Iesaki rakstu:

LāčplÄ“ša diena ir kopÄ«giem spÄ“kiem – karavÄ«ru, brÄ«vprātÄ«go, sieviešu, jauniešu, politiÄ·u, ierÄ“dņu utt. – gÅ«tas UZVARAS piemiņas diena. 1919. gada 11. novembrÄ« tika gÅ«ta uzvara ne tikai pār pretinieku – pulkveža Pāvela Bermonta komandÄ“to Rietumu brÄ«vprātÄ«go armiju RÄ«gā, bet arÄ« pār neticÄ«bu saviem spÄ“kiem, neticÄ«bu savas valsts nākotnei un neatkarÄ«bai.

1918. gada 18. novembrÄ« Tautas padome svinÄ«gā sÄ“dÄ“ proklamÄ“ja neatkarÄ«gu Latvijas valsti. Taču sākums bija grÅ«ts. Vara Latvijā joprojām atradās 1. pasaules kara laikā izveidoto vācu okupācijas iestāžu rokās, un tās tikai pamazām atsevišÄ·as funkcijas sāka nodot jaunās valsts pārstāvjiem. Turklāt sākās lielinieku Sarkanās armijas iebrukums Latvijā.

Lai aizstāvÄ“tu jaunās valsts neatkarÄ«bu, Pagaidu valdÄ«bai ar Kārli Ulmani priekšgalā nācās noslÄ“gt sadarbÄ«bas lÄ«gumu ar Vācijas valdÄ«bas pilnvaroto pārstāvi Augustu Vinnigu. Taču iedzÄ«votāju vidÅ« valdÄ«ja neuzticÄ«ba vācu varai, un tas apgrÅ«tināja jau tā sarežģīto situāciju. Bija nepieciešams vairāk nekā pusgads, lai valdÄ«bai ar reāliem darbiem pakāpeniski izdotos iegÅ«t un nostiprināt atbalstu tautā. Liela nozÄ«me šajā procesā bija arÄ« latviešu bruņoto vienÄ«bu panākumiem cīņā pret lieliniekiem KurzemÄ“ un VidzemÄ“, kā arÄ« pret reakcionārajiem vācu spÄ“kiem CÄ“su kaujās.

TomÄ“r CÄ“su kaujās sakauto un pÄ“c pamiera lÄ«guma KurzemÄ“ un ZemgalÄ“ izvietoto vācu spÄ“ku vadÄ«ba nebija gatava padoties un atteikties no saviem plāniem Baltijā. Papildus tam Jelgavā un tās apkārtnÄ“ no Vācijas sāka ierasties bijušÄs cariskās Krievijas armijas karavÄ«ri, kuri bija savervÄ“ti karagÅ«stekņu nometnÄ“s cīņai pret lieliniekiem Krievijā. Šo vienÄ«bu komandieris bija pulkvedis Pāvels Bermonts, kurš drÄ«zumā viņš kļuva par vācu–krievu apvienoto spÄ“ku komandieri. Šos spÄ“kus vienoja vÄ“lme cÄ«nÄ«ties par Krievijas impÄ“rijas un Vācijas varenÄ«bas atjaunošanu. PÄ“c viņu domām, viens no šÄ·Ä“ršÄ¼iem šo mÄ“rÄ·u sasniegšanā bija arÄ« neatkarÄ«ga Latvija.

Latvijas valsts un armijas vadÄ«bai, kā arÄ« jebkuram Latvijas iedzÄ«votājam bija skaidrs, ka gaidāma izšÄ·irÄ«gā cīņa par tiesÄ«bām dzÄ«vot savā, neatkarÄ«gā Latvijā. Nebija šaubu, ka rezultāts ir atkarÄ«gs tikai un vienÄ«gi no pašu spÄ“jām vienoties kopÄ“jai cīņai.

Pavērsiens

Bermontiešu uzbrukums RÄ«gai sākās agrā 8. oktobra rÄ«tā. Bermontiādes sākums Latvijas armijai bija grÅ«ts posms un smags pārbaudÄ«jums. Jau pirmajās stundās kļuva skaidrs, ka uzvaru gÅ«t nebÅ«s viegli. Latvijas armijas vienÄ«bas, nespÄ“damas pretoties skaitliski lielākajam un labāk apbruņotajam pretiniekam, bija spiestas atkāpties. Lai pārvarÄ“tu grÅ«tÄ«bas, liela nozÄ«me bija augošajam tautas atbalstam. Tas izpaudās gan kā brÄ«vprātÄ«go pieteikšanās Latvijas armijā, kas liecināja par iedzÄ«votāju gatavÄ«bu ar ieročiem rokās aizstāvÄ“t savas valsts neatkarÄ«bu, gan kā civilpersonu iesaistÄ«šanās armijas atbalstÄ«šanā.

Lai apturÄ“tu bermontiešu uzbrukumu, bija nepieciešams kaujā iesaistÄ«t papildspÄ“kus, tāpÄ“c no ārrindas karavÄ«riem un no brÄ«vprātÄ«gajiem sāka formÄ“t jaunas rotas. LÄ«dz 8. oktobra vakaram RÄ«gā paspÄ“ja saformÄ“t septiņas rotas (apmÄ“ram 700 cilvÄ“ki) un nākamajā dienā – vÄ“l piecas. Turklāt valsts galvaspilsÄ“tas aizsardzÄ«bā iesaistÄ«jās ne tikai rÄ«dzinieki. PiemÄ“ram, 9. oktobra pÄ“cpusdienā RÄ«gā ieradās jaunformÄ“ts bataljons no Valmieras un CÄ“su komandantÅ«rām, kā arÄ« Valmieras gÅ«stekņu nometnes apsardzÄ«bas komanda. Kā brÄ«vprātÄ«gie armijā pieteicās visdažādākie cilvÄ“ki – to apliecina RÄ«gas Latviešu biedrÄ«bas namā 9. oktobrÄ« lÄ«dz pulksten 12.00 pieteikušos aptuveni 70 virsnieku un 300 kareivju sadalÄ«jums pa rotām: 1. rotā ieskaitÄ«ti Tautas padomes locekļi, RÄ«gas pilsÄ“tas domes locekļi un dažādu resoru darbinieki, 2. rotā – augstskolu audzÄ“kņi un mācÄ«bu personāls, 3. rotā – dažādu profesiju pilsoņi, 4. rotā – DrošÄ«bas departamenta darbinieki un skolnieki.

TomÄ“r cerÄ«bas, ka ar jaunformÄ“to rotu palÄ«dzÄ«bu Latvijas armijai izdosies apturÄ“t uzbrÅ«košo pretinieku vÄ“l RÄ«gas pievārtÄ“, nepiepildÄ«jās, jo karavÄ«ri lielākoties bija jau gados vecāki cilvÄ“ki vai arÄ« pārāk jauni, kuri vÄ“l nemācÄ“ja apieties ar ieročiem.

No virsleitnanta Jāņa Ķīseļa atmiņām: „Otrajā kaujas dienā (9. oktobrÄ«) man iedeva kādu rotu, saformÄ“tu no RÄ«gas fabriku strādniekiem, kuri visi bija tÄ“rpušies privātā un kuriem gan bija šautenes, bet tikai pa 20–30 patronām uz vÄ«ru. MÅ«s nosÅ«tÄ«ja uz Šmita eļļas fabriku kaujas rajona priekšnieka rÄ«cÄ«bā, un tas mÅ«s norÄ«koja uz Bauskas ceļa. Gaismai austot, kaut kā novietojāmies pa daļai vecos ierakumos, pa daļai grāvjos – mums nebija nekādu rÄ«ku, ar ko izrakt jaunus – un gaidÄ«jām pretinieku. (..) Tumsai iestājoties, arÄ« mums uzbruka lielāka vācu daļa. (..) Vairākkārt biju pieprasÄ«jis no kaujas rajona štāba patronas, bet tās nenāca. Tumsai iestājoties, varÄ“ja manÄ«t, ka mani ļaudis sāk pamazām izklÄ«st. (..) Vācu granātas sāka krist Torņakalna ielās un ap tiltu galiem, kad mÄ“s pārgājām Daugavu. No manas rotas nebija palicis pāri nekas, un es arÄ« nezināju, kā sauc kaut vienu no maniem kareivjiem, virsnieku šajā rotā man nebija neviena.”

Kaujām turpinoties, 9. oktobra vakarā ienaidnieks tuvojās Daugavas tiltiem. Atkāpšanās laikā lielākā daļa Latvijas armijas karavÄ«ru neapstājoties aizgāja lÄ«dz Juglas tiltiem, taču speciāli norÄ«kotas patruļas sÅ«tÄ«ja viņus atpakaļ uz RÄ«gas pozÄ«cijām. Gar Daugavas labo krastu sāka rakt ierakumus un gatavoties pretinieka uzbrukumu atsišanai. 10. oktobra rÄ«tā pāri tiltiem pārnāca pÄ“dÄ“jās Latvijas armijas vienÄ«bas, un pÄ“c tam Dzelzs un Pontona tilti tika pacelti. PÄ“c divu dienu neskaidrÄ«bas situācija nostabilizÄ“jās, un Daugava kļuva par robežlÄ«niju. Latvijas armijas rindas turpināja papildināt brÄ«vprātÄ«gie un mobilizÄ“tie karavÄ«ri. Kopumā oktobrÄ« karavÄ«ru rindas papildināja ap 8000 vÄ«ru. Tas bija ievÄ“rojams karavÄ«ru skaits, jo Latvijas armijā 1. novembrÄ« kopumā bija nedaudz vairāk par 50 000 karavÄ«ru, no kuriem kaujas sastāvā esošo skaits nepārsniedza 23 000. Uzlabojās situācija ar bruņojumu, jo no ārzemÄ“m pienāca lielāki ieroču un munÄ«cijas sÅ«tÄ«jumi. IedzÄ«votāji iesaistÄ«jās silto drÄ“bju vākšanā armijas vajadzÄ«bām.

Bez vÄ«riem spÄ“ka gados armijas rindas papildināja arÄ« jauni zÄ“ni. Starp viņiem bija arÄ« vÄ“lākais operdziedātājs Mariss VÄ“tra. No M. VÄ“tras atmiņām: „Nevaru atcerÄ“ties, kad Birznieku ieskaitÄ«ja mÅ«su rotas sastāvā. (..) Taču 3. novembrÄ« viņam, kā ziņnesim starp mÅ«su rotas un pulka komandieri, jau lode bija izskrÄ“jusi caur cepuri. Nākamajā dienā viņš ieradās pie manis un teica: „Rotas komandieris mani sÅ«tÄ«ja, mož’ka jums bÅ«šot darbi, kur mani lietāt.” Darba man pašam nepietika, bet biju pateicÄ«gs – tagad man bija palÄ«gs, kas kauju laikā manā vietā varÄ“s sargāt rotas grāmatas. Bez tam šis „možka”, kā viņu drÄ«z vien saukāja pat rotas komandieris, bija nepilnus 16 gadus vecs, tad jau es, ar saviem 17 gadiem pāri, biju daudz derÄ«gāks karotājs.”

Par padsmitnieku kā armijas ziņnešu gaitām vai izpalÄ«giem dažādos darbos savā dienasgrāmatā minÄ“jusi arÄ« rakstniece Ivande Kaija: „I. rautin raujas visur darboties lÄ«dz. Iet gan uz skolu šÅ«t [Klaustiņa Ä£imnāzijā ierÄ«kota kareivju mÄ“teļu darbnÄ«ca], gan turpat veļu mazgāt, gan par skrejpuiku. Šodien nelikās mierā, kamÄ“r man bij jāizraksta atļauja iestāties oficieru rotā par ziņnesi. Visu dienu bij prom, vÄ“lu vakarā pārnāca nokusis, izsalcis, bet neapnicis un priecÄ«gs. H. arÄ« gāja uz skolu palÄ«gā šÅ«t, bet nu saistÄ«ts pie mājas, jo zābaki pie kurpnieka.”

Par iedzÄ«votāju gatavÄ«bu iesaistÄ«ties kopÄ«gā cīņā stāsta arÄ« kāds Latvijas armijas izlÅ«ku ziņojums. 13. oktobrÄ« karavÄ«ri ar laiviņu bija devušies uz ZaÄ·usalu. PārmeklÄ“jot to, noskaidrojās, ka ienaidnieka tur nav. VietÄ“jie iedzÄ«votāji zinājuši stāstÄ«t par bermontiešu ierašanos Lucavsalā, kur muižā paņēmuši govi, cÅ«ku, zeltlietas un izdzÄ“ruši spaini piena, kā arÄ« par ienaidnieka artilÄ“rijas atrašanās vietām. Viņi pastāstÄ«juši, ka Pārdaugavā pie maizes fabrikas aiz malkas grÄ“dām novietotais lielgabals pÄ“c veiksmÄ«gas apšaudes esot aizvākts, bet jauni uzradušies aiz Klasona brūža. IedzÄ«votāji esot lÅ«guši atļaut kādiem no viņiem pārcelties un iepirkt maizi, jo viņi ciešot badu, pārtiekot tikai no saknÄ“m. KaravÄ«ri uz fabrikas vārtiem, kura atradās ZaÄ·usalas augšÄ“jā stÅ«rÄ«, piestiprināja baltu papÄ«ra lapu, kuru kāds iedzÄ«votājs apņēmās noplÄ“st, ja vācieši ienāktu ZaÄ·usalā. Tāpat esot sarunāts, ka ZaÄ·usalas RÄ«gas pusÄ“ pie sÄ“tas tiks piestiprināts karodziņš, kurš ar tikšot noņemts, ja vācieši ienākšot salā.

"Kā brÄ«vprātÄ«gie armijā pieteicās visdažādākie cilvÄ“ki: 1. rotā ieskaitÄ«ti Tautas padomes locekļi, RÄ«gas pilsÄ“tas domes locekļi un dažādu resoru darbinieki, 2. rotā – augstskolu audzÄ“kņi un mācÄ«bu personāls, 3. rotā – dažādu profesiju pilsoņi, 4. rotā – DrošÄ«bas departamenta darbinieki un skolnieki."

Lai atbrÄ«votu Pārdaugavu, Latvijas armijas virspavÄ“lniecÄ«ba nekavÄ“joties sāka plānot prettriecienu – uzbrukumu DaugavgrÄ«vas rajonā, forsÄ“jot Daugavu. Lai to varÄ“tu Ä«stenot, palÄ«dzÄ«bu sniedza sabiedroto (britu un franču) karakuÄ£i, kas nodrošināja tik nepieciešamo artilÄ“rijas atbalstu. Pirmais pretuzbrukums sākās 15. oktobrÄ«. PÄ“c sabiedroto karakuÄ£u veiktas intensÄ«vas DaugavgrÄ«vas, Bolderājas, kā arÄ« Bermonta armijas aizmugures apšaudes uzbrukumā pārgāja ar kuģīšiem pāri Daugavai pārvestās Latvijas armijas daļas un atguva DaugavgrÄ«vu. Lai atvieglotu šo desanta operāciju, naktÄ« no 14. uz 15. oktobri 8. Daugavpils kājnieku pulka divas izlases rotas izdarÄ«ja demonstrācijas uzbrukumu pāri Daugavas tiltiem.

IzšÄ·irÄ«gie notikumi

Tie RÄ«gā risinājās novembra sākumā. Sabiedroto karakuÄ£u artilÄ“rijas uguns aizsegā 3. novembrÄ« DaugavgrÄ«vas – Bolderājas rajonā Latvijas armija devās uzbrukumā. AtsevišÄ·as vienÄ«bas forsÄ“ja Daugavu ZaÄ·usalas un Doles salas rajonā, tādā veidā piespiežot pretinieku atkāpties no nocietinātajiem punktiem Daugavas malā Pārdaugavas krastā. PÄ“c nedēļas Latvijas armija padzina bermontiešus no Torņakalna, un 11. novembrÄ« RÄ«gas atbrÄ«vošanas operācija bija noslÄ“gusies.

MÄ“nesi ilgo kauju laikā RÄ«ga bija dzÄ«vojusi piefrontes dzÄ«vi. Daugavai tuvÄ“jie nami bija labs mÄ“rÄ·is Pārdaugavas pusÄ“ novietotajiem bermontiešu artilÄ“ristiem, savukārt pilsÄ“tas centrā izvietotie Latvijas armijas lielgabali apšaudÄ«ja Pārdaugavu. Daudzas Ä“kas tika daļēji vai pilnÄ«bā sagrautas. Bermontieši bieži apšaudÄ«ja RÄ«gas pils Sv. Gara torni, kurā visu kauju laiku plÄ«voja sarkanbaltsarkanais karogs. PÄ“c bermontiešu padzÄ«šanas no pilsÄ“tas karogā saskaitÄ«ja 86 ložu un šÄ·embu atstātus caurumus. CilvÄ“ki bija spiesti pamest VecrÄ«gu un tās tuvumā esošÄs dzÄ«vojamās mājas. Starp bojāgājušajiem bija arÄ« civiliedzÄ«votāji.

Svarīgs bija ikviens atbalsts

PlašÄk zināmo organizÄ“to civiliedzÄ«votāju palÄ«dzÄ«bu Latvijas armijai sniedza Latviešu sieviešu palÄ«dzÄ«bas korpuss, kuru izveidoja 1919. gada 22. septembrÄ«. Korpusa dalÄ«bnieces ierÄ«koja karavÄ«ru Ä“dināšanas punktus, no kuriem lielāko jau 9. oktobrÄ« atvÄ“ra RÄ«gas Latviešu biedrÄ«bas namā. BrÄ«vprātÄ«gās aprÅ«pÄ“ja karavÄ«rus hospitāļos un laboja apģērbu, piedalÄ«jās kritušo karavÄ«ru apbedÄ«šanas organizÄ“šanā. Šos darbus vadÄ«ja Tautas padomes priekšsÄ“dÄ“tāja Jāņa ÄŒakstes kundze JustÄ«ne ÄŒakste.

No M. VÄ“tras atmiņām: „ArÄ« viņa [M. VÄ“tras draudzene, kuru viņš dÄ“vÄ“ par MārcÄ«ti] bija iestājusies steidzÄ«gi noorganizÄ“tajā Sieviešu palÄ«dzÄ«bas korpusā un rādÄ«ja man savas tulznas, kas bija cÄ“lušÄs, gatavojot sviestmaizes kareivjiem. (..) Reiz viņa bijusi pat Daugavmalā. (..) Viņa, kopā ar Austru, bija Daugavas sargiem aiznesusi karstas tÄ“jas kannu un lielu grozu sviestmaizÄ«šu.”

Savukārt materiālo lÄ«dzekļu vākšanai novembra sākumā Sieviešu palÄ«dzÄ«bas korpusa ietekmÄ“ nodibināja „Zelta fondu”, kuru vadÄ«ja rakstniece Ivande Kaija. Tas darbojās pusgadu, un pÄ“c slÄ“gšanas visus savāktos zelta un sudraba priekšmetus, kā arÄ« naudu – 400 000 rubļu – nodeva Latvijas Bankai.

Bermontiādes laikā kaujas notika ne tikai RÄ«gā un tās apkārtnÄ“. 1919. gada 4. novembrÄ« bermontieši sāka uzbrukumu Liepājai. Lielāko kauju pilsÄ“tas 1400 vÄ«ru lielais garnizons izcÄ«nÄ«ja 14. novembrÄ«, un arÄ« šeit atbalstu sniedza Lielbritānijas karakuÄ£i. Neskatoties uz visām pÅ«lÄ“m, ieņemt pilsÄ“tu bermontieši nespÄ“ja. Savukārt 11. novembrÄ« bija plānots uzbrukums Ventspilij, taču notikumi RÄ«gā bermontiešu nodomus mainÄ«ja.

SaistÄ«bā ar kaujām KurzemÄ“ gribÄ“tu pieminÄ“t divas epizodes no Liepājas aizstāvÄ“šanas. 14. novembrÄ« kaujā pie Dienvidu forta un Saules muižas Grobiņas (vÄ“lāk 11. Dobeles) kājnieku pulka karavÄ«ri centās atgÅ«t zaudÄ“tās pozÄ«cijas. Viņiem brÄ«vprātÄ«gi pievienojās jau 55 gadu vecuma slieksni pārkāpušais Fricis Liepiņš, lai palÄ«dzÄ“tu gÅ«t uzvaru uzbrukumā, kas norisinājās blakus viņa mājām. Par izrādÄ«to varonÄ«bu, vienam no pirmajiem dodoties triecienā un ar savu piemÄ“ru iedrošinot arÄ« citus, F. Liepiņš tika apbalvots ar LāčplÄ“ša Kara ordeni.

Otrs stāsts ir par jaunu meiteni Olgu Zaičenkovu, kura strādāja Liepājas telefona centrālÄ“ par telefonisti. Lai koriģētu britu karakuÄ£u artilÄ“rijas uguni, Latvijas armijas virsnieki izmantoja privātās telefona lÄ«nijas, un šÄ« informācija nonāca telefona centrālÄ“. Olga ziņojumus tulkoja angļu valodā, lai britu jÅ«rnieki tos varÄ“tu pārraidÄ«t uz kuÄ£iem, un tādā veidā sniedza savu ieguldÄ«jumu dzimtās pilsÄ“tas aizsardzÄ«bā.

Latvijas armijai tuvojoties Jelgavai, vācu Ä£enerālis M. Eberhards, kurš bija nomainÄ«jis uz Vāciju aizbÄ“gušo P. Bermontu, ierosināja naktÄ« no 19. uz 20. novembri pārtraukt karadarbÄ«bu un sākt pamiera sarunas. Latvijas Pagaidu valdÄ«ba uz šo ierosinājumu neatbildÄ“ja, jo armijas virspavÄ“lniecÄ«ba bija nolÄ“musi padzÄ«t pretinieku no Latvijas. Turpinot uzbrukumu, 21. novembrÄ« Latvijas armija ieņēma Jelgavu, pÄ“c pāris dienām – Tukumu. Novembra beigās tika atbrÄ«vota Kurzeme un sasniegta Latvijas robeža.

Šeit, protams, nav pieminÄ“tas visas epizodes, kas bÅ«tu pelnÄ«jušas, lai tās atcerÄ“tos. Tas ir tikai ieskats vÄ“sturÄ“, lai apliecinātu – uzvaru karā negÅ«st tikai armija, bet gan visa sabiedrÄ«ba kopumā. Un tikai tad, kad visdažādāko sabiedrÄ«bas slāņu vairākums ir gatavs pielikt roku kopÄ«gā cīņā, ir iespÄ“jams gÅ«t pilnvÄ“rtÄ«gu uzvaru.

NoslÄ“gumā vÄ“l viens citāts no M. VÄ“tras atmiņām, kas raksturo iedzÄ«votāju attieksmi pret savas valsts armiju: „Te [Jelgavā] nu mÄ“s redzÄ“jām un priekā izjutām savu uzvaru. Tirgus laukums bija pilns meitenÄ“m un vecām māmiņām, kas bija mums sanesušas Ä“dienus un dzÄ“rienus, visu, visu, kas labākais bija tām mājās. Piena kannas ar kÅ«pošu kafiju, kakao, tÄ“ju, maize ar desām, biezpienu, sieru, pat karstas pankÅ«kas un ievārÄ«jums, pat steigā cepta karbonāde, kāposti, pat alus pudeles, medus pods, sviesta ciba, viss, viss, ko krāja un glabāja svÄ“tku dienām, bija tagad uz tirgus laukuma. Jelgavai bija svÄ“tki, Jelgavas sievietes to zināja un nežēloja it nekā. (..) Mums piederÄ“ja Jelgava un jelgavnieču sirdis. Jelgavnieces bija mÅ«s pat apdāvinājušas. Bez pilniem vÄ“deriem daudziem no mums bija arÄ« pilnas kabatas – dažam bija zeÄ·es, dažam cimdi, dažam pat kaklauts vai kamzolis.”

* Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja

Pārpublicēts no www.lvportals.lv