Kaspars Dimiters: MÄtes Latvijas vÄ“stule
Kaspars Dimiters · 18.11.2019. · Komentāri (0)Iesaki rakstu:
Kur esi, dÄ“ls? Jau viesnÄ«cÄ vai teltÄ«? Vai arÄbus lÅ«gt, lai man druvas zeltÄ«? Te nu tik vientuļi. Mirst Å«dens, akai vinda. Neviena kaimiņa. Vien baļķvedÄ“ju rinda.
Aug klajums bezgalīgs. Zūd pagalmi un sētas.
Trauc milzu traktori - lÄ«dz apvÄrsnim velk rÄ“tas.
Reiz ducim saimnieku te bij, ko Äakli ecÄ“t.
Nu vairs ne kumeļu, ne zelteņu, kam tecēt.
Lūzt klusi mugurkauls i klētiņai, i rijai.
Nav bÄ“da jÄlÅ«ko lÄ«dz tÄlai SibÄ«rijai.
TÄ jau tepat - pa taciņÄm, kas bija.
DrÄ«z prom bÅ«s Latvija un klÄt bÅ«s SibÄ«rija.
Kur esi, meitÄ“n mans? NÄ“, nu jau tu par mÄti.
Kas jÅ«s tÄ dÄ«dÄ«ja, ka jÅ«s tÄ izvazÄti?
Vai man bij zelta maz, kas dalīts audžu audzēs?
KÄ es jÅ«s saudzÄ“ju! Vai svešums jÅ«s tÄ saudzÄ“s?
Jau jūtu akcentu, kad vēl pa retam zvani.
Un bÄ“rni nerunÄ vairs latviski ar mani.
Pat tie, kas šeit vÄ“l - nebÄ“gušo pulki…
Lai viņus saprastu, jau vajadzīgi tulki.
LÄ«dz asinÄ«m man klusÄ“jot kost mÄ“lÄ“…
Vien pÄris dekÄdes un zaudÄ“ts viss šai spÄ“lÄ“.
Gan skolas piebeigtas, gan viensētas, gan miesti.
StÄv senÄu guļbÅ«ves, kam debesis sen griesti.
Es jau vÄ“l paciešos, vÄ“l mazliet ceru, gaidu.
Vēl svētkos padziedu, vēl Ziemassvētkos smaidu.
Šai tÅ«kstošgadÄ“ man ir pirmo reizi jausmas -
vairs mÄ«la nevieno, varbÅ«t vairs tikai šausmas…
Nē, es jūs nebaidu, mans dēliņ, meitiņ manu.
Es labÄk uzrakstu, kÄ senÄk, nevis zvanu.
Jau vÄrdu nebija, kad lidmašÄ«nÄs kÄpÄt.
Nu tikai mūžīgie - ko Dievu lÅ«gt, ne pļÄpÄt.
Uz ceļiem pamestiem - līdz asinīm uz ceļiem -
aizvien te vientuļÄk ar senÄiem vien un veļiem.
Ar baltu grÄmatu un pļavu madarainu,
ne mēmi vainojot, bet pavadot ar dainu.
Lai kÄ aug pilsÄ“tas, kaut miljons stÄvos krautas,
bez dzÄ«vÄm viensÄ“tÄm un laukiem nebÅ«s tautas.
Jau zemi tricina, dzen katastrofas krīzē,
bet man ir vienmÄ“r te zaļš miers kÄ paradÄ«zÄ“.
Bet tukšas nepaliks ap mani tukšÄs Äres.
BÄ“gs citas tautas šurp - kÄ siseņi, ne spÄres.
TÄm plÅ«di pavÄ“stÄ«s un lava atklÄs tieši,
ka man vairs tautas nav. Un šurp trauks cittautieši.
Sirds pilna, ai... DrÄ«z punkts un rakstÄ«t beigšu.
VÄ“l tikai pÄ“dÄ“jais, ko novÄ“lot jums teikšu:
par mÄti Latviju tik tie jÅ«s mani sauksiet,
kas laukos atgriezties uz tēvu zemi brauksiet.
Nav spēka liekuļot līdz asinīm uz ceļiem.
Es sen jau zemnÄ«cÄ uz plikiem kartupeļiem.
Vai mÄti tik uz svÄ“tkiem bÄ“rni rotÄ glÄ«ti?
Tad baro nabagus un cienÄ bÄrenÄ«ti.
JÅ«s mani pametÄt, jo ne pÄ“c manis alkÄt.
Es bÄrene. Jums nebÅ«s mani valkÄt.
Gan tuvos mÄ«lu es, gan tÄlu tÄlÄ“s rautos.
Ja mani mīlētu, pie manis vien jūs kļautos.
Šo rakstu ziedonÄ«. Ir nakts un zvaigznes zalgÄ.
Man palÄ«dz IndriÄ·is, kas dzÄ«vo VecpiebalgÄ.
Vēl ceru - dzīvas vēl te pulsē tautas vielas.
Bet asinsvadi man ir taciņas, ne ielas…