Iesaki rakstu:

Å…emot vÄ“rā pÄ“dÄ“jo dienu notikumus Irānā, Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ apjomÄ«gāku fragmentu no Lato Lapsas grāmatas Zem Muhameda bārdas - vienas no 2016. gada lasÄ«tākajām un pieprasÄ«tākajām grāmatām Latvijā, kas reizÄ“ ar izsmeļošu stāstÄ«jumu par citām islāma pasaules valstÄ«m sniedz arÄ« detalizÄ“tu skaidrojumu - kas tad Ä«sti notiek Irānā. Kā zināms, jau tuvākajos mÄ“nešos klajā nāks šÄ«s grāmatas sava veida turpinājums - Zem Muhameda palmas.

Uz mani skatās nazguls no „Gredzenu pavÄ“lnieka” – nu, tas tumsas spÄ“ks, kurš izrauts no nāves valstÄ«bas, lai kalpotu ļaunuma iemiesojumam un to arÄ« dara. No tumšÄs šÄ·irbas starp Ä·iveri un sejas masku manÄ« blenž divas aukstas acis. ArÄ« runā nazguls savā nazgulu valodā, no kuras es nesaprotu ne bÅ«, ne bÄ“, kaut gan ir skaidrs – nazgulam es ļoti nepatÄ«ku, un viņš ļoti labprāt mani izbarotu savam apseglotajam nezvÄ“ram, ja vien tas nebÅ«tu nez kur aizmaldÄ«jies.

Taču viņš to nevar – ne tāpÄ“c, ka man mugurā bÅ«tu necaurduramais elfu vai rÅ«Ä·u, vai vÄ“l nezin kā radÄ«tā brÄ«nummateriāla mitrila kamzolÄ«tis, bet tāpÄ“c, ka es acÄ«m redzami esmu ārzemnieks un viesis, kas nez kā iekÅ«lies vienā no vispretvalstiskākajiem pasākumiem, kāds vien šeit iespÄ“jams. BallÄ«tÄ“.

NÄ“, nÄ“, jÅ«s nepārklausÄ«jāties – nedaudz Ä«patnā, tomÄ“r ballÄ«tÄ“. Tiesa, visi puiši te ir melnÄ«gsnÄ“ji un neliela auguma, meitenes skaistas un tā vien dzirkstÄ« ar tumšajām acÄ«m, bet ģērbušÄs samÄ“rā konservatÄ«vi, dzÄ“rienu izvÄ“le diezgan maza, mÅ«zika diezgan atturÄ«ga, taču galu galā – kādas tik visādas ballÄ«tes nav redzÄ“tas.

Šo par absolÅ«ti unikālu manā ballÄ«šu pieredzÄ“ padara tas, ka pat sen, sen, mazpadsmit gadu vecumā, neviena vecākiem neko nenojaušot, kādā vasarnÄ«cā sarÄ«kotais gana alkoholizÄ“tais pasākums, kura gaitā, šÄ·iet, pāris skolas biedru un klases biedreņu zaudÄ“ja nevainÄ«bu, salÄ«dzinot ar šo it kā piedienÄ«go, pat konservatÄ«vo ballÄ«ti, bija absolÅ«ti atļauts un nevainojams sarÄ«kojums. Šis ir vienkārši pretlikumÄ«ga un atklāti pretvalstiska rÄ«cÄ«ba.

Šeit, kur pat kino vÄ«rieši un sievietes sēž (ir spiesti sÄ“dÄ“t) atsevišÄ·i, ballÄ«te ar, pirmkārt, alkoholu, otrkārt, abu dzimumu pārstāvjiem, treškārt, sievietÄ“m bez lakatiem un pat lÄ«dz pleciem kailām rokām ir nepārspÄ«lÄ“jot kaut kas pÄ“c nodarÄ«juma smaguma valsts nodevÄ«bai lÄ«dzÄ«gs. Pavisam traki bÅ«tu, ja mÄ“s vÄ“l spÄ“lÄ“tu kārtis: šahs, visticamāk, tieši Persijā arÄ« tika izgudrots, pÄ“c islāma revolÅ«cijas tas uz desmit gadiem bija aizliegts, bet tagad to spÄ“lÄ“t drÄ«kst, toties nardus un kārtis gan ne.

Savukārt nazguli, kas šajās nomales telpās ir ielauzušies pašÄ jautrÄ«bas karstumā, ir basidži – kaut kas ļoti attāli lÄ«dzÄ«gs padomjlaika brÄ«vprātÄ«gajiem kārtÄ«bas sargiem, tikai ar daudz sakompostrÄ“tākām smadzenÄ“m, pilnÄ«gi pārliecināti par sevi kā pÄ“dÄ“jiem un izšÄ·irošajiem islāma revolÅ«cijas un tās iekarojumu sargiem un aizstāvjiem. Šo kārtÄ«bas sargu pilnais nosaukums ir Basij Mostazafan – Apspiesto mobilizācijas organizācija. Ikdienā basidžus saukā vienkārši par bārdām.

Apspiestajiem un viņu mobilizācijai gan ar šo organizāciju skaidra sakara nav, toties „pareizi domājošu vÄ«riešu” kursus izgājušie tiek pie armijas dienesta laika saÄ«sināšanas, katrā vidÄ“ja lieluma uzņēmumā ir noteikta basidžu kvota. Algu viņiem nemaksā, taču uzskaita balles, kas var pārvÄ“rsties gan rÄ«sa maisā, gan prÄ“mijā, gan citos motivÄ“jošos labumos. Bārdaini, ar maniakāli degošÄm acÄ«m – tādu te ir tÅ«kstošiem un tÅ«kstošiem.

Tiesa, lai tu bÅ«tu kaut desmitreiz basidžs un islāma revolÅ«cijas sargs, tu nedrÄ«ksti tā vienkārši ielauzties kādā mājā, kur, atšÄ·irÄ«bā no publiskām vietām, sievietes staigā bez lakatiem un kā tik vÄ“l ne. ŠÄ« ir zeme, kur, ja vÄ“laties ieiet telpās, kurās var bÅ«t arÄ« sievietes, drošÄ«bas dēļ reizÄ“ ar klaudzināšanu vajag arÄ« skaļi pieteikties, piemÄ“ram, jalla, jalla!

ŠÄ« ir zeme, kur kopÄ“jā politika attiecÄ«bā pret sievietÄ“m ir „nošÄ·irti, bet vienlÄ«dzÄ«gi”, kur ir oficiāli noteikts, ka vÄ«riešiem jāuzņemas vadÄ«ba publiskās vietās, sievietÄ“m – mājās, kur benzÄ«ntankos vÄ«rieši degvielu uzpilda paši, bet sieviešu vietā to dara degvielas uzpildes stacijas darbinieks, kur autobusā vÄ«rieši sēž priekšÄ“jā daļā, sievietes – aizmugurÄ“, bet maršruta taksometros gan viss ir juku jukām un nekāda dzimumu nodalÄ«šana nepastāv.

ŠÄ« ir zeme, kur metro sastāvos pirmais un pÄ“dÄ“jais vagons ir paredzÄ“ts tikai sievietÄ“m, bet pārÄ“jie – abiem dzimumiem, kur, ja ir medicÄ«niska nepieciešamÄ«ba, musulmaņu sievietei ir atļauts apmeklÄ“t arÄ« ārstu – vÄ«rieti, kur sievietÄ“m nav nekādu problÄ“mu vadÄ«t automašÄ«nu, toties autoskolu beidzÄ“jiem pÄ“c tiesÄ«bu saņemšanas pirmo gadu ir aizliegts braukt pa autostrādÄ“m (kad ieraudzÄ«siet Irānas satiksmi, sapratÄ«siet, kāpÄ“c).

Taču šajā gadÄ«jumā nekādi smalkumi netiek ievÄ“roti. Kā man paspÄ“j pačukstÄ“t telpu saimnieks – kalsnais students Isims, acÄ«mredzot kāds jau iepriekš ir noziņojis, lÄ«dz ar ko basidžiem ir bijis pietiekami laika savu akciju saskaņot.

BallÄ«tes, kur skan neislāmiska mÅ«zika, kur tās pavadÄ«bā kopā dejo vÄ«rieši un sievietes un kur piedevām lieto alkoholiskus dzÄ“rienus, – tas šeit ir pat ļoti aizliegts. Taču aizliegtais auglis ir vÄ“l saldāks nekā daudzviet citur, un, tā kā režīms ir pietiekami izkurtÄ“jis un korumpÄ“ts, arÄ« šajā gadÄ«jumā pÄ“c ilgākām pārrunām un ne pārāk maskÄ“tas prāva naudas žūkšÅ†a pārceļošanas basidžu vadoņa azotÄ“ nazguli dodas prom. BallÄ«te var turpināties.

VienmÄ“r gan viss nebeidzas tik labi. Es šajā pretvalstiskajā pasākumā, protams, esmu nokļuvis pilnÄ«gi nejauši – visticamāk, kā sava veida eksponāts, kuram ar nepārprotami ārzemnieciski rietumniecisko izcelsmi jāapstiprina baļļuka rÄ«kotāja prestižs un iespÄ“jas. Un tas viss tikai tāpÄ“c, ka dienu iepriekš pārāk ieinteresÄ“ti esmu dirnÄ“jis pie kādas lielākoties tikai Teherānas iedzÄ«votājiem zināmas Ä“kas Vozara (Ministru) ielā.

Tas gan ir ielas vecais, „šaha laiku” nosaukums: atbilstoši uzvarÄ“jušÄs islāma revolÅ«cijas nostādnÄ“m, tā tagad nosaukta Haleda Eslamboli vārdā – tas bija virsnieks, kurš savulaik sekmÄ«gi Ä«stenoja atentātu pret Ä’Ä£iptes prezidentu Anvaru Sadatu. Un arÄ« Ä“kā „šaha laikos” droši vien ir atradusies kāda cita iestāde, savukārt tagad šeit ir ĪpašÄ tiesa sociālo netikumu apkarošanai, kas izskata visu veidu morāles noziegumus, par kādiem šeit tiek uzskatÄ«ts viss – sākot ar kosmÄ“tikas izmantošanu meitenÄ“m un beidzot ar piedalÄ«šanos šÄdās te ballÄ«tÄ“s.

Ja pusaudzis vakarā nepārnāk mājās un arÄ« nedod nekādas ziņas par savu atrašanās vietu, viens no pirmajiem norÅ«pÄ“jušos vecāku maršruta galapunktiem ir tieši šÄ« Ä“ka, kur iespÄ“jams noskaidrot, vai mazgadÄ«gais dumpinieks nav aizturÄ“ts par islāmiskās valsts morāles likumu pārkāpšanu. AtkarÄ«bā no nedēļas dienas, reizÄ“m pÅ«lis pie Ä“kas ieejas var bÅ«t pat simtiem cilvÄ“ku liels.

Dienā, kad notiekošo no ielas otras puses vÄ“roju es, cilvÄ“ku nav pārāk daudz – trÄ«sdesmit, varbÅ«t četrdesmit. IekšÄ uz „izrādi” nepiederošiem, protams, nav nekādu izredžu nonākt – no Ä“kas ik pa laikam iznāk bārdains revolÅ«cijas gvards olÄ«vzaļā uniformā un aicina iekšÄ tā vai cita tiesājamā vecākus, kuri visi kā viens ir paÄ·Ä“ruši lÄ«dzi kādu summu skaidrā naudā, lai samaksātu par saviem bÄ“rniem drošÄ«bas naudu.

Tālāko gan zinu tikai no grāmatu, preses un Irānas paziņu aprakstÄ«tā – vecākus aizved uz tiesas zāli, kur galvenā persona ir garÄ«dznieks, kurš nolasa apsÅ«dzÄ«bu pret viņu bÄ“rnu un nosauc sodu vai drošÄ«bas naudu, kas jāsamaksā, lai pārkāpÄ“js tiktu atbrÄ«vots. Viņš aizturÄ“to jau ir nopratinājis un notiesājis, jo Irānas juridiskajā sistÄ“mā izmeklÄ“tājs, prokurors un tiesnesis ir viena un tā pati persona. Papildus soda vai drošÄ«bas naudas iemaksai notiesātajiem ir jāparaksta nožēlas vÄ“stule, dodot zvÄ“restu neatkārtot pārkāpumu.

Tieši šeit tad arÄ« sapazÄ«stos ar Isimu, kurš atnācis, lai lÄ«dzjustu kādai aizturÄ“tai paziņai – viņai, lÅ«k, bijis pārāk daudz kosmÄ“tikas, arÄ« sievietÄ“m obligātais lakats bijis atbÄ«dÄ«ts pārāk tālu pakausÄ«, un, pats galvenais, viņa bijusi tādā noskaņojumā, kad gribas nevis atrunāties vai atpirkties, bet vienkārši iespÄ“jami skaļāk paÄ·Ä«vÄ“ties un paskandalÄ“ties.

Tas par kosmÄ“tiku un lakatu nav nekāds joks. PÄ“c islāma revolÅ«cijas, kad sievietÄ“m tika aizliegtas gan kleitas, gan kailas rokas (par kājām nemaz nerunājot), gan iziešana uz ielas bez galvas lakata, gan kosmÄ“tika un smÄ“Ä·Ä“šana, sievietÄ“m uz ielas lÅ«pas graizÄ«ja ar žiletÄ“m, lai atbaidÄ«tu no lÅ«pu krāsas lietošanas, – un graizÄ«tājas lielākoties bija sievietes.

Šie brutālie laiki gan it kā pagājuši, bet Ä«sti drosmÄ«ga irāņu sieviete joprojām ir tā, kura valkā eiropeisku mÄ“teli, pat lietainā laikā nÄ“sā milzÄ«gas saulesbrilles (lai nebÅ«tu redzamas uzkrāsotās acis), iekrāso matus un smÄ“Ä·Ä“, apģērba ierobežojumus dāsni kompensÄ“ ar kurpÄ“m, rotaslietām, džinsiem, kāju sprādzÄ“m utt., bet obligāto lakatu atstumj pašÄ pakausÄ«. (Ak jā, un vÄ“l sievietes šeit masveidā aizraujas ar kosmÄ“tisko Ä·irurÄ£iju – vispirms jau, lai kļūtu par ideālu degunu Ä«pašniecÄ“m.) Turklāt atkarÄ«bā no politiski reliÄ£iskās gaisotnes neredzamā sarkanā lÄ«nija, aiz kuras aizbÄ«dÄ«ts lakats jau uzskatāms par morāles pārkāpumu, var pavirzÄ«ties par vairākiem centimetriem uz vienu vai otru pusi. Jā, šÄ« ir zeme, kur pÄ“c apģērba spriež par pilsonisko stāju.

Kad divdesmitā gadsimta trÄ«sdesmitajos gados pirmā šaha Rezas valdÄ«ba sāka modernizÄ“t Persiju tikpat brutāli un skarbi kā Ataturks Turciju, čadra (liels, parasti melns palagveida apmetnis, kurā no galvas lÄ«dz kājām ietinas Ä«sti tikumÄ«gas irāņu sievietes, pogu tam nav, priekšÄ apmetnis jāsatur ar rokām) tika pasludināta par atpalicÄ«bas un sieviešu apspiestÄ«bas simbolu, un tās publiska valkāšana vienkārši bija aizliegta.

Tas, protams, bija bezgala progresÄ«vi, taču, kā jau minÄ“ts, daudzas sievietes atlikušo dzÄ«ves daļu pavadÄ«ja, neizejot uz ielas, jo nespÄ“ja iedomāties parādÄ«ties cilvÄ“kos bez čadras. Savukārt pÄ“c 1979. gada islāma revolÅ«cijas viss mainÄ«jās gandrÄ«z vienā mirklÄ« – apģērba un uzvedÄ«bas ierobežojumu ziņā sievietes pamatÄ«gi zaudÄ“ja (vismaz no rietumnieka redzes viedokļa), toties citā ziņā, iespÄ“jams, vÄ“l pamatÄ«gāk ieguva – izglÄ«tÄ«bas un darba pieejamÄ«bas ziņā, piemÄ“ram.

Isimu gan es, kā izrādās, vairāk tiešÄm interesÄ“ju tikai kā ballÄ«tes eksponāts, ne kā sarunu biedrs, taču vienu labu darbu viņš izdara – sadod man veselu baru interneta adrešu vietÄ“jo jauniešu arÄ« angliski rakstÄ«tajiem blogiem, kuri man paver tādu pasauli, kādu neatrast ne pilsÄ“tas ielās, ne sarunās ar taksistiem un citiem gadÄ«juma paziņām.

Re, piemÄ“ram, meitenes stāsts, kurai divi basidži pieprasÄ«juši notÄ«rÄ«t kosmÄ“tiku:

„Es biju nedaudz nobijusies... Bet es atcerÄ“jos, ko mana draudzene bija izdarÄ«jusi pirms dažām nedēļām. Viņa bija sākusi protestÄ“t, un cilvÄ“ki bija devušies viņai palÄ«gā... un es arÄ« domāju, ka nekādā gadÄ«jumā neņemšu vÄ“rā divas smirdÄ«gas žurkas, it Ä«paši tāpÄ“c, ka es gatavojos satikt dažus draugus un mana kosmÄ“tika šodien bija tik perfekta...

Mirdamada iela bija cilvÄ“ku pilna... Es te nebiju nevietā – viņi bija... Tā nu es sāku kliegt... PÄ“c dažām sekundÄ“m bija sapulcÄ“jies pÅ«lis... Lieliskā lieta bija tā, ka neviens neizskatÄ«jās nobijies un visi par viņiem smÄ“jās... Pāris pusmūžā, kuru es nekad nebiju satikusi, pat paziņoja, ka esmu viņu meita, un ieteica basidžiem lasÄ«ties prom. VÄ«rietis bija Ä«paši lielisks un sacÄ«ja: „Kā jÅ«s vispār uzdrÄ«kstaties uzrunāt manu meitu, jÅ«s, nekaunÄ«gie vazaņķi?”

Vispirms viņi turpināja draudÄ“t, ka viņi izsauks papildspÄ“kus un savāks visu pÅ«li... Bet pÅ«lis kļuva lielāks un lielāks... Tā nu viņi teica manai lieliskajai jaunajai mammai un tÄ“tim, lai viņi savāc savu meitu un iet mājās... Tā nu tas beidzās labi... Bet es bÅ«tu gribÄ“jusi, lai kāds lielisks vÄ«rietis uz to dienu bÅ«tu pasludinājis mani par savu sievu... Labi, tāda ir dzÄ«ve...”

VÄ“l par kosmÄ“tiku – un arÄ« matiem:

„Pirmā lieta, ko viņi pamanÄ«ja, bija mana kosmÄ“tika! Un sāk man stāstÄ«t, ka es par to atbildÄ“šot viņā saulÄ“! Vai kosmÄ“tika ir kanibālisms vai kaut kas tamlÄ«dzÄ«gs? Un kas ar mÅ«su korumpÄ“tajiem ierÄ“dņiem? Vai viņiem jelkad liks par kaut ko atbildÄ“t? Viņi saka, ka mÅ«su plÄ«vuri kļūstot pārāk mazi. Desmit centimetru – pārāk mazi? KāpÄ“c tad viņi nenosaka zÄ“niem ar gariem matiem obligātas galvassegas? Mati ir mati!”

Par obligāto visu aizsedzošo un nosedzošo apģērbu:

„Es varÄ“ju sajust sauli kā kvÄ“lošas ogles gabalu uz mana plÄ«vura... Mans plÄ«vurs un manas garās drÄ“bes liek man smirdÄ“t kā lÄ«Ä·im... Es eju pa ielu un neredzu galu... Un tad es iedomājos – man mugurā balts tops ar Ä«sām piedurknÄ“m, zaļi šorti un salmu cepure... Es vairs nesmirdu kā lÄ«Ä·is vai kā manas vecāsmammas mitrais pagrabs.”

Jau par nopietnākām lietām:

„Dārgais RevolÅ«cijas Vadoni, Tava SvÄ“tÄ«ba, vai tu jebkad esi iemÄ«lÄ“jies? Vai tu esi ielÅ«kojies vÄ«na sārtumā, kad tu vÄ“l sajÅ«ti, kā viņa noskÅ«pstÄ«ja tevi uz plakstiņiem? Vai tu jelkad esi dejojis? Vai tu kādreiz esi Maz Maz biskvÄ«tus iemÄ“rcis Mast Moseer jogurtā? Vai tu jelkad esi valkājis džinsus? Vai tu zini, kas ir Mum dezodorants?

Vai tu jelkad esi naktÄ« raudājis? Cik gadu tu gāji skolā? Vai tu jelkad esi gatavojis Abghosht sautÄ“jumu? Vai tu jelkad esi cepis bārbekjÅ«? Pasaki man, kāds ir Å…Å«tona trešais likums? Vai tev jebkad ir gadÄ«jies, ka tu raudi, kad tava zelta zivtiņa Jaunajā gadā izlec no akvārija un nomirst? Cik reižu pavasara smarža ir tevi padarÄ«jusi Ä«sti mežonÄ«gu?

Vai tu jelkad esi noskÅ«pstÄ«jis suni? Vai tu jelkad esi klausÄ«jies persiešu klasisko mÅ«ziku? Un kā ar repu? Vai tu jelkad svilpo? Vai tu jelkad esi noskÅ«pstÄ«jis viņas kaklu? Un aiz auss? Vai tu jebkad esi ielādÄ“jis MP3 mÅ«ziku no interneta? Vai tu jelkad pajautā puisim, kurš kioskā tirgo cigaretes, kā viņam iet? Gājis cauri pilsÄ“tai pusnaktÄ«?

Vai viņi ir kratÄ«juši tavu māju un konfiscÄ“juši tavas grāmatas? Vai tu jebkad esi bijis spiests doties trimdā? Vai tev jelkad ir gadÄ«jies, ka tu vienkārši nespÄ“j izsviest no galvas flīžu rakstu savas mātes virtuvÄ“ (trÄ«s naktis pÄ“c kārtas), bet neatceries krāsu? Vai tu jelkad esi zvanÄ«jis savai mātei no tāltālas vietas un lÅ«dzis viņai aprakstÄ«t šo flīžu krāsu, kuras pieminot, jÅ«s abi sākat nekontrolÄ“jami šÅ†ukstÄ“t? Vai tu jebkad esi ilgojies pÄ“c sava dzÄ«vokļa logiem Teherānā?”

Vēl nopietnāk:

„Protams, es mÄ«lu imāmu Husainu, visi viņu mÄ«l. Bet tÅ«kstoš četrsimt gadu laikā pasaule ir mainÄ«jusies, un es nedomāju, ka viņš bija tāds, kādu viņu tagad iztÄ“lo mullas. Viņš mÄ«lÄ“ja brÄ«vÄ«bu, es arÄ« mÄ«lu brÄ«vÄ«bu...”

Un pavisam nopietni – par ko tādu šeit arÄ« var iesÄ“sties:

„Es uzaugu, dzirdot aicinājumus uz lÅ«gšanu. Allah Akbar lika man justies kā stiprākam cilvÄ“kam. Ka ir mÄ«lošais, labais, visvarenais Dievs. Lielāks par manām muļķīgajām problÄ“mām. Es skrÄ“ju uz mošeju un stāvÄ“ju tur sava Dieva priekšÄ, un devos prom stiprāks. Viss, kas man bija jādara grÅ«tos brīžos, bija atgādināt pašam sev – Allah Akbar.

Sēžot savā pirmajā eksāmenā (septiņu gadu vecumā) vai tuvojoties meitenei, kurā es biju iemÄ«lÄ“jies (četrpadsmit gadu vecumā), vai kad mans tÄ“vs mani rāja par viņa mašÄ«nas paņemšanu un sadauzÄ«šanu (septiņpadsmit gadu vecumā), vai kad mana vecāmāte nomira (deviņpadsmit gadu vecumā). Bet tagad Allah Akbar skandÄ“ Basij un Hezbollah slepkavas un resni, korumpÄ“ti mullas...

Aicinājums uz lÅ«gšanu, Allah Akbar, joprojām liek man justies stiprākam. Bet es reti ieeju mošejā. Tur priekšÄ ir liekuļi, slepkavas un apspiedÄ“ji. MÄ“s aizvietojām vienu korumpÄ“tu monarhu ar tÅ«kstošiem korumpÄ“tu garÄ«dznieku. Un vienÄ«gais, ko viņi iznÄ«cināja, bija mÅ«su ticÄ«ba reliÄ£ijai, ko viņi teicās sargājam.

MÄ“s jau bijām musulmaņi, un revolÅ«cija mums nebija tāpÄ“c, lai mÄ“s kļūtu par musulmaņiem. MÅ«su sapņi bija par vienlÄ«dzÄ«bu, neatkarÄ«bu un taisnÄ«gumu. Bet es ceru, ka tad, kad viņu vairs nebÅ«s, mÄ“s joprojām bÅ«sim musulmaņi un mans Dievs atkal varÄ“s bÅ«t Varens...”

Jā, tas ir tas, ko man pat bez kādas minstināšanās un stostÄ«šanās saka visdažādākie cilvÄ“ki – no Å«saina, nikotÄ«na piesÅ«cināta taksometra šofera Teherānā un resna paklāju tirgoņa Isfahānā lÄ«dz sÄ«kbodniekam ŠÄ«rāzā un jau citam taksistam savulaik kara nopostÄ«tajā Horamšahrā. Viņi visi tādos vai citādos vārdos saka vienu un to pašu – kaut kā galÄ«gi nav sanācis tas, uz ko bijām cerÄ“juši. „Šajā valstÄ« es brÄ«vs jÅ«tos tikai savā mašÄ«nā un savā mājā,” – tas ir tipisks situācijas raksturojums.

Neatceros, kas tas bija par žurnālu, no kura esmu izrakstÄ«jis šo izcili precÄ«zo situācijas raksturojumu: „Viņi dzÄ«vo Smaragda pilsÄ“tā, kurā labajam burvim atļauts pārāk daudz, un tāpÄ“c aizvien vairāk cilvÄ“ku viņu ienÄ«st. AtšÄ·irÄ«bā no astoņdesmito gadu Padomju SavienÄ«bas, šeit nav modÄ«gu preču deficÄ«ta, bet ir to vietu deficÄ«ts, kur tās varÄ“tu nÄ“sāt. Mājas pārvÄ“ršas par modes galeriju lÄ«dziniecÄ“m, kur draudzenÄ“m var parādÄ«t jaunu apģērbu. Mums stāstÄ«ja par privātām modes skatÄ“m – ar Ä«stu „mÄ“li”, modelÄ“m un modes māksliniekiem. Uz ielas par pārāk modernu apģērbu var nokļūt policijā, kur nāksies rakstiski solÄ«t, ka tu vairāk tā nedarÄ«si. ŠÄ« liekulÄ«gā atmosfÄ“ra visus ļoti kaitina...”

Nu, ne pilnÄ«gi visus, protams, bet daudzus. PiemÄ“ram, visus teherāniešus, kuriem agri vai vÄ“lu nākas mÄ“rot ceļu uz Nasira Hosrova ielu – te ir medikamentu melnais tirgus, kurp jādodas, ja aptiekā kaut kā (aizvien biežāk) nav. Visi Teherānā zina – vai ir pilnÄ«gi pārliecināti, ka zina, – aptiekāriem visu medikamentu ir pārpārÄ“m, taču viņi tos nevis pārdod par taisnÄ«gām cenām, bet nodod melnā tirgus pārdevÄ“jiem. Un lÄ«dzÄ«gas noskaņas valda ikvienā sadzÄ«ves jomā.

Aizkaitinājums laužas ārā visdažādākajos veidos. Teherānā ir, piemÄ“ram, tāda lieta kā „balss no debesÄ«m” – nevis dievs, bet Ä«sti teherānisks protesta veids. Balss skan tieši no debesÄ«m, un tā nav jau pierastais muedzinu aicinājums uz vakara lÅ«gšanu. Pa logiem kliegt nedrÄ«kst – kaimiņi var nosÅ«dzÄ“t, taču pilsÄ“tā lielākā daļa jumtu ir horizontāli, uz tiem var uzrāpties un protestÄ“t uz nebÄ“du – policija no apakšas nav spÄ“jÄ«ga noteikt, kur tieši atrodas protestÄ“tāji.

„Balss no debesÄ«m” skanÄ“ja islāma revolÅ«cijas laikā, un tā skan arÄ« tagad. Un, protams, jebkura protesta laikā vislabāk ir kliegt „Dievs ir varens!”– policija un basidži nevar jÅ«s piekaut par to, ka slavināt Dievu, kaut visi labi saprot, kas konkrÄ“tajā gadÄ«jumā ar to domāts.

Nākamreiz patrāpos Irānā laikā, kad nozÄ«mÄ«ga cilvÄ“ku daļa – it Ä«paši jaunatne – ārkārtÄ«gi nopietni gatavojas vienam no gada bÅ«tiskākajiem pilsoniskās nepakļaušanās (irāņu modernajā izpratnÄ“) datumiem. Tā ir ValentÄ«na diena, kura Irānā simbolizÄ“ visu to, kas nepatÄ«k stÄ«vo garÄ«dznieku režīmam.

Aiz muguras ir 2009. gada karstā vasara ar ne visai godÄ«gajām prezidenta vÄ“lÄ“šanām un nemieriem, kas bija lielākie kopš 1979. gada revolÅ«cijas un cita starpā uzskatāmi parādÄ«ja, ka no bļaustÄ«gas un enerÄ£iskas jaunatnes režīmam nav ko bÄ«ties. RevolÅ«cijas laikos tika skandÄ“ts sauklis „Lielgabali, tanki un šautenes, neko vairāk jÅ«s nespÄ“jat!”, 2009. gadā tas pārvÄ“rtās par „Lielgabali, tanki un basidži, neko vairāk jÅ«s nespÄ“jat!”, taču 2009. gadā, atšÄ·irÄ«bā no trÄ«sdesmit gadu senas pagātnes, neviens ar šo saukli uz lÅ«pām Ä«sti nebija gatavs ne mirt, ne nopietni ciest. Pietika ar to, ka rahbars paziņoja, ka nupat jau pietiks un ka nākamā demonstrācija tiks likvidÄ“ta Ä«sti stingri un nežēlÄ«gi, lai viss pieklustu un izbeigtos.

Tā nu tagad pretestÄ«ba izpaužas komfortablākās un drošÄkās formās. KamÄ“r vietÄ“jie šiÄ«tu garÄ«dznieki un nez kāpÄ“c arÄ« Maskavas patriarhijas pārstāvji Ä«pašÄ kopÄ“jā pasākumā te visā nopietnÄ«bā apspriež pasaules gala iespÄ“jamo pienākšanu, ValentÄ«na dienas priekšvakarā veikali ir piegāzti pilni ar visvisādām rozÄ«gām mantām. Ajatolla Homeini savulaik teica, ka islāmā nav izpriecu, bet irāņu jauniešiem izpriecas un izklaide šÄ·iet absolÅ«ti nepieciešami – neatkarÄ«gi no tā, kādā režīmā viņi dzÄ«vo. Tas nenozÄ«mÄ“, ka viņi noteikti gribÄ“tu uzspļaut Pravietim un Allāham, un visam islāmam – nÄ“, viņi vienkārši grib izklaidÄ“ties un dzÄ«vot pa savam.

ValentÄ«na dienas preces veikalos varas iestādes vÄ“l var aizliegt, bet pilnÄ«gi bezspÄ“cÄ«gas tās izrādās pret jaunāko tendenci – par veidu un vietu, kur jauniešiem salÄ«dzinoši brÄ«vi kontaktÄ“ties, kļūst reliÄ£iskie svÄ“tki. Muharama – skumju mÄ“neša desmitā diena – ir Ašura, ikgadÄ“jā Husaina nāves apraudāšanas diena. Tā kā islāmam ir mÄ“ness kalendārs, muharams var iegadÄ«ties gan oktobrÄ« vai novembrÄ«, gan decembrÄ« vai janvārÄ«, bet, kad Irānas pilsÄ“tu ielās pamanāt, ka aizvien biežāk sāk plÄ«vot zaļi un melni karogi un plakāti, skaidrs – tuvojas Ašura.

Ašuru var atzÄ«mÄ“t dažādi. Divarpus miljonu cilvÄ“ku lielajā Mašhādā, kur atrodas arÄ« šiÄ«tu svÄ“tnÄ«ca – astotā imāma Rezas mauzolejs, Husainu piemin pa Ä«stam: iespaidÄ«gajā reliÄ£iskajā gājienā vieni vÄ«rieši, ietinušies baltās drānās, sevi ritmiski dauza ar dzelkšÅ†ainām Ä·Ä“dÄ“m, citi ar zobeniem plakaniski sit sev pa gludi skÅ«tajām galvām, bet gājiena kulminācijā zobeni pavÄ“ršas ar asmeņiem uz leju, un asinis plÅ«st aumaļām.

Viens no ajatollas Homeini slavenajiem izteikumiem ir par Husaina apraudāšanu muharama mÄ“nesÄ«: „Viss, kas mums šodien ir, ir, pateicoties šai apraudāšanai... mÄ“s esam politiskas apraudāšanas nācija.” Mašhādā tas tā arÄ« var šÄ·ist, toties Teherānā, pienākot Ašuras dienas saulrietam, ielas ir pilnas ar cilvÄ“kiem, kas izskatās pÄ“c visa kā, tikai ne pÄ“c apraudātājiem un sÄ“rotājiem, un jaunieši izmanto tumsas aizsegu un relatÄ«vo brÄ«vÄ«bu, lai ne tikai pastaigātos vien, rokās sadevušies.

Un arÄ« tas ir tÄ«rais nieks salÄ«dzinājumā ar Chaharshanbeh Suri svÄ“tkiem, kuri parasti iekrÄ«t marta trešajā nedēļā. Protams, ka tiem ir vistiešÄkais sakars ar zoroastrisma ugunÄ«go mantojumu, un svÄ“tku redzamākajā daļā tiek spridzināts un blÄ«kšÄ·ināts, un dedzināts, un laists gaisā viss, kas vien gada laikā ir sakrāts vai sapirkts. LÄ«dz ar saulrietu vai ikvienā pilsÄ“tas laukumā notiek kas tāds, kas liek domāt – ir sācies karš!

Viens no ajatollām vÄ“l nesen paziņoja, ka šÄdas „māņticÄ«gas ieražas nepiedien Irānas musulmaņu pašcieņai” un ka „tie, kas piedalās šÄdās ceremonijās, lielākoties ir tumsonÄ«gi cilvÄ“ki, lai gan daži no viņiem mÄ“Ä£ina iedragāt sabiedrÄ«bas islāmisko identitāti”. PÄ“c revolÅ«cijas bija pat mÄ“Ä£inājums aizliegt svÄ“tku svinÄ“šanu, bet nu režīms ir sapratis aizlieguma bezjÄ“dzÄ«bu un tagad tikai brÄ«dina par paštaisÄ«to spridzekļu bÄ«stamÄ«bu.

Re, vēl viens fragments no kāda bloga:

„Šodien [Irānas policijas] komandieris Gakibafs paziņoja, ka gada pÄ“dÄ“jās trešdienas tradÄ«cijas (viņš nespÄ“ja piespiest sevi izrunāt vārdus Chaharshanbeh Suri) ir daļa no mÅ«su nacionālajām tradÄ«cijām un ka drošÄ«bas spÄ“ki ir noteikuši drošas vietas „gaismas spÄ“lÄ“m” (nevis pirotehnikai). MÅ«su civilajam režīmam bija vajadzÄ«gi divdesmit pieci gadi, lai aptvertu, ka viņiem pār mums ir mazāk varas nekā mÅ«su vÄ“stures tÅ«kstošgadÄ“m. Pirmajos revolÅ«cijas gados viņi sauca Chaharshanbeh Suri par uguns pielÅ«dzÄ“ju pagānisko tradÄ«ciju, bet mÄ“s vienalga lecām pāri ugunskuriem, kaut viņi uzbruka, arestÄ“ja mÅ«s un veda prom...”

Un tad jau klāt ir arÄ« vÄ“l viens dadzis reliÄ£iskā režīma acÄ«s – irāņu Jaunais gads Noruzs. Chaharshanbeh Suri tiek svinÄ“ti pÄ“dÄ“jās trešdienas priekšvakarā pirms tā. Noruzs, kas precÄ«zi tulkojams kā „jauna diena”, ir vÄ“l vieni persiešu vÄ“sturiskie svÄ“tki, kurus nav spÄ“jušas iznÄ«cināt nekādas revolÅ«cijas. Oficiāli Noruzs, kas tiek svinÄ“ts lÄ«dz ar saules ierašanos ziemeļu puslodÄ“ – 20. vai 21. martā, ilgst tikai četras dienas, taču ikdienas darba dzÄ«ve apstājas no marta vidus lÄ«dz aprīļa sākumam. Noruza priekšvakarā irānis iegādājas veiksmes un labklājÄ«bas simbolu – zelta zivtiņu – un cer, ka viss jau bÅ«s labi.

Turklāt ne jau jaunieši ir vienÄ«gie, kuriem mullu uzspiestās islāmiskās sadzÄ«ves normas šÄ·iet pārspÄ«lÄ“tas un kuri neaizraujas ar to pildÄ«šanu. Kā jau visur, ir paprāvs skaits Ä«steni un kaisli ticÄ«go, savukārt pārÄ“jie... nu, pārÄ“jie Dievu pielÅ«dz laiku palaikam. Nav tā, ka lÅ«gšanu laikā ielas iztukšotos, un visādi mazticÄ«gie veikaliņus sāk vÄ“rt vaļā jau piektdien – kas ir galvenā lÅ«gšanu diena – agrā pÄ“cpusdienā.

Isfahānā riskÄ“ju pastāstÄ«t paklāju pārdevÄ“jam joku iz dzÄ«ves par vidusmÄ“ra Latvijas ticÄ«go, kuram ir liels brÄ«nums, ka katru reizi, kad viņš ierodas baznÄ«cā, tur ir egle... Irānis saka, Ä«stenÄ«bā pie viņiem esot tāpat, un piebilst – bārda te ir visiem dziļi ticÄ«giem cilvÄ“kiem un valsts darbiniekiem, bet, ja gribi satusÄ“t ar normāliem cilvÄ“kiem, dzen vien to nost.

Kādreiz Rietumi bija tālu projām, bet tagad tie ir katrās mājās, un nekādas interneta daļējās bloÄ·Ä“šanas un kampaņas pret satelÄ«ttelevÄ«zijas šÄ·Ä«vjiem vairs nelÄ«dz: tas, ka jÅ«s, piemÄ“ram, pilsÄ“tu ielās satelÄ«ttelevÄ«zijas šÄ·Ä«vjus neredzat, nenozÄ«mÄ“, ka to nav, tie vienkārši ir saslÄ“pti jumta nišÄs un vÄ“l viltÄ«gākās vietās. Turklāt valstÄ« ir arÄ« personiskās brÄ«vÄ«bas saliņas – pirmām kārtām jau slÄ“pošanas kÅ«rorti, pusotras stundas attālumā no Teherānas ir Šemšakas kÅ«rortpilsÄ“ta, tad vÄ“l ir arÄ« KÄ«šas sala Persijas lÄ«cÄ«, kur notiekošo varas iestādes izmisÄ«gi cenšas neievÄ“rot.

Taču tās, protams, ir tikai saliņas, un dzÄ«ve tajās ir pieejama vienÄ«gi vietÄ“jai zelta jaunatnei un tās zelta tÄ“tukiem. TikmÄ“r otrs reliÄ£iozās tikumÄ«bas pols Koma atrodas vien nepilnu simt trÄ«sdesmit kilometru attālumā no Teherānas. Par šo vietu, kur uzkavÄ“jos tikai nepilnu dienu ceļā uz netālo milzÄ«go sālsezeru ar grÅ«ti izrunājamo nosaukumu Daryache-ye-Namak, visu izsaka daži skaitļi: vairāk nekā miljons cilvÄ“ku, vÄ«riešu vairāk nekā sieviešu, pilns ar ajatollām, arÄ« liela daļa Irānas lielo ajatollu dzÄ«vo un māca šeit, un uz katriem desmit vÄ«riešiem eiropeiskās biksÄ“s un kreklā noteikti satiksiet vismaz vienu šiÄ«tu garÄ«dznieka paltrakā.

PretÄ“ji gaidÄ«tajam, neviens gan te uz eiropieti neskatās ne caur pieri, ne kā citādi naidÄ«gi. Tieši pretÄ“ji, pie Hazrat-e Masumeh mauzoleja, kas ir centrālā šÄ«s pasaules šiÄ«tu mācÄ«bu galvaspilsÄ“tas svÄ“tvieta, man itin viegli izdodas komunicÄ“t ar bariņu visādā ziņā normāla izskata un uzvedÄ«bas medreses audzÄ“kņu, kuri gluži ciešamā angļu valodā man pastāsta gan to, kā viņi mācoties Dievam, nevis grādam, gan to, ka islāms ir vienÄ«gais, kas padara cilvÄ“kus par cilvÄ“kiem, gan to, ka Ä«sākais mācÄ«bu laiks Komas reliÄ£iskajās skolās ir seši gadi, bet nekāds retums neesot arÄ« piecreiz ilgākas studijas, jo islāms esot mūžīgi pÄ“tāms.

„Viens no Komas lielajiem skolotājiem, kurš joprojām lasÄ«ja lekcijas un vadÄ«ja lÅ«gšanas piecreiz dienā, bija sagatavojis divdesmit piecu sÄ“jumu komentārus (vai sagatavojis materiālus komentāriem) par labi zināmu darbu, kas apskata šiÄ«tu ideju par imāmu. Septiņi sÄ“jumi jau bija publicÄ“ti. Vesels mācÄ«to vÄ«ru kolektÄ«vs – bez šaubām, salÄ«dzinot savus lekciju pierakstus, kā to darÄ«ja viduslaikos – strādāja pie atlikušajiem astoņpadsmit,” – izrādās, šis indiešu izcelsmes rakstnieka Vidijadhara Suradžprasada Naipola pieminÄ“tais fakts nav nekāds pārspÄ«lÄ“jums. CilvÄ“ki te islāmu uztver patiešÄm nopietni, turklāt nevis kā stÄ«vu dogmu (kas raksturÄ«gi sunnÄ«tiem), bet kā intelektuālu pÄ“tÄ«jumu objektu.

Globālā propaganda ir tik spÄ“cÄ«ga, kad tad, kad tu, cilvÄ“ks, taisies uz Irānu, lielākā daļa radu, draugu un paziņu noteikti izbrÄ«nā jautās – vai tu esi traks? Tu tiešÄm taisies braukt uz to šausmÄ«go valsti, kur ir islāma fanātiÄ·i, atombumbas un tātad arÄ« islāmisti, džihādisti, teroristi un viss pārÄ“jais?

PatiesÄ«ba ir pilnÄ«gi cita, un ne tikai tāpÄ“c, ka, kā jau visās stingra režīma valstÄ«s, arÄ« Irānā iebraucÄ“js, ja vien viņš nezaimos Dievu, nespļaus sejā policistiem, netirgos (un labāk jau arÄ« nelietos) narkotikas, nevazāsies gar kodolobjektiem un nekāps pār armijas objektu sÄ“tām, var justies pilnÄ«gā un absolÅ«tā drošÄ«bā. Tas, ka viņš var ciest kādā vietÄ“jās briesmÄ«gās satiksmes negadÄ«jumā, – jā, tas gan, bet ne jau nu fanātiÄ·i un džihādisti.

PatiesÄ«bā, raugoties uz caurmÄ“rā bezgala pieklājÄ«gajiem, smalkajiem, izglÄ«totajiem, kulturālajiem un labvÄ“lÄ«gajiem Irānas iedzÄ«votājiem, rodas gluži cits jautājums – kā gan varÄ“ja gadÄ«ties, ka šie jaukie cilvÄ“ki ar senseno vÄ“sturi un civilizāciju sadomāja ieviest tik dÄ«vainu islāmistisku režīmu un joprojām tam vairāk vai mazāk pakļaujas, kaut arÄ« burkšÄ· pa kaktiem? Un te nu bez kārtÄ“jā atskata vÄ“sturÄ“ neiztikt.

Sāksim ar to, ka irānis – tā ir valsts piederÄ«ba, bet dzÄ«vo Irānā persieši, kurdi, arābi, luri, azerbaidžāņi un vÄ“l nezin kas, kuriem visiem ir valsts valoda – persiešu (farsi), bet kuru lielākā daļa savā starpā runā kādā citā valodā. Tikai 1935. gadā absolÅ«tais monarhs Reza Šahs (pirmais un priekšpÄ“dÄ“jais Pehlevi dinastijā) valsti pārdÄ“vÄ“ja par Irānu, lai visi zinātu, ka šÄ« ir pasaules galvenā un pirmā āriešu valsts. Turklāt Irāna ir viena no retajām Tuvo Austrumu valstÄ«m, kuras robežas nekad nav novilkušas koloniālās lielvalstis.

Šo zemi, ko pÄ“c tās dienvidu provinces Pārsas (jeb Fārsas) nosaukuma daudzus gadsimtus sauca par Persiju, apvienoja KÄ«rs Lielais, un tas bija sestais gadsimts pirms mÅ«su Ä“ras. Turklāt, kas pavisam neparasti gan tiem, gan jebkuriem citiem laikiem, KÄ«rs nebija nekāds asiņains varmāka un despots – plašas teritorijas viņš sev pakļāva sarunu rezultātā, Babilonijā sagÅ«stÄ«tos jÅ«dus, kā atceramies, vispār laipni atbrÄ«voja un palaida mājās.

Savukārt pÄ“c viņa nāca tādi no vÄ“stures labi zināmi Persijas impÄ“rijas valdnieki kā Dārijs, kura karaspÄ“ks 490. gadā pirms mÅ«su Ä“ras cieta sakāvi kaujā pret grieÄ·iem pie Maratonas, un viņa dÄ“ls Kserkss, kurš vÄ“l vienu sakāvi cieta desmit gadu vÄ“lāk pie SalamÄ«nas. Ar to arÄ« sākās Persijas monarhijas noriets, taču vÄ“l pāris gadu tÅ«kstošus Persija palika nepārspÄ“tas kultÅ«ras zeme. „Arābus interesÄ“ tikai divas lietas – sekss un kā tikt pie naudas. Irāņus interesÄ“ šÄ«s pašas divas lietas – un vÄ“l arÄ« kultÅ«ra,” – tas ir vecs un gana patiesÄ«gs pašu irāņu stāstÄ«ts joks.

Bankas čeks, pasts, cilvÄ“ktiesÄ«bu harta, moderna astronomiskā observatorija, kalkulators, algebra un trigonometrija, astrolābs, elektriskās baterijas, vÄ“jdzirnavas, vÄ«nogas, burkāns, roze, tulpe, slavenais Koh-i-noor briljants, Tadžmahals, ZiemassvÄ“tku datums, krāsainie stikli, svecÄ«tes, protams, arÄ« persiešu kaÄ·i – to visu ir izgudrojuši, radÄ«juši, attÄ«stÄ«juši un/vai ieviesuši (vai domā, ka ir izgudrojuši un ieviesuši) persieši. Pat trÄ«s Austrumu gudrie, kuri debesÄ«s saskatÄ«ja zvaigzni, kas vÄ“stÄ«ja par Kristus dzimšanu, ceļā devās tieši no Komas.

Gadu tÅ«kstošiem ilgi persiešiem bija arÄ« pašiem sava reliÄ£ija – jau pieminÄ“tais zoroastrisms. No savas pieredzes varu teikt, ka tā ir diezgan drebelÄ«gi svÄ“tsvinÄ«ga sajÅ«ta – visnotaļ pieticÄ«gā zoroastriešu templÄ«tÄ« skatÄ«ties uz uguni, kas ir iedegta pirms vairāk nekā tÅ«kstoš gadiem un kopš tā laika dienu dienā un stundu stundā uzmanÄ«ta, lolota un barota.

Savukārt par citu sajÅ«tu spriediet paši: tā kā zoroastrieši tic dabas elementu tÄ«rÄ«bai, viņi nevÄ“las savus mirušos ne apglabāt, ne kremÄ“t, jo tādā veidā tiktu piesārņota zeme vai gaiss. Kas atliek – novietot tos „klusuma torņos”, kur par viņiem parÅ«pÄ“jas maitasputni. (MÅ«su dienās gan ir alternatÄ«vs risinājums – apglabāšana no iekšpuses izcementÄ“tās kapavietās.)

Zaratustra dzÄ«voja ap tÅ«kstošo, bet varbÅ«t arÄ« tÅ«kstoš piecsimto gadu pirms mÅ«su Ä“ras, un vispār nekas par viņu lāga nav zināms – ieskaitot to, vai tas vispār ir bijis viens cilvÄ“ks. Pašlaik pasaulÄ“ ir labi ja pārsimt tÅ«kstoši zoroastriešu, no kuriem desmitā daļa dzÄ«vo Irānā, galvenokārt Teherānā un Jazdā. Taču, paknibinot jebkuru mÅ«sdienu irāņu dzÄ«ves sfÄ“ru, no tās agri vai vÄ“lu sāks rÄ“goties kaut kas no zoroastrisma mantojuma.

Protams, lÄ«dz ar triumfālo uzvaras gājienu islāms pārņēma arÄ« Persiju, un persieši pieņēma ne tikai jauno ticÄ«bu, bet arÄ« lielu daļu arābu valodas, ko iekļāva fārsi. Taču arābu kultÅ«ru – vai kā nu to saukt – persieši nepieņēma neparko. VÄ“l vairāk, jau vienpadsmitajā gadsimtā irāņi sāka virzÄ«ties uz pilnÄ«gi citu, nearābu islāmu – to pašu mums jau zināmo šiÄ«tismu.

Nekādā gadÄ«jumā nevajag aizvainot irāni, piemÄ“ram, nosaucot Persijas lÄ«ci par Arābu lÄ«ci, – irāņi, tāpat kā turki, nav nekādi arābi, viņi negrib bÅ«t arābi, un viņi arÄ« nemaz Ä«paši nemÄ«l arābus. Vienalga, vai jÅ«s apmeklÄ“tu savulaik MaÄ·edonijas Aleksandra izlaupÄ«tās Persepoles majestātiskās drupas vai pÄ“dÄ“jo čūksli tālu provincÄ“, vidusmÄ“ra irānis jums, tā sacÄ«t, uz pirkstiem parādÄ«s savu atšÄ·irÄ«bu no kaut kādiem tur nomadu pÄ“ctečiem, kas savā tuksnesÄ« kopojas ar kamieļiem vai kazām.

Nudien neatceros, no kurienes savulaik esmu izkopÄ“jis šo visnotaļ patiesÄ«go atziņu: „Ir grÅ«ti, piemÄ“ram, aprakstÄ«t „Ä«stu” Jordānijas tradÄ«ciju vai SaÅ«da Arābijas mantojumu, vai Irākas pašapzināšanos. Ar Irānu ir tieši pretÄ“ji. Tā ir viena no pasaules vecākajām un pašapzinÄ«gākajām nācijām. Tās cilvÄ“ku uzskatos viņi ir runājuši vairāk vai mazāk tajā pašÄ valoda un dzÄ«vojuši vairāk vai mazāk tajās pašÄs robežās tÅ«kstošiem gadu. Viņi ļoti spÄ“cÄ«gi apzinās sevi un savas bagātÄ«gās tradÄ«cijas. Viņi jÅ«tas aizskarti, kad jaunākas valstis – tādas kā Savienotās Valstis, kas ir vareni apbruņotas, bet vājas vÄ“sturiskajā izpratnÄ“, – mÄ“Ä£ina stāstÄ«t, kas viņiem jādara...”

Kā Irānas viesis jÅ«s gan, visticamāk, pat nepamanÄ«siet, ka esat kādu irāni ar kaut ko aizvainojis (protams, ja runa nav par reliÄ£iskām lietām un tÄ«šu aizskārumu). AtšÄ·irÄ«bā no arābu pasaules, šeit jums ir ļoti mazas izredzes pamanÄ«t irāni paceļam balsi, skaļi strÄ«damies, izrādām agresivitāti. Un, ja arÄ« no malas izskatās, ka divi irāņi tÅ«lÄ«t viens otru strÄ«da karstumā piežmiegs, neticiet savām acÄ«m un sajÅ«tām. Lai gan Kaukāzs no šejienes nebÅ«t neatrodas tik milzÄ«gi tālu, cilvÄ“ki ir pavisam citi – šeit aizvainojumus atceras nevis simtgadÄ“m ilgi, bet reizÄ“m tikai minÅ«tes, nu, stundas, cilvÄ“ki ātri iekarst, bet viņiem arÄ« viss ātri pāriet.

Taču arÄ« iekaršana parasti tiek paturÄ“ta pie sevis, jo, skaļi bļaustoties un vicinoties rokām, irānis aši vien var pazaudÄ“t par visu dārgāko aberu – godu, ko viņš iegÅ«st un sargā caur savām darbÄ«bām un sociālajām mijattiecÄ«bām. Nav labi publiski izrādÄ«t dusmas, toties bÄ“das – cik vien uziet, un arÄ« vÄ«riešiem ir gluži labi raudāt skaļi un publiski. Smalku, emocionālu uztveri ir pat labi demonstrÄ“t – irāņi noteikti novÄ“rtÄ“s, ja, klausoties Ä«paši aizkustinošu mÅ«ziku, jÅ«s laiku pa laikam māsiet ar galvu un pie sevis murmināsiet – bā–bā–bā...

TrÄ«s galvenie irāņu uzvedÄ«bas principi ir cieņas, pieticÄ«bas un labvÄ“lÄ«bas izrādÄ«šana, un, kad kādā aptaujā irāņiem vaicāja, kāda ir svarÄ«gākā Ä«pašÄ«ba, kam bÅ«tu jāpiemÄ«t viņu bÄ“rniem, deviņdesmit procenti atbildÄ“ja – labas manieres. Irāņu standarta nacionālo rakstura Ä«patnÄ«bu klāstā ietilpst labvÄ“lÄ«gums, pieticÄ«gums, sapratne, iejÅ«tÄ«ba, atsaucÄ«ba, lÄ«dzjÅ«tÄ«ba, dāsnums, uzticÄ«ba, garÄ«gums. SavaldÄ«gi, saticÄ«gi, iejÅ«tÄ«gi, draudzÄ«gi, klusi un pieklājÄ«gi – gandrÄ«z vai neticami, ka runa ir par islāma revolÅ«cijas mantiniekiem, kuri tad, ja divatā viens otru uzrunā uz „tu”, svešu cilvÄ“ku klātbÅ«tnÄ“ arÄ« savstarpÄ“jā sarunā pāriet uz „jÅ«s”.

Fārsi ir tāds termins kā ta'arof, ko varÄ“tu tulkot kā – rituāla pieklājÄ«ba. Ta'arof nozÄ«mÄ“ gan kaut ko piedāvāt, gan izteikt piedāvājumu, rÄ“Ä·inoties ar to, ka tas netiks pieņemts, gan vismaz vienu reizi atteikties no tā, no kā ir pieņemts atteikties. PiemÄ“ram, ja gribat, lai irānis jÅ«su dāvanu pieņemtu, jums tā ir uzstājÄ«gi jāpiedāvā vismaz divas vai trÄ«s reizes.

Bet, ja gribat dāvanu pieņemt, jums noteikti tā jānoraida ar vārdiem „tas radÄ«s jums neÄ“rtÄ«bas”, kuri dāvinātājam signalizÄ“s, ka jÅ«s to gribÄ“tu gan, un beigu beigās jāpieņem ar pateicÄ«bu un vārdiem „man negribÄ“jās sagādāt jums šo neÄ“rtÄ«bu”. Savukārt, ja kaut ko neparko nevÄ“laties pieņemt, atsakieties ar vārdiem „man ir labāk tā”.

Tālāk – trakāk. Kad jÅ«s veikalā prasāt, cik kaut kas maksā, un jums atbild ar vārdiem „jums – necik”, tas nebÅ«t nenozÄ«mÄ“, ka varat preci ņemt ciet un nest prom, – tā ir vienkārši pieklājÄ«ba irāņu gaumÄ“ un izpratnÄ“. Un šÄdu situāciju, kas var radÄ«t arÄ« nopietnus pārpratumus, šajā pieklājÄ«go cilvÄ“ku zemÄ“ var bÅ«t bez sava gala.

Šeit jums noteikti noderÄ“s dažas formulas, kas ļauj pieklājÄ«gi pārtraukt šÄ·ietami bezgalÄ«gas sarunas, – „nu, es tikai piezvanÄ«ju, lai uzzinātu, kā jums klājas”, „piedodiet, ka atņēmu jÅ«su laiku” (kas nozÄ«mÄ“ – „man jāskrien!”), „atnāciet kādreiz ciemos”.

Ko darÄ«t? Ja jums, dodoties uz šo zemi, ir laiks izlasÄ«t tikai vienu vienÄ«gu grāmatu, es silti ieteiktu – ceļvedis lai paliek lasÄ«šanai lidmašÄ«nā, bet noteikti vajag vismaz pāršÄ·irstÄ«t jau iepriekš pieminÄ“to Irānā ieprecÄ“jušÄs grieÄ·ietes Sofijas Koutlaki grāmatu „Irāņu vidÅ«”, lai saprastu, ka ir lietas, kuras iebraucÄ“js rietumnieks ar savu pasaules uztveri tā vienkārši, pats no sevis izsecināt nespÄ“j.

Nu, piemÄ“ram, par teicienu „jums – necik”:

„Ubags Muhamads aga parasti pÄ“c ubaga dāvanas Huseina [Sofijas vÄ«ra] vecāku mājās ieradās ceturtdienu vakaros. Reiz tieši vārtos viņi sāka sarunāties. Ubags nesa smagu maisu un divus garus vilnas drÄ“bes atgriezumus – tas bija viņa tāvakara loms. Huseins painteresÄ“jās, kam domāti šie auduma gabali. „Ja vÄ“laties, bÅ«s jÅ«su,” atbildÄ“ja Muhamads aga. Huseinam atlika tikai pateikties un atteikties.

Ubagam nemaz nav tik daudz lietu, ko viņš var saukt par savām. Viņa eksistence ir atkarÄ«ga no citu cilvÄ“ku labās gribas. Bet tik un tā viņā ir saglabājusies iedzimtā spÄ“ja dāvāt, spÄ“ja pašuzupurÄ“ties. Protams, viņš pat nedomāja, ka Huseins pieņems viņa piedāvājumu, drÄ«zāk izteica pateicÄ«bu cilvÄ“kiem, kas viņam darÄ«juši daudz laba...”

ArÄ« pareizā kaulÄ“šanās irāņu gaumÄ“ nav iedomājama bez pieklājÄ«bas nosacÄ«jumu ievÄ“rošanas:

„Vispirms nepieciešams pārliecināt pārdevÄ“ju, ka jÅ«s esat nopietns pircÄ“js, nevis vienkārši atnācis, lai paskatÄ«tos uz preci. Pajautājiet cenu un izsakiet izbrÄ«nu vai vilšanos – vārdos vai ar mÄ«miku. PārdevÄ“js uz to atbildÄ“s – „tā ir tirgus cena” vai „jÅ«s nekur neatradÄ«siet lÄ“tāk”. JÅ«s varat atbildÄ“t, ka veikalā blakus ielā tādu pašu preci pārdod lÄ“tāk, un pie reizes nosaukt cenu, kas nedaudz zemāka par to, ko jÅ«s reāli esat gatavi samaksāt. PārdevÄ“js nedaudz samazinās cenu.

Ja neesat gatavi samaksāt šo summu vai vienkārši vÄ“laties vÄ“l nedaudz pakaulÄ“ties paša procesa dēļ, paaugstiniet savu likmi, taču nevienādojiet to ar cenu, ko prasa pārdevÄ“js. AtkarÄ«bā no pušu elastÄ«guma diskusija var turpināties vÄ“l kādu laiku. Kad pārdevÄ“js kaulÄ“joties nonāks lÄ«dz iespÄ“jami zemākajai cenai, viņš dos par to zināt ar šÄdiem vārdiem: „XXX tÅ«kstoši tumanu, pÄ“dÄ“jais piedāvājums.” Tad jÅ«s vai nu piekrÄ«tat pirkumam, vai arÄ« joprojām no tā atsakāties.

Tikko jÅ«s piekritÄ«siet cenai, jÅ«su irāņu sarunas biedrs teiks – tas nav jÅ«su cienÄ«gi, faktiski – jÅ«s to varat ņemt par velti. Veikalu Ä«pašnieki un taksometru vadÄ«tāji vienmÄ“r tā saka, kad viņiem prasa, cik jāmaksā. Tādu priekšlikumu, pat ja tas atkārtojas, nevajag uztvert nopietni. Tas vienkārši kalpo par runājošÄ labas gribas un tÄ«ru nodomu izpausmi. Tādā veidā viņš grib sacÄ«t: ideālā pasaulÄ“ jÅ«s bÅ«tu viņa viesis, bet mÄ“s nedzÄ«vojam ideālā pasaulÄ“, un ikvienam ir jāmaksā pÄ“c rÄ“Ä·ina. Uz šo priekšlikumu ir jāatbild – lÅ«dzu, un ar šiem vārdiem jÅ«s izsakāt atzinÄ«bu par cÄ“lsirdÄ«go atteikšanos pieņemt samaksu...”

Ja jums ir iespÄ“ja kaut ko palÅ«gt pastarpināti, netieši, Irānā noteikti dariet tā!

„Vienkārši izklāstiet savu problÄ“mu. Ja vÄ“laties noÄ«rÄ“t dzÄ«vokli, pastāstiet, kā vÄ“rsāties vairākos nekustamo Ä«pašumu birojos, kā vairāki varianti jums nederÄ“ja. Ja bÅ«s iespÄ“jams, jums palÄ«dzÄ“s. Ja draugs dalās ar jums savās problÄ“mās (bet nevis tieši prasa), jums ir izvÄ“les iespÄ“ja. JÅ«s varat vai nu piedāvāt viņam savu palÄ«dzÄ«bu, vai arÄ« atteikt, izmantojot standarta frāzi „ceru, ka ar laiku viss nokārtosies”. Maz ticams, ka jums kaut ko palÅ«gs tieši. Ja tomÄ“r tas notiks un jÅ«s vÄ“laties izvairÄ«ties no palÄ«dzÄ“šanas, jums nāksies norādÄ«t uz ārkārtas apstākļiem, kurus pārvarÄ“t nav jÅ«su spÄ“kos (salÅ«zusi mašÄ«na, saslimis bÄ“rns). Ja forsmažora apstākļu nav, tas nozÄ«mÄ“, ka jÅ«s spÄ“jat palÄ«dzÄ“t.”

Tiesa, dažās Irānas dzÄ«ves jomās, kā var šÄ·ist ārpusniekam, nekādas pieklājÄ«bas normas neeksistÄ“ un visu izšÄ·ir brutāls spÄ“ks un nekaunÄ«ba, un pirmā to vidÅ« noteikti bÅ«s satiksme. Tiek aizpildÄ«ta brÄ«vā telpa – tā varÄ“tu definÄ“t vispārÄ“jo satiksmes formulu Irānā: automašÄ«nai vienmÄ“r bÅ«s priekšroka attiecÄ«bās ar gājÄ“ju, autotaure vienmÄ“r bÅ«s ļoti nopietns arguments (turklāt taurÄ“šanai var bÅ«t ļoti dažādas formas un attiecÄ«gi nozÄ«mes), automašÄ«nas lielums – vÄ“l nopietnāks, drošÄ«bas jostas šeit valkā Ä«pašÄ veidā – vienkārši pārmestas pār plecu, lai ceļu policija atšujas, un izplatÄ«tākais šoferu skaidrojums – mÄ“s tā braucam, jo citādi vienkārši nav iespÄ“jams.

It kā rakstniekam Naipaulam kā cilvÄ“kam ar indiešu radurakstiem satiksmei nevajadzÄ“tu radÄ«t nekādus pārsteigumus, bet, izrādās, rada gan:

„Viņi brauca kā cilvÄ“ki, kam automašÄ«na ir kaut kas jauns. Viņi brauca tāpat, kā gāja kājām, un Teherānas satiksmes plÅ«sma, saraustÄ«ta individuālu apstāšanos un pagriezienu dēļ, bez skaidrām braukšanas joslām, bija kā grÅ«stÄ«gs pÅ«lis. Turklāt šai braukšanas manierei komplektā nenāca kāda Ä«paša Teherānas šoferu veiksmÄ«te. Katras otrās automašÄ«nas durvis vai buferi bija iebumsÄ«ti vai arÄ« iebumsÄ«ti un laboti. Raksts vietÄ“jā laikrakstā (kas vainoja šahu par to, ka pilsÄ“tā nebija modernākas satiksmes sistÄ“mas) apgalvoja, ka satiksmes negadÄ«jumi ir lielākais nāves cÄ“lonis Teherānā; ik mÄ“nesÄ« tajos gāja bojā vai tika ievainoti divi tÅ«kstoši cilvÄ“ku.”

Īpaši baisi ir Irānas autobusi – ne tik daudz paši par sevi (piesmÄ“Ä·Ä“ts salons un pats braucamais uz izjukšanas robežas šajā pasaules daļā ir normāla lieta), cik braukšanas Ä«patnÄ«bu dēļ. Ko baisāku esmu piedzÄ«vojis tikai Ä’Ä£iptÄ“, kur autobuss visu nakti trakā ātrumā nesās pāri visai SÄ«nāja pussalai: ik pa brÄ«dim pavÄ“ru acis, paskatÄ«jos pa logu un sapratu, ka vienÄ«gā izeja no šausmām ir aši doties atpakaļ čučumuižas virzienā un paļauties uz Allāha neizmÄ“rojamo labvÄ“lÄ«bu un žēlastÄ«bu.

Kā šÄ« superbrutalitāte savienojama ar ekstrauzvedÄ«gumu? Ar to, ka irāņi varÄ“tu bÅ«t pasaules čempioni atvainošanās disciplÄ«nā? Izrādās, gluži labi – lÅ«k, kā to skaidro Sofija Koutlaki:

„Irāņi ar entuziasmu dod cits citam ceļu durvÄ«s un bieži vien pat uzstāj, lai jÅ«s ietu pirmais. Tāda uzvedÄ«ba ir acÄ«m redzamā pretrunā ar irāņu automašÄ«nas vadÄ«šanas stilu. Irānas autovadÄ«tāji ļoti reti dod cits citam ceļu, katrs grib braukt pirmais. TāpÄ“c arÄ« sastrÄ“gumstundās uz krustojumiem, ko nekontrolÄ“ ceļu policijas darbinieki, var rasties pamatÄ«gi korÄ·i – neviens nevÄ“las palaist citu pa priekšu.

Šo, kā varÄ“tu šÄ·ist, paradoksālās uzvedÄ«bas piemÄ“ru var izskaidrot ar pieklājÄ«bas noteikumu statusu un atšÄ·irÄ«bu starp savÄ“jiem un svešajiem. PieklājÄ«bas noteikumiem ir lielāka nozÄ«me nekā ceļu satiksmes noteikumiem, tie ir irāņu sabiedrÄ«bas un kultÅ«ras daudzu gadsimtu attÄ«stÄ«bas rezultāts, ko nevar teikt par ceļu satiksmes noteikumiem, ko valdÄ«ba noteikusi ne tik sen un kuriem nav nekā kopÄ“ja ar noteikumiem, saskaņā ar kuriem irāņi bÅ«vÄ“ attiecÄ«bas ar apkārtÄ“jiem.

Irāņi izrāda pieklājÄ«bu pret pazÄ«stamu cilvÄ“ku, piedāvājot viņam iet pa priekšu. Atrodoties paziņu loka iekšienÄ“, ir nepieciešams gan saglabāt seju pašam, gan arÄ« uzturÄ“t citu grupas dalÄ«bnieku pašcieņu. Vadot automobili (kas neapšaubāmi ir anonÄ«ma nodarbe), noteikumi, kas ir spÄ“kā savÄ“jo grupā, izrādās neizmantojami. Uz ceļa katrs ir pats par sevi, bet pārÄ“jiem lai Dievs palÄ«dz. TāpÄ“c valsts propaganda, atbalstot drošu uzvedÄ«bu uz ceļiem, tiek bÅ«vÄ“ta tieši uz pieklājÄ«bas likumiem.”

Ar vārdu sakot, irāņiem ir savÄ“jie – mahram, un ir arÄ« nesavÄ“jie – namahram. Šaurākā nozÄ«mÄ“ namahram ir visi tie, ar kuriem vismaz teorÄ“tiski ir iespÄ“jamas laulÄ«bas, kaut arÄ« tās bÅ«tu nevÄ“lamas un neiedomājamas, bet plašÄkā – visi, kas ir ārpus jÅ«su kaut vai ļoti attālu paziņu loka. Nu, lÅ«k, un savÄ“jais, savas grupas pārstāvis vienmÄ“r bÅ«s svarÄ«gāks par svešo; pret svešo pieklājÄ«bas izpausmes vienmÄ“r bÅ«s ne tik svarÄ«gas kā pret savÄ“jo. Tiesa, irāņi ir tik jauki cilvÄ“ki, ka arÄ« svešinieks var kļūt par savÄ“jo, – pietiek, lai pāris vārdu, ko jÅ«s garāmejot izmetat, iekristu irāņa sirdÄ«.

Savukārt pret tiem, kas jau ir savējie, superpieklājība ir obligāta. Sofija Koutlaki atstāsta kādu raksturīgu gadījumu skolā:

„Sasveicināties ar saviem paziņām un atbildÄ“t uz sveicieniem ir obligāti, kaut arÄ« tā dēļ nākas atrauties no pašreiz darāmā. Skolā, kur mācās mana meita, aktu zālÄ“ notika vecāku komitejas vÄ“lÄ“šanas. Direktorei vajadzÄ“ja sasveicināties ar aptuveni simt vecākiem. Stāvot uz paaugstinājuma, viņa noturÄ“ja runu, bet šajā laikā zālÄ“ mazā straumÄ«tÄ“ plÅ«da nokavÄ“jušie vecāki.

Viņas runa izklausÄ«jās apmÄ“ram šÄdi: „Šajā gadā mÄ“s esam labi pārveidojuši skolas konsultāciju sistÄ“mu – sapam alpeikum! – mÄ“s esam piesaistÄ«juši konsultantes, kuras ir daudz tuvākas mÅ«su skolniecÄ“m pÄ“c vecuma – sapam alpeikum! – ceram, ka mÅ«su darba pozitÄ«vos rezultātus ļoti drÄ«z ieraudzÄ«sim – sapam alpeikum!” Runu daudzkārt pārtraukusÄ« sasveicināšanās netraucÄ“ja auditorijai, visi turpināja uzmanÄ«gi klausÄ«ties direktori...”

Tiesa, uz jums kā ārzemnieku šis dalÄ«jums Ä«sti neattieksies: tikko, piemÄ“ram, taksists atpazÄ«st ārzemnieku, viņa attieksme strauji mainās – viņš kļūst bezgala laipns un pieklājÄ«gs, kaut jÅ«s bÅ«tu desmitkārt amerikānis. Un ne tikai taksists vien, – kā valsts viesi jÅ«s visi centÄ«sies lolot un lutināt. Tiesa, vienlaikus – jau atkal nesaskatot nekādu pretrunu – pieklājÄ«gie irāņi jums uzskatāmi demonstrÄ“s, ka otrs viņu nacionālo Ä«pašÄ«bu komplekts ietver arÄ« liekulÄ«gu divkosÄ«bu un pieglaimÄ«gumu, kam cauri spiežas aprÄ“Ä·inātāja daba un pārspÄ«lÄ“ts praktiskums.

BÅ«s virkne dažādas absurduma pakāpes argumentu, ar kuriem tas pats superlaipnais Teherānas taksists no jums mÄ“Ä£inās izdabÅ«t vairāk naudas, nekā jÅ«s sākumā bijāt vienojušies: mans radinieks vai visa Ä£imene ir slimi; es esmu nabadzÄ«gs, bet tu esi bagāts ārzemnieks vai vienkārši mans draugs, tev taču tas nav svarÄ«gi; ir agrs, ir vÄ“ls, ir tumšs; tā ir godÄ«ga cena, ko nosaka likums; tā ir godÄ«ga cena, uz ko likums neattiecas; cenas ir cÄ“lušÄs, degvielas cenas ir cÄ“lušÄs; ceļš bija tālāks, nekā bija domāts, ceļš bija ilgāks, nekā bija domāts; šorÄ«t man policija uzlika lielu sodu; mÄ“s braucām manā brÄ«vdienā, pusdienlaikā. Un tā tālāk.

Papildus tam ārzemniekam drÄ«zāk agrāk nekā vÄ“lāk nāksies konstatÄ“t arÄ« to, ka pret viņu caurmÄ“ra irānis izturas diezgan familiāri. Kā izrādās, arÄ« tas nav tāpat vien un nekādā veidā neliecina par necienÄ«gu attieksmi – un paldies Sofijai Koutlaki, jo Irānā man to kaut cik saprotami (ņemot vÄ“rā, ka angļu valoda šeit nav Ä«paši izplatÄ«ta) nespÄ“ja izskaidrot neviens:

„Esmu saskārusies ar to, ka, tikko nepazÄ«stams cilvÄ“ks (tas var bÅ«t tirgonis, bankas darbinieks, taksists vai pat ārsts) saprot, ka viņam ir darÄ«šana ar ārzemnieku, viņš nekavÄ“joties pārslÄ“dzas uz „tu”. Sākumā man šÄ·ita, ka pret mani izturas kā pret lielu bÄ“rnu. Taču, pateicoties irāņu draugu paskaidrojumiem, man izdevās saprast iemeslu.

Irāņu kultÅ«ra obligāti ietver esamÄ«bas ārÄ“jā un iekšÄ“jā aspekta, redzamā un slÄ“ptā (zaher/baten) pretnostatÄ«jumu. Ikdienas dzÄ«vÄ“ tiem bieži gadās sadursmes un konflikti. Irāņi ievÄ“ro pieklājÄ«bas noteikumus, lai parādÄ«tu savu cieņu pret sarunas biedru. Tajā pašÄ laikā viņi jÅ«t, ka ārzemnieki nav tik jutÄ«gi pret tās formālo pusi, tāpÄ“c uzskata, ka viņiem ir tiesÄ«bas izturÄ“ties pret viņiem familiārāk, tā sacÄ«t, atslābināti.

„Galu galā,” man teica draugi irāņi, „pret ārzemniekiem mÄ“s izturamies vienmÄ“r labvÄ“lÄ«gi un viesmÄ«lÄ«gi. Nevienam pat prātā neienāks jÅ«s apvainot.” Rezultātā es sev situāciju izskaidroju šÄdi: irāņi uzskata, ka ārzemnieku klātbÅ«tnÄ“ formalitātes ir liekas. Viņi ir gatavi atteikties no formalitāšu ievÄ“rošanas, kuras ir obligātas saskarsmÄ“ ar tautiešiem. Ja viņi izrādÄ«tu šÄdu dÄ«vainu atvÄ“rtÄ«bu attiecÄ«bās ar irāņiem, tas visdrÄ«zāk radÄ«tu draudus sarunas biedra reputācijai; bet ar ārzemniekiem tas šÄ·iet droši. Ä€rzemnieki neuzskatÄ«s šÄdu familiaritāti par kompromitÄ“jošu.”

Pat tad, kad irānis sarunā „es” vietā sāk lietot „mÄ“s”, tas paradoksālā kārtā nozÄ«mÄ“ pilnÄ«gi ko citu, nekā jums var šÄ·ist. Rietumu tradÄ«cijā tad, ja cilvÄ“ks par sevi sāk runāt „mÄ“s” formā, to parasti izmanto galvenokārt karaliskas personas, tā norādot uz savu hiperaugsto stāvokli. Toties šeit šÄ« vietniekvārda loma ir diametrāli pretÄ“ja: „mÄ“s” (ma) norāda uz runājošÄ pieticÄ«bu un viņa zemo statusu, – ar „mÄ“s” viņš it kā atsakās no sava „es”, to sadrumstalojot un izkaisot kolektÄ«vajā daudzskaitļa vietniekvārdā.

Å…emot vÄ“rā uzvedÄ«bas normas un vÄ“l arÄ« reliÄ£isko normu faktoru, ir bezgala amizanti noraudzÄ«ties, kas notiek, ja irāniete ar vÄ«riešu kārtas pavadoni iet pa ielu un priekšÄ gadās šÄ·Ä“rslis. Protams, viss beigsies ar to, ka vÄ«rietis ies pirmais, jo nekādi nav sagaidāms, ka vÄ«rietis varÄ“tu iet nopakaļ, veroties uz sievietes pÄ“cpusi. Taču tas arÄ« nenotiks uzreiz – kā pienākas normāliem irāņiem, viņi abi labu brÄ«di viens otram dos priekšroku, lÄ«dz beidzot vÄ«rietis ļausies pierunāties.

Tas tā – ļoti vienkāršoti, kaut patiesÄ«bā viss, kā skaidro Sofija Koutlaki, ir daudz, daudz komplicÄ“tāk:

„JÅ«s kaut kur dodaties kopā ar irāni. Nav svarÄ«gi, vai jÅ«s esat vÄ«rietis vai sieviete, vai jÅ«s pavada irānis vai irāniete. JÅ«s esat nonākuši vietā, kur var iet tikai pa vienam (šaurā koridorā, durvju vai lifta priekšÄ).

Nav ne mazāko šaubu, ka jÅ«su pavadonis apstāsies un kā cieņas apliecinājumu piedāvās jums iet pa priekšu. ŠÄdā gadÄ«jumā irāņu rituāls ir šÄds: A apstājas un laiž B pa priekšu; B dara to pašu; A uzstāj, un B atbildot arÄ« uzstāj. Ja A ir vÄ«rietis un B – sieviete, visdrÄ«zāk A atvainosies un aizies pa priekšu. Ja A un B ir viena dzimuma pārstāvji, tad parasti vecākais un redzamāku stāvokli ieņemošais ļausies pierunāties un aizies pa priekšu, taču to izdarÄ«s, noteikti atvainojoties. Taču ir arÄ« iespÄ“jams, ka vecākais turpinās uzstāt, lai pirmais ietu jaunākais, un pat pastums viņu uz durvju pusi, – tā viņš demonstrÄ“s savu pieticÄ«gumu.

Pret jums kā pret ārzemju viesi irāņi izturÄ“sies ar uzsvÄ“rtu cieņu. Jums dos ceļu arÄ« gados vecākie. Ja jums gribas izrādÄ«t, ka jums nav svešas vecās labās irāņu tradÄ«cijas, varat pateikt – tikai pÄ“c jums! –, taču neceriet, ka irānis sekos jÅ«su ierosinājumam...”

Vai kāds brÄ«nums, ka arÄ« klasiskā persiešu poÄ“zija, kur kvienam tÄ“lam un darbÄ«bai ir sava slÄ“ptā, iekšÄ“jā nozÄ«me, Irānā ir labi saprotama visiem neatkarÄ«gi no izglÄ«tÄ«bas lÄ«meņa. Atkal Sofija Koutlaki – bez viņas te nudien nekur: „Tā atbalsojas irāņu dvÄ“selÄ“s pat tad, kad vārdu nozÄ«mi nav iespÄ“jams precÄ«zi izskaidrot un lÄ«dz galam aptvert, jo tie runā par kaut ko neizteicamu un slÄ“ptu. Kāds mans irāņu sarunu biedrs nosauca irāņu dvÄ“seli par „maigu un smalku”. PÄ“c viņa domām, smalkā dvÄ“sele visvairāk izpaužas mÄ«lestÄ«bā uz metaforām un salÄ«dzinājumiem.”

Tas pats Teherānas ballÄ«tes rÄ«kotājs Isims man noskaita diezgan Ä«siņas dzejnieka Ahmada Šamlu vārsmas – pÄ“c atgriešanās es tās (domājams, ka tās) atrodu internetā:

„Mani nomoka sāpes,

kas nav manas, es dzīvoju zemē,

kas nav mana, es esmu dzīvojis ar vārdu,

kas nav mans, es esmu raudājis no sāpēm,

kas nav manas, es piedzimu no prieka,

kas nav mans, es mirstu nāvē,

kas nav mana.”

Skaisti, vai ne, bet neko nevar saprast? Nuja, jÅ«s taču neesat irānis, un es arÄ« ne. „PoÄ“ziju irāņi izmanto visur – uzrakstos uz kapakmeņiem, politiskos paziņojumos, televÄ«zijas pārraidÄ“s, plānošanas sapulcÄ“s un kāzu ielÅ«gumos. PoÄ“tiskās tÄ“mas, tÄ“li un alÅ«zijas iespraucas prozā un mākslā, reklāmā un ikdienas valodā. Pieradināti pie domas, ka aiz ārÄ“jā slÄ“pjas dziļāka jÄ“ga, irāņi sliecas meklÄ“t slÄ“ptu jÄ“gu visur, sākot ar klasisko poÄ“ziju un politiÄ·a runu un beidzot ar piezÄ«mi, ko nejauši izmetis draugs. Tieši tāpat irāņi viegli iestarpina sarunā lÄ«dzÄ«bas un klasiÄ·u citātus,” tā Sofija Koutlaki.

Ikdienā visi šie smalkumi izpaužas tā, ka, lai gan šÄ« ir patiesi milzÄ«ga valsts ar pietiekami milzÄ«gu iedzÄ«votāju skaitu un ka ar to likumsakarÄ«gi ir tāpat kā ar veco labo stāstiņu par ziloni, kuru aptausta te aklie, te tumšÄ telpā ievestie, visās tās malās cilvÄ“ki pret ārzemnieku ir ļoti jauki un ļoti draudzÄ«gi. Vilcienā viņi noteikti vÄ“lÄ“sies ar jums iepazÄ«ties (tāpat kā cits ar citu), policists pienāks klāt un apjautāsies, vai kas nav vajadzÄ«gs, autobusa konduktors painteresÄ“sies, kā jÅ«s sauc un no kurienes esat, lÄ«dzbraucÄ“ji piedāvās sÄ“kliņas, Å«deni, riekstiņus vai vÄ“l kaut ko, bet mazāku pilsÄ“tiņu ielās jums visu laiku bÅ«s uz sveicieniem jāatmāj ar roku un jāsmaida.

Agri vai vÄ“lu jums noteikti nāksies ar viņiem kopā arÄ« ieÄ“st vai vismaz iedzert, un tas Irānā nav tāpat vien. Ä’dienam irāņu acÄ«s vispirms ir garÄ«ga, pat sakrāla nozÄ«me, Ä“st vienam – tas ir ļoti skumji un nožēlojami, bet Ä“st televizora kompānijā – tas ir kaut kas irānim neiedomājams. Ja brÄ«vdienās nav iespÄ“jams izbraukt no pilsÄ“tas, Ä£imene dodas uz kādu tuvÄ“jo parku – ar Ä“dieniem, dzÄ“rieniem, tÄ“jkanniņām, paklājiem un spilveniem. Turklāt irāņi spÄ“j piknikot gandrÄ«z visur – ceļu malās viņi par labām uzskata vietas, kas latvietim nešÄ·istu pieņemamas pat pačurāšanai.

Piektdienas vakarā Isfahānas centrālais laukums ņudzÄ“t ņudz, Ä£imenes izvietojušÄs zālājā uz lielo pikniku, izrakstÄ«ts galdauts, patvāris, sālÄ«ti gurÄ·i kā standartpiekožamais – varÄ“tu pat šÄ·ist, ka jÅ«s esat Krievijā, bet nÄ“, tā ir klasiska Irāna. SavÄ“jo atmosfÄ“rā visi tÄ“ju dzer no stikla glāzÄ«tÄ“m, taču, tā kā jÅ«s esat svarÄ«gais ārzemju ciemiņš, jums tÄ“ju pasniegs porcelāna tasÄ«tÄ“. Pareizi – tagad es to zinu – ar irāņiem tÄ“ja jādzer tā: no trauciņa uz galda ar rokām paņemiet gand – cukura gabaliņu, kas šeit tiek ražots no cukurbietÄ“m, ielieciet to mutÄ“ un tad maziem malciņiem dzeriet tÄ“ju.

Vissaldākie bÅ«s pirmie malki, savukārt pÄ“dÄ“jie ļaus vislabāk izgaršot pašu tÄ“ju un reizÄ“ ar to arÄ« lielisko, sirsnÄ«go un bezgala laipno kompāniju, kurā visi ir tik izcili pieklājÄ«gi un jauki, ka tā vien šÄ·iet – pat karā viņi pirms ienaidnieka nogalināšanas tam atvainojas un vÄ“l piedāvā labāk tomÄ“r nogalināt viņus pašus. Bet tā nav. TiešÄm nav...

Blakus robežai ar Irāku esošÄs Horamšahras pilsÄ“tas aprakstus nevar atrast tÅ«ristu ceļvežos, Irānai veltÄ«tajā Lonely Planet tā nav pat pieminÄ“ta, kaut Irānas iedzÄ«votāju acÄ«s šÄ« ir ļoti Ä«paša vieta. NorādÄ«ts tikai, ka kopumā šajā valsts reÄ£ionā ir garas, karstas vasaras un Ä«sas, siltas ziemas. Vasarās temperatÅ«ra var sasniegt pat piecdesmit piecus grādus, ziemā nokrist lÄ«dz nullei, arÄ« smilšu vÄ“tras šeit ir parasta lieta.

Bet ir jau arÄ« vecas un ne tik vecas preses publikācijas, un, sēžot piebāzta kolektÄ«vā taksometra (tie ir tie, kuros dažādu dzimumu nošÄ·irtÄ«ba nav jāievÄ“ro) aizmugurÄ“jā sÄ“deklÄ« un vienmuļi traucoties pa taisno, patukšo tuksneša ceļu, man ir laiks datorā pārlasÄ«t jau iepriekš savāktos gleznainākos tekstu fragmentus par Horamšahru un Abadānu kaimiņos .

ŠÄdu, piemÄ“ram:

„Abadāna ir elle, kurā beidzot ir izdzisusi uguns. Irānas pilsÄ“ta, ko no Irākas šÄ·ir Šatelarabas upes – persiešu valodā to sauc Arvandruda – lienošie dumbrāji, demonstrÄ“ briesmÄ«gās rÄ“tas, ko atstājis astoņus gadus ilgais Irānas–Irākas karš. Karunas upes pelÄ“kbrÅ«nais Å«dens drÄ«zāk lien nekā plÅ«st caur desanta ierīču, šÄviņu čaulu un lādiņu daļu atliekām. JÅ«dzÄ“m no upes krastiem vispārÄ“jā posta ainā rÄ“gojas tā skeleti, kas kādreiz bija Ä“kas. Šajā šausminošÄs traģēdijas atmosfÄ“rā tās klusi gaida uz cilvÄ“kiem, no kuriem ir izsÅ«kta pÄ“dÄ“jā enerÄ£ijas kripata.”

Vai atkal šÄdu:

„Plakans, taisns ceļš, kas ved uz dienvidiem no provinces galvaspilsÄ“tas Ahvāzas, ved caur pamestiem laukiem, kur pelÄ“kas zemes Ä·Ä«pas iezÄ«mÄ“ pamestas ieroču pozÄ«cijas. Nekas neaug šeit, kur ne irigācijas grāvÄ«ši, ne arkls nevar piekļūt tÅ«kstošiem ieraktu mÄ«nu dēļ. Horamšahra, 1980. gada varonÄ«gās, bet veltÄ«gās aizstāvÄ“šanās vieta, atrodas šÄ« ceļa galā. LÄ«dzÄ«gi skeletam, kurš mÄ“Ä£ina savākt paša kaulus, nokausÄ“tā pilsÄ“ta mÄ“Ä£ina sevi salikt kopā.

Gubernatora Ä“ka ir uzbÅ«vÄ“ta blakus satiksmes aplim, kurā uzcelts savāds tÄ“rauda piemineklis par godu Horamšahras aizstāvjiem. ValdÄ«bas hostelis, kas ir knapi lielāks par vidusmÄ“ra divstāvu māju, nodrošina pārtiku un apmešanos tiem nedaudzajiem viesiem, kas šeit ierodas. Horamšahra kara laikā nāvei un bÄ“gļu gaitām atdeva vairāk nekā pusi savu iedzÄ«votāju. Lielākā daļa bÄ“gļu nav atgriezušies, jo šeit ir tik maz kā, pie kā atgriezties. Jaunu veikalu rinda izvietota ceļa malā pilsÄ“tas nomalÄ“. Taču tie nav nekas daudz vairāk kā fasāde absolÅ«tajai iztukšotÄ«bai, kas redzama visapkārt.

Vislabāk Horamšahras iznÄ«cÄ«bu parāda rajoni pilsÄ“tas centrā. Kādreiz te bija tirgus, bet nu tas ir nolÄ«dzināts ar zemi. Piecus gadus pÄ“c kara beigām vienÄ«gā redzamā bÅ«vniecÄ«bas aktivitāte te bija kāds vÄ«rs, kurš no kravas auto gausi izkrāva dzeltenus Ä·ieÄ£eļus. Auto kabÄ«nes vÄ“jstiklu greznoja uzraksts „Par Dievu” vai varbÅ«t „Dievam”...”

Kad beidzot Horamšahra ir klāt, izrādās, ka te nebÅ«t nav tik traki. Jā, tā nav nekāda VenÄ“cija vai Roma, bet ir redzÄ“ts ne mazums tikpat vienmuļu, totālas pamestÄ«bas un dzÄ«ves bezjÄ“dzÄ«guma sajÅ«tu uzdzenošu pustuksneša pilsÄ“tu, kur svelmains, putekļains vÄ“jš dzenā pa ielām plastmasas maisiņus un visādu citādu drazu.

PÄ“c Horamšahras kaujas, kas notika no 1980. gada 22. septembra lÄ«dz 10. novembrim, irāņi pilsÄ“tu iesauca par Huninšahru – Asiņu pilsÄ“tu, un vÄ“l desmit gadu pÄ“c kara tā tiešÄm bija rÄ“gu pilsÄ“ta. Bet nu jau Horamšahra ir atguvusies, – te dzÄ«vo (vai kā nu to sauc) jau apmÄ“ram simt piecdesmit tÅ«kstoši cilvÄ“ku, un pilsÄ“tai ir visi Irānas standarta civilizācijas atribÅ«ti: ir viesnÄ«cas un veikali, ir pa kādai mošejai un tirgum, ir nomaskÄ“ti satelÄ«ttelevÄ«zijas šÄ·Ä«vji un brīžam gana briesmÄ«ga satiksmes plÅ«sma, kurai, protams, tālu lÄ«dz Teherānas izsmalcinātajam četrriteņu haosam. Dažas Ä“kas joprojām ir atstātas drupās, uz vienas no sienām lasāms uzraksts arābiski – nu, man vismaz stāsta, ka tā tur rakstÄ«ts: „MÄ“s esam atnākuši, lai paliktu uz mūžiem.” „MÄ“s” – tie, protams, ir irākieši.

Tikai viena šeit trÅ«kst – ir ārkārtÄ«gi grÅ«ti atrast kādu cilvÄ“ku, kurš te bÅ«tu dzÄ«vojis pirms kara, un to arÄ« gluži labi var izskaidrot: 1986. gada tautas skaitÄ«šanā Horamšahras iedzÄ«votāju skaits tika reÄ£istrÄ“ts kā apaļa nulle. Tikai apmÄ“ram desmit kilometru attālajā Abadānā, vienā no nozÄ«mÄ«gajām Irānas naftas pilsÄ“tām, es iepazÄ«stos ar Montezuru. Tā arÄ« Ä«sti nesaprotu, vai vienrokainais un vienkājainais vÄ«relis, kas runā pietiekami tekošÄ angļu valodā, dzÄ«vo šeit vai ar savu invalÄ«da vajadzÄ«bām amatnieciski piemÄ“roto Irānas žiguli Paikan atbraucis pie radiem no kaimiņu Horamšahras, bet tas arÄ« nav bÅ«tiski, – svarÄ«gais ir tas, ka viņš sakās esam pieredzÄ“jis karu un tieši tur arÄ« šÄ·Ä«ries no tagad trÅ«kstošajiem locekļiem.

Kādreiz Abadānā gar Šatelarabas upes malu kilometriem stiepās palmu audzes, tagad te ir izdegusi zeme, taču viens pluss ir – Horamšahrā pÄ“c kauju beigām bija palikušas gandrÄ«z vienas vienÄ«gas drupu kaudzes, savukārt Montezura Ä£imene Abadānas nomalÄ“ mÄ«t mājā, kas acÄ«mredzot bÅ«vÄ“ta divdesmitā gadsimta pirmajā pusÄ“ vai viducÄ« un karadarbÄ«bā nav bÅ«tiski cietusi, lÄ«dz ar to uzskatāmi demonstrÄ“jot visas irāņu tradicionālo māju Ä«patnÄ«bas.

Irānas māju pagalmi iziet uz dienvidiem, un, lai iekļūtu mājās, kas izvietotas ielu ziemeļu pusÄ“, ir jāiziet caur pagalmu, savukārt dienvidu puses mājās ieeja ir tieši no ielas. „Ielas šÄ·iet platākas, nekā bÅ«tu tad, ja mājas cieši pie ielas malas stāvÄ“tu abās ielas pusÄ“s, un arÄ« zaļumu ir vairāk, vismaz vienā ielas pusÄ“. Tādas mājas Ä«pašniekiem, kura iziet uz ielu, kura stiepjas virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, vienā ziņā ir lielāka brÄ«vÄ«ba. Tā kā dārzs vienmÄ“r ir dienvidu pusÄ“, bet iela robežojas ar vienu no mājas sienām, var izvÄ“lÄ“ties vietu, kur bÅ«s ieeja – vai sākumā bÅ«s jāiziet caur dārzu, vai arÄ« varÄ“t mājā iekļūt tieši no ielas. Daudzi izvÄ“las uzreiz abus variantus,” skaidro irāņu dzÄ«ves zinātāja Sofija Koutlaki.

Apavus vajag novilkt un atstāt pagalmā pie mājas ieejas durvÄ«m. Taču sievietÄ“m zeÄ·es noteikti jāatstāj kājās – un arÄ« vÄ«riešiem, ja vien tās nav viņu pašu mājas. KāpÄ“c apavi jānovelk? TāpÄ“c, ka mājas galvenais priekšmets bieži vien ir paklājs vai paklāji. Savukārt paklājs ir gan svÄ“ts, gan obligātu tÄ«rÄ«bu prasošs priekšmets, jo uz tā notiek lÅ«gšanas un bieži vien tas ir arÄ« Ä“damgalda vietā.

Vispār Rietumu mÄ“beles mājās ir nevis izņēmums, bet pilnÄ«gi otrādi. Ja arÄ« mājas iemÄ«tnieki ir tiešÄm reliÄ£iozi, viņi no Rietumu mÄ“belÄ“m tāpÄ“c vien neatteiksies, jo tās tiek uzskatÄ«tas arÄ« par turÄ«guma un sociālā statusa pazÄ«mi. Un, protams, lai cik nabadzÄ«gs bÅ«tu dzÄ«voklis vai māja, tas noteikti bÅ«s tÄ«rs un kārtÄ«gs. Kā daudzas nācijas pasaulÄ“, arÄ« irāņi ne visai rÅ«pÄ“jas par tÄ«rÄ«bu sabiedriskās vietās, toties pašu mājoklim ir jāspÄ«d un jālaistās.

Ak, un vÄ“l, protams, tualetes Ä«patnÄ«bas. Montezura Ä£imenes māja acÄ«m redzami bÅ«vÄ“ta vÄ“l tajos laikos, kad tualete kā absolÅ«tās netÄ«rÄ«bas – visa, kas saistÄ«ts ar cilvÄ“ka Ä·ermeņa slapjiem izdalÄ«jumiem, – iemiesojums noteikti tika ieprojektÄ“ta visvisvistālākajā mājokļa galā. Tas gan attiecas tikai uz tualeti, savukārt vannas istaba irāņu mājā var atrasties visur, un tas jau nekas, ka bieži vien tualetes pods ir arÄ« tajā.

Turklāt pie jebkuras tualetes durvÄ«m – neatkarÄ«gi no tā, vai jÅ«s sagaidÄ«s rietumniecisks pods vai musulmaņu pasaulÄ“ ierastais caurums grÄ«dā ar divām betona peciņām kājām, – jebkurā Irānas mājā noteikti bÅ«s noliktas plastmasas čībiņas, kuru uzvilkšana apmeklÄ“juma laikā tiek uzskatÄ«ta par obligātu. Tualetes čībiņas ir domātas tikai un vienÄ«gi tualetei, nekur citur tās izmantot nedrÄ«kst.

Parasti tradicionālajā irāņu mājā jÅ«s Ä·emertiņā neatradÄ«siet neko lÄ«dzÄ«gu tualetes papÄ«ram. Kā atceraties, islāma pasaulÄ“ to aizvieto „nešÄ·Ä«stā” kreisā roka un apmazgāšanās, kā Ä«stenošanai parastā musulmaņu tualetÄ“ ir lielais Å«dens trauks ar kausiņu vai arÄ« šÄ¼Å«tene. Un jāatceras – vienreizÄ“ju apmazgāšanos tekošÄ Å«denÄ« saskaņā ar islāma priekšrakstiem var aizstāt ar trÄ«sreizÄ“ju apmazgāšanos stāvošÄ Å«denÄ«.

Taču ne jau tupÄ“t uz eksotiskajām peciņām un trenÄ“ties pareizajās kreisās rokas kustÄ«bās es šeit esmu ieradies, – mani par visu vairāk interesÄ“... jā, pat precÄ«zi nepateikšu, kas vairāk – Montezura stāsts par to, kas Ä«sti notika Horamšahras slaktiņā, vai arÄ« izpratne par to, kā gan jaukie, pieklājÄ«gie irāņi bija gatavi masveidā bez kādas atvainošanās slaktÄ“t kaimiņus irākiešus un arÄ« paši tikpat masveidā iet bojā: Irāna karā ar Irāku zaudÄ“ja apmÄ“ram septiņsimt piecdesmit tÅ«kstošus cilvÄ“ku – vairāk nekā ASV Otrā pasaules kara laikā, un bÅ«s ļoti grÅ«ti atrast kādu irāni, kura Ä£imeni, radus, draugus vai paziņas šis karš nebÅ«tu skāris vissāpÄ«gākajā veidā.

PÄ“kšÅ†i uzsprāgstot konfliktam starp Irānu un virkni arābu – pÄ“c bÅ«tÄ«bas sunnÄ«tu – valstu un pirmām kārtām Sadama Huseina Irāku, daudzi bija neizpratnÄ“: kā tad tā? Taču patiesÄ«bā tās bija un ir absolÅ«ti dažādas pasaules. Tā nu sanāca, ka Irāku šajā karā pret uzvarÄ“jušÄs islāma revolÅ«cijas zemi Irānu atbalstÄ«ja gan arābu nauda, gan Rietumu tehnoloÄ£ijas, ieroči un izlÅ«kinformācija.

Lai gan nebija, protams, tā, ka Sadams viens pats bija briesmeklis, bet Irānas jaunais režīms – balts un pÅ«kains. Irānas mullām savu islāma revolÅ«ciju eksportÄ“t uz kaimiņvalstÄ«m gribÄ“jās nebÅ«t ne mazāk kā savulaik Ä»eņinam ar Trocki. 1980. gada pavasarÄ« Irānas atbalstÄ«tie šiÄ«tu kaujinieki pat mÄ“Ä£ināja nogalināt Irākas vicepremjeru, un tas, kura valsts pirms oficiālā kara sākuma sarÄ«koja vairāk pierobežas incidentu un provokāciju, ir, tā sacÄ«t, ļoti labs (un neatbildams) jautājums.

Lai nu kā, Sadama Huseina armija uz nebÄ“du izmantoja izdedzinātās zemes taktiku, un Horamšahra to izbaudÄ«ja visā pilnÄ«bā. 1980. gada 22. septembrÄ« irākieši sāka apšaudi ar aptuveni pusotru simtu artilÄ“rijas bateriju, pÄ“c kuras no pilsÄ“tas lielas daļas palika tikai gruveši. Sekoja apmÄ“ram piecsimt irākiešu tanku uzbrukums, mÄ“Ä£inot ieņemt pilsÄ“tu un pārņemt savās rokās Horamšahras–Ahvāzas ceļu. Taču tik viegli tas nenācās – irāņi nikni aizstāvÄ“jās, un tikai 30. septembrÄ« irākiešiem bija izdevies pārraut lielāko daļu aizsardzÄ«bas aizsprostu.

Šajā dienā pirmie irākieši arÄ« ienāca pilsÄ“tā, un viņu tankus irāņi spÄ“ja sagaidÄ«t lielākoties tikai ar granātmetÄ“jiem un Molotova kokteiļiem. Tiesa, irāņiem bija arÄ« daži britu tanki, ar kuriem izdevās apturÄ“t irākiešu virzÄ«šanos uz priekšu. Rezultātā pirmajā uzbrukumā irākiešiem izdevās ieņemt dzelzceļa staciju un... lopkautuvi, taču pÄ“c tam viņi tika atsisti uz pozÄ«cijām ārpus pilsÄ“tas.

Cietuši smagus zaudÄ“jumus, irākieši nākamo uzbrukumu sāka 11. oktobrÄ«, to atkal ievadÄ«ja smaga artilÄ“rijas apšaude, bija arÄ« mainÄ«ta taktika, un tagad irākiešu speciālo uzdevumu vienÄ«bas ieņēma jau nozÄ«mÄ«gu pilsÄ“tas daļu, viņu kontrolÄ“ nonāca arÄ« centrālā iela, kas veda uz Lielo mošeju, kur bija ierÄ«kots irāņu štābs. Viss notika gluži kā Staļingradā – cīņa risinājās par katru māju, stāvu un istabu. Irākieši vÄ“lāk bija ziņojuši, ka viņiem pretim stājušies arÄ« tikai ar nažiem un nÅ«jām bruņoti irāņi.

21. oktobrÄ« sākās kārtÄ“jais uzbrukums, un, par spÄ«ti sÄ«kstajai pretestÄ«bai, irākiešiem izdevās dažu stundu laikā ieņemt tiltu, kas veda no Horamšahras uz Abadānu, 24. oktobrÄ« irākieši pirmoreiz ieņēma vietÄ“jās pašvaldÄ«bas Ä“ku, tika no tās izsisti, bet jau uz palikšanu to ieņēma tajā pašÄ naktÄ«. 25.–26. oktobrÄ« atlikušie pilsÄ“tas aizstāvji sāka pamest Horamšahru, un 10. novembrÄ« tā pilnÄ«bā bija irākiešu rokās. Nekas daudz no pilsÄ“tas gan nebija atlicis.

Montezurs ar Ä«stām asarām acÄ«s man rāda nez no kurienes izvilktu – vai varÄ“tu bÅ«t, ka viņš to pastāvÄ«gi nÄ“sā lÄ«dzi? – noņurcÄ«tu fotogrāfiju, kurā redzams bārdains jauneklis, šÄ·iet, armijas formas kreklā ar skatienu, kas vienlÄ«dz labi iederÄ“tos gan lÄ«gavas skÅ«pstÄ«šanas, gan rÄ«kles pārgriešanas brÄ«dÄ«. Tas, lÅ«k, esot viņa Ä£enerālis – Mohammads Džahanara, kurš tā arÄ« neesot piedzÄ«vojis Horamšahras atbrÄ«vošanu no irākiešiem pusotru gadu vÄ“lāk.

Džahanara Horamšahras kaujā komandÄ“ja Irānas revolucionāro gvardu vienÄ«bas, un, lai gan karš ātri vien pierādÄ«ja, ka Irānas revolucionārā gvarde ir vizuāli iespaidÄ«ga, bet pilnÄ«gi neefektÄ«va karošanas ziņā, tomÄ“r cilvÄ“ku piemiņā viņš palicis vÄ“l tagad. Vienrocis un vienkājis Montezurs, ierāvis šÄ¼uku no nez kur izvilktas paštecinātas kandžas „ar brÄ«vÄ«bas garšu”, pat uzvelk dziesmiņu, kura tikusi sacerÄ“ta par godu Ä£enerālim Džahanaram ar vārdiem: „Mamad, tu neesi šeit, lai redzÄ“tu, ka mÅ«su pilsÄ“ta ir brÄ«va!”

Ä¢enerālis, rau, esot piedalÄ«jies Horamšahras atbrÄ«vošanā, taču traÄ£iski kritis vÄ“l pirms irākiešu pilnÄ«gas izdzÄ«šanas no pilsÄ“tas. Tā gan ir tikai leÄ£enda – kara varonis jau 1981. gada rudenÄ« gāja bojā pilnÄ«gi nejaušÄ aviokatastrofā tālu no frontes lÄ«nijas un palika mūžam jauns. Viņš bija dzimis 1954. gada 31. augustā. Horamšahras kaujas laikā Ä£enerālim Džahanaram tātad bija divdesmit seši gadi.

1982. gadā Irāna Horamšahru atkaroja atpakaļ no irākiešiem, un vairākas dienas karadarbÄ«ba norisinājās tieši pilsÄ“tā jeb, precÄ«zāk, tajā, kas no tās vÄ“l bija palicis. Tieši šeit tad arÄ« Montezurs palicis bez rokas un kājas – cik noprotu, tajā idiotismā, ko Irānas revolucionārā valsts vara dÄ“vÄ“ja par „dzÄ«vo viļņu” taktiku, ja, protams, vāji apbruņotu cilvÄ“ku mešanu pret tankiem un ložmetÄ“jiem vispār var nosaukt par taktiku. Karā ar Irāku Irānas režīms ilgu laiku uzskatÄ«ja, ka gatavÄ«ba uzupurÄ“ties un revolucionārais dedzÄ«gums ir svarÄ«gāks par kādu tur tehnoloÄ£isku pārākumu.

Ar Horamšahras atgÅ«šanu nekas vÄ“l nebeidzās – ne tuvu ne. 1985. gadā abas valstis tā pa Ä«stam Ä·Ä“rās pie ienaidnieka pilsÄ“tu un naftas industrijas objektu bombardÄ“šanas, un tikai 1988. gada 20. augustā stājās spÄ“kā pamiers, drÄ«z pÄ“c tam nomira Irānas vadonis – ajatolla Homeini. Turklāt karam bija arÄ« tālejošÄkas sekas, ne tikai vienas paaudzes totāla fiziska un garÄ«ga sakropļošana, – Irākas četrpadsmit miljardu parāds Kuveitai, kas bija radies kara laikā, kļuva par bÅ«tisku iemeslu Sadama iebrukumam šajā valstÄ« un viņa sagrāvei, un tāpat ļoti var bÅ«t, ka ar kara sākšanu Sadams Ä«stenÄ«bā palÄ«dzÄ“ja nostiprināties jaunajai Irānas varai.

Tad nu loÄ£isks jautājums – kas šos uzvedÄ«gos, pieklājÄ«gos, sen, sen civilizÄ“tos cilvÄ“kus tā satracināja, ka viņi bija gan gatavi uz tik briesmÄ«gu un ilgu karu, gan pie sevis ieviesuši tik nebrÄ«vu režīmu? Atbilde, lai cik tas dÄ«vaini izklausÄ«tos, vislabāk sameklÄ“jama Teherānas milzÄ«gajā tirgÅ«, sauktā arÄ« par Dienvidteherānas Lielo bazāru.

Teherānas centrālais tirgus it kā nav Ä«paši antÄ«ks, –pašreizÄ“jā vietā netālu no Gulistānas pils tas ierÄ«kots tikai pirms aptuveni pusotra gadsimta. Tas nav ne varenskaists kā Stambulā, ne reliÄ£iski iekrāsots kā Jeruzalemes vecpilsÄ“tā, ne askÄ“tiski vienkāršs, bet grandiozs kā Damaskā. Taču, atšÄ·irÄ«bā no citiem lÄ«dziniekiem šajā pasaules daļā, tas ir kas vairāk nekā parasts austrumu tirgus, – Teherānas tirgus nepārspÄ«lÄ“jot nosaucams par visas Irānas komerciālo sirdi.

Tiek uzskatÄ«ts, ka Teherānas tirgus kontrolÄ“ apmÄ“ram trešo daļu Irānas mazumtirdzniecÄ«bas. Standarta tirdzniecÄ«bas vieta te Ä«stenÄ«bā ir caurums sienā, kas ar visu to, kas tajā atrodas tālāk, lÄ«dzinās Alises truša alai, bet man stāsta, ka pirms dažiem gadiem četru reiz sešu metru tirgus vieta vienā no centrālajām ejām tikusi pārdota par miljonu dolāru. PircÄ“js, kas gatavojies te tirgot lÄ“tu apakšveļu no Ķīnas, plānojis pirmajā gadā sasniegt divu miljonu dolāru apgrozÄ«jumu.

Kā viņam Ä«sti gāja, es nezinu – Teherānas tirgÅ« lÄ“tas Ķīnas apakšveļas ir bez sava gala, tāpat kā visa cita. Sešdesmit ejās te ir, piemÄ“ram, vairāk nekā četri tÅ«kstoši paklāju tirgotāju. Es ieklÄ«stu arÄ« Kilo-ee-ha ieliņā, kur pārdod tikai un vienÄ«gi čadru audumu. Tiek lÄ“sts, ka kopumā Teherānas tirgus ielu, ieliņu un eju kopgarums ir vairāk nekā simt kilometru, un katra ieliņa, eja vai to kopums specializÄ“jas noteiktu preču tirdzniecÄ«bā.

Austrumu bazāri savā bÅ«tÄ«bā ir kopienas centri, kuros ir viss dzÄ«vei un sadzÄ«vei nepieciešamais, un Teherānas tirgÅ« ir gan vairāk nekā desmit mošeju, gan armēņu baznÄ«ca, gan ugunsdzÄ“sÄ“ju depo. Ir cilvÄ“ki, kuriem šÄ·iet, ka šejienes divu un trÄ«s stāvu bÅ«ves no Ä·ieÄ£eļiem, akmeņiem, finiera, plastmasas un stikla knapi satur kopā auklas, elektrÄ«bas vadi un telefona kabeļi, un tā tas brīžam tiešÄm izskatās.

ŠÄ« ir pasaule, kas pÄ“dÄ“jos gadu desmitos, neraugoties uz pārmaiņām valstÄ« un pasaulÄ“, pÄ“c bÅ«tÄ«bas ir mainÄ«jusies ļoti maz, – jā, ir parādÄ«jusies elektrÄ«ba, ir mainÄ«jies preču sortiments, bet bÅ«tÄ«ba ir tā pati, un arÄ« cilvÄ“ki savā bÅ«tÄ«bā ir apmÄ“ram tādi paši. Bazaari – tā dÄ“vÄ“ visus, kas tirgÅ« strādā, no pÄ“dÄ“jā sÄ«ktirgotāja un palÄ«gstrādnieka lÄ«dz ietekmÄ«giem vairumtirgotājiem, kuri nosaka cenu lÄ«meni visā valstÄ«.

Teherānas tirgus tiešÄm ir kas vairāk par tirgu, – bÅ«tÄ«bā tas ir kaut kas VolstrÄ«tai un Sitijai lÄ«dzÄ«gs, arÄ« šeit tiek noteikti neskaitāmi kursi un cenas. ArÄ« garÄ«dzniecÄ«ba Irānā vienmÄ“r ir bijusi cieši saistÄ«ta ar tirgu – liela daļa mullu nāk no tirgoņu Ä£imenÄ“m, mullas vienmÄ“r ir klāt, kad nepieciešams uzticams starpnieks, un tā tālāk, un tā tālāk. Nu, lÅ«k, un tad pienāca brÄ«dis, kad visvarenais Teherānas tirgus sanaidojās ar visvareno Irānas valdnieku – Pehlevi dinastijas pÄ“dÄ“jo pārstāvi, šahu Mohammadu Rezā, kurš par absolÅ«to monarhu kļuva jau kopš divdesmit viena gada vecuma...

Irānas pÄ“dÄ“jais – vismaz pagaidām – šahs bija diezgan jokains cilvÄ“ks, pārliecināts, ka viņu izvÄ“lÄ“jies pats Dievs. Viņš atklāti aprakstÄ«ja, kā sapņos un vÄ«zijās sarunājas ar izcilām islāma pagātnes personÄ«bām, pat ar pašu imāmu Ali. „Neviens ārzemnieks nevar patiesi saprast, ko Irānai nozÄ«mÄ“ monarhija. Tas ir mÅ«su dzÄ«vesveids. MÄ“s nevaram bÅ«t nācija bez monarhijas,” 1971. gadā šahs paziņoja kādā intervijā.

1963. gadā šahs pavÄ“stÄ«ja par savas Baltās revolÅ«cijas sākumu. Zemes reforma, mežu nacionalizācija, valsts uzņēmumu pārdošana, vÄ“lÄ“šanu pārmaiņas, dodot vÄ“lÄ“šanu tiesÄ«bas sievietÄ“m un tiesÄ«bas tikt ievÄ“lÄ“tiem nemusulmaņiem, peļņas sadale rÅ«pniecÄ«bā un analfabÄ“tisma likvidÄ“šana, – to visu paredzÄ“ja patiešÄm iespaidÄ«gais reformu plāns.

Viena no Irānas leÄ£endārajām personÄ«bām ir britu Ä£eologs Džeimss Reinolds, kurš pirms tam bija meklÄ“jis naftu arÄ« Sumatrā. Tieši viņš 1904. gada janvārÄ« Irānā pirmoreiz atrada naftu, un, neraugoties uz visām politiskajām pārmaiņām, viņa nopelnus neviens nenoliedz arÄ« uzvarÄ“jušÄ islāma Irānā, – uzraksts leÄ£endārajā vietā, kur tika atrasta nafta, arÄ« pašlaik vÄ“sta: „Aka nr. 1 Masjid-i-Sulaiman, sākta 1908. gada 23. janvārÄ«, uzieta nafta un urbums pabeigts 1908. gada 26. maijā. Dziļums 1179 pÄ“das/360 metru, ieguves apjoms 36 000 litru/8000 galonu dienā.”

MÅ«su dienās Masdžida e Suleimana ir tikai gabaliņš no viena no astoņdesmit pašlaik aktÄ«vajiem Irānas naftas laukiem. Turklāt Allāhs ir mÄ«lÄ“jis Irānas tautu tik ļoti, ka lielākoties spiediens pazemÄ“ ir tik liels, lai nemaz nevajadzÄ“tu sÅ«kņus naftas dabÅ«šanai virs zemes. Sešdesmitajos gados naftas naudas Irānā bija tik daudz, ka šaham nevajadzÄ“ja vienoties par iecerÄ“to modernizāciju ar sabiedrÄ«bu un tās ietekmÄ«gākajām daļām, – viņš savu Balto revolÅ«ciju organizÄ“ja, kā pats uzskatÄ«ja par labāku.

Daudz kas bija tiešÄm labi iecerÄ“ts – un arÄ« Ä«stenots. ArÄ« pašlaik reti kur var ieraudzÄ«t tik milzÄ«gu atšÄ·irÄ«bu starp divām pilsÄ“tas daļām kā starp joprojām, pat pÄ“c visiem revolÅ«cijas un pÄ“crevolÅ«cijas gadiem pietiekami lepno, betonā un stiklos zaigojošo Ziemeļteherānu un zemajiem, nošÅ†urkušajiem un nabadzÄ«gajiem pilsÄ“tas dienvidiem – Dienvidteherānu, kas islāma revolÅ«cijas laikā ierādÄ«ja Ziemeļiem to Ä«sto vietu.

LÄ«dz 1963. gadam Irānas laukos valdÄ«ja kaut kas diezgan lÄ«dzÄ«gs dzimtbÅ«šanai, bet šahs ar savu Balto revolÅ«ciju visu mainÄ«ja – 1963. gadā sāka atpirkt no vietÄ“jiem magnātiem zemi un to nodeva zemniekiem: nevis gluži atdeva, bet pārdeva par cenu, kas bija trešdaļu zemāka par tirgus cenu, samaksāt varÄ“ja 25 gadu laikā, nekādu kredÄ«tprocentu nebija. Deviņi miljoni cilvÄ“ku izmantoja šo iespÄ“ju.

Tiesa, kā ar visu, ko šahs pasāka, arÄ« ar zemes reformu Ä«sti labi nesanāca –gabali bija maziņi, lielas Ä£imenes nevarÄ“ja pabarot, zemnieki jaunajiem apstākļiem nebija gatavi, sezonas strādniekiem nekādas zemes netika, un viņi miljoniem vien metās uz pilsÄ“tām – tāpat kā izputÄ“jušie zemnieki.

ArÄ« visas citas revolucionārās ieceres šaham gāja šÄ·Ä“rsām – valsts tika industrializÄ“ta, bet profesionāla darbaspÄ“ka trÅ«ka, jo izglÄ«tÄ«bas sistÄ“ma netika lÄ«dzi viņa plāniem, pilsÄ“tu iedzÄ«votāju bÅ«tiska daļa strauji lumpenizÄ“jās, bet valdÄ«bas lÄ«gumu saņēmÄ“ji no Rietumiem šÄ·ina uz nebÄ“du: vai zinājāt, ka Mercedes savu Gelandewagen sākotnÄ“ji izstrādāja pÄ“c šaha pasÅ«tÄ«juma Irānas armijai, un tikai tad, kad Irānā viss nobruka, sāka domāt, kam un kā to vÄ“l varÄ“tu pārdot?

Ar vārdu sakot, Ä«sās Pehlevi dinastijas pārstāvji modernizÄ“ja, modernizÄ“ja, bet neko pa Ä«stam tā arÄ« nemodernizÄ“ja. KamÄ“r Ataturka brutālās metodes attiecÄ«bā uz turkiem nostrādāja, Irānas pÄ“dÄ“jo monarhu pÅ«liņi izrādÄ«jās nepietiekami – tie tikai visu saÄ·Ä“zÄ«ja un noveda persiešus mulsumā un neizpratnÄ“ par to, kas Ä«sti ir viņi un kas – viņu valsts.

ReizÄ“ ar visu rietumniecisko, ko ieviesa šahs, ieviesās arÄ« visi rietumnieciskie grÄ“ki un netikumi. Šaha laikos Irāna bija Ä«steni liberāla valsts – izsakoties kāda žurnāla vārdiem, „modes dāmas nÄ“sāja minisvārkus, kinoteātros demonstrÄ“ja pornofilmas, ballÄ«tes Kaspijas jÅ«ras malā varÄ“tu apskaust mÅ«sdienu Holande, geju laulÄ«bas bÅ«tÄ«bā bija legalizÄ“tas”. Lieki teikt, ko par šo izvirtÄ«bu, Ä·ecerÄ«bu un zaimošanu domāja reliÄ£iozi noskaņotie ļaudis un garÄ«dzniecÄ«ba.

Šahs savās reformās nerÄ“Ä·inājās ar ajatollām, un ajatollas ar ļoti retiem izņēmumiem šahu, maigi izsakoties, neatbalstÄ«ja. Visu laicÄ«go opozÄ«ciju šahs bija iznÄ«cinājis, un tā nu likumsakarÄ«gi gandrÄ«z vienÄ«gie, kas varÄ“ja bÅ«t pretinieki ar izredzÄ“m uz uzvaru, bija garÄ«dznieki. Taču ilgus gadus mullas grieza zobus, bet neko lāga padarÄ«t nevarÄ“ja.

Šahs modernizÄ“ja rÅ«pnÄ«cas, cÄ“la lielveikalus (ar subsidÄ“tām cenām), bet vecmodÄ«go tirgu tieši neaiztika, ja neņem vÄ“rā jaunu ielu izbuldozerÄ“šanu tam cauri. Netieši gan – šahs izveidoja valsts iepirkuma struktÅ«ras, piešÄ·Ä«ra lÄ“tus kredÄ«tus lielveikaliem un ļāva valstÄ« ieplÅ«st milzÄ«gai lÄ“tu importa preču straumei, liekot bankrotÄ“t bÅ«tiskai bazaari daļai, turklāt vÄ“l vairāk nekā vairumtirgotāji un baņķieri cieta amatnieki un mazumtirgotāji. Taču arÄ« tad tirgus vÄ“l klusÄ“ja – lÄ«dz brÄ«dim, kad septiņdesmito gadu vidÅ« sākās superinflācija un valdÄ«bas spÄ“ki diezgan brutāli sāka rÅ«pÄ“ties par to, lai tirgotāji turÄ“tu cenas šaha noteiktajās robežās. Tirgotājiem bieži vien nebija vienprātÄ«bas pat visbÅ«tiskākajos jautājumos, taču šo pāridarÄ«jumu tirgus šaham vairs nepiedeva.

Jau iepriekš bazaari bija pa drusciņai vien, pa drusciņai vien stājušies pretÄ« šaha iecerÄ“m, un vienā no šÄdiem konfliktiem pirmoreiz plašÄk parādÄ«jās arÄ« nākamais ajatolla Homeini. ÄŒetrdesmito gadu sākumā viņš vÄ“l nebÅ«t nebija pirmā lieluma mācÄ«ts vÄ«rs Komā un tieši pÄ“c bazaari lÅ«guma 1942. gadā uzrakstÄ«ja darbu „Atklāti noslÄ“pumi”, kurā skaidri uzstājās par privātÄ«pašuma svÄ“tumu islāmā, – skaidrs, ka bazaari šÄ« nostāja gāja pie sirds un simpātijas gadu gaitā tikai auga augumā. Savukārt Homeini ar šahu pirmoreiz saÄ·Ä“rās 1963.–1964. gadā, un nāvÄ«gais cÄ«niņš beidzās ar Homeini izsÅ«tÄ«šanu no valsts, jo šahs bija atteicies dot pavÄ“li viņa nonāvÄ“šanai. ArÄ« vÄ“lāk šahs izšÄ·irÄ«gos brīžos izrādÄ«jās nepietiekami nežēlÄ«gs.

LÄ«dz pat septiņdesmito gadu vidum, lai kādas arÄ« bÅ«tu naftas cenas pasaulÄ“, šahs turpināja savus projektus, ko atbalstÄ«ja aizvien mazāk Irānas iedzÄ«votāju. Kad atbraucu apskatÄ«t antÄ«kās Persepoles drupas, netālu no kompleksa ieejas, aiz tualetÄ“m caur kokiem vÄ«d kaut kādas dÄ«vainas atliekas, kaut kādi karkasi. Izrādās, tur šahs 1971. gadā bija uzslÄ“jis lepnu telšu pilsÄ“tu, lai šÄdā veidā atzÄ«mÄ“tu Persijas karalistes divarpus tÅ«kstošu gadu jubileju.

Viss bija skaisti un grezni, un bezgala dārgi, teltÄ«s bija pat marmora tualetes, Ä“dieni un dzÄ“rieni tika vesti arÄ« no ParÄ«zes, teltis bija izvietotas gar piecām ielām piecstaru zvaigznes formā, kas simbolizÄ“ja Eiropu, Ä€ziju, Ä€friku, Ameriku un Okeāniju, Ä«paši svarÄ«go valstisko viesu bija milzÄ«gs lÄ“rums. Taču tā vietā, lai Irānas iedzÄ«votāji izjustu prieku un lepnumu par savu vareno dzimteni, viņus vienkārši vÄ“l vairāk nokaitināja nejÄ“dzÄ«gā greznÄ«ba.

„Savas ilgās valdÄ«šanas vairāk nekā trÄ«s gadu desmitos šahs Mohammads Rezā irāņiem bija gribÄ“jis lietas, kas atšÄ·Ä«rās no tām, ko viņi paši sev gribÄ“ja. KultÅ«rā, kurā garÄ«gums ir svarÄ«gāka vÄ“rtÄ«ba nekā materiālisms, šahs par svarÄ«gāko bija izvirzÄ«jis fizisku attÄ«stÄ«bu uz reliÄ£iskā mantojuma rÄ“Ä·ina. Ä»oti lÄ«dzÄ«gi savam tÄ“vam, viņš deva savai tautai infrastruktÅ«ru un savu modernas Irānas vÄ«ziju. Bet šiem pašiem cilvÄ“kiem viņš atņēma viņu brÄ«vÄ«bu un viņu ticÄ«bu,” – šis no kaut kurienes izrakstÄ«tais citāts šÄ·iet pārgudrs, bet tieši tā arÄ« bija. Piedevām liela daļa iedzÄ«votāju bija pilnÄ«gi pārliecināti, ka šahs tikai izliekas par kārtÄ«gu musulmani, bet paslepus ir zoroastrietis vai bahaists.

1978. gadā jau bija skaidrs, ka ir pienācis beigu sākums. Šahs zināja, ka viņam ir vÄ“zis, un jutās pietiekami slikti, visu gadu turpinājās masu protesti, monarhs bija gana skarbs, taču – ne pietiekami skarbs: viņš nekad nebija bijis Ä«sti asinskārs un supernežēlÄ«gs. Revolucionārā situācija bija nobriedusi, pret šahu bija gandrÄ«z visi. Glābiņa nebija – pieklājÄ«gie, labi audzinātie, sen, sen civilizÄ“tie ļaudis bija, latviski sakot, davesti...

DÄ«vaini, bet laikam jau tā arÄ« jābÅ«t – Irānā es nesatieku briesmÄ«gi daudz cilvÄ“ku, kuri bÅ«tu sajÅ«smā par rezultātiem, kurus viņu dzÄ«vei un visai valstij kopā atnesusi islāma revolÅ«cija. Bet, re, ir nesalÄ«dzināmi vairāk irāņu, kuri par šÄ«s revolÅ«cijas galveno figÅ«ru – ajatollu Homeini, pilnā vārdā un titulā Lielo Ajatollu Sajidu Ruhollu MÅ«savi Homeini – vÄ“l šobaltdien runā ar dziļu cieņu un respektu pat tad, kad simpātijas acÄ«m redzami izpaliek.

CilvÄ“ks, kurš ne tikai spÄ“ja stāties pretÄ« Irānas ietvaros absolÅ«ti visspÄ“cÄ«gajam šaham, bet pÄ“c nepilnu divdesmit gadu cÄ«niņa viņu arÄ« uzvarÄ“t, jau ar to vien bÅ«tu pelnÄ«jis visdziļāko respektu. Taču tieši viņš arÄ« bija cilvÄ“ks, kurš panāca, ka Irānas 1979. gada revolÅ«cija aizvirzÄ«jās tieši islāma gultnÄ“, – revolÅ«cijā bija daudz dažādu spÄ“ku, un daudzi no tiem nebija neko reliÄ£iozi, bet Homeini ar saviem sekotājiem izrādÄ«jās visizmanÄ«gākie, visnežēlÄ«gākie un lÄ«dz ar to arÄ« kļuva par vienÄ«gajiem uzvarÄ“tājiem. Homeini bija vienÄ«gais Irānas garÄ«dznieks, kurš pÄ“dÄ“jos gadsimtos ir ticis uzrunāts un arÄ« saukts par imāmu, bet viņa pretinieki dÄ“vÄ“ti par Mofsed–e–filarz – zemes sagandÄ“tājiem, kā dÄ“vÄ“ Divpadsmitā imāma ienaidniekus.

Tieši viņa dēļ Irāna pašlaik ir tāda, kāda tā ir, kaut pats Homeini diezgan negaidÄ«ti nomira jau pasen, nieka desmit gadus pÄ“c viņam uzvaru nesušÄs revolÅ«cijas – 1989. gada 3. jÅ«nijā un tagad atdusas mauzolejā ar zeltÄ«tu kupolu Behesht–e Zahra kapos uz dienvidiem no Teherānas. Uz kapiem, kuru nosaukums tulkojams kā Zahras paradÄ«ze, var Ä“rti aizbraukt ar metro un palÅ«koties, kā te izskatās, kamÄ“r vÄ“l nav Ä«stenoti visi memoriālās celtniecÄ«bas plāni.

IecerÄ“tajā kompleksā paredzÄ“ts ne tikai jau uzbÅ«vÄ“tais mauzolejs, kur reizÄ“ ar ajatollu atdusas viņa sieva, dÄ“ls un vairāki lÄ«dzgaitnieki, bet arÄ« islāma mācÄ«bu centrs, kultÅ«ras centrs, autostāvvieta divdesmit tÅ«kstošiem mašÄ«nu un pat tirdzniecÄ«bas centrs, un tas viss kopumā apmÄ“ram divdesmit kvadrātkilometru platÄ«bā. Taču pagaidām te ir tikai iespaidÄ«gais Homeini mauzolejs.

PÄ“c statusa tā ir nevis mošeja, bet husainija – speciāli šiÄ«tu atceres ceremonijām izveidota bÅ«ve. Tā ir bijusi Homeini vÄ“lme, lai viņš tiktu apglabāts vietā, kuras statuss ļauj cilvÄ“kiem atpÅ«sties un izklaidÄ“ties (lai ko arÄ« ajatolla mūža laikā bÅ«tu teicis par izklaižu neatbilstÄ«bu islāmam). Taču citādi viss te ir bezgala simboliski – četri deviņdesmit vienu metru augstie torņi malās simbolizÄ“ Homeini vecumu nāves brÄ«dÄ«, bet centrālo kupolu grezno septiņdesmit divas tulpes par godu to cilvÄ“ku skaitam, kuri gāja bojā mocekļu nāvÄ“ Kerbelā kopā ar imāmu Husainu.

Ä€rzemnieku apmeklÄ“jumi te nekādi netiek ierobežoti, un mana apmeklÄ“juma dienā te vispār ir diezgan klusi – nu, pāris tÅ«kstoši cilvÄ“ku, ne vairāk, tÄ«rais nieks salÄ«dzinājumā ar tiem simtiem tÅ«kstošu, kuri joprojām te ik gadu bez jebkādas piespiešanas un mudināšanas ierodas pasÄ“rot par godu dienai, kad Dieva gars pievienojās Viņam. (Homeini vārds Ruholla nozÄ«mÄ“ – Dieva gars, lÄ«dz ar to, viņam nomirstot, šÄda bija oficiālā frāze.) Un – jau pavisam nenozÄ«mÄ«gs sÄ«kums salÄ«dzinājumā ar to, kā te gāja apbedÄ«šanas dienā. Nekādi nespÄ“ju atrast, no kurienes nācis šis fragments, taču tas ir iespaidÄ«gākais Homeini bÄ“ru apraksts, kādu gadÄ«jies lasÄ«t:

„Ajatollas Ruhollas Musavi Homeini nāvi miljoni viņa sekotāji apraudāja tā, ka izbrÄ«nÄ«ja pat Irānas varas iestādes. VÄ“l un vÄ“lreiz bÄ“ru plānus izjauca milzÄ«gi pūļi, kuri nevÄ“lÄ“jās pakļauties ne grafikiem, ne politiÄ·iem. Teherānā bija vÄ“rojams nevaldāms haoss. Tradicionālajā šiÄ«tu manierÄ“ vÄ«rieši dauzÄ«ja sev krÅ«tis un sita sevi ar Ä·Ä“dÄ“m. Daži ziedoja aitas, un daži kliedza: „MÄ“s vÄ“lÄ“tos bÅ«t miruši, lai neredzÄ“tu mirušu savu mīļoto imāmu.” Citi skrÄ“ja divdesmit piecas jÅ«dzes lÄ«dz kapsÄ“tai. Kapu, kas bija izrakts ajatollas Homeini mirstÄ«gajām atliekām, ieņēma sÄ“rotāji, kuri atteicās to atstāt. Varas iestādes aicināja pilsoņus pamest ajatollas Homeini māju un kapsÄ“tu, taču velti.

UgunsdzÄ“sÄ“ju automašÄ«nas aplaistÄ«ja sÄ“rotājus, lai viņi masveidā neģībtu no jÅ«nija karstuma un spiešanās. Saskaņā ar oficiālajiem avotiem 10 879 cilvÄ“ki tika ievainoti un saņēma medicÄ«nisko palÄ«dzÄ«bu turpat uz vietas, četrsimt trÄ«sdesmit astoņi tika aizvesti uz slimnÄ«cām, un astoņi gāja bojā spiešanās laikā, vÄ“loties ieraudzÄ«s ajatollas Homeini Ä·ermeni. KapsÄ“tā sÄ“rotāji kāpa uz autobusu jumtiem, lai labāk saskatÄ«tu Ä·ermeni, un vienā gadÄ«jumā autobusa jumts iebruka, savainojot tā pasažierus. AlÄ« Hāmeneji, republikas prezidents, pat netika lÄ«dz speciālajam augstāko amatpersonu podestam. Valsts amatpersonu un ārvalstu pārstāvju tribÄ«ne gandrÄ«z sabruka no pūļa spiediena.

Trakuma kulminācija bija pie paša kapa. Pa zemi atvest Ä·ermeni bija neiespÄ“jami, tāpÄ“c to atveda ar helikopteru. Pirmoreiz, kad helikopters nolaidās, pÅ«lis metās virsÅ« un Ä·Ä“ra pÄ“c lÄ«Ä·auta skrandā, tā ka lÄ«Ä·is pat nokrita zemÄ“. PÄ“c piecpadsmit trakām minÅ«tÄ“m zārku iekrāva atpakaļ helikopterā, kurš tad aizveda Ä·ermeni prom. Lai samazinātu pÅ«li, tika paziņots, ka bÄ“res ir par dienu pārceltas. Triks izdevās, daudzi devās mājās. Tad, sešas stundas pÄ“c pirmā mÄ“Ä£inājuma, helikopters raudzÄ«ja nosÄ“sties vÄ“lreiz. Šoreiz bija vairāk sargu, un Ä·ermenis tika ievietots metāla šÄ·irstā. Taču tas tik un tā nebija viegli. Kā rakstÄ«ja Irānas ziņu aÄ£entÅ«ra, kaps bija tikai desmit metru attākumā, taču tÅ«kstošu cilvÄ“ku spiediens un grÅ«stÄ«šanās šim attālumam lika šÄ·ist mÄ“rāmam kilometros. ŠÄ·irsta novietošana blakus kapam prasÄ«ja desmit baisas minÅ«tes. PÄ“c tam, kad Ä·ermenis beidzot bija apbedÄ«ts, uz kapa novietoja betona blokus...”

Par Homeini noteikti mÄ“dz pieminÄ“t gan to, ka viņš bija cilvÄ“ks, kas ideāli saprata Irānu un irāņus – labāk nekā viņi paši sevi, gan to, ka viņš bija augstākajā mÄ“rā neparasts un neikdienišÄ·s, – daudz kas no tā, ko viņš zināja par cilvÄ“kiem, viņu motivāciju un gaidāmo rÄ«cÄ«bu, viņa lÄ«dzgaitniekiem un arÄ« pretiniekiem ļoti izskatÄ«jās pÄ“c nākuša „no augšas”. Visu viņš savārÄ«ja vienā putrā – islāma principus, populistiskus saukļus, persiešu nacionālistu idejas un kreiso tÄ“mas, un arÄ« viņa izdomātajam Irānas valsts jaunajam pārvaldÄ«šanas modelim – tam pašam, kas ar dievu uz pusÄ“m funkcionÄ“ joprojām, – pasaulÄ“ nebija analogu.

Islāma pasaule ir lielisks piemÄ“rs tam, ka nekad un nekas nav tik vienkārši, kā izskatās un kā jums mÄ“Ä£ina iegalvot. Lai ko dažādi propagandoni stāstÄ«tu par Irānu, tā gan ir autoritāra valsts, bet nekādā gadÄ«jumā ne viena cilvÄ“ka diktatÅ«ra, – šeit nav pieļaujamas diskusijas par pareizo ticÄ«bu, bet viss pārÄ“jais gan ir apspriežams un diskutÄ“jams. Un arÄ« tā nebÅ«t nav, ka Irānā pÄ“c 1979. gada islāma revolÅ«cijas visa vara bÅ«tu nodota ortodoksāliem musulmaņu garÄ«dzniekiem, kuri tad nu arÄ« rÄ«kojas, kā vien vÄ“las.

KopÄ“jais Irānas valsts vadÄ«bas princips nāk no ajatollas Homeini mantojuma – tas ir slavenais velayat-e fatih, musulmaņu garÄ«dznieka-likumu zinātāja valdÄ«šanas nosacÄ«jums. No sešiem virsajatollām neviens nebija pilnÄ«gi vienisprātis ar Homeini par viņa garÄ«gā virsvadoņa ideju, taču, kamÄ“r viņi šaubÄ«jās un svārstÄ«jās, Homeini ar saviem politiskajiem klerikāļiem viņus sakāva un pārspÄ“ja citu pÄ“c cita.

Ko šis princips Ä«sti nozÄ«mÄ“? Tā kā Divpadsmitais imāms, kā zināms, ir pazudis jau vairāk nekā tÅ«kstoš gadus un atgriezÄ«sies nezin kad, viņa prombÅ«tnes laikā musulmaņu valsts pārvaldÄ«šana tiek uzticÄ“ta viskompetentākajam šiÄ«tu teologam, un ajatollas brÄ«vprātÄ«gi nodod daļu savu tiesÄ«bu vadÄ«t savas draudzes viscienÄ«gākajam – fakiham (rahbaram), kuru izvÄ“las astoņdesmit sešus cilvÄ“kus lielā Ekspertu padome (asambleja). Augstākajam lÄ«derim ir tiesÄ«bas gan iecelt valsts augstāko tiesnesi, gan apstiprināt prezidenta vÄ“lÄ“šanu rezultātus.

Taču vienlaikus Irāna arÄ« ir un paliek republika, kur tiešÄs vÄ“lÄ“šanās ievÄ“l gan parlamentu un prezidentu, gan pašvaldÄ«bas un Ekspertu padomi, kura savukārt izvÄ“las Augstāko lÄ«deri un pÄ“c tam strādā par viņa padomniekiem. Papildus tam vÄ“l ir arÄ« Uzraugu (Sargu) padome, kurā ietilpst divpadsmit izcili islāma mācÄ«tie vÄ«ri – sešus no viņiem ieceļ Augstākais lÄ«deris, bet otrus sešus izvirza tiesnešu korpuss un apstiprina parlaments: tā var atcelt jebkuru valdÄ«bas vai parlamenta lÄ“mumu, ja uzskata, ka tas ir pretrunā ar konstitÅ«ciju.

Prezidents šeit ir kas lÄ«dzÄ«gs premjerministram, taču premjerministru ievÄ“l vispārÄ“jās vÄ“lÄ“šanās un uz četriem gadiem. Savukārt garÄ«gais lÄ«deris – rahbars, protams, ir valsts galva, taču pārāk iejaukties valsts politiskajā un ekonomiskajā dzÄ«vÄ“ viņš nevar, pat ja gribÄ“tu – tā nebÅ«s piedienÄ«gi, jo viņa galvenais uzdevums ir un paliek ticÄ«go gatavošana Mahdi – mesijas atnākšanai, kura taču nevarÄ“tu bÅ«t Ä«paši ilgi jāgaida. VÄ“l vairāk – atšÄ·irÄ«bā no imāma, rahbars nav nekāds Dieva vietnieks zemes virsÅ«, viņš nav nemaldÄ«gs, ar viņu var diskutÄ“t, viņu teorÄ“tiski pat var atsaukt no amata.

Tad vÄ“l ir gan Pieņemamo lÄ“mumu mÄ“rÄ·tiecÄ«bas noteikšanas padome, kas izpÄ“ta visas parlamenta – Medžlisa – likumdošanas iniciatÄ«vas, gan RevolÅ«cijas sargu korpuss ar milzÄ«gu ietekmi un resursiem, gan armija, gan milzums ļoti dažādi noskaņotu garÄ«dznieku. Un, protams, nekur nav pazudis arÄ« Teherānas bazārs un tā tirgotāji, kuri, kā jau minÄ“ts, visos laikos bijuši ārkārtÄ«gi ietekmÄ«gs spÄ“ks – mÅ«su dienās viņu ietekme mazinās, bet nav zudusi.

Ar vārdu sakot, uzvarÄ“jušÄs revolÅ«cijas mullas izveidoja apjomÄ«gu dažādu pretsvaru mehānismu, lai laicÄ«gajai varai dotu pietiekami daudz varas, taču ne izšÄ·iroši daudz varas, – un tā viss arÄ« svārstās, vibrÄ“ un mainās te uz vienu, te otru pusi. Ir pietiekami daudz cilvÄ“ku, kuri uzskata, ka tieši šis šiÄ«tisma princips – gandrÄ«z visu gari un plaši apspriest un par visu diskutÄ“t, meklÄ“jot iespÄ“jamos kompromisus, – ir ļāvis Islāma Republikai pastāvÄ“t tik ilgi.

ArÄ« no etniskajiem konfliktiem Irānu ir paglābis šiÄ«tisms – pÄ“c revolÅ«cijas tieši islāma valsts ideāli izrādÄ«jās vienojoši un konsolidÄ“joši, lai arÄ« cik asinskāri saukļi tos pavadÄ«tu. LÅ«k, kā izskatās Irānas valstiski apstiprinātie, oficiālie saukļi to rašanās secÄ«bā: Khomeini Rahbar! – Homeini ir vadonis, Marg bar Zedd-e Velayat-e Faqih! – Nāvi Velayat-e Faqih pretiniekiem, Marg bar Amrica! – Nāvi Amerikai, Marg bar Shuravi! – Nāvi Padomju SavienÄ«bai, Marg bar Monafeqin-o Saddam! – Nāvi divkošiem modžahediem un Sadamam, Marg bar Esrail! – Nāvi IzraÄ“lai. Nāve ir piesolÄ«ta vÄ“l visam kam – arÄ« Lielbritānijai, arÄ« liberāļiem. Jā un vÄ“l: „Tu nevari mÄ«lÄ“t Mahdi, ja nemÄ«li Homeini!”

Persija vienmÄ“r sevi ir uztvÄ“rusi kā reÄ£iona epicentru, un Irānas islāma revolÅ«cijas nodoms pamÄ“Ä£ināt to eksportÄ“t ideāli iederÄ“jās šajā pārliecÄ«bā. MÅ«su dienās brÄ«nāmies par to, kāpÄ“c, piemÄ“ram, tik savstarpÄ“ji naidÄ«gas ir divas tādas pārliecinošas islāma valstis kā Irāna un SaÅ«da Arābija. Taču, paraugoties nebÅ«t ne tik senā vÄ“sturÄ“, par to nudien nevajadzÄ“tu brÄ«nÄ«ties.

1982. gadā Homeini kārtÄ«gi pamÄ“Ä£ināja par politisku transportlÄ«dzekli revolucionārajam islāmam izmantot hādžu – svÄ“tceļojumu uz Meku (kura, kā zināms, atrodas SaÅ«da Arābijā), un aptuveni simt tÅ«kstoši irāņu svÄ“tceļnieku, izsaucot revolucionārus lozungus, ar Homeini portretu uz plakātiem metās sadursmÄ“s ar SaÅ«da Arābijas policiju. Nākamajā gadā Homeini jau atklāti mudināja savus svÄ“tceļniekus izmantot hādžu „islāma sacelšanās” vārdā pret „kriminālo Padomju SavienÄ«bu un kriminālo Ameriku”.

Nākamie gadi bija salÄ«dzinoši mierÄ«gi, bet 1987. gadā Irāna nosÅ«tÄ«ja uz Meku jau vairāk nekā simt piecdesmit tÅ«kstošus svÄ“tceļnieku, viņu vidÅ« pusi Medžlisa locekļu un pat Homeini sievu Hadidžu. Viņi ieradās ar speciālām instrukcijām no ajatollas: „Noliedzot pagānus, viens no monoteisma priekšnosacÄ«jumiem un hādža politiskais kritÄ“rijs ir jāīsteno hādža periodā ar tik daudz skaļu izpausmju demonstrāciju un maršu formā, cik vien iespÄ“jams.”

Tieši tā arÄ« notika, un pÄ“c piektdienas lÅ«gšanām tÅ«kstoši irāņu devās ielās ar lozungiem „Uzvaru rada upuru viļņi!”. Pa ceļam uz Mekas Lielo mošeju viņi sadÅ«rās ar SaÅ«da Arābijas policiju, un sākās pamatÄ«ga asinsizliešana, kurā abas puses vainoja viena otru. Nogalināti tikai vairāk nekā četri simti cilvÄ“ku, un SaÅ«da Arābijas varas iestādes visā nopietnÄ«bā vainoja Teherānu mÄ“Ä£inājumā sagrābt Lielo mošeju, lai pasludinātu ajatollu Homeini par musulmaņu pasaules vadoni.

Taču Homeini palika tikpat spÄ«vs kā iepriekš un vÄ“stÄ«ja: „MÄ“s eksportÄ“sim savu pieredzi visā pasaulÄ“. ŠÄ« eksporta rezultāts neapšaubāmi beigsies ar uzvaras un neatkarÄ«bas pumpuru uzplaukšanu un islāma mācÄ«bas iedzÄ«vināšanu paverdzināto nāciju vidÅ«. (..) Uzvaru nesasniedz ar zobeniem; to var sasniegt tikai ar asinÄ«m!”

Tuvojās revolÅ«cijas desmitā gadadiena, bet Homeini vÄ“l aizvien tikpat enerÄ£iski cÄ«nÄ«jās gan ar ārÄ“jiem, gan ar iekšÄ“jiem ienaidniekiem. 1988. gadā trÄ«sdesmit tÅ«kstošu ar nāvi sodÄ«to politisko cietumnieku vidÅ« bija arÄ« tÅ«kstoši sieviešu. Kas to lai zina, cik lielā mÄ“rā tā ir patiesÄ«ba, bet politiska leÄ£enda vÄ“sta, ka visas ieslodzÄ«tās meitenes pirms nāves soda izpildÄ«šanas tika izvarotas, lai negÅ«tu iespÄ“ju pÄ“c nāves bez kavÄ“šanās nonākt paradÄ«zÄ“, kā tas paredzÄ“ts jaunavām. (Ak, jā, un ir arÄ« leÄ£enda par gados jaunu revolÅ«cijas sargu, kurš iemÄ«lÄ“jies izvarojamajā meitenÄ“ un atteicies pildÄ«t šo pavÄ“li.)

GrÅ«ti teikt, kā tas bÅ«tu turpinājies. Homeini bija radÄ«jis valsts pārvaldes sistÄ“mu, kas bija absolÅ«ti piemÄ“rota apstākļiem, kad viņš bija dzÄ«vs, taču 1989. gadā deviņdesmit viena gada vecumā viņš ņēma un diezgan negaidÄ«ti nomira, un fakts, ka visi piecpadsmit viņa mazbÄ“rni mÅ«su dienās tiek uzskatÄ«ti par reformistiem, diezgan uzskatāmi ilustrÄ“, cik tālu no revolÅ«cijas laiku kursa ir aizdreifÄ“jusi viņa vadÄ«tā valsts. Homeini mazdÄ“lu Hasanu kā nepietiekami pareizu pat diskvalificÄ“ja no kandidÄ“šanas uz vietu Ekspertu asamblejā: viņam neesot pietiekamu islāma zināšanu, lai palÄ«dzÄ“tu izraudzÄ«ties nākamo augstāko lÄ«deri.

Teherānas ielās reklāmu vietā joprojām izkārti milzu plakāti ar islāma revolÅ«cijas tÄ“liem, revolÅ«cijas laikā studentu ieņemtā bijusÄ« ASV vÄ“stniecÄ«ba joprojām ir tikpat izgreznota ar revolucionāriem saukļiem, taču pÄ“dÄ“jos gadu desmitos oficiālā ideoloÄ£ija ir mainÄ«jusies, tajā aizvien mazāk ir skaļu saukļu un aicinājumu nest kārtÄ“jos upurus, aizvien vairāk – praktiska aprÄ“Ä·ina. PÄ“c revolÅ«cijas aizbrauca mežonÄ«gs daudzums irāņu, bet palika tie, kuriem nebija naudas aizbraukšanai, – tie tad arÄ« noņēma kaklasaites, sāka nÄ“sāt bārdas un krievu kreklus un piecas reizes dienā lÅ«gties.

Ko citu bija darÄ«t, cilvÄ“ki pielāgojas visam, bet arÄ« šis režīms jau sen nav tas, kas bija pirms dažiem desmitiem gadu. Šahu te atceras reti un ne ar Ä«paši labiem vārdiem. Labākais, ko man izdodas dzirdÄ“t, ir – šaha laikos te viss bija zaļš. Taču arÄ« par pašreizÄ“jo pietiekami neefektÄ«vo un caurcaurÄ“m korumpÄ“to „mullu režīmu” irāņi bez kādas kautrÄ“šanās izsakās visai nejauki. No taksistu izteikumiem vien es varÄ“tu sastādÄ«t nelielu pretvalstisko izteikumu krājumiņu, taču visu izsaka viens: „MÄ“s domājām, ka revolÅ«cija mums atnesÄ«s brÄ«vÄ«bu, bet atnesa nezin ko... Pat grÅ«ti pateikt, kas tas tāds ir, ko atnesa. Labāk nekļuva, citādāk gan...”

Tas, protams, nenozÄ«mÄ“, ka ar Irānas Islāma Republikas iepriekšÄ“jo kursu viss ir cauri un pagalam, – kā jau minÄ“ts, labākajās šiÄ«tisma tradÄ«cijās notiek nepārtraukta vibrÄ“šana, svārstÄ«šanās, diskutÄ“šana un kompromisu meklÄ“šana, un valsts kuÄ£is, kurš turklāt visu šo laiku ir vismaz daļēji demokrātiski vadÄ«ts, pagriežas te pa labi, te pa kreisi.

Tas, ka 2005. gada Irānas prezidenta vÄ“lÄ“šanās varÄ“ja uzvarÄ“t tāds skarbs islāma principu aizstāvis kā Mahmuds Ahmadinedžads, skaidri apliecināja, ka sabiedrÄ«bā joprojām ir dzÄ«vi Homeini atstātie nosacÄ«jumi un vÄ“rtÄ«bas. Ahmadinedžads bÅ«tÄ«bā atkārtoja Homeini izteiktos pārmetumus šaham, kurš izpļekarÄ“jot valsts resursus, tikai Ahmadinedžads asi kritizÄ“ja vadošos garÄ«dzniekus, kuri esot pametuši novārtā Homeini vÄ“rtÄ«bas cÄ«niņā par varu un tās privilÄ“Ä£ijām. (Tiesa, pirms 2005. gada vÄ“lÄ“šanām šis pats Ahmadinedžads publiski paziņoja, ka Islāma Republika neesot noteikusi sievietÄ“m obligātu hidžābu, un arÄ« visi pārÄ“jie prezidenta amata kandidāti izlikās, ka nemaz tik stingri viņi nav.)

Daudzi uzskata, ka arÄ« miris Homeini joprojām ir galvenais aktieris Irānas daudzsÄ“riju melodrāmā. „O, diemžēl atšÄ·irÄ«ba, debess pilna mākoņiem, saule vairs nespÄ«d, zeme šÄ·iet tuksnesis. Viņš ir aizgājis četrus gadus, un viņš nav atnācis atpakaļ. MÄ“s bijām mazi stādi, ko viņš padarÄ«ja par lieliem kokiem. MÄ“s bijām tauriņi, kas lidoja ap viņa liesmu,” vÄ“sta kāds no neskaitāmajiem dzejoļiem par godu Homeini. Šis konkrÄ“tais sacerÄ“ts viņa ceturtajā nāves gadadienā, taču tādi paši tiek radÄ«ti arÄ« pašlaik.

Turklāt nekur jau nav zudušas arÄ« vidusmÄ“ra irāņa bailes no ārpasaules, kura pÄ“c definÄ«cijas labākajā gadÄ«jumā ir neitrāli naidÄ«ga, sliktākajā – agresÄ«vi naidÄ«ga. PiemÄ“ram, uz IzraÄ“lu Irānas oficiālā ideoloÄ£ija raugās tādā klasiskā irāniskā skatÄ«jumā: gaisma, Irānas islāmiskā pasaule, cÄ«nās ar tumsu – cionistu režīmu. Protams, tumsai jātiek iznÄ«cinātai, tur nevar bÅ«t nekādu variantu.

Ar Ameriku labi saprotamu iemeslu dēļ ir lÄ«dzÄ«gi, un lÄ«dz ar to tieši cietās lÄ«nijas piekritÄ“ji un aizstāvji ir bijuši tie, kas visvairāk ieguvuši no konflikta ar Ameriku. Turklāt irāņi labi atceras, kas notika piecdesmitajos gados: pÄ“c Otrā pasaules kara Irānā pie varas nonāca Mohamads Mosadeks – liberālis un demokrāts, kura lielā kļūda bija nacionalizÄ“t lÄ«dz tam britu kontrolÄ“to naftas ieguves industriju, briti to nespÄ“ja pārciest, palÅ«dza amerikāņiem, un 1953. gadā Mosadeks tika gāzts.

Man ir gadījies ar vienu acs kaktiņu redzēt, kā irānis dodas ceļojumā, bet Sofija Koutlaki to ir aprakstījusi izcili precīzi un detalizēti:

„Tālā ceļā irānis taisās kā pÄ“dÄ“jā gaitā. Tā priekšvakarā viņš atvadās no tuvākajiem radiniekiem personiski vai pa telefonu. Tuvāk sarunas beigām prombraucošais noteikti pateiks: „Atlaid man manas nogrÄ“košanās – varbÅ«t mÄ“s vairs neredzÄ“simies.” Irāņi ir pārliecināti, ka Visaugstais piedod mÅ«su nodarÄ«jumus tikai tad, ja tos ir piedevuši tie, kuru priekšÄ mÄ“s esam nogrÄ“kojušies. Un runa ir ne tikai par smagiem un acÄ«m redzamiem grÄ“kiem (no tādiem mÄ“s visi cenšamies izvairÄ«ties), bet arÄ« par sÄ«kumiem. PiemÄ“ram, dusmas un ļaunus vārdus mums jāpiedod mÅ«su tuvākajiem, lai dvÄ“sele rastu mieru. Atbildot uz lÅ«gumu piedot ir pieņemts novÄ“lÄ“t drÄ«z atgriezties sveikam un veselam.

Īpašs rituāls pavada došanos ceļā. Kāpjot pār savas mājas slieksni, ceļinieks iet zem Korāna – kāds no radiniekiem tur svÄ“to grāmatu durvju ailÄ“. PÄ“c tam ceļiniekam vajag vispirms ienākt mājā un iziet no tās, noskÅ«pstot Korānu. Kopumā viņš slieksni šÄ·Ä“rso trÄ«sreiz. Šis rituāls simbolizÄ“ visu ceļojumu kopumā, tam noslÄ“dzoties ar atgriešanos Visaugstākā aizgādÄ«bā. Kad ceļinieks iziet pa vārtiem, viens no radiniekiem izlej zemÄ“ tasi Å«dens – šim ziedojumam ir jāgarantÄ“ droša atgriešanās mājās. LÄ«dzÄ«gs rituāls tiek praktizÄ“ts arÄ« skolā un armijā. MācÄ«bu gada pirmajā dienā vecākais skolotājs tur Korānu virs skolnieku galvām, viņiem vienam pÄ“c otra ienākot skolas Ä“kā...”

Turklāt, lai kādas arÄ« atkušÅ†a pazÄ«mes bÅ«tu vÄ“rojamas, šÄ« joprojām ir valsts, kur vismaz teorÄ“tiski saskaņā ar likumu var ne tikai nomÄ“tāt ar akmeņiem, bet arÄ« sist krustā par noziegšanos pret Islāma Republiku, kuras konstitÅ«cijā joprojām ir ierakstÄ«ts kaut kas apmÄ“ram tāds: „Saskaņā ar materiālistisko pasaules uzskatu pati ekonomika ir mÄ“rÄ·is, un tāpÄ“c dažādos cilvÄ“ces attÄ«stÄ«bas etapos ekonomika kļūst par iznÄ«cÄ«bas un pagrimuma faktoru. Tajā pašÄ laikā islāmā ekonomika tiek uzskatÄ«ta par lÄ«dzekli, no kura nevar gaidÄ«t neko, izņemot labāku ražīgumu izvirzÄ«tā mÄ“rÄ·a sasniegšanai.”

Savukārt mÄ“rÄ·is ir viens – nonākt pie Dieva. Divpadsmitais imāms agri vai vÄ“lu atgriezÄ«sies zemes virsÅ«, viņa uzticÄ«gie viņu gaida, arÄ« visa Irānas revolÅ«cija galu galā bija tikai ziedojums un aicinājums tieši viņam. Mesija var ierasties jebkurā brÄ«dÄ«, un tad visas šÄ«s zemes lietas izrādÄ«sies sÄ«kas un nenozÄ«mÄ«gas.