Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

RÄ«gas domes priekšsÄ“dÄ“tāja Nila Ušakova pozÄ«cijas pašlaik ir kļuvušas tik nestabilas, kādas tās nav bijušas jau daudzus gadus – ja vispār jelkad. Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ divas nodaļas pagājušÄ gada trešÄs pieprasÄ«tākās grāmatas – IndriÄ·a Latvieša „Varas” („BailÄ“m – 2”), kurās spilgti aprakstÄ«ta kutelÄ«gā un nepatÄ«kamā situācija, kādā gadu gaitā nonācis caurcaurÄ“m izdomāts galvaspilsÄ“tas mÄ“rs Nils Kušakovs.

21. nodaļa. Nils Kušakovs

Šis mierÄ«gi varÄ“ja bÅ«t ne tikai simtais, bet pat tÅ«kstošais šÄda veida tekstiņš, ko par sevi un saviem kolÄ“Ä£iem nācās lasÄ«t galvaspilsÄ“tas mÄ“ram Nilam Kušakovam.

Šo nezināmie labvēļi bija atsÅ«tÄ«juši no tikpat nezināmas elektroniskā pasta adreses ar norādi, ka teju teju tas tikšot arÄ« publicÄ“ts. Nu tad bÅ«tu arÄ« publicÄ“juši, viņš nodomāja, ohreņennie pilsoniskie ekshibicionisti atradušies. Bet izlasÄ«t vienalga vajadzÄ“ja – kaut vai kārtÄ«bas labad.

“Oligarhu lieta ir apzÄ«mÄ“jums, ar ko saprot Korupcijas apkarošanas biroja uzsākto krimināllietu, kuras ietvaros notika kratÄ«šanas uzņēmumos un Ä«pašumos, kas saistÄ«ti ar trÄ«s ietekmÄ«gajiem, par oligarhiem dÄ“vÄ“tajiem politiÄ·iem.

“RÄ«dzenes sarunas” ne tikai atklāja sabiedrÄ«bai kārtÄ«bu, kādā tiek risināti valsts mÄ“roga biznesa projekti, bet iezÄ«mÄ“ja jaunu tendenci tiesÄ«bsargājošÄs institÅ«cijās – pārvÄ“rtÄ“t izbeigtas, neuzsāktas, nepabeigtas lietas, kurās saskatāmas noziedzÄ«gu nodarÄ«jumu pazÄ«mes. Zemāk uzskaitÄ«tas dažas lietas, kuras bÅ«tu iekļaujamas šÄdu lietu sarakstā.

2014. gada pavasarÄ«, gadu pÄ“c pašvaldÄ«bu vÄ“lÄ“šanām, kurās varas pozÄ«cijas galvaspilsÄ“tā saglabāja Kušakova – Merika bloks, lielākajā apsaimniekošanas uzņēmumā “GalvaspilsÄ“tas māju pārvaldnieks” 14. martā izveidoja pilnÄ«gi jaunu nodaļu ar piecpadsmit darbiniekiem.

AttÄ«stÄ«bas projektu nodaļā darbā pieņēma partijas “SaticÄ«ba” galvaspilsÄ“tas domes deputāta Jefemija Jementjeva dzÄ«vesbiedri Aleksandru – pasaules čempioni airÄ“šanā. Viņu “GalvaspilsÄ“tas māju pārvaldniekā” iecÄ“la par projektu vadÄ«tāju ar teju 2000 eiro lielu algu mÄ“nesÄ«.

GandrÄ«z vienlaikus ar Aleksandru Jementjevu nodaļā noformÄ“ja cita domnieka sievu Ruslana Nakrapova dzÄ«vesbiedri Žannu. Divu tÅ«kstošu liela alga pienācās arÄ« pilsÄ“tas domes “SaticÄ«bas” deputātei Svetlanai Slavickai.

Par AttÄ«stÄ«bas projektu nodaļas vadÄ«tāju iecÄ“la Agni Lejkaziņu – personu ar apšaubāmu reputāciju saistÄ«bā ar iespÄ“jamu neÄ“tisku rÄ«cÄ«bu vai iesaisti koruptÄ«vās darbÄ«bās. Proti, Valsts kontrole 2002. gadā konstatÄ“ja pārkāpumu A. Lejkaziņa vadÄ«tā uzņēmuma “GalvaspilsÄ“tas parki un dārzi” lÄ«guma slÄ“gšanā ar domes Vides departamentu par pilsÄ“tas kanāla apzaļumošanu.

Valsts kontrole A. Lejkaziņa rÄ«cÄ«bā bija saskatÄ«jusi Korupcijas novÄ“ršanas likuma pārkāpšanas pazÄ«mes, jo vienlaicÄ«gi ar uzņēmuma vadÄ«šanu A. Lejkaziņš darbojās arÄ« domes Vides komitejā un piedalÄ«jās sÄ“dÄ“, kurā tika lemts par cenu aptaujas rÄ«košanu. Par faktiski neveiktiem darba pienākumiem personas ar viltu izkrāpušas no pašvaldÄ«bas uzņēmuma teju 150 tÅ«kstošus eiro.

Nākamais precedents: pilsÄ“tas dome 2009. gadā pieņēma lÄ“mumu par divu departamentu apvienošanu – tika apvienoti Vides un Komunālais departaments. Jaunizveidotās struktÅ«rvienÄ«bas vadÄ«ba tika uzticÄ“ta Anatolijam Ä»eksejenko. Savu darbÄ«bu jaunieceltais departamenta direktors uzsāka ar vÄ“rienÄ«gu reorganizāciju, kuras mÄ“rÄ·is bija samazināt darbinieku skaitu par aptuveni divdesmit pieciem darbiniekiem.

Visiem atbrÄ«votajiem darbiniekiem tika nosÅ«tÄ«ts aicinājums piedalÄ«ties konkursā uz jaunizveidotā departamenta vakantajām amata vietām, taču realitātÄ“ tika piedāvāta tikai daļa no vakantajām vietām, jo daļa no jaunizveidotām amata vietām bez konkursa tika aizpildÄ«tas ar Anatolijam Ä»eksejenko pietuvinātām personām, piemÄ“ram, dzÄ«vesbiedri Ilonu Dumanti, kura ieņēma Finanšu pārvaldes vadÄ«tājas amatu.

AtbrÄ«votie darbinieki, kuri vÄ“rsās tiesā ar prasÄ«bas pieteikumu par nepamatotu atbrÄ«vošanu, visi tika atjaunoti darbā departamentā, kā arÄ« šÄ«m personām tika izmaksātas kompensācijas par periodu, kad darbinieks neveica darba pienākumus. Par pretlikumÄ«gi veikto reorganizāciju tiesa no pašvaldÄ«bas iestādes piedzina vismaz 140 tÅ«kstošus eiro.

Augstāk minÄ“tās reorganizācijas rezultātā 2009. gada septembrÄ« pilsÄ“tas domes Mājokļu un vides departamentā tika izveidots Tiesiskā nodrošinājuma pārvaldes InformatÄ«vais sektors. Šajā sektorā tika nodarbinātas četras darbinieces – sektora vadÄ«tāja Vera Dobrova ar kuru Anatolijam Ä»eksejenko bija kopÄ«gs bizness nekustamo Ä«pašumu jomā, un vÄ“l trÄ«s.

2015. gada novembrÄ« televÄ«zijas raidÄ«jums “Tikai bizness” nedēļas garumā nesekmÄ«gi centās sastapt attiecÄ«gās darbinieces viņu darbavietās. Sabiedrisko attiecÄ«bu speciāliste vispār nezināja par šÄdām savām kolēģēm, taču departamenta pienākumu izpildÄ«tāja paskaidroja, ka attiecÄ«go sektoru esot izveidojis Anatolijs Ä»eksejenko.

PÄ“c departamentā veiktā audita, kurā noskaidrots, ka minÄ“tās četras darbinieces nav tikušas pietiekami nodarbinātas, darbiniecÄ“m tiks uzteikts darbs. Tiesiskā nodrošinājuma pārvaldes InformatÄ«vā sektora darbinieku atalgojumiem no izveidošanas brīža bija iztÄ“rÄ“ti ap 187 200 eiro…

2016. gadā televÄ«zijas raidÄ«jums “Tikai bizness” informÄ“ja par uzņēmÄ“ju, kurš savulaik ziņoja Korupcijas apkarošanas birojam par nu jau bijušÄ pilsÄ“tas domes KapsÄ“tu pārvaldes priekšnieka Jāņa Ä€pÄ«ša prasÄ«to trÄ«spadsmit tÅ«kstošu eiro kukuli, pārmetot domei atriebÄ«bu un biznesa bremzÄ“šanu. “Tikai bizness” norāda, ka Ä€pÄ«ša atstādināšana iesaldÄ“ja arÄ« ziedu tirgotāja nomas lÄ«guma pagarināšanu pie Meža kapiem.

UzņēmÄ“jam no pašvaldÄ«bas pienāca atbilde, ka sadarbÄ«ba vairs neturpināsies, jo viņš par rÄ“Ä·iniem neesot samaksājis simt eiro. UzņēmÄ“js vÄ“rsās tiesā pret pilsÄ“tas domi, jo uzskatÄ«ja, ka parāds ir radÄ«ts mākslÄ«gi. Neskatoties uz tiesvedÄ«bu, departamenta darbinieki ziedu veikalā bez brÄ«dinājuma atslÄ“dza visas komunikācijas.

RÄ«kojumu par ziedu veikala atstāšanu bez elektrÄ«bas un Å«dens izdevis vienpersonÄ«gi domes Mājokļu un vides departamenta direktors Anatolijs Ä»eksejenko. Kas nerada izbrÄ«nu, jo tieši viņš Jāņa Ä€pÄ«ša krimināllietas materiālos tiek minÄ“ts kā persona, kuram jāsaņem labums no pieprasÄ«tā kukuļa.

AttiecÄ«gā konfliktsituācija savu risinājumu atrada tiesā, kura izdeva nolÄ“mumu par Å«dens un elektrÄ«bas atjaunošanu, taču, ņemot vÄ“rā attiecÄ«gā uzņēmÄ“ja darbÄ«bas specifiku (ziedu tirdzniecÄ«ba) par komunikāciju atslÄ“gšanas laiku uzņēmÄ“jam radās zaudÄ“jumi 3000 eiro apmÄ“rā.

2017. gada augustā noslÄ“dzās tiesvedÄ«ba, kura pilnÄ«bā apmierināja uzņēmÄ“ja prasÄ«bu, un šobrÄ«d no Mājokļu un vides departamenta budžeta tiks atmaksāta iespÄ“jamās korumpanta neveiksmÄ«gas atriebÄ«bas sekas.

Lai nostiprinātu varu un bÅ«tu iespÄ“jams veikt apšaubāmus darÄ«jumus, esošÄs domes varas partijas vÄ“l neskaitāmos citos amatos iekārto savus – sistÄ“mai piemÄ“rotus darbiniekus. Profesionālā piemÄ“rotÄ«ba nav svarÄ«ga, svarÄ«gi, lai SistÄ“mai bÅ«tu uzticami kalpotāji.

AttiecÄ«gā kārtÄ«ba ir ļoti aktuāla arÄ« Mājokļu un vides departamentā, kur pie amatiem ir tikusi gan Anatolija Ä»eksejenko sieva, gan no pirmās laulÄ«bas dzimušÄ dÄ“la sieva, gan esošÄs dzÄ«ves biedrenes draudzenes utt. Protams, jo tālāka radniecÄ«ba no departamenta direktora, jo zemāks amats, kurā, iespÄ“jams, pat nākas pildÄ«t kādus pienākumus.

AplÅ«kojot ienākumus kaut vai tikai dzÄ«vesbiedrei Ilonai Dumantei, kura ir noformÄ“ta Mājokļu un vides departamenta Finanšu pārvaldes priekšnieces amatā, var secināt, ka viņas amata alga veido tuvu 2000 eiro, kas astoņu gadu laikā ir vairāk par 210 000 eiro, ņemot vÄ“rā piemaksas un pabalstus, kuri dzÄ«vesbiedrei vienmÄ“r tiek dāsni izmaksāti.

RÅ«pÄ«gi izskatot visas Mājokļu un vides komitejas un RÄ«gas domes sÄ“des, kurās departaments ir ziņojis par budžetu vai par budžeta grozÄ«jumiem, kas ir tiešie Ilonas Dumantes amata pienākumi, redzams, ka minÄ“tā persona ne reizi nav uzstājusies ar ziņojumu, ne arÄ« sniegusi kādu paskaidrojumu…”

Kušakovs nometa planšeti pie malas tik nikni, ka tās korpuss notankšÄ·Ä“ja vien, atsitoties pret plauktiņa malu. BļaÄ£, kā viņam bija noriebušÄs šÄ«s kļauzas un verveļi.

Viens un tas pats, viens un tas pats – un jau gadiem ilgi. Turklāt sliktākais bija tas, ka visi šie raksteļi, visas sÅ«dzÄ«bas un vaimanas bija tikai niecÄ«ga daļa no patiesÄ«bas. Kuram citam to bija zināt, ja ne viņam.

Divdesmit gadu vecumā, kad Nils vÄ“l šad un tad amatieriski nodarbojās ar boksu, viņš bija svara kategorijā lÄ«dz septiņdesmit vienam kilogramam. Tagad bija jau tuvu simtam, brīžam pat pāri. Kāpjot uz svariem, uz drÄ“bÄ“m vien visu klātnākušo svariņu norakstÄ«t nevarÄ“ja. Lai gan viņš vÄ“l jutās pietiekami jauns un sprigans, šie klāt nākušie trÄ«sdesmit kilogrami tomÄ“r vilka uz leju.

It kā neko nejuta, nejuta, nejuta – un tad vispirms pienāca brÄ«dis, kad viņš saprata, ka nekādus padsmit kilometrus dienā noskriet vairs nevar, jo tā vienkārši var ņemt un nosprāgt. PamÄ“Ä£ināja vairāk – un tiešÄm gandrÄ«z nosprāga. Sekoja vÄ“l viens brÄ«dis, kad atnāca atziņa, ka arÄ« skriešanai pa asfaltu ir jāliek punkts. Simt kilogramu – tas nozÄ«mÄ“ja, ka vienkārši vairs netur ceļgali.

Tieši tāpat bija ar visu to, kas viņam aizvadÄ«tajos gados bija pieÄ·Ä“ries “lielajā” politikā, – it kā jau dzÄ«vot netraucÄ“ja, pat zināmā mÄ“rā bija vajadzÄ«gs un nepieciešams, taču vienalga vilka uz leju. ReizÄ“m pat ļoti bÅ«tiski. Tā, ka nevarÄ“ja saprast – kā kustÄ“ties tālāk. Un pienāca brÄ«dis, kad arÄ« šeit ceļgali vairs neturÄ“ja…

Ar nostalÄ£iju viņš atcerÄ“jās laiku, kad kaut kādā pašam neizprotamā un mistiskā veidā tikko bija iepeldÄ“jis galvaspilsÄ“tas mÄ“ra amatā, tajā kaut cik nostabilizÄ“jies un jutās tik viegli, tik labi, ka pat sarunās ar vÄ“lÄ“tājiem varÄ“ja atļauties paust sajÅ«smu par to, cik atšÄ·irÄ«gs gan viņš ir no visiem iepriekšÄ“jiem mÄ“riem.

VarÄ“ja viņš, piemÄ“ram, aizbraucot uz kādu skolu un klausoties pedagogu vaimanās un lÅ«gumos, godÄ«gi pateikt: atvainojiet, mīļie, bet nekādu baseinu mÄ“s jums nevarÄ“sim atjaunot, naudas nav. Šogad nevarÄ“sim un arÄ« nākamgad nevarÄ“sim, tāds nu es esmu mÄ“rs – vadu nabadzÄ«gu pilsÄ“tu, un naudas nav daudz, bet esmu pret jums godÄ«gs un daru, ko varu.

Nu jau kur tie gadi, kopš šÄ« viegluma sajÅ«ta bija pazudusi – ja skatÄ«tos uz lietām reālistiski, laikam taču uz visiem laikiem. Protams, kuram gan labāk par Kušakovu zināt, ka viss vienreiz beidzas. PÄ“c iepriekšÄ“jās Ä«sās laulÄ«bas viņam par to nebija ne mazāko šaubu. Taču tās tur beigas, bļaÄ£, vismaz nevarÄ“ja nepamanÄ«t, kaut iestājās tās tāpat soli pa solim.

Lai gan arÄ« šÄ«s… jā, tieši tāpat vienudien viņš pamanÄ«ja, kur ir iestidzis. Kaut, goda vārds, nekad viņam nebija bijis šÄdas vÄ“lmes – apaugt ar simtiem un tÅ«kstošiem ļaužu, kuri nebija ne Ä«paši spÄ“jÄ«gi, ne talantÄ«gi, ne čakli, ne… Nu nekādi viņi nebija, toties visi kā viens skatÄ«jās viņam mutÄ“, bija no viņa atkarÄ«gi un gatavi izpatikt, jā, gatavi gandrÄ«z uz visu, tikai ne uz kārtÄ«gu darbu.

Tajā pašÄ laikā bez viņiem viņš iztikt vairs nevarÄ“ja. Viņi visi bija ar kaut ko saistÄ«ti. Visi bija ielikti amatos vai tikuši pie pašvaldÄ«bas pasÅ«tÄ«jumiem nevis tāpat vien, bet tāpÄ“c, ka kāds kaut ko bija palÅ«dzis, kāds kaut ko bija parādā, kādam kaut kādu sÄ«kumu, varbÅ«t vienkārši mazu pateicÄ«bu bija parādā pats Kušakovs. Un tā tālāk, un tā tālāk.

Tikai pamÄ“Ä£inot nocirst kādu gabaliņu vienā tÄ«mekļa galā, tas pilnÄ«gi neprognozÄ“jamā veidā atsauktos citā. Pat viņa preses dienestā šÄdu pusparazÄ«tu bija bez sava gala – nevienam vairs nevajadzÄ«gu izbijušu žurnālistu un šÄ tā apārstÄ“tu alkoholiÄ·u, kuru slinkumu un nevarÄ«bu nejaudāja pārspÄ“t pat bailes pazaudÄ“t pÄ“dÄ“jo darbavietu savā mūžā.

Kaut kādā mÄ“rā viss šis mehānisms viņam atgādināja paša organismu – kādreiz tik trenÄ“tu un efektÄ«vu, bet tagad tauciņiem apaugušu, nedaudz ierÅ«sÄ“jušu, lieko kilogramu nomāktu. Latviski šÄda termina laikam nebija, bet krieviski tas saucās– “obrjuzg”…

VÄ“l sliktāk bija tas, ka aizvien biežāk nācās melot, izlikties, solÄ«t. Vārdu sakot, darÄ«t tieši to, ko viņš tajos vecajos, labajos laikos ar tādu lielisku viegluma sajÅ«tu varÄ“ja nedarÄ«t, paklusām iesmejot par tiem, kuri dabÅ«ja katru gadu domāt jaunus melus – kāpÄ“c tagad jaunā baseina vÄ“l nav, bet nākamgad vai, vÄ“lākais, pÄ“c pāris gadiem noteikti bÅ«s.

Tagad šie meli viņam bija jāizgudro pašam. Neviens no neskaitāmajiem savāktajiem parazÄ«tiem jau Ä«sti palÄ«dzÄ“t nespÄ“ja, tiem viss bija jāsagremo un jāiebāž mutÄ“. Turklāt pÄ“dÄ“jā laikā viņš ik pa brÄ«dim sāka pieÄ·ert sevi pie domas, ka pat Ä«sti vairs nemÄ“Ä£ina visu izdomāt un pārdomāt tik perfekti kā savulaik. Vienkārši tam nebija jÄ“gas.

Pārāk daudz iepriekšÄ“jos gados bija sasolÄ«ts, turklāt sasodÄ«tais divdesmit pirmais gadsimts izrādÄ«jās Ä«sta sodÄ«ba tādā ziņā, ka pārāk daudzi solÄ«jumi bija ierakstÄ«ti un visādi citādi fiksÄ“ti. Atlika tikai kaut ko publiski paziņot – un kārtÄ“jais okšÄ·eris izvilka no nez kādiem arhÄ«viem kārtÄ“jo nez kad doto solÄ«jumu. Labi tikai, ka viņa elektorātam šÄda kārtÄ“jā pieÄ·eršana melos neko nenozÄ«mÄ“ja.

Bet arÄ« – cik ilgi? Pat gandrÄ«z vai mūžsenais kompanjons un politpartneris Andris Meriks, lai cik dziļi bÅ«tu iekšÄ visdažādākajās shÄ“mās un shÄ“miņās, par kuru bÅ«tÄ«bu bieži vien nebija skaidrÄ«bas arÄ« pašam Kušakovam, pÄ“dÄ“jā gada laikā jau vairākkārt bija sācis bubināt – tā nevarÄ“s mūžīgi, tas vienreiz beigsies, kaut ko vajadzÄ“tu mainÄ«t, citādi nākamajās vÄ“lÄ“šanās nekas vairs nepalÄ«dzÄ“s.

Kušakovam gan arÄ« nebija nekādu ilÅ«ziju par nākamajām pašvaldÄ«bu vÄ“lÄ“šanām. Viņš nebija nekāds labais matemātiÄ·is, bet tādam arÄ« nevajadzÄ“ja bÅ«t, lai skaidri saprastu – finansiālais gals pašvaldÄ«bai tuvojās neglābjami un strauji.

Pietika ar viņa ekonomista izglÄ«tÄ«bu un elementāru veselo saprātu, lai nebÅ«tu šaubu: nākamajās domes vÄ“lÄ“šanās viņš un viņa partija patiesÄ«bā nemaz nedrÄ«kstÄ“ja uzvarÄ“t. VajadzÄ“ja, lai uzvar kāds cits, kurš tad arÄ« varÄ“s cÄ«nÄ«ties uz nebÄ“du. Savukārt viņiem uz to laiku vajadzÄ“ja spert soli tālāk.

PatiesÄ«bā Kušakovs nespÄ“ja saprast – kā tas tā varÄ“ja notikt? Kā viss varÄ“ja aiziet tik tālu? Pa kuru laiku? Un kur šo laiku bija pavadÄ«jis viņš pats – tāds, kāds viņš sev vienmÄ“r bija paticis un kāds arÄ« centās bÅ«t, cik nu vien tas bija iespÄ“jams?

Viņš vienmÄ“r bija pietiekami reālistiski raudzÄ«jies uz savām intelektuālajām spÄ“jām un iespÄ“jām – nu, izņemot stulbo gadÄ«jumu ar maratonu, kas viņam gandrÄ«z bija izrādÄ«jies liktenÄ«gs.

Jā, bija cilvÄ“ki, kuriem intelekta bija nesalÄ«dzināmi vairāk, taču tas ne vienmÄ“r bija galvenais. SvarÄ«gāk bieži vien bija, pirmkārt, censties un, otrkārt, izmantot iespÄ“jas vai, vÄ“l labāk, pašam tās radÄ«t.

Pamatu attieksmei pret dzÄ«vi viņam droši vien deva māte, kas lÄ«dzÄ«gi daudziem krievu vecākiem dÄ“lam jau kopš bÄ“rnÄ«bas borÄ“ja – ja tu gribi te palikt un strādāt, un kaut ko arÄ« sasniegt, tev jābÅ«t vismaz nedaudz labākam par “titulnāciju”. Tiesa, neko Ä«paši viņš šajā runāšanā neklausÄ«jās, jo pietiekami agri aptvÄ“ra, ka paši vecāki gan Ä«paši nebija centušies.

Abi viņa vectÄ“vi bija padomju militāristi, un arÄ« tÄ“vs un māte ar savām Ä£imenÄ“m bija, lai kā viņam nepatiktu šis apzÄ«mÄ“jums, tipiski migranti. Vecāki bija ar augstāko izglÄ«tÄ«bu – tÄ“vs bija inženieris, māte skolā mācÄ«ja literatÅ«ru, taču ne viens, ne otrs neuzskatÄ«ja par nepieciešamu kaut jel cik iemācÄ«ties latviešu valodu. ArÄ« naturalizācijas procesu viņi neuzskatÄ«ja par sev piemÄ“rotu un tā arÄ« nomira nepilsoņu statusā.

Taču vienlaikus abi bija pietiekami reālistiski domājoši ļaudis – un to no viņiem pārņēma arÄ« Nils. Vai arÄ« tas vienkārši bija gÄ“nos. Imanta nebija Ä«stā vieta, kur uz ielas iemācÄ«ties latviski, un vidusskolas pÄ“dÄ“jā klasÄ“ viņam šis tas jau pielÄ“ca pietiekami skaidri, lai saņemtos, atmestu ar roku boksam un citādām neperspektÄ«vām nodarbÄ“m un visu gadu cÄ«tÄ«gi apmeklÄ“tu latviešu valodas privātstundas. Un – jā, tas tiešÄm atmaksājās.

PÄ“c tam ārkārtÄ«gi nozÄ«mÄ«ga izrādÄ«jās žurnālistikas skola. IegÅ«tie kontakti un vÄ“rojumi – kā kas notika reālajā dzÄ«vÄ“ – bija ļoti vÄ“rtÄ«gi. Bet varbÅ«t vÄ“l svarÄ«gāk bija tas, ka viņam vajadzÄ“ja ļoti daudz strādāt ar pilnÄ«gi svešu, nekad iepriekš neapzinātu informāciju. Rezultātā neatlika nekas cits, kā to iemācÄ«ties. Un iemācÄ«ties arÄ« vÄ“l citu, vÄ“lākajā dzÄ«vÄ“ daudz svarÄ«gāku iemaņu – spÄ“ju tÄ“lot, ka priekšÄ noliktā informācija tev ir saprotama un skaidra.

Savukārt vÄ“l par vienu skolu viņam bija jāteic lielais paldies savam politiskajam skolotājam Jānim Durbanovičam. Protams, gadu gaitā abiem bija gājis visādi, taču ne jau tāpat vien tieši Durbanoviču viņš aicināja uz kāzām par liecinieku.

Tas bija Durbanovičs, kas bija viņam iemācÄ«jis – politikā absolÅ«ti galvenais ir pareizi komunicÄ“t ar cilvÄ“kiem. Saturs – jā, protams, arÄ« tas ir svarÄ«gi, bet tas nav vissvarÄ«gākais. Daudz nozÄ«mÄ«gāk ir izvÄ“lÄ“ties pareizo formu – kā tu stāsti to, ko tu stāsti.

“Politiskais papa”, kā viņš reizÄ“m pie sevis dÄ“vÄ“ja Durbanoviču, gan bija teicis drusku citādi: tu, Nil, vari pazaudÄ“t pareizu saturu, ja to pasniedz nepareizā formā. Savukārt viņš pÄ“c pāris gadiem mÄ“ra amatā nonāca pie nedaudz cita secinājuma – satura pareizums vai nepareizums nemaz nav tik svarÄ«gs, ja tu to pareizi pasniedz. Tā, lai publikai patÄ«k. Tā, lai publika ir sajÅ«smā.

Tā viņš arÄ« sekmÄ«gi – vismaz ilgu laiku bija šÄ·itis, ka sekmÄ«gi, – vadÄ«ja gadus galvaspilsÄ“tas mÄ“ra postenÄ«. VajadzÄ“ja parÅ«pÄ“ties par publiku un vajadzÄ“ja parÅ«pÄ“ties arÄ« par savu komandu, saviem atbalstÄ«tājiem, savu, tā sacÄ«t, personisko infrastruktÅ«ru. Citādi nevarÄ“ja – politikā viens nebija cÄ«nÄ«tājs.

Viņā vienmÄ“r, jau kopš skolas gadiem, bija mitis sacensÄ«bas gars, pÄ“dÄ“jā klasÄ“ viņam ar draugiem jau bija Ä«sta “gonka”, un arÄ« politikā jau viss patiesÄ«bā bija tieši tāpat. “Gonka” bija un palika “gonka”. Atslābt nedrÄ«kstÄ“ja, vienmÄ“r vajadzÄ“ja bÅ«t priekšÄ visiem pārÄ“jiem – tas bija galvenais.

Savukārt tas, kādas stratÄ“Ä£ijas un taktikas izmantot, – tās jau bija tikai detaļas, nekas vairāk kā detaļas. Kam pietika ar solÄ«jumiem un komunikāciju, tiem viņš neko vairāk arÄ« nepiedāvāja – kāpÄ“c gan velti tÄ“rÄ“ties? TÄ“riņu pilnÄ«gi pietika, lai uzturÄ“tu savas atbalsta komandas.

Atbalsta komandas savukārt bija divas – lielā un mazā. Lielā bija elektorāts, kuram vajadzÄ“ja pabalstus, transportu, lÄ“tus tarifus un vÄ“l visvisādas “podačkas”. Bija dārgi, bet atmaksājās – un tā jau galu galā nebija viņa personÄ«gā nauda. Un arÄ« tā ne, kuru prasÄ«ja mazā atbalsta komanda – visi šie pusparazÄ«tu simti un tÅ«kstoši, kuri viņu kaitināja, bet bez kuriem nevarÄ“ja iztikt.

Viņš lieliski atcerÄ“jās to brÄ«di, kad bija palÅ«dzis Finanšu departamentam virkni skaitļu, no kuriem bez grÅ«tÄ«bām varÄ“ja izskaitļot – kad tieši pienāks X brÄ«dis. Tas brÄ«dis, kad iestāsies… nÄ“, protams, ne jau nu akurāt bankrots, nÄ“, gandrÄ«z miljona pilsÄ“tai bija diezgan pagrÅ«ti nobankrotÄ“t.

Taču no viņa viedokļa tas bija gandrÄ«z tikpat slikti – skaitļi rādÄ«ja, ka apmÄ“ram gadu pÄ“c nākamajām pašvaldÄ«bu vÄ“lÄ“šanām iestāsies brÄ«dis, kad vajadzÄ“s kardināli samazināt lielāko daļu no viņa elektorāta uzpirkšanas programmām, vienlaikus mÄ“Ä£inot pārstrukturÄ“t pašvaldÄ«bas uzņēmumu parādus.

Jā, un vÄ“l arÄ« pārdot lielu daudzumu pašvaldÄ«bas Ä«pašumu, lai kaut cik savilktu kopā galus, celt visvisādus tarifus, samazināt pārvaldes aparātu, lÄ«dz ar ko ienākumus un attiecÄ«gi arÄ« lojalitātes pamatu zaudÄ“tu simti viņa “atbalsta komandas” pārstāvju…

Sliktākais bija tas, ka no tā visa nebija reālas izejas – tas bija nenovÄ“ršami. VarÄ“ja atgadÄ«ties pusgadu, varbÅ«t gadu vÄ“lāk, bet palÄ«dzÄ“t nevarÄ“ja nekas. Kušakovs bija nolemts ar visiem saviem politiskajiem kompanjoniem.

Pat cerÄ«ba, ka pašvaldÄ«bu vÄ“lÄ“šanās uzvarÄ“s citi un tos tad arÄ« izdosies uzdot par grÄ“kāžiem, neizskatÄ«jās diez cik perspektÄ«vi. Viņš pietiekami labi zināja savus oponentus – lai cik nevarÄ«gi citās lietās, skaļā bļaušanā un vainÄ«go meklÄ“šanā viņi bija Ä«sti profesionāļi.

Turklāt mÄ“rs pietiekami labi pazina arÄ« pats sevi, – lai kādas bÅ«tu izredzes, viņš vienkārši nespÄ“tu apzināti zaudÄ“t vÄ“lÄ“šanās. Mandātu zaudÄ“šana pagājušajās vÄ“lÄ“šanās, lai arÄ« neko Ä«pašu nenozÄ«mÄ“ja no praktiskā viedokļa, viņam bija radÄ«jusi gandrÄ«z vai fiziskas sāpes.

Nekad viņam vÄ“l nebija bijis tik grÅ«ti atmest smÄ“Ä·Ä“šanu kā šoreiz – pat parasti efektÄ«vie “Nicorette” plāksteri nepalÄ«dzÄ“ja, lai gan viņš staigāja, aplipinājies ar tiem no galvas lÄ«dz kājām.

Bija tikai viena izeja – nevis gatavoties kritienam, bet spert soli uz priekšu, uz augšu. Uzvarai Saeimas vÄ“lÄ“šanās pašai par sevi nebija nekādas jÄ“gas, to viņa partija “SaticÄ«ba” bija izbaudÄ«jusi jau iepriekš. Taču, ja šoreiz beidzot izdotos sastādÄ«t valdošo koalÄ«ciju un pÄ“c tam arÄ« valdÄ«bu…

Jā, tas viņa mazo problÄ“mu atrisinātu. Protams, galvaspilsÄ“ta vienalga nonāktu defolta priekšÄ, taču tad jau viņa rÄ«cÄ«bā bÅ«tu visas valsts resursi – un tā bija cita lieta.

TaisnÄ«ba, šÄ« valsts neizskatÄ«jās pÄ“c ilgdzÄ«votājas, un viņam nebija ne mazākās pārliecÄ«bas, ka arÄ« viņa bÄ“rni dzÄ«vos neatkarÄ«gā Latvijas Republikā. Taču nebija jÄ“gas domāt tik ilgu laiku uz priekšu.

ProblÄ“ma, kas bija viņa priekšÄ, prasÄ«ja steidzamu risinājumu. Nelaime tikai tā, ka viņam nebija ne brÄ«numnÅ«jiņas, ar ko šo iespÄ“jamo risinājumu Ä«stenot, ne arÄ« kādas pazÄ«stamas fejas, kas šo nÅ«jiņu spÄ“tu atnest.

Lai gan… ja tā nopietnāk padomātu… šÄ« taču arÄ« bija tikai “gonka”, nekas cits kā “gonka”. Un normālā “gonkā”, ja nu nepietika ar paša motora jaudu, vienmÄ“r bija visvisādas citas iespÄ“jas.

Ne tikai kaut ko jau laikus sarunāt ar citu komandu, bet arÄ« pierunāt uz sadarbÄ«bu citas komandas pārstāvi, varbÅ«t pat kapteini vai treneri. Un vÄ“l taču bija arÄ« tiesneši – arÄ« tie ne vienmÄ“r bija simtprocentÄ«gi taisnÄ«gi un neuzpÄ“rkami.

Jo vairāk Kušakovs domāja, jo cietāka pārliecÄ«ba radās – iespÄ“jas noteikti ir, tās vienkārši ir jāspÄ“j saskatÄ«t. Vai arÄ« radÄ«t pašam.

22. nodaļa. Nils Kušakovs

Resnais tusnis Durbanovičs, protams, bija reti kaitinošs tips ar visām savām Latgales budža Ä«patnÄ«bām, reindžroveriem, tikpat tusnÄ«gajiem sievišÄ·iem un “konspiratÄ«vajām” mājām un dzÄ«vokļiem. Faktiski visas baumas par viņu nesaskaņām bija patiesas.

Bet tai pašÄ laikā abi bija kā roka ar cimdu – un tam bija savi iemesli. Kaut kā tā bija sanācis, ka Durbanovičs bija faktiski vienÄ«gais cilvÄ“ks pasaulÄ“, ar kuru Nils Kušakovs varÄ“ja parunāties pilnÄ«gi atklāti. Nu, okei, gandrÄ«z pilnÄ«gi atklāti. ArÄ« nebija slikti.

MÅ«su dienās iespÄ“ja atklāti izrunāties bija liela un dārgi maksājoša greznÄ«ba – vai arÄ« viens no ekstrÄ“mākajiem un riskantākajiem sporta veidiem, ja tā varÄ“tu teikt. Desmiti un simti cilvÄ“ku par to bija pārliecinājušies uz savas ādas. Gudri ļaudis teica, ka ir tikai viens puslÄ«dz drošs veids, kā izrunāt visnopietnākās lietas, nebaidoties no svešÄm ausÄ«m, – iepeldÄ“t jÅ«rā pārsimt metrus no krasta un tur arÄ« runāt.

Šajā dÄ«vainajā ieteikumā bija sava dzelžaina loÄ£ika – vienÄ«gais objekts, pie kā varÄ“ja piestiprināt mikrofonu, šÄdā situācijā bija gandrÄ«z pliks cilvÄ“ks, plus vÄ“l vajadzÄ“ja parÅ«pÄ“ties par ierakstu iekārtas Å«densnecaurlaidÄ«gumu. Turklāt visi šie tehniskie brÄ«numi, visticamāk, vienalga izrādÄ«tos pilnÄ«gi bezjÄ“dzÄ«gi, – sarunas ierakstÄ«šana bija faktiski nesavienojama ar viļņu čalu.

Bet kāda nu iepeldÄ“šana jÅ«rā vÄ“lā rudenÄ« – Kušakova dzÄ«vÄ“ pilnÄ«gi pietika ar maratonu uz paÄ£irām. Nācās apmierināties ar dārgo variantu – sešciparu summu maksājošu čemodāniņu, kurš padarÄ«ja neiespÄ“jamu jebkādu elektronisku ierīču darbÄ«bu vairāku desmitu metru rādiusā.

Šis bija salÄ«dzinoši jauns, iegādāts tikai pirms dažiem mÄ“nešiem. IepriekšÄ“jo pilnÄ«gi glupā kārtā bija savākusi Drošuma policija, un labi, ka atradās uzticams partijas biedrs, kurš paņēma vainu uz sevi. Šajā bezgala tiesiskajā valstÄ« cilvÄ“kiem bija ar likumu liegts aizsargāt savas sarunas no noklausÄ«šanās.

Nācās pielāgoties, neko darÄ«t. VajadzÄ“ja pamatÄ«gi investÄ“t tehnoloÄ£iskajos sasniegumos un nedaudz, nedaudz riskÄ“t. Toties varÄ“ja runāt gandrÄ«z brÄ«vi, ar sev pierastiem izteicieniem, iztiekot arÄ« bez ikdienas oficiālajā dzÄ«vÄ“ apriebušÄs valsts valodas.

– Nah tevi, Å…iluška, ar visām tavām sarežģītajām lietām un tavu dolbanuju filozofÄ“šanu. Mums ir trÄ«s jautājumi, kas jāatrisina, un tas arÄ« ir viss. Ä»oti vienkārši. – Durbanovičs kā parasti kaÄ·i aiz olām velti nestaipÄ«ja.

– Nu, nu, davai, pÄ“c kārtas!

– Ir tas mazākais – mums, protams, atkal vajadzÄ“s savas vietas Saeimā, nah. Bet tas ir tas mazākais. TrÄ«sdesmit piecas, trÄ«sdesmit astoņas, nu, kaut vai četrdesmit. Labi, nebÅ«s četrdesmit, bet tas nav svarÄ«gākais, nah. Pat ja mums bÅ«tu četrdesmit, tie ujeboki atkal mÅ«s atstās opozÄ«cijā. Un tāpÄ“c arÄ« tas nav tas, kas mums ir galvenais, nah.

– Davai, davai, koļījies, Jaņis! – Kušakovam šÄ·ita, ka viņam ir pietiekami skaidrs, uz ko velk Durbanovičs, bet labāk bija, lai tas tiek izteikts skaidri un nepārprotami.

– Labi, labi. Tātad, lai mÄ“s šoreiz dabÅ«jam to, kas mums pienāk, un beidzot veidojam valdÄ«bu, mums vajag vÄ“l vienus ar drošÄm divdesmit, divdesmit piecām vietām klāt. Ne mazāk, bļa. Labi, astoņpadsmit sliktākajā gadÄ«jumā. Tad mÄ“s taisām koalÄ«ciju, visu godÄ«gi, nah, vienkārši ahujenna godÄ«gi sadalām, un viss ir čikiniekā.

– Elementāri, Janka, tu mums kā tāds Ä€dolfs, bļa, ar visu savu Barbarosu… – Cik gan ilgi varÄ“ja runāt pašsaprotamas lietas?

– Jā, tikai tāds mazais sÄ«kums – kur šos te ar divdesmit, divdesmit pieciem mandātiem dabÅ«t? Atkal vÄ“lÄ“šanas bÅ«s garām, atkal visi šitie vibļadoki paziņos, ka viņi ir ahujennie latvieši un ar mums viņiem nav nekādas darÄ«šanas. Un viss, sosi huj!

Jā, to Kušakovs ļoti labi zināja – tā tas bija noticis iepriekš, tā, visticamāk, notiks arÄ« šoreiz. RÄ«ga bija viņējā. Nekāda rakstiska vienošanās par to nebija slÄ“gta, taču – jā, RÄ«ga bija viņējā, tur neviens nopietni netaisÄ«jās lÄ«st iekšÄ un traucÄ“t viņam dzÄ«vot. Toties ceļš uz varu valstÄ« viņam un viņējiem bija neglābjami liegts.

Ja vien kaut kādā veidā neizdosies lauzt spÄ“ku samÄ“ru, vÄ“lÄ“šanas paies un atkal visi “latviskie” spÄ“ki, lai cik pretrunÄ«gi bÅ«tu visās jomās, ņems un apvienosies tieši uz šÄ« te smieklÄ«gā “latviskuma” pamata. Un tad tos četrus gadus dzÄ«vos kā trÄ«s lopiņi no fabulas, tomÄ“r kaut kā kopā sadzÄ«vos.

Savā ziņā Kušakovam tas pat bija izdevÄ«gi – vajadzÄ«bas gadÄ«jumā vienmÄ“r ar kādu no lopiņiem varÄ“ja individuāli vienoties. Bet izskatÄ«jās, ka Durbanovičam šoreiz bija citas domas un citi plāni. Lieeeeeli plāni.

– Å…il, tā nevar turpināties mūžam! Nevar, bļa! Tā vienkārši nav taisnÄ«gi. Ja viņi lÄ«dz šim ir varÄ“juši vienoties, tad šoreiz jāatrod risinājums, lai viņi vienoties nespÄ“j, bļa! Lai, nah, mÄ“s viņiem esam pieņemamāki nekā viņi viens otram! Viss! Ir jārada apstākļi, lai viņi nespÄ“j savā starpā vienoties! Un viss kārtÄ«bā!

Durbanovičs acīmredzami bija zirgā un nokāpt netaisījās.

– Padomā, bļa, Å…il! Tas ir pilnÄ«gi iespÄ“jams! Oligarhu lieta, bļa, tādā ziņā bija vienkārši lieliska. Labi, par to mÄ“s tagad detaļās nerunāsim, ja nu biedrs majors klausās, nesagādāsim viņam to prieku. Bet principā, Å…iluška! Mums vajag izdomāt, kā nepieļaut, lai viņi vienojas. RadÄ«t apstākļus, lai viņi nespÄ“tu vienoties. Un, ja nespÄ“s, tad vienu no viņiem mÄ“s varÄ“tu paņemt. Jautājums tikai – kuru, bļa? Kurš ir vājais posms?

Te beidzot Kušakovam bija, ko teikt. Par šo tÄ“mu viņš jau iepriekš bija domājis – un ne tikai domājis vien.

– Redzi, Janka, tu jau pat nezini, kas šoreiz sanāks ar vÄ“lÄ“šanām. Okei, stulbie nacionāļi bÅ«s, viņiem ir viņu elektorāts–hujelektorāts, padsmit vietas dabÅ«s. Tad bÅ«s durašisti–SviÄ·isti, ko viņi dabÅ«s, hujviņzina. Un tad zaļzemnieki un varbÅ«t vÄ“l kāds, kaut kādi reÄ£ionāļi vai kas – nu kas to tagad var pateikt, kā kārtis saliksies. VarbÅ«t pat vecie jaunie jenoti pieciem procentiem tiks pāri. Un tad bÅ«s liela jezga!

– Jā, Å…il, bļa, tieši tā! Tad bÅ«s liela jezga, un mums bÅ«s lielāka iespÄ“ja ar kādu vienoties.

– Nu, bet ar kuru to domā tā vienkārši vienoties? Ar zaļzemniekiem? Jā, viņi visu vienmÄ“r rÄ“Ä·ina. To–sjo, šurpu turpu, nauda, izdevÄ«gums, amati, fondi. Bet šoreiz? Viņi taču ir pat oficiāli nosolÄ«jušies, ka pÄ“c vÄ“lÄ“šanām ar “SaticÄ«bu”, nah, nekādā gadÄ«jumā.

– Nuuuuu, Å…iluška, ko tu te mani smÄ«dini. Zini, cik cilvÄ“kus Embergs mūžā ir uzmetis? Domā, viņš ar Figmani, Tuklavu, Klučinski un pārÄ“jiem arÄ« savus stulbos vÄ“lÄ“tājus neuzmetÄ«s, ja vajadzÄ“s?

– Nezinu, nezinu… – Kušakovs patiešÄm ļoti šaubÄ«jās, vai ar zaļzemniekiem kaut kas var sanākt. NÄ“, sanākt, protams, varÄ“ja. Par to, ka teorÄ“tiski viņi bÅ«tu gatavi sadarboties, šaubu nebija. Jau pašlaik bija virkne jautājumu, kuros viņi spÄ“ja sadarboties pat izcili labi.

Bet šitā – visu acu priekšÄ? Tas varÄ“tu izmaksāt ļoti dārgi – gan naudā, gan amatos, gan ietekmÄ“. Ja vispār bÅ«tu nopÄ“rkams. Skaidrs, ka pretÄ« Embergs gribÄ“s arÄ« kādus lielus kumosus RÄ«gā, bet te jau tāpat viss bija kā anekdotÄ“ – visu ir daudz, bet visa ir maz.

Durbanovičs gan, izskatās, zināja.

– A tu, Å…il, vÄ“l par ko citu padomā, bļa! Atceries – vÄ“l ir tāda SviÄ·e ar Durašu un savu kompašku! Ko, grandiozais politiÄ·i, ko, a?

Kušakovs patiešÄm bija izbrÄ«nÄ«ts – lai nu ko, bet šos trakos, kuri spÄ“ja tikai rÄ«kot cirka izrādes domes sÄ“dÄ“s, viņš gan par iespÄ“jamiem sadarbÄ«bas partneriem neuzskatÄ«ja.

– Ko acis boli, Å…il, a? Tur, bļa, ir daudz prātÄ«gu cilvÄ“ku, kuri nekādus solÄ«jumus nevienam nav devuši, bet uz visu ko ir gatavi. Galvenais – ja mÄ“s tur uzliekam uz pareizajiem cilvÄ“kiem, viss kas var notikt. Tu ko domā – pÄ“c vÄ“lÄ“šanām viņi Mordānu neizÄ“dÄ«s? IzÄ“dÄ«s, droši izÄ“dÄ«s vienkārši nah – bija un, pšik, nav virs izcilā politiÄ·a Mordāna. VarÄ“s atkal staigāt pa pasauli ar pastieptu roku, raudāt un mÄ“Ä£ināt dibināt jaunu partiju.

– Un pÄ“c tam, Å…il, bÅ«s jautājums – vai trakā SviÄ·e izÄ“dÄ«s biznesmeni Durašu vai atkal otrādi? Zini, es varbÅ«t pat liktu uz trako SviÄ·i – nemaz tik traka viņa reizÄ“m nav, kad pašai kaut ko vajag. Un viņas vÄ«riņš ir pavisam prātÄ«gs, nah. Daudzās lietās pat ļoti prātÄ«gs.

IzskatÄ«jās, ka par šo tÄ“mu Durbanovičs bija kārtÄ«gi pasmadzeņojis.

– Durašam gan ir biznesiņi ar SABa Sarānu, bet tas nekas, Sarānam ir biznesiņi ar daudziem. Tur nekādu problÄ“mu nebÅ«s, viņš ar jebkuru var vienoties. BÅ«s interesants piedāvājums – uzmetÄ«s Durašu, nebÅ«s – neuzmetÄ«s. Un otrādi. Tur cilvÄ“ki ir vienkārši, nah.

IzklausÄ«jās nu jau pārāk skaisti. Parasti Durbanovičs bija ļoti praktiski un loÄ£iski domājošs, bet šoreiz, kā gudrajā grāmatā bija rakstÄ«ts, Ostapa poņeslo.

– Stop, stop, stop, Janka. Tas viss ir ahujenna skaisti, bet kā tu to domā Ä«stenot? Par ko viņi, tavuprāt, sastrÄ«dÄ“sies un nevarÄ“s vienoties? Oligarhu lieta ir cauri, nav vairs tādas. Izdomāt jaunu – vot, gribÄ“tu es redzÄ“t, ko tu tur izdomāsi. Un vienoties ar kādu no šitiem te – ko tu viņiem vispār vari piedāvāt?

Bet apturÄ“t “Ostapu” vairs nebija iespÄ“jams.

– Viss bÅ«s zajebis, Å…iluša, ja vien tu izpildÄ«si to, kas tev sen bÅ«tu bijis jāizdara. Viss man bÅ«s – idejas bÅ«s, cilvÄ“ki bÅ«s, vienošanās bÅ«s. Tikai tāds sÄ«kums – naudiņa, Å…iluša, naudiņa! Kur ir naudiņa, ko? PiÄ·is kur? Viss ir vienkārši, Å…iluša! Divi miljoni! Mums ir vajadzÄ«gi divi miljoni tehniskiem izdevumiem – un viss bÅ«s! Bet kur ir, bļa? Kāda jÄ“ga no tevis un visiem taviem domes liekēžiem, ja jÅ«s to nespÄ“jat sagādāt? Ko tu domā – mÄ“s tādus Durašus un Sarānus par skaistām acÄ«m dabÅ«sim, ko? Idejiskos atradis, ne, bļa?

Protams, Kušakovam viss bija skaidrs. Ne pirmo gadu viņš te dzÄ«voja un strādāja. Visu zināja, visu saprata. Bet ar naudu tiešÄm bija problÄ“ma. Jo lielāka nauda, jo lielāka problÄ“ma bija ar tās dabÅ«šanu. Un ar katru gadu gāja aizvien grÅ«tāk un skarbāk.

Visās galvaspilsÄ“tas struktÅ«rās ienākumu shÄ“mas sen bija atstrādātas, bet izdevumi bija vÄ“l lielāki un tikai auga. Neviens vairs neko par velti darÄ«t negribÄ“ja, un visi, kas tā vai citādi shÄ“mās bija iesaistÄ«ti, par lÄ«dzdalÄ«bu prasÄ«ja aizvien lielāku daļu paši sev. Ne vairs kauna, ne goda.

Vārdu sakot, naudas mašÄ«na lāga nestrādāja. VajadzÄ“ja nopietni piesargāties, no daudzām shÄ“mām vajadzÄ“ja atteikties. Viņi ļoti bija cerÄ“juši nopelnÄ«t uz kopā ar „CBLV” Ä«pašniekiem sadomātā, no rÄ«dzinieku viedokļa izcili bezjÄ“dzÄ«gā “kapu tramvaja” projekta rÄ“Ä·ina, bet izskatās, ka bija apčakarÄ“ti, abi pusžīdbaņķieri tikai kaut ko solÄ«ja un solÄ«ja.

Un divi miljoni – tas bija daudz, ļoti daudz. Valsts varbÅ«t arÄ« plauka, ekonomika auga vismaz statistikas atskaitÄ“s, bet cilvÄ“ku, kam reāli bija pietiekami liela nauda un kuri varÄ“ja to ieguldÄ«t un tÄ“rÄ“t, kā vÄ“las, kļuva aizvien mazāk. To vienādi labi zināja gan Durbanovičs, gan Kušakovs.

– Å…iluška! – Durbanovičs ierunājās tajā Ä«pašajā balsÄ«, kad jebkādi iebildumi bija jāpatur pie sevis. OmulÄ«gais tusnis ar visiem saviem “nahvārdiņiem” pazuda kā nebijis. – Es visu pārÄ“jo izdarÄ«šu, bet naudiņu tu man atnes! Mums, nevis man! Nezini, kur iet? Ej uz bankām! Tām, kur vÄ“l ir tie, kas ir Ä«stie naudas Ä«pašnieki. Tiecies, runā! NepārpÅ«lÄ“sies, neuztraucies! Cik tad nu viņu ir palicis. “CBLV”, “Austrumu banka”, tad vÄ“l Melokoņa kabatbanciņa. Ej, Å…iluška, un neboli actiņas, šÄ« taciņa tev ir iestaigāta…

Nu, un ko te varÄ“ja iebilst? Viņi viens otru pazina sen un labi un zināja viens par otru daudz kā tāda, ar ko publiski lielÄ«ties labāk nevajadzÄ“ja. Durbanoviča teiktais par iestaigāto taciņu nebija nekāds joks. Kušakovs nolemti nopÅ«tās – nāksies vien atkal nedaudz pazemoties. KopÄ“jās lietas vārdā, protams.

Novērtē šo rakstu:

0
0