Iesaki rakstu:

Pietiek šodien beidz ekskluzÄ«vi publicÄ“t izteiksmÄ«gus fragmentus no apgādā AtÄ“na iznākušÄs L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmatas Latvietis parastais, kura vietumis grāmatveikalos vÄ“l varÄ“tu bÅ«t nopÄ“rkama. Šodien - par to, ko tad Ä«sti Andris BÄ“rziņš darÄ«ja un ko nedarÄ«ja padomju nomenklatÅ«ras rindās.

1988. gads Latvijā atnāk ar Atmodas vÄ“smām, kuras var nepamanÄ«t tikai aklais un kurlais. 1. un 2. jÅ«nijā notiek Radošo savienÄ«bu plÄ“nums, kas atklāj to, ko vairums Latvijas iedzÄ«votāju jau zina un sajÅ«t tāpat, – padomju režīms te nekad nav bijis Ä«paši gaidÄ«ts viesis, un sirds dziļumos mÄ“s kārojam brÄ«vÄ«bu. Īpaši iespaidÄ«ga ir plÄ“numā izskanÄ“jusÄ« Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši paziņo, ka 1940. gadā Latvija tikusi okupÄ“ta. Divas nedēļas vÄ“lāk pirmo reizi Latvijas pÄ“ckara vÄ“sturÄ“ demonstrācijas laikā grupas Helsinki-86 biedrs KonstantÄ«ns Pupurs no BrÄ«vÄ«bas pieminekļa lÄ«dz pat Brāļu kapiem, aiznes tobrÄ«d vÄ“l aizliegto sarkanbaltsarkano karogu. Bet vÄ“l pÄ“c divām nedēļām toreizÄ“jais republikāniskās ražošanas apvienÄ«bas Elektrons Valmieras uzņēmuma direktors, PSKP biedrs kopš 1985. gada marta (partijas biļetes numurs 21422863), četrdesmit trÄ«s gadus vecais Berziņš Andris Voļdemarovič Ä·eras pie papÄ«ra, pildspalvas un krievu valodas zināšanām, lai rakstÄ«tu autobiogrāfiju, kas nepieciešama, lai arÄ« Latvijas kompartijas Centrālkomiteja viņu apstiprinātu iecerÄ“tajā sadzÄ«ves pakalpojumu ministra vietnieka amatā.

Aizsteidzoties notikumiem priekšÄ, varam teikt, ka viss beidzas laimÄ«gi – 1988. gada 23. decembrÄ« ar Latvijas PSR Ministru padomes priekšsÄ“dÄ“tāja Viļņa Breša rÄ«kojumu Nr. 421 Andris BÄ“rziņš tiek iecelts par Latvijas PSR sadzÄ«ves pakalpojumu ministra vietnieku. V. Bresis nekavÄ“joties lÅ«dz Latvijas Kompartijas Centrālajai komitejai apstiprināt Andri BÄ“rziņu šajā amatā – un atļauju arÄ« saņem. Turklāt arÄ« turpmāk nekādu problÄ“mu ar kompartijas vÄ“lÄ«bu mÅ«su grāmatas varonim nav: kad 1989. gada 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padome nolemj Mazsalacas 36. vÄ“lÄ“šanu apgabala deputātu, Latvijas PSR sadzÄ«ves pakalpojumu ministra vietnieku Andri Voldemāra d. BÄ“rziņu ievÄ“lÄ“t par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tāju, divas nedēļas vÄ“lāk toreizÄ“jais Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis raksta kompartijas centrālkomitejai ieteikumu apstiprināt Andri BÄ“rziņu šajā amatā – un tas arÄ« tiek saņemts.

Kad daudzus gadus vÄ“lāk, 2005. gadā Jānis Zemļickis, kurš pa to laiku no komunistu nomenklaturšÄika pārkvalificÄ“jies par Valmieras valsts Ä£imnāzijas direktoru, no Tautas partijas saraksta kandidÄ“ uz vietu pilsÄ“tas domÄ“, viņš savu sekmÄ«go padomju karjeru, protams, nepiemin. Un arÄ« Andris BÄ“rziņš pÄ“c tam šo faktu cenšas noklusÄ“t, uz NeatkarÄ«gās RÄ«ta AvÄ«zes jautājumu par bÅ«šanu kompartijas biedru rindās apgalvo, ka tas bijis „vienu Ä«su brÄ«di. ŠÄ·iet, tas bija 1986. gads”, savukārt, jau prezidenta postenÄ« esot, uz RÄ«gas Laika jautājumu, kāpÄ“c šis fakts nav uzrādÄ«ts nevienā viņa biogrāfijā, bez Ä«pašiem aplinkiem atbild: „Tajos laikos, kad to vajadzÄ“ja uzrādÄ«t, tas bija uzrādÄ«ts. [..] Es, teiksim, uzskatu arÄ« šobrÄ«d, ka tā kompartijas – vai, vienalga, padomju varas – kadru virzÄ«šanas sistÄ“ma bija daudz objektÄ«vāka, daudz saprotamāka un daudz reālāka nekā tas, kas notiek tagad. [..] Es tur neko sliktu neredzu. Ar partiju – tādi tai spÄ“lei tie noteikumi bija...”

Daudzus gadus vÄ“lāk cits, krietni redzamāks nomenklaturšÄiks – toreizÄ“jais LKP CK instruktors Aivars Lembergs savu izšÄ·iršanos par labu neatkarÄ«gai Latvijai raksturo ar vārdiem: „Tiem, kam bija lieli Ä«pašumi un kas cerÄ“ja, ka tos varÄ“s atgÅ«t, bija vienkāršÄk, bet man vajadzÄ“ja izšÄ·irties, kurā pusÄ“ nostāties – par neatkarÄ«bas iegÅ«šanu vai PSRS saglabāšanu. Tie, kas tajā laikā dzÄ«vÄ“ nebija izsitušies un kam nebija ko zaudÄ“t, piemÄ“ram, laborantiem vai bundziniekiem, bija vienkāršÄk. Nevienu negribu aizvainot, bet tāda bija situācija...” Andris BÄ“rziņš 1988. gada vasarā tautas noskaņas vÄ“l nemana un par Aivara Lemberga aprakstÄ«tu dramatisku izšÄ·iršanos vÄ“l nemaz nedomā – mÅ«su varonim ir cita dzÄ«ves filozofija, ko viņš daudzus gadus raksturos ar vārdiem: „Es cenšos atrast veidu, kā kopumā iet uz priekšu.” Un tā nu, cenšoties iet uz priekšu, viņš 1988. gada 30. jÅ«nijā Ä·eras pie sava dzÄ«vesgājuma apraksta, kas tulkojumā no krievu valodas skan šÄdi:

„Es, BÄ“rziņš Andris Voldemāra dÄ“ls, esmu dzimis 1944. gada 10. decembrÄ« CÄ“su rajonā, NÄ«taures ciemā, Kalna PļavÄ“nu mājās.

TÄ“vs, BÄ“rziņš Voldemārs Jāņa dÄ“ls, dzimis 1907. gadā NÄ«taurÄ“, bija CÄ“su mežrÅ«psaimniecÄ«bas strādnieks, tagad pensionārs.

Māte, Bērziņa (dzimusi Dambroze) Lilija Jāņa meita, dzimusi 1911. gadā Cēszu rajona Kosā, mājsaimniece.

Māsa Vija, dzimusi 1936. gadā NÄ«taurÄ“, invalÄ«de kopš dzimšanas, nekur nav strādājusi un nestrādā, dzÄ«vo kopā ar vecākiem CÄ“su rajona NÄ«taurÄ“, mājās Mergupes.

Brālis Aivars, dzimis 1938. gadā Nītaurē, miris 1973. gadā, apglabāts Nītaures kapos.

Brālis Imants, dzimis 1946. gadā NÄ«taurÄ“, pÄ“c Latvijas LauksaimniecÄ«bas akadÄ“mijas beigšanas strādā par galveno inženieri AK-1021 Siguldā un turpat arÄ« dzÄ«vo.

1951. gadā es sāku mācības Nītaures septiņgadīgajā skolā, pabeidzu 1958. gadā.

No 1958. gada lÄ«dz 1962. gadam mācÄ«jos Siguldas 1. vidusskolā. Uzreiz pÄ“c pabeigšanas 1962. gadā iestājos RÄ«gas Politehniskajā institÅ«tā Mehānikas fakultātÄ“.

No otrā kursa tiku iesaukts Padomju armijā. Pēc dienesta Padomju armijā 1966. gadā turpināju mācības, tikai jau Radiotehnikas un sakaru fakultātē.

PÄ“c institÅ«ta pabeigšanas 1971. gadā pÄ“c norÄ«kojuma sāku strādāt Latv. PSR SadzÄ«ves pakalpojumu ministrijas sistÄ“mā, par inženieri Latvijas TelevÄ«zijas uztveršanas tÄ«kla CÄ“su radio-televÄ«zijas ateljÄ“, bet no 1.01.1973 lÄ«dz 1.07.76 par CÄ“su radio-televÄ«zijas ateljÄ“ priekšnieku. LÄ«dz ar ražošanas apvienÄ«bas Elektrons izveidošanu no 1.07.76 lÄ«dz 12.78 strādāju par CÄ“su ceha priekšnieku. No 1.01.79 un lÄ«dz pašreizÄ“jam brÄ«dim strādāju par republikāniskās ražošanas apvienÄ«bas Elektrons Valmieras uzņēmuma direktoru.

1985. gada marta mēnesī kļuvu par PSKP biedru.

Lai padziļinātu zināšanas, 1987. gadā iestājos Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātÄ“ un pabeidzu 1988. gadā.

Mana sieva Bērziņa Dzintra Eduarda meita, dzimusi 1950. gadā Kuldīgas rajona Grāveros, neklātienē pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultāti, strādā par Cēsu rajona agrorūpnieciskās apvienības vadītāju.

DÄ“ls Aigars, dzimis 1970. gadā CÄ“sÄ«s, šogad pabeidza CÄ“su 1. vidusskolu, gatavojas iestāties RÄ«gas Politehniskā institÅ«ta Radiotehnikas un sakaru fakultātÄ“.

Meita Eva, dzimusi 1971. gadā Cēsīs, beigusi Cēsu 1. vidusskolas 10. klasi.

Ģimene dzīvo Cēsīs, Vīlandes ielā 3, dzīv. 13.

Mani radinieki buržuāziskās organizācijās nav sastāvÄ“juši, karā nav piedalÄ«jušies.

No radiniekiem ārvalstīs atrodas brālēns Vanags Imants Eduarda dēls, pēc profesijas skolotājs, aizbraucis tur kara beigās. Sakarus ar viņu neuzturu.

Ne man, ne maniem radiniekiem nav sodāmÄ«bas.”

Protams, autobiogrāfija no padomju nomenklatÅ«ras lietas (kura, starp citu, tikai tai pašÄ 1988. gadā arÄ« sākta), kas rakstÄ«ta pÄ“c visiem tā laika kanoniem, nemaz nevar nebÅ«t sausa un atturÄ«ga, un tajā bÅ«tu velti meklÄ“t kaut atblāzmu no tiem stāstiem par skarbo bÄ“rnÄ«bu, ar kuriem Andris BÄ“rziņš jau daudzus gadus vÄ“lāk mielo neatkarÄ«gās Latvijas valsts sieviešu žurnālus un citus preses izdevumus. ŠÄ·iet, viens no izteiksmÄ«gākajiem publicÄ“ts NeatkarÄ«gajā RÄ«ta AvÄ«zÄ“:

- Atceros arī 1949. gadu, kad sāku strādāt...

– Jums taču bija tikai kādi pieci gadi!

– Nepilni seši. Es strādāju mežā – mizoju celmus, vācu zarus. Tāda tā dzÄ«ve bija. Ikviens varÄ“ja paļauties tikai uz sevi, uz savu Ä£imeni, citu palÄ«gu nebija. VÄ“l vairāk: diemžēl jāatzÄ«st, ka pÄ“ckara Latvijā bija cilvÄ“ki, kas rÄ«kojās nelietÄ«gi pret saviem tautiešiem. 1949. gads to pierādÄ«ja: izsÅ«tāmo sarakstus veidoja tie, kas mitinājās blakus, kuri zināja, ka tur un tur dzÄ«vo cilvÄ“ki, kuriem pieder vairāk mantas vai kuri vienkārši ir gudrāki.

Man bija iespÄ“ja papÄ“tÄ«t izsÅ«tāmo sarakstus un pavÄ“les, un es atklāju, ka tie cilvÄ“ki, kuri ievācās mÅ«su NÄ«taures mājā, bija šos sarakstus veidojuši. No bÄ“rnÄ«bas vÄ“l atceros to, ka bija labie bÄ“rni un bija ienaidnieku bÄ“rni. Toreiz augumā biju pavisam maziņš, rocÄ«ba bija niecÄ«ga, mamma ziemā veda mājās no skolas vienu bÄ“rnu, pÄ“c tam gāja uz skolu atpakaļ, lai ar to pašu mÄ“telÄ«ti vestu mājās otru bÄ“rnu...

Skolā sāku iet 1951. gadā, tur priekšÄ bija lieli puikas, viens, uzvārdā Svece, tos ienaidnieku bÄ“rnus dauzÄ«ja kā pelavmaisus. Kad gāju uz veikalu, pārdevÄ“js paskatÄ«jās uz mani un teica: ahā, tu esi ienaidnieka bÄ“rns, es tev sÄ“rkociņus nedošu, tu kaut ko vari nodedzināt...

Andra BÄ“rziņa padomju nomenklatÅ«ras kadru uzskaites personas lapā kā sociālā izcelšanās uzrādÄ«ta – „strādnieku”, un arÄ« autobiogrāfijā viņš kā tÄ“va nodarbošanos uzrāda – „mežrÅ«pniecÄ«bas strādnieks”. Taču patiesÄ«bā viņš tiešÄm sanāk „šÄ·iriskā ienaidnieka” Ä£imenes atvase, un kāda NÄ«taures leÄ£enda vÄ“sta, ka 1949. gada 25. martā BÄ“rziņi jau sasÄ“dināti uz izvešanu, taču, tā kā visi trÄ«s bÄ“rni kā reiz bija saslimuši ar šarlaku, vedÄ“ji lÄ«dzcietÄ«bas dēļ vai, ticamākais, no infekcijas baidoties, Ä£imeni no vezuma izkrāvuši, un BÄ“rziņi palikuši turpat NÄ«taurÄ“, tikai jau citā – izvestas Ä£imenes mājā.

2005. gadā, pirmoreiz publiski stāstot par šo laiku, Andris BÄ“rziņš Dienas Biznesam to apraksta šÄdi: „Tolaik situācija patiešÄm bija tāda - bÅ«t vai nebÅ«t. [..] Palikām bez savām mājām, četri bÄ“rni, no kuriem vecākajam bija astoņi un jaunākajam divi gadi, ar divām vecmāmiņām, bez darba un iztikas... [..] Bija tā, ka man, stipri mazam un vārgam, ļoti agri bija jāsāk cÄ«nÄ«ties par izdzÄ«vošanu. Man pat Ä«sti nebija laika iet skolā, jo gāju meža darbos. Pabeidzu vidusskolu un man ne reizi nebija bijusi cepure...”

BÄ“rziņu Ä£imeni patiešÄm neizved, taču nelaimju pietiek arÄ« tāpat: vecākā māsa Vija jau kopš dzimšanas ir invalÄ«de, tÄ“vs jau diezgan agri nonāk uz kruÄ·iem gūžas locÄ«tavas problÄ“mu dēļ, pats Andris ir kreilis un, lai gan tālaika skola mÄ“Ä£ina to pārvarÄ“t, viņš tā arÄ« neiemācās Ä«sti glÄ«ti rakstÄ«t ar labo roku. „Nokļuvām uz nulles vai pat uz mÄ«nusa. Mums viss bija atņemts, ieskaitot tiesÄ«bas normāli strādāt. Valsts ienaidnieki nedrÄ«kstÄ“ja valsts darbā strādāt...” Andris BÄ“rziņš stāsta žurnālam Ieva. „Protams, skolā izjutu citādu attieksmi, tomÄ“r tādu kā es tolaik bija daudz. Elite bijusi vienmÄ“r. SevišÄ·i tas manāms tajos laikos, kad sabiedrÄ«ba bija krasi sadalÄ«ta draugos un ienaidniekos. VÄ“sture mani tai laikā ielika ienaidnieku pusÄ“. Izeja bija bÅ«t stiprākam, lai varÄ“tu stāvÄ“t visam pāri un atrast veidu, kā tādā situācijā izdzÄ«vot. [..]

Atceroties šÄ·iet jocÄ«gi, ka mums, trim brāļiem, bija viena cepure. Kad bija sevišÄ·i auksta ziema, tiklÄ«dz mājās pārnāca viens brālis, tā mamma ņēma cepuri un segu un nesa nākamajam. (Smejas.) Man gan negribas dziedāt gaudu dziesmas, bet toreiz tāda bija realitāte. Nekā jau tai laikā nebija. ArÄ« apavi mums bija tādi... Man jau bija diezgan labi, es biju otrais pÄ“c kārtas. Manam jaunākajam brālim gan palika tikai atlikumi no manis un vecākā brāļa novalkātajām drÄ“bÄ“m un apaviem. (Smejas.) Cik vien sevi atceros, vienmÄ“r bija jāstrādā. Joprojām mani iepriecina slikts laiks - lietus, negaiss. Kad laukā bija ļoti nejauks, mums nebija jāstrādā... Beidzot varÄ“ju darÄ«t, ko gribu...”

Ar vārdu sakot, paša Andra BÄ“rziņa stāstÄ«tajā un vietÄ“jās leÄ£endās atšÄ·iras detaļas, bet par pamatu nav šaubu: pirmie apzinÄ«gās dzÄ«ves gadi mÅ«su varonim lÄ«dz kaulu smadzenÄ“m iesit pārliecÄ«bu – dzÄ«ve ir nežēlÄ«ga, dzÄ«ve ir smaga, dzÄ«ve un tās saimnieki jebkurā mirklÄ« var visu pavÄ“rst pa savam, tā ka vienÄ«gais, kas var paglābt un ļaut izdzÄ«vot, lÄ«dztekus sÄ«kstumam ir – piesardzÄ«ba, apdomÄ«ba un tad vÄ“l piesardzÄ«ba, piesardzÄ«ba, piesardzÄ«ba un piesardzÄ«ba. Neej pret straumi, padomā par sekām, - ar karogiem un saukļiem pa priekšu lai soļo citi, nu, bet tu dari pa savam – „kad dzÄ«ve smagi spiež un liek kustÄ“ties, tu centies domāt par variantiem uz priekšu”.

Andra BÄ“rziņa māte Lilija lÄ«dz pat dzÄ«ves beigām vienmÄ“r katram gadÄ«jumam pa Ä·Ä“rienam tur maisiņu ar sausiņiem, sāli un sÄ“rkociņus, kuri var palÄ«dzÄ“t izdzÄ«vot kārtÄ“jā dzÄ«ves pagrieziena brÄ«dÄ« (kā nekā viņas Ä£imene visu iedzÄ«vi pirmoreiz jau zaudÄ“jusi Pirmā pasaules kara laikā), un var teikt, ka bailes un bažas arÄ« Andrim ir jau asinÄ«s – galu galā neilgi pirms viņa dzimšanas māte netālo Mores kauju laikā slÄ“pjas meža bunkurā. „AcÄ«mredzot bailes esmu izdzÄ«vojis, vÄ“l nedzimis,” viņš arÄ« pats atzÄ«st žurnālam Ieva. Par piesardzÄ«bas un apdomÄ«bas milzu nozÄ«mi vÄ“lreiz atgādina 1973. gada vasara, kad bojā trÄ«sdesmit piecu gadu vecumā iet lielais, stiprais un drošais brālis Aivars – viņš noslÄ«kst, pÄ“c siena vākšanas mātei ikdienišÄ·i peldot pāri DomÄ“ru ezeram, jo gluži vienkārši neiztur sirds...

Uz augstām sfÄ“rām Andri BÄ“rziņu nevelk, tuvāka ir Ä·Ä«mija, fizika, matemātika, un tÅ«lÄ«t pÄ“c vidusskolas beigšanas viņš iestājas RÄ«gas Politehniskajā institÅ«tā (tagadÄ“jā RÄ«gas Tehniskajā universitātÄ“), - dÄ«vaini, bet savā „kompartijas autobiogrāfijā” mÅ«su varonis nepiemin to, ka vienlaikus no 1962. gada oktobra lÄ«dz 1963. gada novembrim strādā par frÄ“zÄ“tāju RÄ«gas turbomehāniskajā rÅ«pnÄ«cā. Savukārt dienestu Padomju armijā – gandrÄ«z trÄ«s gadus, lÄ«dz pat 1966. gada augustam – Andris BÄ“rziņš pavada Baltkrievijā, pretgaisa aizsardzÄ«bas spÄ“kos, lai pÄ“c tam pārceltos jau institÅ«ta Radiotehnikas un sakaru fakultāti un 1971. gada 30. jÅ«nijā iegÅ«tu radioinženiera kvalifikāciju (kā arÄ« vecākā leitnanta dienesta pakāpi) un sāktu vienu no lielajiem savas dzÄ«ves posmiem – televizoru meistara amatā (patiesÄ«bā viņš apvienÄ«bā Elektrons sāk strādāt jau gadu pirms diploma iegÅ«šanas).

„Katrā ziņā viņš bija tas cilvÄ“ks, kas palÄ«dzÄ“ja ļoti daudziem gÅ«t kaut kādu saikni ar ārpasauli. Populārākais bija pārtaisÄ«t radio, lai tās pareizās stacijas dabÅ«tu. Tas, protams, notika tajā darbnÄ«cā pie viņa CÄ“sÄ«s. Tad ir kāds televizors palabots, un tad ir likti tie pareizie Ä«sviļņi un nepareizie radioaparātiem. Tajā laikā viņš bija atvÄ“rts jeb, kā latvieši saka, foršs čalis, kas nemeklÄ“ja kašÄ·i, ienaidniekus, neplÄ“sa naudu un visu izpildÄ«ja laicÄ«gi un kvalitatÄ«vi,”- tā šos senos laikus atceras vÄ“lākais politiÄ·is Druvis Skulte.

Un ne viņš vien. Kas to zina, kāds prezidents sanāks no Andra BÄ“rziņa, taču tieši tāpat, kā viņa priekšgājÄ“ju valsts vadÄ«tāja postenÄ« Valdi Zatleru arÄ« daudzus gadus vÄ“lāk atceras kā izcilu ārstu, arÄ« mÅ«su varonis vidÄ“jā un vecākā gadagājuma ļaužu atmiņā kopš tālajiem septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem ir palicis kā tiešÄm labs televizoru meistars un arÄ« citādi – kārtÄ«gs, Ä«sti saimniecisks cilvÄ“ks.

Taču mÅ«su varoņa teiktais par to, kā nepārtraukti ir „jādomā par variantiem uz priekšu”, nav tikai tukši vārdi vien. Un viņš ne tikai domā, bet arÄ« dara – un tā mÄ“s nonākam lÄ«dz brÄ«dim, kad padomju varas pusienaidnieka dÄ“ls 1988. gada 30. jÅ«nijā raksta iesniegumu, kategoriski norobežojoties no sava „buržuāziskā brālÄ“na” (kura Ä£imenes mājā mitinās viņa brālis ar Ä£imeni un slimā māsa) un gaidot kompartijas Centrālkomitejas atļauju tam, ko pats nosauc par „citu ceļu, ko iet. Un tas izrādÄ«jās pareizi”.

Andra BÄ“rziņa kompartijas nomenklatÅ«ras lietā var atrast vairākus astoņdesmito gadu otrajā pusÄ“ sniegtus raksturojumus. LÅ«k, kādu apcerÄ“jumu iesniegšanai Latvijas kompartijas Centrālkomitejā par mÅ«su varoni parakstÄ«jis viņa Ä«slaicÄ«gais tiešais priekšnieks, Latvijas PSR sadzÄ«ves pakalpojumu ministrs Jāzeps Tumovs-BeÄ·is:

„ParādÄ«jis sevi kā godprātÄ«gu, izglÄ«totu un prasmÄ«gu organizatoru. Labi zina ražošanas specifiku. Velta lielu uzmanÄ«bu uzņēmuma ražošanas bāzes paplašināšanai, jaunu, progresÄ«vu pakalpojumu formu ieviešanai un paplašināšanai, iedzÄ«votāju apkalpošanas kvalitātei. Daudz spÄ“ku un enerÄ£ijas velta saimnieciskā mehānisma pārbÅ«vei. Viņa vadÄ«bā uzņēmums 1985. gadā pirmais apvienÄ«bā pārgāja uz saimniecisko aprÄ“Ä·inu – visi strādājošie aptverti ar darba lÄ«guma formu – un sasnieguši labus rezultātus. [..] Uzņēmuma kolektÄ«vs daudzkārt kļuvis par sociālistiskās sacensÄ«bas uzvarÄ“tāju citu apvienÄ«bas uzņēmumu vidÅ« un apbalvots ar Ceļojošo Sarkano karogu.

Biedru BÄ“rziņu A.V. raksturo augsta darba mÄ«lestÄ«ba, pastāvÄ«gi strādā pie savu politisko un tehnisko zināšanu paaugstināšanas. [..] PastāvÄ«gi pÄ“ta partijas un valdÄ«bas dokumentus, pareizi saprot pārbÅ«ves procesus un sociālekonomiskās attÄ«stÄ«bas paātrinājumu un kā ekonomiskās izglÄ«tÄ«bas sistÄ“mas propagandists veic lielu politiski izglÄ«tojošo darbu kolektÄ«vā. Savā darbā prasmÄ«gi balstās uz partijas un arodbiedrÄ«bas organizācijām, virzot kolektÄ«va pÅ«les uz plānu uzdevumu izpildÄ«šanu un pārizpildÄ«šanu. PÄ“c XI piecgades rezultātiem biedrs BÄ“rziņš A.V. apbalvots ar Ordeni Goda zÄ«me.

b. BÄ“rziņš A.V. pÄ“c rakstura ir sabiedrisks, viegli kontaktÄ“jas, lÄ«dzsvarots, atsaucÄ«gs, sākto lietu noved lÄ«dz beigām. SadzÄ«vÄ“ pieticÄ«gs, audzina divus bÄ“rnus. Uzņēmumā un apvienÄ«bā viņam ir autoritāte. b. BÄ“rziņam A.V. savā darbā vajag vairāk uzmanÄ«bas pievÄ“rst darba pilnveidošanai ar kadru rezervi un ražošanas reklāmu.”

Kaut kas lÄ«dzÄ«gs par Andri BÄ“rziņu apmÄ“ram tajā pašÄ laikā oficiāli sakāms un parakstāms arÄ« Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas I sekretāram Jānim Zemļickim (raksturojums apstiprināts LKP Valmieras rajona komitejas biroja sÄ“dÄ“ 1988. gada 26.aprÄ«lÄ«, protokols Nr.7.):

„AizvadÄ«tajā darba periodā b. A.BÄ“rziņš ir paradÄ«jis sevi kā kvalificÄ“tu, zinošu speciālistu, labu organizatoru un vadÄ«tāju ar augstām darba spÄ“jam un atbildÄ«bas sajÅ«tu, viņam piemÄ«t lieliska spÄ“ja kontaktÄ“ties ar cilvÄ“kiem, prasme pārliecināt. Labi pārzin ekonomikas un darba organizācijas problÄ“mas. B. A. BÄ“rziņš par labu darbu 1986. gadā apbalvots ar ordeni Goda zÄ«me. b. A. BÄ“rziņš ir politiski izglÄ«tots, morāli izturÄ“ts, gādÄ«gs Ä£imenes tÄ“vs.”

Visbeidzot, apmÄ“ram to pašu raksta arÄ« Latvijas Kompartijas CK organizatoriskā partijas un kadru darba nodaļas vadÄ«tājs Genādijs Loskutovs (jā, jā, nākamā Korupcijas novÄ“ršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Alekseja Loskutova tÄ“vs) 1989. gada 12. jÅ«nijā, pÄ“c tam, kad pārrunas ar Andri BÄ“rziņu veicis pats un arÄ« „Latvijas Kompartijas CK otrais sekretārs b. Soboļevs V.P.”. Dokumentā ar grifu „dienesta lietošanai”, ar kuru Andris BÄ“rziņš tiek apstiprināts par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tāju, atzÄ«ts: „b. BÄ“rziņš A.V. sevi ir rekomendÄ“jis kā prasmÄ«gu organizatoru, godprātÄ«gu, iniciatÄ«vas bagātu un zinošu vadÄ«tāju. PiemÄ«t attÄ«stÄ«ta ekonomiskā domāšana, praktiskums, izpildÄ«ga disciplÄ«na. Pret jebkuru jautājumu risināšanu izturas nopietni un pārdomāti. PastāvÄ«gi papildina savas zināšanas. Pareizi saprot pārbÅ«ves galvenos uzdevumus, cenšas iedziļināties problÄ“mu bÅ«tÄ«bā.”

Protams, visos raksturojumos ir savas nodevas šÄdu dokumentu pareizas uzrakstÄ«šanas noteikumiem, taču vienlaikus tie arÄ« pietiekami skaidri apliecina – augstāk pa tālaika padomju nomenklatÅ«ras karjeras kāpnÄ«tÄ“m dodas cilvÄ“ks ar visnotaļ prāvu bariņu laba vadÄ«tāja Ä«pašÄ«bu. Tiesa, reizÄ“ ar vÄ“lmi sākt jaunu dzÄ«ves ceļu mÅ«su varonis astoņdesmito gadu otrajā pusÄ“ neizbÄ“gami aizvien dziļāk ieslÄ«gst kompartijas normu, regulu un „spÄ“les noteikumu” apskāvienos, taču neizskatās, ka viņš tajos justos neÄ“rti.

DrÄ«zāk jau otrādi – tieši ar šo laiku tiek datÄ“ts viskuplākais lÄ«dzgaitnieku stāstu skaits par Andra BÄ“rziņa ārpuslaulÄ«bas romantiskajām gaitām, sākas arÄ« pirmie braucieni uz ārzemÄ“m, kas tiem laikiem vÄ“l ir izcils notikums: 1981. gadā mÅ«su varonis vÄ“l tiek tikai uz sociālisma nometnes zemÄ“m – Vācijas Demokrātisko Republiku un ÄŒehoslovākiju, toties 1987. gadā oficiāli kā tÅ«rists dodas jau tiem laikiem vÄ“l Ä«sti eksotiskā un neparastā braucienā uz padomju valsts neatzÄ«tā kapitālisma citadelÄ“m – Turciju, Itāliju, Spāniju, Portugāli, Franciju, NÄ«derlandi un Rietumvāciju. (Starp citu, interesanti, ka iepriekš Andra BÄ“rziņa nomenklatÅ«ras lietā kā pārzināta uzrādÄ«ta krievu, angļu un vācu valoda, bet 1989. gada izziņā angļu valoda pazudusi un atlikusi tikai „vācu ar vārdnÄ«cu”.)

Vai kāds Ä«paši bÄ«da Andri BÄ“rziņu uz RÄ«gu, uz sadzÄ«ves pakalpojumu ministra vietnieka amatu, kurā viņu ar kompartijas Centrālkomitejas akceptu galu galā apstiprina 1988. gada 23. decembrÄ« (starp citu, tikai dažus mÄ“nešus iepriekš – 1988. gada 27. jÅ«nijā viņš Latvijas Valsts universitātÄ“ ir saņēmis arÄ« ekonomista kvalifikāciju)? Nekas par to neliecina – ne dokumenti, ne novadnieku stāstÄ«tais. Un, lai nu kā, šajā laikā padomju valsts reizÄ“ ar tās nomenklatÅ«ras un totālās plānošanas sistÄ“mu jau sāk grÅ«t tik strauji un pārliecinoši, ka šo procesu neatgriezeniskums šaubas vairs nerada arÄ« hiperpiesardzÄ«gajam un apdomÄ«gajam Andrim BÄ“rziņam. Kļūst skaidrs – padomju partijas un valdÄ«bas nomenklatÅ«ras sistÄ“mā RÄ«gā vairs nekā nepanākt un, tā kā atgriezties pie televizoriem nekādas vÄ“lÄ“šanās nav, jāmeklÄ“ rezerves variants „virzÄ«bai uz priekšu”.

Tas arÄ« tiek atrasts – šajā brÄ«dÄ« vÄ“l izmantojot savu vietu padomju nomenklatÅ«rā. Jau divus mÄ“nešus pÄ“c Andra BÄ“rziņa apstiprināšanas sadzÄ«ves pakalpojumu ministra vietnieka postenÄ« 1989. gada 24. februārÄ« Mazsalacas vidusskolas kolektÄ«vs 61 cilvÄ“ka sastāvā Ä«stā padomjlaiku vienprātÄ«bā izraugās viņu par savu deputāta kandidātu Valmieras rajona Tautas deputātu padomes vÄ“lÄ“šanām no Mazsalacas vÄ“lÄ“šanu apgabala Nr. 36.

27. februārÄ« – tieši dienā, kad oficiālu piekrišanu balotÄ“ties izteicis pats Andris BÄ“rziņš, - tādu pašu lÄ“mumu sapulcÄ“ pieņem arÄ« 35 cilvÄ“ku lielais Mazsalacas patÄ“rÄ“tāju biedrÄ«bas kolektÄ«vs (interesanti, ka prezidijā sēž tobrÄ«dÄ“jais patÄ“rÄ“tāju biedrÄ«bas valdes priekšsÄ“dÄ“tājs, vÄ“lākais Privatizācijas aÄ£entÅ«ras vadÄ«tājs Jānis Naglis un arÄ« kāda A. BÄ“rza, ar kuru šÄ«s grāmatas lappusÄ“s vÄ“l sastapsieties). 1. martā lÄ«dzÄ«ga vÄ“lme kopā sapulcina vÄ“l deviņus cilvÄ“kus no Valmieras rajona sadzÄ«ves pakalpojumu kombināta Mazsalacas paviljona, bet citā sapulcÄ“ – 39 saimniecÄ«bas piederumu kombināta Smiltene filiāles darbiniekus.

VienÄ«gā aizÄ·eršanās sanāk tai pašÄ 1. martā Mazsalacas tekstilfabrikas pirmās maiņas un administrācijas strādājošo sapulcÄ“, kur kopā piedalās 56 darbinieki: šajā sanākšanā pÄ“kšÅ†i izrādās, ka kaut kā nejauši uz Andra BÄ“rziņa iecerÄ“to deputāta vietu ir vÄ“l viens kandidāts – Mazsalacas vidusskolas direktora vietnieks mācÄ«bu un audzināšanas darbā Jānis Reinvalds. Rezultātā par Andri BÄ“rziņu nobalso 38 sapulces dalÄ«bnieki, 16 atturas un divi balso pret, savukārt par Jāni Reinvaldu kā savu deputāta kandidātu nobalso 32 dalÄ«bnieki (tātad bariņš dalÄ«bnieku nobalso kā par vienu, tā par otru), bet 16 atkal atturas, pret nav neviens.

TomÄ“r kompartijai vÄ“l ir sava vara, un 26.martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes papildu vÄ“lÄ“šanu biļetenā kandidāts ir palicis tikai viens – protams, Andris BÄ“rziņš. Kā tad tā gadÄ«jās? „SÄ«kāk nevarÄ“šu pateikt, es par to nekad neesmu domājis. Man tas nebija svarÄ«gi. Droši vien tādēļ, ka biju vietÄ“jais, balsu skaits nebija Ä«paši mazāks. Bet citādi es Ä«paši to nemaz vairs neatceros,” tagad saka Jānis Reinvalds, kurš nu ir skolotājs Valmierā.

Jau 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes 18. sasaukuma 8. sesijā tiek apstiprinātas Andra BÄ“rziņa pilnvaras, un tai pašÄ dienā viņš tiek arÄ« ievÄ“lÄ“ts par padomes izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tāju. 14. aprÄ«lÄ« kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis rekomendÄ“ Berziņšu Andrisu Voļdemaroviču apstiprināt izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tāja amatā, 12. jÅ«nijā Genādijs Loskotuvs šo priekšlikumu atbalsta, un beigu beigās Latvijas kompartijas Centrālkomitejas birojs 1989. gada 20. jÅ«nijā saskaņā ar 100. protokola 18. punktu nolemj: „Pieņemt Latvijas PSR Ministru padomes un partijas Valmieras rajona komitejas priekšlikumu par b. BÄ“rziņa A.V. apstiprināšanu par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tāju, atbrÄ«vojot no šiem pienākumiem b. Dunduru J.N. sakarā ar aiziešanu pensijā. CK sekretārs V. Soboļevs.”

Te nu arÄ« savu reālo varu ar katru dienu zaudÄ“jošÄs kompartijas un mÅ«su pragmatiskā varoņa ceļi arÄ« sāk šÄ·irties, - tā paša 1989. gada 10. decembrÄ«, balotÄ“joties jau no Mazsalacas 30. vÄ“lÄ“šanu apgabala, Andrim BÄ“rziņam izvirzÄ«šanai un izvÄ“lÄ“šanai nekāda kompartijas sistÄ“mas palÄ«dzÄ«ba un virzošais spÄ“ks vairs nav nepieciešami: savas vadÄ«tāja spÄ“jas viņš ir apliecinājis, vÄ“lÄ“šanās par viņu nobalso 602 vÄ“lÄ“tāji (pret – 39), bet 1990. gada 16. janvārÄ« visi 54 Valmieras rajona Tautas deputātu padomes deputāti jau 19. sasaukuma 1. sesijā nobalso par to, ka „saskaņā ar Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas rajona pašvaldÄ«bas likuma projektu par rajona tautas deputātu padomes priekšsÄ“dÄ“tāju un izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tāju ievÄ“lÄ“ts Andris BÄ“rziņš”.

Kāds pašvaldÄ«bas vadÄ«tājs sanāk no bijušÄ tautas pusienaidnieka dÄ“la un televizoru meistara? „Ä»oti vienkāršs un pieejams, var piezvanÄ«t, atnākt, otrā pusÄ“, uz to Ä“ku [izpildkomiteja tolaik atradās tagadÄ“jās Vidzemes apgabaltiesas Ä“kā] kurā katrā laikā, vai ir pieņemamās stundas vai nav – atnāc un aprunājies, un izrunājies, kas tev neskaidrs, vai kā mÄ“s strādāsim, kas bÅ«s, vai kā. Tās bija viņa labākās... Un es taisni domāju, ka tamdēļ, ka viņš ir no apakšas cÄ“lies, no vienkāršiem darba darÄ«tājiem. (..) Un tas, ka viņš ir cÄ“lies no vienkārša darba darÄ«tājiem, tad viņš izgājis visus tos posmus ir cauri. Un man taisni patÄ«k tādi vārdi,” teic Kārlis Škoba, bijušais ilggadÄ“jais Valmieras piena kombināta direktors. „Skujiņš tāds – pazÄ«stiet, NaukšÄ“nu kolhoza priekšsÄ“dÄ“tājs, ilggadÄ“js, neziniet? Viņš teica tā: iemet jauno speciālistu dubļos, viņš saka, un, ja viņš izaug, tad viņš izaugs par kārtÄ«gu darba darÄ«tāju – ja viņš izaugs. Un, jāsaka, viņam [BÄ“rziņam] arÄ« tāpatās bija. CilvÄ“ks iet no apakšas uz augšu, tā teikt, tas bÅ«s kārtÄ«gs vadÄ«tājs. Viņš izgājis visas distances cauri. Viņš ticies ar visiem, visās – sākot no strādniekiem, ar vadošiem darbiniekiem.”

Viņam piebalso bijušais ilggadÄ“jais Valmieras Lauktehnikas pārvaldnieks Pāvils Mežals:

- LietišÄ·ums. Ir jau – gribas, mÅ«su valodā sakot, paļerkstÄ“t (smejas) kādreiz arÄ« večiem, bet nÄ“, es saku, tādā ziņā viņš vienmÄ“r novÄ“ršas un cenšas lietišÄ·i runāt, ja. Protams, arÄ« tad, kad bija viņš izpildkomitejā, ja gribÄ“ja viņam kaut ko iemālÄ“t, tad tas nāca grÅ«ti. Jā, ja nav pierādÄ«jumi, nav pamatojuma tam, tad iemālÄ“t tā ļoti vienkārši, nevarÄ“ja.

- Viņš bija lojāls padomju sistÄ“mai, kura viņu izvirzÄ«ja?

- Viņš lojāls rajonam bija. Un rajona uzņēmÄ“jiem. Bet mums, jāsaka, sākot no pirmā sekretāra KrÅ«miņa Pāvila laikiem, tā lojalitāte ir iegājusies, un viņš arÄ« bija viens no tiem turpinātājiem. Viņš zināja – ja uzņēmuma vadÄ«tājs atnāk ar kaut kādu jautājumu un viņš nav neko samākslojis, tad vienmÄ“r metās palÄ«gā ArÄ« šodien Valmieras rajonam tas ir raksturÄ«gi vai Valmieras pilsÄ“tai. Un Andrim tur arÄ« liels nopelns, es uzskatu, tādam lietišÄ·umam, un, ja tu nevarÄ“ji pierādÄ«t, nevarÄ“ji pateikt, gribÄ“ji kaut ko iemālÄ“t, nu, tad durvis aiz tevis aizcirtās. Bija, jā, es pats dabÅ«ju ciest no tā par dažiem momentiem, bet, nu, tas tā...

„BÄ“rziņa laiku” (kaut šÄds termins Valmierā lietots netiek) izpalÄ«dzÄ«gums tiešÄm brīžam ir pārsteidzošs – viena lieta, protams, ir jebkurā pašvaldÄ«bā lielākā vai mazākā mÄ“rā vÄ“rojamā savstarpÄ“jā apprÄ“mÄ“šanās, taču Andra BÄ“rziņa kā izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tāja parakstÄ«to dokumentu vidÅ« atrodami ne tikai rÄ«kojumi par sociālistiskās sacensÄ«bas organizÄ“šanu, stiprināto vÄ«nu tirdzniecÄ«bas pārtraukšanu Valmieras rajonā, atļauju stāties laulÄ«bā pirms likumā noteiktā vecuma, ja lÄ«gava gaida bÄ“rnu, iegādājamā cukura normu noteikšanu iedzÄ«votājiem, medaļu piešÄ·iršanu mātÄ“m-varonÄ“m, zemes dalÄ«šanu rajona represÄ“tajiem zemniekiem un viņu mantiniekiem un citām svarÄ«gām lietām, bet arÄ« šÄds lÄ“mums: „Sakarā ar to, ka pildot darba pienākumu, 25.05.90 RÄ«gā no automašÄ«nas nozagts uzvalks rajona izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tāja vietniekam Kārlim Greiškalnam, izmaksāt pabalstu no prÄ“miju un pabalstu fonda 200.- rbļ. apmÄ“rā.”

Protams, arÄ« vÄ“lākais deputāts un ministrs savu toreizÄ“jo priekšnieku atceras ar labiem vārdiem: „Diezgan kluss, ar Ä«pašÄm uzrunām un aicinājumiem, un kaut kādām tādām lietām praktiski nenodarbojās, bet par konkrÄ“tām lietām, kas jādara, – teiksim, darbÄ«bas virzieni – tas tika pārrunāts mums pirmdienas sanāksmÄ“s, un balstÄ«jās uz izpildÄ«tājiem, kas bija viņa rÄ«cÄ«bā, šad tad pakontrolÄ“ja, vai viss tā notiek, kā viņš ir vÄ“lÄ“jies. Tas vadÄ«bas stils bija tāds neuzspiests, bet demokrātisks. Bet, protams, arÄ« tika prasÄ«ts, lai tā tas arÄ« tiktu realizÄ“ts, kas tika norunāts, un tad jau vairāk vai mazāk viss atkarÄ«gs no tiem izpildÄ«tājiem. Vai viņi to var izdarÄ«t, vai viņi kaut ko nevar izdarÄ«t.”

PrasmÄ«go organizatoru ar savdabÄ«go vadÄ«šanas manieri ar labiem vārdiem atminas arÄ« nākamais Valmieras mÄ“rs Māris Kučinskis:

- Valmierā es viņu iepazÄ«stu no kāda 1989. gada vai kaut kur tā. Nu, 1988. gadā es sāku strādāt par galveno ekonomistu dzÄ«vokļu komunālās saimniecÄ«bas apvienÄ«bā, kura bija rajona padomes – rajona izpildkomitejas pakļautÄ«bā. Un kaut kad tad tapu arÄ« iepazÄ«stināts ar BÄ“rziņu, faktiski. Es viņu iepazinu tad, kad viņš atnāca vadÄ«t Valmieras rajona...

- Izpildkomiteju?

- Laikam tā bija izpildkomiteja. Jā, rajona izpildkomiteja. Man, teiksim, bija ciešÄki sakari, es biju rajona izpildkomitejas uzņēmums tobrÄ«d. Un tur strādāju, un tad viņš man uzticÄ“ja bÅ«t par pirmās Valmieras rajona privatizācijas komisijas priekšsÄ“dÄ“tāju. Faktiski mÄ“s privatizÄ“jām ne to, kā vÄ“lāk, kā gāja – Ä«pašumus un tā tālāk. TobrÄ«d privatizÄ“ja vienÄ«gi darba vietu, nomas tiesÄ«bas uz telpām, varÄ“ja nopirkt, piemÄ“ram, šujmašÄ«nas vai darba galdus un krÄ“slus un turpināt strādāt kā kooperatÄ«vs, tas bija pašÄ sākumā, tā kā. MÄ“s vienojāmies par uzstādÄ«jumu – mums ir jāsaglabā, lai šie te pakalpojumi Valmierā nepazustu, lai visi turpinātu strādāt, lai nekas nepazustu šÄ«s privatizācijas rezultātā. TāpÄ“c arÄ« man šis uzstādÄ«jums patika, un BÄ“rziņš nekādi arÄ« neiejaucās šajās te lietās. Viņam ir tāds ieradums: viņš visu tā kā vÄ“ro un par visu ir lietas kursā, un klausās, bet viņš nekad neiejaucas, ja viss iet, nu, normālā gaitā visa tā darbÄ«ba norit.

Viņam pateicoties, es laikam kļuvu par uzņēmÄ“ju arÄ«, jo man bija tāda sajÅ«ta, ka es esmu ekonomists, ka man patÄ«k – es pirms tam biju trÄ«s gadus bijis galvenais grāmatvedis ugunsdzÄ“šanas aparātu rÅ«pnÄ«cā, un es tā vairāk ar papÄ«riem. Bet tai brÄ«dÄ«, kad sāka viss tā kā brukt, tā padomju sistÄ“ma, un parādÄ«jās gan kooperatÄ«vi, gan vajadzÄ“ja citas saimniecÄ«bas formas, viņš jautāja man: kāpÄ“c tu pats to negribi, kāpÄ“c tu nevÄ“lies tur iet? Nu, es tāpat viens, vienatnÄ“ neuzdrošinājos, mÄ“s vesels tur, bezmaz kolektÄ«vs to pārņēmām, kas vÄ“lāk izrādÄ«jās kļūda no manas puses.

Tad bija no viņa puses ļoti lielas iniciatÄ«vas arÄ« attiecÄ«bā uz Valmieras, tā teikt, ekonomikas saglabāšanu. Kaut it kā tagad daudz ko dzird, pārmetot grÅ«to izpildkomitejas laiku, nÄ“, es domāju, viņš vienmÄ“r ir solÄ«ti gājis progresam pa priekšu, arÄ« gan atbalstot kooperatÄ«vu veidošanu, gan pārveidojot uzņēmumus. Viņš bija tas, kurš noslÄ“dza lielāko starptautisko pašvaldÄ«bu sadarbÄ«bas lÄ«gumu, kas ir Valmieras rajonam – ar apgabalu Vācijā, tagad divdesmit gadu jubileja nākamā vasarā bÅ«s...

PildÄ«t izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tāja pienākumus Andris BÄ“rziņš turpina vÄ“l ilgi pÄ“c tam, kad 1990. gadā no Latvijas Tautas frontes tiek ievÄ“lÄ“ts Augstākajā padomÄ“ un 4. maijā kopā ar citiem deputātiem nobalso par NeatkarÄ«bas deklarāciju. Un tieši ar 1990.-1991. gadu saistÄ«ti tie stāsti, kas liecina – mÅ«su varonÄ« ir snaudušas un tad vismaz uz brÄ«di atmodušÄs arÄ« lÄ«dz tam nekādi nepamanÄ«tas Ä«pašÄ«bas. Stāsta tagadÄ“jais Ceļu satiksmes drošÄ«bas direkcijas Valmieras nodaļas priekšnieks Valdis StiÄ£is:

- Tajā sadarbÄ«bā autoinspekcijai ar rajona vadÄ«bu tas viņa raksturs... It kā ļoti draudzÄ«gs un viss, bet tāpat kaut kāda robeža, kur viņš tālāk, nu, Ä«sti, teiksim, Ä«sti nelaiž, un tas viņa organizatora talants, un tās zināmas rakstura Ä«pašÄ«bas, tāda pat tajos laikos, varÄ“tu teikt, bezbailÄ«ba tāda. VarbÅ«t, ka vienu momentu varÄ“tu izstāstÄ«t, par to, ka kādreiz vienkārši uzdod jautājumus: ko jÅ«s darÄ«jāt puča dienās. Tie nebija joki tajā brÄ«dÄ«.

Vienā no šiem 1991. gada datumiem, 19.vai 20. augustā, mÅ«su [padomju] karaspÄ“ka daļas komandieris saņēma Baltijas kara apgabala pavÄ“li ieviest Valmierā un Valmieras rajonā ārkārtÄ“jo stāvokli, komandantstundu. Viņam bija atsÅ«tÄ«ta izpildÄ«šanai, respektÄ«vi, ka jāuzaicina rajona vadÄ«ba, toreiz vÄ“l partijas, vārdu sakot, rajona pārstāvji un spriedÄ«s, kā nu tagad karaspÄ“ka daļas komandieris kļūs par to galveno, un kā viņš te vadÄ«s šo te rajonu.

Un tad viņš paziņo, karaspÄ“ka daļas komandieris – ka tagad tiks ieviests ārkārtÄ“js stāvoklis un komandantstunda. Un tajā brÄ«dÄ«, kāpÄ“c tas tā atmiņā palicis, ka BÄ“rziņu Andris teica, ka tā gan nebÅ«s. Ar to nevajag, pirmkārt, steigties, otrkārt, jums nav tādu resursu un tāda spÄ“ka, lai to realizÄ“tu. Mums tā karaspÄ“ka daļa bija tāds pulks, kurš ir domāts, kara gadÄ«jumā, ka viņu papildina ar iesaukumu. Tas spÄ“ks nebija tik liels, kā viņi paši sevi iedomājās. Un tad toreiz, ka vajadzÄ“tu, pirmkārt, no tādiem pasākumiem atturÄ“ties, otrkārt, jums viens mednieku kolektÄ«vs var nodarÄ«t pāri, un ka šitais ir pāragri, un par to nevajadzÄ“tu...

Un, uzklausot arÄ« pārÄ“jo domas tajos bargajos apstākļos, man liekas, ka arÄ« karaspÄ“ka daļas komandieris pieņēma to lÄ“mumu, ka, nu, mÄ“Ä£inās kaut kā šo te atlikt un varbÅ«t pÄ“c iespÄ“jas nerealizÄ“t nekā. Nu, riskÄ“jot ar savu karjeru, ar visu kaut ko, bet BÄ“rziņu Andris bija viens no tiem, kas kategoriski bija pret to, - ka tā nebÅ«s, šeit to nerealizÄ“siet. Gan to nevajag, gan jums nav tādu resursu un spÄ“ku, lai to varÄ“tu darÄ«t. Un tajā brÄ«dÄ« – ko es gribu pateikt par to bezbailÄ«bu, varonÄ«bu, nu, tādām Ä«pašÄ«bām, kas izlec ārā tādos... Nav jau nekur garantija, ka pÄ“c tādas uzstāšanās no tās karaspÄ“ka daļas tiec vispār uz māju, uz savu kabinetu. Bet, runājot par BÄ“rziņu Andri – viņam iekrita tādā interesantā brÄ«dÄ« šÄ« te valdÄ«šana Valmierā, un šÄ«s puča dienas parādÄ«ja, ka viņš ir cilvÄ“ks ar raksturu, cilvÄ“ks, kas nebaidās, nu, ja tā ņemam...

Viena lieta gan pat no vispozitÄ«vākajiem tālaika stāstiem par mÅ«su varoni iezÄ«mÄ“jas ļoti skaidri – rÅ«pÄ“ties viņš vÄ“las ne tikai par rajonu un tā iedzÄ«votājiem, bet arÄ« pats pat sevi. Privatizācijas un banku jomas iespÄ“jas Andri BÄ“rziņu sāk vilināt jau tobrÄ«d. LÅ«k, ko par šÄ« vilinājuma pirmajām izpausmÄ“m atminas Pāvils Mežals un Kārlis Škoba:

Pāvils Mežals: - Ar viņu daudz tika debatÄ“ts par privatizāciju jau tajā laikā, kad viņš šeit bija, ja. Viņam bija tāda – ļoti Ä«patnÄ“ja priekš tā laika – nostāja, un pirmais, no kā es par privatizāciju principā saņēmu tādu impulsu, tas vÄ“l bija padomju laikā, kad viņš teica: nekad nedomā, ka tu dzÄ«vosi sociālismā un visu laiku vadÄ«si valsts uzņēmumu. Domā par privatizāciju, - tas viņam bija tāds, nu, to viņš bieži atkārtoja, un vienmÄ“r viņu pavadÄ«ja, viņš teica: domā par privatizāciju, domā par uzņēmumu, kurš pelna priekš sevis, ne priekš kaut kā. Un viņa vārdi, jāsaka, akumulÄ“jās lÄ«dz ar brÄ«vÄ«bas iestāšanos.

- Bet tā taču tolaik vēl nebija īstā privatizācija?

- Nu, jā, bet viņš, mÄ“s te nācām kopā, mÄ“s gribÄ“jām tādu zviedru firmu modeli paņemt, ja, un veidot tādu valstisku organizāciju, kas apkalpo lauksaimniecÄ«bas tehniku. Viņš teica: par velti jÅ«s necÄ«nieties, nekādas šÄdas te valstiskas firmas nebÅ«s. Un mÄ“s vÄ“l iekšÄ“ji neticÄ“jām tam, bet viņam tāds redzÄ“jums bišÄ·i bija uz priekšu. Nu, pÄ“c tam tas pierādÄ«jās, ka viņa redzÄ“jums bija pamatots un pareizs. Viņš saka: kas notiks tālāk, grÅ«ti pateikt, bet, viņš saka, dalÄ«sies gan valsts, gan privātais, ja. Un viņš saka: pārsvarā bÅ«s privātais, tas tā, viņa redzÄ“jums bija.

- Tad kāpÄ“c viņš palika malā, kad bija iespÄ“ja paņemt piena kombinātu, piemÄ“ram? KāpÄ“c viņš vÄ“lāk izvÄ“lÄ“jās banku, nevis Valmieras uzņēmumu privatizāciju? Tad, kad bija iespÄ“ja?

Kārlis Škoba: - Unibanka – es jums pastāstÄ«šu par to Unibanku, interesanti bija, par Valmieras Unibanku. Es nezinu, vai Pauls [Pāvils Mežals] piedalÄ«jās vai nepiedalÄ«jās toreiz... NÄ“.

Pāvils Mežals: - Nē.

Kārlis Škoba: - Viņš gribÄ“ja savu banku, mÄ“s gribÄ“jām savu banku taisÄ«t Valmierā, un mÄ“s tur samaksājām naudu. Iemaksājām iekšÄ apgrozāmos lÄ«dzekļus.

- Cik daudz?

- Nu, es jau neatceros to summu, cik tur bija tā summa, bet tie lielākie uzņēmumi, tie viņu iemaksāja mierÄ«gi iekšÄ. Un pÄ“c tam izrādÄ«jās, tā Ä“ka nav dabÅ«jama. To Ä“ku mÄ“s nevarÄ“jām dabÅ«t, tā piederÄ“ja valstij, jā. Un tad mÄ“s atteicāmies...

- Un kur palika tā nauda, kuru jūs visi iemaksājāt?

- Atdeva atpakaļ.

- Tikai tāpēc, ka nevarēja ēku dabūt?

- Nuja, nevarēja ēku dabūt.

Pāvils Mežals: - NÄ“, tur bija noteikumi, tur jābÅ«t bija naudas glabātavai, tur bija jābÅ«t tam, jābÅ«t tam, jābÅ«t tam, tur nevarÄ“ja tā ienākt, šitā te, iekšÄ. Tur noteikumi stingri bija.

Cita versija par Andra BÄ“rziņa tālaika vÄ“l nenoformÄ“tajiem plāniem banku un privatizācijas jomā gan ir toreizÄ“jam deputātam, tagadÄ“jam SIA Agroserviss Valmiera valdes priekšsÄ“dÄ“tājam Vilnim Avotam:

- Tā ir taisnÄ«ba, ka viņš gribÄ“ja savu banku taisÄ«t Valmierā un pat bija savācis naudiņu no dažādiem direktoriem?

- Es arÄ« tur pats piedalÄ«jos, viņam bija drÄ«zāk cita ideja. Mana versija, jeb cik es zinu, tā doma bija Valmierā iznomāt un privatizÄ“t filiāli ar iespÄ“ju piedalÄ«ties lielās bankas privatizācijā, un Valmierā jau bija Unibankas filiāle, un viņš izteica priekšlikumu - šeit to varÄ“tu darÄ«t, pÄ“c tam lai ieietu lielajā bankā. Un darboties tālāk. Vai viņš pats piedalÄ«tos vai ne, mÄ“s tik tālu neaizgājām, bet praktiski daudzi, kuriem izteica priekšlikumus, nepiekrita, kas to varÄ“ja darÄ«t, jo es uzskatu, ka daudzi nesaprata, nenovÄ“rtÄ“ja. Tāpat kā daudzi nesaprata par piena kombinātu – kā var vienam bÅ«t. Kā Andris teica – paklausieties, Zviedrijā bijāt, paskatÄ«jāties, ja? Kas ir noteicÄ“js? Akcionārs.

Un tanÄ« brÄ«dÄ«, es domāju, ka Andris toreiz daudz palÄ«dzÄ“ja un deva mums diezgan lielu iespÄ“ju. Agroserviss, protams, arÄ« vÄ“lāk nopirka Unibankas akcijas. Šeit nebija, kas to lietu dara un attÄ«sta tālāk, jo viens to izdarÄ«t nevarÄ“ja – bija jāapvienojas. Bet Andris deva to iespÄ“ju. Nepratām visi izmantot doto iespÄ“ju. Nu, nebija, kas ar to lietu darbojas, nebijām vienoti, nesapratām situāciju, tur vajadzÄ“ja komandu.

- Cik jÅ«s bijāt savākušies naudas? Naudas taču jums pietika?

- NÄ“, naudas – tur varÄ“ja iet caur sertifikātiem, izmantojot nomas variantu un visu pārÄ“jo, un visādos veidos varÄ“ja kārtot, bet es domāju, ka vairāk bija neticÄ«ba tai lietai: nu, ko, banka vai ne, ko mÄ“s tādā bankā... Vairāk bija tā neticÄ«ba. Bet Andris paredzÄ“ja, viņš saprata, un es domāju, ka vairāk bija tā, ka viņš gribÄ“ja palÄ«dzÄ“t, es to pilnÄ«gi sapratu, jo es biju uz vairākām reizÄ“m pārrunās, tikšanās reizÄ“s, es biju bankā pats, es piedalÄ«jos, un visi saprata, ka tur mums nekas neiznāks, jo trÅ«kst ticÄ«bas šai lietā. Un, ja tā ir, tad tā ir.

- Dzirdēju versiju, ka jūs īstenībā to ēku Rīgas ielā nevarējāt dabūt.

- NÄ“, galÄ«gi nepareizi. PilnÄ«gi nepareizi. Tā nebija galÄ«gi problÄ“ma nekāda. Jo bija jau nomas variantu iespÄ“jas, paši tajā laikā bijām iznomājuši no valsts Agroservisu, kas tanÄ« laikā jau bija piederÄ“jis valstij. Caur nomu, tas viss bija atrisināms jautājums. Vairāk nebija, es uzskatu, cilvÄ“ku un, otrkārt, ticÄ«bas. Jā, ideja bija. Un viņš brauca un stāstÄ«ja, bet mÄ“s to nepratām. Kuriem bija ticÄ«ba, tie vÄ“lāk iegādājās Unibankas akcijas.

Tā nu Valmierā Andrim BÄ“rziņam apstājas gan „virzÄ«ba pamazām uz priekšu”, gan „iespÄ“jas pašam sev”. Toties vilinošÄka un vilinošÄka izskatās RÄ«ga, kur padomju sistÄ“ma 1990. gada sākumā ir jau faktiski sagruvusi – un ir sācies lielo iespÄ“ju laiks ne tikai azartiskajiem un karstgalvÄ«gajiem, bet arÄ« piesardzÄ«gajiem un apdomÄ«gajiem. Valmierā gan vÄ“l mÅ«su dienās var dzirdÄ“t stāstus par to, kā mÅ«su varonis ne ta’ nav spÄ“jis pierunāt vietÄ“jos uz lielākām lietām, ne ta’ saskāries ar vietÄ“jām interešu grupām, kam motivācija un iespÄ“jas bijušas pamatÄ«gākas, - un vienkārši bijis spiests meklÄ“t jaunus „virzÄ«bas pamazām uz priekšu” ceļus. Taču nekāds reāls pamats šÄ«m runām nav saskatāms – RÄ«ga acÄ«mredzami dod lielākas iespÄ“jas. „Kad es pats atnācu politikā, viņš man piezvanÄ«ja un sagaidÄ«ja ar teicienu: esi sveicināts pilsÄ“tā! Valmiera jau arÄ« ir pilsÄ“ta, bet, nu, viņš teica: visa dzÄ«ve tomÄ“r notiek RÄ«gā, gribam mÄ“s to, lauku patrioti, vai negribam,” mÅ«su varoņa kādreiz sacÄ«to atminas Māris Kučinskis.

„Īsu brÄ«di bija ministra vietnieks, tad atgriezās atpakaļ Valmierā kā izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tājs. Tur mÄ“s atkal bijām kopā CÄ“su Tautas frontes valdÄ“. Valmierā viņš bija izpildkomitejas šefs, es – kompartijas, viņš pa izpildvaras, es pa varas lÄ«niju. Mums bija pietiekoši labi kontakti un politiskas un tādas lietas, kā rÄ«koties, apspriedām. Tad viņu izvirzÄ«ja Augstākajai padomei, ievÄ“lÄ“ja, un jāņem vÄ“rā ir tas, ka bija vesela virkne tādu Augstākās padomes deputātu, kuri vienlaikus bija gan Augstākās padomes deputāts, gan pildÄ«ja izpildvaras funkciju, tai skaitā Lembergs, Aizezers un vÄ“l kādi. VarÄ“tu teikt, tas viegli vai grÅ«ti, katrā ziņā tas nāca par labu likumdošanai un Augstākajai padomei nāca par labu, jo bija reālā saite ar cilvÄ“kiem, kas reāli pārstāv varu uz vietas,” atminas Druvis Skulte.

„Es domāju, ka ļoti vienkārši – ja tu esi jau RÄ«gā ministra vietnieks, Augstākā padomÄ“ esi... Viņš ir ļoti, ļoti, ļoti cilvÄ“ks, ar ļoti tādu pragmatisku pieeju, un varÄ“tu teikt, ka paredz vairākus gājienus uz priekšu, un viņš mācÄ“ja ar savu vienkāršÄ«bu, ar savu raksturu, ar savu komunikabilitāti, nu, tā varÄ“tu teikt, veidot to draugu atbalsta grupu. VarÄ“tu teikt tā, ka paredzÄ“t vairākus gājienus uz priekšu ar tādu zināmu matemātisku precizitāti, ko deva šÄ« te, es domāju, izglÄ«tÄ«ba. IzglÄ«tÄ«ba, nu, prāts,” piebalso Valdis StiÄ£is.

Jā, izglÄ«tÄ«ba, prāts un vÄ“l arÄ« daudzus gadus vÄ“lāk publiski izziņotā filozofija – „ja cilvÄ“ks nevar sev, viņš nevarÄ“s arÄ« citiem”. Ir pienācis laiks „varÄ“t sev”. „Kad 1986., 1987. gadā parādÄ«jās idejas par bankām, es centos vairāk saprast, ko tās nozÄ«mÄ“. Man šÄ·ita, ka tas ir galÄ«gi neapgÅ«ts virziens un bÅ«tu jÄ“ga tajā iet. AcÄ«mredzot tā arÄ« nonācu bankā. Bankas priekšrocÄ«ba ir tā, ka tu esi saistÄ«ts ar visām dzÄ«ves sfÄ“rām, tā ir iespÄ“ja redzÄ“t, kas notiek, kontaktÄ“ties ar visdažādākajiem cilvÄ“kiem un paņemt no viņiem visu, ko viņu nozare ir savākusi. Es domāju - garÄ«gi paņemt,” 2003. gadā Dienas Biznesam skaidro pats Andris BÄ“rziņš. Vai tiešÄm runa bija tikai un vienÄ«gi par garÄ«gumu - to mÄ“s tagad jau zinām.