Iesaki rakstu:

Runa neiet, jo tai nav kāju un tāpÄ“c tā nevar paiet. Runa nav arÄ« par to, ka cilvÄ“ki bÅ«tu tendÄ“ti darÄ«t pāri citiem. Zagt, nodot. NÄ“, šoreiz runa ir par to, ka tad, kad mums ir jāapliecina sava pārliecÄ«ba, sava morālā stāja un citiem izrādÄ«tā bÅ«tÄ«ba praksÄ“, tad bieži izrādās, ka mÄ“s neesam tādi, par kādiem sevi deklarÄ“jam. Bieži pat paši esam pārsteigti par to, cik vāji un nespÄ“jÄ«gi patiesÄ«bā esam. Prakse no teorijas šai ziņā, izrādās, ļoti atšÄ·iras.

Bieži mÄ“s patiešÄm vÄ“lamies ko izdarÄ«t, kaut ko izrakt, uzcelt, bet tad, kad sākam darÄ«t, tad, kad tam nepieciešamie materiāli ir nopirkti, nauda iztÄ“rÄ“ta, kad sākas pirmās grÅ«tÄ«bas, Ä«stenojot ieceri, un kad saņemam pirmo sitienu pa pirkstu naglas vietā, tad mÅ«su attieksme pret iecerÄ“to bieži mainās. VÄ“lme to Ä«stenot samazinās proporcionāli tai piepÅ«lei, kura, izrādās, ir nepieciešama.

Runa ir tikai par šo. Runa nav par to, ka kāds gÅ«st gandarÄ«jumu no tā, ka viņš neizdara, vai no tā, ka viņš ir slinks vai ka viņš citam izdara pāri. Veic nelietÄ«bas vai nodod.

Runa ir par personisko izdevÄ«gumu, un cilvÄ“kam ir izdevÄ«gāk dzÄ«vot bez piepÅ«les, izvairoties no grÅ«tÄ«bām. LÄ«dzko saskaramies ar grÅ«tÄ«bām, piepÅ«li un zaudÄ“jumiem, kā arÄ« neveiksmÄ“m, tā izvÄ“lamies nepiepÅ«lÄ“ties, tas ir, izvairÄ«ties no piepÅ«les un grÅ«tÄ«bām. Ne tikai izvairÄ«ties, bet protam arÄ« labi šo izvairÄ«šanos pamatot, attaisnot un skaidrot.

Orgāni

Kā domā, kad vislabāk jÅ«tas mÅ«su iekšÄ“jie orgāni? PiemÄ“ram, kuņģis, akna, nieres. Pareizi, – tad, kad nekas nav jādara.

Kad tu liec nierēm pārstrādāt un filtrēt aliņu, tā viņām ir nevēlama piepūle, par kuru tās nepriecājas un no kuras tās labprāt izvairītos.

Tad, kad tu liec kuņģim pārstrādāt to, ko dÄ“vÄ“jam par neveselÄ«gu Ä“dienu vai par Ä“diena aizvietotāju, tad viņš nejÅ«tas Ä«paši labi.

Tad, kad tu smadzenÄ“m liec domāt, saspringt, un ne vienmÄ“r jau tu, pÅ«loties domāt, vari izdomāt, ne vienmÄ“r, pielietojot muskuļu spÄ“ku, vari izdarÄ«t. Tu dari, dari un secini, ka tiešÄm – to, ko nevar celt, nevar arÄ« nest. Tam ir arÄ« psiholoÄ£iskas un morālas sekas.

Runa nav arÄ« par to, ka cilvÄ“ks ir tendÄ“ts izbaudÄ«t grÅ«tÄ«bas un pārbaudÄ«jumus vai sāpes, jo to dÄ“vÄ“ par mazohismu un sadismu. Es runāju par to, ka tajā brÄ«dÄ«, kad tev ir jāapliecina iecerÄ“tais un apgalvotais ar savu piepÅ«li, ar kaloriju zaudÄ“jumu un pat sāpÄ“m, tajā brÄ«dÄ« tas, ko tu sludini par pareizu un labu esam, vairs nav tik labs un vÄ“lams, jo šajā brÄ«dÄ« tu šo pārbaudÄ«jumu priekšÄ piekāpies.

Arī smadzenes labāk jūtas, ja tām nav jāpiepūlas un jādomā. Lai domā zirgs, tam galva ir lielāka.

Valsts

Kas ir valsts, un kā Ä«stenojas valsts vara? Valsts – tas ir policists, tas ir ierÄ“dnis, tas ir izmeklÄ“tājs, tas ir tiesnesis, tas ir prokurors un arÄ« skolotājs. Praktiski ar valsti satiekamies tad, kad saskaramies ar tiem, kuriem dod darba uzdevumu, nosaka pienākumus un algu maksā valsts.

Lai saglabātu amatu, viņi cenšas valstij izpatikt, pārcenšas vai atļaujas atkāpties no prasÄ«bām gadÄ«jumos, kad valsts tos pietiekami neuzmana vai ir vāja. Atkāpšanos no prasÄ«bām stimulÄ“ un veicina arÄ« mÅ«su dāvanas.

Kad pÄ“c kāda atgadÄ«juma tevi izsauc, tev jautā, kaut ko pieraksta un liek parakstÄ«t, tu nokļūsti nekomfortablā situācijā. Tādā, kurā tu neesi ikdienā. ŠÄdā neapskaužamā situācijā tu nokļūsti tikai dažas reizes dzÄ«vÄ“. Kad ar tevi tā ir noticis, tu centies atgriezties tā saucamajā «normālajā dzÄ«vÄ“», kaut tas nav savienojams ar to, ko tu esi paudis, par ko esi cÄ«nÄ«jies un ko tu esi apgalvojis.

Lai tu varÄ“tu atgriezties normālā dzÄ«vÄ“, tev ir no paustā jāatsakās. Un tu normālas dzÄ«ves dēļ piekāpies. Vairumā gadÄ«jumu notiek tieši tā. Valsts represÄ«vā sistÄ“ma to lieliski zina un tāpÄ“c ar šÄdām metodÄ“m tevi savalda un noliek pie vietas.

BÄ“rni

LÄ«dzÄ«gi uzvedas arÄ« bÄ“rni. BÄ“rns katru dienu ar dažādām metodÄ“m neatlaidÄ«gi pārbauda, kurš Ä£imenÄ“ ir galvenais. PārbaudÄ«šanas metodes ir tik dažādas, tik niansÄ“tas un nepamanāmas, ka vecāki bieži piekāpjas. Viņi ir gatavi uz visu, lai saglabātu iespÄ“ju dzÄ«vot komfortablā zonā, kurā ir kāds mājdzÄ«vnieks bÄ“rna izskatā, kuru var paglāstÄ«t, kurš rada patÄ«kamas emocijas, kuru var pabarot, saÄ·emmÄ“t un izvest pastaigāties. Lai šo saglabātu, ir nepieciešams piekāpties bÄ“rna kaprÄ«zÄ“m un iegribām. Pat apzinoties, ka tas bojā bÄ“rnu un padara viņa dzÄ«vi neveiksmÄ«gāku... Padara viņu grÅ«tÄ«bām nepiemÄ“rotāku. Nesagatavo pieaugušo dzÄ«vei.

ŠÄdas piekāpšanās, šÄdas novÄ“ršanās, šÄdas solÄ«jumu, uzskatu un apgalvojumu nepildÄ«šanas ir gana daudz. Domāju, ka daudziem ir zināms un daudzi ir lasÄ«juši par gadÄ«jumu, kad nacionālie partizāni padomju varas pirmsākumos, neilgi pÄ“c Otrā pasaules kara iebruka kādā apdzÄ«votā vietā un, izmantojot reālu bruņojumu, fizisko un skaitlisko pārspÄ“ku, nostādÄ«ja komunistus pie sienas. Pārliecinātos, uzticÄ«gos, stipros un kvÄ“los komunistus, kuri vÄ“l vakar apgalvoja un uzskatÄ«ja, ka cÄ«nās, lai ieviestu sociālo taisnÄ«bu un visu, kas tiem šÄ·ita pareizs.

Šie komunisti, kuriem mugurās bija iespiesti šaujamieroču stobri un durkļi, veikli atteicās no komunistiskās pārliecÄ«bas, publiski nosodÄ«ja un norobežojās no tā, ko viņi iepriekš bija darÄ«juši, lÅ«dza piedošanu, taisnojās un solÄ«ja tā vairs nedarÄ«t. Viņi tā rÄ«kojās, lai saglabātu savu kailo dzÄ«vÄ«bu un atgrieztos normālā dzÄ«vÄ“. Tai brÄ«dÄ« tikai tas bija svarÄ«gi un primāri, jo, ja dzÄ«vÄ«ba tiks atņemta, tad nebÅ«s svarÄ«gi, vai tevi nošÄva paÄ“dušu vai arÄ« pirms nāves cigaretes dÅ«mu neievilkušu.

Viņi neizslÄ“jās un bravÅ«rÄ«gi neapgalvoja – tā ir mana pārliecÄ«ba, es tā domāju. Esmu rÄ«kojies pareizi, un jÅ«s varat mani iznÄ«cināt, bet ideja dzÄ«vos. NÄ“, nÄ“! Tāds, lÅ«k, ir cilvÄ“ks!

SprediÄ·is

CilvÄ“ks aiziet uz dievkalpojumu, noklausās sprediÄ·i, dievnamā dzirdÄ“tajam pat piekrÄ«t. Un ne tikai piekrÄ«t, viņam rodas sajÅ«ta, ka, pÄ“c dievkalpojuma iznācis no baznÄ«cas, tā arÄ« darÄ«s. Bet, nepaspÄ“jis tālu aiziet  un saskaroties ar realitāti,  ir spiests atzÄ«t, ka ir pārāk vājš, lai paveiktu iecerÄ“to.

Es bÄ“rnÄ«bā un jaunÄ«bā, kad nācu ārā no kinoteātra, filmas iespaidā gāju mājup ar tālejošiem dzÄ«ves plāniem un pat iecerÄ“tām rÄ«cÄ«bām, ka nu viss mainÄ«sies, nu es dzÄ«vošu un rÄ«košos citādi, bet tas man ātri pārgāja. Kā saka, tikai, kad apprecÄ“jos, es uzzināju, kas ir patiesa laime, bet bija jau par vÄ“lu!

Tādi esam! Mēs varam kļūt labāki, mēs nevaram kļūt ideāli, bet mēs varam to muskuļu un prāta saspringumu vai ko citu pakāpeniski paaugstināt, pakāpeniski sevi trenējot.

Un šeit bez Dieva palÄ«dzÄ«bas cilvÄ“ks to Ä«sti nespÄ“j. CilvÄ“ks pat nespÄ“j pārstāt darÄ«t to, ko viņam noteikti nevajadzÄ“tu darÄ«t. PiemÄ“ram, smÄ“Ä·Ä“t, nenodot, nezagt, nekrāpt, nemelot. Viņš nespÄ“j pārtraukt. Viņš apzinās un neskaitāmas reizes atmet un pārstāj, apņemas, pat publiski solās, bet neiztur.

Tā notiek tāpÄ“c, ka cilvÄ“ks ir pārāk vājš. Lai to spÄ“tu, viņam ir vajadzÄ«gs lÄ«dzcilvÄ“ku atbalsts, arÄ« Dieva atbalsts.

Aleksandrs Balodis rīcību, kad cilvēks dara to, ko patiesībā nevēlas darīt, definē kā idiotismu.

Tu vari lÅ«gt Dievu, cik gribi, vari pat apmesties uz dzÄ«vi baznÄ«cā, vienalga Viņš tev nedos to, kas tev ir kaitÄ«gs. Nedari to, kas tevi nepadara labāku, nelasi to, kas tevi nepadara labāku un gudrāku, neklausies un neskaties to, kas tevi nepadara labāku. Ja uzskati, ka šis raksts tevi degradÄ“, tad arÄ« šo nelasi.

Napoleons

Tikai tad, ja Viņš zina, un Viņš zina, ka tu vÄ“lies to, kas tevi padara labāku, ka tu vÄ“lies kļūt labāks un tuvāk Dievam, Viņš tev palÄ«dz, un tad jÅ«s divatā spÄ“jat uzvarÄ“t grÅ«tÄ«bas un pārvarÄ“t dzÄ«ves smagumus. Bet, esot viens, tu spÄ“j tikai nepamatoti apgalvot, ka esi dižs un varens, bet patiesÄ«bā tu neesi spÄ“jÄ«gs izturÄ“t pārbaudÄ«jumus. ArÄ« es.

Laikam Napoleonam piedÄ“vÄ“ apgalvojumu, ka tam, kurš runā gari un daudz, patiesÄ«bā nav, ko teikt, bet tam, kurš runā Ä«si, ir, ko teikt, un viņš to jau ir pateicis...

Runa ir par cilvÄ“ka patieso bÅ«tÄ«bu, nevis par to, kā viņš sevi deklarÄ“ un citiem stāsta vai rāda sevi no tā saucamās labās puses, bet tieši par to, kāds viņš ir patiesÄ«bā. Ja tu jelko bÅ«vÄ“, tevi vairāk par to, kā izskatās bÅ«vmateriāli, interesÄ“ to reālās, praktiskās un fiziskās Ä«pašÄ«bas.

Ir lietas, par kurām cilvÄ“ks nelabprāt izvÄ“las runāt, un šÄ« ir viena no tām. Ir lietas, kuras cilvÄ“ks izvÄ“las nedzirdÄ“t, nezināt, izlikties, ka tā nav. Es par šo runāju ne tāpÄ“c, ka man patÄ«k bāzt tev acÄ«s vai bakstÄ«t ar pirkstu un uzsvÄ“rt, kāds tu esi patiesÄ«bā. Runa nav nedz par baļķi acÄ«, nedz par skabargu.

Es to daru tāpÄ“c, ka mums ir jāapzinās, ka iecerÄ“tais Ä«stenojas tikai tad, ja esam gana stipri un neesam šai darbā vieni.

VÄ“los uzsvÄ“rt, ka mÄ«lestÄ«ba un naids šo ļoti stipri ietekmÄ“ un pastiprina.

Un vēl

Man gadās dzirdÄ“t vairumā gadÄ«jumu nosodošus un pārmetošus apgalvojumus, ka es esot kristietis. Bieži to man saka cilvÄ“ki tādā tonÄ«, ka tas, viņuprāt, nav apspriežams. Tas ir viņiem zināms fakts, bet diemžēl man ne.

To dzirdot, es nejautāju, kas tev liek tā domāt!? Atrodiet kaut vienu raidÄ«jumu vismaz pÄ“dÄ“jos trÄ«sdesmit gados, kurā es bÅ«tu apgalvojis, ka esmu kristietis, kaut vienu publikāciju vai interneta tiešraidi! Ja tev tas izdosies, tad man tas bÅ«s liels pārsteigums un atradums.

Zinu, ka atradīsi ko citu, ka es nepraktizēju nevienu reliģiju. Es neapmeklēju nevienas konfesijas baznīcu nedz reizi nedēļā, nedz reizi mēnesī un pat ne Ziemassvētkos un Lieldienās.

Arī Bībeli un Korānu lasījis neesmu. Reiz jaunībā, kad dzīvoju Jaunolainē un ļoti bieži ar vilcienu braucu uz Rīgu un atpakaļ, laiku izmantoju, lasot Jauno Derību, kuru uz slimnīcu pirmajās augusta pēcpuča dienās man atnesa mācītājs Valdis Baltruks (2020. gada 8. decembrī devās mūžībā.).

Biju nospraudis mÄ“rÄ·i izlasÄ«t. IzlasÄ«ju. Ko sapratu, kādus secinājumus izdarÄ«ju? Nekādus! Biju saskaitÄ«jis burtus, klusÄ«bā riteņiem klaudzot, izlasÄ«jis vārdus, un tas arÄ« bija viss. Tikai vÄ“lāk, kad šim tematam pievÄ“rsos gana nopietni, klausÄ«jos lekcijas, lasÄ«ju un uzzināju, ka BÄ«bele ir pÄ“dÄ“jā grāmata, kas kristietim ir jālasa. Retais, kurš sevi dÄ“vÄ“ par kristieti, to zina un tam piekrÄ«t.

VÄ“l es uzzināju, ka kristietÄ«ba atzÄ«st tikai tās vietas BÄ«belÄ“, par kurām ir rakstÄ«juši par svÄ“tajiem atzÄ«tie. Tā ir palÄ«glÄ«dzeklis un instruments profesionāļiem, sludinātājiem, mācÄ«tājiem, garÄ«dzniekiem un tiem, kas ar to nodarbojas profesionāli, kam tas ir maizes darbs.

LÄ«dzÄ«gi kā fizikas grāmatas ir domātas zinātniekiem, nopietni instrumenti – profesionāļiem, labi aprÄ«kotas virtuves – pavāriem. Bet pārÄ“jiem, kam tas nav iztikas avots un ir tikai aicinājuma izpausme, pietiks, ja paliksim profesionāļi tajās jomās un nozarÄ“s, kurās tādi patiesi esam.

Ticība

Esmu iedziļinājies ne tikai kristietÄ«bā, bet pat tajā, ko dÄ“vÄ“ par ezotÄ“riku. Esmu tur gana ielÅ«kojies un nopietnu grāmatu par šo izdevis. Esmu pat sazinājies ar tiem, kuru vairs nav šai saulÄ“. Tā bija lieliska pieredze un deva man daudz zināšanu.

Kas ir ticÄ«ba? TicÄ«ba, manuprāt, ir zināšanas, kurām ļauju ietekmÄ“t savu dzÄ«vi. Galilejs ir teicis, ka BÄ«bele nemāca, kā iekārtotas debesis, BÄ«bele māca, kā debesÄ«s nokļūt.

Neatkārto manas kļūdas, lasi svÄ“to darbus, tur visām gaumÄ“m, visiem izpratnes lÄ«meņiem ir pietiekami daudz uzrakstÄ«ts. Ir tikai jālasa, un neizprotamais taps skaidrs. Lasot Jāni Zeltamuti, nebeidzu brÄ«nÄ«ties – kur viņš ņēma tik daudz papÄ«ra un kā spÄ“ja tik daudz atcerÄ“ties un uzrakstÄ«t, ka pat pÄ“c piecpadsmit gadsimtiem nespÄ“jam to aptvert.

Bet, ja jau daudzi mani pieskaita pie kristiešiem, tad par to nejÅ«tos nedz pazemots, nedz aizskarts. Lepns arÄ« ne, jo lepnÄ«ba nāk pirms bojāejas. Pieļauju, ka no malas ir labāk redzams. Zinu, ka daudziem patÄ«k citus sašÄ·irot, tas ir tāds, tas atkal tāds un šis pavisam ne tāds. Un, kā ir teikts – Tu to teici...

Māte TerÄ“ze katru dienu pavadÄ«ja šaubās, vai Dievs vispār ir. Un, ja ir, tad kāpÄ“c Viņš pieļauj, ka tik daudzi cieš un dzÄ«vo trÅ«kumā. Manuprāt, ja vispār kas tāds ir, tad tā ir kristietÄ«ba, jo tā ir vienÄ«gā reliÄ£ija, kas sludina nevis taisnÄ«gu sodu un to, ka dots dotam atdodas, bet piedošanu un mÄ«lestÄ«bu. Bernards Šovs ir teicis – nezinu, vai Dievs ir, bet jādzÄ«vo ir tā, it kā Viņš bÅ«tu.

P. S. Runā, ka patiesi laimÄ«gs ir tas, kurš, atbildot uz jautājumu, kā tev iet, var teikt patiesÄ«bu. Es nepieskaitu sevi pie laimÄ«gajiem, bet dažreiz saņemos un saku to, ko domāju.

Video ir šeit: https://www.youtube.com/watch?v=t12P8lPqgow