Iesaki rakstu:

Klajā nākot grāmatas „ÄŒekisti un komunisti” pirmajai daļai, daudzu sabiedrÄ«bā nozÄ«mÄ«gu un pazÄ«stamu personu reakcija reizÄ“ izbrÄ«nÄ«ja un neizbrÄ«nÄ«ja.

Pirmoreiz publiskotajos un grāmatas formātā izdotajos padomju un VDK nomenklatÅ«ras sarakstos minÄ“tie ļaudis – gan pensijā aizgājušie, gan joprojām augstos un ietekmÄ«gos amatos esošie – lielā vienprātÄ«bā klusÄ“ja kā zivis.

Tas jau arÄ« bija sagaidāms, un lÄ«dzÄ«gi uzvedās daudzi bijušo nomenklatÅ«ras pārstāvju tiešÄ vai netiešÄ ietekmÄ“ esošie mediji. ArÄ« tie izlikās, ka nekas jau vispār nav noticis un nekādi saraksti vispār nav publicÄ“ti.

GadÄ«jās izņēmumi. Pavisam naiva „sabiedriskā” Latvijas radio korespondentÄ«te sadomāja par jauno grāmatu veidot sižetu – un jau pÄ“c dažām stundām bija spiesta kaunÄ«gi atvainoties, ka šoreiz nekas nesanākšot.

BijusÄ« padomju nomenklatÅ«ra bija apliecinājusi savu patieso ietekmi sabiedriskajos medijos. Un kāds gan brÄ«nums, ja šajā pašÄ „sabiedriskajā” radio ar tā vadÄ«bas ziņu kā „eksperts” regulāri var uzstāties bijušais kompartijas centrālkomitejas propagandas sektora vadÄ«tājs Ojārs Janovičs Skudra.

Taču klusÄ“ja šie ļaudis tikai publiski. ÄŒekistiski komunistiskā iedaba viņiem lika rÄ«koties aizvadÄ«tajos gadu desmitos ierastajā veidā – mÄ“Ä£ināt paklusām spļaut aizdomu un šaubu indi pa labi un kreisi, izmantojot šai indes straumju šÄ¼Äkšanai savus ietekmes aÄ£entus.

„Tas taču nav nekas Ä«pašs”... „Tās taču ir tikai telefongrāmatas”... „Tur taču lielākā daļa cilvÄ“ku sen ir miruši vai pensijā”... „Vai, kāda vilšanās”... „To visu noteikti nav jÄ“gas ņemt vÄ“rā”...

ŠÄdas un lÄ«dzÄ«gas bija tÅ«kstošu no Ä“rtajām aliņām izpurināto, vārdā, uzvārdā un tÄ“vvārdā nosaukto bijušo padomju režīma balstÄ«tāju iedvesmotās, viņu ietekmes aÄ£entu atskaņotās vārdiskās indes šÄ¼akatas.

„Apskatieties pats to grāmateli, uz kuras daudzi uzraujas. ArÄ« es gandrÄ«z iekritu, bet tad pašÄ·irstÄ«ju... Visi gaidÄ«ja, ka tur bÅ«s ziņotāji, bet nav taču. Tur ir zināmu padomju politiÄ·u darba telefoni. Nu un?” – tā, piemÄ“ram, rakstÄ«ja teātra kritiÄ·e Silvija Radzobe.

Tas jau bija pārsteigums. Un bija vÄ“l citi lÄ«dzÄ«gi ļaudis, no kuriem tāpat it kā nevarÄ“ja gaidÄ«t, ka viņi padomju un čekistu nomenklatÅ«ras pārstāvjus godbijÄ«gi, gandrÄ«z vai ar trÄ«sām balsÄ« dÄ“vÄ“s par „padomju politiÄ·iem”.

Taču... tikai it kā. Pietiek palÅ«koties uz šÄ«s pašas padomjlaikos „piejaucÄ“tās” bijušÄs biedrenes, tagadÄ“jās kundzes „radošo biogrāfiju”, lai kļūtu skaidrs, kāpÄ“c cilvÄ“ks arÄ« masu slepkavas Ä»eņinu un Staļinu, visticamākais, klanÄ«gi nodÄ“vÄ“tu par „padomju politiÄ·iem”.

Domāju, ka nešaubÄ«šos, apgalvojot, ka pÄ“c pašlaik sagatavošanā esošÄs „ÄŒekistu un komunistu” otrās daļas ar nosaukumu "Visuzticamākie čekisti un komunisti" nonākšanas sabiedrÄ«bas rÄ«cÄ«bā indes straumju un to šÄ¼ÄcÄ“ju kļūs vÄ“l vairāk.

1987. gada 14. jÅ«nijā grupa „Helsinki 86” nolika ziedus pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa, 1988. gadā notika milzÄ«gā manifestācija Mežaparkā, tika nodibināta Latvijas Tautas fronte. Šie bija gadi, kad Latvijas tauta modās – lai kā arÄ« indes vÄ“mÄ“ji vÄ“lāk mÄ“Ä£inātu nodÄ“vÄ“t šÄ« laika notikumus.

Cita lieta – ka bija simti un tÅ«kstoši cilvÄ“ku, kuri šajā laikā joprojām turÄ“jās pie saviem padomju nomenklatÅ«ras amatiem. ArÄ« pÄ“c tam, kad 1988. gada 18. novembrÄ« pirmo reizi kopš 1939. gada pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa tika svinÄ“ta Latvijas Republikas proklamÄ“šanas diena, viņi turpināja balstÄ«t padomju režīmu.

Jaunajā grāmatā "Visuzticamākie čekisti un komunisti" pirmoreiz atklātÄ«bai tiks nodoti divi padomju laikā slepeni un lÄ«dz šim nepubliskoti saraksti – Latvijas PSR augstākās nomenklatÅ«ras saraksts 1988. gada aprÄ«lÄ« un pÄ“c struktÅ«ras un apjoma lÄ«dzÄ«gs saraksts, kas datÄ“ts ar 1989. gada jÅ«liju.

Par mÅ«sdienu Latvijas valsti un tās saimniekiem daudz ko izsaka fakts, ka šÄdi saraksti neatrodas ne Nacionālajā arhÄ«vā, ne Okupācijas muzejā, ne Nacionālajā bibliotÄ“kā. Ir bijuši cilvÄ“ki, kas par to ir parÅ«pÄ“jušies.

Bet nu tie nāk dienas gaismā, un ikvienam pašlaik sagatavošanās esošÄs grāmatas lasÄ«tājam bÅ«s vienreizÄ“ja iespÄ“ja, ņemot talkā arÄ« grāmatas pirmo daļu, pašam pārliecināties – kuri bija tie „visuzticamākie” padomju nomenklatÅ«ras pārstāvji, kuriem pietika prāta vai godaprāta izstāties no padomju varas aktÄ«vo atbalstÄ«tāju rindām jau lÄ«dz ar Atmodas sākumu, un kuri bija tie, kas padomju okupācijas režīmu balstÄ«ja lÄ«dz pÄ“dÄ“jam mirklim.

LÄ«dz ar to grāmata „Visuzticamākie čekisti un komunisti” bÅ«s bijušajiem padomju nomenklatÅ«ras darbiniekiem, eksčekistiem, viņu radiem, draugiem un mantiniekiem vÄ“l daudz netÄ«kamāka un atmaskojošÄka nekā „ÄŒekistu un komunistu” pirmā daļa.

No Brigmaņa un Lemberga lÄ«dz Šmidrem, Dolgopolovam un Kehrim, - viņi visi bÅ«s šÄ«s grāmatas lappusÄ“s, sarakstos, kuru autentiskumu viņi ar visu savu šaubu indes šÄ¼ÄcÄ“ju pieredzi nespÄ“s apstrÄ«dÄ“t. Un tas nevar nepriecÄ“t.

Atliek Latvijas tautai sagaidÄ«t vÄ“l divus sarakstus – reizÄ“ ar tik ilgi slÄ“ptajiem „čekas maisiem” arÄ« pilnu astoņdesmito gadu beigu kompartijas biedru sarakstu ar visiem pÄ“dÄ“jā brÄ«dÄ« par pilnvÄ“rtÄ«giem komunistiem kļuvušajiem reiriem, Ä“lertÄ“m un rasnačiem, kuri tagad mÄ“Ä£ina iegalvot, ka esot centušies padomju sistÄ“mu „graut no iekšas”.

Kad arÄ« šie saraksti bÅ«s nopublicÄ“ti, padomju kolaborantu lappusi Latvijas vÄ“sturÄ“ varÄ“s uzskatÄ«t par puslÄ«dz pabeigtu.