citpalÄ«dzÄ«bu. Augstāk nekā pašvÄ“rtÄ“jumu – citvÄ“rtÄ“jumu. CilvÄ“kus, kuri vairāk deva nekā ņēma. Dažreiz tādas vÄ“stis pavada vārdi – Latvija ir zaudÄ“jusi izcilu personÄ«bu. NÄ“, nav zaudÄ“jusi. Latvija ir zaudÄ“jusi tos, kas no viņas novÄ“rsušies rÅ«gtumā vai savtÄ«bā, bet nav zaudÄ“jusi nevienu, kas ir godÄ«gi pÅ«lÄ“jies tās labā. Viņi paliek Latvijas celtnÄ“ uz visiem laikiem. Tādus mÄ“s svinam 18. novembrÄ«.

Kristus teica: “LÅ«dziet, un jums taps dots!” TiešÄm, vairāk lÅ«gsim par savu valsti, mazāk to nievāsim! LÅ«gšanai ir ne tikai reliÄ£iska, bet arÄ« praktiska vÄ“rtÄ«ba, kuru novÄ“rtÄ“s pat tie, kuri netic, ka debesÄ«s mÅ«s kāds dzird.

LÅ«dzot mÄ“s izsakām to, ko vÄ“lamies, to pÄ“c kā ilgojamies. Ja mums ir skaidri formulÄ“ts redzÄ“jums uz ko strādāt, tad ir lielāka iespÄ“ja, ka tas piepildÄ«sies. Gan ticÄ«gie, gan agnostiÄ·i – katrs sava iemesla dēļ – mÄ“s varam lÅ«gt par Latviju.

Te gan var rasties aizÄ·eršanās. VarbÅ«t esat redzÄ“juši fotogrāfiju, kur lÅ«gšanā blakus nometušies emeritÄ“tais pāvests Benedikts XVI un tagadÄ“jais pāvests Francisks. 2014. gadā, kad futbola čempionāta finālā tikās Vācijas un ArgentÄ«nas futbola izlases, kāds asprātis bija attÄ“lu papildinājis ar abu valstu karodziņiem tā, lai izskatÄ«tos, ka katrs aizlÅ«dz par savas dzimtenes komandu. Un apakšÄ pierakstÄ«jis: “Kura pusÄ“ bÅ«s Dievs?”

Droši vien lÄ«dzÄ«gi bÅ«tu ar mÅ«su lÅ«gšanām. Tās bÅ«tu tik atšÄ·irÄ«gas, ka Dievs varÄ“tu teikt – atnāciet, kad bÅ«siet par kaut ko vienojušies! Par ko varÄ“tu lÅ«gt mÄ“s visi? TicÄ«gi un neticÄ«gi, vÄ«rieši un sievietes, latvieši un krievi, progresÄ«vie un konservatÄ«vie, turÄ«gie un trÅ«cÄ«gie, naturāļi un geji – ja mums vajadzÄ“tu lÅ«gt Dievam kaut ko vienu? Kaut ko tādu, ko vajag visiem? Kas tas varÄ“tu bÅ«t? GrÅ«ti izvÄ“lÄ“ties, vai ne?

Nopietni apdomājot, tā droši vien bÅ«tu kopÄ«bas sajÅ«ta. 23. psalmā ir vārdi “Pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebÄ«šos, jo tu esi ar mani.” Tu, mans Dievs, esi ar mani! Un tu, mans deputāt, mans ministr esi ar mani. Un tu, mans baņķieri, mans aizdevÄ“j, esi ar mani. ArÄ« tu, mans policist, mans ierÄ“dni, mans Ieņēmumu dienesta darbiniek, esi ar mani, ne pret mani. Tu, mans latvieti, mans krievs, mans čigān, esi ar mani. Mans lÄ«dzkristieti, mans dievturi, mans musulmaņu bÄ“gli – jÅ«s esat ar mani. TāpÄ“c es ļauna nebÄ«šos, jo kopā mÄ“s varam. MÄ“s varam raudzÄ«ties jebkurā nākotnÄ“, ja zinām, ka tas nebÅ«s jādara vieniem.

VarbÅ«t tas izklausās pārāk dzejiski, lai bÅ«tu dzÄ«vÄ“ noderÄ«gi. PiezemÄ“tāk to izsaka mÅ«su ekonomikas atropologa Andra Šuvajeva doma: KopÄ«bas sajÅ«ta nozÄ«mÄ“ sabiedrÄ«bu, kuras locekļi domā par lÄ«dzcilvÄ“kiem vienotas kopienas ietvaros, kur katram ir svarÄ«gi, lai visi apkārt dzÄ«votu veselÄ«gi un labvÄ“lÄ«gi, un kur cilvÄ“kiem ir radÄ«ti apstākļi, lai viņi varÄ“tu atļauties domāt par lÄ«dzcilvÄ“kiem. Tā bÅ«tu vide, kur nevarÄ“tu pastāvÄ“t augļotāju kompānijas, kas trÅ«kumā nonākušajam aizdod uz drakoniskiem procentiem. Tā bÅ«tu vide, kur atrastos iespÄ“ja atbrÄ«vot parādu slazdā notvertos. Ne sodi motivÄ“ iziet no Ä“nu ekonomikas un maksāt nodokļus, bet kopÄ«bas sajÅ«ta un apziņa ka tie, kas pārvalda maku ir ar mani, ne pret mani. Un tad izrādÄ«sies, ka bÅ«s no kā pielikt algas mediÄ·iem tā, kā solÄ«ts.

Vai atceraties, kā Elija ieradās pie nabaga atraitnes? Lasot šo stāstu man vienmÄ“r jādomā, cik ļoti viņai paveicās, ka pie viņas ieradās nevis kāds liekÄ“dis, lai aprÄ«tu jau tā niecÄ«gos krājumus, bet Dieva vÄ«rs. Eļļas un miltu vairs nepietrÅ«ka un mazliet vÄ“lāk Elija arÄ« izglāba viņas dÄ“lu no nāves. Kāda svÄ“tÄ«ba, kad pa vārtiem ienāk pravietis, Dieva cilvÄ“ks.

Kur lai ņem pravieti, kas ienāk pa Latvijas 101. gada durvÄ«m? VarbÅ«t tu? Vai es, vai mÄ“s katrs negribÄ“tu bÅ«t tādi Dieva cilvÄ“ki, katrs savā vietā un aicinājumā, nesot svÄ“tÄ«bu un dziedināšanu? Droši vien gribÄ“tu, bet es – Dieva cilvÄ“ks?! IespÄ“jams, ka drÄ«zāk esam novÄ“rojuši sevÄ« sēžam savtÄ«gu jÅ«dasiņu, kas izdevÄ«gā brÄ«dÄ« ir gatavs mazliet nodot lÄ«dzcilvÄ“kus ar skÅ«pstu.

Bet JÅ«dasa tÄ“lā ir kaut kas skaudri skaists. Ieraugot savas rÄ«cÄ«bas sekas, viņam tā iesāpÄ“jās sirds, ka viņš griezās atpakaļ, lai nomestu asins naudu devÄ“jiem pie kājām. Viņa liktenÄ«gā kļūda bija tā, ka viņš mÄ“Ä£ināja sarunāt ar tiem, kas bija viņu piekukuļojuši. Ar tādiem nekad neko nevar sarunāt. Atgriezties vajadzÄ“ja pie tā, kuru viņš bija nodevis. Taču skaistais un svarÄ«gais ir tas, ka pat JÅ«dass var atgriezties. SavtÄ«bas jÅ«dasiņam mÅ«sos ir jāierauga savas rÄ«cÄ«bas sekas un jāatgriežas. Tikai tā veidosies kopÄ«bas gaisotne, kurā visu spÄ“jam.

Apustulis Pāvils aprakstÄ«ja, kā tas varÄ“tu izpausties: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai cenšas sagādāt godÄ«gu iztiku, lai varÄ“tu dot tam, kas ir trÅ«kumā. Atmetuši melus, runājiet patiesÄ«bu ikviens ar savu tuvāko.” Ä»oti konkrÄ“ti vārdi, kas droši vien neattiecas uz katru.

Taču Jaunās DerÄ«bas oriÄ£ināteksts atgriešanos no grÄ“kiem izsaka ar grieÄ·u vārdu metanoia. Tas burtiski nozÄ«mÄ“ “izmainÄ«ts prāts”. Apustulis pÄ“c tam vispārina: “Atmetiet iepriekšÄ“jo dzÄ«ves veidu un veco cilvÄ“ku sevÄ«, kas savās iekārÄ“s nomaldÄ«jies iet bojā. Atjaunojieties savā prātā un garā.” (Ef. 4:20-…) Viņš paļaujas, ka mÄ“s katrs pats spÄ“sim ielÅ«koties sevÄ« un saprast, no kā mums jāatgriežas. Jo reiz taču mums taču katram bÅ«s jāstāv Dieva un vÄ“stures tiesas priekšÄ.

Kristus saka: “Nāciet pie manis visi, kas esat nopÅ«lÄ“jušies un zem smagas nastas, un es jÅ«s atvieglināšu.” (Mt. 11:28) Viņš nāca pasaulÄ“, lai dotu mums iespÄ“ju nolikt sirdsapziņas nastu un atgriezties. Lai ko mÄ“s bÅ«tu darÄ«juši, lai kādā lietā bÅ«tu vainÄ«gi, viņš to ir izpircis ar savu dzÄ«vÄ«bu un neatstumj to, kurš pie viņa nāk. Ja esam izdarÄ«juši noziegumu, Kristus piedošana neatbrÄ«vos no atbildÄ«bas likuma priekšÄ, taču tā dod iespÄ“ju ar šÄ·Ä«stÄ«tu sirdsapziņu un atjaunotu prātu sākt no jauna. Domāt un darÄ«t citādi. Atgriezties pie nodotās kopÄ«bas izjÅ«tas.

Un tad, rabÄ«na Džonatana Saksa vārdiem runājot, kad “es” prātu un politiku aizstās “mÄ“s visi kopā” prāts un politika, mÄ“s par jaunu atklāsim skaistās un pilnÄ«gi neintuitÄ«vās patiesÄ«bas – ka nācija top stipra tad, kad rÅ«pÄ“jas par vājajiem. Tā kļūst bagāta tad, kad rÅ«pÄ“jas par nabagajiem. Tā kļūst neievainojama tad, kad rÅ«pÄ“jas par ievainojamajiem. Tas dara nācijas lielas. Mums ir vajadzÄ«ga metanoia, atgriešÄnās, izmainÄ«ts prāts.

KopÄ«bas izjÅ«tai ir vajadzÄ«ga arÄ« kopÄ«ga identitāte. PiemÄ“ram, ebrÄ“ju tauta 2000 gadus ir bijusi izkaisÄ«ta pa visu pasauli, taču nekad nav zaudÄ“jusi savu identitāti. Vismaz reizi gadā, passā svÄ“tkos, viņi ir Ä“duši neraudzÄ“to maizi ar rÅ«gtām zālÄ“m un stāstÄ«juši bÄ“rniem savas tautas stāstu, no kurienes viņi nākuši un kas viņi ir.

Mums okupācijas gados bija aizliegts stāstÄ«t savu stāstu. PÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas mÄ“s steidzāmies uz Rietumiem, uz Eiropu, bet atklājām, ka Rietumi savu identitātes stāstu ir pārstājuši stāstÄ«t. Brīžiem šÄ·iet, ka tie kaunas no savas vÄ“stures un ir zaudÄ“juši ticÄ«bu savas kultÅ«ras leÄ£itimitātei. Eiropa šÄ·iet nogurusi no sevis un savulaik slavenas valstis steidz savu identitāti izšÄ·Ä«dināt jaunā Eiropas projektā, velkot lÄ«dzi mazākas, kurām jau tāpat nav bijis daudz iespÄ“ju nopatoties.

Kad civilizācia pārstāj stāstÄ«t savu stāstu, tās identitāte kļūst vāja. Tajā pat laikā imigrācija ir lielāka nekā jebkad un svešinieki tiek aicnāti starp mums kopt kādu identitāti vien vÄ“las. Taču dzÄ«ve vienā telpā bez vienojoša stāsta neizbÄ“gami ved pie spriedzes un galu galā pie konflikta. Eiropai un mums visiem kopā vajadzÄ“tu atgriezties pie sava stāsta – no kurienes mÄ“s nākam, kas mÄ“s esam, saskaņā ar kādiem ideāliem dzÄ«vojam. Tad varbÅ«t mÄ“s vÄ“l bÅ«sim gana stipri, lai svešiniekam teiktu – nāc, dalies mÅ«su dzÄ«vÄ“, dalies mÅ«su stāstos, mÅ«su cerÄ«bās un mÄ“rÄ·os.

Mums Latvijā vienojošais stāsts ir vajadzÄ«gs pat vairāk nekā citur. Pie kāda Latvijas ideāla lai mÄ“s saistām savÄ“jo?

Vai pie zelta aizlaikiem, kad teiksmaini senlatvieši šeit dzÄ«voja nevainojamā saskaņā ar dabu un savā starpā?

Vai pie 18. novembra republikas, kuru daudzi uzskata par īsto Latviju un tautsaimniecības ideālu?

Vai varbūt pie 4. maija republikas, kuru dziesmotā revolūcijā izcīnīja paaudze, kas vēl ir dzīva un aktīva?

Tas varÄ“tu sÄ“t arÄ« bezcerÄ«bas sajÅ«tu, jo senlatviešu zelta laikmets, ja tāds vispār bija, ir sen zudis. Pirmskara brÄ«vvalsts tika varmācÄ«gi pārtraukta. 4. maija republika nav spÄ“jusi piepildÄ«t visas cerÄ«bas. Kā lai nācija sakņo savu identitāti stāstā par zaudÄ“tiem vai puslÄ«dz veiksmÄ«giem pasākumiem? Kā neatmest visam ar roku?

MÄ“s varam to balstÄ«t pašÄ Latvijas celšanas dziņā un darbā. Latviešu alkās pÄ“c savas valsts. Tādas valsts, kura visiem dod vienlÄ«dzÄ«gas iespÄ“jas. Citu tautÄ«bu cilvÄ“ku vÄ“lmÄ“ un gatavÄ«bā tādu valsti kopā ar latviešiem celt.

MÅ«su prezidents to trāpÄ«gi nosauca vārdā – valstsgriba. Tajā nav nodevÄ«bas, nav muļķības, nav lÄ“tticÄ«bas. Valstsgriba var bÅ«t mÅ«su iedvesma un nacionālais dārgums, pie kura ir mÅ«su sirds. KamÄ“r tā bÅ«s, mÄ“s neatmetÄ«sim Latvijai ar roku, bet vienmÄ“r tieksimies savu valsti celt, izlabot un uzlabot. Nevis doties dabÅ«t visu uzreiz kādā citā zemÄ“, kur kāds cits to sarÅ«pÄ“jis, bet ieguldÄ«t laiku, pÅ«les, talantus un upurus, izveidojot savÄ“jo. Ar tādu identitāti mÄ“s pastāvÄ“sim, un, ja bÅ«s atkal jākrÄ«t, mÄ“s tomÄ“r celsimies. 101 mums bÅ«s pamata, iespÄ“ju un attÄ«stÄ«bas skaitlis.

Uz šo gadskārtu mÄ“s esam saņēmuši spÄ“cÄ«gu vÄ“stÄ«jumu filmā “DvÄ“seļu putenis”. Tā nav vienkārši filma par karu. To vajag noskatÄ«ties uz lielā ekrāna, pirmajā rindā, lai izjustu baismÄ«gos apstākļus un ideju jÅ«kli, cauri kuram latvieši gāja uz savu valsti. Viņi apzinājās, ka dara to, kam ir nozÄ«me spÄ“ja pārvarÄ“t pārbaudÄ«jumus, kādus mÄ“s nespÄ“jam pat iztÄ“loties. “Par brāļiem un tÄ“viem, kas

MÅ«sdienÄ«gu akcentu DvÄ“seļu puteņa vÄ“stÄ«jumam ir pievienojusi Anese Logina filmas recenzijā Delfos. PašÄ ievadā viņa pastāsta par “visnotaļ skandālu vÄ“sturÄ“ ietÄ“rptu filmu, kas sabiedrÄ«bas uzmanÄ«bas lokā ir bijusi galvenokārt ar finansÄ“juma peripetijām, komandas maiņām, tādēļ uz pirmizrādi bijis jādodas ar nelāgām nojautām. “TomÄ“r rezultātā ir radÄ«ta augstvÄ“rtÄ«ga, mākslinieciski kvalitatÄ«va un pārdomas rosinoša filma. Ir uzlikta jauna latiņa.”

Man liekas, ka tas ir aicinājums mÅ«su paaudzei. Mums valsts nav jāizcÄ«na Nāves salā vai CÄ“su kaujās. MÅ«su izaicinājums ir par spÄ«ti skandāliem, visādām peripÄ“tijām un naudas trÅ«kumam radÄ«t kaut ko tādu, kas uzliek jaunu latiņu. Visās jomās. Filmas veidotāji bÅ«tu varÄ“juši apvainoties un visu pamest. Taču tad nebÅ«tu radÄ«ts nekas izcils. Vispār nekas.

Viens no ļaunākajiem pretiniekiem un kopÄ«bas izjÅ«tas postÄ«tājiem, kurš mums jāpārvar, ir aizvainojums. Ir pat biedÄ“joši, cik daudzi cilvÄ“ki savas izvÄ“les pamato ar aizvainojumu un cik daudzi tādu pamatojumu attaisno.

Kristus mīļotie, mums no tā jāatbrīvojas, ja negribam visu zaudēt. Jebkurās attiecībās, jebkurā dzīves jomā aizvainojums ir ienaidnieks. Marksisms, kas mūs apspieda piecdesmit gadus, ir aizvainojuma ideoloģija. Nekur pasaulē tā nav spējusi neko radīt, tikai aiz sevis atstājusi nabadzību un simtiem miljonu nonāvēto.

Aizvainojums liek mums justies kā upuriem un tās ir beigas. TrusÄ«tis, ieraugot čūsku, sastingst. Tā ir fizioloÄ£iska reakcija uz pÄ“kšÅ†u stresu. MedÄ«juma reakcija. Upura apziņa mÅ«s dara par medÄ«jumu. Viss spars, viss radošais poteciāls sastingst. RÅ«gtumā mÄ“s spÄ“jam tikai kaut ko nomest zemÄ“ un saplÄ“st. Vai iemest bruÄ£akmeni logā. Vai aizbraukt prom uz visiem laikiem.

 Latvija nav zaudÄ“jusi savus mirušos dižgarus, bet ir zaudÄ“jusi rÅ«gtumā aizbraukušos, kuru valstsgriba ir apdzisusi. Mums ir arÄ« milzÄ«gs skaits nepilsoņu, kas neizmanto vienkāršo iespÄ“ju kļūt par pilsoņiem. Mums ir milzÄ«gs skaits atsvešinātu prātu, siržu un talantu. Tas nozÄ«mÄ“ – mums viņu nav. Un man ir stāstÄ«ts, ka viens no galvenajiem iemesliem, kura dēļ mÄ“s neatrodam to kopÄ«go stāstu, ko tik ļoti vajag, ir aizvainojums.

Bet aizvainojums nav ne vÄ“tra ne plÅ«di, kas uzbrÅ«k no ārienes. Tas ceļas mÅ«sos un tikai mÄ“s spÄ“jam – nÄ“, mums jāspÄ“j to pārvarÄ“t. Ne tādēļ, ka valstÄ« viss bÅ«tu kārtÄ«bā, ne tādēļ, ka pret visiem viss bÅ«tu darÄ«ts pareizi, bet tādēļ, ka mums jāatrod ceļš uz priekšu, bet sarÅ«gtinājums un cinisms visu dara vÄ“l sliktāku.

Var novÄ“rot zināmu cikliskumu. NeapmierinātÄ«bas lÄ«menis kāpj, kāpj, lÄ«dz sakāpj un iet pāri malām. Tad tauta sapurinās, nomaina lielāko daļu savu vadÄ«tāju pret citiem – un drÄ«z vien atkal izklausās tikpat neapmierināta un sarÅ«gtināta. Kādēļ? MÄ“s varam jautāt, vai tur neizpaužas tāda kā maÄ£iskā domāšana? MÄ“s iedomājamies, ka mums jāievÄ“l tas vai cits lÄ«deris, tie vai citi priekšstāvji un tad jau viņi atrisinās visas mÅ«su problÄ“mas. Izglābs mÅ«s no mums pašiem.

Tā tiešÄm bÅ«tu maÄ£iskā domāšana. Savas politiskās un cilvÄ“ka tiesÄ«bas mÄ“s nesaņemam no valdÄ«bas dāsnuma, bet no Dieva rokas. Mums nav jābÅ«t trusÄ«šiem vai pelÄ“m. MÄ“s varam bÅ«t vilki. Vara pieder tautai. MÄ“s esam tauta. Mums ir kopÄ«ga atbildÄ«ba par mÅ«su kopÄ«go nākotni.

Saduroties ar izaicinājumiem, mums nav jāapvainojas un jāraujas atpakaļ. Mums nav, kur atgriezties. Nostaļģija pÄ“c padomju laikiem ir tikai tāda Stokholmas sindroma izpausme. Mums ir viena iespÄ“ja – nosvÄ“rti un apņēmÄ«gi doties uz priekšu.

Ja dzÄ«vnieku iemāca apzināti saskarties ar stresa avotu, viņš vairs nesastingst. Kā mÄ“s varam iemācÄ«tes nesastingt un nekļūt par medÄ«jumu? MÄ“s katrs esam kā džins pudelÄ“ vai, pareizāk sakot, apustuļa Pāvila vārdiem sakot, SvÄ“tā Gara templis. Šaurā vietā ierobežots bezgalÄ«gs potenciāls. Kas notiktu, ja mÄ“s to pilnā mÄ“rā realizÄ“tu? Kā bÅ«tu, ja mÄ“s katrs savā dzÄ«vÄ“ nospraustu visaugstāko mÄ“rÄ·i un raudzÄ«tos, lai nekas mÅ«s nenovÄ“rš no tiekšanās pÄ“c lielākā labuma? Kas tas ir – tas mainÄ«sies, mums augot un kļūstot viedākiem, bet tas ir labs sākums. VarbÅ«t ar mazumu. Soli pa solim. Dienu pa dienai.

JÅ«s jautāsiet, kāds mana dzÄ«ves mÄ“rÄ·u saturam un to sasniegšanai ir sakars ar apkārt notiekošo? Vislielākais. Darot to, kam ir nozÄ«me, cilvÄ“ks iegÅ«st spÄ“ju pārvarÄ“t sevÄ« rÅ«gtumu un cinismu. Īstenojot savu potenciālu, cilvÄ“ks savu latiņu paceļ jaunā augstumā. Kad pienāk viņa iespÄ“ja Ä«stenot savu valstsgribu dzÄ«vÄ“, viņam ir intelektuālā, profesionālā, morālā un emocionālā kompetence kaut ko tiešÄm paveikt, nevis tikai sÄ“dÄ“t dÄ«vānā un rakstÄ«t ciniskus komentārus. Tad arÄ« tautai bÅ«s daudz plašÄki apcirkņi, no kurienes sev izraudzÄ«t labus un spÄ“jÄ«gus vadÄ«tājus.

MÅ«s gaida nevis vienkāršÄki laiki, bet vÄ“l lielāki izaicinājumi. PiemÄ“ram, klimata pārmaiņas – Latvija ir apņēmusies bÅ«t pirmajās rindās ogļskābās gāzes izmešu samazināšanā. Tas ir cildens mÄ“rÄ·is, bet tam ir cena. TÅ«kstošiem vientuļu sirmgalvju Eiropā jau ziemā salst, jo vides nodokļu dēļ vairs nevar atļauties kurināmo. Mums nevajadzÄ“tu bÅ«t kā izbiedÄ“tiem aktÄ«vistiem, bet rÄ«koties prātÄ«gi un nosvÄ“rti. PiemÄ“ram, ieguldÄ«t zinātnÄ“ un inovācijās, kuras zaļo enerÄ£iju padarÄ«tu pieejamāku un lÄ“tāku par fosilo, nevis subsidÄ“t tehnoloÄ£ijas, kuras savu efektivitāti ir pierādÄ«jušas tikai elektrÄ«bas rÄ“Ä·inu OIK ailÄ«tÄ“s. Latvijas zinātne to novÄ“rtÄ“tu un uzmirdzÄ“tu.

Taču ir vÄ“l citas klimata pārmaiņas, par kurām daudz nerunā. Tās ir kultÅ«ras un vÄ“rtÄ«bu klimata pārmaiņas. Civilizācijas klimata pārmaiņas. Tās vajadzÄ“tu uztvert ne mazāk nopietni, jo tās jau tagad daudz dramatiskāk ietekmÄ“ mÅ«su dzÄ«vi. Publiskajā telpā no universitātÄ“m un medijiem lÄ«dz pat likumu devÄ“jiem un to piemÄ“rotājiem iesÅ«cas idejas, ka nav iespÄ“jams zināt saistÄ«bu starp mÅ«su vārdiem un idejām un kādu objektÄ«vo pasauli vai bioloÄ£isko realitāti. Tas par, ko pirms divdesmit gadiem neviens nespÄ“ja iedomāties, mÅ«sdienās tiecas kļūt par likuma normām. ArÄ« šeit mums tomÄ“r nevajadzÄ“tu iekrist aktÄ«visma slazdā, bet sarunāties bez steigas un spiediena, lai prātÄ«gi izsvÄ“rtu, ko ir gudri mainÄ«t un ko paturÄ“t.

MākslÄ«gais intelekts nāk ar jaunām iespÄ“jām un jauniem draudiem. Daudzus uzdevumus tas jau spÄ“j paveikt ātrāk un labāk nekā cilvÄ“ki. Tas var gan atvieglot dzÄ«vi un glābt dzÄ«vÄ«bu, bet var arÄ« radÄ«t lieko cilvÄ“ku slāni, un pavÄ“rt ceļu vÄ“l nebijušai kontrolei un digitālai diktatÅ«rai. LÄ«dz šim totalitāri režīmi sabruka savas neefektivitātes dēļ. MākslÄ«gais intelekts var tiem palÄ«dzÄ“t bÅ«t efektÄ«viem. Mums nāksies meklÄ“t citus veidus, kā nosargāt Ä“tisku sabiedrÄ«bas iekārtu. Pieskaitot vÄ“l biotehnoloÄ£iju un lÄ«dzÄ«gu nozaru attÄ«stÄ«bu, mÄ“s aiz 101. durvÄ«m redzam strauji veramies citādu pasauli. Vai mums ir filozofiskie, morālie un teoloÄ£iskie resursi, lai ar šÄ«m kultÅ«ras klimata pārmaiņām tiktu galā? Lai nepamestu dzÄ«vi uzturošu tradÄ«ciju utopijas solÄ«jumu dēļ un patiesu tikumu neaizstātu ar tikumu signalizÄ“šanu?

Jā, mums, tautai, ir kopÄ«ga atbildÄ«ba par mÅ«su kopÄ«go nākotni. Taču mÄ“s to nespÄ“sim Ä«stenot bez katra paša tiekšanās izzināt, domāt, vÄ“rtÄ“t, saprast un uzņemties atbildÄ«bu par savu dzÄ«vi. NozÄ«me, kura dod spÄ“ku personÄ«bai un tautai daudz vairāk saistās ar atbildÄ«bas uzņemšanos, nekā ar tiesÄ«bām.

Nu kādēļ gan viss nevarÄ“tu bÅ«t vienkāršÄk? Kādēļ mÄ“s nevaram dzÄ«vot rāmu, mierÄ«gu, labiekārtotu dzÄ«vi?! Taču pat Ä’denes dārzā bija čūska. Vai Dievs nespÄ“ja radÄ«t dārzu bez čūskas? Droši vien spÄ“ja, bet tā bija izvÄ“le starp “bÅ«t pasargātam un aprÅ«pÄ“tam” un “bÅ«t brÄ«vam un atbildÄ«gam”. AcÄ«mredzot otrais Dievam likās svarÄ«gāk.

Kungs Kristus teica: “Tam, kam ir, tiks dots un tam bÅ«s pārpilnÄ«ba, bet tam, kam nav, tiks atņemts arÄ« kas, kas tam ir.” (Mt 25:29).

Šie mÄ«klainie vārdi šodien iegÅ«st pavisam skaidru nozÄ«mi. MÅ«su vectÄ“vu un vecvectÄ“vu paaudzei bija valstsgriba, tādēļ valsts viņiem tika dota. ArÄ« atmodas laikā mÄ“s ļoti gribÄ“jām paši savu valsti, un tā mums ir. Bet, kam valstsgribas nav, tam atņems arÄ« to, kas tiem ir. MÄ“s šodien varam pieņemt lÄ“mumu un par jaunu apņemties bÅ«t tie, kam ir. Lai 101 mums šodien ir droša pamata, jauna sākuma un attÄ«stāma satura skaitlis.

Dievs, svētī Latviju!

Novērtē šo rakstu:

0
0