Iesaki rakstu:

Ko jaunu atklāj nule apgādā „Dienas mediji” izdotā grāmata „BrālÄ«ba kvadrātā”, kas tiek reklamÄ“ta ne vairāk, ne mazāk kā „pirmā pÄ“tnieciskās žurnālistikas grāmata Latvijā”? Tiem lasÄ«tājiem, kas bažījas, ka nespÄ“s tikt galā ar šo izdevumu, kaut arÄ« tas ir tikai 126 lappuses biezs un ļoti bilžains, piedāvājam Ä«su pārskatu par to, ko jaunu Ä«sti atklāj grāmata, - gan bÅ«tisko, gan arÄ« ne tik bÅ«tisko.

Grāmatā ir Ä»OTI daudz attÄ“lu no Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra RimšÄ“viča bÄ“dÄ«gi slavenā brauciena uz Kamčatku. Protams, bÅ«s „labvēļi”, kas mÄ“Ä£inās novÄ“rst uzmanÄ«bu no attÄ“liem uz veidiem, kā tie nonākuši grāmatā, taču bÅ«tiskākais ir – šie attÄ“li apliecina, ka RimšÄ“vičs un viņa pārstāvji savulaik ir nekaunÄ«gi melojuši gan par to, ka atklātÄ«bā jau nonākusÄ« fotogrāfija esot montāža, gan par to, ka RimšÄ“vičs Kamčatkā esot tikai Ä·Ä“ris zivtiņas, gan acÄ«mredzot arÄ« par visu pārÄ“jo.

Tas gan arÄ« ir vienÄ«gais tiešÄm bÅ«tiskais grāmatas jaunpienesums sabiedrÄ«bas informÄ“tÄ«bai, - faktiski nekādu citu nozÄ«mÄ«gu jaunu faktu grāmatā nav. Toties ir daži vienkārši interesanti un pārdomas izraisoši fakti:

1) par RimšÄ“viča tÄ“va komunistisko biogrāfiju: „Beidzis vÄ“sturniekus, Ilmāra tÄ“vs Boriss Josifovičs Rimševičs 1959. gadā sāka strādāt RÄ«gas VÄ“stures un kuÄ£niecÄ«bas muzejā kā zinātniskais lÄ«dzstrādnieks. Bet pa karjeras kāpnÄ“m viņš sāka virzÄ«ties 1961. gadā lÄ«dz ar iestāšanos Padomju SavienÄ«bas Komunistiskajā partijā - viņam muzejā uzticÄ“ja nu jau nodaļas vadÄ«šanu. 1969. gadā Boriss RimšÄ“vičs pārgāja uz kompartijas darbu, nedaudz vairāk kā gadu nostrādājot par instruktoru RÄ«gas pilsÄ“tas komitejas AÄ£itācijas un propagandas daļā. Tam sekoja augstākais pakāpiens viņa kompartijas nomenklatÅ«ras darbinieka karjerā - RÄ«gas pilsÄ“tas Maskavas rajona partijas sekretārs. (..)

Turpmāk Boriss Rimševičs, par spÄ«ti tam, ka sasniedzis tik augstu karjeras punktu, no kompartijas nomenklatÅ«ras dokumentiem pazÅ«d. (..) Tālākā karjera Borisu Rimševiču aizveda nevis uz nākamo kāpienu vÄ“l augstāk kompartijas aparātā, bet uz Latvijas PSR Valsts televÄ«zijas un radioraidÄ«jumu komitejas kadru daļas vadÄ«tāja amatu - iestādi, kas bija tieši atbildÄ«ga par kompartijas ideoloÄ£ijas propagandu. Amats iestādÄ“, ko pÄ“c bÅ«tÄ«bas var nosaukt par Padomju Latvijas propagandas ministriju, netika uzskatÄ«ts par partijas nomenklatÅ«ras amatu, vienlaikus tā bija stratÄ“Ä£iska iestāde, kuras kadru daļas vadÄ«tāju - cilvÄ“ku, kurš tieši ietekmÄ“ja to, lai medijos nonāktu tikai ideoloÄ£iski uzticami kadri, - nevarÄ“ja iedomāties neatkarÄ«gu no kompartijas un VDK roku rokā vadÄ«tās ideoloÄ£iski represÄ«vās sistÄ“mas.”

Grāmatā garumgari aprakstÄ«tas aizdomas par RimšÄ“viča tÄ“va sadarbÄ«bu par VDK, taču nesanāk nekas vairāk par: „Latvijas PSR Valsts televÄ«zijas un radioraidÄ«jumu komitejas kadru daļu varÄ“ja vadÄ«t tikai tāds cilvÄ“ks, kuram VDK uzticÄ“jās, un šÄ«s daļas darbiniekiem bija tiešs kontakts ar VDK 5. daļas 2. nodaļu, kas pieskatÄ«ja radošo inteliÄ£enci.”

2) par RimšÄ“viča vecvecākiem: „Daudz neordinārāks bija Ilmāra mātes Ä€rijas stāsts - viņas vecāki bija dzimuši Krievijā un Ä£imene, kuras senči savulaik devās uz SibÄ«riju brÄ«vas zemes meklÄ“jumos, tikai 1944. gadā kopā ar Padomju armiju ieradās LatgalÄ“, Viļakā. (..) Ar Sarkano armiju ienākušajai jaunajai varai bija jāattÄ«ra Viļakas apkaimes meži no nacionālajiem partizāniem, kuri turpināja pretošanos jaunajai iekārtai. Tie Ilmāra vectÄ“vu AlfrÄ“du sodÄ«ja par darbu okupācijas režīma labā - 1945. gadā viņu nogalināja tā dÄ“vÄ“tā Zvejnieka grupa.”

Daudz bagātāka grāmata ir ar versijām un pieņēmumiem:

1) par RimšÄ“viča un vÄ“l astoņu studentu braucienu uz ASV 1988. gadā, kad padomju un VDK vara vÄ“l bija stingra: „Tas, kas brÄ«numainā kārtā ir saglabājies, nav noslepenots un apgāž apgalvojumu, ka RimšÄ“viča un citu studentu došanās apmaiņas programmā čeku nav interesÄ“jusi, ir VDK kartotÄ“ka par visiem no LPSR uz ārzemÄ“m izbraukušajiem. Pārbaudot septiņus no astoņiem braucÄ“jiem, 1988. gada datos atradās seši, arÄ« Ilmāra RimšÄ“viča vārds. Visus vieno atzÄ«me, ka viņi togad devušies uz ASV. Tas apstiprina kā minimums to, ka VDK izbraukušos studentus ir anketÄ“jusi un VDK bija teikšana pār to, vai viņu PSRS ārzemju pases saņemšanai un izlidošanai uz ASV tiks dota zaļā gaisma.”

2) par RimšÄ“viča braucienu „spectÅ«rÄ“” uz Somiju 1987. gadā: „SevišÄ·s brauciens jeb „spectur”, kā to padomju laikā dÄ“vÄ“jusi VDK, ir piesegbrauciens, kurā starp grupas dalÄ«bniekiem iefiltrÄ“ti viens vai vairāki čekisti. (..) Vai Ilmārs RimšÄ“vičs, par spÄ«ti sava tÄ“va karjerai un kontaktiem, varÄ“ja nezināt un nesaprast 1987. gada Somijas «spectÅ«res» Ä«pašos apstākļus, vismaz pagaidām paliek retorisks jautājums.”

3) par RimšÄ“viča slaveno braucienu uz Kamčatku: minÄ“ti vairāki Krievijas uzņēmÄ“ji ar tādām vai citādām saitÄ“m ar varas iestādÄ“m, taču neviens nav ne acÄ«mredzams drošÄ«bnieks, ne politiÄ·is.

4) par to, „kā un kādos apstākļos varÄ“tu bÅ«t izveidojusies RimšÄ“viča savienÄ«ba ar Māri Martinsonu, kas daudziem vÄ“l aizvien šÄ·iet neticama savā nesaderÄ«bā”: aprakstÄ«ta RimšÄ“viča brālÄ“na Sandra Graša biogrāfija, - viņš 90. gadu sākumā bijis saistÄ«ts ar G-24 kredÄ«tu apgÅ«šanu un 1994. gadā nodibinājis kopuzņēmumu kopā ar „šiverÄ«gu Pārdaugavas divdesmitgadnieku” Māri Martinsonu. Viss pārÄ“jais šajā grāmatas daļā ir lielākoties vispārzināmas informācijas un pieņēmumu lÄ«menÄ«, - nekādu „Taureņu sarunu” grāmatā nav.

Viss pārÄ“jais, kas jaunajā grāmatā attiecināts uz RimšÄ“viču, ir pārdomas, aizdomas un atsauces uz nepārbaudāmu informāciju – piemÄ“ram, šÄdu: „No vienas puses, ir droša informācija, ka arÄ« pÄ“c pielaides valsts noslÄ“pumam anulÄ“šanas RimšÄ“viča fails Satversmes aizsardzÄ«bas birojā tomÄ“r stāv atvÄ“rts un ir drošÄ«bas dienesta pretizlÅ«košanas pārvaldes dienaskārtÄ«bā. No otras puses, ir pazÄ«mes, ka sprādzienbÄ«stamo RimšÄ“viča stāstu ir vÄ“lme noreducÄ“t lÄ«dz šauri koruptÄ«vai problÄ“mai, ar kuru jānodarbojas KNAB.”

Grāmatā garāmejot ne pārāk labā gaismā pieminÄ“ti vÄ“l daudzi personāži – no Edgara Jaunupa un Danas Reiznieces-Ozolas lÄ«dz Jurim Jurašam, viņa sievai Allai Jurašai un nu jau bijušajam SAB darbiniekam Aigaram Sparānam, taču nekādas bÅ«tiski jaunas informācijas par viņiem nav. Ir izteikti arÄ« nopietni pārmetumi SAB direktoram Jānim MaizÄ«tim, taču jau atkal – bez konkrÄ“tiem jauniem faktiem.

Visbeidzot, vilšanās sagaidÄ«s tos lasÄ«tājus, kuri mÄ“Ä£inās grāmatā atrast tajā solÄ«tos „slepenos valdÄ«bas protokolus” „Citadele bankas” pārdošanas sakarā, - tādu grāmatā nav, ir tikai viens Ekonomikas ministrijas ziņojums dienesta vajadzÄ«bām.

VÄ“l grāmatas beigās dots mājiens par „amatpersonu un miljonāru kopÄ«giem braucieniem, uz kuru fona makšÄ·erÄ“šana Kamčatkā pabālÄ“s”, - „jÅ«ras kruÄ«zu pa VidusjÅ«ras piekrasti 2017. gadā un ceļojumu pa Kalifornijas vÄ«na dārziem 2016. gadā - abos izklaides braucienos pārbaudes turpinās jau vairāk nekā gadu un kopā ar RimšÄ“- viču un Martinsonu figurÄ“ arÄ« RÄ«gas ilggadÄ“jā vicemÄ“ra Andra Amerika vārds”. Taču arÄ« par tiem nekādu faktu grāmatā nav.