Iesaki rakstu:

Es apzinos, ka šÄds virsraksts var tikt uzskatÄ«ts par visai provokatÄ«vu un varu tikt apsÅ«dzÄ“ts patriotisma trÅ«kumā. Bet patiesÄ«ba ir cita.

PatiesÄ«ba ir tā, ka šÄ« zemÄ«te, kuru sauc par Latviju un kuru es saucu par Dzimteni, iet iznÄ«cÄ«bas virzienā jau daudzus gadus. Tā novesta lÄ«dz agonijai tieši valsts darbošanās rezultātā. Un mani tas neatstāj vienaldzÄ«gu. Jo es mÄ«lu Latviju.

VÄ“l nekad tuvākajā zināmajā vÄ“sturÄ“ Latvijai nav bijuši tik slikti saimnieki. Vai tie bijuši zviedri vai vācieši, vai krievi – neviens režīms nav tā izretinājis latviešu tautas rindas, neviena vara nav tā izsaimniekojusi Latvijas lielāko dabas bagātÄ«bu, ko mÄ“dza saukt par zaļo zeltu – mežus, neviena no iepriekšÄ“jām varām nav tik parazÄ«tiski ekspluatÄ“jusi iepriekšÄ“jo režīmu un cilvÄ“ku radÄ«tās vai nosargātās materiālās un nemateriālās vÄ“rtÄ«bas.

Nekad vÄ“l cilvÄ“ki nav tik masveidÄ«gi bÄ“guši no šejienes. Viņi bÄ“g no Latvijas valsts. ŠÄ·iet, neviena iepriekšÄ“jā vara nav tik ļoti noplicinājusi Latviju un nav bijusi tik atklātā kara stāvoklÄ« ar tautu. Pat padomju vara – ne.

Latvijas valdÄ«ba ir mazinājusi dievbijÄ«bas un saucamo “tradicionālo” reliÄ£iju ietekmi un agresÄ«vi ieviesusi visnecilvÄ“cÄ«gāko reliÄ£iju no visām – to, ko mÄ“dz saukt dažādos vārdos, proti: kapitālisms, tirgus ekonomika, Rietumu sistÄ“ma, demokrātija utt. Nosaukumi dažādi, bet bÅ«tÄ«ba viena – tā ir reliÄ£ija. Turklāt – akla reliÄ£ija. Naudas reliÄ£ija. Un šeit es nesaku, ka nauda kā preču un pakalpojumu ekvivalents nebÅ«tu vajadzÄ«ga. Es tiešÄm runāju par reliÄ£iju. Kad cilvÄ“ks tic tam, kas nav fakts.

Jo tikai akls un stulbs cilvÄ“ks var ticÄ“t tādām aplamÄ«bām, kā “tirgus visu noliks savā vietā”, “tirgus visu sakārtos”, “vajag attÄ«stÄ«ties un paaugstināt konkurÄ“tspÄ“ju” utt. PatiesÄ«ba ir krietni nepievilcÄ«gāka – nekas netiek “sakārtots”, un nekas nenostājas “savā vietā”. Vienkārši – lielākais aprij mazāko. Vai Latvijas gadÄ«jumā – tas, kas pie varas, nospiež to, kurš pie varas nav. Un viss. Sakārtots.

Šim “attÄ«stÄ«bas” interesantajam rezultātam es pievÄ“rsu uzmanÄ«bu jau pasen, veidodams savu zemnieku saimniecÄ«bu, tādēļ ilustrÄ“šu sistÄ“mas darbÄ«bu ar piemÄ“riem no lauksaimniecÄ«bas jomas..

VÄ“l deviņdesmito gadu sākumā laukos valdÄ«ja saimnieciskā rosÄ«ba. Visiem bija darbs, cilvÄ“ki savās nelielajās piemājas saimniecÄ«bās ražoja un apgādāja ar visaugstākās kvalitātes, ekoloÄ£iski tÄ«ru pārtiku ne tikai sevi un savas Ä£imenes, bet arÄ« daudzos pilsÄ“tas radus. Radiņu automašÄ«nas pÄ“c ciemošanās laukos devās uz RÄ«gu, gandrÄ«z vai “pakaļas” pa zemi vilkdamas. Visi priecÄ«gi – gan laucinieki, gan pilsÄ“tnieki. Bet... Kas bija ieguvums vieniem, tas zaudÄ“jums – otriem.

Kapitālistiskā sistÄ“ma, kura bÅ«tÄ«bā ir parazÄ«tiska, un cilvÄ“ki, kuri aiz tās stāv, nevarÄ“ja samierināties ar šÄdu notikumu gaitu. Turpmāk tekstā sauksim viņus par “Trešo”. Pamazām, pamazām viņi iespraucās pa vidu dabiskajam “ražotājs – patÄ“rÄ“tājs” formātam un sāka audzÄ“t savu – parazÄ«tisko – laupÄ«juma daļu. ĶēdÄ“ “ražotājs-pārstrādātājs-tirgotājs-pircÄ“js” tirgotājs sāka diktÄ“t noteikumus.

ŠÄdos apstākļos vidÄ“jie posmi, lai palielinātu savu peļņu, samazināja lauksaimniecÄ«bas produktu iepirkumu cenas, un daļai ražotāju, lai izdzÄ«votu, bija jāpaplašinās, bet daļa pārtrauca savu saimniecisko darbÄ«bu. VÄ“l pÄ“c laiciņa arÄ« daļa no tiem, kuri bija “attÄ«stÄ«jušies” un “paplašinājušies”, pārtrauca savu darbošanos, un viņu Ä«pašumus un zemes pārņēma skaitliski arvien mazāks ražotāju atlikums. Lieki teikt, ka, neskatoties uz iepirkuma cenu zemo lÄ«meni, pircÄ“js neko neieguva – cenas veikalos tikai auga...

Pa to laiku...

“Trešais” - starpnieks nekaunÄ«gā, valsts atbalstÄ«tā veidā audzÄ“ja ekonomiskos muskuļus un sāka diktÄ“t noteikumus. Visspilgtākais piemÄ“rs tam ir piena ražošana. Starpnieks Ä·Ä“rās pat pie valodas un vārdu nozÄ«mes mainÄ«šanas. Visaugstākās kvalitātes 5% pienu, ko slauc zemnieks, viņš nosauca par “izejvielu”, no kuras iegÅ«st... pienu. Bet tas 0,5% dzÄ“riens, ko “trešais” ir smuki iepakojis un pārdod kā pienu, NAV piens. Dabā tāda produkta nav. Vienkārša iemesla dēļ – neviena, pat viskārnākā govs, kas pat nespÄ“j nostāvÄ“t kājās un skatās nāvei zobos, neiedos pienu ar tik zemu tauku saturu; viņa vispirms nobeigsies.

Korekti būtu saukt to citā vārdā, par kādu piena dzērienu, piemēram.

Bet “trešajam” tas nav izdevÄ«gi. Jo par “izejvielu” var maksāt maz, bet Å«deņaino dzÄ“rienu baltā krāsā nosaucot par pienu – dabÅ«t daudz. Bet pa vidu – var nokrejot “izejvielu” un saražot no tās sviestu, krÄ“jumu, biezpienu un sieru. Vai jÅ«s zināt, ka vÄ“l pirms pārdesmit gadiem faktiski katrā pagastā bija sava pienotava? Vai jÅ«s bÅ«tu pret iespÄ“ju nopirkt svaigus, kvalitatÄ«vus un lÄ“tus piena produktus? IespÄ“jams, ka daudzi arÄ« bÅ«tu pret, jo vienkārši vairs neatceras vai nezina, kā Ä«sti produkti garšo. Un kādu ietekmi uz veselÄ«bu tie atstāj. Bet tas ir cits stāsts.

Vārdu sakot – ražošanu “optimizÄ“ja” un pakārtoja nevis iedzÄ«votāju, bet tirgotāju, lielveikalu Ä«pašnieku interesÄ“m, sākot ražot izstrādājumus ar gariem derÄ«guma termiņiem. Ražošanas “attÄ«stÄ«bas' un “modernizācijas” rezultātā pircÄ“js nu varÄ“ja iegādāties nedēļu vai pat mÄ“nesi vecu produktu, kurš izskatÄ«jās un garšoja kā svaigs. Un, neskatoties uz iepirkuma cenu smieklÄ«gi zemo lÄ«meni, pircÄ“js no tā neko neieguva.

Starp citu, Latvijas jaunākajā vÄ“sturÄ“ bija prezidents, kuram šis pārstrādātāju – tirgoņu diktāts nešÄ·ita pareizs. Prezidents atļāvās publiski paust viedokli, ka “zemniekam vajadzÄ“tu saņemt par pienu vismaz pusi no veikala cenas”. Ko lai saka – prātÄ«gi vārdi. Citādās domās bija kāds no “trešajiem” - bÄ“dÄ«gi populārs piena pārstrādes rÅ«pnÄ«cas Ä«pašnieks. Viņš publiskā telpā žultaini paņirdza, ka “prezidents izceļas ar patÄ«kamu naivumu”...

Bet atgriežamies pie velnišÄ·Ä«gās sistÄ“mas, kuru sauc par kapitālismu un kurš nu ienāca Latvijas laukos. Kapitālisma amoralitāte un spÄ“ks ir idejā, ka visu var nopirkt par naudu. Visu. Par šo stulbo domu varÄ“tu tikai pasmaidÄ«t, bet – nekā. Naudas reliÄ£ijas adepti, cilvÄ“ki, kas tic, ka viss – zeme, meži, ezeri, Å«dens, dzÄ«ves telpa, izglÄ«tÄ«ba, veselÄ«ba, kultÅ«ra, drošÄ«ba, cilvÄ“ki, cilvÄ“ku orgāni, sievietes, vÄ«rieši, utt. ir izsakāms naudas izteiksmÄ“, nu ir piešÄ·Ä«ruši naudai gluži vai maÄ£iskas Ä«pašÄ«bas.

Visi tagad domā – bÅ«tu tik nauda, tad bÅ«s arÄ« laime. Bet – atkal nekā. Laimes kā nav, tā nav. Interesanti ir tas, ka pat no šÄ«s naudas reliÄ£ijas sistÄ“mas smagi cietuši cilvÄ“ki turpina uzskatÄ«t, ka kapitālisms ir labs un pareizs. Un maz ir to, kuri saprot, ka sistÄ“ma, kāda pašlaik valda Latvijā, ir materiālo vÄ“rtÄ«bu pārdale. Jo bagātāki kļūst vieni, jo nabagāki – citi. Laukos tas vizualizÄ“jas zemes Ä«pašumu pārdalÄ“.

Man bija interesanti un vienlaikus bezgala skumji redzÄ“t, cik kāri laucinieki lasÄ«ja krāšÅ†os, ilustrÄ“tos žurnālus par lauksaimnieciskās ražošanas “modernizāciju”, “attÄ«stÄ«bu”, “optimizāciju” un tml. Viņi savā vientiesÄ«bā ņēma dāsni piedāvātos kredÄ«tus un lÄ«zingus, neaizdomādamies par to, ka, Jānim “attÄ«stoties”, kaimiņu PÄ“terim bÅ«s jābrauc uz Īriju sÄ“nes lasÄ«t, bet pÄ“c laiciņa, “attÄ«stoties” kaimiņu Jurim, arÄ« Jāņa zemÄ«te mainÄ«s saimnieku. Jo “paplašināties” un “optimizÄ“t” ražošanu var tikai uz kāda kaimiņa rÄ“Ä·ina... Un tā – lÄ«dz pagastā bÅ«s palikuši vien daži “lielsaimnieki”.

Lai izveidotos viena 1000 ha lielsaimniecÄ«ba, apmÄ“ram 40 Ä£imenÄ“m bija jāzaudÄ“/jāpārdod iekopta saimniecÄ«ba, kura bijusi spÄ“jÄ«ga nodrošināt ar visu dzÄ«vei nepieciešamo daudzus jo daudzus cilvÄ“kus. Tagad tām – ceļš zem kājām. Vai eksistÄ“šana cilvÄ“ka cieņu pazemojošos apstākļos. Jo valsts viņiem nepalÄ«dzÄ“ja. Tieši pretÄ“ji – valsts visādi veicināja genocÄ«du pret tautu, Ä«paši laukos dzÄ«vojošajiem, nekaunÄ«gi izmantodama ar viltu, meliem un nekaunÄ«bu iegÅ«to varu. Nu sakiet – kam man tāda valsts vajadzÄ«ga?

Mana vectÄ“va saimniecÄ«ba ar tās 13 ha zemes spÄ“ja nodrošināt ar uzturu un naudu astoņu cilvÄ“ku Ä£imeni. Retorisks jautājums: kādēļ mÅ«sdienās vienam saimniekam ir jāapstrādā 1000 ha? Lai dzÄ«votu?... LoÄ£iski spriežot un ņemot vÄ“rā milzÄ«go tehnikas progresu, vajadzÄ“tu bÅ«t pretÄ“ji – ražošanai lÄ“tākai un efektÄ«vākai, darba dienai – Ä«sākai. Bet – nav. Kurš un cik cilvÄ“ki ir ieguvÄ“ji no lielsaimniecÄ«bu izveidošanas daudzu jo daudzu nelielu, bet dzÄ«votspÄ“jÄ«gu Ä£imenes saimniecÄ«bu vietā?

Jā, tagad laukos strādā ar dārgiem, protams – lÄ«zingā pirktiem traktoriem un kombainiem. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ sistÄ“mai viņi der labāk nekā tie saimnieku un saimnieču tÅ«kstoši, kuri apdzÄ«voja Latvijas laukus agrāk. Jo lielsaimnieks vispirms baro augļotāju - banku un lÄ«zinga kompāniju, bet pÄ“c tam – savu Ä£imeni. Vienu Ä£imeni. Bet tie neskaitāmie saimnieki, kuri bija pirms viņa, vispirms baroja savas Ä£imenes, bet to, kas palika pāri, – pārdeva. Un kapitālisma simbolam – bankām no šÄ«m nelielajām, bet efektÄ«vajām saimniecÄ«bām nekas neatleca. Ko nu?! Skaidrs - nepieciešamas reformas...

Bija laiks, kad lauku saimniecÄ«ba ar divām govÄ«m varÄ“ja izbarot veselu Ä£imeni, un vÄ“l nopelnÄ«t pietiekoši daudz naudas. DrÄ«z vien tam jau vajadzÄ“ja sešas govis. Tad – divpadsmit. Tad – divdesmit. Pirms dažiem gadiem par minimālo slaucamu govju skaitu rentablai saimniekošanai tika uzskatÄ«ts piecdesmit. Pašlaik – nezinu, bet zinu, ka jau ir fermas, kur govju skaits sasniedz sešus simtus. Vienam saimniekam!

Protams, viņam ir daži kalpi, iespÄ“jams – bijušie saimnieki. Un tas, ka saimnieki kļuvuši par kalpiem, nebÅ«t nav tādēļ, ka viņi slikti saimniekoja. Vienkārši – kapitālismā tā kroplÄ«gajā, antihumānajā veidā tā ir iekārtots, ka, lai kāds kļūtu bagāts, daudziem jākļūst nabagiem. Kā tajā spÄ“lÄ“, kur uz desmit spÄ“lÄ“tājiem ir deviņi krÄ“sli. SpÄ“lÄ“tājs, kuram pietrÅ«kst krÄ“sla, nav ne ar ko sliktāks par pārÄ“jiem. Vienkārši – kādam jāpaliek ārpusÄ“. Un tā – visu laiku. Astoņi krÄ“sli, septiņi, seši. VienmÄ“r kāds paliek ārpusÄ“. Bet viņa un viņa Ä£imenes liktenis nevienu neinteresÄ“.

Pat ieviesuši jaunvārdu – lÅ«zeris... Sak – nemāk strādāt. Un tas, ka “lÅ«zeris” ir ilgus gadus sekmÄ«gi saimniekojis, vairs neko nenozÄ«mÄ“. Kapitālisms, piemānÄ«jis cilvÄ“kus ar saldām pasakām par ražošanas modernizāciju, nu ir atņirdzis zobus...Bet daudzu nelielu saimniecÄ«bu nomaiņa ar mazskaitlÄ«gām, bet lielām palÄ«dz sasniegt arÄ« citus kapitāla turÄ“tāju un cilvÄ“knÄ«dÄ“ju mÄ“rÄ·us, neskaitot augļotāju peļņas nodrošināšanu. Un proti - sociālo problÄ“mu, tādu kā bezdarbs, nabadzÄ«ba un demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās radÄ«šana. Es teiktu – mākslÄ«ga un ļaunprātÄ«ga radÄ«šana.

Runājot par teritoriju un zemi, kas, neapšaubāmi ir svarÄ«ga valstiskuma sastāvdaļa, situācija ir pat bÄ“dÄ«gāka, kā sākumā šÄ·iet. Jo...

Lielsaimnieki, kuri iegÅ«st “Ä«pašumā” zemi, arÄ« ir tikai bandinieki nelietÄ«gā zemes sagrābšanas shÄ“mā; viņi izdara “melno darbu” - apvieno nelielos zemes gabaliņus lielākos. Jo tie, kas viņus finansÄ“, negrib “krāmÄ“ties” ar mazajiem lauciņiem. Turklāt - var bÅ«t sarežģīta to iegāde, ja pircÄ“js neprot latviski. Jo lielsaimnieks nepÄ“rk zemi par savu naudu. Parasti tiek ņemts aizdevums, un jauniegÅ«tā zeme automātiski kļūst par Ä·Ä«lu, bet aizdevuma neatmaksas gadÄ«jumā – pāriet naudas aizdevÄ“ja Ä«pašumā. Otrkārt – pat savu lÄ«dzekļu ieguldÄ«šanas gadÄ«jumā zeme kalpo kā nodrošinājums citiem kredÄ«tiem. Bet to lielsaimniekiem parasti ir daudz. Viens-divi neražas (vai mākslÄ«gi izraisÄ«ti zemu graudu cenu) gadi, un - uzminiet, kam piederÄ“s Latvijas āres?...

Šeit es runāju par atlikušajām. Jo liela teritorijas daļa jau ir iztirgota.

Un tagad es pateikšu kaut ko tādu, par ko daudzi lasÄ«tāji metÄ«sies man virsÅ« un krāsos “sarkanu”.

Es uzskatu, ka VISÄ€M DABAS BAGÄ€TĪBÄ€M, tādām, kā zeme, meži, ezeri, upes,dabas pieminekļi utt. IR JÄ€BŪT VALSTS (tautas) ĪPAŠUMÄ€. Un lÅ«k, kādēļ.

Pakļaujot visu naudas sistÄ“mai un padarot par pirkšanas-pārdošanas objektu, mÄ“s ne tikai pakļaujamies totālai demoralizācijai, bet varam palikt vispār bez nekā. Jo, piemÄ“ram, tāda liela transatlantiska kompānija kā „Coca-Cola” varÄ“tu nopirkt visu mazo Latviju, šÄ·iet, bez liela roba savā budžetā. Jau tagad daudzviet Kurzemes jÅ«rmalā vietÄ“jais var paskatÄ«ties uz jÅ«ru tikai pa gabalu – vācieši izpirkuši piekrastes zemi un aizlikuši priekšÄ sÄ“tas. Liepājas pusÄ“ – lietuvieši. ZemgalÄ“ – dāņi. PiemÄ“ru ir daudz.

Pat kapitālisma apstākļos šeit varÄ“tu no tāda scenārija izvairÄ«ties, ja tautai bÅ«tu krietna valsts, kas to pasargātu. Bet nav... VÄ“rojot šodienas (arÄ« vakardienas un aizvakardienas) notikumus, ir acÄ«mredzami, ka Latvijas valsts un cilvÄ“ki, kas to pārstāv, nav tautas draugi un nepārstāv tās intereses. Bet arÄ« tas vÄ“l nav viss.

AtšÄ·irÄ«bā no nelielajām, bet nosacÄ«ti neatkarÄ«gajām saimniecÄ«bām, kuras pārsvarā saimniekoja diezgan “zaļi”, lielsaimniecÄ«bas, kuras ir orientÄ“tas uz maksimālas peļņas gÅ«šanu, ir viegli manipulÄ“jamas un saimnieko “konvencionāli”. Tas nozÄ«mÄ“, ka ražošanas procesā tās pielieto ar likumu atļautu Ä·Ä«miju, kas palÄ«dz palielināt ražu vai paaugstināt rentabilitāti. Un te rodas milzÄ«gas problÄ“mas. Tiesa gan – ne ražotājiem un arÄ« ne tirgotājiem. Tās rodas pircÄ“jiem un patÄ“rÄ“tājiem, jo daudzi preparāti, piemÄ“ram, plaši pielietotais “Raundap” (glifosāts) pÄ“c daudzu pÄ“tÄ«jumu rezultātiem, negatÄ«vi iedarbojas uz cilvÄ“ku veselÄ«bu. Īpaši – uz reproduktÄ«vo. Ir viedoklis, ka šis preparāts izraisa arÄ« vÄ“zi. Daudzās pasaules valstÄ«s tas jau ir aizliegts.

Nevar nepieminÄ“t, ka “Raundap” lielražotājs ir “Monsanto”, kas savu slavu ieguva jau Vjetnamas kara laikā. Koncerns ražoja amerikāņu armijai preparātu “Agent Orange”, ar kuru migloja džungļus, lai kokiem nobirtu lapas un vjetnamieši zem to lapotnÄ“m nevarÄ“tu paslÄ“pties. Tas sakropļoja cilvÄ“kus un vÄ“l ilgi pÄ“c kara nomiglotajos apvidos dzima ļoti daudz bÄ“rnu ar iedzimtām patoloÄ£ijām. Tagad tiek indÄ“ta Latvijas zeme.

 AtsevišÄ·s stāsts ir par parazÄ«tiem – augļotājiem, kurus tagad nezin kāpÄ“c sauc par finansistiem, komersantiem, bankām, kredÄ«tiestādÄ“m vai vÄ“l kā citādāk. Jo „augļotājs” neskan sevišÄ·i smalki. Bet precÄ«zi izsaka bÅ«tÄ«bu. ParazÄ«ts – augļotājs nesÄ“j, nebÅ«vÄ“, neapkalpo pie galda. Viņš nedara neko sabiedrÄ«bai derÄ«gu, bet pārtiek no citu darba. Bet nauda pie viņa plÅ«st. Nauda, kurai piešÄ·Ä«ruši vÄ“rtÄ«bu tie, kuri kaut ko dara. Bet vistrakākais – piesaistot cilvÄ“kus naudas sistÄ“mai tās viskroplÄ«gākajā formā, augļotāji iegÅ«st varu pār tiem!

Šajā sistÄ“mā arÄ« politiÄ·i pārsvarā ir tikai bandinieki. Viņi realizÄ“ virs viņiem stāvošu spÄ“ku intereses, par ko tiek dāsni atalgoti. Lieki teikt, ka tie ir JÅ«dasa graši, kuri pÄ“c neatceļamā “ko sÄ“si, to pļausi” likuma to ņēmÄ“jiem sagādās JÅ«dasa liktenim lÄ«dzÄ«gu. Nu neticu es tam, ka tautai nolaupÄ«tais varÄ“tu nest laimi un labklājÄ«bu! Nāk prātā sens teiciens: “SlepenÄ«bā Ä“sta maize garšo lieliski, bet pÄ“c tam mute pilna zvirgzdu.”

Ekonomikai ir jākalpo katra cilvÄ“ka interesÄ“m, tai jābÅ«t vÄ“rstai uz cilvÄ“ka vajadzÄ«bu apmierināšanu, nevis uz Ä«pašumu un citu materiālu vÄ“rtÄ«bu pārdali par labu naudas zuteņa turÄ“tājiem. Viņiem nekad nebÅ«s gana, un nekad viņi nepateiks – pietiek!

VÄ“stures ratu mÄ“s atpakaļ pagriezt nevaram. Un nevajag. MÄ“s varam mācÄ«ties no savām kļūdām un rÅ«gtās pieredzes un pārstāt atkal un atkal kāpt uz grābekļa. CilvÄ“ku, kurš bez mitas atkārto vienu un to pašu kļūdu, sauc par muļķi.

 Kā lai sauc tautu, kura to dara jau daudzus gadus? Kā lai sauc tautu, kura ir radÄ«jusi simtiem miljonāru, pati kļūdama tik nabadzÄ«ga, ka masveidā jādodas uz svešÄm zemÄ“m laimi meklÄ“t? Bet atlikušie... Atlikušie turpina rātni tecÄ“t uz vÄ“lÄ“šanām un cerÄ“t, ka kaut kas mainÄ«sies. Mainās jau ar... Bet – ne uz labu. Jo daudzās Latvijas politikas ikonas - tipiņi, kuru sejas nenozÅ«d no TV ekrāniem jau padsmitiem gadu, kļūst arvien treknāki un nekaunÄ«gāki.

Bet arÄ« viņi nav neko gudrāki par tautu. Jo parazÄ«ts, kuram ir kaut neliels intelektuāls potenciāls, saprot, ka viņš var dzÄ«vot tikai tik ilgi, kamÄ“r dzÄ«vs ir upuris. Kad nebÅ«s vairs ko sÅ«kt, arÄ« parazÄ«tam jāiet bojā. Pret to nebÅ«tu nekas iebilstams, bet slikti ir tas, ka upuris nobeidzas vispirms, tādÄ“jādi viņam izpaliek pat gandarÄ«jums par parazÄ«ta galu.

Latvija ir tik tuvu aiziešanai vÄ“sturÄ“ kā, šÄ·iet, nekad. Demogrāfiskā situācija ir drÅ«ma. Bet tā ir tautas veselÄ«bas un labklājÄ«bas rādÄ«tājs. NÄ“, nÄ“ - ne bagātÄ«bas. ArÄ« bagātās valstis izmirst. LabklājÄ«bas. Tā ir tad, kad cilvÄ“kam visa nepieciešamā pietiek, kad viņam nav stresa par izdzÄ«vošanu vai rÄ“Ä·inu nomaksu. Kad viņam nav stresa, ikdienā redzot netaisnÄ«bu un nekaunÄ«bu tiesu sistÄ“mā, vai stresa no tā, ka regulāri tiek mainÄ«ti spÄ“les noteikumi, izgudroti jauni un celti esošie nodokļi utt.

Labi klājas cilvÄ“kam tad, kad viņš var neraizÄ“ties par savu bÄ“rnu nākotni. Kad var bÅ«t drošs, ka vecumdienās viņu nenomaksāta Ä«pašuma nodokļa dēļ neizliks no paša celtās mājas. Kad ar no Latvijas aizbÄ“gušajiem radiem un draugiem atkal varÄ“s satikties šajā zemÄ“ aci pret aci, nevis paretam sazināties ar viņiem “Skaipā”. Kad par korupciju un/vai savtÄ«gu amata vai stāvokļa izmantošanu vainÄ«gos sauks par noziedzniekiem un liks cietumā. LabklājÄ«ba var bÅ«t tikai tad, ja valda taisnÄ«ba.

Tā visa mums nav. Un te nav vainÄ«gi nav ne krievi, ne zviedri, ne vācieši. To ir panākusi Latvijas valsts ar savu iedzÄ«votāju – gan vientiešu un muļķu, gan vienkārši paklausÄ«gu, labticÄ«gu un naivu cilvÄ“ku atbalstu. Tas nav apvainojums, bet secinājums. Saka, ka katrai tautai ir tāda valdÄ«ba, kādu tā pelnÄ«jusi. Ja tā, tad diagnoze tautai ir smaga... Bet man latviešus un citus Latvijas iedzÄ«votājus ir žēl. Man šÄ·iet, ka viņi jau pārpārÄ“m samaksājuši par visu savu naivumu un visām savām kļūdām.

Es personÄ«gi esmu noguris no šÄ«s valsts. VÄ“l nekad tās funkcionāri nav apjautājušies par manu vai manas Ä£imenes labklājÄ«bu. LÄ«dz šim viņus interesÄ“jis ir tikai viens – cik no manis var dabÅ«t. Un viss. Tādēļ es gaidu tās galu, uz ko tā pārliecinoši virzās. Jo agonija nevar ilgt mūžīgi.

Saka, ka “katram melnam mākonim ir zelta maliņa”. Kaut kā gals ir kaut kā cita sākums. Man ir cerÄ«ba, ka tas, kas nāks vietā, bÅ«s labāks. Labāks un draudzÄ«gāks Latvijas tautai, katram tās iedzÄ«votājam. SavÄ“jais. Es gaidu, ka Latvijas tautai bÅ«s pašai sava - tāda valsts, kura kalpos cilvÄ“kiem, kura, pirms uzlikt naudas sodu vai paaugstināt/piedzÄ«t nodokli, pajautās – kā tu, draugs, dzÄ«vo? Kā jÅ«s iztiekat? Ar ko var palÄ«dzÄ“t?

Tādu valsti es uzturÄ“šu ar prieku. Bet pagaidām... Pagaidām es gaidu saucienu – Karalis ir miris! Lai dzÄ«vo karalis!