Menu
Pilnā versija

Laime

Leonards Inkins · 20.03.2021. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Katrs cilvÄ“ks, sasniedzot apzinÄ«go vecumu, tiecas pÄ“c laimes. Lai spÄ“tu laimÄ«gi dzÄ«vot, viņš izmÄ“Ä£ina un meklÄ“ dažādas metodes.

No kurienes cilvÄ“kā ir šÄ« vÄ“lme dzÄ«vot laimÄ«gi un bezrÅ«pÄ«gi? ŠÄda vÄ“lme un tieksme pat Ä£enÄ“tiski balstās tur, ka ļoti sen pirmie cilvÄ“ki tika izraidÄ«ti no paradÄ«zes. Ä¢enÄ“tiskā atmiņa par dzÄ«vi paradÄ«zÄ“ vilina cilvÄ“ku pa dažādiem ceļiem un ar dažādām metodÄ“m tur atgriezties.

IzraidÄ«šana no paradÄ«zes ir tikai cilvÄ“kam saprotams tÄ“ls un skaidrojums, bet traģēdija nav kādas vietas pamešanā un izklÄ«šanā pa Pasauli. Traģēdija ir tajā, ka cilvÄ“ks ir zaudÄ“jis saskarsmi ar Dievu. Tieša saskarsme ar Dievu arÄ« ir patiesa paradÄ«zes bÅ«tÄ«ba, nevis pārticÄ«ba un piena upes ar Ä·Ä«seļa krastiem.

Saprotamā lÄ«dzÄ«bā to var atainot šÄdi: gadÄ«jumā, kad bÄ“rns dzÄ«vo Ä£imenes aprÅ«pÄ“ts un ir pastāvÄ«gā saskarsmÄ“ ar vecākiem, ja šis mÄ«lÄ“tais un lolotais bÄ“rns kādā lielveikalā citā publiskā vietā vai mežā pazÅ«d, viņš zaudÄ“ nepārtraukto saskarsmi ar vecākiem un ļoti nobÄ«stas. Viņu pārņem panika, jo vecāki vienmÄ“r viņu pieskatÄ«ja un par viņu rÅ«pÄ“jās. Vecāki viņu mÄ«lÄ“ja, bet nu ap viņu ir tikai nedraudzÄ«ga un pat naidÄ«ga pasaule. ArÄ« cilvÄ“ks lÄ«dzÄ«gi ir nošÄ·Ä«ries no Dieva.

Kā var pazust bÄ“rns? Tikai neklausot vecākus, tikai aizskrienot prom vai citādi nepakļaujoties vecāku gribai. ArÄ« cilvÄ“ks aizgāja no Dieva pÄ“c paša gribas. Tas izvÄ“lÄ“jās neklausÄ«t RadÄ«tājam un vÄ“lÄ“jās pats bÅ«t kā dievs. Es pats gudrs! Nu ir rezultāts šai gudrÄ«bai, kas patiesÄ«bā nebija gudrÄ«ba, bet lepnÄ«ba, augstprātÄ«ba un iedomÄ«ba. Sekas – panika, bailes un izmisums.

ParadÄ«zÄ“ Dievs Ä€damam un Ievai bija devis tikai vienu bausli, tikai vienu kopā bÅ«šanas noteikumu. Bet cilvÄ“ks apzināti pieņēma lÄ“mumu nebÅ«t pastāvÄ«gā saskarsmÄ“ ar Dievu un palika bez Dieva klātbÅ«tnes, kā minÄ“tais bÄ“rns, kurš nepakļāvās vecāku norādÄ«jumiem.

Svētlaime

Laime, laime tev, tautiet,

Tev bij laime, man nelaime,

Tev bij laime, ka es gāju,

Man nelaime dzīvojot.

Kaut arÄ« tikai Ä£enÄ“tiskas, bet tomÄ“r nojautu lÄ«menÄ« atmiņas par to laiku, kad cilvÄ“ks dzÄ«voja paradÄ«zÄ“ un tieši saskārās ar Dievu un Tā mÄ«lestÄ«bu, ir vÄ“l dzÄ«vas, un tāpÄ“c cilvÄ“ks cenšas, ja ne paradÄ«zÄ“ un bez Dieva, tad vismaz grÄ“cÄ«gajā pasaulÄ“ iekārtoties un justies laimÄ«gi. CilvÄ“ks konstruÄ“ un izveido kādu laimes surogātu. Ja patiesa laime nav sasniedzama, tad vismaz var izlikties par laimÄ«gu.

Vieniem laimÄ«giem bÅ«t palÄ«dz apdullinošie dzÄ“rieni un dažādas vielas, citi atrod laimi darbā, citi laimi bÄ“rnos, jaunā mājā, iestādÄ«tā kokā, un dažs pat cenšas kādu rāpuli nogalināt par to, ka tas provocÄ“ja viņu aiziet no TÄ“va. Citi ieslÄ«gst mākslas pasaulÄ“, citi izvirtÄ«bās, bet citi atrod dvÄ“seles mieru mÅ«zikā.

Ir dažādas metodes, kā aizmirsties un pretoties dvēseles saucienam atgriezties pie Tēva, aizbāzt muti ģenētiskajai atmiņai un radīt ilūziju un it kā svētlaimes sajūtu.

Vairums cilvÄ“ku ir pārliecināti, ka nav obligāti jāatgriežas Dieva valstÄ«bā, lai bÅ«tu laimÄ«gs. LaimÄ«gu vidi var radÄ«t pats – šeit un tagad. Daudzi domā, ka tas ir iespÄ“jams, ja ir gana daudz naudas. TāpÄ“c vairumu savas dzÄ«ves tie veltÄ« naudas raušanai, pat zagšanai, lai ar tās palÄ«dzÄ«bu imitÄ“tu atgriešanos RadÄ«tāja namā, atslābtu un justos kā paradÄ«zÄ“.

Lai ko un kā cilvēks censtos, iznāk tikai laimes surogāts, un tas mēdz beigties gan ar pāragru nāvi, ieslodzījumu, neārstējamu slimību, nodevību, un bieži cilvēks pats sevi nogalina. Patiesa laime ir iespējama tikai saskarsmē ar Dievu. Kāds no svētajiem ir teicis, ka cilvēka dzīvē nav nekā, par ko patiesi būtu jāpriecājas.

LÅ«gt piedošanu

Ai, vecaju bāleliņu,

Tev bij manam tēvam būt:

Tev bij rāt, tev žēlot,

Tev piedot padomiņa.

Kā atgriezties TÄ“va namā? Saprotams, ka cilvÄ“ces pirmsākumos notikušo nevar atcelt, bet var vismaz samazināt un saÄ«sināt sāpÄ«gās sekas. BÄ“rns, kurš nav klausÄ«jis un tāpÄ“c ir pazudis no vecākiem, dažs pat aiziet no mājām, un vecāki to meklÄ“ ar policijas palÄ«dzÄ«bu, saskaroties ar dzÄ«vi bez vecāku aizgādÄ«bas, vÄ“las atgriezties Ä£imenÄ“. Šai piemÄ“rā minÄ“tajiem bÄ“rniem nav grÅ«ti atgriezties, viņi zina, kur ir viņu mājas un kur dzÄ«vo viņu vecāki. Aiziet atpakaļ nav grÅ«ti, – grÅ«ti ir atzÄ«t, ka esi rÄ«kojies nesaprātÄ«gi, ka esi sāpinājis cilvÄ“kus, kuri tevi mÄ«l, un bieži šÄ·iet neiespÄ“jami pazemÄ«gi lÅ«gt piedošanu.

Kas traucÄ“? TraucÄ“ tas, ko saucam par kaislÄ“m. Aizejot no Dieva, cilvÄ“ks, lÄ«dzÄ«bā runājot, smagi saslima. Viņš kļuva mirstÄ«gs, viņš sāka novecot, viņš sāka slimot, viņam nu bija nepieciešams apģērbs. ŠÄ«s slimÄ«bas rezultātā mainÄ«jās  uzvedÄ«ba, domāšana un attieksme pret citiem, arÄ« Dievu. Katra nākamā paaudze manto iepriekšÄ“jās paaudzes bojājumus, gan psihiskus, gan citādus. To mÄ“dz saukt par iedzimto grÄ“ku, kaut šoreiz apzÄ«mÄ“jums ir nepareizs. CilvÄ“ks piedzimstot vÄ“l nav paspÄ“jis grÄ“kot, bet viņš nāk pasaulÄ“ ar no senčiem mantotiem bojājumiem. TieksmÄ“m, vÄ“lmÄ“m, nosliecÄ“m un citiem. Un, jo ilgāk tas turpinās, jo zemāk krÄ«t cilvÄ“ks. Jau esošajām kaislÄ“m dzÄ«ves laikā pievienojas jaunas, un reti kad tās tiek izskaustas vai mazināta ietekme kādai iedzimtajai.

Rezultātā pazemÄ«bas vietā ir lepnums, mÄ«lestÄ«bas vietā – egoisms un pašmÄ«la, dāsnuma vietā – skopums, pieticÄ«bas vietā – izšÄ·Ä“rdÄ«ba. Un tā katrā izpausmÄ“ pat kopš mazotnes cilvÄ“ku plosa kaisles. Gan skaudÄ«ba, gan naids, gan mantkārÄ«ba, gan lepnums un iedomÄ«ba, nomāktÄ«ba, un cilvÄ“ks no tā ļoti cieš. Lai mazinātu kaislÄ«bu radÄ«tās ciešanas un tā vietā, lai cÄ«nÄ«tos ar kaislÄ“m, cilvÄ“ks izvÄ“las tām pakļauties. LÄ«dzÄ«gi kā paradÄ«zÄ“, no kāda koka Ä“dot.

Badā viņš nebija, un izsalkums nebija par iemeslu nepaklausÄ«t Dievam. NÄ“, tā bija pirmā – lepnÄ«bas un iedomÄ«bas – kaisle, kas tā lika rÄ«koties. Kaisle neradās cilvÄ“kā pati, to atnesa čūska, taču grÄ“ks bija nevis Ä“st no koka, bet runāt ar čūsku. Ar ļaunumu nedrÄ«kst runāt! Ja ielaidies ar to sarunā, tas noteikti uzvarÄ“s, un brÄ«dÄ«, kad sāc ar to runāt, jau esi zaudÄ“jis.

Cilvēces nāve

Nāve, nāve, steidzies drīz,

Ņem tos vecos sevim līdz;

Apēd manu tīru maizi,

Manus baltus kāpostiņus.

Pakļaujoties kaislÄ“m, cilvÄ“ks ir izveidojis patÄ“rÄ“tāju sabiedrÄ«bu. CilvÄ“kiem vajag aizvien vairāk, un, lai bÅ«tu vairāk, ir vairāk jāražo, bet, lai varÄ“tu ražot vÄ“l, ir jāpārdod jau saražotais, un tā pārdošana dzen ražošanu, bet ražošana – patÄ“riņu. Rezultātā nevajadzÄ«gi tiek izšÄ·iesti dabÄ«gie izrakteņi, noplicināta un izpostÄ«ta zeme, saindÄ“ts gaiss un Å«dens. Un nu jau, kaislÄ«bu dzÄ«ti, esam pieÄ·Ä“rušies arÄ« Visuma patÄ“rÄ“šanai...

Katra cilvÄ“ka gada kaislÄ«bu rezultāts ir pat izmÄ“rāms atkritumu tonnās. CilvÄ“ks iznÄ«cina visu, kam pieskaras, arÄ« sevi, un nespÄ“j šai procesā apstāties, dÄ“vÄ“jot to par progresu. Nav grÅ«ti aprÄ“Ä·ināt, kad tas beigsies, jo resursi nav bezgalÄ«gi.

Šo ceļu uz cilvÄ“ces nāvi var apturÄ“t tikai atteikšanās no patÄ“rÄ“šanas kulta un pieticÄ«ba. Jo vairāk cilvÄ“ks samazinās patÄ“rÄ“šanu, jo ilgāks bÅ«s cilvÄ“ces mūžs. Bet cilvÄ“ks ir tā apmāts, ka uz to nav spÄ“jÄ«gs. TāpÄ“c tā saucamais Pasaules gals netiek atcelts, bet tā datums strauji tuvojas.

Kā cilvēkam mainīties? Kā no ļauna kļūt labam?

Cilvēks, kāda aprēķina vai vēlmes mudināts, spēj izlikties par labu, bet nav iespējams, lai cilvēks atteiktos no kaislēm. Nav tādu vingrinājumu un nav tādu metožu, izņemot vienu.

LÄ«dzÄ«gi rÄ«kojas tie, kuri patiesi vÄ“las atbrÄ«voties no kādu vielu atkarÄ«bām. Viņi vÄ“ršas pie Dieva sakot: Dievs palÄ«dzi, alkohols ir stiprāks par mani, lepnÄ«ba ir stiprāka par mani, iedomÄ«ba ir stiprāka par mani, palÄ«dzi man no tā atbrÄ«voties. Un, ja vÄ“lmes ir patiesas un pazemÄ«ba nav izlikšanās manevrs, tad Dievs arÄ« palÄ«dz.

Kā iemācÄ«ties mÄ«lÄ“t ne tikai tos, kas ir radinieki vai draugi, bet arÄ« tos, kas nav labvÄ“lÄ«gi pret tevi savā rÄ«cÄ«bā un attieksmÄ“? LÄ«dzÄ«gi kā iepriekš rakstÄ«ju, – tikai ar Dieva palÄ«dzÄ«bu. CilvÄ“ks ir vājš, un viens to nespÄ“j. BÄ“rns arÄ« ir vājš un viens – bez Ä£imenes gādÄ«bas – nespÄ“j izdzÄ«vot.

Kaisles

Tukšas domas tev, puisiti,

Caura tava cepurite;

Met zemê tukšas domas,

Lāpi savu cepuriti.

Ilgi nespÄ“ju saprast, kāpÄ“c cilvÄ“ks nepieņem to, pret ko viņam nav argumentu. Viņš noklausās, spiests atzÄ«t, bet neko nemaina savā uzvedÄ«bā un domāšanā. Izstāsti, pat ar pirkstiem parādi, vienkārša lieta, nav nepieciešama speciāla izglÄ«tÄ«ba, bet pÄ“c brīža, it kā nebÅ«tu dzirdÄ“jis, turpina tādā pašÄ garā, uzturot aplamo domu gājienu.

Tā cilvÄ“ks rÄ«kojas tāpÄ“c, ka ir par vāju, lai atzÄ«tu, ka viens pats – bez Dieva palÄ«dzÄ«bas – nespÄ“j atvairÄ«t kaisles, bet kaisles tam neļauj pieņemt un pārvÄ“rst praksÄ“ saprātÄ«gu domāšanu un rÄ«cÄ«bu. CilvÄ“ks klausās, bet zemapziņā dun – es pats gudrs, es labāk zinu... Es nepazemošos, es neatzÄ«šos, nevÄ“los uzvarÄ“t kaisles un tām pretoties, jo tā patiesÄ«bā ir mana izvÄ“le, manas kaisles caur mani sabiedrÄ«bu padara bagātāku u.c.

CilvÄ“ks pats nespÄ“j mainÄ«t savas domas, savu attieksmi. Viņā dominÄ“ tas, kam viņš pieÄ·Ä“ries, lietas, kurām viņš dod priekšroku. MainÄ«t to spÄ“j tikai Dievs, bet Viņš to nedrÄ«kst darÄ«t pret cilvÄ“ka gribu. Un nedara, kamÄ“r cilvÄ“ks to patiesi nevÄ“las. Ne bluÄ·a vilkšana, ne veco mantu iznešana noteiktā datumā to nespÄ“j. Tikai cilvÄ“ka patiesa griba un Dieva palÄ«dzÄ«ba. Nav tāda rituāla, ar kuru var patiesi mainÄ«t cilvÄ“ku, – var tikai māžoties. Dažreiz tas var likties aizraujoši un pat interesanti, bet māžošanās bija, ir un bÅ«s tikai māžošanās. ArÄ« kristÄ«gie rituāli ir māžošanās, ja tajos nav cita satura un bÅ«tÄ«bas, kā tikai – ko, cik reizes, kur un kā izdarÄ«t.

Risinājums ir tikai caur pazemÄ«bu. Cita ceļa nav, un tikai tie, kas ir gana stipri šÄdai rÄ«cÄ«bai, tuvojas Dieva valstÄ«bai. To nevar veikt ne ar svÄ“tvietu apmeklÄ“šanu, ne garÄ«gu grāmatu lasÄ«šanu, nedz rituālu praktizÄ“šanu. Tikai caur pazemÄ«gu kaislÄ«bu atzÄ«šanu un to, ka esmu pārāk vājš, lai vienatnÄ“ tās uzvarÄ“tu.

Bāreņi

Še rugaji, te rugaji,

Visa zeme rugajôs;

Še bāreņi, te bāreņi,

Visa zeme bāreņôs.

Un tomÄ“r, kaut cilvÄ“ks ir ļoti attālinājies no Dieva, mÅ«sos vÄ“l ir saglabājusies taisnÄ«bas izjÅ«ta. Katrs mÄ“s zinām, kad rÄ«kojamies godÄ«gi, kad nÄ“, kas ir taisnÄ«gi un kas ne. Pat bez reliÄ£isku grāmatu lasÄ«šanas un baznÄ«cas apmeklÄ“jumiem zinām, ka zagt nav labi, ka nogalināt nav labi, un citu.

ŠÄ«s zināšanas vÄ“l neesam lÄ«dz galam pamanÄ«jušies aizmirst un iznÄ«cināt sevÄ«. MÄ“s zinām, ka ir taisnÄ«ba senajam teicienam: kā sauc, tā atsaucas. Un te runa nav par „zobu pret zobu un aci pret aci”, bet par to, kas ir pelnÄ«ti, taisnÄ«gi un pamatoti.

To, kas ir godÄ«gi, kas nav, kas ir labi un kas ir slikti, zina visi, gan tie, kurus uzskatām par labiem, gan tie, kurus dÄ“vÄ“jam par sliktiem. Zināšanas vÄ“l negarantÄ“ kādu rÄ«cÄ«bu. Kramplauzis labi zina, kā iekārtota slÄ“dzene, bet tas netraucÄ“ viņam to neatļauti atvÄ“rt.

CilvÄ“ku attiecÄ«bas var atjaunot, ja viens piedod otram, attiecÄ«bas ar Dievu var atjaunot un atgriezties Dieva valstÄ«bā, ja patiesi nožēlojam, lÅ«dzam piedošanu un mums piedod. Dievs ir mÄ«lestÄ«ba un tikai, un patiesa mÄ«lestÄ«ba nespÄ“j nepiedot. VÄ“l viss nav zaudÄ“ts, un vÄ“l iespÄ“ja ir, bet šÄ« iespÄ“ja ir mÅ«su rokās un tikai mÅ«su izvÄ“le.

Diemžēl daudzi jau ir kā bāreņi, kam zudusi pat Ä£enÄ“tiskā atmiņa par Dieva valstÄ«bu, un viņiem nav pat zemapziņas aicinājuma atgriezties pie RadÄ«tāja. Viņi ir kā bāreņi, kas uzauguši bÄ“rnunamā un nezina, kas ir Ä£imenes mÄ«lestÄ«ba. Viņi nespÄ“j vÄ“lÄ“ties to, kas viņiem nav saprotams un ko nav izjutuši.

Kāds no šÄdiem bāreņiem, bÅ«dams zinātnieks, apgalvoja, ka viņam nav nepieciešama ilÅ«zija par Dievu. Viņa secinājums ir loÄ£isks, jo kā viņam var bÅ«t nepieciešams tas, par ko viņš neko nezina. Tas ir lÄ«dzÄ«gi, ja kāds nekad nav Ä“dis ābolu vai šokolādi, nu kāpÄ“c lai viņš tiektos to atkal izgaršot?

Novērtē šo rakstu:

0
0