Iesaki rakstu:

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrÄ«bā un daudziem atvÄ“ris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu un nav pārspÄ«lÄ“jums. TrÄ«sdesmit gadus nevarÄ«gi kulstÄ«jāmies ap okupekļa demontāžu, 1997. gadā varonÄ«giem latviešu vÄ«riem nesekmÄ«gi mÄ“Ä£inot to uzspridzināt, Valdim Raupam un Aivaram VÄ«ksniņam pat ejot bojā.

Kara draudu režīmā lÄ“mums par okupekļa demontāžu beidzot pieņemts triecientempos divu mÄ“nešu laikā visaugstākajā lÄ«menÄ«. Tā likvidācijas diena tiek turÄ“ta noslÄ“pumā drošÄ«bas apsvÄ“rumu dēļ. Ceru, ka tas notiks kādā naktÄ« vÄ“l pirms Saeimas vÄ“lÄ“šanām.

Nevar noliegt, ka karš izgaismojis arÄ«dzan tās samilzušÄs problÄ“mas sabiedrÄ«bā, kuras lÄ«dz šim izlikāmies nemanām. Latvijas krievu agresija pret ukraiņu bÄ“gļiem, cīņa pret Ukrainas karogiem publiskajā telpā, fiziski uzbrukumi taksometru pasažieriem par viņu nostāšanos Ukrainas pusÄ“ – par ko gan visi šie gadÄ«jumi liecina?

Pieļauju, ka šie un citi konflikti tiek analizÄ“ti augstākajā politiskās vadÄ«bas lÄ«menÄ«, jo vienu dienu mÅ«su ārlietu ministrs Edgars RinkÄ“vičs tvÄ«toja, ka Latvijā esot nepieciešams atsākt diskusijas par politisko nāciju.

Politiskā nācija kā pirmskara Latvijas politiskās nācijas mantiniece un turpinātāja veidojusies kopš 1991. gada, balstot pilsonÄ«bas piešÄ·iršanas noteikumus Latvijas valsts nepārtrauktÄ«bas doktrÄ«nā, piedāvājot iespÄ“ju naturalizÄ“ties un pilsonÄ«bu iegÅ«t.

ArÄ« Latvijas nepilsoņa statuss patiesÄ«bā ir ekskluzÄ«vs apliecinājums iespÄ“jai kļūt par Latvijas pilsoni, nevis tikt izraidÄ«tam uz Krieviju, no kuras nepilsoņu priekšteči Latvijā ieradušies pÄ“c 1940. gada kā civilkolonisti, pārkāpjot ŽenÄ“vas konvencijā definÄ“to aizliegumu valstÄ«m okupÄ“tājām tos ieplÅ«dināt okupÄ“tajās teritorijās.

1983. gada Eiropas Parlaments pieņēma rezolÅ«ciju par Baltijas valstÄ«m un ierosināja Eiropas Kopienas valstu ārlietu ministriem iesniegt Baltijas jautājumu izskatÄ«šanai ANO speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā. TomÄ“r ārlietu ministru sanāksmÄ“ tika nolemts, ka tas nebÅ«s lietderÄ«gi, jo pÄ“c konsultācijām tapa skaidrs, ka ANO valstu vairākums neatbalsta Baltijas jautājuma apspriešanu.

Un tā dekolonizācijas jautājums, pārkāpjot starptautisko likumdošanu, palika neizlemts un neatrisināts arÄ« pÄ“c valstiskuma atjaunošanas, lielajiem sarunu vedÄ“jiem – ASV un Krievijai – vienojoties par citu risinājumu. Šodien, atrodoties uz kara sliekšÅ†a, varam aplÄ“st un nosvÄ“rt – Latvijā dzÄ«vo 197 888 nepilsoņu (pÄ“c CSP 2021. gada datiem), kuri veido 10,4% no kopÄ“jā iedzÄ«votāju skaita, liela viņu daļa ir krieviski runājoši PSRS kolonisti vai viņu atvases.

Tur arÄ« aug kājas Latvijas 5. kolonnai, kuras spilgtus pārstāvjus, kas draudÄ“ja latviešus denacificÄ“t kā Ukrainā, mÄ“s vÄ“rojām “Panorāmā” Daces Stirānes sižetā no Uzvaras parka šÄ gada 11. maijā.

No šeit pastāvÄ«gi dzÄ«vojošajiem citu valstu pilsoņiem vairāk nekā 52 tÅ«kstoši ir Krievijas pilsoņi, un apmÄ“ram 20 000 atdeva savu balsi par Vladimiru Putinu pÄ“dÄ“jās Krievijas prezidenta vÄ“lÄ“šanās.

Iepretim šiem skaitļiem Latvijas Bruņotajos spÄ“kos šobrÄ«d ir 6500 karavÄ«ru, 8200 zemessargu un 3000 karavÄ«ru rezervÄ“. NeizbrÄ«na, ka politiskajās un lÄ«dzšinÄ“jo sabiedrÄ«bas integrÄ“tāju aprindās dzirdama viļņošanās un nervozitāte.

PiemÄ“ram, viens no mÅ«su integrācijas politikas konsultantiem un MazākumtautÄ«bu konsultatÄ«vās padomes locekļiem filozofs Igors Gubenko tviterÄ« rakstÄ«ja: “Ir jāsaprot, ka aicinājumi izraidÄ«t nelojālos, kas izskan etnonacionālisma zÄ«mÄ“, vājina piederÄ«bas apziņu daudz plašÄkā Latvijas cilvÄ“ku lokā. 9.–10. maija notikumi nebija politiskās nācijas krÄ«ze, bet gan sekas ilgstošam gribas trÅ«kumam veidot šÄdu nāciju.”

MÅ«su politiskās nācijas kodolu kopš Latvijas valsts dibināšanas veido valstsnācija latvieši kopā ar mazākumtautÄ«bu pārstāvjiem – lÄ«dzÄ«gi, kā tas ir citās nacionālās valstÄ«s. Latvijas politiskā nācija nekad nav bijusi pilnÄ«bā monoetniska, tāda tā nav arÄ« tagad, tādēļ integrācijas konsultanta uzsvÄ“rums uz “etnonacionālismu” ir nepamatots.

Man ir daži konkrÄ“ti pārmetumi politiskajai videi un tās ekspertiem. Viens no tiem – kā tas nākas, ka Latvijā kopš 90. gadu vidus padomju civilkolonisti tikuši dÄ“vÄ“ti par krievu mazākumtautÄ«bu, šo iebraucÄ“ju masu automātiski pievienojot Latvijas pirmskara krievu kopienai? Tā ir klaja manipulācija, kura izraisÄ«jusi tālākejošas negatÄ«vas sekas – ilgstošu 5. kolonnas jautājuma nerisināšanu un nemitÄ«gu atsaukšanos uz mazākumtautÄ«bu tiesÄ«bām un privilÄ“Ä£ijām, kādas civilkolonistiem nepienākas. LÄ«dzÄ«ga manipulācija un bÅ«tÄ«bā meli ir platformas “rus.lsm.lv” un “LR4” dÄ“vÄ“šana par mazākumtautÄ«bu kanāliem.

Saturs mazākumtautÄ«bu valodās 1% apjomā tos nepadara par mazākumtautÄ«bu kanāliem, bet tie ir krievu, varÄ“tu pat teikt – mazākumtautÄ«bas pārkrievošanas kanāli kā LPSR laikā, bÅ«tÄ«bā okupācijas varas valodas politikas un rusificÄ“šanas atrauga vÄ“l 32 gadus pÄ“c valstiskuma atjaunošanas. Ja mums objektÄ«vi nav kapacitātes nodrošināt saturu mazākumtautÄ«bu valodās, tad visus vienojošajai valodai Latvijā ir jābÅ«t latviešu, nevis krievu valodai kā LSRS laikā. Vai tiešÄm tas ir tik nesaprotami?

Festivālā “Lampa” uz “Sirdsapziņas ugunskura” skatuves notika saruna par politisko nāciju, kurā piedalÄ«jās vÄ“sturnieks Mārtiņš Mintaurs, filozofs Igors Gubenko un “Providus” pÄ“tniece Agnese Lāce, kura aicināja latviešus aizmirst pagātni un veidot kaut kādu jaunu politisku nāciju. Diez vai pÄ“tniece ko tādu ieteiktu ebreju tautai – aizmirst savu pagātni? Ko vÄ“los teikt? Negrasāmies atteikties no savas pagātnes tādēļ vien, lai cittautieši nepilsoņi beidzot sajustos Latvijā komfortabli, – pagātnes noliegums un melu paildzināšana nav risinājums.

Okupācijas sekas Latvijā nav pārvarÄ“tas. ZÄ«mÄ«gi arÄ«, ka šÄdās un lÄ«dzÄ«gās intelektuāļu pārrunās nekad vai reti notiek atsaukšanās uz Satversmes preambulu, kas man šÄ·iet dÄ«vaini. Aicinu ekspertus klusināt aptuvenos pārspriedumus un pievÄ“rsties konkrÄ“tiem integrācijas problÄ“mu risinājumiem, kā arÄ« atzÄ«t, ka lÄ«dzšinÄ“jie ir izgāzušies, jo manipulāciju un tukšrunāšanas diemžēl bijis vairāk nekā veselā saprāta un objektivitātes.

Ja politiskajās aprindās briest plāni atvieglot pilsonÄ«bas saņemšanas noteikumus un tādēļ iekustināta saruna par politisko nāciju, bet to uztic risināt tiem pašiem, kuri jau salaiduši grÄ«stÄ“ integrāciju un tajā ieguldÄ«tos miljonus, kuri acÄ«mredzot nav atmaksājušies, tad jautājums ir – vai no tautas puses varai ir deleģēts mandāts kādas jaunas politiskas nācijas veidošanai? Tāda jau pastāv, ja kāds dÄ«vainā kārtā to nav pamanÄ«jis.

Šodien ir jārÄ«kojas apņēmÄ«gi un izlÄ“mÄ«gi, lai palielinātu iekšÄ“jo drošÄ«bu Latvijā. Garām runām vairs nav laika.