Iesaki rakstu:

ŠobrÄ«d esam vareni sagatavojušos nojaukt Pārdaugavas okupācijas stabu, visdrÄ«zāk to agrāk vai vÄ“lāk nojauks, un pareizi, jo tas simbolizÄ“ izvarošanas, slepkavÄ«bas un virkni nelietÄ«bu pret latviešu tautu. Cita starpā vÄ“l pirms četrdesmit gadiem stabs bija vÄ“stÄ«jums nabaga bauru tautai, kā brÄ«vestÄ«bas, progresa un gaišÄs komunisma nākotnes simbols.  Tajā pašÄ laikā ir diezgan savādi raudzÄ«ties uz citiem krietni senākiem Latvijas teritorijas zemes iedzÄ«votāju kaušanas un pazemošanas izpildÄ«tājiem, kuri goda vietās eksponÄ“jas mÅ«su valstÄ«. Diemžēl arÄ« šajā gadÄ«jumā stāsts ir par apgaismojošu progresu, brÄ«nišÄ·Ä«gu nākotni, kaut gan slepkavÄ«bas un citāda vardarbÄ«ba neizpalika.

Ak, svÄ“tais Meinard…

Divpadsmitā gadu simteņa nogalÄ“ tagadÄ“jās Latvijas teritorijā ieradās “brÄ«nišÄ·Ä«gs” katoļticÄ«gs cilvÄ“ks vārdā Meinards no ZÄ“genbergas, kura mÄ“rÄ·is it kā esot bijis pievÄ“rst Daugavas lejteces lÄ«vus Ä«stenajai Kristus ticÄ«bai. Jā, Meinards šÄ«s dienas katolicisma un politkorektuma vārdā esot bijis progresÄ«vs, Daugavas lejtecÄ“ esot organizÄ“jis pāris pirmo akmens mÅ«ra celtņu izbÅ«vi tagadÄ“jās Latvijas valsts teritorijā un sludinājis šodienai tÄ«kamo eiropeisko Kristus mācÄ«bu.

SamÄ“rā skopas ziņas vÄ“sta par citiem svÄ“tā Meinarda labajiem darbiem Daugavas krastos, taču skaidrs ir viens, ka šÄ« sludinātāja misija bija vÄ“stÄ«t citādu dzÄ«ves veidu un ticÄ«bu Daugavmalas ļautiņiem.

 Te gan jāpiezÄ«mÄ“, ka lietuviešu baltu ciltis iemanÄ«jās mÅ«ra celtnes uzbÅ«vÄ“t bez meinardveidÄ«giem praviešiem un bez Kristus sludinātājiem, kā arÄ« vÄ“l pāris gadsimtus pÄ“c Meinarda kāva Kristus mācÄ«bas sludinātājus Žemaitijā un lielā mÄ“rā protolatviešu ciltis paglāba no asimilācijas. Šai ziņā prÅ«šu tautai gāja krietni bÄ“dÄ«gāk.

VisdrÄ«zāk tolaik protolatviešu ciltÄ«m tāpat kā šodien nebija Ä«paši lielas izvÄ“les starp pasaules lielvarām – krievu kņazistÄ“m vai katoļu krusta nesÄ“jiem. Politiskais aprÄ“Ä·ins, lielvaru personÄ«bu idealizÄ“šana un simbolisms bija neizbÄ“gami mesli dzÄ«vošanai šai pasaules teritorijā, ko nu saucam par Latviju.

LÄ«vi gan šo svÄ“tuli 12. – 13 gadsimtu mijā augstā godā neturÄ“ja, bet atšÄ·irÄ«bā no bÄ«skapa Bertolda, kuru lÄ«bieši nokāva kaujas laukā, Meinards, cik noprotams, viņā saulÄ“ aizgāja dabiskā nāvÄ“ IkšÄ·iles mÅ«ros.

Skopās ziņas par gaismas nesÄ“ju Meinardu gan liecina, ka militāra spÄ“ka prasÄ«jums ietekmes pastiprināšanai Daugavas malas lÄ«biešu zemÄ“s viņam nav bijusi sveša lieta. Šodienas Meinarta piemineklis IkšÄ·ilÄ“ šo vÄ«ru pozicionÄ“ kā latvju tautas mÄ«luli baltā katoļu mācÄ«tāja tÄ“rpā ar scepteri un mitru galvā. GrÅ«ti noticÄ“t, ka Meinarts bÅ«tu mitrā ar scepteri staigājis pa Daugavas malu. VisdrÄ«zāk šis karojošais mÅ«ks pa Daugavas malu staigāja bruņukreklā, ar bruņotu pavadoņu bariņu, bažījoties, ka dažs lÄ«vs neiedod pa bieti.

Tāpat grÅ«ti noticÄ“t, ka šis svÄ“tulis, kurš 1993. gadā kanonizÄ“ts kā katoļu svÄ“tais, nāca ar plāceņiem Daugavas lÄ«vu bÅ«diņās, stāstÄ«ja par Ä«steno dievu JÄ“zu Kristu un pa vakariem pirms gulÄ“tiešanas lÄ«vu bÄ“rniem lasÄ«ja BÄ«beli.

Neviens vÄ“stures avots gan nesniedz ziņas par to, ka Meinards bÅ«tu slepkavojis un kāvis lÄ«vus. Citādi ir ar viņa pÄ“ctečiem, bÄ«skapiem Bertoldu un Albertu. Bertolds kaujā ar lÄ«viem ņēma nelabu galu, bet Alberts, kurš it kā ir RÄ«gas dibinātājs, viennozÄ«mÄ«gi atbalstÄ«ja lÄ«vu, latgaļu un igauņu izkaušanu. Tāda nu ir vÄ“stures Ä«stenÄ«ba.

Ne jau nu tagadÄ“jās Latvijas teritorijā dzÄ«vojošie iedzÄ«votāji 12. – 13. gadsimtā bija morāli šÄ·Ä«sti un mÄ«lÄ“ja kaimiņus. Tā laika militārās demokrātijas sistÄ“ma lielā mÄ“rā noteica, ka aplaupÄ«t kaimiņu, izkaut ciemu bija normāla parādÄ«ba. Atbraucot Meinartam uz Māras zemi, neizpalika kolaboracionisms, nodevÄ«ba un citi senatnes polittehnoloÄ£iski jaukumi, kuri arÄ« šodienas pasaulei nav sveši.

TomÄ“r “baltā un pÅ«kainā” Meinarta piemineklis uzstellÄ“ts IkšÄ·ilÄ“, pie katoļu baznÄ«cas, - tas nav nekas jauns, nelietÄ«ba un nodevÄ«ba ir Meinarta un viņa katoļticÄ«go varas vÄ«ru nelietÄ«bas pÄ“ctecÄ«ba, un tā ir Latvijas teritorijas 13. gadsimta vÄ“sture. Šodien šÄdu puišu kā Meinarts, Bertolds un Alberts viņpus Zilupes nav ne mazums, un vai viņa pieminekļus mÄ“s arÄ« kādreiz turÄ“sim godā… Okupācijas stabs tiks norauts, bet uz RÄ«gas domes fasādes noteikti paliks augsti godātais lÄ«biešu, latgaļu un igauņu slepkavotājs bÄ«skaps Alberts. VarbÅ«t vÄ“stures noilguma vārdā tas piederas pie lietas.

Šodienas atlikums

Pagāja 150 gadi kopš Amerikas pilsoņu kara, un tad, kad zaglÄ«gu melnādaino amerikāni nožmiedza ļauni Amerikas Savienoto valstu policisti, ātri vien tika norauti daudzi pieminekļi, tajā skaitā konfederātu Ä£enerāļa Roberta LÄ« piemineklis. Jā, LÄ« kungs atbalstÄ«ja verdzÄ«bu, karoja par dienvidu štatu ekonomiskajām interesÄ“m, un laikam tas ir pareizi, ka cilvÄ“ku mocÄ«šana nav savietojama ar pieminekli lielpilsÄ“tas parkā.

Vai ir noilgums daža etnosa izkaušanai, - visdrÄ«zāk gan ne. MÄ“s noliecam galvu ebreju tautas traģēdijas priekšÄ divdesmitā gadsimta vidÅ«, bet vai noilgums ir dažus simtus gadu vecam genocÄ«dam pasaulÄ“ un Latvijā? Kurā gadsimtā novelkams noilgums cilvÄ“ces nelietÄ«bai?

 Vai varam nosodÄ«t to, ka pirms 500 gadiem spāņu konkistadors Kortess izkāva actekus, kuriem sadzÄ«ves norma bija upurÄ“t cilvÄ“kus dieva un sabiedrÄ«bas labklājÄ«bas vārdā? 

Vai varam nosodÄ«t pirms 800 gadiem paveiktos briesmu darbus, ko Austrumeiropā sadarÄ«ja hans Batu un viņa karavadonis Subidejs? FiksÄ“to slepkavÄ«bu apjoms ir nepārvÄ“rtÄ“jams. MÄ“s varam nosaukt daudzus varoņus - slepkavas, kuru simtiem gadus senu “varoņdarbu” pieminekļi slejas daudzās pasaules valstÄ«s.

Kur ir Latvijas vēsturiskās atmiņas posta atlikums, cik liels ir gadsimtu nosodījuma limits?

Diezgan smieklÄ«gs ir nesenās Latvijas pieminekļu kultÅ«ras stāsts par Krievijas cara PÄ“tera I pieminekli, kuru RÄ«gas centrā ļoti vÄ“lÄ“jās eksponÄ“t Latvijā pazÄ«stamais uzņēmÄ“js Jevgenijs Gombergs. TurÄ«gais uzņēmÄ“js un tÄ“lniecÄ«bas mÄ«lis centās RÄ«gas pilsÄ“tai dāvāt Krievijas cara PÄ“tera I Romanova pieminekļa kopiju, kuru 1910. gadā uzstādÄ«ja RÄ«gā. PirmreizÄ“jā pieminekļa atklāšanā RÄ«gā 1910. gadā klāt pat esot bijis PÄ“tera I pÄ“ctecis, divdomÄ«gais moceklis, Krievijas cars Nikolajs II Romanovs, kura Ä£imeni kopā ar viņu nogalināja Urālos 1918. gadā.

Jebkurā gadÄ«jumā šÄ« pieminekļa atklāšana RÄ«gā bija liels cariskās Krievijas imperiālistisko ambÄ«ciju vÄ“stÄ«jums gan latvju bauriem, gan baltvāciešiem. Starp citu, piemineklis tika uzstādÄ«ts tur, kur pašlaik atrodas BrÄ«vÄ«bas piemineklis.

19. – 20. gadsimta RÄ«gas vÄ“stures un tÄ“lniecÄ«bas mÄ«lis un uzņēmÄ“js Jevgenijs Gombergs, protams, nepretendÄ“ja uz to, ka PÄ“tera I piemineklis tiks uzstādÄ«ts BrÄ«vÄ«bas pieminekļa vietā. TÄ“lniecÄ«bas mecenātam bija vÄ“lme šo pieminekli uzstādÄ«t RÄ«gas centrā, tomÄ“r izrādÄ«jās, ka šÄ ļaundara (PÄ“tera I Romanova) skulptÅ«rai atšÄ·irÄ«bā no bÄ«skapa Alberta še nav vietas. Kādu Ä«su brÄ«di piemineklis pabija RÄ«gas centrā Kronvalda parkā, bet nu, cik zināms, PÄ“tera I tÄ“ls priecÄ“ JÅ«rmalas iedzÄ«votāju aci pie Gomberga savrupmājas.

Ziemeļu kara laikā PÄ“tera I karavadonis Boris Šeremetjevs ar cara svÄ“tÄ«bu pilnÄ«bā izpostÄ«ja tā saucamo zviedru Vidzemi, proti, daļu tagadÄ“jās Igaunijas teritorijas un Latvijas Vidzemi. Saskaņā ar Šeremetjeva ziņojumu PÄ“terim I astoņpadsmitā gadsimta sākumā postÄ«t un zagt šai zemÄ“ vairs neesot ko. VisdrÄ«zāk gan daļa latviešu un igauņu zemnieku visdrÄ«zāk samuka mežos, veidoja zemnÄ«cas un izdzÄ«voja. Vai šiem puišiem pÄ“c 300 gadiem jāslien pieminekļi RÄ«gas centrā?

Tiesa, VidzemÄ“ vai, precÄ«zāk sakot, AlÅ«ksnÄ“ PÄ“teris I ar savu karavadoņu starpniecÄ«bu ieguva brÄ«nišÄ·Ä«gu trofeju, ar kuru ne viens vien Latvijas vÄ“sturnieks lepojas. DÄ«vainu, noteikti harizmātisku, seksuāli pievilcÄ«gu Latvijas teritorijā (vÄ“sturnieku versija, ka Ķegumā) dzimušu sievieti Annu Skavronsku, - cik viņai bija poļu, latviešu, zviedru vai citu asiņu, par to ziņu nav. PÄ“cāk viņa, stājoties laulÄ«bā ar PÄ“teri I un pārejot pareizticÄ«bā, pieņēma KatrÄ«nas vārdu un pÄ“c cara PÄ“tera I nāves kļuva par Krievijas carieni KatrÄ«nu I. VarbÅ«t ticam stāstam, ka šÄ« apšaubāmā latviete ir mÅ«su cariene, un slienam pieminekļus viņai…

Latvju piemineklÄ«bas – mÄ«luļi un nemÄ«luļi

Neņemos bÅ«t par ekspertu, bet tauta runā, ka BrÄ«vÄ«bas pieminekļa nenojaukšana pÄ“c Otrā pasaules kara bija RÄ«gā dzimušÄs pasaulslavenās tÄ“lnieces Veras Muhinas nopelns, kura iebildusi pret šÄ« Kārļa Zāles gara darba nojaukšanu. Paradoksāli, bet okupācijas vara nenojauca BrÄ«vÄ«bas pieminekli, kaut arÄ« tai bija visas iespÄ“jas to izdarÄ«t, sākot ar 1944. un beidzot ar 1991. gadu.

Ja arÄ« BrÄ«vÄ«bas piemineklis bÅ«tu nojaukts padomijas gados, varam bÅ«t droši, ka tas tiktu atjaunots pirmajā atjaunotās Latvijas brÄ«vvalsts piecgadÄ“, pat neraugoties uz aizgājušÄ gadsimta deviņdesmito gadu sākuma nabadzÄ«bu, - šim simbolam latvju tauta naudiņu atrastu.

Latvijā ir virkne padomijas nenojauktu Latvijas Pirmās republikas laika pieminekļu. Gandrīz gadsimtu ir nostāvējis Kārļa Zemdegas piemineklis - Tālavas taurētājs Rūjienā.

Kārļa Jansona pieminekli Jelgavas atbrÄ«votājiem gan pÄ“c tā uzstādÄ«šanas 1932. gadā piemeklÄ“ja daudz skumjāks liktenis, - vispirms tas nepatika vācu fašistu varai, pÄ“cāk padomju vara to pilnÄ«bā nojauca, bet nu jau gandrÄ«z divdesmit gadus tas ir atjaunoti uzstādÄ«ts Jelgavas pilsÄ“tas centrā.

Man kā padomju laika Tukuma skolniekam allaž ir licies pretÄ«gs Tukuma atbrÄ«votāju piemineklis (attÄ“lā). Pašlaik mÅ«su tÄ“lniecÄ«bas mākslas eksperti vÄ“sta, ka šis piemineklis esot retā padomijas kultÅ«rvÄ“sturiskā vÄ“rtÄ«ba, kuru vajagot saglabāt. Šis 1975. gadā uzstādÄ«tais tÄ“lnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis nekad nav bijis tukumnieku mÄ«lÄ“ts.

Piemineklis, kurš uzstādÄ«ts kalnā, kur savulaik blakus bija padomijas aviācijas kara pilsÄ“tiņa, allaž ticis zākāts no tukumnieku mutÄ“m. Piemineklim laikam ir jābÅ«t mÄ«lÄ“tam un vietÄ“jam cienÄ«tam. Tukumā tā nav. Šo pieminekli tautā sauca - trÄ«sgalvainais pÅ«Ä·is vai trÄ«s dzÄ“rāji uz ceļa.

No tÄ“lniecÄ«bas saprotu kā sivÄ“ns no aviācijas, bet Artas Dumpes veidotais Lestenes brāļu kapu centrālais tÄ“ls, stilistiski šÄ·iet krietni neagresÄ«vāks, un stilistiski lÄ«dzÄ«gāks Latvijas Pirmās republikas tÄ“lniecÄ«bas tradÄ«cijām. VarbÅ«t katrai varai mesli ir jāmaksā, un tas jau apliecina tÄ“lnieces talantu.