Iesaki rakstu:

«Labdien, ministrei Ilgai Šuplinskai nav komentāru par šo jautājumu. Ar cieņu, Egita Diure, IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vadÄ«tāja.» Tā skanÄ“ja atbilde uz manu jautājumu, ko nosÅ«tÄ«ju ministrijai 15. jÅ«lija pusdienlaikā.

Kad gāja uz beigām 16. jÅ«lija darbadiena un atbilde vÄ“l nebija sagaidÄ«ta, nosÅ«tÄ«ju ministrijas komunikāciju speciālistei atgādinājumu par savām gaidām. IzrādÄ«jās, ka bija nepieciešama teju pusotra diennakts, lai izdomātu vienÄ«go pareizo, vienÄ«go boļševistiski kristāldzidro atbildi, kas acumirklÄ« aizslaucÄ«ja visas šaubas par mÅ«su izglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas morālÄ“tisko stāju un nordisko raksturu. Nevis kaut kādas tur nožēlojamas gaudas un pazemojoša taisnošanās par to, ka «maza biju, neredzÄ“ju, kā aizgāja komunisti», bet cildeni un ar pašcieņu – nav komentāru!

Mana vÄ“stule ministrijai bija vienkārša kā zeme: «Labdien! LÅ«dzu izglÄ«tÄ«bas ministri Ilgu Šuplinsku nokomentÄ“t publikāciju. JÅ«su atbilde tiks publicÄ“ta laikrakstā NeatkarÄ«gā RÄ«ta AvÄ«ze. Paldies.» Runa bija par 1987. gada publikāciju Krāslavas rajona laikrakstiņā Komunisma Ausma, kur ar Ä«stu boļševisma kaismi parādÄ«jās jauniņā, septiņpadsmitgadÄ«gā komjauniete Ilga Šuplinska. Viņa, neviena nepiespiesta, rakstÄ«ja: «Nākotnes lappuses bÅ«s jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mÄ“s spÄ“sim? VÄ“l ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem RÄ«gā pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa. Par to, ka mÅ«s, Dagdas vidusskolas 11. klases skolÄ“nus, nepiedabÅ«s savā pusÄ“ nacionālistiski noskaņotu cilvÄ“ku izprovocÄ“tie mÄ«tiņa organizatori, esam pārliecināti.»

Neviens gan nepaģērÄ“ja uz papÄ«ra likt šÄdas Ä£eÄ·Ä«bas 1987. gadā, kad drosmÄ«gi cilvÄ“ki 23. augustā gāja pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa, lai nosodÄ«tu Molotova - Ribentropa paktu. Bet varbÅ«t tomÄ“r pārliecÄ«ba spieda? Jo Ilgas mammÄ«te bijusi Krāslavas rajona padomju saimniecÄ«bas ŠÄ·aune kompartijas pirmorganizācijas pirmā sekretāre. Vide nosaka audzināšanu, un te rezultāti parādÄ«jās, kā mÄ“dz teikt, uz sejas.

Protams, neviens neapgalvo, ka septiņpadsmitgadÄ«gs bÄ“rns jau ir nostiprinājies savos politiskajos uzskatos un ka laika gaitā tie nemainÄ«sies. Kažokus un puskažociņus viens otrs mūža laikā pārmet uz otru pusi vai pat nomaina neskaitāmas reizes (piemÄ“ram, JKP vadonis Bordāns ir nomainÄ«jis partijas vismaz kādas sešas vai septiņas reizes), savukārt ar komjaunietiskas pagātnes neesamÄ«bu var palepoties tikai nedaudzi attiecÄ«gā gadagājuma ļaudis: kā smejies, gandrÄ«z visi - varbÅ«t tikai izņemot bezcerÄ«gi nesekmÄ«go JānÄ«ti - tika savÄ«kšÄti buntÄ«tÄ“s un apzÄ«mogoti ar ļeņiniskās jaunatnes savienÄ«bas spiedogu...

Jautājums ir tikai par to, vai 1987. gadā, kad sabiedrÄ«ba jau tuvojās vārÄ«šanās temperatÅ«rai, ar saprātu apveltÄ«tai bÅ«tnei vajadzÄ“tu rakstÄ«t padomiskas muļķības par «buržuāziskajiem nacionālistiem»...

Bet jaunÄ«bā pastrādātas ne tikai tādas vien aplamÄ«bas. Un, ja kāds nelietÄ«gs kadrs arÄ« atrod dokumentālus pierādÄ«jumus par pagātnÄ“ spertiem kļūmÄ«giem soļiem, vispareizāk droši vien bÅ«tu atzÄ«t: jā, tā notika, es kļūdÄ«jos, piedodiet man jaunÄ«bas alošanos! Ministre Šuplinska tomÄ“r nenodeva savus jaunÄ«blaiku ideālus un komunistiski atcirta, ka «komentāru nebÅ«s».

Ne jau velti viņas pārstāvÄ“to politpulciņu - JKP - daudzi dÄ“vÄ“ par jauno komunistu partiju: «pateicoties» liekulÄ«bas, melu, puspatiesÄ«bu un neizpildāmu solÄ«jumu kokteilim, ko viņi regulāri piedāvā sabiedriskajā telpā. Pieņemu, ka biedrene Šuplinska bija tik drosmÄ«ga ne bez partijvadoņa Bordāna ziņas: nav jau pirmā reize, kad jaunkomunisti parāda savu izpratni par, viņuprāt, normālu saziņu starp varu un medijiem...

«Lai valstÄ« notiktu redzamas, pozitÄ«vas pārmaiņas, pie valsts stÅ«res jālaiž jauni cilvÄ“ki, kuriem nav komunistu laika pagātnes,» pirms gada apgalvoja partijvadonis Jānis Bordāns, Ministru prezidenta amata kandidāts no JKP. Nezinu, vai 32 gadus seno komjaunietes Šuplinskas publikāciju var nodÄ“vÄ“t par viņas «komunistu laika pagātni» (pārāk nožēlojams fakts pat tādai mÄ“slu bedrei kā kompartija), bet jÄ“kāpistu divkosÄ«ba šajā situācijā lec pa priekšu kā kliba aita.

Un tas kārtÄ“jo reizi iepriecina. Taču, ja bezkompromisu tiesiskuma nesÄ“jiem kaut kas tomÄ“r nepatÄ«k, ir viena, toties droša, izeja: atkal rakstÄ«t gaudu vÄ“stuli ārvalstu vÄ“stniecÄ«bām. Bordāna kungam pieredze jau ir, un adreses nebÅ«s ilgi jāmeklÄ“.

* Pārpublicēts no nra.lv