Iesaki rakstu:

Pietiek turpina ekskluzÄ«vi publicÄ“t izteiksmÄ«gus fragmentus no apgādā AtÄ“na iznākušÄs L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmatas Latvietis parastais, kura vietumis grāmatveikalos vÄ“l varÄ“tu bÅ«t nopÄ“rkama. Šodien - par to, kā "izcilajam tautsaimniekam" Andrim BÄ“rziņam veicās ar "nokamptās" bankas vadÄ«šanu krÄ«zes gados un kas viņu paglāba no šÄ«s saimniekošanas sekām.

Kā tad ir ar izcilo tautsaimnieku, ar to, kas "spÄ“j" ne tikai sev, bet arÄ« citiem – nu, ja ne visai valstij, tad vismaz paša vadÄ«tajiem, bet pašam nepiederošajiem uzņēmumiem un tamlÄ«dzÄ«gi? Un te nu mums atkal jāatgriežas pie Unibankas deviņdesmito gadu vidÅ« – laikā, kad Andrim BÄ“rziņam un kompanjoniem svarÄ«gākie bankas privatizācijas posmi jau ir beigušies un papildus godÄ«gi pelnÄ«tajai algai sirdi silda gan faktiski pašiem sev uz valsts rÄ“Ä·ina godÄ«gi uzdāvinātās personālakcijas, gan par sertifikātiem godÄ«gi saprivatizÄ“tie akciju desmittÅ«kstoši, gan pašiem sev godÄ«gi pārdotie, bankai nu nemaz nevajadzÄ«gie VecrÄ«gas dzÄ«vokļi, gan bankas politpārvaldnieku godÄ«gi piešÄ·irtās megaprÄ“mijas, bet bankas nosacÄ«tais saimnieks joprojām ir Latvijas valsts.

Žēl tautsaimniekam Aināram Šleseram sagraut viņa publiski izziņotās ilÅ«zijas par tautsaimnieku Andri BÄ“rziņu, taču patiesÄ«ba ir nedaudz cita – ticis pie valsts izglābtās un paša nedaudz ieprihvatizÄ“tās bankas vadÄ«bas, mÅ«su varonis izrādās diezgan viduvÄ“js vadÄ«tājs, un, ja viņš vadÄ«tu nevis valsts balstÄ«tu kredÄ«tiestādi, bet gan banku, kurai jāpaļaujas tikai uz saviem un varbÅ«t vÄ“l arÄ« privātakcionāru resursiem, Andra BÄ“rziņa baņķiera gaitas pilnÄ«gi noteikti beigtos jau 1998. gada beigās – lÄ«dz ar Krievijas finanšu krÄ«zi, kura izcilajam tautsaimniekam pienāk pilnÄ«gi negaidÄ«ta un kurai viņš ne tikai nav sagatavojies, bet, var teikt, izdarÄ«jis gandrÄ«z visu, lai Unibanku tā skartu Ä«paši sāpÄ«gi.

Vārdos Unibankas vadÄ«tājs gan ir kaismÄ«gākais pašmāju uzņēmÄ“ju, lauksaimnieku un visu pārÄ“jo vietÄ“jo kredÄ«tņēmÄ“ju atbalstÄ«tājs, kāds vien iedomājams, - jÅ«s neatradÄ«siet nevienu Andra BÄ“rziņa deviņdesmito gadu pirmās puses interviju, kurā nebÅ«tu pieminÄ“ta bankas patriotiskā vÄ“lme bÅ«t lielai un stabilai bankai, kas strādā Latvijas valsts, sabiedrÄ«bas un tautsaimniecÄ«bas labā. „Unibanka savā filozofijā ir orientÄ“ta rÄ«koties laucinieciski stabili tāpat kā jÅ«s visi – ar pietiekami zemu risku, un šis risks ir attaisnojies. MÄ“s visu savu naudu esam ieguldÄ«juši šeit, Latvijā,” – šis mÅ«su varoņa izteikums, uzstājoties trešajā Zemnieku saeimā, viņam ir ļoti raksturÄ«gs.

ArÄ« 2003. gadā Dienas Biznesam viņš stāsta ko gauži lÄ«dzÄ«gu: „PÄ“c vispārÄ“jās teorijas, visdrošÄkā banka ir tā, kur risks sadalÄ«ts pÄ“c iespÄ“jas vairākos virzienos. Šo teoriju esam ņēmuši vÄ“rā jau kopš paša sākuma. Tāpat kā vienmÄ“r esam uzskatÄ«juši, ka mÅ«su pamatfokuss ir Latvija, un atšÄ·irÄ«bā no citām bankām neesam centušies bÅ«t stipri kaut kur ārpusÄ“...”

Tā tomÄ“r nav gluži patiesÄ«ba. Lieta tā, ka deviņdesmito gadu otrajā pusÄ“ vairākas Latvijas komercbankas pakļaujas un paļaujas vÄ“l ne nekustamo Ä«pašumu, bet gan citam – Krievijas parādzÄ«mju burbulim. Šo vÄ“rtspapÄ«ru it kā neiedragājamā superdrošÄ«ba un vienlaikus augstais ienesÄ«gums ir tik vilinoši, ka rÅ«dÄ«tie tautsaimnieki aizmirst visu piesardzÄ«bu un iegrūž Krievijas parādzÄ«mÄ“s pašmāju mÄ“rogiem milzÄ«gas summas, kas lÄ“šamas daudzos desmitos miljonu latu, turklāt ieguldÄ«jumu kopapjomam ir tikai augšupejoša tendence.

Valstiskie uzraugi šajā tendencÄ“ tikai noskatās un priecājas. Tā, piemÄ“ram, vÄ“l 1998. gada jÅ«lija vidÅ« Latvijas Bankas KredÄ«tiestāžu uzraudzÄ«bas pārvaldes vadÄ«tāja vietnieks Jānis Placis aÄ£entÅ«rai LETA pavÄ“sta, ka Latvijas komercbanku pirmā pusgada peļņas rādÄ«tāji Krievijas finansu krÄ«zes iespaidā varÄ“tu bÅ«t pat palielinājušies un pārsniegt iepriekšÄ“jās prognozes, jo pÄ“dÄ“jo divu mÄ“nešu laikā strauji pieaugušas ienesÄ«guma likmes Krievijas valsts vÄ“rtspapÄ«riem, kas saistÄ«ts ar iepriekš prognozÄ“to rubļa devalvāciju. „Taču finansu krÄ«ze pagaidām vÄ“l nav materializÄ“jusies rubļa devalvācijā un, ja apstiprināsies informācija par starptautisko finansu institÅ«ciju aizdevumu Krievijai un devalvācijas nebÅ«s, tad tās bankas, kuras iegādājušÄs Krievijas valsts vÄ“rtspapÄ«rus, perspektÄ«vā gÅ«s ievÄ“rojamu peļņu,” optimistiski klāsta Latvijas Bankas pārstāvis, tikai cita starpā pieminot, ka „tas ir visai riskants bizness”. Un tieši Unibanka tiek pieminÄ“ta to Latvijas komercbanku vidÅ«, kurai pÄ“dÄ“jā mÄ“neša laikā bijis visstraujākais peļņas pieaugums.

Latvijas Bankas dati tolaik rāda: ja 1994. gadā ārvalstu obligāciju Ä«patsvars Latvijas komercbanku investÄ«ciju portfeļos bija 4,9%, tad 1998. gada pavasarÄ« tas pieaudzis lÄ«dz 66%. Savukārt Komercbanku asociācijas apkopotie skaitļi par 1998. gada pirmo pusgadu rāda, ka kopā Latvijas komercbankas valdÄ«bu obligācijās un citos vÄ“rtspapÄ«ros vien ieguldÄ«jušas 355 miljonus latu (kopā parāda vÄ“rtspapÄ«ros ieguldÄ«ti 430 miljoni latu), no kuriem aptuveni divas trešdaļas ieliktas ārvalstu vÄ“rtspapÄ«ros. Turklāt nav šaubu, ka liela daļa šo divu trešdaļu ieguldÄ«ta ne jau rietumvalstu vÄ“rtspapÄ«ros, kas gadā dod tikai dažus nožēlojamus procentus peļņas, bet gan NVS valstu obligācijās, kur peļņa ir bijusi desmitos procentu rÄ“Ä·ināma. Un tāpat nav apšaubāms arÄ« tas, ka Latvijas bankas, realizÄ“jot ļoti agresÄ«vu politiku un mÄ“Ä£inot nokampt iespÄ“jamu lielāku kumosu no visu laiku tik vilinošÄ austrumu tirgus, NVS vÄ“rtspapÄ«ru tirgos ir piedalÄ«jušÄs ne tikai pa tiešo, bet arÄ« ar neskaitāmu ārzonās vai attÄ«stÄ«tajās rietumvalstÄ«s reÄ£istrÄ“tu firmu starpniecÄ«bu. Rezultātā tiek lÄ“sts, ka Latvijas bankas Krievijā un NVS valstÄ«s varÄ“tu kopumā bÅ«t ieguldÄ«jušas pat pārsimt miljonus latu.

1998. gadā gan gaisā jau jaušama deguma smaka, bet to jÅ«t tikai daži Ä«paši smalki deguni – tādi kā „abiem K” no Parex bankas, kuri vasaru pavada drudžainās pÅ«lÄ“s, izmisÄ«gi mÄ“Ä£inot izsprukt no Krievijas parādzÄ«mju – plašÄk zināmu vienkārši kā GKO – tirgus. Viņi ir izņēmums – un, piemÄ“ram, mÅ«su tautsaimnieks kopš sev tik nozÄ«mÄ«gās bankas privatizācijas laikiem dzÄ«vo vienā dieva mierā, intervijās mÄ«lot pastāstÄ«t par iepriekšÄ“jā banku krÄ«zÄ“ izputÄ“jušo kredÄ«tiestāžu pieļautajām liktenÄ«gajām kļūdām. „Daudzu bankrotÄ“jušo banku nelaime ir tā, ka tās galvenokārt investÄ“ja Ä«stermiņa resursus ilgtermiņa ieguldÄ«jumos, kas nav pieļaujams. Pagājis vieglās un lielās peļņas laiks. Bankām jāmaina stratÄ“Ä£ija un taktika, jāpāriet uz saprātÄ«gākiem lÄ“mumiem kreditÄ“šanas sfÄ“rā,” Andris BÄ“rziņš pamāca, piemÄ“ram, kādā tālaika preses intervijā.

Cik zināms no bijušajiem bankas darbiniekiem, pat dienās pÄ“c 1998. gada 13. augusta, kad reizÄ“ ar investoru bailÄ“m par gaidāmu rubļa devalvāciju sabrÅ«k Krievijas vÄ“rtspapÄ«ru, akciju un valÅ«tas tirgus, mÅ«su varonis ir kaitinoši mierÄ«gs un nogaidošs. Kāds toreizÄ“jais augsta ranga bankas darbinieks tagad to atceras ar šÄdiem vārdiem:

- Viņš ir ļoti, ļoti, ļoti labs cilvÄ“ks rutÄ«nas darbam mierÄ«gos laikos, bet pilnÄ«gi nepiemÄ“rots jebkādu nopietnu, svarÄ«gu, atbildÄ«gu, drosmÄ«gu lÄ“mumu pieņemšanai. Es jums minÄ“šu tādu salÄ«dzinājumu – lai nu neviens neapvainojas. MÅ«su dienās daudzi lamā Kārli Ulmani, kurš, re, padevās Krievijas spiedienam, paziņoja, lai visi paliek savās vietās – un par šo gļēvumu samaksāja reizÄ“ ar visiem, kas no viņa bija atkarÄ«gi. Tautu tātad. Es kā cilvÄ“ks, kas ilgus gadus bijis kopā ar Andri BÄ“rziņu, varu teikt, ka Ulmanis salÄ«dzinājumā vÄ“l bija ļoti drosmÄ«gs un izlÄ“mÄ«gs. JÅ«s varat bÅ«t pilnÄ«gi droši – ja lÄ«dzÄ«gā situācijā nonāktu BÄ“rziņš, viņš vÄ“l trÄ«s dienas pÄ“c krievu tanku ienākšanas pilnā nopietnÄ«bā teiktu: nu, zÄ“ni, pagaidām, pagaidām, paskatāmies un paanalizÄ“jam – varbÅ«t tie tanki kaut kur nogriezÄ«sies, varbÅ«t aizripos atpakaļ, a varbÅ«t tie nemaz nav tanki, tikai izskatās... Tieši tā viņš arÄ« pÄ“c bÅ«tÄ«bas darÄ«ja 1998. gada augustā – nu un, protams, aizgaidÄ«jās...

- Ko tieši viņš darÄ«ja?

- Tur jau tā lieta, ka viņš nedarÄ«ja neko. Nu, rosÄ«jās, bet neko tādu, kas varÄ“tu situāciju vismaz mainÄ«t. Visu glābt vispār nevarÄ“ja, bija par vÄ“lu, daudz par vÄ“lu. Bet vÄ“l bija iespÄ“ja kaut ko glābt, kaut ko notirgot, kaut ko labot, kaut kā spirināties. MÄ“s skatÄ«jāmies, ko dara, piemÄ“ram, abi Pareksa ž...iņi – kā viņi ņēmās, pa divdesmit četrām un nez cik stundām dienā! Bet mÅ«sÄ“jais...

- Ko tad jūsējais?

- Neko. Neko. Tāpat nāca uz darbu, tāpat gāja mājās – tajā pašÄ laikā, bez kādiem stresiem. Protams, bija apspriedes, bija viedokļi, bet viņš jau ir tāds, ar kuru nepastrÄ«dÄ“sies. Un viņam bija parastais viedoklis – ka nevajag steigties, ka jāpadomā, jāpaskatās, jāpaanalizÄ“. Nu, un tā mÄ“s visi kā muļķi nākamās dienas skatÄ«jāmies, kā viss grÅ«st, un analizÄ“jām. No vārda, piedodiet, „anāli”...

Tad pienāca 17. augusts, un arÄ« viņam bija skaidrs, ka gals ir klāt, varam mierÄ«gi skaitÄ«t, vai esam pazaudÄ“juši visu kapitālu vai tomÄ“r kaut kas palicis. Nekā priecÄ«ga. Un neizskatÄ«jās, ka viņš kaut ko bÅ«tu iemācÄ«jies – ja nu vienÄ«gi to, ka jābÅ«t vÄ“l piesardzÄ«gākam pilnÄ«gi visā...

1998. gada 17. augustā Krievijas valdÄ«ba devalvÄ“ rubli, pasludina iekšÄ“jā aizņēmuma defoltu un arÄ« izmaksu moratoriju ārvalstu aizdevÄ“jiem. Ko dara mÅ«su varonis? Ja ticÄ“t toreizÄ“jam bankas viceprezidentam Kazimiram ŠÄ¼akotam, - rÄ«kojas izcili drosmÄ«gi, izlÄ“mÄ«gi un patiesÄ«gi: „Interesanti, kādu stratÄ“Ä£iju katrs izvÄ“lÄ“jās. BÄ“rziņš kā valdes priekšsÄ“dÄ“tājs uzstāja, un viņam bija taisnÄ«ba, ka vajag teikt patiesÄ«bu. Bija tie, kas slÄ“pa savus ieguldÄ«jumus, centās nomaskÄ“t, novilcināt laiku. NoslÄ“pt, un pÄ“c tam kaut kā izkļūs no situācijas. Bet BÄ“rziņš pateica patiesÄ«bu. Protams, tas bija šoks klientiem. BÄ“rziņš demonstrÄ“ja raksturu, kas mÅ«su tirgum bija nepierasti. Ir draņķīgi, bet jāsaka patiesÄ«ba. Bija strÄ«di. SkatÄ«jās, kā dara pārÄ“jie. Vairāk mazāk zināja, kā dara citi. Bet izlÄ“ma teikt patiesÄ«bu un atrast risinājumu, lai saglabātu noguldÄ«jumus. Tā ir viena no BÄ“rziņa Ä«pašÄ«bām – patiesÄ«gums. Pat visgrÅ«tākajā brÄ«dÄ« – vajag teikt patiesÄ«bu.”

Nelaime tikai tā, ka paša Kazimira ŠÄ¼akotas sacÄ«tajam ar patiesÄ«bu tāda vai citāda iemesla dēļ ir maz kā kopÄ“ja. PÄ“c defolta izsludināšanas paiet deviņas dienas, un mÅ«su tautsaimnieka vadÄ«tā Unibanka nāk klajā ar caurcaurÄ“m optimistiski melÄ«gu paziņojumu, ka Krievijas valdÄ«bas lÄ“mums nu nemaz neietekmÄ“jot Unibankas likviditāti, - dokuments ir pietiekami interesants (it Ä«paši mÅ«su varoņa patiesÄ«guma un drosmÄ«guma slavinājuma kontekstā), lai to publicÄ“tu pilnÄ«bā:

„Pamatojoties uz pašreiz pieejamo informāciju par situāciju Krievijā, Unibanka ir veikusi savu aktÄ«vu pārvÄ“rtÄ“šanu. Unibanka ir izvÄ“rtÄ“jusi ieguldÄ«jumus Krievijas un Ukrainas valdÄ«bas parādzÄ«mÄ“s un citos aktÄ«vos, kuru vÄ“rtÄ«bu varÄ“tu ietekmÄ“t Krievijas krÄ«ze, ietverot arÄ« kredÄ«tus tiem klientiem, kuru bizness ir pamatā saistÄ«ts ar eksportu uz Krieviju.

Vadoties pÄ“c piesardzÄ«bas principa, Unibanka ir izveidojusi papildus uzkrājumus par 3,8 miljoniem latu. Jāpiebilst, ka šie uzkrājumi var tikt atgriezti, ja situācija uzlabojas, un tāpÄ“c nav uzskatāmi par viennozÄ«mÄ«gi zaudÄ“tiem.

Å…emot vÄ“rā iepriekš teikto, Unibanka paziņo, ka tās koriģētā peļņas prognoze 1998. gadam ir 4,7 miljoni latu.

Latvijas Unibankas ieguldÄ«jumi Krievijas valdÄ«bas Ä«stermiņa parādzÄ«mÄ“s (GKO) bija 9,9 miljoni latu jeb 3,2% no Bankas kopÄ“jiem aktÄ«viem. Obligācijas ir iegādātas ar vadošo Rietumeiropas investÄ«ciju banku starpniecÄ«bu un šÄ«s investÄ«ciju bankas pašlaik pārstāv arÄ« Unibankas intereses sarunās ar Krievijas valdÄ«bu par valdÄ«bas iekšÄ“jā parāda restrukturÄ“šanu.

Vēl Unibanka ir ieguldījusi 2,9 miljonus latu ASV dolāros nominētajās Krievijas Finansu ministrijas ārvalstu aizņēmumu obligācijās un Krievijas Federācijas eiroobligācijās, kas nav pakļautas rubļa devalvācijas riskam un Krievijas valdības noteiktajam 90 dienu moratorijam. Bez tam 1,4 miljoni latu (jeb 0,5% no bankas kopējiem aktīviem) ir izvietoti Ukrainas valdības ASV dolāros un vācu markās denominētajās eiroobligācijās.

Jāuzsver, ka Krievijas iekšÄ“jā parāda pārstrukturācija neatstāj iespaidu uz Unibankas likviditāti, jo ar saviem eiroobligāciju laidieniem un sindicÄ“to kredÄ«tu banka starptautiskajos kapitāla tirgos ir piesaistÄ«jusi ilgtermiņa kredÄ«tresursus.”

Šajā laikā Unibanka vÄ“l spÄ“j sameklÄ“t te vienu, te otru pietiekami optimistisku iespaidu radošu skaitli, faktu vai apsvÄ“rumu: te tā paziņo, ka nav pamata domāt par peļņas prognozes korekcijām sakarā ar rubļa devalvāciju, jo, lÅ«k, „informācija par situāciju Krievijā ir diezgan pretrunÄ«ga, un nav viennozÄ«mÄ«ga situācijas vÄ“rtÄ“juma”, te apgalvo, ka „ieguldÄ«jumi ar Krievijas rubli saistÄ«tos finansu instrumentos ir ļoti minimāli”, te pati sevi palabo, ka bankas ieguldÄ«jumi Krievijas valdÄ«bas Ä«stermiņa parādzÄ«mÄ“s esot „tikai” 9,9 miljoni latu, turklāt parādzÄ«mes „iegādātas ar vadošo Rietumeiropas banku un investÄ«ciju sabiedrÄ«bu starpniecÄ«bu un pret rubļa devalvācijas risku ir aizsargātas ar valÅ«tas forvardu lÄ«gumiem”.

Patiesā situācija, maigi izsakoties, ir nedaudz citāda: mÅ«su tautsaimnieka vadÄ«bā Unibanka Krievijā iegrÅ«dusi summu, kas pārsniedz pusi no tās pamatkapitāla (tobrÄ«d 28,5 miljoniem latu) – un nu ir faktiski bezcerÄ«gi zaudÄ“ta. Īlens no maisa izlien tā paša gada novembrÄ«, kad Vācijas laikraksts Frankfurter Allgemeine Zeitung paziņo – pÄ“c Krievijas krÄ«zes novājinātā Unibanka meklÄ“ iespÄ“ju apvienoties ar kādu „stratÄ“Ä£isku partneri”. Tikai dažas dienas pÄ“c publikācijas Unibankas valde (A. BÄ“rziņš, I. Ķirsons, V. Neimanis, K. ŠÄ¼akota un A. GrÄ«nbergs) arÄ« tiešÄm pieņem ārkārtas lÄ“mumu – bez akcionāru pilnsapulces sasaukšanas palielināt bankas pamatkapitālu, piesaistot „papildu kapitālu apjomā lÄ«dz 30% no esošÄ pamatkapitāla jeb - lÄ«dz Ls 8 566 696”.

Tas tad arÄ« ir tautsaimnieciskais lÄ“mums – krÄ«ze ir radÄ«jusi nepieciešamÄ«bu beidzot piesaistÄ«t uz izputÄ“šanas robežas esošajai bankai vienalga, ko, ja tikai piesaistāmais var aizbāzt radušos milzÄ«go caurumu. Un interesents tiek atrasts – skandināvu SEB (Skandinaviska Enskilda Banken) glābj situāciju, iegādājoties visas jaunizlaistās akcijas un vÄ“l ieguldot bankas subordinÄ“tajā kapitālā cauruma aizlāpÄ«šanai tik nepieciešamos 17,4 miljonus dolāru (ko tai atbilstoši 1999. gada 5. janvāra Unibankas akcionāru pilnsapulces lÄ“mumam ir tiesÄ«bas pārvÄ“rst Unibankas akcijās). Nākamajos divos gados SEB kļūst par vienÄ«go Unibankas saimnieci, iegādājoties gan Privatizācijas aÄ£entÅ«ras pārraudzÄ«bā vÄ“l palikušos 2,17 miljonus valstij piederošo akciju, gan 5,71 miljonu akciju no Eiropas Rekonstrukcijas un attÄ«stÄ«bas bankas.

(Par to, kā Ä«sti SEB parādās Ä«stajā brÄ«dÄ« un Ä«stajā vietā, viedokļi atšÄ·iras. GlaimÄ«gā „dokumentālajā filmā”, ko par jaunā Valsts prezidenta dzÄ«vi demonstrÄ“ viens no Latvijas telekanāliem, tiek visā nopietnÄ«bā apgalvots, ka pÄ“c Krievijas krÄ«zes Andris BÄ“rziņš bijis tik jauks un spÄ“jÄ«gs, ka sarunājis ar Skandinaviska Enskilda Banken, lai tā „samaksā bankas parādus Latvijas valsts vietā”. „Bija rezerves variants. TāpÄ“c, ka uzreiz notika pārrunas ar dažādām Skandināvijas bankām. Laiks pagāja. Viņi uz notiekošo sāka skatÄ«ties vairāk mazāk mierÄ«gi, domāt par papildu kapitāla ieguldÄ«šanu. Un tā ienāca SEB. Ienāca bankas akcionāros un ar saviem ieguldÄ«jumiem sedza zaudÄ“jumus,” stāsta Kazimirs ŠÄ¼akota. Savukārt banku aprindās izplatÄ«tākais viedoklis ir – SEB patiesÄ«bā atnāca pati: laikā, kad tās tolaik lielākā konkurente Swedbank apguva Baltijas tirgu, arÄ« SEB nevarÄ“ja atpalikt, un krÄ«ze tikai ļāva tai Unibanku iegādāties lÄ“tāk.)

Savukārt to, ko tad patiesÄ«bā mÅ«su izcilais tautsaimnieks kopā ar pārÄ“jo bankas vadÄ«bu ir sastrādājis, iegrÅ«dis un pazaudÄ“jis Krievijā, banka atklāj tikai pÄ“ckrÄ«zes gadā, turklāt arÄ« tad – pamazām un negribÄ«gi. Vispirms 1999. gada janvāra vidÅ« Unibanka paziņo, ka vispār jau gads beigts nevis ar iepriekš izziņoto 4,7 miljonu latu peļņu, bet gan 8,7 miljonu latu zaudÄ“jumiem, turklāt tai nācies norakstÄ«t zaudÄ“jumos 70% no Krievijas valsts Ä«stermiņa parādzÄ«mju portfeļa vÄ“rtÄ«bas, bet atlikušajai daļai izveidot uzkrājumus 40% apmÄ“rā. Savukārt pÄ“c tam nākas atklāt arÄ« reālos zaudÄ“jumus – izrādās, ka ieguldÄ«jumi Krievijā Andra BÄ“rziņa vadÄ«tajai bankai patiesÄ«bā nesuši 15 miljonus latu lielus gada zaudÄ“jumus un ka 1998. gada novembrÄ« Latvijas Banka, veidojot to banku sarakstu, kurām atļauts piesaistÄ«t fizisko personu noguldÄ«jumus, pat pieminÄ“jusi Unibanku starp tām deviņām komercbankām, kuras savus aktÄ«vus nav novÄ“rtÄ“jušas, ievÄ“rojot piesardzÄ«bas principu (pati banka apgalvo, ka šÄ« piezÄ«me esot radusies „zināmā mÄ“rā pārpratuma rezultātā”).

Tiesa, kas zÄ«mÄ«gi, - pat šajā brÄ«dÄ« izcilais un pieredzÄ“jušais tautsaimnieks nav gatavs atzÄ«t savu vainu iespaidÄ«gās summas zaudÄ“šanā. Viss, ko viņš spÄ“j paziņot, - ka „vienÄ«gā bankas kļūda, ko ir atzinuši arÄ« lielākie bankas akcionāri - Skandinaviska Enskilda Banken, bijusi ieguldÄ«jumi Krievijā, kā rezultātā vienÄ«gie zaudÄ“tāji bija bankas akcionāri un nevis klienti”. Bet citādi viss esot labākajā kārtÄ«bā – ja reiz bijuši 15 miljonu zaudÄ“jumi (par kuriem, izrādās, bankas vadÄ«ba bijusi lietas kursā jau 1998. gada rudenÄ«, kad publikai vÄ“l stāstÄ«jusi par peļņu, kas saruks lÄ«dz 4,7 miljoniem), tad Ä«sti laikā taču bijis pareizais bankas lÄ“mums palielināt kapitālu par vismaz 20 miljoniem latu un negaidÄ«t, kā attÄ«stās situācija Krievijā, sacÄ«ja BÄ“rziņš. Tikai cita starpā tiek pieminÄ“ts, ka pretÄ“ji iepriekš paziņotajam bankai ieguldÄ«jumiem Krievijas valsts Ä«stermiņa parādzÄ«mÄ“s nācies izveidot 96,4% uzkrājumus, ieguldÄ«jumiem valsts un pašvaldÄ«bu eiroobligācijās - 45% uzkrājumus, bet prasÄ«bām pret Krievijas kredÄ«tiestādÄ“m - 85,4% uzkrājumi...

KāpÄ“c Unibanku pārņēmušie zviedri nepatriec iespaidÄ«gajos zaudÄ“jumos vainojamo bankas prezidentu, bet atstāj viņu amatā vÄ“l uz četriem gadiem? (Jo vairāk, ka ienākšana nav ne mīļa, ne gluda. „Kad ienāca SEB, bija tāda detaļa. Vispār viņi, zviedri, ir toleranti ļaudis, bet viņi atnāca ar uzskatu – mÄ“s zinām labāk, mÄ“s darÄ«sim tā. Bet BÄ“rziņš bija ļoti patstāvÄ«gs – nÄ“, mÄ“s darÄ«sim tā. Šis sākums, protams, nebija gluds,” stāsta toreizÄ“jais bankas viceprezidents Kazimirs ŠÄ¼akota.) Te sakrÄ«t vairāki apstākļi. Viens saistāms ar to pašu viņa jau iepazÄ«to Ä«pašÄ«bu – kredÄ«tiestādÄ“ nav iespÄ“jams atrast nevienu pašu lÄ“mumu, kuru šai saistÄ«bā bÅ«tu pieņēmis pats Andris BÄ“rziņš. VÄ“l vairāk – kopÄ“jais iespaids no malas rodas, ka lieliskais tautsaimnieks ir koleÄ£iāli vadÄ«jis banku un darÄ«jis visu, kas viņa spÄ“kos, lai nezin kā sastrādātās nepatikšanas iespÄ“jami samazinātu.

„VÄ“l tajā pavasarÄ« bankas akcionāru sapulcÄ“ bija speciāli nolemts – es jums nocitÄ“šu precÄ«zi - lai „palielinātu Unibankas atbildÄ«bu par pieņemtajiem lÄ“mumiem, valde ierosina palielināt valdes locekļu skaitu lÄ«dz sešiem. LÄ«dz šim valde strādāja četru locekļu sastāvā”. Un tad arÄ« bija viens par otru gudrāks – iepriekš Edmunds Krastiņš vienreiz valdÄ“ nebija ievÄ“lÄ“ts un to ļoti pārdzÄ«voja, bet tagad bija viņš, bija [Armands] GrÄ«nbergs, bija [Kazimirs] ŠÄ¼akota, tad mūžīgais [Ivars] Ķirsons, nākamais prezidents Viesturs Neimanis un, protams, pats BÄ“rziņš. Un viņi visi vienkārši tekalÄ“ja, kaut vÄ“lāk nosauca to par atbildÄ«go un pārdomāto rÄ«cÄ«bu krÄ«zes situācijā,” atceras jau pieminÄ“tais bijušais bankas darbinieks.

Tā nu par grÄ“kāzi tiek izraudzÄ«ts Ivars Ķirsons, savukārt Andris BÄ“rziņš savu amatu saglabā – arÄ« tāpÄ“c, ka jaunienākušajiem zviedriem atbilstoši viņu biznesa izpratnei nešÄ·iet prātÄ«gi nomainÄ«t visu bankas vadÄ«bu. Turklāt jaunie Unibankas saimnieki ņem vÄ“rā arÄ« ziņas par iepriekšÄ“jo akcionāru spiedienu uz bankas vadÄ«bu, - lÅ«k, ko saka kādreizÄ“jais HipotÄ“ku bankas prezidents Inesis Feiferis:

- Kā jūs viņu vērtējat kā bankas vadītāju?

- Es viņu augsti vÄ“rtÄ“ju, jo viņam bija ļoti loÄ£iska, piesardzÄ«ga domāšana, kas ir bÅ«tiski svarÄ«ga manā izpratnÄ“ baņķierim. Tai pašÄ laikā viņš bija pietiekami gudrs, lai rastu risinājumus dažādiem biznesa projektiem. Biznesa projekti parasti nav nemaz tik vienkārši. NokreditÄ“t - tur tomÄ“r ir dažādi jautājumi, kas jāatrisina. Viņš prata tās lietas normāli satamborÄ“t. Bija arÄ« noslÄ“gti bez tādas nervozitātes un tā tālāk. Ja viņš uzskatÄ«ja, ka projekts diez vai ir interesants vai prātÄ«gs, tad viņš diezgan skaidri parasti pateica, ka šoreiz ne, ka šÄdus projektus nevar kreditÄ“t. Runāja diezgan skaidri un atklāti tās lietas. Tādā ziņā man viņš ļoti patika, jo, zināt, bieži ir tā, ka aizej it kā pie kolÄ“Ä£a, jā, ļoti interesanti, bet beigās tikai uzzini, ka tas pÄ“dÄ“jais sÅ«ds vien tik ir utt. Viņš runāja pietiekami skaidri un tieši. Priekš manis tas ir ļoti bÅ«tiski. Ja pasaka - nÄ“, tad skaidrs, met nost projektu vai domā par jaunu projektu. Tā ir viena no nelaimÄ“m bankām - saka, nāc, nāc, bÅ«s, bÅ«s! PÄ“c mÄ“neša atbrauc, ne čiku, ne grabu.

- Bet tomēr Bērziņa vadībā banka arī cieta diezgan prāvus zaudējumus.

- NÄ“.

- Krievijas krīzes laikā.

- Ir tāda lieta. Tā bija krÄ«ze, kurā daudziem nācās. Es gribÄ“tu teikt vienu lietu – tur vajadzÄ“ja paprasÄ«t akcionāriem, kāds bija uzdevums. Ja mÄ“s atceramies Pirmo komercbanku [toreizÄ“jo RÄ«gas komercbanku], uzdevumus iet Krievijas tirgÅ«, spÄ“lÄ“t ar papÄ«rÄ«šiem un tā tālāk deva ne jau [bankas prezidents Vladimirs] Kuļiks. Tas bija akcionāru uzdevums. Pie tam diemžēl es esmu spiests atzÄ«t, ka diezgan lielu nozÄ«mi šajā spÄ“lÄ“ spÄ“lÄ“ja tāds daudzu it kā augstu vÄ“rtÄ“ts partneris kā EBRD, Eiropas Rekonstrukcijas un attÄ«stÄ«bas banka. Banka, par kuru saka – ja jau viņi nāk, tad tā lieta ir droša. Tā nemaz nav. Tas jau nav, teiksim, tas ir no cilvÄ“kiem atkarÄ«gs, no cilvÄ“kiem, kas ir padomÄ“ vai akcionāru sastāvā, ka tie nosaka, kā pelnÄ«t, cik pelnÄ«t. Tas pats zviedru fonds vai Somijas fonds, kas tur bija, es neatceros vairāk tik smalki, bet tieši ārzemnieki ļoti bieži bija tie, kas teica – vajag iet, bet, veči, ļoti uzmanÄ«gi. Tas tā smieklÄ«gi izklausās, bet alkatÄ«ba ir tāda diezgan nepatÄ«kama lieta, kad tu esi valdes loceklis vai vadÄ«tājs, tev ir jāizvÄ“las, ko darÄ«t. Dabiski, tu vari pateikt – sveiki. JāizvÄ“rtÄ“ risks un jāsaprot, ko tu vari izdarÄ«t un ko tu nevari izdarÄ«t...

Ko lÄ«dzÄ«gu saka arÄ« kādreizÄ“jais Unibankas padomes loceklis Gundars BÄ“rziņš – ne jau nu pats Andris BÄ“rziņš izdomāja sagrÅ«st tik milzÄ«gas summas Krievijā: vienkārši daļa akcionāru lika, daļai bija vienalga, - un izcilais tautsaimnieks tā vietā, lai aktÄ«vi protestÄ“tu, vienkārši pakļāvies tam, ko viņam liek darÄ«t:

- Viņš visu laiku bija pietiekami konservatÄ«vs. Savā laikā, kur mÄ“s tagad sēžam, šinÄ« pašÄ mājā, toreiz, pirms vÄ“l Krievijas defolts bija, te bija [bankai] Ä«patnÄ“ja struktÅ«ra - te bija zviedru fonds iekšÄ, tad bija kaut kāds arābs un tad bija valstij daļa. Toreiz plānoja budžetu, un tur jau kas notiek, ja Ä«pašnieki vai Ä«pašnieku pārstāvji uzliek uzdevumu peļņas rādÄ«tāju pret kapitālu vai apgrozÄ«juma palielināšanu. Ja uzliek augstus mÄ“rÄ·us, tad banka ir spiesta riskÄ“t, - teiksim, ja uzliek lielu peļņas rādÄ«tāju, tad, lai labāk pelnÄ«tu, tev jāliek riskantākos darÄ«jumos. Es zinu, ka toreiz bija tie zviedri un viņiem nebija kontroles, bet tāpat spieda palielināt peļņas rādÄ«tājus, plānot tos uz nākamo gadu. Bet tas nozÄ«mÄ“, ka banka bÅ«s spiesta riskÄ“t. Viņi kopā ar vÄ“l kaut ko bija vairāk, Latvijas puse bija ļoti konservatÄ«va. Tur ļoti kategoriski pieprasÄ«ja paaugstināt, un BÄ“rziņš tomÄ“r pakļāvās. PÄ“c tam izrādÄ«jās pietiekami lieli zaudÄ“jumi. Lai varÄ“tu pelnÄ«t, bija spiesti Krievijā ieguldÄ«t, - bija tas defolts un tad aizgāja. PersonÄ«gi daudz nepazÄ«stu, bet viņš gan tāds manipulÄ“jams nav, tāds patstāvÄ«gs un spÄ«tÄ«gs.

- KāpÄ“c viņš nepastāvÄ“ja uz to, ka bankai tas nav pareizi?

- Ir robežas. Teiksim, galviņu uz ežiņas ne par vienu jautājumu neliktu. Ja spiediens ir stiprāks, tad arī savu galviņu noliks.

- Pēc tam, ka bankai milzīgi zaudējumi, viņa atbildība nebija nekāda?

- To jau noteica Ä«pašnieki. To jau arÄ« ir jāapzinās. Mums jau bija - uzliec lielākus rādÄ«tājus. Valde jau teica - to var, bet tas nozÄ«mÄ“ iesaistÄ«ties augstāka riska darÄ«jumos ar iespÄ“jām pazaudÄ“t...

Visbeidzot, to pašu, varbÅ«t pat vÄ“l skarbāk un tiešÄk stāsta arÄ« bijušais Unibankas viceprezidents Kazimirs ŠÄ¼akota – un šoreiz laikam viņam var ticÄ“t: „Kad ERAB iegāja bankā, tā tur ielika lielu naudu – apmÄ“ram 28 miljonus dolāru. Tajā laikā – ļoti lielu Latvijas finanšu tirgum. Un mÄ“s nevarÄ“jām atrast, kam dot kredÄ«tus – nebija nodrošinājuma, vairāk mazāk droša biznesa. Dot devām, bet tÄ“rÄ“jās lÄ“nām. Un ERAB mÅ«s pagrÅ«da – ieguldiet naudu Krievijas vÄ“rtspapÄ«ros, tie pašlaik ir ļoti ienesÄ«gi, ko jÅ«s te naudu turat. IeguldÄ«jām mÄ“s pÄ“c Lehman Brothers ieteikuma – kuri papÄ«ri ir paši izdevÄ«gākie. Bet pÄ“c pusgada bija defolts. Latvijā bija maz vietu, kur ieguldÄ«t naudu, un daudz ieguldÄ«jās [Krievijas vÄ“rtspapÄ«ros]...”

Un to, ka visam Andra BÄ“rziņa šajos gados darÄ«tajam un nedarÄ«tajam, pamanÄ«tajam un garām palaistajam, izlemtajam un neizlemtajam, ja vien ir vÄ“lÄ“šanās, var taču atrast lielisku, kaut varbÅ«t arÄ« pretrunÄ«gu skaidrojumu un attaisnojumu, uzskatāmi demonstrÄ“ vÄ“l viens redzams Valmieras grupÄ“juma pārstāvis, slavenā pumpaino saieta dalÄ«bnieks, mÅ«su varoņa savulaik uz banku uzaicinātais un tās viceprezidenta posteni ieņēmušais Juris Aizezers:

- Nu, saimnieciskā darbÄ«bā ir visādi periodi, bet jāsaka, ka Unibanka atšÄ·irÄ«bā no Pareksa, bankas Baltija un citām daudzām finanšu iestādÄ“m vienmÄ“r ir izpildÄ«jusi savas finanšu saistÄ«bas pret noguldÄ«tājiem, pret klientiem, un es domāju, ka tas ir galvenais vÄ“rtÄ“jums... un sekmÄ«gi darbojās un sekmÄ«gi darbojas arÄ« šodien.

- TomÄ“r šo milzÄ«go zaudÄ“jumu dēļ nācās banku pārdot.

- Nu, jÅ«s redzat, kā pasaulÄ“ notiek. Kā ir bankrotÄ“jis Lehman Brothers un pasaulÄ“ daudzas slavenas bankas. Un attiecÄ«bā uz Unibanku tika piesaistÄ«ts stratÄ“Ä£iskais investors, tas pirmām kārtām. Otrs - valsts funkcijās nav jānodarbojas ar saimniecisko darbÄ«bu. Banka – tā ir saimnieciskā darbÄ«ba, un valsts - mÄ“s redzam, kāds saimnieks šodien ir valsts, kaut vai to pašu airBaltic. Un es domāju, ka saimnieciskās struktÅ«ras valsts var pārdot. Tā tas notika arÄ« ar Unibanku.

- Nu jā, bet valsts savulaik ieguldÄ«ja Unibankā, lai glābtu no bankrota. Bija stāsts par to, ja nemaksās tos procentus par parādzÄ«mÄ“m, kas bija Unibankā, tad vispār Unibanka aizies pa burbuli. Visas šÄ«s runas bija, ka viņa bija uz izputÄ“šanas robežas.

- Es nedomāju, ka tas tā Ä«sti atbilst patiesÄ«bai. Es domāju, ka BÄ“rziņa vadÄ«bā Unibanka tapa par vienu no Latvijas vadošajām finanšu iestādÄ“m ar attÄ«stÄ«tu tÄ«klu un tanÄ« laikā deva vislielāko atspaidu Latvijas tautsaimniecÄ«bai, Latvijas uzņēmÄ“ja attÄ«stÄ«bai. Tas, ka reizÄ“m notiek kāda valstu vÄ“rtspapÄ«ru vÄ“rtÄ«bas pazemināšanās vai vÄ“rtspapÄ«ru segšanas termiņu restrukturizācija, tā pasaulÄ“ notiek. Patreiz mÄ“s redzam, kas notiek ar GrieÄ·ijas vÄ“rtspapÄ«riem, un tādi periodi var iestāties jebkurā brÄ«dÄ« un jebkurai finansu iestādei. Es domāju, ka ne tas ir rādÄ«tājs, bet rādÄ«tājs ir tas, ka banka tika veiksmÄ«gi vadÄ«ta un deva savu ieguldÄ«jumu Latvijas tautsaimniecÄ«bas attÄ«stÄ«bai.

- Bērziņa vaina pie tā, ka bija tie milzu zaudējumi, nav nekāda?

- Nu, kāda šodien ir daudzu Francijas banku vaina pie tā, ka GrieÄ·ija nespÄ“s segt paredzÄ“tā laikā savas saistÄ«bas un viņas bÅ«s jārestrukturizÄ“ par vairākiem miljardiem uz 30 gadiem? Tā ka tas stāsts ir tÄ«ri objektÄ«vs. Tādi periodi pasaulÄ“ notiek, bet, kā jau es teicu, tomÄ“r galvenais BÄ“rziņa nopelns ir, ka tika izveidota Latvijā viena liela, stabila tÄ«kla banka, kas deva lielu attÄ«stÄ«bu Latvijas tautsaimniecÄ«bai, Latvijas uzņēmumiem.

- Bija arī plāns apvienot Unibanku ar Zemes banku...

- Nu jā, vienmÄ“r notiek pasaulÄ“ globalizācija un nelielu iestāžu apvienošana, un diskusijas par tādām tÄ“mām notiek arÄ« šodien.

- KāpÄ“c nenotika apvienošana? Cik atceros, tas bija nosacÄ«ti Valmieras grupÄ“juma lielais uzstādÄ«jums, ka tas bÅ«s lielais darÄ«jums, kurā nostiprināsies Latvijas nacionālais kapitāls, kad apvienosies šÄ«s te divas bankas.

- Saimnieciskā darbÄ«bā nekas nenotiek momentā un ātri. Notiek saimniecisko darbÄ«bu abpusÄ“ja izvÄ“rtÄ“šana, tiek meklÄ“ti momenti, kur var notikt salāgojamÄ«ba.

- Kuri tad bija tie momenti, kuru dēļ nevarēja salāgot?

- Netika panākta vienošanās vai atrasts optimāls risinājums.

- BÄ“rziņš nobijās, ka [Zemes bankas prezidents Andris] Ruselis pārņems vadÄ«bu?

- NÄ“, absolÅ«ti nÄ“, jo BÄ“rziņš jau nav no cilvÄ“kiem, kuri stādÄ«tu savas intereses augstāk par uzņēmuma saimnieciskām interesÄ“m. Tas absolÅ«ti neatbilst patiesÄ«bai - tāda veida traktÄ“jums.

- Kas atbilst patiesībai?

- Es domāju, ka procesa gaitā var bÅ«t tikai atrastas pietiekoši lielas atšÄ·irÄ«bas informācijas tehnoloÄ£iju sistÄ“mā, jo bija informācijas tehnoloÄ£iju sistÄ“mas, kuras bija ļoti grÅ«ti salāgot. Tad tomÄ“r katra banka bija izveidojusi tÄ«klu. AtšÄ·Ä«rās varbÅ«t tikai daži stratÄ“Ä£iski momenti. Saimnieciskā darbÄ«bā dažreiz notiek, ka meklÄ“ versijas, dažreiz nepieņem lÄ“mumu, tā ka tas ir normāls process.

- Un kurš atrada SEB bankai investoru?

- Es domāju, ka finanšu jomā pasaulÄ“ daudz lielākas manevra iespÄ“jas ir lielajām, globālajām finanšu iestādÄ“m, un Latvijas uzņēmumu kapacitāte, tai skaitā finansu iestāžu kapacitāte salÄ«dzinoši ir pietiekoši neliela.

- Kurš tieši saprata, ka tieši SEB un nevis cits? Kur tas nāca, no kurienes?

- Tas jau notika padsmit gadus atpakaļ. Parasti tādi procesi notiek, piesaistot konsultantu kompānijas, un, ja nemaldos, tad tas notika ar konsultantu kompānijas piesaistÄ«šanu, labāko iespÄ“jamo variantu meklÄ“šana.

- Grūtupa birojā sēž vesela kaudze gudru un ietekmīgu cilvēku un spriež, kā Latvijā izveidot spēcīgu nacionālo banku, lai Latvijā nostiprinātos nacionālais kapitāls un mēs nebūtu atkarīgi ne no zviedriem, ne no krieviem, ne no kā. Beigās tomēr informācijas sistēmu dēļ, kā jūs sakāt, darījums nenotiek un banka tiek atdota zviedriem, un tagad mēs redzam, ka notiek pilnīgs skandināvu kapitāla uzvaras gājiens Latvijā.

- Tā es nevaru traktēt, ka kāds kaut ko kādam atdod. Notika jauns akciju emisiju laidiens un piesaistīts kapitāls.

- Citādāk banka būtu nobankrotējusi...

- Es nedomāju, ka tā tas bÅ«tu noticis, bet katrā gadÄ«jumā kreditÄ“šanas kapacitāte, kas bija nepieciešama Latvijas tautsaimniecÄ«bai tajā brÄ«dÄ«, ieguva ar to, ka tika piesaistÄ«ts jauns kapitāls. Tāpat šodien notiek ar daudzām kompānijām Latvijā. Lai attÄ«stÄ«tos, vajag jaunu kapitālu, palielināt pamatkapitālu un tātad tiek piesaistÄ«ts starptautiskais investors.

- Tātad Grūtupa birojā kaldinātā ideja savā ziņā bija utopiska, jo mūsu kapitāls bija tomēr par mazu, lai mēs spētu nostiprināties nacionālais kapitāls?

- Es nevaru komentēt tāda veida sarunas tur kādos birojos.

- Vai vispār bija reāla šÄda ideja, ka šeit varÄ“tu izveidoties nacionāla banka?

- Es domāju, finansu tirgos darbojas starpnacionāls kapitāls. Un Latvijā nacionālā kapitāla pietiekamība ir ļoti neliela. Ļoti neliela.

- Bet kurš lika Unibankai spekulÄ“t Krievijas tirgÅ«? ERAB? Nu, nevis lika, bet rekomendÄ“ja?

- Finanšu iestādei jāgÅ«st ienākumi, jāgÅ«st peļņa. Peļņas iegÅ«šana ir, apkalpojot klientus, iegÅ«stot komisijas naudas un naudas brÄ«vos lÄ«dzekļus izvietojot jebkuros finansu instrumentos. Un parasti jau valdÄ«bu vÄ“rtspapÄ«ri normālos periodos vienmÄ“r ir bijuši droši vÄ“rtspapÄ«ri, ar stabilu, konservatÄ«vu ienesÄ«gumu, bet droši. Ä»oti reti gadÄ«jumi, kad iestājas valstu maksātnespÄ“ja, bet tādi diemžēl iestājas...

Lai nu kā, nākamie gadi mÅ«su varonim bankas vadÄ«tāja amatā aizrit mierÄ«gi, lÄ«dz 2003. gada 19. decembrÄ« Unibanka paziņo: „Unibankas Padome par jauno Unibankas valdes priekšsÄ“dÄ“tāju ir apstiprinājusi Viesturu Neimani, savukārt par valdes priekšsÄ“dÄ“tāja pirmo vietnieku ir apstiprināts Ainārs Ozols. Apstiprinātā Unibankas valde četru cilvÄ“ku sastāvā darbu sāks no 2004. gada 6. janvāra. Jautājums par izmaiņām valdes sastāvā tika izskatÄ«ts saistÄ«bā ar Unibankas valdes priekšsÄ“dÄ“tāja Andra BÄ“rziņa izteikto vÄ“lmi atstāt lÄ«dzšinÄ“jo amatu jau nākamā gada sākumā. Andris BÄ“rziņš sadarbÄ«bu ar SEB banku turpinās padomnieka statusā.”

Viss izskatās cildeni un mīļi. Labus vārdus par Andri BÄ“rziņu teic gan „lielās” SEB izpilddirektors Larss Tunels, gan SEB Baltijas un Polijas nodaļas vadÄ«tājs Matss KjÄ“rs, un tiek citÄ“ts arÄ« pats aizgājÄ“js: „Šis ir personisks un ilgāku laiku rÅ«pÄ«gi pārdomāts lÄ“mums. Esmu vienmÄ“r bijis pārliecināts, ka tieši spÄ“ja mainÄ«ties ir izaugsmes un attÄ«stÄ«bas pamats. Desmit gados Unibankas grupa ir ieguvusi tādu stabilitāti un izaugsmes iespÄ“jas nākotnei, kādas esam vÄ“lÄ“jušies sasniegt, bet es pats esmu gatavs jauniem izaicinājumiem. Tagad, kad Unibanka ir kļuvusi ne vien par spÄ“cÄ«gu un sekmÄ«gi darbojošos uzņēmumu, bet arÄ« nenoliedzami ietekmÄ«gāko valsts finansu sektorā, esmu lepns, ka varu nodot savas pilnvaras Viesturam Neimanim - zinošam un profesionālam kolÄ“Ä£im.”

Kā ir patiesÄ«bā? Andra BÄ“rziņa versija, ko viņš septiņarpus gadus vÄ“lāk izklāsta NeatkarÄ«gajai RÄ«ta AvÄ«zei, ir bÅ«tiski citāda nekā bankas preses paziņojumā lasāmie saticÄ«gie vārdi: „KāpÄ“c tad es aizgāju no Unibankas, no tās prezidenta amata? Tieši šÄ«s manas klasiskās koncepcijas dēļ. Tad, kad Unibankā man vajadzÄ“ja taisÄ«t 2004. gada plānu, mums vajadzÄ“ja lÄ«dzināties ar citām bankām. Viena no tām pÄ“c Rietumu banku paraugiem uzzÄ«mÄ“ja plānu, ka hipotekāro kredÄ«tu pieaugums Latvijā gada laikā bÅ«s 60%. Taču es uzskatÄ«ju, ka pieaugums bÅ«s maksimāli 10%. Es izgāju no pretÄ“jā, proti, kāda ir maksātspÄ“ja. Un tad man pateica: tu nesaproti, ko tu dari, tu mums nederi!”

To pašu viņš stāsta arÄ« citiem – piemÄ“ram, SestDienai: „Daudzi nesaprot, kādēļ es aizgāju no bankas brÄ«dÄ«, kad viss gāja uz augšu. Man bija domstarpÄ«bas ar akcionāriem. Manas prognozes rādÄ«ja piecreiz mazāku izaugsmi nekā konkurentu aprÄ“Ä·ini. Zviedri skatÄ«jās, ka Hansabanka plāno 60% pieaugumu gadā, bet es solÄ«ju tikai 10%. Es jutu, ka bÅ«s lieli mÄ“sli, un biju spiests atstāt šo sistÄ“mu, lai gan man darbs bankā patika.”

Versija ir jauka un atbilstoša cilvÄ“kam, kurš tās izklāstÄ«šanas laikā jau gatavojas kļūt par Valsts prezidentu, taču – tikpat apšaubāma kā bankas 2003. gada preses relÄ«ze.

Galu galā - kurš gan ir tas, kurš vÄ“l 2003. gada februārÄ« Dienas Biznesam visā nopietnÄ«bā stāsta: „Tagad ļoti strauji aug kreditÄ“šana privātpersonām. It sevišÄ·i hipotekārā kreditÄ“šana, pÄ“c kuras vajadzÄ«ba un vÄ“lme ir dramatiski liela. Un tas ir pilnÄ«gi dabiski, jo cilvÄ“kam, kurš domā par nākotni, tas ir ļoti svarÄ«gi. Galu galā priekš kam cilvÄ“ks dzÄ«vo un pelna? Lai radÄ«tu sev tādus apstākļus, kas ļautu iet uz priekšu.”

Protams, astoņus gadus vÄ“lāk mÅ«su varonis intervijā NeatkarÄ«gajai RÄ«ta AvÄ«zei šos vārdus neatceras – nu jau viņa izklāstÄ«tā patiesÄ«ba ir pavisam cita: „Tā bija mÅ«su pašu dullÄ«ba ar tiem nelaimÄ«gajiem hipotekārajiem kredÄ«tiem: privātie aizņēmumi bija vairāku miljardu latu apmÄ“rā, lai realizÄ“tu latvisko konceptu – savs kaktiņš, savs stÅ«rÄ«tis zemes. Daudzi domāja tā: lÅ«k, te uzcelšu savu mājiņu, te mani bÄ“rni dzÄ«vos, te – mazbÄ“rni. Es paņemu kredÄ«tu uz 30 gadiem, skaidri zinot, ka es to varu atmaksāt ar to algu, ko šodien man maksā. Bet mazākais kritums, un – viss vÄ“jā! Ne bÄ“rniem, ne pašam.”

Jebkurā gadÄ«jumā - patiesÄ«bā prezidenta aiziešana bankā patiesÄ«bā tiek sākta gatavot jau ilgi jo ilgi pirms 2004. gada plāna apstiprināšanas, kuru kā klupšanas akmeni piemin pats Andris BÄ“rziņš. Jau 2002. gada 15. jÅ«lijā ar Unibankas valdes lÄ“mumu tiek apstiprināta pilnvara, ar kuru Andris BÄ“rziņš faktiski visas funkcijas bez noteikta termiņa nodod savam pirmajam vietniekam un vecākajam viceprezidentam Viesturam Neimanim. Faktiski V. Neimanis jau šajā brÄ«dÄ« kļūst par reālo bankas prezidentu – ar tiesÄ«bām pārstāvÄ“t banku, veikt tās operatÄ«vo vadÄ«bu, parakstÄ«t dokumentus, kas oficiāli pauž Unibankas viedokli, izdot pilnvaras, izdot un parakstÄ«t visdažādākos dokumentus – un tā tālāk, un tā tālāk.

Kāds tad ir patiesais iemesls, kura dēļ Unibankas prezidenta un izcilā tautsaimnieka aiziešanu bankā pamazām sāk organizÄ“t jau pusotru gadu pirms pašas atvadÄ«šanās? „Viņiem tā atalgojuma sistÄ“ma ir tā bÅ«vÄ“ta – jo tu ilgāk strādā, jo maksā pÄ“c viņu prakses. Vienu brÄ«di paliek par dārgu. Es domāju, ka viens tas bija un vÄ“l tas - kad esi ilgi vienā vietā strādājis, tad tev ir lielāka teikšana. Zviedriem, es te skatÄ«jos, tā politika ir likt tādus jaunus, kas ir atkarÄ«gi no saimnieka. Ja esi palicis autoritāte, ja Ä«pašnieki prasÄ«s noņemt, tu pajautāsi - a kāpÄ“c? Viņiem vajag arÄ« tādu mazāk patstāvÄ«gu, kurš atnāk un tad klausās rÄ«kojumu. Otrs ir – es uzskatu, ka cilvÄ“ks sevi izsmeļ jebkurā vietā. Es domāju, ka ir jau kāds laiks, kad parādās rutÄ«na, vajadzÄ«gs svaigums. Mans viedoklis ir, ka zviedriem palika žēl naudas un viņiem vajadzÄ“ja mierÄ«gāku, paklausÄ«gāku, mazāku autoritāti. Viņš bija gājis visam privatizācijas procesam cauri, visus cilvÄ“kus lika viņš, un viņam bija ļoti liela ietekme. Es domāju, ka akcionāri negrib, ka menedžmentam ir tik milzÄ«ga, pārmÄ“rÄ«ga ietekme,” saka Gundars BÄ“rziņš, un lÄ«dzÄ«gs viedoklis ir arÄ« Inesim Feiferim:

- KāpÄ“c viņš aizgāja no Unibankas?

- Es tā sapratu, ka viņam pienāca pensijas gadi vai kaut kas tamlīdzīgs.

- Bet viņš taču vÄ“l joprojām aktÄ«vi darbojas...

- Tas jau nekas, vienkārši, cik es saprotu, no Ä«pašnieku puses laiku pa laikam tiek veidota kadru rotācija, lai pārāk neiesēžas. Neapaug ar kaut kādiem sakariem, kas reizÄ“m apgrÅ«tina kādus lÄ“mumus u.t.t. TāpÄ“c ir tas laiku pa laikam – ik pa 5 vai 10 gadi maina vadÄ«bu. Zinu, ka SEB bankā tas diezgan regulāri notiek. Tiek mainÄ«ti valdes locekļi. Swedbanka arÄ« laiku pa laikam maina tos cilvÄ“kus. Tāda ir tā personālvadÄ«bas politika, ko ārzemnieki realizÄ“. Es domāju, ka tas bija tas iemesls, kādēļ viņš aizgāja vai viņu aizvilka. Tāda Ä«sti skaidrojuma nav. Es ar viņu par to neesmu runājis, diez vai viņš arÄ« to stāstÄ«tu. Ir jau tādas lietas, kas paliek tikai tev un par kurām negribas ne ar vienu runāt...

Protams, par aiziešanas iemesliem atklāti nevÄ“las runāt neviens pats vadošais darbinieks ne pašÄ bijušajā Unibankā, ne „lielajā” SEB bankā. Taču neoficiālās sarunās izkristalizÄ“jas viedoklis, kuru viskodolÄ«gāk izsaka tas pats jau pieminÄ“tais bijušais bankas darbinieks: „Viņš vienkārši vairs nevilka. Nevilka – un viss. Vecums. NespÄ“ja bÅ«t pietiekami elastÄ«gam, pietiekami ātram. Plus vÄ“l pilnÄ«gi subjektÄ«va nespÄ“ja saprasties ar pilnÄ«gi konkrÄ“tiem zviedru pārstāvjiem, - BÄ“rziņam nepatÄ«k, ka kaut kādi zaļknābji grib viņam mācÄ«t dzÄ«vot un visu zina labāk. Bet tas, ko viņš tagad runā par principiālajām un idejiskajām nesaskaņām ar zviedriem – nu, blēņas. Kurš gan pats vÄ“l 1996. gadā publiski stāstÄ«ja, ka Unibankai pat attÄ«stÄ«bas plānā esot ierakstÄ«ts - kļūt par vienu no vislielākajām, rentablākajām un universālākajām bankām Latvijā? Plānā šajā ziņā nekas nemainÄ«jās arÄ« „zviedru laikā”, - bet BÄ“rziņš to vairs nespÄ“ja izdarÄ«t, un viss...”