„KuÅ¡akovs bija nolemts ar visiem saviem politiskajiem kompanjoniem…â€
PIETIEK · 06.02.2019. · Komentāri (0)RÄ«gas domes priekšsÄ“dÄ“tÄja Nila Ušakova pozÄ«cijas pašlaik ir kļuvušas tik nestabilas, kÄdas tÄs nav bijušas jau daudzus gadus – ja vispÄr jelkad. Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ divas nodaļas pagÄjušÄ gada trešÄs pieprasÄ«tÄkÄs grÄmatas – IndriÄ·a Latvieša „Varas” („BailÄ“m –
21. nodaļa. Nils Kušakovs
Šis mierÄ«gi varÄ“ja bÅ«t ne tikai simtais, bet pat tÅ«kstošais šÄda veida tekstiņš, ko par sevi un saviem kolÄ“Ä£iem nÄcÄs lasÄ«t galvaspilsÄ“tas mÄ“ram Nilam Kušakovam.
Šo nezinÄmie labvēļi bija atsÅ«tÄ«juši no tikpat nezinÄmas elektroniskÄ pasta adreses ar norÄdi, ka teju teju tas tikšot arÄ« publicÄ“ts. Nu tad bÅ«tu arÄ« publicÄ“juši, viņš nodomÄja, ohreņennie pilsoniskie ekshibicionisti atradušies. Bet izlasÄ«t vienalga vajadzÄ“ja – kaut vai kÄrtÄ«bas labad.
“Oligarhu lieta ir apzÄ«mÄ“jums, ar ko saprot Korupcijas apkarošanas biroja uzsÄkto kriminÄllietu, kuras ietvaros notika kratÄ«šanas uzņēmumos un Ä«pašumos, kas saistÄ«ti ar trÄ«s ietekmÄ«gajiem, par oligarhiem dÄ“vÄ“tajiem politiÄ·iem.
“RÄ«dzenes sarunas” ne tikai atklÄja sabiedrÄ«bai kÄrtÄ«bu, kÄdÄ tiek risinÄti valsts mÄ“roga biznesa projekti, bet iezÄ«mÄ“ja jaunu tendenci tiesÄ«bsargÄjošÄs institÅ«cijÄs – pÄrvÄ“rtÄ“t izbeigtas, neuzsÄktas, nepabeigtas lietas, kurÄs saskatÄmas noziedzÄ«gu nodarÄ«jumu pazÄ«mes. ZemÄk uzskaitÄ«tas dažas lietas, kuras bÅ«tu iekļaujamas šÄdu lietu sarakstÄ.
2014. gada pavasarÄ«, gadu pÄ“c pašvaldÄ«bu vÄ“lÄ“šanÄm, kurÄs varas pozÄ«cijas galvaspilsÄ“tÄ saglabÄja Kušakova – Merika bloks, lielÄkajÄ apsaimniekošanas uzņēmumÄ “GalvaspilsÄ“tas mÄju pÄrvaldnieks” 14. martÄ izveidoja pilnÄ«gi jaunu nodaļu ar piecpadsmit darbiniekiem.
AttÄ«stÄ«bas projektu nodaÄ¼Ä darbÄ pieņēma partijas “SaticÄ«ba” galvaspilsÄ“tas domes deputÄta Jefemija Jementjeva dzÄ«vesbiedri Aleksandru – pasaules Äempioni airÄ“šanÄ. Viņu “GalvaspilsÄ“tas mÄju pÄrvaldniekÄ” iecÄ“la par projektu vadÄ«tÄju ar teju 2000 eiro lielu algu mÄ“nesÄ«.
GandrÄ«z vienlaikus ar Aleksandru Jementjevu nodaÄ¼Ä noformÄ“ja cita domnieka sievu Ruslana Nakrapova dzÄ«vesbiedri Žannu. Divu tÅ«kstošu liela alga pienÄcÄs arÄ« pilsÄ“tas domes “SaticÄ«bas” deputÄtei Svetlanai Slavickai.
Par AttÄ«stÄ«bas projektu nodaļas vadÄ«tÄju iecÄ“la Agni Lejkaziņu – personu ar apšaubÄmu reputÄciju saistÄ«bÄ ar iespÄ“jamu neÄ“tisku rÄ«cÄ«bu vai iesaisti koruptÄ«vÄs darbÄ«bÄs. Proti, Valsts kontrole 2002. gadÄ konstatÄ“ja pÄrkÄpumu A. Lejkaziņa vadÄ«tÄ uzņēmuma “GalvaspilsÄ“tas parki un dÄrzi” lÄ«guma slÄ“gšanÄ ar domes Vides departamentu par pilsÄ“tas kanÄla apzaļumošanu.
Valsts kontrole A. Lejkaziņa rÄ«cÄ«bÄ bija saskatÄ«jusi Korupcijas novÄ“ršanas likuma pÄrkÄpšanas pazÄ«mes, jo vienlaicÄ«gi ar uzņēmuma vadÄ«šanu A. Lejkaziņš darbojÄs arÄ« domes Vides komitejÄ un piedalÄ«jÄs sÄ“dÄ“, kurÄ tika lemts par cenu aptaujas rÄ«košanu. Par faktiski neveiktiem darba pienÄkumiem personas ar viltu izkrÄpušas no pašvaldÄ«bas uzņēmuma teju 150 tÅ«kstošus eiro.
NÄkamais precedents: pilsÄ“tas dome 2009. gadÄ pieņēma lÄ“mumu par divu departamentu apvienošanu – tika apvienoti Vides un KomunÄlais departaments. JaunizveidotÄs struktÅ«rvienÄ«bas vadÄ«ba tika uzticÄ“ta Anatolijam Ä»eksejenko. Savu darbÄ«bu jaunieceltais departamenta direktors uzsÄka ar vÄ“rienÄ«gu reorganizÄciju, kuras mÄ“rÄ·is bija samazinÄt darbinieku skaitu par aptuveni divdesmit pieciem darbiniekiem.
Visiem atbrÄ«votajiem darbiniekiem tika nosÅ«tÄ«ts aicinÄjums piedalÄ«ties konkursÄ uz jaunizveidotÄ departamenta vakantajÄm amata vietÄm, taÄu realitÄtÄ“ tika piedÄvÄta tikai daļa no vakantajÄm vietÄm, jo daļa no jaunizveidotÄm amata vietÄm bez konkursa tika aizpildÄ«tas ar Anatolijam Ä»eksejenko pietuvinÄtÄm personÄm, piemÄ“ram, dzÄ«vesbiedri Ilonu Dumanti, kura ieņēma Finanšu pÄrvaldes vadÄ«tÄjas amatu.
AtbrÄ«votie darbinieki, kuri vÄ“rsÄs tiesÄ ar prasÄ«bas pieteikumu par nepamatotu atbrÄ«vošanu, visi tika atjaunoti darbÄ departamentÄ, kÄ arÄ« šÄ«m personÄm tika izmaksÄtas kompensÄcijas par periodu, kad darbinieks neveica darba pienÄkumus. Par pretlikumÄ«gi veikto reorganizÄciju tiesa no pašvaldÄ«bas iestÄdes piedzina vismaz 140 tÅ«kstošus eiro.
AugstÄk minÄ“tÄs reorganizÄcijas rezultÄtÄ 2009. gada septembrÄ« pilsÄ“tas domes MÄjokļu un vides departamentÄ tika izveidots TiesiskÄ nodrošinÄjuma pÄrvaldes InformatÄ«vais sektors. ŠajÄ sektorÄ tika nodarbinÄtas Äetras darbinieces – sektora vadÄ«tÄja Vera Dobrova ar kuru Anatolijam Ä»eksejenko bija kopÄ«gs bizness nekustamo Ä«pašumu jomÄ, un vÄ“l trÄ«s.
2015. gada novembrÄ« televÄ«zijas raidÄ«jums “Tikai bizness” nedēļas garumÄ nesekmÄ«gi centÄs sastapt attiecÄ«gÄs darbinieces viņu darbavietÄs. Sabiedrisko attiecÄ«bu speciÄliste vispÄr nezinÄja par šÄdÄm savÄm kolēģēm, taÄu departamenta pienÄkumu izpildÄ«tÄja paskaidroja, ka attiecÄ«go sektoru esot izveidojis Anatolijs Ä»eksejenko.
PÄ“c departamentÄ veiktÄ audita, kurÄ noskaidrots, ka minÄ“tÄs Äetras darbinieces nav tikušas pietiekami nodarbinÄtas, darbiniecÄ“m tiks uzteikts darbs. TiesiskÄ nodrošinÄjuma pÄrvaldes InformatÄ«vÄ sektora darbinieku atalgojumiem no izveidošanas brīža bija iztÄ“rÄ“ti ap 187 200 eiro…
2016. gadÄ televÄ«zijas raidÄ«jums “Tikai bizness” informÄ“ja par uzņēmÄ“ju, kurš savulaik ziņoja Korupcijas apkarošanas birojam par nu jau bijušÄ pilsÄ“tas domes KapsÄ“tu pÄrvaldes priekšnieka JÄņa Ä€pÄ«ša prasÄ«to trÄ«spadsmit tÅ«kstošu eiro kukuli, pÄrmetot domei atriebÄ«bu un biznesa bremzÄ“šanu. “Tikai bizness” norÄda, ka Ä€pÄ«ša atstÄdinÄšana iesaldÄ“ja arÄ« ziedu tirgotÄja nomas lÄ«guma pagarinÄšanu pie Meža kapiem.
UzņēmÄ“jam no pašvaldÄ«bas pienÄca atbilde, ka sadarbÄ«ba vairs neturpinÄsies, jo viņš par rÄ“Ä·iniem neesot samaksÄjis simt eiro. UzņēmÄ“js vÄ“rsÄs tiesÄ pret pilsÄ“tas domi, jo uzskatÄ«ja, ka parÄds ir radÄ«ts mÄkslÄ«gi. Neskatoties uz tiesvedÄ«bu, departamenta darbinieki ziedu veikalÄ bez brÄ«dinÄjuma atslÄ“dza visas komunikÄcijas.
RÄ«kojumu par ziedu veikala atstÄšanu bez elektrÄ«bas un Å«dens izdevis vienpersonÄ«gi domes MÄjokļu un vides departamenta direktors Anatolijs Ä»eksejenko. Kas nerada izbrÄ«nu, jo tieši viņš JÄņa Ä€pÄ«ša kriminÄllietas materiÄlos tiek minÄ“ts kÄ persona, kuram jÄsaņem labums no pieprasÄ«tÄ kukuļa.
AttiecÄ«gÄ konfliktsituÄcija savu risinÄjumu atrada tiesÄ, kura izdeva nolÄ“mumu par Å«dens un elektrÄ«bas atjaunošanu, taÄu, ņemot vÄ“rÄ attiecÄ«gÄ uzņēmÄ“ja darbÄ«bas specifiku (ziedu tirdzniecÄ«ba) par komunikÄciju atslÄ“gšanas laiku uzņēmÄ“jam radÄs zaudÄ“jumi 3000 eiro apmÄ“rÄ.
2017. gada augustÄ noslÄ“dzÄs tiesvedÄ«ba, kura pilnÄ«bÄ apmierinÄja uzņēmÄ“ja prasÄ«bu, un šobrÄ«d no MÄjokļu un vides departamenta budžeta tiks atmaksÄta iespÄ“jamÄs korumpanta neveiksmÄ«gas atriebÄ«bas sekas.
Lai nostiprinÄtu varu un bÅ«tu iespÄ“jams veikt apšaubÄmus darÄ«jumus, esošÄs domes varas partijas vÄ“l neskaitÄmos citos amatos iekÄrto savus – sistÄ“mai piemÄ“rotus darbiniekus. ProfesionÄlÄ piemÄ“rotÄ«ba nav svarÄ«ga, svarÄ«gi, lai SistÄ“mai bÅ«tu uzticami kalpotÄji.
AttiecÄ«gÄ kÄrtÄ«ba ir ļoti aktuÄla arÄ« MÄjokļu un vides departamentÄ, kur pie amatiem ir tikusi gan Anatolija Ä»eksejenko sieva, gan no pirmÄs laulÄ«bas dzimušÄ dÄ“la sieva, gan esošÄs dzÄ«ves biedrenes draudzenes utt. Protams, jo tÄlÄka radniecÄ«ba no departamenta direktora, jo zemÄks amats, kurÄ, iespÄ“jams, pat nÄkas pildÄ«t kÄdus pienÄkumus.
AplÅ«kojot ienÄkumus kaut vai tikai dzÄ«vesbiedrei Ilonai Dumantei, kura ir noformÄ“ta MÄjokļu un vides departamenta Finanšu pÄrvaldes priekšnieces amatÄ, var secinÄt, ka viņas amata alga veido tuvu 2000 eiro, kas astoņu gadu laikÄ ir vairÄk par 210 000 eiro, ņemot vÄ“rÄ piemaksas un pabalstus, kuri dzÄ«vesbiedrei vienmÄ“r tiek dÄsni izmaksÄti.
RÅ«pÄ«gi izskatot visas MÄjokļu un vides komitejas un RÄ«gas domes sÄ“des, kurÄs departaments ir ziņojis par budžetu vai par budžeta grozÄ«jumiem, kas ir tiešie Ilonas Dumantes amata pienÄkumi, redzams, ka minÄ“tÄ persona ne reizi nav uzstÄjusies ar ziņojumu, ne arÄ« sniegusi kÄdu paskaidrojumu…”
Kušakovs nometa planšeti pie malas tik nikni, ka tÄs korpuss notankšÄ·Ä“ja vien, atsitoties pret plauktiņa malu. BļaÄ£, kÄ viņam bija noriebušÄs šÄ«s kļauzas un verveļi.
Viens un tas pats, viens un tas pats – un jau gadiem ilgi. TurklÄt sliktÄkais bija tas, ka visi šie raksteļi, visas sÅ«dzÄ«bas un vaimanas bija tikai niecÄ«ga daļa no patiesÄ«bas. Kuram citam to bija zinÄt, ja ne viņam.
Divdesmit gadu vecumÄ, kad Nils vÄ“l šad un tad amatieriski nodarbojÄs ar boksu, viņš bija svara kategorijÄ lÄ«dz septiņdesmit vienam kilogramam. Tagad bija jau tuvu simtam, brīžam pat pÄri. KÄpjot uz svariem, uz drÄ“bÄ“m vien visu klÄtnÄkušo svariņu norakstÄ«t nevarÄ“ja. Lai gan viņš vÄ“l jutÄs pietiekami jauns un sprigans, šie klÄt nÄkušie trÄ«sdesmit kilogrami tomÄ“r vilka uz leju.
It kÄ neko nejuta, nejuta, nejuta – un tad vispirms pienÄca brÄ«dis, kad viņš saprata, ka nekÄdus padsmit kilometrus dienÄ noskriet vairs nevar, jo tÄ vienkÄrši var ņemt un nosprÄgt. PamÄ“Ä£inÄja vairÄk – un tiešÄm gandrÄ«z nosprÄga. Sekoja vÄ“l viens brÄ«dis, kad atnÄca atziņa, ka arÄ« skriešanai pa asfaltu ir jÄliek punkts. Simt kilogramu – tas nozÄ«mÄ“ja, ka vienkÄrši vairs netur ceļgali.
Tieši tÄpat bija ar visu to, kas viņam aizvadÄ«tajos gados bija pieÄ·Ä“ries “lielajÄ” politikÄ, – it kÄ jau dzÄ«vot netraucÄ“ja, pat zinÄmÄ mÄ“rÄ bija vajadzÄ«gs un nepieciešams, taÄu vienalga vilka uz leju. ReizÄ“m pat ļoti bÅ«tiski. TÄ, ka nevarÄ“ja saprast – kÄ kustÄ“ties tÄlÄk. Un pienÄca brÄ«dis, kad arÄ« šeit ceļgali vairs neturÄ“ja…
Ar nostalÄ£iju viņš atcerÄ“jÄs laiku, kad kaut kÄdÄ pašam neizprotamÄ un mistiskÄ veidÄ tikko bija iepeldÄ“jis galvaspilsÄ“tas mÄ“ra amatÄ, tajÄ kaut cik nostabilizÄ“jies un jutÄs tik viegli, tik labi, ka pat sarunÄs ar vÄ“lÄ“tÄjiem varÄ“ja atļauties paust sajÅ«smu par to, cik atšÄ·irÄ«gs gan viņš ir no visiem iepriekšÄ“jiem mÄ“riem.
VarÄ“ja viņš, piemÄ“ram, aizbraucot uz kÄdu skolu un klausoties pedagogu vaimanÄs un lÅ«gumos, godÄ«gi pateikt: atvainojiet, mīļie, bet nekÄdu baseinu mÄ“s jums nevarÄ“sim atjaunot, naudas nav. Šogad nevarÄ“sim un arÄ« nÄkamgad nevarÄ“sim, tÄds nu es esmu mÄ“rs – vadu nabadzÄ«gu pilsÄ“tu, un naudas nav daudz, bet esmu pret jums godÄ«gs un daru, ko varu.
Nu jau kur tie gadi, kopš šÄ« viegluma sajÅ«ta bija pazudusi – ja skatÄ«tos uz lietÄm reÄlistiski, laikam taÄu uz visiem laikiem. Protams, kuram gan labÄk par Kušakovu zinÄt, ka viss vienreiz beidzas. PÄ“c iepriekšÄ“jÄs Ä«sÄs laulÄ«bas viņam par to nebija ne mazÄko šaubu. TaÄu tÄs tur beigas, bļaÄ£, vismaz nevarÄ“ja nepamanÄ«t, kaut iestÄjÄs tÄs tÄpat soli pa solim.
Lai gan arÄ« šÄ«s… jÄ, tieši tÄpat vienudien viņš pamanÄ«ja, kur ir iestidzis. Kaut, goda vÄrds, nekad viņam nebija bijis šÄdas vÄ“lmes – apaugt ar simtiem un tÅ«kstošiem ļaužu, kuri nebija ne Ä«paši spÄ“jÄ«gi, ne talantÄ«gi, ne Äakli, ne… Nu nekÄdi viņi nebija, toties visi kÄ viens skatÄ«jÄs viņam mutÄ“, bija no viņa atkarÄ«gi un gatavi izpatikt, jÄ, gatavi gandrÄ«z uz visu, tikai ne uz kÄrtÄ«gu darbu.
TajÄ pašÄ laikÄ bez viņiem viņš iztikt vairs nevarÄ“ja. Viņi visi bija ar kaut ko saistÄ«ti. Visi bija ielikti amatos vai tikuši pie pašvaldÄ«bas pasÅ«tÄ«jumiem nevis tÄpat vien, bet tÄpÄ“c, ka kÄds kaut ko bija palÅ«dzis, kÄds kaut ko bija parÄdÄ, kÄdam kaut kÄdu sÄ«kumu, varbÅ«t vienkÄrši mazu pateicÄ«bu bija parÄdÄ pats Kušakovs. Un tÄ tÄlÄk, un tÄ tÄlÄk.
Tikai pamÄ“Ä£inot nocirst kÄdu gabaliņu vienÄ tÄ«mekļa galÄ, tas pilnÄ«gi neprognozÄ“jamÄ veidÄ atsauktos citÄ. Pat viņa preses dienestÄ šÄdu pusparazÄ«tu bija bez sava gala – nevienam vairs nevajadzÄ«gu izbijušu žurnÄlistu un šÄ tÄ apÄrstÄ“tu alkoholiÄ·u, kuru slinkumu un nevarÄ«bu nejaudÄja pÄrspÄ“t pat bailes pazaudÄ“t pÄ“dÄ“jo darbavietu savÄ mūžÄ.
Kaut kÄdÄ mÄ“rÄ viss šis mehÄnisms viņam atgÄdinÄja paša organismu – kÄdreiz tik trenÄ“tu un efektÄ«vu, bet tagad tauciņiem apaugušu, nedaudz ierÅ«sÄ“jušu, lieko kilogramu nomÄktu. Latviski šÄda termina laikam nebija, bet krieviski tas saucÄs– “obrjuzg”…
VÄ“l sliktÄk bija tas, ka aizvien biežÄk nÄcÄs melot, izlikties, solÄ«t. VÄrdu sakot, darÄ«t tieši to, ko viņš tajos vecajos, labajos laikos ar tÄdu lielisku viegluma sajÅ«tu varÄ“ja nedarÄ«t, paklusÄm iesmejot par tiem, kuri dabÅ«ja katru gadu domÄt jaunus melus – kÄpÄ“c tagad jaunÄ baseina vÄ“l nav, bet nÄkamgad vai, vÄ“lÄkais, pÄ“c pÄris gadiem noteikti bÅ«s.
Tagad šie meli viņam bija jÄizgudro pašam. Neviens no neskaitÄmajiem savÄktajiem parazÄ«tiem jau Ä«sti palÄ«dzÄ“t nespÄ“ja, tiem viss bija jÄsagremo un jÄiebÄž mutÄ“. TurklÄt pÄ“dÄ“jÄ laikÄ viņš ik pa brÄ«dim sÄka pieÄ·ert sevi pie domas, ka pat Ä«sti vairs nemÄ“Ä£ina visu izdomÄt un pÄrdomÄt tik perfekti kÄ savulaik. VienkÄrši tam nebija jÄ“gas.
PÄrÄk daudz iepriekšÄ“jos gados bija sasolÄ«ts, turklÄt sasodÄ«tais divdesmit pirmais gadsimts izrÄdÄ«jÄs Ä«sta sodÄ«ba tÄdÄ ziņÄ, ka pÄrÄk daudzi solÄ«jumi bija ierakstÄ«ti un visÄdi citÄdi fiksÄ“ti. Atlika tikai kaut ko publiski paziņot – un kÄrtÄ“jais okšÄ·eris izvilka no nez kÄdiem arhÄ«viem kÄrtÄ“jo nez kad doto solÄ«jumu. Labi tikai, ka viņa elektorÄtam šÄda kÄrtÄ“jÄ pieÄ·eršana melos neko nenozÄ«mÄ“ja.
Bet arÄ« – cik ilgi? Pat gandrÄ«z vai mūžsenais kompanjons un politpartneris Andris Meriks, lai cik dziļi bÅ«tu iekšÄ visdažÄdÄkajÄs shÄ“mÄs un shÄ“miņÄs, par kuru bÅ«tÄ«bu bieži vien nebija skaidrÄ«bas arÄ« pašam Kušakovam, pÄ“dÄ“jÄ gada laikÄ jau vairÄkkÄrt bija sÄcis bubinÄt – tÄ nevarÄ“s mūžīgi, tas vienreiz beigsies, kaut ko vajadzÄ“tu mainÄ«t, citÄdi nÄkamajÄs vÄ“lÄ“šanÄs nekas vairs nepalÄ«dzÄ“s.
Kušakovam gan arÄ« nebija nekÄdu ilÅ«ziju par nÄkamajÄm pašvaldÄ«bu vÄ“lÄ“šanÄm. Viņš nebija nekÄds labais matemÄtiÄ·is, bet tÄdam arÄ« nevajadzÄ“ja bÅ«t, lai skaidri saprastu – finansiÄlais gals pašvaldÄ«bai tuvojÄs neglÄbjami un strauji.
Pietika ar viņa ekonomista izglÄ«tÄ«bu un elementÄru veselo saprÄtu, lai nebÅ«tu šaubu: nÄkamajÄs domes vÄ“lÄ“šanÄs viņš un viņa partija patiesÄ«bÄ nemaz nedrÄ«kstÄ“ja uzvarÄ“t. VajadzÄ“ja, lai uzvar kÄds cits, kurš tad arÄ« varÄ“s cÄ«nÄ«ties uz nebÄ“du. SavukÄrt viņiem uz to laiku vajadzÄ“ja spert soli tÄlÄk.
PatiesÄ«bÄ Kušakovs nespÄ“ja saprast – kÄ tas tÄ varÄ“ja notikt? KÄ viss varÄ“ja aiziet tik tÄlu? Pa kuru laiku? Un kur šo laiku bija pavadÄ«jis viņš pats – tÄds, kÄds viņš sev vienmÄ“r bija paticis un kÄds arÄ« centÄs bÅ«t, cik nu vien tas bija iespÄ“jams?
Viņš vienmÄ“r bija pietiekami reÄlistiski raudzÄ«jies uz savÄm intelektuÄlajÄm spÄ“jÄm un iespÄ“jÄm – nu, izņemot stulbo gadÄ«jumu ar maratonu, kas viņam gandrÄ«z bija izrÄdÄ«jies liktenÄ«gs.
JÄ, bija cilvÄ“ki, kuriem intelekta bija nesalÄ«dzinÄmi vairÄk, taÄu tas ne vienmÄ“r bija galvenais. SvarÄ«gÄk bieži vien bija, pirmkÄrt, censties un, otrkÄrt, izmantot iespÄ“jas vai, vÄ“l labÄk, pašam tÄs radÄ«t.
Pamatu attieksmei pret dzÄ«vi viņam droši vien deva mÄte, kas lÄ«dzÄ«gi daudziem krievu vecÄkiem dÄ“lam jau kopš bÄ“rnÄ«bas borÄ“ja – ja tu gribi te palikt un strÄdÄt, un kaut ko arÄ« sasniegt, tev jÄbÅ«t vismaz nedaudz labÄkam par “titulnÄciju”. Tiesa, neko Ä«paši viņš šajÄ runÄšanÄ neklausÄ«jÄs, jo pietiekami agri aptvÄ“ra, ka paši vecÄki gan Ä«paši nebija centušies.
Abi viņa vectÄ“vi bija padomju militÄristi, un arÄ« tÄ“vs un mÄte ar savÄm Ä£imenÄ“m bija, lai kÄ viņam nepatiktu šis apzÄ«mÄ“jums, tipiski migranti. VecÄki bija ar augstÄko izglÄ«tÄ«bu – tÄ“vs bija inženieris, mÄte skolÄ mÄcÄ«ja literatÅ«ru, taÄu ne viens, ne otrs neuzskatÄ«ja par nepieciešamu kaut jel cik iemÄcÄ«ties latviešu valodu. ArÄ« naturalizÄcijas procesu viņi neuzskatÄ«ja par sev piemÄ“rotu un tÄ arÄ« nomira nepilsoņu statusÄ.
TaÄu vienlaikus abi bija pietiekami reÄlistiski domÄjoši ļaudis – un to no viņiem pÄrņēma arÄ« Nils. Vai arÄ« tas vienkÄrši bija gÄ“nos. Imanta nebija Ä«stÄ vieta, kur uz ielas iemÄcÄ«ties latviski, un vidusskolas pÄ“dÄ“jÄ klasÄ“ viņam šis tas jau pielÄ“ca pietiekami skaidri, lai saņemtos, atmestu ar roku boksam un citÄdÄm neperspektÄ«vÄm nodarbÄ“m un visu gadu cÄ«tÄ«gi apmeklÄ“tu latviešu valodas privÄtstundas. Un – jÄ, tas tiešÄm atmaksÄjÄs.
PÄ“c tam ÄrkÄrtÄ«gi nozÄ«mÄ«ga izrÄdÄ«jÄs žurnÄlistikas skola. IegÅ«tie kontakti un vÄ“rojumi – kÄ kas notika reÄlajÄ dzÄ«vÄ“ – bija ļoti vÄ“rtÄ«gi. Bet varbÅ«t vÄ“l svarÄ«gÄk bija tas, ka viņam vajadzÄ“ja ļoti daudz strÄdÄt ar pilnÄ«gi svešu, nekad iepriekš neapzinÄtu informÄciju. RezultÄtÄ neatlika nekas cits, kÄ to iemÄcÄ«ties. Un iemÄcÄ«ties arÄ« vÄ“l citu, vÄ“lÄkajÄ dzÄ«vÄ“ daudz svarÄ«gÄku iemaņu – spÄ“ju tÄ“lot, ka priekšÄ noliktÄ informÄcija tev ir saprotama un skaidra.
SavukÄrt vÄ“l par vienu skolu viņam bija jÄteic lielais paldies savam politiskajam skolotÄjam JÄnim DurbanoviÄam. Protams, gadu gaitÄ abiem bija gÄjis visÄdi, taÄu ne jau tÄpat vien tieši DurbanoviÄu viņš aicinÄja uz kÄzÄm par liecinieku.
Tas bija DurbanoviÄs, kas bija viņam iemÄcÄ«jis – politikÄ absolÅ«ti galvenais ir pareizi komunicÄ“t ar cilvÄ“kiem. Saturs – jÄ, protams, arÄ« tas ir svarÄ«gi, bet tas nav vissvarÄ«gÄkais. Daudz nozÄ«mÄ«gÄk ir izvÄ“lÄ“ties pareizo formu – kÄ tu stÄsti to, ko tu stÄsti.
“Politiskais papa”, kÄ viņš reizÄ“m pie sevis dÄ“vÄ“ja DurbanoviÄu, gan bija teicis drusku citÄdi: tu, Nil, vari pazaudÄ“t pareizu saturu, ja to pasniedz nepareizÄ formÄ. SavukÄrt viņš pÄ“c pÄris gadiem mÄ“ra amatÄ nonÄca pie nedaudz cita secinÄjuma – satura pareizums vai nepareizums nemaz nav tik svarÄ«gs, ja tu to pareizi pasniedz. TÄ, lai publikai patÄ«k. TÄ, lai publika ir sajÅ«smÄ.
TÄ viņš arÄ« sekmÄ«gi – vismaz ilgu laiku bija šÄ·itis, ka sekmÄ«gi, – vadÄ«ja gadus galvaspilsÄ“tas mÄ“ra postenÄ«. VajadzÄ“ja parÅ«pÄ“ties par publiku un vajadzÄ“ja parÅ«pÄ“ties arÄ« par savu komandu, saviem atbalstÄ«tÄjiem, savu, tÄ sacÄ«t, personisko infrastruktÅ«ru. CitÄdi nevarÄ“ja – politikÄ viens nebija cÄ«nÄ«tÄjs.
ViÅ†Ä vienmÄ“r, jau kopš skolas gadiem, bija mitis sacensÄ«bas gars, pÄ“dÄ“jÄ klasÄ“ viņam ar draugiem jau bija Ä«sta “gonka”, un arÄ« politikÄ jau viss patiesÄ«bÄ bija tieši tÄpat. “Gonka” bija un palika “gonka”. AtslÄbt nedrÄ«kstÄ“ja, vienmÄ“r vajadzÄ“ja bÅ«t priekšÄ visiem pÄrÄ“jiem – tas bija galvenais.
SavukÄrt tas, kÄdas stratÄ“Ä£ijas un taktikas izmantot, – tÄs jau bija tikai detaļas, nekas vairÄk kÄ detaļas. Kam pietika ar solÄ«jumiem un komunikÄciju, tiem viņš neko vairÄk arÄ« nepiedÄvÄja – kÄpÄ“c gan velti tÄ“rÄ“ties? TÄ“riņu pilnÄ«gi pietika, lai uzturÄ“tu savas atbalsta komandas.
Atbalsta komandas savukÄrt bija divas – lielÄ un mazÄ. LielÄ bija elektorÄts, kuram vajadzÄ“ja pabalstus, transportu, lÄ“tus tarifus un vÄ“l visvisÄdas “podaÄkas”. Bija dÄrgi, bet atmaksÄjÄs – un tÄ jau galu galÄ nebija viņa personÄ«gÄ nauda. Un arÄ« tÄ ne, kuru prasÄ«ja mazÄ atbalsta komanda – visi šie pusparazÄ«tu simti un tÅ«kstoši, kuri viņu kaitinÄja, bet bez kuriem nevarÄ“ja iztikt.
Viņš lieliski atcerÄ“jÄs to brÄ«di, kad bija palÅ«dzis Finanšu departamentam virkni skaitļu, no kuriem bez grÅ«tÄ«bÄm varÄ“ja izskaitļot – kad tieši pienÄks X brÄ«dis. Tas brÄ«dis, kad iestÄsies… nÄ“, protams, ne jau nu akurÄt bankrots, nÄ“, gandrÄ«z miljona pilsÄ“tai bija diezgan pagrÅ«ti nobankrotÄ“t.
TaÄu no viņa viedokļa tas bija gandrÄ«z tikpat slikti – skaitļi rÄdÄ«ja, ka apmÄ“ram gadu pÄ“c nÄkamajÄm pašvaldÄ«bu vÄ“lÄ“šanÄm iestÄsies brÄ«dis, kad vajadzÄ“s kardinÄli samazinÄt lielÄko daļu no viņa elektorÄta uzpirkšanas programmÄm, vienlaikus mÄ“Ä£inot pÄrstrukturÄ“t pašvaldÄ«bas uzņēmumu parÄdus.
JÄ, un vÄ“l arÄ« pÄrdot lielu daudzumu pašvaldÄ«bas Ä«pašumu, lai kaut cik savilktu kopÄ galus, celt visvisÄdus tarifus, samazinÄt pÄrvaldes aparÄtu, lÄ«dz ar ko ienÄkumus un attiecÄ«gi arÄ« lojalitÄtes pamatu zaudÄ“tu simti viņa “atbalsta komandas” pÄrstÄvju…
SliktÄkais bija tas, ka no tÄ visa nebija reÄlas izejas – tas bija nenovÄ“ršami. VarÄ“ja atgadÄ«ties pusgadu, varbÅ«t gadu vÄ“lÄk, bet palÄ«dzÄ“t nevarÄ“ja nekas. Kušakovs bija nolemts ar visiem saviem politiskajiem kompanjoniem.
Pat cerÄ«ba, ka pašvaldÄ«bu vÄ“lÄ“šanÄs uzvarÄ“s citi un tos tad arÄ« izdosies uzdot par grÄ“kÄžiem, neizskatÄ«jÄs diez cik perspektÄ«vi. Viņš pietiekami labi zinÄja savus oponentus – lai cik nevarÄ«gi citÄs lietÄs, skaÄ¼Ä bļaušanÄ un vainÄ«go meklÄ“šanÄ viņi bija Ä«sti profesionÄļi.
TurklÄt mÄ“rs pietiekami labi pazina arÄ« pats sevi, – lai kÄdas bÅ«tu izredzes, viņš vienkÄrši nespÄ“tu apzinÄti zaudÄ“t vÄ“lÄ“šanÄs. MandÄtu zaudÄ“šana pagÄjušajÄs vÄ“lÄ“šanÄs, lai arÄ« neko Ä«pašu nenozÄ«mÄ“ja no praktiskÄ viedokļa, viņam bija radÄ«jusi gandrÄ«z vai fiziskas sÄpes.
Nekad viņam vÄ“l nebija bijis tik grÅ«ti atmest smÄ“Ä·Ä“šanu kÄ šoreiz – pat parasti efektÄ«vie “Nicorette” plÄksteri nepalÄ«dzÄ“ja, lai gan viņš staigÄja, aplipinÄjies ar tiem no galvas lÄ«dz kÄjÄm.
Bija tikai viena izeja – nevis gatavoties kritienam, bet spert soli uz priekšu, uz augšu. Uzvarai Saeimas vÄ“lÄ“šanÄs pašai par sevi nebija nekÄdas jÄ“gas, to viņa partija “SaticÄ«ba” bija izbaudÄ«jusi jau iepriekš. TaÄu, ja šoreiz beidzot izdotos sastÄdÄ«t valdošo koalÄ«ciju un pÄ“c tam arÄ« valdÄ«bu…
JÄ, tas viņa mazo problÄ“mu atrisinÄtu. Protams, galvaspilsÄ“ta vienalga nonÄktu defolta priekšÄ, taÄu tad jau viņa rÄ«cÄ«bÄ bÅ«tu visas valsts resursi – un tÄ bija cita lieta.
TaisnÄ«ba, šÄ« valsts neizskatÄ«jÄs pÄ“c ilgdzÄ«votÄjas, un viņam nebija ne mazÄkÄs pÄrliecÄ«bas, ka arÄ« viņa bÄ“rni dzÄ«vos neatkarÄ«gÄ Latvijas RepublikÄ. TaÄu nebija jÄ“gas domÄt tik ilgu laiku uz priekšu.
ProblÄ“ma, kas bija viņa priekšÄ, prasÄ«ja steidzamu risinÄjumu. Nelaime tikai tÄ, ka viņam nebija ne brÄ«numnÅ«jiņas, ar ko šo iespÄ“jamo risinÄjumu Ä«stenot, ne arÄ« kÄdas pazÄ«stamas fejas, kas šo nÅ«jiņu spÄ“tu atnest.
Lai gan… ja tÄ nopietnÄk padomÄtu… šÄ« taÄu arÄ« bija tikai “gonka”, nekas cits kÄ “gonka”. Un normÄlÄ “gonkÄ”, ja nu nepietika ar paša motora jaudu, vienmÄ“r bija visvisÄdas citas iespÄ“jas.
Ne tikai kaut ko jau laikus sarunÄt ar citu komandu, bet arÄ« pierunÄt uz sadarbÄ«bu citas komandas pÄrstÄvi, varbÅ«t pat kapteini vai treneri. Un vÄ“l taÄu bija arÄ« tiesneši – arÄ« tie ne vienmÄ“r bija simtprocentÄ«gi taisnÄ«gi un neuzpÄ“rkami.
Jo vairÄk Kušakovs domÄja, jo cietÄka pÄrliecÄ«ba radÄs – iespÄ“jas noteikti ir, tÄs vienkÄrši ir jÄspÄ“j saskatÄ«t. Vai arÄ« radÄ«t pašam.
22. nodaļa. Nils Kušakovs
Resnais tusnis DurbanoviÄs, protams, bija reti kaitinošs tips ar visÄm savÄm Latgales budža Ä«patnÄ«bÄm, reindžroveriem, tikpat tusnÄ«gajiem sievišÄ·iem un “konspiratÄ«vajÄm” mÄjÄm un dzÄ«vokļiem. Faktiski visas baumas par viņu nesaskaņÄm bija patiesas.
Bet tai pašÄ laikÄ abi bija kÄ roka ar cimdu – un tam bija savi iemesli. Kaut kÄ tÄ bija sanÄcis, ka DurbanoviÄs bija faktiski vienÄ«gais cilvÄ“ks pasaulÄ“, ar kuru Nils Kušakovs varÄ“ja parunÄties pilnÄ«gi atklÄti. Nu, okei, gandrÄ«z pilnÄ«gi atklÄti. ArÄ« nebija slikti.
MÅ«su dienÄs iespÄ“ja atklÄti izrunÄties bija liela un dÄrgi maksÄjoša greznÄ«ba – vai arÄ« viens no ekstrÄ“mÄkajiem un riskantÄkajiem sporta veidiem, ja tÄ varÄ“tu teikt. Desmiti un simti cilvÄ“ku par to bija pÄrliecinÄjušies uz savas Ädas. Gudri ļaudis teica, ka ir tikai viens puslÄ«dz drošs veids, kÄ izrunÄt visnopietnÄkÄs lietas, nebaidoties no svešÄm ausÄ«m, – iepeldÄ“t jÅ«rÄ pÄrsimt metrus no krasta un tur arÄ« runÄt.
ŠajÄ dÄ«vainajÄ ieteikumÄ bija sava dzelžaina loÄ£ika – vienÄ«gais objekts, pie kÄ varÄ“ja piestiprinÄt mikrofonu, šÄdÄ situÄcijÄ bija gandrÄ«z pliks cilvÄ“ks, plus vÄ“l vajadzÄ“ja parÅ«pÄ“ties par ierakstu iekÄrtas Å«densnecaurlaidÄ«gumu. TurklÄt visi šie tehniskie brÄ«numi, visticamÄk, vienalga izrÄdÄ«tos pilnÄ«gi bezjÄ“dzÄ«gi, – sarunas ierakstÄ«šana bija faktiski nesavienojama ar viļņu Äalu.
Bet kÄda nu iepeldÄ“šana jÅ«rÄ vÄ“lÄ rudenÄ« – Kušakova dzÄ«vÄ“ pilnÄ«gi pietika ar maratonu uz paÄ£irÄm. NÄcÄs apmierinÄties ar dÄrgo variantu – sešciparu summu maksÄjošu ÄemodÄniņu, kurš padarÄ«ja neiespÄ“jamu jebkÄdu elektronisku ierÄ«Äu darbÄ«bu vairÄku desmitu metru rÄdiusÄ.
Šis bija salÄ«dzinoši jauns, iegÄdÄts tikai pirms dažiem mÄ“nešiem. IepriekšÄ“jo pilnÄ«gi glupÄ kÄrtÄ bija savÄkusi Drošuma policija, un labi, ka atradÄs uzticams partijas biedrs, kurš paņēma vainu uz sevi. ŠajÄ bezgala tiesiskajÄ valstÄ« cilvÄ“kiem bija ar likumu liegts aizsargÄt savas sarunas no noklausÄ«šanÄs.
NÄcÄs pielÄgoties, neko darÄ«t. VajadzÄ“ja pamatÄ«gi investÄ“t tehnoloÄ£iskajos sasniegumos un nedaudz, nedaudz riskÄ“t. Toties varÄ“ja runÄt gandrÄ«z brÄ«vi, ar sev pierastiem izteicieniem, iztiekot arÄ« bez ikdienas oficiÄlajÄ dzÄ«vÄ“ apriebušÄs valsts valodas.
– Nah tevi, Å…iluška, ar visÄm tavÄm sarežģītajÄm lietÄm un tavu dolbanuju filozofÄ“šanu. Mums ir trÄ«s jautÄjumi, kas jÄatrisina, un tas arÄ« ir viss. Ä»oti vienkÄrši. – DurbanoviÄs kÄ parasti kaÄ·i aiz olÄm velti nestaipÄ«ja.
– Nu, nu, davai, pÄ“c kÄrtas!
– Ir tas mazÄkais – mums, protams, atkal vajadzÄ“s savas vietas SaeimÄ, nah. Bet tas ir tas mazÄkais. TrÄ«sdesmit piecas, trÄ«sdesmit astoņas, nu, kaut vai Äetrdesmit. Labi, nebÅ«s Äetrdesmit, bet tas nav svarÄ«gÄkais, nah. Pat ja mums bÅ«tu Äetrdesmit, tie ujeboki atkal mÅ«s atstÄs opozÄ«cijÄ. Un tÄpÄ“c arÄ« tas nav tas, kas mums ir galvenais, nah.
– Davai, davai, koļījies, Jaņis! – Kušakovam šÄ·ita, ka viņam ir pietiekami skaidrs, uz ko velk DurbanoviÄs, bet labÄk bija, lai tas tiek izteikts skaidri un nepÄrprotami.
– Labi, labi. TÄtad, lai mÄ“s šoreiz dabÅ«jam to, kas mums pienÄk, un beidzot veidojam valdÄ«bu, mums vajag vÄ“l vienus ar drošÄm divdesmit, divdesmit piecÄm vietÄm klÄt. Ne mazÄk, bļa. Labi, astoņpadsmit sliktÄkajÄ gadÄ«jumÄ. Tad mÄ“s taisÄm koalÄ«ciju, visu godÄ«gi, nah, vienkÄrši ahujenna godÄ«gi sadalÄm, un viss ir ÄikiniekÄ.
– ElementÄri, Janka, tu mums kÄ tÄds Ä€dolfs, bļa, ar visu savu Barbarosu… – Cik gan ilgi varÄ“ja runÄt pašsaprotamas lietas?
– JÄ, tikai tÄds mazais sÄ«kums – kur šos te ar divdesmit, divdesmit pieciem mandÄtiem dabÅ«t? Atkal vÄ“lÄ“šanas bÅ«s garÄm, atkal visi šitie vibļadoki paziņos, ka viņi ir ahujennie latvieši un ar mums viņiem nav nekÄdas darÄ«šanas. Un viss, sosi huj!
JÄ, to Kušakovs ļoti labi zinÄja – tÄ tas bija noticis iepriekš, tÄ, visticamÄk, notiks arÄ« šoreiz. RÄ«ga bija viņējÄ. NekÄda rakstiska vienošanÄs par to nebija slÄ“gta, taÄu – jÄ, RÄ«ga bija viņējÄ, tur neviens nopietni netaisÄ«jÄs lÄ«st iekšÄ un traucÄ“t viņam dzÄ«vot. Toties ceļš uz varu valstÄ« viņam un viņējiem bija neglÄbjami liegts.
Ja vien kaut kÄdÄ veidÄ neizdosies lauzt spÄ“ku samÄ“ru, vÄ“lÄ“šanas paies un atkal visi “latviskie” spÄ“ki, lai cik pretrunÄ«gi bÅ«tu visÄs jomÄs, ņems un apvienosies tieši uz šÄ« te smieklÄ«gÄ “latviskuma” pamata. Un tad tos Äetrus gadus dzÄ«vos kÄ trÄ«s lopiņi no fabulas, tomÄ“r kaut kÄ kopÄ sadzÄ«vos.
SavÄ ziÅ†Ä Kušakovam tas pat bija izdevÄ«gi – vajadzÄ«bas gadÄ«jumÄ vienmÄ“r ar kÄdu no lopiņiem varÄ“ja individuÄli vienoties. Bet izskatÄ«jÄs, ka DurbanoviÄam šoreiz bija citas domas un citi plÄni. Lieeeeeli plÄni.
– Å…il, tÄ nevar turpinÄties mūžam! Nevar, bļa! TÄ vienkÄrši nav taisnÄ«gi. Ja viņi lÄ«dz šim ir varÄ“juši vienoties, tad šoreiz jÄatrod risinÄjums, lai viņi vienoties nespÄ“j, bļa! Lai, nah, mÄ“s viņiem esam pieņemamÄki nekÄ viņi viens otram! Viss! Ir jÄrada apstÄkļi, lai viņi nespÄ“j savÄ starpÄ vienoties! Un viss kÄrtÄ«bÄ!
DurbanoviÄs acÄ«mredzami bija zirgÄ un nokÄpt netaisÄ«jÄs.
– PadomÄ, bļa, Å…il! Tas ir pilnÄ«gi iespÄ“jams! Oligarhu lieta, bļa, tÄdÄ ziÅ†Ä bija vienkÄrši lieliska. Labi, par to mÄ“s tagad detaļÄs nerunÄsim, ja nu biedrs majors klausÄs, nesagÄdÄsim viņam to prieku. Bet principÄ, Å…iluška! Mums vajag izdomÄt, kÄ nepieļaut, lai viņi vienojas. RadÄ«t apstÄkļus, lai viņi nespÄ“tu vienoties. Un, ja nespÄ“s, tad vienu no viņiem mÄ“s varÄ“tu paņemt. JautÄjums tikai – kuru, bļa? Kurš ir vÄjais posms?
Te beidzot Kušakovam bija, ko teikt. Par šo tÄ“mu viņš jau iepriekš bija domÄjis – un ne tikai domÄjis vien.
– Redzi, Janka, tu jau pat nezini, kas šoreiz sanÄks ar vÄ“lÄ“šanÄm. Okei, stulbie nacionÄļi bÅ«s, viņiem ir viņu elektorÄts–hujelektorÄts, padsmit vietas dabÅ«s. Tad bÅ«s durašisti–SviÄ·isti, ko viņi dabÅ«s, hujviņzina. Un tad zaļzemnieki un varbÅ«t vÄ“l kÄds, kaut kÄdi reÄ£ionÄļi vai kas – nu kas to tagad var pateikt, kÄ kÄrtis saliksies. VarbÅ«t pat vecie jaunie jenoti pieciem procentiem tiks pÄri. Un tad bÅ«s liela jezga!
– JÄ, Å…il, bļa, tieši tÄ! Tad bÅ«s liela jezga, un mums bÅ«s lielÄka iespÄ“ja ar kÄdu vienoties.
– Nu, bet ar kuru to domÄ tÄ vienkÄrši vienoties? Ar zaļzemniekiem? JÄ, viņi visu vienmÄ“r rÄ“Ä·ina. To–sjo, šurpu turpu, nauda, izdevÄ«gums, amati, fondi. Bet šoreiz? Viņi taÄu ir pat oficiÄli nosolÄ«jušies, ka pÄ“c vÄ“lÄ“šanÄm ar “SaticÄ«bu”, nah, nekÄdÄ gadÄ«jumÄ.
– Nuuuuu, Å…iluška, ko tu te mani smÄ«dini. Zini, cik cilvÄ“kus Embergs mÅ«Å¾Ä ir uzmetis? DomÄ, viņš ar Figmani, Tuklavu, KluÄinski un pÄrÄ“jiem arÄ« savus stulbos vÄ“lÄ“tÄjus neuzmetÄ«s, ja vajadzÄ“s?
– Nezinu, nezinu… – Kušakovs patiešÄm ļoti šaubÄ«jÄs, vai ar zaļzemniekiem kaut kas var sanÄkt. NÄ“, sanÄkt, protams, varÄ“ja. Par to, ka teorÄ“tiski viņi bÅ«tu gatavi sadarboties, šaubu nebija. Jau pašlaik bija virkne jautÄjumu, kuros viņi spÄ“ja sadarboties pat izcili labi.
Bet šitÄ – visu acu priekšÄ? Tas varÄ“tu izmaksÄt ļoti dÄrgi – gan naudÄ, gan amatos, gan ietekmÄ“. Ja vispÄr bÅ«tu nopÄ“rkams. Skaidrs, ka pretÄ« Embergs gribÄ“s arÄ« kÄdus lielus kumosus RÄ«gÄ, bet te jau tÄpat viss bija kÄ anekdotÄ“ – visu ir daudz, bet visa ir maz.
DurbanoviÄs gan, izskatÄs, zinÄja.
– A tu, Å…il, vÄ“l par ko citu padomÄ, bļa! Atceries – vÄ“l ir tÄda SviÄ·e ar Durašu un savu kompašku! Ko, grandiozais politiÄ·i, ko, a?
Kušakovs patiešÄm bija izbrÄ«nÄ«ts – lai nu ko, bet šos trakos, kuri spÄ“ja tikai rÄ«kot cirka izrÄdes domes sÄ“dÄ“s, viņš gan par iespÄ“jamiem sadarbÄ«bas partneriem neuzskatÄ«ja.
– Ko acis boli, Å…il, a? Tur, bļa, ir daudz prÄtÄ«gu cilvÄ“ku, kuri nekÄdus solÄ«jumus nevienam nav devuši, bet uz visu ko ir gatavi. Galvenais – ja mÄ“s tur uzliekam uz pareizajiem cilvÄ“kiem, viss kas var notikt. Tu ko domÄ – pÄ“c vÄ“lÄ“šanÄm viņi MordÄnu neizÄ“dÄ«s? IzÄ“dÄ«s, droši izÄ“dÄ«s vienkÄrši nah – bija un, pšik, nav virs izcilÄ politiÄ·a MordÄna. VarÄ“s atkal staigÄt pa pasauli ar pastieptu roku, raudÄt un mÄ“Ä£inÄt dibinÄt jaunu partiju.
– Un pÄ“c tam, Å…il, bÅ«s jautÄjums – vai trakÄ SviÄ·e izÄ“dÄ«s biznesmeni Durašu vai atkal otrÄdi? Zini, es varbÅ«t pat liktu uz trako SviÄ·i – nemaz tik traka viņa reizÄ“m nav, kad pašai kaut ko vajag. Un viņas vÄ«riņš ir pavisam prÄtÄ«gs, nah. DaudzÄs lietÄs pat ļoti prÄtÄ«gs.
IzskatÄ«jÄs, ka par šo tÄ“mu DurbanoviÄs bija kÄrtÄ«gi pasmadzeņojis.
– Durašam gan ir biznesiņi ar SABa SarÄnu, bet tas nekas, SarÄnam ir biznesiņi ar daudziem. Tur nekÄdu problÄ“mu nebÅ«s, viņš ar jebkuru var vienoties. BÅ«s interesants piedÄvÄjums – uzmetÄ«s Durašu, nebÅ«s – neuzmetÄ«s. Un otrÄdi. Tur cilvÄ“ki ir vienkÄrši, nah.
IzklausÄ«jÄs nu jau pÄrÄk skaisti. Parasti DurbanoviÄs bija ļoti praktiski un loÄ£iski domÄjošs, bet šoreiz, kÄ gudrajÄ grÄmatÄ bija rakstÄ«ts, Ostapa poņeslo.
– Stop, stop, stop, Janka. Tas viss ir ahujenna skaisti, bet kÄ tu to domÄ Ä«stenot? Par ko viņi, tavuprÄt, sastrÄ«dÄ“sies un nevarÄ“s vienoties? Oligarhu lieta ir cauri, nav vairs tÄdas. IzdomÄt jaunu – vot, gribÄ“tu es redzÄ“t, ko tu tur izdomÄsi. Un vienoties ar kÄdu no šitiem te – ko tu viņiem vispÄr vari piedÄvÄt?
Bet apturÄ“t “Ostapu” vairs nebija iespÄ“jams.
– Viss bÅ«s zajebis, Å…iluša, ja vien tu izpildÄ«si to, kas tev sen bÅ«tu bijis jÄizdara. Viss man bÅ«s – idejas bÅ«s, cilvÄ“ki bÅ«s, vienošanÄs bÅ«s. Tikai tÄds sÄ«kums – naudiņa, Å…iluša, naudiņa! Kur ir naudiņa, ko? PiÄ·is kur? Viss ir vienkÄrši, Å…iluša! Divi miljoni! Mums ir vajadzÄ«gi divi miljoni tehniskiem izdevumiem – un viss bÅ«s! Bet kur ir, bļa? KÄda jÄ“ga no tevis un visiem taviem domes liekēžiem, ja jÅ«s to nespÄ“jat sagÄdÄt? Ko tu domÄ – mÄ“s tÄdus Durašus un SarÄnus par skaistÄm acÄ«m dabÅ«sim, ko? Idejiskos atradis, ne, bļa?
Protams, Kušakovam viss bija skaidrs. Ne pirmo gadu viņš te dzÄ«voja un strÄdÄja. Visu zinÄja, visu saprata. Bet ar naudu tiešÄm bija problÄ“ma. Jo lielÄka nauda, jo lielÄka problÄ“ma bija ar tÄs dabÅ«šanu. Un ar katru gadu gÄja aizvien grÅ«tÄk un skarbÄk.
VisÄs galvaspilsÄ“tas struktÅ«rÄs ienÄkumu shÄ“mas sen bija atstrÄdÄtas, bet izdevumi bija vÄ“l lielÄki un tikai auga. Neviens vairs neko par velti darÄ«t negribÄ“ja, un visi, kas tÄ vai citÄdi shÄ“mÄs bija iesaistÄ«ti, par lÄ«dzdalÄ«bu prasÄ«ja aizvien lielÄku daļu paši sev. Ne vairs kauna, ne goda.
VÄrdu sakot, naudas mašÄ«na lÄga nestrÄdÄja. VajadzÄ“ja nopietni piesargÄties, no daudzÄm shÄ“mÄm vajadzÄ“ja atteikties. Viņi ļoti bija cerÄ“juši nopelnÄ«t uz kopÄ ar „CBLV” Ä«pašniekiem sadomÄtÄ, no rÄ«dzinieku viedokļa izcili bezjÄ“dzÄ«gÄ “kapu tramvaja” projekta rÄ“Ä·ina, bet izskatÄs, ka bija apÄakarÄ“ti, abi pusžīdbaņķieri tikai kaut ko solÄ«ja un solÄ«ja.
Un divi miljoni – tas bija daudz, ļoti daudz. Valsts varbÅ«t arÄ« plauka, ekonomika auga vismaz statistikas atskaitÄ“s, bet cilvÄ“ku, kam reÄli bija pietiekami liela nauda un kuri varÄ“ja to ieguldÄ«t un tÄ“rÄ“t, kÄ vÄ“las, kļuva aizvien mazÄk. To vienÄdi labi zinÄja gan DurbanoviÄs, gan Kušakovs.
– Å…iluška! – DurbanoviÄs ierunÄjÄs tajÄ Ä«pašajÄ balsÄ«, kad jebkÄdi iebildumi bija jÄpatur pie sevis. OmulÄ«gais tusnis ar visiem saviem “nahvÄrdiņiem” pazuda kÄ nebijis. – Es visu pÄrÄ“jo izdarÄ«šu, bet naudiņu tu man atnes! Mums, nevis man! Nezini, kur iet? Ej uz bankÄm! TÄm, kur vÄ“l ir tie, kas ir Ä«stie naudas Ä«pašnieki. Tiecies, runÄ! NepÄrpÅ«lÄ“sies, neuztraucies! Cik tad nu viņu ir palicis. “CBLV”, “Austrumu banka”, tad vÄ“l Melokoņa kabatbanciņa. Ej, Å…iluška, un neboli actiņas, šÄ« taciņa tev ir iestaigÄta…
Nu, un ko te varÄ“ja iebilst? Viņi viens otru pazina sen un labi un zinÄja viens par otru daudz kÄ tÄda, ar ko publiski lielÄ«ties labÄk nevajadzÄ“ja. DurbanoviÄa teiktais par iestaigÄto taciņu nebija nekÄds joks. Kušakovs nolemti nopÅ«tÄs – nÄksies vien atkal nedaudz pazemoties. KopÄ“jÄs lietas vÄrdÄ, protams.