Menu
Pilnā versija

Kāpēc partiju vara nepārstāv tautu?

Jānis MiezÄ«tis · 14.04.2022. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Daudz ir runāts un rakstÄ«ts par to, cik Latvijas valdÄ«ba ir (vai nav) demokrātiska, tātad sabiedrÄ«bas vairākuma intereses aizstāvoša un pārstāvoša. Kā mÄ“s zinām, tiesÄ«bas izvirzÄ«t deputātu kandidātus mÅ«su valsts parlamentam ir tikai politiskajām partijām. Kā vÄ“sta likums, tad par šiem partiju izvirzÄ«tajiem deputātu kandidātiem notiek vispārÄ«gas, tiešas, aizklātas un proporcionālas vÄ“lÄ“šanas. Ä€rÄ“ji viss izskatās demokrātiski. Mums ir parlamentāra republika, mums ir vÄ“lÄ“šanas, bet, kā to rāda aptaujas, tautas vairākums tomÄ“r nav apmierināts ar valdÄ«bas darbu un uzskata, ka tā nestrādā tautas un valsts interesÄ“s. ArÄ« fakti liecina, ka šÄds viedoklis ir pamatots.

KāpÄ“c tā notiek? Šeit varÄ“tu runāt par to, ka Latvijā partijās ir tikai aptuveni 1% no kopÄ“jā iedzÄ«votāju skaita, tātad partiju izvirzÄ«tie kandidāti pārstāv pavisam nelielu, partijās sastāvošu sabiedrÄ«bas daļu, nevis sabiedrÄ«bu kopumā. Turklāt arÄ« uz vÄ“lÄ“šanām, kur jābalso par šiem partiju izvirzÄ«tajiem cilvÄ“kiem, aiziet tikai nedaudz vairāk nekā puse (pÄ“dÄ“joreiz 54,6%) no balsstiesÄ«gajiem vÄ“lÄ“tājiem. Ja vÄ“l ņemam vÄ“rā, ka par visām tām partijām, kas nav pārvarÄ“jušas 5% barjeru, nodotās balsis tiek pieskaitÄ«tas barjeru pārvarÄ“jušÄm partijām, tad šÄdā veidā izvirzÄ«tus un ievÄ“lÄ“tus deputātus grÅ«ti nosaukt par sabiedrÄ«bas vairākuma jeb visas tautas priekšstāvjiem.

Protams, liels kārdinājums šeit ir vainot sabiedrÄ«bas vājo politisko aktivitāti. Bet, pat ja mÄ“s visi sastātos partijās un visi ietu uz vÄ“lÄ“šanām, vai kas mainÄ«tos? Domāju, ka nÄ“. No tā, cik cilvÄ“ku nobalso par vienu vai otru partiju, jau nemainās šo partiju piekoptā politika. ArÄ« partiju skaita pieaugums neradÄ«s nekādas izmaiņas priekšvÄ“lÄ“šanu kampaņas norisÄ“. PriekšvÄ“lÄ“šanu kampaņa kā bijusi, tā arÄ« paliks sacensÄ«ba starp veiklākajiem solÄ«tājiem un biezākajiem partiju naudas makiem. Ar demokrātiju tam nav nekāda sakara.

Tad, kur ir cÄ“lonis tam, ka pÄ“c savas uzbÅ«ves demokrātiska valsts pÄ“c savas bÅ«tÄ«bas ir kļuvusi antidemokrātiska, šauru aprindu intereses pārstāvoša un aizstāvoša? Manuprāt, izskaidrot to var vienā vārdā – bezatbildÄ«ba. Ja palasām Politisko partiju likumu, tad varam konstatÄ“t, ka partijai nav nekādas reālas atbildÄ«bas par savu parlamentā ievÄ“lÄ“to deputātu politisko un ideoloÄ£isko darbÄ«bu. VÄ“l vairāk – likumā partijai vispār nav prasÄ«bas deklarÄ“t savu pārstāvÄ“to ideoloÄ£iju. Pietiek uzrakstÄ«t skaistu programmu, sameklÄ“t vismaz 200 cilvÄ“kus, kas piekrÄ«t kļūt par biedriem, un partija gatava. Atliek tikai to reÄ£istrÄ“t un sākt zvejot vÄ“lÄ“tāju balsis, lai iekļūtu Saeimā. Un tad pār vÄ“lÄ“tāju galvām sāk lÄ«t bagātÄ«gs solÄ«jumu lietus visu sakārtot, uzlabot, attÄ«stÄ«t, pilnveidot, atbalstÄ«t… Kā var nesolÄ«t, ja par solÄ«jumu nepildÄ«šanu nav nekādas atbildÄ«bas?!

Ja partijai nav savas ideoloÄ£ijas un tai pakārtotas politikas, bet ir tikai no dažādām ideoloÄ£ijām patapināti saukļi un vÄ“lÄ“tāju gaumei piemeklÄ“ti skaisti solÄ«jumi, tā drÄ«zāk ir mafiozs ekonomisks grupÄ“jums, kas tÄ«ko pÄ“c varas, nevis politiska partija. Un novÄ“rst šÄdu situāciju bÅ«tu ļoti vienkārši. Atliktu tikai Politisko partiju likumā iestrādāt prasÄ«bu katrai politiskai partijai obligāti deklarÄ“t savu pārstāvÄ“to ideoloÄ£iju, no tās izrietošo politisko platformu un partijas programmu. Ja partija vai kāds no partijas ievÄ“lÄ“ts deputāts savā darbÄ«bā neievÄ“ro šo partijas deklarÄ“to ideoloÄ£isko un politisko platformu un rÄ«kojas pretÄ“ji tai, partija zaudÄ“ politiskās partijas statusu un tiesÄ«bas turpmāk uz vÄ“lÄ“šanām izvirzÄ«t savus kandidātus. Tikko šÄds fakts konstatÄ“ts, visi šÄ«s partijas deputāti zaudÄ“ savus deputātu mandātus un tiek atbrÄ«voti no darba Saeimā bez kādām atlaišanas kompensācijām. Viss.

Ar to pašu Latvijā bÅ«tu beidzies tukšo solÄ«jumu laiks, un pašas partijas rÅ«pÄ“tos par to, lai deputāti nepieviļ savus vÄ“lÄ“tājus. Ja šobrÄ«d vÄ“lÄ“šanās svarÄ«gākās ir ar reklāmas palÄ«dzÄ«bu politiÄ·u iegÅ«tās vÄ“lÄ“tājus simpātijas un uzpÅ«stie reitingi, tad ieviešot šÄdus noteikumus, vÄ“lÄ“šanās cilvÄ“kiem bÅ«tu iespÄ“ja izvÄ“lÄ“ties vispirms jau pašu galveno – to, pÄ“c kādiem ideoloÄ£iskiem principiem un ar kādu šai ideoloÄ£ijai pakārtotu politiku viņi vÄ“las, lai tiktu pārvaldÄ«ta viņu valsts.

Runājot par partiju varas atbilstÄ«bu tautas interesÄ“m, nevar nepieminÄ“t 1934. gadā Kārļa Ulmaņa vadÄ«to valsts apvÄ“rsumu, kad tika pārtraukta no partiju deputātiem sastāvošÄs Saeimas darbÄ«ba un Kārlis Ulmanis, ieceļot sevi par Ministru prezidentu (vÄ“lāk arÄ« Valsts prezidentu), izveidoja jaunu Ministru kabinetu un pārņēma valsts vadÄ«bu. Galvenais viņa arguments par izšÄ·iršanos šÄdai rÄ«cÄ«bai bija parlamentā notiekošie nepārtrauktie partiju savstarpÄ“jie Ä·Ä«viņi par savtÄ«giem mÄ“rÄ·iem un ietekmi, kas bÅ«tiski kaitÄ“ja Saeimas spÄ“jai darboties tautas un valsts interesÄ“s.

ŠÄdiem uzskatiem bija savs pamats. Straujākā ekonomiskā izaugsme Latvijā sākās tieši turpmākajos Ulmaņa valdÄ«šanas gados. Un te rodas jautājums. Vai autoritāra valsts pārvalde, kas pÄ“c savas uzbÅ«ves ir antidemokrātiska, pÄ“c savas bÅ«tÄ«bas var bÅ«t demokrātiskāka (sabiedrÄ«bas vairākuma interesÄ“m atbilstošÄka) par partiju veidoto parlamentāro valsts pārvaldi?

Neatklāšu neko jaunu, ja teikšu, ka jebkura valsts vara ir sava veida diktatÅ«ra. Un svarÄ«gi ir tieši tas, ko šÄ« diktatÅ«ra pārstāv – sabiedrÄ«bas vairākumu vai kādu šauru aprindu intereses. Kādas šobrÄ«d ir Latvijas valdÄ«bā iekļuvušo politisko partiju intereses? Maksimāli izmantot šo četrus gadus ilgo varas periodu savā un savu “sponsoru” labā, jo, ņemot vÄ“rā sastrādāto, nākamajās vÄ“lÄ“šanās visdrÄ«zāk nāksies piedzÄ«vot zaudÄ“jumu. Turpretim nacionālā valstÄ« autoritārai valsts pārvaldei ar prezidentu vai ministru prezidentu priekšgalā nav šÄdu četru gadu perioda, toties no tā, kādā mÄ“rā šÄ« autoritatÄ«vā valsts pārvalde darbojas tautas interesÄ“s, ir atkarÄ«ga gan visas nacionālās valsts, gan pašas autoritatÄ«vās valdÄ«bas pastāvÄ“šana.

TāpÄ“c autoritatÄ«va, nacionāla valsts pārvalde ir daudz motivÄ“tāka darboties sabiedrÄ«bas vairākuma (tautas) interesÄ“s nekā no dažādām politiskām un ideoloÄ£iskām partijām sastāvošs parlaments. Protams, arÄ« autoritārai valsts pārvaldei ir savi trÅ«kumi. VÄ“sturÄ“ zināmi daudzi piemÄ“ri, kad gan autoritāri, gan parlamentāri režīmi vÄ“lāk pārvÄ“ršas par asiņainām diktatÅ«rām. TāpÄ“c svarÄ«ga ir ne tik daudz valsts varas struktÅ«ras uzbÅ«ves atbilstÄ«ba demokrātijas principiem, cik valsts ideoloÄ£ija, (ideoloÄ£iskā platforma), ko pārstāv šÄ« valsts varas struktÅ«ra un uz ko tā bÅ«vÄ“ savu valsts politiku.

Novērtē šo rakstu:

0
0