Iesaki rakstu:

KāpÄ“c es iešu 10.oktobrÄ«? Es izstāstÄ«šu, jÅ«s izlasiet un, lÅ«dzu, man vairs nejautājiet! Pat Aldis nezina, kādēļ es iešu. Ceru, ka izlasÄ«s un sapratÄ«s tāpat, kā jÅ«s.

Pirms vÄ“lÄ“šanām mÄ“s piedalÄ«jāmies festivālā Lampa. Man bija jāpiedalās diskusijā, kuru vadÄ«ja Ījabs. TrÄ«cÄ“ju kā diegabiksis, jo tāda formāta pasākuma pieredze man bija tieši "0" skalā "0-100".

Kaimiņš, kuru vÄ“l toreiz viņa vÄ“lÄ“tājs neuzskatÄ«ja par lielāko Latvijas nodevÄ“ju, kopā ar Aldi man teica: "NemÄ«z un skaties tajā pÅ«lÄ« uz mums! Ja Tu kaut ko nevarÄ“si atbildÄ“t, mÄ“s tev palÄ«dzÄ“sim."

Ījabs uzdeva kaut kādu jautājumu par to, kāds nu kuram no diskusijas dalībniekiem ir elks vai iedvesmas avots. Kamēr es savā stresiņā domāju, kuru no daudzajiem maniem varoņiem un elkiem nosaukt, skatos, ka Aldis man māj no skatītāju rindām, rāda uz savu muti un kaut ko čukst. Man tikai atlika nolasīt no viņa lūpām "jaunie puikas".

VÄ“lÄ“šanās mÄ“s cilvÄ“kiem stāstÄ«jām, ka mums visiem nav tiesÄ«bu nolaist rokas, jo tie jaunie puiši, kas cÄ«nÄ«jās par Latvijas neatkarÄ«bu, to izcÄ«nÄ«ja arÄ« mums. Mums nav tiesÄ«bu "jauno puiku" priekšÄ atdot Latviju kādam vai pat aizbraukt uz neatgriešanos, jo Latvijā "viss ir slikti". Mums ir tiesÄ«bas gribÄ“t, lai Latvija bÅ«tu tāda, kādu to vÄ“lamies redzÄ“t mÄ“s, Latvijas tauta, un kādai tai bÅ«tu jābÅ«t, lai emigrÄ“jušie Latvijas pilsoņi atgrieztos mājās.

Es personīgi ne tikai to stāstīju cilvēkiem, bet tam ticēju gan toreiz, gan tagad.
Es Ījabam atbildÄ“ju, ka mani elk vai varoņi ir... un tad sekoja 3 vai 4 latviešu puiku vārdi "a la" PÄ“teris, Mārtiņš un Jānis.

Ījabs iepleta acis. Es viņam izstāstÄ«ju "vÄ“lÄ“šanu stāstu par puikām". Viņš tā kā pasmÄ«nÄ“ja, iespÄ“jams, pie sevis nodomāja, ka tā Liepiņa nu gan ir pilnÄ«gs ku-kÅ«, nekādu normālu elku nav.

Pagāja vairāki gadi, un pienāca mani katra gada gaidÄ«tākie svÄ“tki - KapusvÄ“tki Zeltiņos. "Zeltiņi" ir manas lauku mājas, kuras iegādājās mans vectÄ“tiņš RÅ«dolfs Liepiņš. MÄ“s visi viņu Ä£imenÄ“ saucām un vÄ“l joprojām saucam par BambulÄ«ti.

Šogad kapusvÄ“tki bija Ä«paši, jo vietÄ“jie Zeltiņu iedzÄ«votāji bija uzaicinājuši interesentus noskatÄ«ties viņu uzfilmÄ“tas divas filmas par diviem Liepiņiem, kas ir no Zeltiņu puses. Viena filma bija par mÅ«su BambulÄ«ti, otra par Edgaru Liepiņu, to pašu, kuram "UpÄ“ naktÄ« pÄ«les kliedz".

MÄ“s, visi sabraukušie Liepiņi, devāmies uz Zeltiņu kultÅ«ras namu skatÄ«ties abas filmas. Nu kolosāls Ä£imenes pasākums! Un vÄ“l kolosālāka vietÄ“jo iedzÄ«votāju iniciatÄ«va šÄdas filmas vispār uzņemt.

Pirmā filma par BambulÄ«ti, slaveno Zeltiņu dakteri. Filmā savākta arÄ« informācija no arhÄ«va. Un tad vienā mirklÄ« man mute palika vaļā... RÅ«dolfs Liepiņš, jauns puika bÅ«dams, Latvijas brÄ«vÄ«bas cīņās esot bijis LOŽMETÄ’JNIEKS. BambulÄ«tis ir dzimis 1901.gadā.

Es nezinu, cik daudzi mūsu ģimenē zināja vai nezināja, bet paliku mēma! Par to, ka Bambulītis ir bijis ložmetējnieks Latvijas brīvības cīņās, es nezināju. Mans tētis to man nestāstīja, bet izaudzināja par Latvijas patrioti "līdz kaulam", līdz "jācīnās līdz galam". Mēs kapusvētkos pie galda par ložmetējnieku Bambulīti nerunājām nekad, jo Liepiņu ģimenes vecākā paaudze par to nerunāja un jaunā to nezināja. Mēs runāsim nākamajos kapusvētkos pilnīgi noteikti.

Ja varÄ“tu "teleportÄ“ties" uz Lampas Ījaba diskusiju, es pilnÄ«gi noteikti viņam atbildÄ“tu, ka mans elks un iedvesmas avots ir RÅ«dolfs Liepiņš, ložmetÄ“jnieks Latvijas brÄ«vÄ«bas cīņās, izcils dakteris, mans vecaistÄ“vs. Mans BambulÄ«tis. Un viņš vienmÄ“r prata svinÄ“t dzÄ«vi!

ArÄ« mans tÄ“tis dakteris Lauris Liepiņš bija izcils dakteris un prata svinÄ“t dzÄ«vi. Viņš man neminÄ“ja nevienu vārdu par to, ka mÅ«su BambulÄ«tis ir arÄ« ložmetÄ“jnieks, bet izaudzināja par tādu Latvijas patrioti, kuras "mugurkauls nesalÅ«zÄ«s nekad". Un par to es viņam bÅ«šu pateicÄ«ga lÄ«dz sava kapa malai.

Tagad man ir atlicis pateikt vÄ“l vienu PALDIES. Un šis paldies bÅ«s Aldim par to, ka tieši viņš man tajā reizÄ“ pačukstÄ“ja "jaunie puikas". Un tas bija tieši Aldis. Savu paldies klātienÄ“ es Aldim pateikšu 10.oktobrÄ«.

Pateicoties šai maÄ£ijai, kas notika starp festivālu Lampa un kapusvÄ“tkiem Zeltiņos, es ieguvu ļoti daudzas atbildes uz saviem jautājumiem. KāpÄ“c es esmu tāda, kāda esmu? Kam es daru to, ko daru? Kādēļ ir brīži, kad man ir tik daudz spÄ“ka un drosmes, ka man pašai bail paliek. Kādēļ es nenoliku mandātu pÄ“c LIELÄ€S NODEVĪBAS, lai gan vÄ“lÄ“jos to izdarÄ«t katru mīļu brÄ«di? Šodien man šÄ«s atbildes ir.

JÅ«su naids pret sistÄ“mu, pret esošo varu, politiÄ·u dzÄ«vi burbulÄ« un tā tālāk, un tā tālāk... ir tik liels, ka pat glÄ«tas latviešu kundzÄ«tes man raksta "Fuck the system! Atdodiet mums mÅ«su Latviju!"

Es ar savu vÄ“lÄ“tāju doto mandātu to darÄ«šu, lÄ«dz kamÄ“r izdarÄ«šu! Es to darÄ«šu SKAISTI un ar BAUDU, lai tie, kas ir nodevuši Latviju, emigrÄ“tu no šejienes uz neatgriešanos.

Un tad mēs, Latvijas patrioti, mūsu uzvaru nosvinēsim tā kārtīgi. Tā, kā ir pieņemts arī Liepiņu ģimenē.

P.S. Tālāk sekos tÄ«ri tehniska informācija, kuru man apstiprināja Aldis pa telefonu. Tie nav svarÄ«gi man, jo es tāpat ietu un pateiktu Aldim: "Paldies!", bet tie ir svarÄ«gi jums, kas man raksta un bažījas par to, ka šis bÅ«s Alda Gobzema 10.oktobris.

1. 10.oktobris NEBŪS "Alda Gobzema 10.oktobris"

2. 10.oktobris NEBŪS "Gobzema partijas 10.oktobris"

3. Ja Aldis teiks kādu runu (un to es nezinu, jo nepiedalos šÄ« pasākuma organizÄ“šanā), tad viņš NEAICINÄ€S stāties "Gobzema partijā", jo tas nebÅ«šot "Gobzema 10.oktobris".

Un šajā es viņam ticu. KāpÄ“c ticu? Jo Aldis klātienÄ“, 3.septembra Saeimas sÄ“dÄ“, varÄ“ja vÄ“rot, kas notiek ar tiem, kuri manu ticÄ«bu ir zaudÄ“juši.

Vai iet un piedalÄ«ties 10.oktobrÄ«, lÅ«dzu izlemiet paši.