Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Jāņa MaizÄ«ša vadÄ«tais Satversmes aizsardzÄ«bas birojs un DrošÄ«bas policijas priekšnieks Normunds Mežviets lielā vienprātÄ«bā ir paziņojuši, ka čekas maisu atvÄ“ršana un publicÄ“šana sašÄ·elšot sabiedrÄ«bu un nopietni apdraudÄ“šot nacionālo drošÄ«bu. SaistÄ«bā ar šiem paziņojumiem Pietiek ekskluzÄ«vi publicÄ“ fragmentu no „Baiļu” triloÄ£ijas pirmās daļas – romāna „Bailes”, kas varÄ“tu sniegt zināmu skaidrÄ«bu par šÄ«s specdienestu vadÄ«tājiem netipiski skaļās, pat histÄ“riskās rÄ«cÄ«bas patiesajiem iemesliem.

„Vai jÅ«s kādreiz pie durvÄ«m ir sagaidÄ«jis pieklājÄ«gs un ne tikai jÅ«su pagaidām dzÄ«vajā miesā vien ieinteresÄ“ts zombijs? Sarokojoties ar bijušo biedru, tagadÄ“jo kungu Andri Trautmani, Voronovskim bija tieši šÄda sajÅ«ta. Taču DrošÄ«bas policijas izmeklÄ“tājs nebija no jÅ«telÄ«gajiem, turklāt pÄ“dÄ“jo dienu notikumi viņa nervu sistÄ“mas spÄ“jas uztvert dažādus kairinājumus bija kārtÄ«gi notrulinājuši. Padomāt, liela muiža – vÄ“l viens zombijs.

- Dzeriet, dzeriet kafiju, tur nekas nav piejaukts. Protams, ja neskaita visādu Ä·Ä«miju, ko mÅ«sdienās piejauc visur... Man par jums stāsta interesantas lietas. – Protams, nu kāpÄ“c lai čekists ar stāžu sarunu sāktu kaut kā citādāk. – Turklāt jÅ«s arÄ« interesÄ“joties par interesantām lietām, lai gan acÄ«mredzot neapzināties, kur lienat. Tā taču ir, vai ne?

Voronovskis varÄ“ja tikai noplātÄ«t rokas. Ja kaut kā viņa dzÄ«vÄ“ pÄ“dÄ“jās dienās izteikti bija par daudz, tad noteikti – cilvÄ“ku, kas viņu uzskatÄ«ja par puišeli, kas kaut kādu stulbu iemeslu dēļ lien nezin kur un ir gatavs sastrādāt nezin kādas blēņas.

- JÅ«s kļūdāties, ja domājat, ka terminu „Fakts D” izdomāja kāds muļķīgas grāmatiņas salasÄ«jies amatieris. – NÄ“, Voronovskis nebija Trautmanim pat ieminÄ“jies par sarunas tematu, kur nu vÄ“l padalÄ«jies savās pārdomās. Zombijs vai ne, bet onkulÄ«tis bija nopietns cilvÄ“ks. – NÄ“, tas bija ļoti nopietns cilvÄ“ks. Viņa aprÄ“Ä·ins bija tieši tāds – ja nu kāds arÄ« šo nosaukumu izdzird vai izlasa, lai vienkārši pasmejas.

- Man kaut kā smiekli pÄ“dÄ“jā laikā nenāk. – Sarunas uzturÄ“šanai atļāvās ieminÄ“ties Voronovskis.

- PuisÄ«t... – Mļa, jau atkal šÄ« puisÄ«šošana un zÄ“niņošana. – PuisÄ«t, jums ir ļoti paveicies, ka jÅ«s te tagad sēžat, tāds vienā gabalā un dzÄ«vs, un vesels. Vai nu jÅ«su amatierisko darbošanos pÄ“dÄ“jās dienās neviens nav pamanÄ«jis, vai arÄ« to ir uzskatÄ«juši par tik amatierisku, ka tā nav ņemta nopietni. Nu, vai arÄ« manam „draugam” Sarāna kungam attiecÄ«bā uz jums ir kaut kādi dumji plāni. Kā visi viņa plāni, ziniet.

- Ja jau jÅ«s tā visu zināt... – Voronovskim šÄ·ita, ka kaut kas ir jāsaka.

- VarbÅ«t RÅ«tupa kungs tagad ir tur, kur visu zina. Ja vien nav pārāk aizņemts ar cepināšanos uz iesma vai vārÄ«šanos. Vai tad ne šis kungs jÅ«s interesÄ“ pÄ“dÄ“jās dienās, ko? – Zombijs izrādÄ«jās aizvien informÄ“tāks un informÄ“tāks. – Es nezinu un arÄ« uz to nepretendÄ“ju. Bet es labi atceros, kas pirms pieciem gadiem notika ar cilvÄ“ku, kurš bija par „Faktu D” uzzinājis to, bez kā viņam noteikti bÅ«tu labāk.

- Un kāpēc lai jūs man to vēlētos izstāstīt?

- TāpÄ“c, ka es labi zinu, kā šÄ« saruna notiks un kāda no tās bÅ«s jÄ“ga. NebÅ«s jÄ“gas. Es domāju, ka jums, puisÄ«t, tur nevajag lÄ«st. Es ar savu dzÄ«ves pieredzi zinu, ka Ä£imene un hipotÄ“ka, un lietots auto beigu beigās ir daudz svarÄ«gāki nekā vÄ“lme kaut ko mainÄ«t, kaut ko noskaidrot un kaut ko izdarÄ«t. Bet jautājums ir – vai jÅ«s vÄ“laties to saprast no citu pieredzes vai pats no savÄ“jās.

- TāpÄ“c es jums varu pastāstÄ«t gan par cilvÄ“ku, kuram nevajadzÄ“ja neko uzzināt par „Faktu D”, gan arÄ« par pašu „Faktu D”. Nu, tā, vispārÄ«gos vilcienos. Detaļas jau arÄ« es nezinu – un arÄ« nevÄ“los zināt. MierÄ«gi varu. Ja jÅ«s izrādÄ«sieties dumjāks, nekā jÅ«s raksturo, jÅ«s ar šÄ«m jaunajām zināšanām kaut ko mÄ“Ä£ināsiet darÄ«t – un tad DacÄ«te, visticamākais, hipotÄ“ku dabÅ«s maksāt viena. KamÄ“r neatradÄ«sies kāds, kas bÅ«s gatavs to darÄ«t kopā ar viņu.

- Bet varbÅ«t jÅ«s izrādÄ«sieties pietiekami gudrs, lai saprastu, ka ir zināšanas, kurām jāpaliek tur, kur viņas ir. Un tad jÅ«s no visa šÄ« nolÄ“ksiet, hipotÄ“ku maksāsiet divatā, audzināsiet bÄ“rnus, strādāsiet valsts labā, kamÄ“r šÄ« valsts vÄ“l pastāv, arÄ« pÄ“c tam nepazudÄ«siet. Ticiet man, es zinu, kā tas notiek...

Trautmanis uz mirkli apklusa un dažas sekundes noskatÄ«jās VoronovskÄ« ar savu blāvo skatienu, kas tiešÄm lika domāt, ka dvÄ“seli viņš jau sen kaut kam pārdevis vai vienkārši pazaudÄ“jis. Tad turpināja.

- JÅ«su amatā nepienākas bÅ«t Ä«paši gudram un zinošam, bet varbÅ«t atceraties – bija tāds žurnālists Juris Aksovs. Papsihs, iedomÄ«gs, draudzÄ“jās ar grādÄ«gajiem, izlidoja no avÄ«zes galvenā redaktora amata, kad bija dzÄ“rumā uzrakstÄ«jis kaut ko par to, kā apmÄ«zušies žīdi dala Oskara balvas.

- Nomira Juris 2011. gada vasarā. Oficiāli – kaut kas ar aizkuņģa dziedzeri. Neviens Ä«paši neskuma un arÄ« Ä«paši neinteresÄ“jās. Visi zināja, ka viņam ar to dziedzeri nav labi. Vienreiz jau gandrÄ«z nomira, bet izÄ·epurojās. Šoreiz nÄ“.

- Es gribÄ“tu teikt tā, ka žurnālists Aksovs nomira tāpÄ“c, ka bija uzzinājis to, ko tolaik neviens nepateica pat SAB direktoram Bažociņam, lai gan viņš it kā par to bÅ«tu bijis galvenais atbildÄ«gais. Nepateica, jo zināja, ka Bažociņš sāks klaigāt, bļaustÄ«sies. Bet to nedrÄ«kstÄ“ja pieļaut.

- Un arÄ« to nedrÄ«kstÄ“ja pieļaut, ka tāds Aksovs sāk kaut ko stāstÄ«t apkārt. NodzÄ“ries viņš, protams, bija, nez vai viņu kaut kur nopublicÄ“tu. Bet risks pastāvÄ“ja. Un tāpÄ“c žurnālists Juris nomira, un riska vairs nebija.

- JÅ«s gribat teikt, ka... – Voronovskis apklusa.

- Es, puisÄ«t, pietiekami skaidri pasaku to, ko gribu teiktu. Žurnālists Juris bija iepriekšÄ“jais, kurš bija pietiekami daudz uzzinājis par „Faktu D”. PatiesÄ«bā jau ļoti maz, bet tur ar pašu faktu pietika. Un tagad tu, redz, gribi bÅ«t nākamais. Staigā pa pasauli, uzdod cilvÄ“kiem jautājumus...

- Jā, tā sanāk. – Te nu Voronovskim nekas cits neatlika kā saslieties. Bet neizskatÄ«jās, ka tam ir kaut jel kāds efekts.

- PuisÄ«t... Labi, es zinu, ka tas kaitina... Ivan Vladimirovič – tā bÅ«s labāk? Starp citu, kā Vladimira kungam klājas jaunajā darbā? Kā Zojas kundzei? – Atkal šie čekistu iecienÄ«tie jociņi – plātÄ«ties, cik viņi informÄ“ti. – Tātad, Ivan Vladimirovič, ko jÅ«s zināt par tā saucamajiem čekas maisiem? Ja tā godÄ«gi pret sevi un citiem?...

Te nu Voronovskim nācās atzÄ«t, ka tāpat kā lielākajai daļai Latvijas iedzÄ«votāju viņa zināšanas tikai ļoti nosacÄ«ti var saukt par zināšanām. Jā, protams, bijusÄ« Latvijas PSR Valsts drošÄ«bas komitejas kartotÄ“ka, kas pašlaik atradās SABa seifā. Bet konkrÄ“tāk – kāda gan jÄ“ga bija šÄdām zināšanām, ja bija skaidrs, ka politiskā elite izdarÄ«s visu, lai tikai tā netiktu publiskota? Ne mazākās.

Vēlīgais zombijs sarosījās un izvilka dažas acīmredzami no kādas grāmatas izkopētas lapiņas.

- Šo ir rakstÄ«juši amatieri, bet viss ir maksimāli kompakti un pietiekami precÄ«zi. Palasieties, Ivan Vladimirovičs, es pagaidÄ«šu, nav nekur jāsteidzas. Jo vÄ“lāk jÅ«s no šejienes iznāksiet, jo vÄ“lāk sāksiet strādāt savas nākamās muļķības...

Nācās vien lasīt.

„1991. gada notikumos Latvijas PSR Valsts drošÄ«bas komiteja centās ieturÄ“t kaut ko lÄ«dzÄ«gu neitralitātes politikai, vismaz atklāti nenostājoties AlfrÄ“da Rubika vadÄ«tā kompartijas reakcionārā spārna un milicijas speciālo uzdevumu vienÄ«bas – OMON pusÄ“. Vārdos vairākums čekistu Latvijas neatkarÄ«bu neatbalstÄ«ja, komitejas vadÄ«ba deklarÄ“ja savienÄ«bas likumu prioritāti pār republikas likumiem. Taču lÄ«dz atklātai konfrontācijai lieta nenonāca.

TomÄ“r, pat ja VDK vadÄ«tāji bÅ«tu ilgi sÄ“dÄ“juši un domājuši, kā gan uz atvadām iezāģēt atdzimstošajai Latvijas Republikai, viņi diez vai bÅ«tu spÄ“juši izprātot ko efektÄ«gāku par to, kas iznāca čekas dokumentu pārņemšanas rezultātā. Var jau bÅ«t, ka „čekas maisu” epopeja tiešÄm bija kaut kur Maskavā rÅ«pÄ«gi izplānota, tomÄ“r ticamāka šÄ·iet versija, ka par to jāpateicas nejaušÄ«bai un latviešu politiÄ·u vÄ“lmei maisus ar VDK aÄ£entÅ«ras kartÄ«tÄ“m izmantot savās interesÄ“s.

LPSR VDK arhÄ«va materiālus uz Maskavu sāka izvest jau astoņdesmito gadu beigās. Turklāt, jÅ«tot, ka draud ziepes, paši čekisti 1991. gada augusta dienās daļu aÄ£entu lietu iznÄ«cināja. Tas ir jautājums, kurā faktiski visi bijušie čekisti visus gadus kopš VDK gala ir bijuši vienisprātis: dokumentus, kas saistÄ«ti ar aÄ£entu identitāti, vajadzÄ“ja iznÄ«cināt, nerunājot nemaz par to publiskošanu.

Taču viss netika iznÄ«cināts, un 1991. gada augustā, uzreiz pÄ“c neveiksmÄ«gā puča Latvija pārņēma VDK mÄ«tnÄ“ RÄ«gā, Stabu ielā esošos dokumentus, kuru vidÅ« bija arÄ« aÄ£entÅ«ras kartÄ«tes. Citiem vārdiem sakot, reÄ£istrācijas kartÄ«tes, kurās bija minÄ“ti tā sauktie stukači. LiecÄ«bas par šo dokumentu pārņemšanu brīžam ir diezgan pretrunÄ«gas, taču visas caurvij viena atziņa – tādu haosu, kāds augusta divdesmitajos datumos valdÄ«ja StÅ«ra mājā un tās apkaimÄ“, bieži redzÄ“t negadās.

Jau uzreiz pÄ“c pirmajām ziņām par pučistu sakāvi ap StÅ«ra māju sāka pulcÄ“ties eiforijas pārņemts pÅ«lis, bet visdažādākās nu jau pilnÄ«gi neatkarÄ«gās republikas iestādes un organizācijas sÅ«tÄ«ja savus delegātus pārbaudÄ«t, kas tad komitejā notiek. Turklāt vÄ“l pirms parlamentāriešu pirmās vizÄ«tes StÅ«ra mājā VDK darbÄ«bu centās bloÄ·Ä“t bariņš revolucionāri noskaņotu patriotu, kas darÄ«ja visu, lai neļautu čekistiem iznÄ«cināt dokumentus. PiemÄ“ram, lai atslÄ“gtu VDK mÄ«tnei sakarus, daži vÄ«ri vienkārši pārrāvuši kabeļus.

TomÄ“r VDK dokumentiem Latvijas puse klāt tika vien četras dienas pÄ“c tam, kad parlaments jau bija pieņēmis lÄ“mumu par komitejas darbÄ«bas pārtraukšanu – tātad augusta beigās (lÄ“mumu par LPSR VDK likvidāciju Augstākā Padome pieņēma 1991. gada 24. augustā). Ä€trāk to nebija iespÄ“jams izdarÄ«t, vismaz neizraisot bruņotu konfliktu ne, jo lietu pārņemšanā bija nepieciešama Maskavas komisijas klātbÅ«tne. Tad arÄ« parlamenta izveidotās komisijas pārstāvji StÅ«ra mājā atrada it kā promvešanai sapakotus čekas dokumentus, tostarp arÄ« aÄ£entÅ«ras kartotÄ“ku.

Pāris mÄ“nešus vÄ“lāk šÄ«s parlamenta komisijas vadÄ«tājs, deputāts Vilis Seleckis parlamentam par tās dienas atradumiem StÅ«ra mājā atskaitÄ«jās šÄdi: „Te atradās aÄ£entÅ«ras kartotÄ“kas, kā arÄ« operatÄ«vās meklÄ“šanas kartotÄ“kas un kartotÄ“kas par represÄ“to lietām. Komisija šÄ«s kartotÄ“kas pārņēma. Tas nozÄ«mÄ“, ka tās tika ievietotas seifā, apzÄ«mogotas, attiecÄ«gi aizslÄ“gtas un nodotas valsts apsardzes dienesta apsardzÄ«bā. MinÄ“tās kartotÄ“kas pārņemšanas brÄ«dÄ« netika ne izskatÄ«tas, ne arÄ« kaut kas konkrÄ“ti ar tām darÄ«ts, lai tās sÄ«kāk iepazÄ«tu, noskaidrotu, kas tajās ir, un tā tālāk.”

Dažādas dÄ«vainÄ«bas ar neatkarÄ«gās Latvijas varas iestāžu pārņemtajiem VDK dokumentiem sākās jau 1991. gada beigās. Pārņemšanā iesaistÄ«to dienestu un komisiju nekoordinÄ“tā darbÄ«ba vÄ“lāk izraisÄ«ja neskaitāmas sazvÄ“restÄ«bas teorijas un apvainojumus teju vai valsts nodevÄ«bā. PiemÄ“ram, jau drÄ«z vien pÄ“c VDK dokumentu pārņemšanas aizdomas par iespÄ“jamo nolaidÄ«bu bija spiests atspÄ“kot toreizÄ“jais valdÄ«bas apsardzes priekšnieks (vÄ“lāk viņš kļuva par pirmo DrošÄ«bas policijas šefu) Raimonds Rožkalns, kura padotie čekas dokumentus bija apsargājuši tikmÄ“r, kamÄ“r tie vÄ“l atradās StÅ«ra mājā.

Ilgi gan viņiem to darÄ«t neļāva, jo virkne parlamenta deputātu uzskatÄ«ja, ka labāk ar šo darbu galā tiks Augstākās Padomes apsardzes dienests, kas vÄ“lāk pārtapa DrošÄ«bas dienestā. Tādēļ tieši AP apsargiem tika uzticÄ“ts čekas arhÄ«vu – aÄ£entÅ«ras alfabÄ“tisko kartotÄ“ku, kas atradās divos ar VDK un AP zÄ«mogiem aizzÄ«mogotos maisos, un statistisko kartotÄ“ku divos aizzÄ«mogotos diplomātkoferos – pārvest uz parlamenta Ä“ku.

Savukārt lÄ«dz 1991. gada novembrim dokumenti vÄ“l atradās StÅ«ra mājā – telpās nr. 219 un 331, kas tika oficiāli aizzÄ«mogotas un nodotas Iekšlietu ministrijas apsardzei. Tajā pašÄ Ä“kā BrÄ«vÄ«bas un Stabu ielas stÅ«rÄ«, uz kuru vÄ“l vairākus mÄ“nešus pÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šanas bariņš VDK virsnieku gāja kā uz darbu. ArÄ« pārvešanas process nenoritÄ“ja pārāk organizÄ“ti.

PiemÄ“ram, aktā par pārvešanu nebija norādÄ«ts transportÄ“jamo vienÄ«bu skaits, kas skeptiÄ·iem vÄ“lāk ļāva uzdot jautājumu – vai tiešÄm pa ceļam nekas „nepazuda”? Aizdomas vÄ“l jo vairāk pastiprināja baumas, ka pārvešanas laikā 27. novembrÄ« daļa papÄ«ru izbirusi uz StÅ«ra mājas kāpnÄ“m. Notikumos iesaistÄ«tās personas gan pÄ“c tam precizÄ“ja, ka izbiruši esot tikai mazāk svarÄ«gie operatÄ«vās meklÄ“šanas kartotÄ“kas materiāli.

PÄ“dÄ“jā čekas vadÄ«tāja Edmunda Johansona atmiņās „čekas maisu” pārņemšanas procedÅ«ra atainota diezgan nepievilcÄ«gā gaismā. LÅ«k, aina no E. Johansona aprakstÄ«tās sarunas ar parlamenta deleģēto dokumentu pārņēmÄ“ju deputātu Linardu Muciņu: „Vaicāju, vai ir sagatavoti kādi akti, lÄ“mumi? Tādu nebija! PieprasÄ«ju sastādÄ«t izņemšanas protokolu un tajā norādÄ«t, ka izņemšana notikusi vardarbÄ«gi. Protokols tika sastādÄ«ts un pievienots lielajam protokolam kā pielikums. Šis pielikums gan bija uzrakstÄ«ts pavirši, bez kartotÄ“kas saskaitÄ«šanas, bez nosaukumiem.

ArÄ« kopÄ“jais kartÄ«šu skaits netika uzrādÄ«ts. Maisus komitejā pat neaizplombÄ“ja. ProkuratÅ«ras darbinieki varÄ“ja atnākt un izņemt kartotÄ“ku, noformÄ“t ar protokolu un pārņemt. Tā kā tas nenotika, šodien grÅ«ti pateikt, cik daudz kartÄ«šu pazuda. No pieredzes zinu – kādam cilvÄ“kam noteikti ir jābÅ«t kartotÄ“kā, bet izrādās, ka viņu tur nav. GrÅ«ti pateikt, kādā veidā, bet man ir pamatotas aizdomas, ka daudzas personas pamanÄ«jās no šiem maisiem nozust...”

Turklāt par Krievijas arhÄ«viem gan ir arÄ« kāda cita versija, ko izteicis Latvijas pirmais vÄ“stnieks Krievijā Jānis Peters. Proti, viena lidmašÄ«na ar VDK arhÄ«va dokumentiem no Krievijas RÄ«gā ieradusies un bijis paredzÄ“ts arÄ« nākamais reiss, kas gan tā arÄ« nekad neesot noticis. „BrÄ«numi beidzās pÄ“c dažiem mÄ“nešiem. Otra lidmašÄ«na neizlidoja, jo Latvijai pÄ“kšÅ†i pietrÅ«ka lÄ«dzekļu gaisa reisa apmaksai,” atcerÄ“jās J. Peters. Vai problÄ“ma bija tikai naudā, tagad var vien minÄ“t.

Savukārt vÄ“l skarbākiem vārdiem dokumentu pārvešanas procesu daudzus gadus vÄ“lāk atminÄ“jās bijušais iekšlietu operatÄ«vais darbinieks, RÄ«gas tiesas apgabala prokurors un VDK darbÄ«bas pārtraukšanas valdÄ«bas komisijas loceklis Klementijs Rancāns: „Kā Augstākajā PadomÄ“, tā Ministru PadomÄ“ čekas lietā bija viens galvenais jautājums – kā tikt klāt pie maisiem, kā noslÄ“pt piecus datorus, kuri bija čekas informācijas centrā un kuros bija pilns aÄ£entu šifrÄ“ts saraksts un operatÄ«vā darba uzskaite – unikāls materiāls, uz kuru biju sarunājis arÄ« atšifrÄ“šanas speciālistus.

VDK darbÄ«bas pārtraukšanai un mantas un dokumentu pārņemšanai bija izveidota valdÄ«bas komisija, kuras sastāvā man bija uzdevums pārņemt visu operatÄ«vo informāciju, kartotÄ“kas un slepeno literatÅ«ru. AÄ£entu uzskaites kartotÄ“ka, tā sauktie čekas maisi, bija ieslÄ“gta kabinetā, atslÄ“gas atradās Augstākajā PadomÄ“. No komisijas izveidošanas brīža čekas dokumentu pārņemšanā nebija tiesÄ«ga iejaukties neviena cita amatpersona, izņemot gadÄ«jumus, ja valdÄ«ba vai parlaments pieņemtu kādu normatÄ«vo aktu rÄ«cÄ«bas korekcijai. Nekādu aktu nebija.

Pārņēmu slepeno literatÅ«ru, sekretariāta dokumentus un normatÄ«vos aktus un vairākus uzskaites dokumentus un kartotÄ“kas, kā arÄ« 53 aÄ£entu uzskaites žurnālus par laiku no 1945. lÄ«dz 1991. gadam. Žurnālos bija redzams VDK darbinieka vārds, savervÄ“tā aÄ£enta pseidonÄ«ms, vervÄ“šanas datums, kad izslÄ“gts no tÄ«kla un vai ir kartÄ«te vai tā iznÄ«cināta. Saglabāta bija apmÄ“ram 1/3 kartÄ«šu.

Bez manas ziņas vai komisijas vadÄ«tāja ziņas un paraksta nedrÄ«kstÄ“ja rÄ«koties arÄ« ar čekas aÄ£entu uzskaites kartÄ«tÄ“m, ar informācijas centrā esošiem pieciem datoriem. Un kas notika? Apejot valdÄ«bas komisiju un Augstākās Padomes komisijas vadÄ«tāju Vili Selecki, atsevišÄ·i deputāti vakara stundā vardarbÄ«gi iebruka VDK Ä“kā un sagrāba kartotÄ“ku. Šie deputāti, jādomā, paši bija interešu konfliktā ar maisu saturu. ŠÄdu maisu sagrābšanu varÄ“ja kvalificÄ“t kā laupÄ«šanu.

NelikumÄ«gi, bez komisijas ziņas tika nozagti arÄ« minÄ“tie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. UzrakstÄ«ju rezolÅ«ciju, ka šÄdu piekrišanu varÄ“tu dot vienÄ«gi tad, ja par to bÅ«tu Ministru Padomes lÄ“mums. Iestājās klusums un pÄ“c kāda laika ieraudzÄ«ju, ka datoru nav. Nozagti. Kā man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. Manuprāt, ar to jāsaprot, ka Godmanis arÄ« parÅ«pÄ“jās, lai čekas aÄ£entu vārdi un čekas operatÄ«vā darba datorizÄ“tā uzskaite nenokļūtu Latvijas rÄ«cÄ«bā.

RÄ«gā bija kāds VDK Ä£enerālis (uzvārdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasÄ«jumu atdot VDK arhÄ«vus atbildÄ“ja, ka tādas pilnvaras viņam ir un labprāt parakstÄ«tu, bet Ivars Godmanis esot parakstÄ«jis vienošanās protokolu ar Maskavu, ka šo jautājumu risinās valdÄ«bu lÄ«menÄ« un ka esot bijusi saruna aÄ£entu jautājumu iesaldÄ“t uz 75 gadiem, proti, tas nozÄ«mÄ“jot atlikt šÄ jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku...”

Kad nu VDK dokumenti tomÄ“r nonāca Augstākajā PadomÄ“, sākās epopejas nākamais cÄ“liens, ko nosacÄ«ti varÄ“tu saukt „Ko darÄ«t?” To, ka kuram katram rakņāties pa aÄ£entÅ«ras dokumentāciju ļaut nebÅ«tu prāta darbs, deputāti saprata, tādēļ pirmajos mÄ“nešos pieeja „čekas maisiem” bija ļoti ierobežota – apsargātā seifa atslÄ“gas bija tikai vārdā nesauktiem V. Selecka komisijas deputātiem, un nepiederošas personas vismaz teorÄ“tiski papÄ«riem klāt tikt nevarÄ“ja.

Rezultātā kā pagaidu variants 1993. gada maijā tika izvÄ“lÄ“ta dokumentu nodošana jaunizveidotā Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra – par tā pirmo vadÄ«tāju kļuva Paulis Kļaviņš – pārziņā. TikmÄ“r par to, ka „čekas maisos” varÄ“tu bÅ«tu – un gan jau noteikti ir – arÄ« ļoti pazÄ«stamu cilvÄ“ku vārdi, runas sākās jau 1991.–1992. gadā. Vienlaikus cirkulÄ“ja vesela virkne citu baumu – gan par cilvÄ“kiem, kuru kartiņas no maisiem izņemtas, gan par iespÄ“jamiem viltojumiem.

Tā nu „maisi” bija nonākuši dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bā – bet ko tālāk? Bija skaidrs, ka dati nav ne pilnÄ«gi, ne visaptveroši – informācija par 4–4,5 tÅ«kstošiem cilvÄ“ku, aÄ£entÅ«ras saraksti, bet ne aÄ£entu personÄ«gās un darba lietas. Jā, arÄ« uzskaites žurnāli, bet – tavu sodÄ«bu – kartÄ«tes tikai par aptuveni piekto daļu no žurnālos minÄ“tajām personām. „Žurnālā redzam veselu virkni atzÄ«mju – „kartÄ«te iznÄ«cināta”. Mazāk to, kuriem kartÄ«te ir. Bet atsevišÄ·as nodaļas aÄ£enti, robežapsardzÄ«bas un armijas aÄ£enti, tie, kuri pa tiešo sadarbojās ar Maskavu, ne maisos, ne reÄ£istrācijas grāmatā nav. No aÄ£entu sastāva izslÄ“dza visos gadÄ«jumos, kad persona tika izvirzÄ«ta un iecelta augstos valsts vai partijas amatos, lai nesakompromitÄ“tu viņus tautas un starptautisko institÅ«ciju acÄ«s.

IzslÄ“dza arÄ«, kad pateica, ka pārtrauc sadarbÄ«bu, kad notiesāja par kriminālnoziegumu vai pārsÅ«tÄ«ja kartÄ«ti uz to republiku, kur izbrauca dzÄ«vot. Par izslÄ“gtajiem kartÄ«tes vajadzÄ“ja iznÄ«cināt, tomÄ“r bieži to nedarÄ«ja ar nolÅ«ku, ka izslÄ“gtais turpmāk var tikt atjaunots sakaros. Ja kartÄ«te iznÄ«cināta, bet ar laiku ar aÄ£entu jāatjauno sakari, bÅ«tu jāprasa atļauja Maskavai izsÅ«tÄ«t kartÄ«ti utt., kas radÄ«ja lielas nepatikšanas un neÄ“rtÄ«bas. Tādēļ mums ir tāds maisu saturs, nevis tas tāds tika atstāts provokatÄ«vos nolÅ«kos. VarbÅ«t ir arÄ« vÄ“l kādi mÄ“rÄ·i, bet par to lai runā VDK bijušie vadÄ«tāji,” – tā „maisu” satura Ä«patnÄ«bas vÄ“lāk skaidroja K. Rancāns.

To, ka žurnālos ir krietni vien vairāk vārdu nekā kartÄ«šu, atzina P. Kļaviņš, savukārt presei izdarot secinājumu, ka „tātad viena daļa jau iepriekš bija pazudusi, pirms nonāca Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bā. [..] MÄ“s spriežam par šiem čekas maisiem tā, it kā no smagās mašÄ«nas kravas kastes nejauši bÅ«tu nobiruši daži koferÄ«ši. Mīļie draugi, tur nekas nav atstāts nejauši! Ja VDK zināja, ko lÄ«dzi uz Maskavu paņemt, tikpat labi viņi zināja, kas ir jāatstāj un kam tas noderÄ“s...”

Nekādu skaidru instrukciju un likumu, kas noteiktu, ko ar visu šo saimniecÄ«bu darÄ«t, pirmsākumos nebija. 1993. gada 5. jÅ«lijā Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs gan paziņoja, ka „čekas maisos” esot piecu jaunās Saeimas deputātu vārdi, taču tas notika, tā sacÄ«t, pilnÄ«gi pašdarbnieciski. Savukārt 2000. gadā Saeimai tika sniegta informācija, ka kopumā no simt trÄ«sdesmit četriem Augstākās Padomes deputātiem, kas savulaik nobalsoja par Latvijas neatkarÄ«bu, ar VDK varÄ“tu bÅ«t sadarbojušies veseli divdesmit trÄ«s.

Jau 1991. gada rudenÄ« pavÄ«dÄ“ja, piemÄ“ram, priekšlikumi, ka varbÅ«t vajadzÄ“tu visas šÄ«s kartotÄ“kas publicÄ“t bez jebkādas atlases. PilnÄ«gi pretÄ“js bija ierosinājums visu kartotÄ“ku vienkārši iznÄ«cināt, lai neizraisÄ«tu vispārÄ“jas raganu medÄ«bas, vÄ“l cits priekšlikums paredzÄ“ja VDK aÄ£entÅ«ras sarakstus iesaldÄ“t uz 30 vai 40 gadiem. „Tikai pÄ“c tam bÅ«tu jāiepazÄ«stas ar šiem dokumentiem, kuri acÄ«mredzot ir kaut kas lÄ«dzÄ«gs Latvijas netÄ«rÄ«bai, pūžņiem vai kā tamlÄ«dzÄ«gi tos varÄ“tu nosaukt, šobrÄ«d tos vispār neaiztiekot,” šo ierosinājumu komentÄ“ja V. Seleckis.

KonkrÄ“tu lÄ“mumu par dokumentu izmantošanu Augstākā Padome tā arÄ« nepieņēma, bet dokumenti beigu beigās 1993. gada maijā nonāca Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rokās. Taču ar glabātāju izvÄ“li nekas nebija atrisināts – nākamajā desmitgadÄ“ grÅ«ti atrast gadu, kad politiskajās aprindās nebÅ«tu apspriests jautājums, ko ar čekas kartotÄ“ku Ä«sti iesākt. PiemÄ“ram, 1996. gada sākumā Demokrātiskās partijas „Saimnieks” Saeimas frakcijas priekšsÄ“dÄ“tājs Ivars Ķezbers paziņoja, ka frakcija atbalstot visu čekas maisu publicÄ“šanu. 1996. gada februārÄ« to oficiāli ierosināja Joahima ZÄ«gerista frakcija „Latvijai”, taču ierosinājums tika noraidÄ«ts; jau pirms tam bija noraidÄ«ts LNNK un Zaļās partijas lÄ«dzÄ«gs – tikai ar dažiem ierobežojumiem – priekšlikums.

SazvÄ“restÄ«bas teoriju cienÄ«tāji šajā saistÄ«bā jau sāka saskatÄ«t jaunas likumsakarÄ«bas – piemÄ“ram, jau pieminÄ“tā Ilga Kreituse presÄ“ nāca klajā ar atklāsmi, ka „vienmÄ“r, kad dienas gaismā izvelk čekas maisus, drÄ«z krÄ«t valdÄ«ba”. TomÄ“r beigu beigās 2004. gadā pienāca brÄ«dis, kad Saeima mistiskā kārtā spÄ“ja vienoties un izlÄ“ma čekas maisus „atvÄ“rt”, t.i. pilnÄ«bā publiskot to saturu – nelÄ«dzÄ“ja pat savu sadarbÄ«bu labprātÄ«gi atzinušÄ Georga Andrejeva paziņojums, ka faktiski tā esot „letiņu rÄ«dÄ«šana citam pret citu”. Taču vairākkārt stingri iejaucās Valsts prezidente Vaira VÄ«Ä·e–Freiberga, kuras argumenti bija – maisu saturu publiskot nedrÄ«kst, jo Latvijā esošie dokumenti ir nepietiekami, no Krievijas atgÅ«t VDK arhÄ«vus kaut cik nopietnu cerÄ«bu nav, turklāt maisos ir arÄ« to cilvÄ“ku vārdi, kas ar VDK sadarbojušies organizÄ“tās noziedzÄ«bas, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanā.

Tiesa, jau pieminÄ“tais K. Rancāns gan norādÄ«ja – „nav taisnÄ«ba tiem, kuri saka, ka varÄ“tu noteikt aÄ£enta darbÄ«bas bÅ«tÄ«bu tad, ja mÅ«su rÄ«cÄ«bā bÅ«tu aÄ£enta personÄ«gā lieta un darba lieta – ziņojumu kopums. MÄ“s uzzinātu daudz vairāk, bet tomÄ“r pārāk maz, lai pateiktu, ka aÄ£ents bija „sliktais” vai „labais”. Nav iespÄ“jams noteikt, kad aÄ£ents sniedza patiesu informāciju, kad dezinformāciju, kad iestājās par sava darbabiedra, paziņas noniecināšanu, iznÄ«cināšanu, nomelnošanu, jo ne vienmÄ“r varÄ“ja vai vajadzÄ“ja informāciju pārbaudÄ«t”. Viņaprāt, „sadarbÄ«bas fakts juridiski ir apstiprināms jau ar to, ka ir kartÄ«te un ieraksts uzskaites žurnālā. Bija labais vai sliktais, tas lai paliek uz katra sirdsapziņas”. Taču politisko lÄ“mumu pieņemšanā šÄdi argumenti netika ņemti vÄ“rā – un skaidrs punkts čekas maisu lietā tā arÄ« netika pielikts...”

- Paldies, bija pamācoši. Bet kas no tā visa? – Voronovskis pacÄ“la skatu uz Trautmani, kurš visu šo laiku izlikās maksimāli aizņemts ar zivtiņu apkopšanu akvārijā.

- Nu, ko, Voronovska kungs, iepazināties? IzlasÄ«jāt? Tagad esat izglÄ«tots un kompetents? Tas priecÄ“. – Atkal šis blāvais zombija skatiens.

- Jā, paldies, Trautmaņa kungs, ļoti izglÄ«tojoši. Es vienÄ«gi nesaprotu...

- JÅ«s? Nesaprotat? DrošÄ«bas policijas virsnieks? TiešÄm bÅ«šu jÅ«s pārvÄ“rtÄ“jis? It kā jÅ«s raksturoja tÄ«ri labi – jaunā paaudze, perspektÄ«vas, izglÄ«tÄ«ba, enerÄ£ija, kas tur vÄ“l... Nu, nodemonstrÄ“jiet, Ivan Vladimirovič...

GodÄ«gi sakot, Voronovskis vienkārši nesaprata, ko šis Ä“rms no viņa grib un ko cer izspiest. Laikam jau tiešÄm, kā to uzskatāmi bija nodemonstrÄ“jis cits, daudz pazÄ«stamāks eksčekists Juris Mavickis, pat vislietišÄ·Äkās čekista smadzenes uz vecumu saiet sviestā un demence nesaudzÄ“ nevienu...

- Par demenci domājam, ja, puisÄ«t? – IzrādÄ«jās, ka zombiji māk arÄ« lasÄ«t domas. – Nu, domāt varat, protams, protams. Bet labāk domājamo orgānu izmantojiet citam nolÅ«kam. Tādu Šerloku Holmsu zināt?

- Un?...

- Zināt, ko viņš teica par versijām?

- Trautmaņa kungs, atvainojiet, bet es tomÄ“r atnācu parunāt par konkrÄ“tām tÄ“mām, nevis uz literatÅ«ras eksāmenu. – JocÄ«gā veča uzvedÄ«ba tomÄ“r sāka krist uz nerviem. Bet šis nelikās traucÄ“ties.

- Skaidrs, nezināt. Redziet, viņš teica tā – sarindojiet visas versijas, tad atmetiet visas tās, kas vienkārši nav iespÄ“jamas, un tā, kas paliks pāri, arÄ« bÅ«s Ä«stā, lai cik neticama nešÄ·istu.

Kaut ko tādu Voronovskis tagad atcerÄ“jās gan, nemaz jau nebija ar viņu tik slikti „speciālās literatÅ«ras” jomā. Bet, uz kurieni velk Trautmanis, viņam joprojām nebija ne mazākās nojÄ“gas.

- Nu, tātad par tiem maisiem. JÅ«s tagad šai jautājumā esat izglÄ«tots, kompetents – nu, vismaz vidusmÄ“ra politiÄ·a, deputāta lÄ«menÄ«. JÅ«s tātad zināt, ka maisi sākumā bija Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centram, pÄ“c tam ar visu centru pārgāja SABa pārziņā – un tur arÄ« stāv lÄ«dz šai baltai dienai, tiek rÅ«pÄ«gi apsargāti un tā tālāk. Ja?

- Jā, tieši tā.

- Tāpat jÅ«s arÄ« zināt, ka vairākas reizes Saeima balsoja par maisu atvÄ“ršanu, viena konkrÄ“ta prezidente kategoriski iebilda... Jums, protams, nav jautājumu, kāpÄ“c tieši viņa iebilda, vai ne?

- NÄ“, Trautmaņa kungs, par to gan ne. – Par šo tÄ“mu Voronovskim jautājumu tiešÄm nebija. VÄ«Ä£e-Treiberga ar čeku bija tā vai citādi sadarbojusies jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, protams, ka viņas vai vÄ«ra vārds bija vienā vai otrā kartotÄ“kā. ArÄ« pÄ“c kļūšanas par prezidenti viņai patika sev pietuvināt te vienu, te otru skaidri zināmu VDK darboni – tā ka nÄ“, jautājumu par šo tÄ“mu tiešÄm nebija. Ja nu viens vienÄ«gais – kā viņai bija izdevies panākt, ka Kremlis šo viņas sadarbÄ«bas lietu sev izdevÄ«gā brÄ«dÄ« nenopludina. Ja nu vienÄ«gi tāpÄ“c, ka kaimiņos politikā un specdienestos valdÄ«ja tāds pats bardaks kā šeit...

- Labi, Voronovska kungs, labi, tātad pilnÄ«gi neglābjams jÅ«s tomÄ“r neesat... Tad jau noteikti arÄ« pamanÄ«jāt, ka vienā brÄ«dÄ« visas runas par maisu atvÄ“ršanu noklusa. Nu, vismaz politiskajā lÄ«menÄ«. Ko tur visādi margināļi ņēmās – nu, kas tādus klausās. Bet politiskajā lÄ«menÄ« tÄ“ma pazuda.

Voronovskis ne Ä«paši pārliecinoši pamāja ar galvu.

- VÄ“l vairāk, tā vietā tika radÄ«tas paralÄ“lās tÄ“mas – kā vajadzÄ“tu pÄ“tÄ«t čekas un okupācijas mantojumu kā tādu, kā jāizveido komisijas-šmomisijas. Tad ilgi un gari ņēmās ar komisijas sastāvu, tad meklÄ“ja komisijai naudu, tad to pazaudÄ“ja, tad atkal meklÄ“ja, tad bija problÄ“mas ar pakļautÄ«bu. Ko jums tas liek secināt?

Tā nu gan bija ābečnieku situācija, nodomāja Voronovskis.

- UzmanÄ«bas novÄ“ršana, fokusÄ“šana uz citu tÄ“mu, pārliecÄ«bas nostabilizÄ“šana par tās svarÄ«gumu, iepriekšÄ“jās tÄ“mas mazsvarÄ«guma nostiprināšana. – Faktiski kā no mācÄ«bu grāmatas.

- Jā, taisnÄ«ba, tieši kā no mācÄ«bu grāmatas, Ivan Vladimirovič. Tik truli un tieši, ka nevienam saprotošam cilvÄ“kam no malas nevarÄ“ja rasties šaubas – normāla specdienestu operācija. Protams, piesaistot papildspÄ“kus. – Nu izrādÄ«jās, ka zombiji spÄ“j arÄ« smÄ«kņāt. – Un tagad jautājums – kāpÄ“c gan tÄ“rÄ“t resursus šÄdam pasākumam? Kāda jÄ“ga? Kurš palÅ«dza? Kurš uzdeva? Un ar kādu mÄ“rÄ·i?

Par to gan Voronovskis nekad nebija aizdomājies, lai gan visu jezgu ap „maisu pÄ“tnieku” komisiju bija pamanÄ«jis un izdarÄ«jis lÄ«dzÄ«gus secinājumus.

- Protams, neesat aizdomājies, Ivan Vladimirovič, un neviens cits arÄ« nav. KāpÄ“c lai šeit kāds noņemtos ar tik eksotisku, nepieprasÄ«tu nodarbi. Nu, tad salieciet tagad visas iespÄ“jamās versijas – gluži kā sers Šerloks. Vai viņš vispār bija sers?... Nu, nav svarÄ«gi.

Par versiju izstrādi Voronovskim pat algu maksāja, šajā jomā viņš sevi uzskatÄ«ja par profesionāli un vispār labu analÄ«tiÄ·i. KāpÄ“c gan to nepierādÄ«t arÄ« zombijam?

- Jāskatās, kam tas bija vajadzÄ«gi un izdevÄ«gi. Prezidente, protams, pirmām kārtām. Tad tie, kas varÄ“tu bÅ«t maisos un ir politikā. Ne obligāti vÄ“lÄ“tos amatos. Tad tie, kas „kustina” tos, kas ir maisos. Ä»oti daudz patiesÄ«bā sanāk.

- Tā jÅ«su lielā nelaime ir tā, ka jums pietrÅ«kst uzmanÄ«bas pret detaļām un vÄ“sturiskas perspektÄ«vas. Ek, jaunieši... – Trautmanis izskatÄ«jās patiešÄm sarÅ«gtināts. –Pirmām kārtām – nu, kāda VÄ«Ä£e? VÄ«Ä£e bija prom jau 2007. gadā, bet vietā nāca Valdiņš no zoodārza.

- Nu, labi, Trautmaņa kungs, bet vai tad jūs nezināt, ka Katlera kungs...

- Nezinu ko, puisÄ«t? Ka Valdiņš tā sapinās ar savu privātbiznesiņu un saviem implantiem, ka viņu pie oliņām paņēma lÄ«dz ar prezidentÅ«ras sākumu un aiz tām arÄ« stingri vadÄ«ja, kur un kā vien vajadzÄ«gs? Ä»iļkai vÄ“l aktÄ«vi palÄ«dzot? ParaustÄ«ja te labo, te kreiso? Kurš tad to nezina? Visi zina. Valdiņš bija marionete, ne patstāvÄ«gs spÄ“lÄ“tājs. Bet tur vajadzÄ“ja bÅ«t ļoti patstāvÄ«gam spÄ“lÄ“tājam, ar resursiem un motivāciju, lai mÄ“Ä£inātu tik pamatÄ«gi noslÄ«cināt maisu tÄ“mu. Nu, nu, nu?

- Par maz informācijas, Trautmaņa kungs. – Un tā nu bija svÄ“ta patiesÄ«ba.

- Labi, vÄ“l viens fakts. SABa direktors MizÄ«tis, kurš, kā mÄ“s visi labi zinām, ir gļēva niecÄ«ba. Iedomājieties, Voronovska kungs, ka šÄ« niecÄ«ba, šis kankariņš, kas kādreiz ik nedēļu skrÄ“ja atskaitÄ«ties uz amerikāņu vÄ“stniecÄ«bu, pÄ“kšÅ†i izslej krÅ«ti un publiski sāk klāstÄ«t visādas drosmÄ«gas lietas? Politiskas lietas, Voronovska kungs. Ka maisus atvÄ“rt nedrÄ«kstot, ka tas esot slikti tāpÄ“c, tāpÄ“c un vÄ“l arÄ« tāpÄ“c. JÅ«s tā varat noticÄ“t, ka šis dzÄ«ves samÄ«cÄ«tais kankariņš to dara pats pÄ“c savas gribas? Ka šÄda gļēva, pelÄ“cÄ«ga radÄ«ba pÄ“kšÅ†i lien uz barikādÄ“m un kaut ko kliedz? Tādi kā MizÄ«škungs šÄdi rÄ«kojas tikai vienā gadÄ«jumā – ja viņu mazās, sačokurojušÄs oliņas ir iespiestas lielās, lielās skrÅ«vspÄ«lÄ“s un ir kāds vai kādi, kas šÄ«s skrÅ«vspÄ«les pamazām savelk.

- NÄ“, protams. Bet, piedodiet, vienalga nesaprotu, kādā tas sakarā. Nu, labi, MizÄ«ša kungam pašam aste maisā. Vai arÄ« kādam viņa radiniekam. Nu un? – Viss pÄ“dÄ“jās dienās notikušais jau tā Voronovskim nebija nācis viegli. Tagad vÄ“l šis te vecais onānists izņirgājās. NÄ“, pietiek!

- Ehhhh... – Jau atkal zombijs izskatÄ«jās vecs, saguris un gandrÄ«z dzÄ«vs. – Labi, Voronovska kungs. Pavisam Ä«si un vienkārši – nav vairs MizÄ«ša kungam nekādu čekas maisu. Nekādu kartotÄ“ku, nekādu maisu, nekā – vienkārši vairs nav. Nav nekā, ko parādÄ«t universitātes un kādiem tur vÄ“l pÄ“tniekiem, ne arÄ« publiskot, ja nu kādreiz tik tālu nonāktu. Tikko notiktu kaut kas tāds, kas liktu MizÄ«ša kungam kādam šos maisus parādÄ«t, iestātos pilnÄ«ga polārlapsa. Jā, jā, pesec, pesec, pilnÄ«gs pesec.

- Kā – nav? – To Voronovskis kaut kā nespÄ“ja uztvert un apjÄ“gt.

- Tā – nav. Nav un viss. – Zombijs smaidÄ«ja. Tas nebija patÄ«kams skats. – Fakts „dÄ“”. Zināt, ko nozÄ«mÄ“ „dÄ“”? To, ka viss ir „dÄ“”? Tiem, kas to tā nosauca, ar humora izjÅ«tu viss bija kārtÄ«bā. Nav. Jau gadus piecus nav - es tev, puisÄ«t, pat precÄ«zu datumu varu pateikt. Un tos cilvÄ“kus, kuri bija atbildÄ«gi par apsardzi, varu nosaukt. Es tikai vienu nevaru nosaukt, jo nezinu – tos, kas šo lietu izdarÄ«ja. Ä»oti pārdroši zÄ“ni. Ä»oti profesionāli zÄ“ni. Un arÄ« ļoti pacietÄ«gi zÄ“ni – jau vairāk nekā pieci gadi apkārt, bet ne čiku, ne grabu. Kaut ko viņi gaida – bet ko.

- Paga, paga, Trautmaņa kungs. – Voronovskim joprojām, tā sacÄ«t, nedaleca. – JÅ«s gribat teikt, ka kartotÄ“kas ir nolaupÄ«tas? Nozagtas? Jau vairākus gadus? Un tas viss ir slepeni? Un tas arÄ« ir „Fakts D”?

- Jā, mīļais, jā. Tieši to es arÄ« gribu teikt. Bija maisi, un nav maisu. Nu, tas ir – kaut kur jau ir, bet ne tur, kur vajadzÄ“tu bÅ«t. Un, ja Latvijas valstij patiešÄm ir kaut kādi Ä«sti valsts noslÄ“pumi, tad šis ir tāds.

Bija acÄ«mredzams, ka Trautmanis nejoko – ar tādām lietām šajās aprindās nejokoja, lai cik grÅ«ti arÄ« tam bija noticÄ“t. Taču, ja tā padomā, lÄ«dz ar šo faktu dažādas dÄ«vainÄ«bas valsts sabiedriski politiskajā dzÄ«vÄ“ un jo Ä«paši kaut kādas lietas Voronovska aprindu ikdienā sarindojās loÄ£iskā, racionālā ainā. Bet... nÄ“, tam vienalga bija grÅ«ti noticÄ“t.

- Tā nevar bÅ«t, jo tā nevar bÅ«t, ja, Ivan Vladmirovič? – Zombijs jau atkal demonstrÄ“ja savas domu lasÄ«šanas spÄ“jas. – Var bÅ«t. Pat ļoti var bÅ«t. Tas vis nav kaut kāds muļķīgs NATO noslÄ“pums. Par šo visi nedaudzie cilvÄ“ki, kas ir lietas kursā, labi saprot – ja tas kaut kur aizies tālāk, polārlapsa bÅ«s pilnÄ«ga.

Voronovskim nebija, ko teikt.

- Iedomājies, puisÄ«t, kas bÅ«s, ja tas nāktu gaismā? Kas tik viss nenojobņītos. Jau ar pašu faktu, ka maisi ir pazuduši, pietiktu... Un, ja vÄ“l kāds šo maisu saturu publiskotu. Kaut vai kartotÄ“ku, kaut vai sāktu pa desmit uzvārdiem dienā. Jau pÄ“c nedēļas šai valstÄ« nojobņītos pilnÄ«gi viss. Tādā ziņā tai vecajai aÄ£entei VÄ«Ä£ei bija pilnÄ«ga taisnÄ«ba un MizÄ«tim tāpat – drauds stabilitātei.

- Tāpat kā abu žīdiņu bankā iegrÅ«da divus miljardus nodokļu maksātāju naudas, jo tā esot sistÄ“miska banka, arÄ« maisi ir sistÄ“miski maisi. Valsts, protams, paliktu, bet pÄ“c tam bÅ«tu pilnÄ«gi citāda, tas nu bez variantiem. Bet to, protams, nevienam nevajag. TāpÄ“c arÄ« alkoholiÄ·is Aksovs tik fiksi nomira no sava nez kāda dziedzera. TāpÄ“c ir cilvÄ“ki, kas joprojām ir tik nervozi par šo tÄ“mu – jo neviens jau nezina, kur tie maisi ir.

PatiesÄ«bā labākais variants, uz ko visi arÄ« klusÄ«bā cer, ir – ka tie ir kaut kādi efesbešÅ†iki vai grušÅ†iki, kas to visu ir pievākuši. Ar tiem vismaz viss ir skaidrs – tur ir Ä£eopolitika un cits lÄ«menis, no tiem arÄ« bÅ«tu vienkāršÄk. Bet kaut kādi pašdarbnieki...

Un vÄ“l aizvien Voronovskim nebija, ko teikt. Pamazām nāca atskārsme – jā, tieši tā arÄ« ir. Un tad vÄ“l arÄ« otra – un ko viņam tagad darÄ«t? Vai viņam to visu tiešÄm vajadzÄ“ja? Bailes lÄ“nām cÄ“lās uz augšu, kaut kur no kuņģa dziļumiem un jau tuvojās kaklam.

- Jā, puisÄ«t, tas tagad ir lielais jautājums - vai tev vajag?... – zombijs izskatÄ«jās gluži tÄ“višÄ·i norÅ«pÄ“jies…”

Novērtē šo rakstu:

0
0