Iesaki rakstu:

Gistavs FlobÄ“rs rakstÄ«ja, ka revolÅ«cijas piedzÄ«vošana ir pats labākais, kas var notikt cilvÄ“ka dzÄ«vÄ“, ja vien revolÅ«cija no cilvÄ“ka nav izveidojusi fanātiÄ·i. Šo uzskatu pilnā mÄ“rā var attiecināt arÄ« uz stāsta galveno varoni – tolaik jaunu un perspektÄ«vu prokuratÅ«ras darbinieku, kurš tika ierauts pašu karstāko notikumu virpulÄ«. Ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai toreiz uzbangotās kaislÄ«bas norimtu un aiz nesakarÄ«giem emocionāliem izvirdumiem izkristalizÄ“tos vÄ“sā loÄ£ikā balstÄ«tu notikumu virkne.

Pirmoreiz uz apsÅ«dzÄ“to sola jauneklis nonāca par huligānisku uzvedÄ«bu sabiedriskā vietā. Tam par iemeslu bija prokuratÅ«ras telpās sarÄ«kotais skandāls - viņš no Goda dēļa bija izplÄ“sis savu fotogrāfiju un formā tÄ“rptai personai no pleciem norāvis uzplečus. Tiesa varÄ“ja piemÄ“rot ļoti bargu pantu par regāliju zaimošanu, taču izvÄ“lÄ“jās daudz maigāku sodu. IkdienišÄ·ais spriedums un nosacÄ«tais sods palika nepamanÄ«ts plašÄkai publikai, kaut gan jaunekļa neparastās uzvedÄ«bas mÄ“rÄ·is bija saistÄ«ts ar cerÄ«bu atrast atbalstu sabiedrÄ«bā.

Konflikta cÄ“lonis bija kāds izmeklÄ“tājs, kurš bija atvaļinājies no dienesta milicijā un paņēmis sev lÄ«dz viņam uzticÄ“to aÄ£entÅ«ru. Vecie likumi bija atcelti, bet jaunie vÄ“l nebija pieņemti, tāpÄ“c bijušÄ miliča darbÄ«bā netika saskatÄ«tas nozieguma pazÄ«mes. Informatori bija pati lielākā milicijas bagātÄ«ba, tāpÄ“c pret tās izsaimniekošanu tik vÄ“traini iebilda jaunais censonis.

Jauneklis savus uzskatus nemainÄ«ja arÄ« pÄ“c tiesas procesa. Valsts viņam bija uzticÄ“jusi sargāt sabiedrÄ«bas intereses, tāpÄ“c viņš vÄ“rsÄ«sies pret jebkuru mÄ“Ä£inājumu privatizÄ“t miliciju. Daudzi kolÄ“Ä£i gaidÄ«ja, ka jauneklis uzrakstÄ«s atlÅ«gumu, taču šÄ«s cerÄ«bas nepiepildÄ«jās. Kā par spÄ«ti, viņa darbÄ«ba kļuva arvien neprognozÄ“jamāka, un arvien vairāk kļuva skaidrs, ka viņš nespÄ“s pielāgoties jaunās sistÄ“mas prasÄ«bām…

Kādu vakaru, atgriežoties mājās no veikala, jaunekli apstādināja milicijas mašÄ«na. Esot saņemts izsaukums par sabiedriskā miera traucÄ“šanu, tāpÄ“c jauneklis esot jānogādā milicijas nodaļā lÄ«dz turpmāko apstākļu noskaidrošanai. Sakarā ar to, ka viņam jau bija nosacÄ«tais sods, šoreiz tiesa lÄ“ma par reālu cietumsodu.

Ar pasÅ«tÄ«jumu lietu organizÄ“šanu un izpildi padomju Latvijā nodarbojās VDK 6. nodaļa, jo tās kompetencÄ“ bija valsts noslÄ“pumu glabāšana. No sākuma paredzamā operācija bija rÅ«pÄ«gi jāizplāno, bet pÄ“c tās pabeigšanas visām iesaistÄ«tajām personām bija jāraksta atskaites par padarÄ«to darbu.

No lietas materiāliem bija pazudusi informācija par iepirkumu maisiņu, un šis fakts agrākajos laikos varÄ“ja kļūt liktenÄ«gs kādam no operatÄ«vajiem darbiniekiem. Laiki bija mainÄ«jušies, un acÄ«mredzot bija mainÄ«jušies arÄ« tikumi. Jaunajā valstÄ« VDK 6. nodaļu apvienoja ar noziedznieku uzraudzÄ«šanas 3. nodaļu un pārdÄ“vÄ“ja par iestādi cīņai ar organizÄ“to noziedzÄ«bu. Ironiski, ka šÄ«s nodaļas pirmie upuri bija tieši valsts intereses aizstāvošie cilvÄ“ki, it kā valsts bÅ«tu organizÄ“tās noziedzÄ«bas veidojums.

PÄ“c Centrālcietumā pavadÄ«tajiem diviem gadiem jauneklis atgriezās brÄ«vÄ«bā. Viņš uzzināja, ka citās Austrumeiropas valstÄ«s ir publiskots bijušo informatoru saraksts, lai tie nenokļūtu valstij nedraudzÄ«gu organizāciju Ä«pašumā, bet Latvija bija izvÄ“lÄ“jusies citu ceļu. Informācijas vākšanas vajadzÄ«bām tika nodibinātas divas savstarpÄ“ji konkurÄ“jošas organizācijas – DrošÄ«bas dienests un Informācijas nodaļa.

Ja kādam no darbiniekiem radās jautājums, kur ir palikuši padomju laika aÄ£enti un uzticamÄ«bas personas, tad droši varÄ“ja norādÄ«t uz konkurentiem. Pagāja vairāki gadi, lÄ«dz slÄ“ptais kļuva zināms, tāpÄ“c vairs nebija nepieciešama divu paralÄ“lu iestāžu darbÄ«ba. Deviņdesmito gadu vidÅ« Informācijas nodaļa tika likvidÄ“ta, un palika tikai DrošÄ«bas dienests.

Kontaktpersonas, kuras tieši strādāja ar padomju laika aÄ£entÅ«ru, kļuva ļoti pieprasÄ«tas biznesa aprindās. ValstÄ« bija parādÄ«jušÄs pirmās privātās komercbankas, un to Ä«pašniekiem bija nepieciešams uzzināt pÄ“c iespÄ“jas vairāk par saviem klientiem. Paši informatori gan uzskatÄ«ja, ka viņu pÅ«liņi palÄ«dz nodibināt taisnÄ«gas sabiedrÄ«bas valsti, taču Ä«stenÄ«bā informācija aizplÅ«da to personu vajadzÄ«bām, kuru labā kontaktpersonas strādāja.

Lai piespiestu informatorus pildÄ«t savus pienākumus, pret viņiem tika radÄ«ta krasi negatÄ«va sabiedrÄ«bas attieksme. Informatorus salÄ«dzināja ar Staļina laika “stukačiem”, kaut gan bez viņu palÄ«dzÄ«bas pÄ“dÄ“jā gadsimtā nav iztikusi neviena valsts. TikmÄ“r kaimiņvalstÄ« Zviedrijā ziņošanu par kaimiņiem uzskatÄ«ja par goda un pienākuma lietu. Ja Latvijā sadarbÄ«bas dēļ ar VDK nevarÄ“ja ieņemt augstus amatus, tad Zviedrijā pirmsvÄ“lÄ“šanu laikā politiÄ·i Ä«paši uzsvÄ“ra savus labos darbus, kas bija radušies no ziņošanas par kaimiņiem.

PÄ“c soda izciešanas jauneklis vairs nevarÄ“ja atgriezties vecajā darbā, tāpÄ“c viņš sāka meklÄ“t kādu citu darbÄ«bas nozari, kurā varÄ“tu izmantot savas zināšanas. Jaunajā darbavietā viņa pirmais uzdevums bija tikt galā ar kādu nekaunÄ«gu tipu, kurš bija nomocÄ«jis maza veikala Ä«pašnieku. Veikalnieks bija noÄ·Ä“ris sÄ«ku zaglÄ“nu un to nodevis policijai, taču no tās zaglÄ“ns atgriezās vÄ“l agresÄ«vāks. Nekauņa stāstÄ«ja, ka viņš ir kļuvis gandrÄ«z vai par policijas darbinieku, tāpÄ“c var atļauties nesodÄ«ti uzvesties. Izmisušais veikalnieks meklÄ“ja cita spÄ“ka palÄ«dzÄ«bu, kurš varÄ“tu palÄ«dzÄ“t atrisināt radušos problÄ“mu.

Policijai trÅ«ka informatoru, tāpÄ“c tā sāka realizÄ“t noziegumu brÄ«vÄ«bas politiku. Nebija laika rÅ«pÄ“ties par kvalitāti, galvenā bija kvantitāte. VervÄ“ts tika gandrÄ«z jebkurš cilvÄ“ks, kuru bija iespÄ“jams krimināli sodÄ«t. ŠÄda policijas rÄ«cÄ«ba grāva sabiedrÄ«bas uzticÄ«bu tai, taču citas iespÄ“jas nebija. Bez acÄ«m un ausÄ«m policija paliktu akla un kurla.

Informācijas lielo nozÄ«mi pietiek ilustrÄ“t tikai ar vienu piemÄ“ru. Policijā izmantotā rācija darbojās frekvencÄ“, kuru varÄ“ja noklausÄ«ties ar jebkuru padomju laikā ražotu televizoru. Tā atradās starp pirmo un otro kanālu, un bija vajadzÄ«gs tikai tievs un garš skrÅ«vgriezis, lai kanālu pārslÄ“dzÄ“ja blokā uz vajadzÄ«go frekvenci noregulÄ“tu attiecÄ«go pretestÄ«bu. AttÄ“la nebija, toties bija skaņa. KontrolÄ“jot policistu sarunas, bija iespÄ“jams uzzināt, kurā vietā atrodas policijas automašÄ«nas un kurš veikalnieks bija pasÅ«dzÄ“jies par viņa apsargāšanu.

TikmÄ“r sabiedrÄ«ba kļuva aizdomÄ«ga par regulāro policijas nespÄ“ju noÄ·ert reketierus un uzzināšanu par palÄ«dzÄ«bas lÅ«gumiem. To vÄ“l vairāk pastiprināja televÄ«zijā demonstrÄ“tie seriāli par policijas un kriminālās pasaules saplÅ«šanu. RealitātÄ“ policijas atpalicÄ«ba bija tik liela, ka sadarboties ar to nebija vajadzÄ«gs. ŠÄdu apgalvojumu droši vien nevarÄ“ja attiecināt uz visu valsti, taču uz konkrÄ“to vietu noteikti. Visu izšÄ·Ä«ra kadru kvalitāte, un tā nebija labvÄ“lÄ«ga valsts varai.

Deviņdesmito gadu vidÅ« policija iegādājās “Motorolas” rācijas, kuras vairs nebija iespÄ“jams noklausÄ«ties ar padomju laika televizoru. Ap šo laiku valstÄ« izzuda rekets, taču tas nebija policijas nopelns. Ekonomiski daudz izdevÄ«gāk kļuva apkalpot lielo biznesu, nevis rÅ«pÄ“ties par mazajiem veikalniekiem. Mazais un vidÄ“jais bizness tika nodots valsts pārziņā, bet kriminālās struktÅ«ras pārkvalificÄ“jās uz citu darbÄ«bas nozari.

Lielo biznesu vienkāršoti varÄ“ja salÄ«dzināt ar preču plÅ«smu no rÅ«pnÄ«cām lÄ«dz noliktavām, bet mazo un vidÄ“jo biznesu – ar šo preču nogādāšanu no noliktavām lÄ«dz patÄ“rÄ“tājiem. Valsts uzdevums bija likvidÄ“t visus iespÄ“jamos šÄ·Ä“ršÄ¼us lielā biznesa brÄ«vai kustÄ«bai un rÅ«pÄ“ties par mazā un vidÄ“jā biznesa attÄ«stÄ«bu. Sākumā sabiedrÄ«bas pirktspÄ“ja bija zema, tāpÄ“c lielais bizness maksāja simboliskus nodokļus, lai neciestu zaudÄ“jumus. VÄ“lāk nodokļus sāka iekasÄ“t arvien lielākus, taču tika dota atļauja izmantot tādas nodokļu optimizÄ“šanas shÄ“mas, kuras citur bija aizliegtas.

RÅ«pes par investoriem pievilcÄ«gas vides izveidošanu ieguva sakrāla jÄ“dziena nozÄ«mi. Jo vājāka kļuva valsts vara, jo lielākas iespÄ“jas pavÄ“rās izvairÄ«ties no nodokļu nomaksas. Kriminālajās aprindās valdÄ«ja pārliecÄ«ba, ka nevis cilvÄ“ks, bet gan cilvÄ“ka Ä«pašums ir vÄ“rtÄ«ba, un atbilstoši šim uzskatam centās dzÄ«vot. Par valsts varu viņi selektÄ«vi atlasÄ«ja tikai slikto, bet lielo biznesu – labo. Pakāpeniski cenas veikalos izlÄ«dzinājās, taču pārdevÄ“ju atalgojumi turpināja krasi atšÄ·irties. CilvÄ“ki sāka pārcelties uz dzÄ«vi tajās valstÄ«s, kuras par saviem iedzÄ«votājiem rÅ«pÄ“jās vairāk.

Barikāžu dienās daudzi no mums dzÄ«voja ar cerÄ«bu par Latvijas valsts atjaunošanu, nevis izšÄ·Ä«šanu lielākā sistÄ“mā. Diemžēl dažādi apstākļi neatļāva uzcelt tādu valsti, par kādu sapņojām. Pašlaik globālai sistÄ“mai atkal radušÄs problÄ“mas, un to risināšanai tiek piedāvātas idejas, kas saistÄ«tas ar valsts varas stiprināšanu. Toreiz tas šÄ·ita neticami, taču mÅ«su paaudze piedzÄ«voja to, ka brÄ«nums var notikt. Ogles joprojām vÄ“l saglabā siltumu, gaidot vÄ“ju, kurš no jauna uzpÅ«tÄ«s liesmas. Pagātnes kļūdās esam sapratuši, kādu valsti nevÄ“lamies celt. Ticam, ka barikāžu gars palÄ«dzÄ“s saprast, kādu XXI gadsimta valsti mÄ“s vÄ“lamies celt.