Iesaki rakstu:

Cilvēkiem piemīt indeve uzskatīt, ka, ja kas patīk viņiem, tad arī pārējiem tam jāpatīk. Ja tas tā nenotiek, tad skaidrs, ka tiem pārējiem vai nu nav galvā viss kārtībā, vai ir kāds ļaunums, kas tiem liedz pievērsties labajam.

Viena no pÄ“dÄ“jo desmitgažu pamattÄ“mām ir vaimanas un Ä«gnums, ka bÄ“rni un pusaudži labprātāk laiku pavada, dzenājot spÄ“lÄ«tes datorā vai telefonā, nevis “kā kad mÄ“s augām” (to, ka paši bÄ“rnÄ«bā labprātāk pavadÄ«ja laiku, spÄ“lÄ“jot kariņu jaunceltņu drupās, nevis kā viņu vecvecāki, ganos sildot basās kājas govs pļeckā, to sen aizmirsuši). T.i. dod priekšroku “virtuālajai”, nevis “reālajai” dzÄ«vei.

Taču vai varat minÄ“t kaut vienu tās izslavÄ“tās “reālās” priekšrocÄ«bu? Realitāte ir garlaicÄ«ga (patiesi interesantu uzdevumu tajā ir pārāk maz, it sevišÄ·i vecumā, kad to izvÄ“les iespÄ“ju ir minimums). Tā ir nomācoša, jo nekādi neļauj izpausties visam potenciālam (gluži vienkārši pietrÅ«kst gÅ«zmas prasmju, kuras cilvÄ“ks uzkrāj tikai ar gadiem). NeproduktÄ«va, jo lielākajā daļā gadÄ«jumu mÄ“s nezinām, kāds tad bÅ«s mÅ«su ikdienas pÅ«liņu rezultāts. Tajā nedrÄ«kst kļūdÄ«ties, tāpÄ“c labāk neko nedarÄ«t nekā riskÄ“t.

Realitāte ir vientulÄ«ga, jo tajā mÄ“s sastopam visai maz cilvÄ“ku, ar kuriem komunicÄ“t. Atceramies pirmsdatoru Ä“ru, kad paziņu loks bija 1-2 jaunÄ«bas draugi, ar kuriem sastapās reizi gadā, darba biedri un kāpņu telpas kaimiņi – t.i. nesavācās pat desmit paziņu, ar kuriem “patusÄ“t” (ja tāda vÄ“lme vispār rodas). Tā ir visai garlaicÄ«ga, jo rutÄ«nas ir 100x vairāk nekā izmaiņu, un visai nerealizÄ“jama, jo pārāk maz ir kā tāda, ko varam sasniegt.

Savukārt t.s. virtuālajā pasaulÄ“ cilvÄ“kam viss ir pretÄ“ji, un tieši tāpÄ“c tā ir tik populāra. Tajā varam ne tikai uzvarÄ“t, bet lieliski redzam, ka ar katru soli tuvojamies šai uzvarai. Tajā mums ir vairāki simti paziņu, no kuriem uzzinām ko jaunu vienā mirklÄ«, nevis sastopoties reizi gadā kādos svÄ“tkos; jebkurā brÄ«dÄ« varam ko uzvaicāt, apspriest, vai arÄ« norobežoties. Zinām, ko no mums gaida, zinām, kā to sasniegt. Turklāt sasniegt te un tagad – dažu dienu, nedēļu vai mÄ“neša laikā, nevis gadiem darot vienu un to pašu cerÄ«bā, ka kāds varbÅ«t pamanÄ«s un novÄ“rtÄ“s.

Pat, lai ievÄ“rtÄ“tu smuku saulrietu, reālajā dzÄ«vÄ“ ir jāsēžas auto un jānobrauc cik tur kilometru lÄ«dz jÅ«ras krastam, vÄ“l kaujoties ar odiem, kaut virtuāli to var veikt pāris minÅ«tÄ“s. Savukārt emocionālais gandarÄ«jums ir akurāt tikpat spÄ“cÄ«gs, kā “reālajā” dzÄ«vÄ“.

Un skaidrs, ka tas tÄ«nis ir depresÄ«vs. Tieši tāpat kā bija depresÄ«vs arÄ« akmens laikmetā. Taču šodien pat vÄ“l vairāk, jo tiek atrauts no pasaules, kurā ir jaunumi, klačas, asaras un ciešanas, simtiem draudziņu, paziņu un ienaidnieku, bulingošana un mÄ«la, lai vientulÄ«bā monotoni skrietu krosu, jo, ja skries desmit gadus, tad tiks valsts izlasÄ“. KāpÄ“c divpadsmitgadniekam to darÄ«t, ja viņam ir skaidrs, ka 18 gados dzÄ«ve beidzas, bet pÄ“c tam ir miglā tÄ«ta pirmspensijas eksistence? T.i. klusums, vientulÄ«ba un depresija viņam nāk tieši no “reālās”, nevis “virtuālās” pasaules.

Taču garā veciem ļaudÄ«m raksturÄ«gs paštaisnums: ja kas patÄ«k viņiem, tad arÄ« pārÄ“jiem tam tāpat jāpatÄ«k. Ja kāds iemÄ“kšÄ·as, ka varbÅ«t ir citādi, tad šis jānokancelÄ“, lai netraucÄ“ ticÄ“t. Dažās zemÄ“s par krimināllikumā ir pants “par ticÄ«go jÅ«tu aizskaršanu”. Citās pietiek pasÅ«dzÄ“ties FB botam, ka komentārs “neatbilst kopienas standartiem”.

Pārpublicēts no Facebook