Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Visa šÄ« tiesas prāva ir saistÄ«ta ar viedokļu dažādÄ«bu par to, kas ir komunistiskā režīma kolaborants un cik lielā mÄ“rā padomju okupācijas varas tiesneša, Padomju SavienÄ«bas komunistiskās partijas biedra Romualda Vonsoviča ciešo, aktÄ«vo sadarbÄ«bu ar padomju okupācijas varas režīmu un viņa atbalstu komunistiskajai ideoloÄ£ijai var uzskatÄ«t par kolaborāciju. TāpÄ“c savu pÄ“dÄ“jo vārdu sākšu ar citātu.

„Divi 20. gadsimta visnežēlÄ«gākie totalitārie režīmi, vācu nacisms un padomju un Ä·Ä«niešu komunisms, pastrādāja šausmÄ«gus noziegumus. KopÄ“jais upuru skaits, iespÄ“jams, pārsniedz 100 miljonus cilvÄ“ku, kas miruši un nomocÄ«ti holokaustā un masveida nāves sodu izpildÄ«šanā, deportācijās, mākslÄ«gi radÄ«tos bada apstākļos un nāves un koncentrācijas nometnÄ“s.

Šodien, vairāk nekā 60 gadus pÄ“c Otrā pasaules kara beigām un vairāk nekā 12 gadus pÄ“c padomju komunistiskās sistÄ“mas sabrukuma, ir pārsteidzoši, ka Eiropas SavienÄ«bā vÄ“l arvien ir cilvÄ“ki, kas atsakās atzÄ«t, ka komunisms bija noziedzÄ«ga sistÄ“ma. Tiek izmantotas dažādas viltÄ«bas, lai relativizÄ“tu komunisma pagātni.”

Šos vārdus nu jau pirms gandrÄ«z pusotra gadu desmita, 2008. gada 8. aprÄ«lÄ« Eiropas Komisijas ierosinātā uzklausÄ«šanā par totalitāru režīmu pastrādātiem genocÄ«da noziegumiem, noziegumiem pret cilvÄ“ci un kara noziegumiem teica Polijas pārstāvis Vojcehs Roškovskis.

AtcerÄ“simies šo aplÄ“si. Komunistiskā un nacistiskā režīma pakalpiņi nogalināja 100 miljonus cilvÄ“ku. Un šajā skaitlÄ« vÄ“l neietilpst sagandÄ“tās un izpostÄ«tās dzÄ«vi palikušo cilvÄ“ku dzÄ«ves.

Vai kopš laika, kad šÄ« runa tika teikta, Latvijas Republikā kaut kas ir mainÄ«jies? Kā redzam no šÄ«s tiesas prāvas, - nÄ“, nav. CitÄ“jot poļu deputātu, Eiropas SavienÄ«bā vÄ“l arvien ir cilvÄ“ki, kas atsakās atzÄ«t, ka komunisms bija noziedzÄ«ga sistÄ“ma. Tiek izmantotas dažādas viltÄ«bas, lai relativizÄ“tu komunisma pagātni.

Šajā prāvā mÄ“s esam saskārušies kā ar vienu, tā ar otru, - Latvijas Republikas prokurors atsakās atzÄ«t, ka komunisms bija noziedzÄ«ga sistÄ“ma, un roku rokā ar tā sauktajiem cietušajiem izmanto dažādas viltÄ«bas, lai relativizÄ“tu komunisma pagātni.

***

Tikai pirms dažiem mÄ“nešiem, šÄ gada 25. martā Latvija sÄ“rojot atzÄ«mÄ“ja Komunistiskā genocÄ«da upuru piemiņas dienu.

1949. gada 25. martā notika visplašÄkā Latvijas iedzÄ«votāju izsÅ«tÄ«šana uz SibÄ«riju un citiem attāliem Padomju SavienÄ«bas reÄ£ioniem. Uz SibÄ«riju deportÄ“ja aptuveni 44 tÅ«kstošus cilvÄ“ku - Ä£imenes ar bÄ“rniem un sirmgalvjiem.

Šogad, uzstājoties ar uzrunu šajā dienā, pašreizÄ“jais valsts prezidents Egils Levits norādÄ«ja, ka komunisma noziegumi nedz Eiropā, nedz bijušajā Padomju SavienÄ«bā netika starptautiski tiesāti tā, kā savulaik tiesāja nacisma noziegumus, un tas darÄ«ja iespÄ“jamu totalitārisma atdzimšanu Krievijā un Vladimira Putina režīma noziedzÄ«go karu pret Ukrainu.

Valsts prezidents ne tikai akcentÄ“ja, ka komunisma režīms un tā darbÄ«ba bija noziegums pret cilvÄ“ci, kuram nav noilguma, bet arÄ« skaidri norādÄ«ja – saukt pie atbildÄ«bas nozieguma veicÄ“jus un lÄ«dzdalÄ«bniekus ir ļoti svarÄ«gi. Ja tas vairs nav iespÄ“jams, ir jātiesā noziedzÄ«gais režīms un ideoloÄ£ija, lai nav tā, ka totalitāra un prettiesiska vara tiek nosodÄ«ta tikai vārdos, norādÄ«ja Egils Levits.

Valsts prezidents norādÄ«ja, ka nozieguma konstatÄ“šanā un izvÄ“rtÄ“šanā svarÄ«gas ir liecÄ«bas. MÅ«su pašu pilsoņu liecÄ«bas par pārdzÄ«voto padomju deportācijās kopš 80. gadu beigām tiek glabātas un pÄ“tÄ«tas muzejos, arhÄ«vos un citās atmiņu krātuvÄ“s. MÅ«su uzdevums ir kopt vÄ“sturisko atmiņu sasaistÄ“ ar šodienu un nākotni, teica Egils Levits.

Visi labi zina, ka pašreizÄ“jam valsts prezidentam un man ir bÅ«tiskas domstarpÄ«bas daudzos jautājumos. Taču mÄ“s ar viņu esam vienisprātis – ir jātiesā noziedzÄ«gais komunistiskais režīms un komunistiskā ideoloÄ£ija, visu mÅ«su uzdevums ir kopt vÄ“sturisko atmiņu sasaistÄ“ ar šodienu un nākotni.

MÄ“s ar Egilu Levitu arÄ« esam vienisprātis par to, ka ikvienam apzinÄ«gam, godprātÄ«gam un drosmÄ«gam Latvijas Republikas pilsonim ir jādara viss iespÄ“jamais, jāizmanto visas savas SatversmÄ“ noteiktās tiesÄ«bas, lai nekad vairs nepieļautu komunistu režīma atgriešanos Latvijā un jaunas tā zvÄ“rÄ«bas.

Tieši par to ir šÄ« tiesas prāva.

Es kā žurnālists, publicists un vienkārši Latvijas pilsonis varu apliecināt, ka, izmantojot man SatversmÄ“ nostiprināto runas un apziņas brÄ«vÄ«bu, esmu darÄ«jis visu iespÄ“jamo, lai noziedzÄ«gais komunistiskais režīms un komunistiskā ideoloÄ£ija un tā pastrādātie noziegumi netiktu aizmirsti un šÄ« režīma kolaborantiem un šÄ«s ideoloÄ£ijas nesÄ“jiem nebÅ«tu iespÄ“jas pārrakstÄ«t vÄ“stures lappuses.

Komunistiskais režīms un komunistiskā ideoloģija Latvijas cilvēku dzīves iznīcināja vairāk nekā pusgadsimtu.

ŠÄ«s dzÄ«ves tika iznÄ«cinātas visdažādākajos veidos – ja četrdesmitajos gados desmiti tÅ«kstošu cilvÄ“ku tika aizdzÄ«ti uz SibÄ«riju, kur daudzi gāja bojā no bada un slimÄ«bām, tad astoņdesmitajos gados Romualds Vonsovičs un tÅ«kstoši citu viņam lÄ«dzÄ«gu padomju okupācijas varas kolaborantu, kaismÄ«gu komunistu un noziedzÄ«gās komunistiskās ideoloÄ£ijas nesÄ“ju cilvÄ“ku dzÄ«ves sakropļoja un iznÄ«cināja citos veidos, piemÄ“ram, piespriežot viņiem bargus sodus par vÄ“lmi samainÄ«t valÅ«tu, par vÄ“lmi pārdot drÄ“bes, par norautu okupācijas varas karogu.

Es esmu pilnÄ«gi pārliecināts, ka ikvienam no šiem noziedzÄ«gās komunistiskās ideoloÄ£ijas nesÄ“jiem un padomju okupācijas varas kolaborantiem ir jāatbild par savu darbÄ«bu. Tā nav ne aizmirstama, ne piedodama.

Latvijas Satversme man dod tiesības brīvi paust savu viedokli, lai cik nepatīkams tas varētu būt kādam noziedzīgā režīma atbalstītājam.

Turklāt tagad man ir dota unikālā iespÄ“ja šo savu pilsonisko nostāju un šÄ«s savas pamattiesÄ«bas uz runas un uzskatu brÄ«vÄ«bu aizstāvÄ“t tiesas priekšÄ.

Tas var šÄ·ist paradoksāli un neiespÄ“jami, bet šeit, neatkarÄ«gās, no komunisma jÅ«ga un padomju okupācijas it kā pirms vairāk nekā trÄ«sdesmit gadiem atbrÄ«votās Latvijas Republikas tiesā nevis uz apsÅ«dzÄ“to sola, bet gan kā cietušais atrodas kaismÄ«gs komunists, komunistu režīma aktÄ«vs pakalpiņš un lÄ«dzskrÄ“jÄ“js, tā noziedzÄ«go likumu izpildÄ«tājs un cilvÄ“ku dzÄ«vju un likteņu sagandÄ“tājs Romualds Vonsovičs. CilvÄ“ks, kurš tiesas priekšÄ ir atklāti un neslÄ“pti lielÄ«jies ar padomju okupācijas varas vārdā piespriestiem nāvessodiem. PiebildÄ«šu, ka grāmatā „Kolaborants” šie Romualda Vonsoviča piespriestie nāvessodi nebija pieminÄ“ti, - ar tiem lielÄ«jās viņš pats šÄ«s prāvas laikā.

Tikpat paradoksāli un neiespÄ“jami var šÄ·ist tas, ka neatkarÄ«gās Latvijas Republikas prokuratÅ«ras pārstāvis trÄ«sdesmit vienu gadu pÄ“c valsts faktiskās neatkarÄ«bas atjaunošanas kā apsÅ«dzÄ«bas uzturÄ“tājs valsts vārdā bez kādiem aplinkiem paziņo – viņa pārstāvÄ“tās iestādes ieskatā padomju okupācijas varas kolaboranta, padomju tautas tiesneša un kaismÄ«ga komunista nosaukšana par kolaborantu esot neslavas celšana un vajāšana, kas esot krimināli sodāma, lai nevienam citam Latvijas Republikas pilsonim neienāktu prātā izmantot savas SatversmÄ“ noteiktās tiesÄ«bas un atklāti un drosmÄ«gi izteikt savu viedokli par komunistu režīma pārstāvjiem un lÄ«dzskrÄ“jÄ“jiem.

Bet tas nav slikts sapnis. Tā ir realitāte. Latvijas valsts prokurora personā man ir cÄ“lusi apsÅ«dzÄ«bu par to, ka es sabiedrÄ«bas interešu vārdā esmu Ä«stenojis savas SatversmÄ“ noteiktās tiesÄ«bas uz runas brÄ«vÄ«bu, uz neapstrÄ«damu faktu pamata paužot un popularizÄ“jot savu viedokli par komunistiskā režīma pakalpiņu, lÄ«dzskrÄ“jÄ“ju un kolaborantu, komunistu Romualdu Vonsoviču.

SabiedrÄ«ba jautās – kā tas ir iespÄ“jams?

Pirms četrarpus gadiem, 2018. gada janvārÄ« pazÄ«stamā korupcijas apkarotāja Juta StrÄ«Ä·e sniedza, manuprāt, precÄ«zu un izsmeļošu atbildi uz šo jautājumu. Balstoties uz savu grandiozo pieredzi tiesÄ«bsargāšanas jomā, viņa teica tā:

„Latvijā ir izveidots čekistu, komunistiskās partijas biedru un oligarhu uzturÄ“ts noziedzÄ«gs, mafiozs tÄ«kls. Tajā ietilpst cilvÄ“ki no prokuratÅ«ras, tiesu sistÄ“mas, politiskām partijām, ministri, ierÄ“dņi, deputāti, lielu banku un valstij nedraudzÄ«gu uzņēmumu vadÄ«tāji, masu mediji un sociālo aptauju veicÄ“ji.”

Domāju, ka šajā Jutas StrÄ«Ä·es apgalvojumā ir atrodama atbilde uz iespÄ“jamo sabiedrÄ«bas jautājumu – vai nevarÄ“tu bÅ«t tā, ka šodien gan valsts apsÅ«dzÄ«bas uzturÄ“tāja krÄ“slā, gan cietušo statusā ir redzami cilvÄ“ki no šÄ« tÄ«kla?

Domāju, ka tad, kad šÄ« tiesas procesa materiāli tiks apkopoti un izdoti grāmatā „Kolaborants 2”, sabiedrÄ«ba gÅ«s vÄ“l daudz izsmeļošÄku atbildi uz šo jautājumu. Manuprāt, jau pašlaik IndriÄ·a Latvieša grāmatā „Nāve 2” šÄ«s atbildes tiek sniegtas pietiekami skaidri.

Man ir jāizsaka visdziļākā pateicÄ«ba bijušajam padomju tiesnesim, komunistam, okupācijas varas kolaborantam Romualdam Vonsovičam un prokuroram Kasparam Andruškinam, kā arÄ« šÄ« absurdā kriminālprocesa slepenajam iedvesmotājam, Ä£enerālprokuroram Jurim Stukānam par visu to, ko viņi, paši negribot, ir paveikuši šÄ« Jutas StrÄ«Ä·es atklātā tÄ«kla eksistences apliecināšanā un reālas lustrācijas veicināšanā.

BÅ«sim reālisti – lai cik patÄ«kami man bÅ«tu klausÄ«ties Romualda Vonsoviča vārdos par manām pasakainajām spÄ“jām un unikālajām sava viedokļa popularizÄ“šanas metodÄ“m, viena cilvÄ“ka iespÄ“jas ir ierobežotas.

Manis sarakstÄ«tā un izdotā grāmata „Kolaborants” 2019. gadā iznāca ierobežotā tirāžā un bÅ«tu aizmirsta jau pÄ“c dažiem mÄ“nešiem, ja ne manis pieminÄ“to personu un viņu rÅ«pala kompanjonu darbÄ«ba, mÄ“Ä£inot izmantot savas iespÄ“jas, lai aizbāztu man muti un liegtu man SatversmÄ“ noteiktās tiesÄ«bas uz runas un uzskatu brÄ«vÄ«bu.

Es neesmu dziļi ticÄ«gs cilvÄ“ks, bet es zinu, ka SvÄ“tajos rakstos ir teikts, ka bieži vien Tas Kungs izvÄ“las šÄ·ietami visnicināmākās radÄ«bas, lai tās, rÄ«kojoties savu mazisko motÄ«vu vārdā, patiesÄ«bā palÄ«dzÄ“tu lielai, taisnai lietai. Manuprāt, tieši tā ir noticis šajā gadÄ«jumā.

Kolaborants Romualds Vonsovičs, prokurors Kaspars Andruškins un viņa diriÄ£ents Juris Stukāns, paši to nevÄ“loties, ir paveikuši grÅ«ti pārvÄ“rtÄ“jamu darbu, lai parādÄ«tu, cik milzÄ«ga Latvijas Republikā joprojām ir bijušo komunistiskā režīma darboņu vara, cik vajadzÄ«ga mÅ«su valstij un sabiedrÄ«bai ir lustrācija un cik nepieciešams ir darÄ«t visu iespÄ“jamo, lai komunistiskā ideoloÄ£ija mÅ«su valstÄ« tiktu atzÄ«ta par noziedzÄ«gu un visi tās okupācijas gadu pakalpiņi nevarÄ“tu izmantot sava tÄ«kla iespÄ“jas, lai tāpat kā slavenajā romānā „1984” izdzÄ“stu sev nevÄ“lamās vÄ“stures lappuses.

Es esmu pilnÄ«gi pārliecināts, ka pÄ“c šÄ« tiesas procesa materiālu publicÄ“šanas un pieejamÄ«bas ikvienam Latvijas iedzÄ«votājam sabiedrÄ«ba lasÄ«s un šausmināsies par to, kāda vara šim bijušo komunistu tÄ«klam ir pār atsevišÄ·iem tiesÄ«bsargāšanas iestāžu pārstāvjiem.

Ja es nebÅ«tu piedalÄ«jies šajā tiesas procesā un visu dzirdÄ“jis pats savām ausÄ«m, arÄ« man bÅ«tu grÅ«ti noticÄ“t tam, ka Latvijas Republikas prokuratÅ«ras pārstāvis, kurš ir devis prokurora zvÄ“restu, ir gatavs tiesai priekšÄ kā pierādÄ«jumus celt izdomājumus, pieņēmumus un gluži vienkārši fantāzijas.

Es ne mūžam nebÅ«tu iedomājies, ka Latvijas Republikā 2022. gadā tas ir iespÄ“jams – prokuroram paziņot, ka es esot izsÅ«tÄ«jis dažādus epastus, kaut no lietas skaidri redzams, ka nav pat mÄ“Ä£ināts noskaidrot, kurš šos epastus ir sÅ«tÄ«jis, par pierādÄ«šanu nemaz nerunājot.

Es ne mūžam nebÅ«tu iedomājies, ka Latvijas Republikā 2022. gadā tas ir iespÄ“jams – prokuroram paziņot, ka es esot novietojis kādu plakātu pie kolaboranta Romualda Vonsoviča mājas, kaut no lietas materiāliem atkal skaidri redzams, ka nav pat mÄ“Ä£ināts atrast kādu liecinieku, kas to apliecinātu, par nopietnākiem pierādÄ«jumiem nemaz nerunājot.

Es ne mūžam nebÅ«tu iedomājies, ka Latvijas Republikā 2022. gadā tas ir iespÄ“jams – prokuroram paziņot, ka es esot novietojis grāmatas reklāmas busiņu pie kolaboranta Romualda Vonsoviča mājas, kaut no lietas materiāliem atkal skaidri redzams, ka nav pat mÄ“Ä£ināts precÄ«zi fiksÄ“t busiņa atrašanās vietu, nemaz nerunājot par manu neesošo lomu tā novietošanā.

Es ne mūžam nebÅ«tu iedomājies, ka Latvijas Republikā 2022. gadā tas ir iespÄ“jams – prokuroram paust izbrÄ«nu par to, ka pÄ“c absurdā kriminālprocesa sākšanas pret mani es neesot sarakstÄ«jis nevienu citu grāmatu par Romualdam Vonsovičam lÄ«dzÄ«giem padomju kolaborantiem, kaut patiesÄ«bā tieši viņš bija instruments šajā mutes aizbāšanā un pats to lieliski apzinās.

Šo apsÅ«dzÄ«bas fantāziju un pieņēmumu uzskaitÄ«jumu es varÄ“tu turpināt un turpināt, bet tam pašlaik nav jÄ“gas. PilnÄ«gi pietiek, ka tiesai ir nācies noklausÄ«ties visas šÄ«s apsÅ«dzÄ«bas fantāzijas un tā saukto cietušo melus.

Es neizteikšu arÄ« nekādus pieņēmumus par to, vai tiešÄm valsts amatpersonu uz aprakstÄ«tajām darbÄ«bām var motivÄ“t ar metodÄ“m, kas bija raksturÄ«gas Romualda Vonsoviča pārstāvÄ“tajam komunistiskajam režīmam. PiebildÄ«šu vien, ka, raugoties valsts apsÅ«dzÄ«bas uzturÄ“tāja darbÄ«bās, es varu tikai iedomāties to, kādu spiedienu šÄ«s lietas ietvaros no Jutas StrÄ«Ä·es pieminÄ“tā tÄ«kla locekļiem, iespÄ“jams, ir nācies izjust arÄ« tiesai. Nule iznākušajā IndriÄ·a Latvieša grāmatā „Nāve 2” uz to ir dotas vairāk nekā skaidras norādes.

Tiesa, varbÅ«t pat vÄ“l briesmÄ«gāk par to, ko cilvÄ“kiem ir nodarÄ«juši un joprojām nodara komunistiskā režīma pakalpiņi un lÄ«dzskrÄ“jÄ“ji, ir tas, ko pašiem padomju režīma kolaborantiem ir nodarÄ«jusi šÄ« viņu nestā noziedzÄ«gā ideoloÄ£ija.

Manā izpratnÄ“ un dziļākajā pārliecÄ«bā komunisms ir slimÄ«ba un sÄ“rga. Romualds Vonsovičs šÄ«s prāvas gaitā ir darÄ«jis visu iespÄ“jamo, lai ar savu paša piemÄ“ru apliecinātu un demonstrÄ“tu to, kā pakļaušanās komunisma ideoloÄ£ijai un komunisma sistÄ“mai saindÄ“ un iznÄ«cina cilvÄ“ka dvÄ“seli un visu, kas tam ir apkārt. Ä¢imeni, darba kolÄ“Ä£us, paziņas.

Manuprāt, kaut vai tāpÄ“c vien komunistiskā ideoloÄ£ija ir jāpasludina par noziedzÄ«gu, lai tās nesÄ“ji – tādi kā Romualds Vonsovičs – nevarÄ“tu turpināt saindÄ“t sabiedrÄ«bas apziņu, klusÄ«bā gatavojot augsni jaunai okupācijai un jaunam okupācijas režīmam, kam varÄ“tu kalpot viņi un viņu pÄ“cnācÄ“ji.

MÄ“s pašlaik ik dienas redzam, kā Krievijas komunistiskās varas pÄ“cteči melo un izliekas par savām zvÄ“rÄ«bām Ukrainā. Tieši šÄdus pašus gļēvus melus mÄ“s visas šÄ«s prāvas laikā esam klausÄ«jušies no padomju okupācijas varas kolaboranta un komunista Romualda Vonsoviča.

Tieši tāpat kā krievu okupanti Ukrainā taisnojas, ka ir galu galā cilvÄ“ki, kurus viņi arÄ« nav aplaupÄ«juši, izvarojuši vai nogalinājuši, Romualds Vonsovičs šÄ«s prāvas laikā ir taisnojies, ka reizÄ“m viņš kā padomju tautas tiesnesis un komunists esot taisÄ«jis arÄ« humānus spriedumus. Viņš nav pat sapratis, cik kropli izklausās šÄ« viņa taisnošanās. Tā izklausās tieši tikpat kropli kā viņa taisnošanās galvenais arguments – tādi paši padomju okupācijas varas un komunistiskā režīma kolaboranti kā viņš esot bijuši arÄ« daudzi citi.

Komunisma ideoloÄ£ija padara cilvÄ“ku par neģēli tā, ka viņš pats to nemaz nepamana. Klausoties, kā šÄ«s tiesas prāvas laikā Romualds Vonsovičs lielās ar piespriestajiem nāvessodiem un atņemtām cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bām, es nespÄ“ju nedomāt – kā gan šÄdi ļaudis ietekmÄ“ tos cilvÄ“kus, kas ir apkārt vistuvāk.

TāpÄ“c jo vairāk atklāts ir jautājums – vai ar tādiem komunistiskā režīma kolaborantiem kā Romualds Vonsovičs ir iespÄ“jams jebkāds izlÄ«gums, aizmirstot viņu pastrādāto. No šÄ«s prāvas materiāliem ir skaidri redzams, cik ļoti viņiem pašiem to kārotos?

Te man vÄ“lreiz jācitÄ“ Egila Levita uzruna no laikiem, kad viņš vÄ“l bija Eiropas SavienÄ«bas tiesnesis.

Egils Levits teica:

„AttiecÄ«bā uz izlÄ«gumu es teiktu, ka izlÄ«gums ir iespÄ“jams tikai tad, ja tiek ievÄ“rotas sešas pakāpes. Un tieši tādā secÄ«bā, kādā es tās mÄ“Ä£ināšu tagad nosaukt. 

Pati pirmā pakāpe ir patiesÄ«bas noskaidrošana. Un tāpÄ“c es jau teicu, ka patiesÄ«bas noskaidrošana ir galvenais mÄ“rÄ·is pagātnes pārvarÄ“šanai. Bez tā, ka tiek noskaidrota patiesÄ«ba, izlÄ«gums nav iespÄ“jams. Un tie cilvÄ“ki, kuri bija tuvu režīmam, tiem aktÄ«vi jāpalÄ«dz noskaidrot šo patiesÄ«bu. Nevis jāslÄ“pj, bet tieši otrādi – aktÄ«vi jāpalÄ«dz. Tātad patiesÄ«bas noskaidrošana. 

Otrs… es tagad … mÄ“s vÄ“lāk runāsim, kā tieši definÄ“t kolaboracionismu. Otrais ir tas, ka tiem, kas tiek uzskatāmi par kolaboracionistiem, tiem ir šis nodarÄ«jums jāatzÄ«st. Viņiem ir skaidri jāsaka – jā, es kolaborÄ“ju ar šo netaisnÄ«bas režīmu. Nevis izlocÄ«ties. Tātad – ir jāatzÄ«st. 

Trešais ir šÄ« nodarÄ«juma nožēlošana. Viņiem ne tikai jāatzÄ«st. Tā neitrāli atzÄ«t, jā es kolaborÄ“ju. Bet arÄ« viņam tas ir jānožēlo. Nožēlošana, ka tas bija slikti. 

Ceturtais ir nodarÄ«juma izpirkšana ar kādu konkrÄ“tu rÄ«cÄ«bu. Tātad ir jāizpÄ“rk šis nodarÄ«jums. Tas nozÄ«mÄ“, ka nevar tikai vārdiski nožēlot, bet arÄ« ar savu politisko rÄ«cÄ«bu, aktÄ«vi iestājoties par okupācijas seku likvidÄ“šanu vai citādā veidā stiprinot šo valsti, ir jāizpÄ“rk šis nodarÄ«jums. Un šie punkti ir jāizpilda tiem, kurus var uzskatÄ«t par kolaboracionistiem. 

Un tad nāk piektais punkts – piedošana. Un piedošanu nevar prasÄ«t, piedošana ir jādara tiem, kas ir cietuši no kolaboracionisma. Un pilnÄ«gi nepareizi ir, kā mÄ“s redzam šad un tad, šie cilvÄ“ki saka, ka tā tas toreiz ir bijis, bija tādi laiki. NÄ“. NÄ“, tā nebija. Es arÄ« paskaidrošu, kāpÄ“c. 

Tātad piedošana. Un tikai tad, kad tie, kas ir cietušie, ir piedevuši, tikai tad kā sestais un beidzamais punkts šajā izlÄ«guma procesā var bÅ«t šis izlÄ«gums. Un tieši šÄdā secÄ«bā. Neviens punkts nedrÄ«kst tik izlaists. Tas ir ceļš, kuram mÄ“s vÄ“l esam ļoti, ļoti tāli.”

 

MÄ“s daudzās tiesas sÄ“dÄ“s esam klausÄ«jušies kolaboranta Romualda Vonsoviča taisnošanos, un tagad ir pienācis brÄ«dis pajautāt – vai tādi kā viņš, izsakoties Egila Levita vārdiem, bÅ«tu pelnÄ«juši piedošanu?

 

PatiesÄ«bā tas ir jautājums, kas bÅ«tu jālemj neatkarÄ«gās un demokrātiskās, komunisma jÅ«gu nometušÄs Latvijas Republikas tiesai. Es tāpat kā visā, kas saistÄ«ts ar kolaboranta Romualda Vonsoviča darbÄ«bu, varu tikai izteikt savu uz faktiem balstÄ«to viedokli.

 

Ko mēs redzam padomju okupācijas varas kolaboranta, komunista Romualda Vonsoviča gadījumā?

 

Vai mÄ“s esam noskaidrojuši patiesÄ«bu? Jā, esam. Tiesas materiālos ir gan grāmata „: Kolaborants”, gan daudzi dokumenti, gan paša Romualda Vonsoviča liecÄ«bas, kas apliecina viņa komunista un padomju režīma darboņa biogrāfiju. Tie cilvÄ“ki, kuri bija tuvu režīmam, tiem aktÄ«vi jāpalÄ«dz noskaidrot šo patiesÄ«bu, saka Egils Levits, un to Romualds Vonsovičs, pats to nevÄ“loties, ir izdarÄ«jis.

 

Šos dokumentus un liecÄ«bas, ieskaitot baiso lielÄ«šanos ar piespriestiem nāvessodiem, neviens no vÄ“stures lappusÄ“m neizdzÄ“sÄ«s. SabiedrÄ«bas vārdā es par to izsaku patiesu pateicÄ«bu Romualdam Vonsovičam.

 

Tiem, kas uzskatāmi par kolaboracionistiem, tiem ir šis nodarÄ«jums jāatzÄ«st. Viņiem ir skaidri jāsaka – jā, es kolaborÄ“ju ar šo netaisnÄ«bas režīmu. Nevis izlocÄ«ties. Tātad – ir jāatzÄ«st, saka Egils Levits.

 

Vai Romualds Vonsovičs to atzÄ«st? Jā, šÄ«s prāvas gaitā viņam ir nācies atzÄ«t savu kolaborāciju, bet vienlaikus viņš cenšas gļēvi izmeloties un izlocÄ«ties, aizbildinoties ar svešvārdu vārdnÄ«cām un citiem piešÄ·irtiem ordeņiem. 

 

Trešais ir šÄ« nodarÄ«juma nožēlošana. Viņiem ne tikai jāatzÄ«st. Tā neitrāli atzÄ«t, jā es kolaborÄ“ju. Bet arÄ« viņam tas ir jānožēlo. Nožēlošana, ka tas bija slikti, saka Egils Levits.

 

Un ko redzam mÄ“s? MÄ“s neredzam ne kripatas nožēlas. MÄ“s redzam to, ka padomju okupācijas varas pakalpiņš un kolaborants Romualds Vonsovičs lepojas ar to, ka ir palÄ«dzÄ“jis balstÄ«t šo komunistisko režīmu un uzspiest cilvÄ“kiem kroplo komunistisko ideoloÄ£iju.

 

Ceturtais ir nodarÄ«juma izpirkšana ar kādu konkrÄ“tu rÄ«cÄ«bu. Tātad ir jāizpÄ“rk šis nodarÄ«jums. Tas nozÄ«mÄ“, ka nevar tikai vārdiski nožēlot, bet arÄ« ar savu politisko rÄ«cÄ«bu, aktÄ«vi iestājoties par okupācijas seku likvidÄ“šanu vai citādā veidā stiprinot šo valsti, ir jāizpÄ“rk šis nodarÄ«jums, saka Egils Levits.

 

Vai mÄ“s no Romualda Vonsoviča esam izdzirdÄ“juši kaut vienu vārdu, nosodot komunistisko režīmu un komunistisko ideoloÄ£iju? NÄ“. MÄ“s neesam.

 

Piedošana ir jādara tiem, kas ir cietuši no kolaboracionisma. Un pilnÄ«gi nepareizi ir, kā mÄ“s redzam šad un tad, šie cilvÄ“ki saka, ka tā tas toreiz ir bijis, bija tādi laiki. NÄ“. NÄ“, tā nebija, saka Egils Levits.

 

Un ko redzam mÄ“s? Es esmu dzirdÄ“jis to, kā kolaborants ir mÄ“Ä£inājis atrast kaut vienu cilvÄ“ku, kura dzÄ«vi ir iznÄ«cinājis padomju tautas tiesneša spriedums, un atvilkt uz tiesas sÄ“di kā liecinieku, lai paziņotu, ka viņam ir piedots. Bet tas nav izdevies – ne ar kādiem lÄ«dzekļiem, ne par kādu naudu.

 

Tad nu man jājautā.

 

Vai šÄdā situācijā ir iespÄ“jams izlÄ«gums ar padomju varas kolaborantu, komunistiskās ideoloÄ£ijas uzspiedÄ“ju un komunistu Romualdu Vonsoviču, kurš no savas kolaboranta pagātnes neko nenožēlo, ne par ko nevÄ“las lÅ«gt piedošanu, melo tiesai, ka neesot izskatÄ«jis nevienu politisku lietu, un mÄ“Ä£ina izvairÄ«ties no atbildÄ«bas tieši tāpat, kā to savulaik darÄ«ja nacistiskās Vācijas nāves nometņu uzraugi, - viss bija likumÄ«gi, visi citi darÄ«ja tāpat, man vajadzÄ“ja rÅ«pÄ“ties par savu karjeru…

 

Vai ar šÄdiem cilvÄ“kiem ir iespÄ“jams izlÄ«gums? Šis ir jautājums, uz kuru, iespÄ“jams, bÅ«tu jāatbild neatkarÄ«gās Latvijas Republikas tiesai.

 

***

ŠÄ« tiesas prāva ir arÄ« par to, ka komunistiskā režīma lÄ«dzskrÄ“jÄ“ji, atguvušies pÄ“c padomju impÄ“rijas sabrukuma, ir atguvuši visvarenÄ«bas sajÅ«tu un, izmantojot savu piederÄ«bu Jutas StrÄ«Ä·es atklātajam noziedzÄ«gajam tÄ«klam, mÄ“Ä£ina pārtaisÄ«t vÄ“sturi un ar kriminālām metodÄ“m aizbāzt muti tiem, kas uzdrÄ«kstas runāt patiesÄ«bu un izmantot savas SatversmÄ“ noteiktās tiesÄ«bas paust savu viedokli brÄ«vi un nesodÄ«ti.

Tiem, kas pilda šÄ« noziedzÄ«gā tÄ«kla pavÄ“les, nevajadzÄ“tu lolot ilÅ«zijas, ka patiesÄ«ba nenāks gaismā. Pirms gada manās mājās notika kratÄ«šana cita safabricÄ“ta kriminālprocesa ietvaros. Pašlaik šÄ« procesa tiešie izpildÄ«tāji atrodas apcietinājumā un sniedz liecÄ«bas, liekot nervozÄ“t šÄ« pasÅ«tÄ«juma autoriem un organizÄ“tājiem. Man ir pilna pārliecÄ«ba, ka agri vai vÄ“lu tāpat notiks ar noziedzÄ«gā komunistu tÄ«kla darboņiem, kas ir organizÄ“juši šo te – kolaboranta Romualda Vonsoviča kriminālprocesu.

Taču tas notiks kaut kad nākotnÄ“, savukārt šobrÄ«d šo darbÄ«bu rezultāts ir šis kriminālprocess un man celtā absurdā apsÅ«dzÄ«ba – ka es esot cÄ“lis neslavu padomju varas kolaborantam un viņu vajājis, nosaucot viņu par to, kas viņš ir – par padomju varas kolaborantu.

MÄ“s nupat esam piedzÄ«vojuši, kā zemessarga un patriota Gundara Kalves lietā Jura Stukāna vadÄ«tā prokuratÅ«ra bailÄ“s no kārtÄ“jā tai graujošÄ tiesas sprieduma izbeidz kriminālprocesu uz nereabilitÄ“joša pamata, tā atkal graujot tautas un nācijas ticÄ«bu savai valstij, taisnÄ«gumam utt.

ŠobrÄ«d es skaidri saskatu, kā šo kolaboranta Romualda Vonsoviča lietas spriedumu kāri gaida neskaitāmi kolaboranti, zagļi, krāpnieki, meļi, valsts nodevÄ“ji un nekrietni cilvÄ“ki, lai notiesājoša sprieduma gadÄ«jumā mestos aizbāzt mutes visiem tiem, kas izmanto savas SatversmÄ“ noteiktās tiesÄ«bas un izsaka viņiem nepatÄ«kamus, uz faktiem balstÄ«tus viedokļus.

Jā, nav apšaubāms, ka šÄ« ir vÄ“sturiska tiesas prāva, jo spriedums šajā tiesas prāvā paliks vÄ“stures lappusÄ“s tieši tāpat kā manis pieminÄ“to personu loma tajā. Nevienam nevajadzÄ“tu lolot ilÅ«zijas, ka tas tā nebÅ«s. Tas bÅ«s tieši tā, un nekas to nevar novÄ“rst.

Šis spriedums bÅ«s lakmusa papÄ«rs stāvoklim, kādā mÅ«su valstÄ« ir SatversmÄ“ noteiktā runas brÄ«vÄ«ba.

Lakmusa papÄ«rs tam, vai varÄ“tu izdoties Jura Stukāna koruptās prokuratÅ«ras vÄ“lme atgriezties padomju laikos, kur okupantu kolaborants Romualds Vonsovičs varÄ“ja sodÄ«t par džemperu tirgošanu.

Lakmusa papīrs tam, kāda patiesā vara mūsu valstī pieder Jutas Strīķes atklātajam čekistu, komunistiskās partijas biedru un oligarhu uzturētajam noziedzīgajam, mafiozajam tīklam.

VÄ“l vairāk, šis spriedums parādÄ«s, vai Latvijas sabiedrÄ«bai un Latvijas tautai ir cerÄ«ba uz komunistiskās ideoloÄ£ijas iznÄ«cÄ«bu un komunistiskās ideoloÄ£ijas atzÄ«šanu par noziedzÄ«gu, lai kā arÄ« to censtos novilcināt Romualdam Vonsovičam lÄ«dzÄ«gie komunistiskie kolaboranti.

ŠÄ« tiesas sÄ“de notiek ļoti zÄ«mÄ«gā gadadienā.

PrecÄ«zi pirms septiņdesmit astoņiem gadiem, 1944. gada 8. septembrÄ« Latvijas Centrālā padome savā pÄ“dÄ“jā sÄ“dÄ“ Latvijā pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.

Tajā bija teikts: „Latvijas tauta pārņēmusi suverÄ“no varu no svešas varas atbrÄ«votā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverÄ“nu valsti.”

MÄ“s zinām, ka toreiz tas neizdevās. PretspÄ“ks bija pārāk liels. Toties šodien Latvijas tautai, Latvijas valstij, Latvijas nācijai ir visas iespÄ“jas atbrÄ«voties no komunisma sÄ“rgas un tās kolaborantu slÄ“ptās varas. Vajag tikai nebaidÄ«ties no Jutas StrÄ«Ä·es atklātā noziedzÄ«gā komunistu tÄ«kla un tā kolaborantiem.

Visiem ir skaidrs, ka es šeit tiesas priekšÄ stāvu tāpÄ“c, ka es esmu izmantojis man atjaunotās, suverÄ“nās Latvijas valsts SatversmÄ“ doto runas un apziņas brÄ«vÄ«bu, lai stātos pretÄ« šai sÄ“rgai.

Es varu izteikt visdziļāko pateicÄ«bu tiem procesa dalÄ«bniekiem, kas, izmisÄ«gi cenšoties uzturÄ“t savas absurdās apsÅ«dzÄ«bas un akcentÄ“t manas unikālās spÄ“jas komunisma apkarošanā, paši to negribot, visā prāvas laikā darÄ«ja visu iespÄ“jamo, lai visai sabiedrÄ«bai apliecinātu – arÄ« viens cilvÄ“ks ir karotājs. ArÄ« viens cilvÄ“ks var stāvÄ“t pretÄ« ne tikai noziedzÄ«gam komunistu tÄ«klam, bet arÄ« komunisma sÄ“rgai kā tādai.

Tā nu es arÄ« šeit stāvu un nevaru citādi. Nevaru un negribu. Komunisma sÄ“rga ir jāiznÄ«cina, un komunisma sÄ“rga tiks iznÄ«cināta. MÅ«su valsts, mÅ«su tautas, mÅ«su nācijas nākotnes vārdā.

Novērtē šo rakstu:

0
0