Iesaki rakstu:

1989. gada 21. jÅ«nija rÄ«tā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tÅ«risma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamÄ“rÄ·is bija Ungārijas pilsÄ“ta Kiškunmujša. Tur bija jānotiek demokrātisko kustÄ«bu forumam, un šajā pasākumā vajadzÄ“ja piedalÄ«ties arÄ« Latvijas Nacionālajai neatkarÄ«bas kustÄ«bai.

Toreiz vÄ“l nevarÄ“ja atklāti norādÄ«t ceļojuma mÄ“rÄ·i, jo foruma idejai bija pārāk daudz pretinieku, it sevišÄ·i no sociālistisko valstu valdÄ«bu puses. Lai nerastos problÄ“mas, KiškunmujšÄ nolÄ“ma organizÄ“t starptautisku futbola turnÄ«ru, kura ietvaros notiktu arÄ« attiecÄ«gais kultÅ«ras pasākums.

Tas nozÄ«mÄ“ja, ka doties ārzemju ceļojumā vajadzÄ“ja ne tikai politiÄ·iem, bet arÄ« futbolistiem. Sportistu sastāvu nokomplektÄ“t uzdeva futbola kluba Auda jauniešu trenerim, un šajā sarakstā iekļuva arÄ« raksta autors. Tik vilinošam piedāvājumam piekritu uzreiz, taču jau nākamajā dienā biju spiests atteikties no iecerÄ“tā pasākuma. Tam par iemeslu bija negaidÄ«ts šÄ·Ä“rslis, kuru pārvarÄ“t nebija manos spÄ“kos.

Lai izbrauktu no valsts, personai bija vajadzÄ«ga ārzemju pase, jo parastā pase šim nolÅ«kam nederÄ“ja. Ä€rzemju pasei bija vajadzÄ«ga speciāla standarta fotogrāfija, kuru fotodarbnÄ«cas sagatavoja divu nedēļu laikā. LÄ«dz izbraukšanai bija palikusi tikai viena nedēļa, tāpÄ“c šo problÄ“mu minÄ“ju kā atteikuma iemeslu. Saņēmu uzaicinājumu apmeklÄ“t privātu fotomākslinieku, kurš atrisinātu ar pasi saistÄ«tos jautājumus. Noteiktajā laikā ierados norādÄ«tajā dzÄ«voklÄ« un uzzināju, ka par pasi varu neuztraukties. Zilo ārzemju pasi saņemšu autobusā izbraukšanas dienā.

Autobusā bijām aptuveni 40 cilvÄ“ku, no tiem futbolistus varÄ“ja saskaitÄ«t uz vienas rokas pirkstiem. Kā vÄ“lāk uzzināju, ceļotāju kodolu veidoja pazÄ«stamā brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tāja Gunāra Astras radinieki, radinieku draugi, viņu paziņas un paziņu paziņas. Robežkontroles punktā sākās pirmie sarežģījumi, kuru dēļ šÄ·ita, ka ceļojums bÅ«s beidzies priekšlaicÄ«gi.

Autobusā iekāpa divi bravurÄ«gi robežsargi, lai atrastu Ä«sto delegācijas vadÄ«tāju. Viņi uzskatÄ«ja, ka partorgs ir saguris no tālā ceļa, tāpÄ“c starp pasažieriem meklÄ“ja iesnaudušos cilvÄ“ku. Liels bija viņu pārsteigums, kad meklÄ“to cilvÄ“ku neizdevās atrast. Tādu futbola komandu viņi redzot pirmo reizi mūžā, tāpÄ“c pieprasÄ«ja parādÄ«t futbola bumbas. Bagāžas nodalÄ«jumā izdevās atrast tikai vienu bumbu, lÄ«dz ar to robežsargu pacietÄ«bas mÄ“rs bija pilns. Esot jābrauc malā un jāgaida konvojs, kurš autobusu ar visiem pasažieriem nogādāšot tur, kur nepieciešams.

Delegācijas vadÄ«tājs palÅ«dza atļauju piezvanÄ«t un aizgāja uz robežkontroles punkta Ä“ku. No turienes viņš atnāca atpakaļ uz autobusu smaidÄ«dams un pateica šoferim, ka varam braukt tālāk. Ä€rpus Ä“kas bija iznākuši vÄ“l daži robežsargi, kuri klusÄ“dami skatÄ«jās uz mÅ«su autobusu. PriekšÄ sÄ“došÄ jauniete viņiem draiski pamāja ar rociņu, un šÄ·ita, ka par atbildi robežsargi izslÄ“jās vÄ“l staltāk.

Uz Polijas un ÄŒehoslovākijas valstu robežas gaidÄ«ja jauns pārbaudÄ«jums. PÄ“c tam, kad pasÄ“s bija iespiesti Lazdiju kontrolpunkta zÄ«mogi, vietÄ“jiem robežsargiem nevajadzÄ“tu uzdot liekus jautājumus, taču nepatikšanas draudÄ“ja no citas puses. Katram ceļotājam bija atļauts samainÄ«t lÄ«dz 500 rubļiem, tāpÄ“c lielākas summas atrašana varÄ“ja beigties bÄ“dÄ«gi. Zinātāji ieteica lieko valÅ«tu paslÄ“pt zeÄ·Ä“, jo tā ir vienÄ«gā vieta, kuru robežsargi nepārbaudot. ReizÄ“m aizdomÄ«gā persona tiekot izģērbta gandrÄ«z pilnÄ«gi kaila, bet zeÄ·es nekad neliekot vilkt nost. Tuvojoties robežai autobusā sākās draudzÄ«ga čabināšanās, knosÄ«šanās un savstarpÄ“jā cits cita aplÅ«košana, lai pilnā gatavÄ«bā varÄ“tu sagaidÄ«t robežas šÄ·Ä“rsošanu.

Robežsargi no bagāžas nodalÄ«juma izcÄ“la vienu koferi un to nolika turpat uz asfalta pie autobusa sāniem. Viņi to atvÄ“ra un sāka nesteidzÄ«gi pārcilāt kofera saturu. Jebkurš ziņkārÄ«gais varÄ“ja sekot lÄ«dzi šai nodarbÄ«bai un aplÅ«kot mantas, kuras atradās ceļabiedra koferÄ«. Neatraduši neko aizdomÄ«gu, robežsargi deva atļauju šÄ·Ä“rsot robežu.

Ungārijas pilsÄ“tā KiškunmujšÄ tikām izmitināti atpÅ«tas kompleksā, kurā bijām vienÄ«gie iemÄ«tnieki. Lielu sajÅ«smu izraisÄ«ja daudzie baseini, kas atšÄ·Ä«rās ne tikai ar izmÄ“riem, bet arÄ« ar Å«dens temperatÅ«rām. Tāpat izbrÄ«nÄ«ja neparastā tÄ«rÄ«ba – varÄ“jām staigāt apkārt pa atpÅ«tas kompleksa teritoriju ar basām kājām, bet kāju pÄ“das palika tÄ«ras. Padomju sistÄ“mā augušam cilvÄ“kam bija par ko brÄ«nÄ«ties, taču pie pārsteigumiem ātri pieradām un sākām tos uztvert kā pašsaprotamas lietas.

Diemžēl uzspÄ“lÄ“t futbolu ar citu tautu pārstāvjiem mums nebija lemts. Uz iecerÄ“to pasākumu bijām ieradušies vienÄ«gie, jo demokrātisko kustÄ«bu forums tika pārcelts uz vÄ“lāku laiku. Dzenājām bumbu savā starpā un arÄ« šajā nodarbÄ«bā neiztikām bez pārsteigumiem.

PÄ“c triju dienu nÄ«kšanas autobusā lielas problÄ“mas sagādāja fiziskā sagatavotÄ«ba. Futbola spÄ“les laikā veicot dažus paātrinājumus, kājas kļuva tik mÄ«kstas un ļenganas, ka bijām spiesti apsÄ“sties turpat uz zālāja. Sirds dauzÄ«jās kā negudra, it kā vienā elpas vilcienā bÅ«tu uzskriets augstceltnÄ“.

Uz šÄ« fona izbrÄ«nÄ«ja komandas vecākā dalÄ«bnieka izcili labā fiziskā forma. Viņa tÄ“vs bija futbola treneris, un varÄ“ja redzÄ“t, ka dÄ“lam ir iemācÄ«ti pamatÄ«gi futbola skolas pamati. Visās standartsituāciju izspÄ“lÄ“s viņam bija pirmajam jābÅ«t pie bumbas, turklāt tas izskatÄ«jās tik dabiski, ka nevienam neradās nekādi iebildumi. Dzimis lÄ«deris, ko viņš pierādÄ«ja ne tikai politikā, bet arÄ« sporta laukumā.

Pateicoties gados vecākā politiÄ·a pÅ«lÄ“m, atpÅ«tas bāzÄ“ tika noorganizÄ“ts arÄ« Jāņu ugunskurs. KopÄ«gā pasÄ“dÄ“šana pie ugunskura ievÄ“rojami uzlaboja futbolistu un pārÄ“jo ceļabiedru attiecÄ«bas, kuras bija kļuvušas ļoti vÄ“sas pÄ“c pirmās Polijas kempingā pavadÄ«tās nakts. Telšu sienas bija plānas, un tās nespÄ“ja noslāpÄ“t sarunas, kuras bija labi dzirdamas nakts klusumā. Jaunieši sprieda par to, ka tik svarÄ«gā braucienā noteikti ir iefiltrÄ“ts arÄ« kāds VDK aÄ£ents.

Par pazÄ«stamo cilvÄ“ku uzticamÄ«bu viņi nešaubÄ«jās, tāpÄ“c atlika kāds no futbolistiem. Tika pieņemts lÄ“mums ļoti uzmanÄ«gi izturÄ“ties futbolistu klātbÅ«tnÄ“, un vairāk par Ä«sām frāzÄ“m nerunāt. ŠÄda attieksme arÄ« no mÅ«su puses radÄ«ja neuzticÄ«bu pret kustÄ«bas perspektÄ«vajiem jauniešiem. SavstarpÄ“jās sarunās spriedām, vai šÄ« naivitāte tik tiešÄm bija dabiski iedzimta vai arÄ« tā tika mākslÄ«gi uzspÄ“lÄ“ta.

Nākamajā dienā sākām gatavoties mājupceļam. TrÄ«s kustÄ«bas lÄ«deri palika KiškunmujšÄ, bet pārÄ“jie brauca atpakaļ uz mājām. Šoreiz padomju valsts robežu šÄ·Ä“rsojām citā vietā – netālu no Užgorodas, tāpÄ“c robežsargi nebija informÄ“ti par mÅ«su ceļojuma Ä«pašo statusu.

Autobusā iekāpa robežsargs un, ar pirkstu rādot uz katru cilvÄ“ku, sāka skaļi skaitÄ«t kopÄ“jo pasažieru skaitu. PÄ“c tam viņš atgriezās atpakaļ ar otru robežsargu un šo procedÅ«ru veica atkārtoti. Beidzot skaitÄ«šanu, tika izteikts emocionāls krievu lamuvārds un uzdots jautājums, - vai tiešÄm trÄ«s sportisti no komandas ir palikuši ārzemÄ“s? Nesaņēmis atbildi, pÄ“c pakāpes vecākais robežsargs pavÄ“lÄ“ja visiem pasažieriem izkāpt no autobusa un nostāties vienā rindā, bet pārÄ“jiem robežsargiem rÅ«pÄ«gi pārmeklÄ“t autobusu. Delegācijas vadÄ«tājs atkal lÅ«dza atļauju piezvanÄ«t, un turpmākie notikumi lÄ«dzinājās Lazdiju kontrolpunktā notikušajam.

IecerÄ“tais demokrātisko kustÄ«bu forums nebija izdevies, un tam bija vairāki iemesli. MinÄ“šu tikai divus, manuprāt, svarÄ«gākos iemeslus. Pirmkārt, kaut gan Austrijas un Ungārijas robežā pirmais caurums tika izgriezts 1989. gada februārÄ«, to atvÄ“ra tikai Ä«slaicÄ«gi, lai izlaistu lielas ļaužu masas, kuras uzkrājās pakāpeniski. JÅ«nijā robežu joprojām nevarÄ“ja brÄ«vi šÄ·Ä“rsot, un tas apgrÅ«tināja citu valstu delegāciju ierašanos.

Otrkārt, pastāvÄ“ja lielas problÄ“mas ar nacionālo neatkarÄ«bas kustÄ«bu izveidošanu. PiemÄ“ram, Ungārijā milzÄ«ga sabiedrÄ«bas interese bija par 1956. gada notikumiem. Šo notikumu galvenā varoņa Imres NaÄ£a portreti bija izlÄ«mÄ“ti daudzās galvaspilsÄ“tas autobusu pieturās. Lai izveidotu tautas atbalstÄ«tu neatkarÄ«bas kustÄ«bu, pašai tautai bija jāsaprot, ka Imre NaÄ£s pÄ“c savas bÅ«tÄ«bas bija komunists, pret kuru jāizjÅ«t riebums, nevis dievināšanu. Nākamajā posmā tautu vajadzÄ“ja sadalÄ«t pÄ“c etniskām pazÄ«mÄ“m un civiliedzÄ«votāju vienu daļu pielÄ«dzināt okupācijas karaspÄ“kam. Tikai tad, kad šos uzskatus atbalstÄ«tu nevis atsevišÄ·i Ä«patņi, bet liela tautas daļa, varÄ“tu izveidot vajadzÄ«go kustÄ«bu.

TehnoloÄ£iskā sabiedrÄ«bā diskriminācijas jÄ“dzienam nav vietas, un to cenšas izskaust visos iespÄ“jamos veidos. Lai aizsargātu sievietes tiesÄ«bas Ä£imenÄ“, tiek diskriminÄ“ti vÄ«rieši, tāpÄ“c, lai to novÄ“rstu, jebkurš dzimums var izvÄ“lÄ“ties savu lomu Ä£imenÄ“. Tam lÄ«dzās pastāv kroplÄ«bas, kuru apspiešana negatÄ«vi ietekmÄ“tu personÄ«bas izaugsmi. Pret tām nav jācÄ«nās, bet gan jāizturas toleranti. ŠÄ«m kroplÄ«bām ir jābÅ«t pārstāvÄ“tām sabiedrÄ«bā, lai personai, kurai tās piemÄ«t, neizveidotos kompleksi attiecÄ«bā pašai pret sevi. MÅ«sdienu demokrātijas izpratnÄ“ nacionālisms ir viena no šo kroplÄ«bu izpausmÄ“m, tāpÄ“c nacionālo kustÄ«bu veidošanās mehānisms atgādināja vÄ“lāko praida kustÄ«bu izveidi.

Noniecinot vienu nacionālisma izpratni, tā vietā bÅ«tu jāpiedāvā kāda cita, daudz atšÄ·irÄ«gāku izpratni. Temats vÄ“l nav slÄ“gts, jo ir iecere aprakstÄ«t vÄ“l vienu futbola turnÄ«ru, kurš risinājās TrešÄs Atmodas laikā.