Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

ArÄ« šogad pie Mātes Latvijas atnāks sirmie leÄ£ionāri. VarbÅ«t kādam rokās bÅ«s necils ziedu pušÄ·Ä«tis, cits iztiks bez tā. Sirmo vÄ«ru atmiņā atausÄ«s skaudrie kara laika apstākļi, aukstie un saglumÄ“jušie, pÄ“rnā sniega ieskautie ierakumi. Viņi atkal atradÄ«sies starp saviem kādreizÄ“jiem kauju biedriem, kopā ar tiem stāvÄ“s lietÅ« samirkušos frenčos, un uz viņu rokām kvÄ“los sarkanbalti sarkano vairodziņu uzšuves.

KÅ«p pavasara dzestrajā saulÄ“ valgā frenču vadmala, spÄ«tā, naidā un cerÄ«bā kvÄ“lo jaunekļu karstās sirdis. Katrā nesen uzdÄ«gušajā zāles stiebriņā, katrā sniegpulkstenÄ«šu ziediņā vai saulÄ“ mirdzošajā pavasara Å«dens lāsÄ«tÄ“ leÄ£ionāri redzÄ“ja savas mājas – karsti mīļoto un komunistu atņemto Latviju.

Ilgas pÄ“c brÄ«vas Latvijas deva spÄ“ku izturÄ“t, spÄ«ts ar gaišu liesmu sildÄ«ja svešas armijas uniformās ietÄ“rptos latviešu jaunekļus.

Karogs sarkanbalti sarkans kritušos un dzÄ«vos klāj, pretim sarkanajam mÄ“rim latvju karavÄ«ri stāj.

Šogad viņi, vÄ“l dzÄ«vi palikušie, atkal ies. Ies, lÄ«dz sarkanbalti sarkans karogs tos klās. Tas ir svÄ“ts gājiens, jo Ä«stenÄ«bā citur viņiem nav, kur iet. RÄ«gā valda politiÄ·i, kuri labprātāk rÄ«ko orÄ£ijas Pārdaugavā pie okupantu uzspiestā uzvaras puļķa, kamÄ“r latviešiem valsts galvaspilsÄ“tā gadiem ilgi jāgaida rindā uz latviešu bÄ“rnudārzu vai jāved savas atvases uz krievu bÄ“rnudārzu.

Latviešu politiskā elite, gļēvi slÄ“pdamās aiz politkorektuma maskas, no leÄ£ionāriem vairās un labprātāk redzÄ“tu sirmos vÄ«rus dodamies kapu kalniņa virzienā, nevis pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa.

TrÄ«sdesmit gadus pÄ“c Latvijas Republikas atjaunošanas leÄ£ionāriem liek iet cauri policijas uzstādÄ«tajām barjerām un klausÄ«ties tā saucamo antifašistu bļāvienos.

Savā pakalpÄ«bā esam nonākuši tik tālu, ka Latvijas tiesa attaisno antifašistu Aleksandru Giļmanu un liek valstij viņam izmaksāt sešsimt eiro, jo policijai nevarÄ“ja rasties aizdomas par to, ka leÄ£ionāru gājiena laikā Giļmans izdara administratÄ«vo pārkāpumu, skaļi zākājoties un ākstoties.

Leģionārus nodeva arī tie Latvijas politiķi, kuru ģimenes, lielā mērā pateicoties leģionāru izmisīgi varonīgajām cīņām Kurzemes katlā, Otrā pasaules kara beigās paspēja ar laivām doties pāri jūrai un izglābties no baigā Sibīrijas likteņa. Laukumu ap Brīvības pieminekli pirmo reizi ar policijas barjerām nožogoja Vairas Vīķes-Freibergas laikā.

Jāsecina, ka šodienas Latvijā mÅ«su pašu galvaspilsÄ“tā leÄ£ionāriem patiesi nav pie kā iet. VienÄ«gi pie Mātes Latvijas, ar gaišu sāpi sirdÄ«, atceroties savus jaunÄ«bas draugus, savu pirmo mÄ«lestÄ«bu, to skurbinošo sajÅ«tu bÄ“rnÄ«bā, ka dzÄ«vojam savā – Latvijas brÄ«vvalstÄ«.

Dažreiz aizdomājos – kas mÅ«sdienu politiÄ·iem liek vairÄ«ties no leÄ£ionāriem? Izlikties, ka viņu nav? Manuprāt, tā ir mazvÄ“rtÄ«bas sajÅ«ta, apziņa, ka leÄ£ionāri garā ir stiprāki, ka sirmie vÄ«ri, neskatoties uz pazemojumiem un pārciestajām grÅ«tÄ«bām, palikuši nesalauzti. Atklāti ieskatÄ«ties leÄ£ionāriem acÄ«s liedz apziņa, ka pats neesi spÄ“jis iztaisnot muguru un pasaulei izskaidrot leÄ£ionāru cīņas traÄ£ismu, droši iestāties par vÄ«riem, kuri, valkādami svešas armijas mundierus, sapņoja par Latvijas atbrÄ«vošanu no boļševiku ordām.

Par viņu vilšanos un vÄ“rmeļu rÅ«gto nosodÄ«juma kausu, ko nācās izdzert atlikušÄ mūža garumā.

Pārpublicēts no la.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0