Iesaki rakstu:

Ne mazums Pietiek lasÄ«tāju ir - vai centÄ«gi izliekas, ka ir - neizpratnÄ“: kāpÄ“c gan aizstāvÄ“t Linardu Grantiņu? Kas Ä«paši zÄ«mÄ«gi - ar "aizstāvÄ“šanu" viņi saprot nevis kaismÄ«gu uzsaukumu un petÄ«ciju rakstÄ«šanu, bet parastu informÄ“šanu par viņa gaitām tÄ“vzemes politiskās policijas (kas pÄ“dÄ“jos pāris gados ir faktiski vienÄ«gā DrošÄ«bas policijas veiktā funkcija) un ieslodzÄ«juma vietu sistÄ“mas rokās.

Un tiešÄm - kāpÄ“c "aizstāvÄ“t"? KāpÄ“c neņemt vÄ“rā pirms dažām dienām Latvijas sabiedriskā (!) radio pilnā nopietnÄ«bā paziņoto - ja tas bÅ«s kāds svarÄ«gs cilvÄ“ks, kam aizturÄ“šanā roka salÅ«zusi, mÄ“s par to informÄ“sim, bet citādi atvainojiet...?

Linards Grantiņš noteikti nebija un nav šÄds "svarÄ«gs cilvÄ“ks". Bijušais šoferis, nu jau pensijas vecuma onkulis daudzus gadus ir bijis, maigi izsakoties, pÄ“c izteiksmes formas un satura ne visai adekvāts. Ne tik maigi izsakoties, traks kā marta zaÄ·is, - "Galvu nost!!!" šis Ä«patnais cilvÄ“ktiesÄ«bu aizstāvis bija paspÄ“jis izziņot krietni biežāk nekā LÅ«isa Kerola Sarkanā karaliene, un no viņa politiskās retorikas noteikti varÄ“ja pamācÄ«ties dažs labs santehniÄ·is.

Tad kāpÄ“c šitādu aizstāvÄ“t? Uz ko uzprasÄ«jās - to arÄ« beidzot dabÅ«ja, un paldies vÄ“rÄ«gajai, čaklajai un enerÄ£iskajai DrošÄ«bas policijai, kas apliecināja savu augsto profesionālismu, nieka nedēļu (!) pÄ“c Grantiņa paša plaši izreklamÄ“tās ierašanās Latvijā beidzot spÄ“jot viņu aizturÄ“t un nelielo aizkavÄ“šanos kompensÄ“jot ar kunga kārtÄ«gu iemÄ«cÄ«šanu, vai ne?

Turklāt, kā norāda ne mazums Pietiek lasÄ«tāju, arÄ« ar to iemÄ«cÄ«šanu nekas jau nav droši zināms - ļoti taču var bÅ«t, ka Ä«stenÄ«bā Grantiņa kungs ir pieklājÄ«gi palÅ«gts nākt lÄ«dzi, savukārt viss radiniekiem stāstÄ«tais par salauztu roku, atdauzÄ«tām nierÄ“m, salauztās rokas piesprādzÄ“šanu pie auto griestiem, medikamentu liegšanu utt. ir viņa martzaÄ·iskās fantāzijas. Droši viens pats roku sakodÄ«jis, lai izskatÄ«tos pietiekami zila un uzpampusi. Vai tad nu mÅ«su DrošÄ«bas policijas profesionāļi atļautos tā izturÄ“ties pret pavecu, jukušu onkuli?

Visbeidzot - kāpÄ“c gan pašlaik, kad par notikušo lielā vienprātÄ«bā klusÄ“ ne tikai "Mežmieta kantoris" (kas labi saprotams), bet arÄ« "lielie" mediji (par VienotÄ«bas valstiskajiem un arÄ« drošÄ«bnieku "jumtotajiem" privātajiem medijiem viss skaidrs, bet šoreiz klusÄ“ ne tikai tie vien), pozÄ«cijas un opozÄ«cijas deputāti un pat par savu algu konstanti norÅ«pÄ“jies tiesÄ«bsargs, tieši man - arÄ« pašam savulaik no Grantiņonkuļa notiesātam ar augstāko soda mÄ“ru, lai ko tas arÄ« nozÄ«mÄ“tu, - vajadzÄ“tu ņemties šo onkuli kaut jel kādā veidā aizstāvÄ“t? Vai kaut vai veicināt regulāru informÄ“šanu par notikušo?

Vispār jau man tas šÄ·iet pilnÄ«gi pašsaprotama lieta, tomÄ“r paskaidrošu tiem, kam tas nav skaidrs.

Pats Grantiņonkulis man, maigi izsakoties, ir pilnīgi vienaldzīgs. Nezinu, kā tur īsti viņam gāja ar attiecībām ar padomju varu un VDK 1987.-1988. gadā, ar svecīti klāt neesmu stāvējis, bet konkrētais kungs manis dēļ vienlīdz labi var sapūt un iznīkt kā Vācijas psihenē, tā Rīgas Centrālcietuma kamerā. Lai.

Tas, kas man nav vienaldzÄ«gi, ir Latvijā pÄ“dÄ“jos gados un jo Ä«paši pÄ“dÄ“jos mÄ“nešos notiekošie procesi, kam gadÄ«jums ar Grantiņu ir tikai viena ilustrācija - spilgta un tāpÄ“c arÄ« pelnÄ«jusi, lai par to ziņotu un ziņotu, lai kā arÄ« "sabiedriskie" mediji un to saimnieki bÅ«tu ieinteresÄ“ti šÄ« gadÄ«juma noklusÄ“šanā.

Kādi procesi? VÄ“sture, protams, nekad neatkārtojas burts burtā, bet mums blakus ir viena liela valsts, kurā pagājušÄ gadsimta divdesmito gadu beigās un vÄ“l vairāk trÄ«sdesmito gadu sākumā vispirms sāka visādos veidos vajāt un iznÄ«dÄ“t tos, kuri atklāti nebija sajÅ«smā par valstÄ« notiekošo.

Sākumā ar viņiem cimperlÄ“jās (visādos veidos "brÄ«dināja" un pabaidÄ«ja, deva šÄdus tādus nelielus cietumsodus par sadomātām lietām, reizÄ“m pat vienkārši izsÅ«tÄ«ja no valsts), taču, gadiem ejot, "Ä£eopolitiskajai situācijai" mainoties un publikas zombÄ“tÄ«bas pakāpei augot, iznÄ«dÄ“tāji un viņu rokaspuiši sāka cimperlÄ“ties aizvien mazāk un mazāk.

Viņi aptvÄ“ra, ka vajadzÄ«bas gadÄ«jumā krimināllietas un pierādÄ«jumus var safabricÄ“t, ka var izdomāt visabsurdākās apsÅ«dzÄ«bas, ka jau no valsts izlaistos var atskaldÄ«t ar ledus cirtņiem, ka aizturÄ“tos var kaustÄ«t un spÄ«dzināt pÄ“c sirds patikas, - jo tas viss mierÄ«gi gāja cauri un publikas viena daļa lÄ«ksmi plaukšÄ·ināja par kārtÄ“jo piežmiegto tautas ienaidnieku, bet otra daļa gan aptvÄ“ra, kas notiek, taču bailÄ«gi klusÄ“ja.

Savukārt nākamajos gados - lÄ«dz pat trÄ«sdesmit septÄ«tajam un arÄ« pÄ“c tam - Ä«stie režīma pretinieki sen bija izbeigušies, bet mašÄ«na bija iekustināta, tai vajadzÄ“ja darbos apliecināt savu vajadzÄ«gumu un pašsaglabāties, un uz spÄ«dzināšanas kamerām, nošaušanas pagrabiem un gulaga nometnÄ“m sāka plÅ«st miljoni to, kuri iepriekšÄ“jos gados bija lÄ«ksmi plaukšÄ·inājuši vai bailÄ«gi klusÄ“juši...

Pārāk neiespÄ“jama analoÄ£ija? VarbÅ«t. Cerams. Taču tikai no savas personiskās pieredzes vien es varu droši apgalvot, ka DrošÄ«bas policija jau pašlaik pilnā sparā - lai pildÄ«tu saimnieku uzdevumus un lai attaisnotu pati savu eksistenci, - gan nodarbojas ar kriminālprocesu un pierādÄ«jumu safabricÄ“šanu, gan ir gatava tieši un nepārprotami ietekmÄ“t visas pārÄ“jās varas, gan savas iekšÄ“jās instrukcijas uzskata par svarÄ«gākām nekā kaut kādus tur sÅ«... likumus, gan var sadomāt visnepatiesākās un absurdākās apsÅ«dzÄ«bas, gan melÄ«gu liecÄ«bu sniegšanu tiesā un nepatiesu dienesta ziņojumu sacerÄ“šanu uzskata par normālu lietu.

Tas viss šai arvien atklātāk noziedzÄ«gajai struktÅ«rai un tās darbiniekiem ir iespÄ“jams gan tāpÄ“c, ka ir pasÅ«tÄ«jums no "politiskās augšas", gan tāpÄ“c, ka ir "sakārtota" nepieciešamā acu pievÄ“ršana tiesās un prokuratÅ«rā ar "savu" tiesnešu un prokuroru palÄ«dzÄ«bu, gan tāpÄ“c, ka sabiedrÄ«ba notiekošajā flegmatiski noskatās - kurš aplaudÄ“, kurš bailÄ«gi paklusÄ“, kuram pagaidām vienalga, kas tur notiek ar kaut kādu traku onkuli. Jo ar viņu taču nekas tāds nenotiks - tas nav iespÄ“jams...

It kā jau arÄ« trakiem onkuļiem Latvijas valstÄ« ir savas cilvÄ“ktiesÄ«bas. It kā jau tikai tāpÄ“c, ka onkulis ir traks, nevienam nav tiesÄ«bu viņu gāzt gar zemi, salauzt roku, atspārdÄ«t nieres, stundām ilgi spÄ«dzināt, ņirgāties utml. Taču šÄ« strauji briestošÄ augoņa - šÄ«s jau pašlaik faktiskās valsts valstÄ« - pārstāvji visā nopietnÄ«bā mÄ“nesi pÄ“c mÄ“neša kļūst aizvien pārliecinātāki, ka viņiem ir atļauts viss.

Vienam trakam onkulim vispirms sekos citi, jau nopietnāki ar notiekošo valstÄ« neapmierinātie, bet pÄ“c tam - nu, viss kā vÄ“stures grāmatās aprakstÄ«ts. Un rezultātā tas, ko šodien, jums klusÄ“jot vai lÄ«ksmi plaukšÄ·inot, dara ar visādiem tur trakiem grantiņiem, pÄ“c gada vai trim, vai pieciem notiks ar jums pašiem vai kādu no jÅ«su Ä£imenes locekļiem, vai kādu jÅ«su radu, draugu, paziņu. Ja ne ātrāk. Un tad vaimanāt bÅ«s par vÄ“lu.

TāpÄ“c arÄ« Pietiek par trakā Grantiņa gadÄ«jumu informÄ“ un informÄ“s, jo, protams, vienmÄ“r pastāv iespÄ“ja, ka uzplečotie noziedznieki dabÅ«s pa purnu tik sāpÄ«gi, ka vismaz uz laiku atkāpsies. Es nupat tiesā paskatÄ«jos uz triju šÄdu subjektu ģīmjiem: izvilktiem no ierastās visatļautÄ«bas vides, vaigi sarka, ačeles šaudÄ«jās, balšteles aizlÅ«za, roÄ·eles berzÄ“jās. VÄ“l jau var viņiem ierādÄ«t viņu Ä«sto vietu. Bet mūžīgi tā nebÅ«s.