Iesaki rakstu:

1990. gada jÅ«lijā sarunājos ar Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu, un sarunu ieliku KultÅ«ras fonda AvÄ«zÄ“, kur toreiz biju redaktors. Vaira toreiz bija tikai gudra rietumniece un tikpat gudra zinātniece, un diez vai viņas prātā bija kļūt par Valsts prezidenti.

Pilna intervija bija ievietota Prezidentes mājas lapā jau ilgi pÄ“c tam. Intervija ir krietni gara, bet te ir tikai fragments, kas uzrāda, ar kādām kultÅ«rvÄ“stures un pasaules zināšanām ir jābÅ«t prezidentam, lai tas bÅ«tu prezidents jeb nācijas garÄ«gais tÄ“vs.

Katram prezidentam pasaules saprašanas un domāšanas lÄ«menÄ« jāuztur savs prāts, vai arÄ« sÄ“dÄ“sim padomju muļķībā un korporatÄ«vismā. Un jāatceras, kas bija rakstÄ«ts uz tām plāksnÄ“m, ko Mozus nonesa no Sinajas kalna pie Ä€rona Zelta teļa, sirdÄ« jājÅ«t, no kurienes nākušas dainas un uz kā balstās latvietÄ«ba un Latvijas valsts.

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Dainās ir dažādi lÄ«meņi. Viens lÄ«menis – marksistiskā pieeja, kad dainas vÄ“rtÄ“ kā socioloÄ£isku produktu: tautas daiļrade, darba tauta, trešais tÄ“vadÄ“ls, trešÄs kategorijas varonis – muļķītis Antiņš... Tur jau viņš ir. NebÅ«s jau melots, varat ņemt un apskatÄ«ties. Bet tā ir tikai viena daļiņa no esošÄ. Var kā dievturi vÄ“rtÄ“t dainas, saukt tās par svÄ“tajiem rakstiem, kas ekvivalenti BÄ«belei. Nianses ir tajā ziņā, ka seno ebreju raksti, piemÄ“ram, Vecā DerÄ«ba jau tai laikā, kad tika pierakstÄ«ta no mutvārdiem, bija svÄ“tie raksti un kā tādi fiksÄ“ti. Tā ir vÄ“sturiski nostiprinājusies attieksme pret materiālu. Diemžēl latviešiem starp vÄ“sturisko posmu, kad tie bija svÄ“tie raksti (varÄ“tu tā teikt), un to brÄ«di, kad dainas tika fiksÄ“tas, ir pārrāvums. StÄ«gas tikai daļēji saglabājušÄs. Sakrālais moments pastāv, bet nav saglabājies tik tiešÄ pārnesumā kā, piemÄ“ram, jÅ«du Vecajā derÄ«bā. Tas ir vairāk netieši meklÄ“jams. TomÄ“r dažas dainas var uzlÅ«kot par ekvivalentu svÄ“tajiem rakstiem.

ArtÅ«rs Snips.  Cik dziļa dainu izpratne ir dievturiem?

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. DievturÄ«ba vispirms ir vÄ“sturiski situÄ“ta kustÄ«ba Latvijā pÄ“c neatkarÄ«gas valsts nodibināšanās, kad kultÅ«ras jomā latviskais elements bija pamiris. Latvieši vÄ“lÄ“jās nostāties lÄ«dzās citiem Eiropā, bÅ«t „RÄ«gas kungi RÄ«gas namos” agrāko vācu kungu vietā, tā teikt, okupÄ“t RÄ«gu un parādÄ«t, ka var bÅ«t tikpat smalki kā vācieši vai krievi, kas iepriekš saimniekoja, tāpÄ“c viņi centās iekļauties eiropeiskajā, visai vāciskajā kultÅ«rā. 19. gs. vāciskošanās bija gandrÄ«z nepieciešamÄ«ba katram, kas vÄ“lÄ“jās kāpt uz augšu pa izglÄ«tÄ«bas vai saimnieciskās labklājÄ«bas trepÄ“m, bet XX gs., neatkarÄ«bas posmā, tas bija labprātÄ«gs ceļš, jo ļaudis juta nepieciešamÄ«bu pierādÄ«t, ka ir tikpat labi kā citi. To darot, viņi pameta novārtā latvisko mantojumu. DievturÄ«ba bija ļoti vÄ“rtÄ«ga glābšanas akcija, latviskās kultÅ«rvÄ“rtÄ«bas atjaunošanas darbs.

VÄ“lme atjaunot reliÄ£iju (kas bÅ«tÄ«bā notika; senā reliÄ£ija pavisam zaudÄ“ta nebija, tā bija stipri sabojāta: pilnÄ«gi jaunu reliÄ£iju radÄ«t mÄ“s nevaram) ir pavisam likumÄ«ga vÄ“lÄ“šanās izpaust savas garÄ«gās tieksmes, veidot garÄ«go dzÄ«vi drÄ«zāk latviskā vidÄ“ nekā luterāņu baznÄ«cā, kas ir vāciskota, tur sludina vācu mācÄ«tāji un tā saistÄ«ta ar latviešu tautas apspiešanu. Bet reliÄ£ija nav tas pats, kas ir zinātne. Veidojot jaunu reliÄ£iju, iekopjot to, vajadzÄ«ga kāda sakarÄ«ga sistÄ“ma, kāda dogma, ko sniegt ļaudÄ«m. Ernests Brastiņš rakstÄ«ja savus darbus un veidoja ideoloÄ£isko rāmi jeb viedokli. Viņš to proponÄ“ja kā paša rekonstruÄ“tu pasaules uzskata modeli. Tas iedarbojās, cilvÄ“ki atsaucās.

ZinātnÄ“ ir citādi. Zinātnei ir sava metodika – ne jau vienreiz un uz visiem laikiem noteikta, bet zināmi metodikas principi. PiemÄ“ram, esmu pavadÄ«jusi lielu daļu mūža, meklÄ“dama tādas metodes, kas šÄ·istu reizÄ“ kā stingri zinātniskas, tā arÄ« interesantas. Savienot to ir grÅ«ti. Jo tas, kas ir tautā populārs un to interesÄ“, kas ir emocionāli piesaistošs, ne vienmÄ“r izrādas intelektuāli precÄ«zs un teorÄ“tiski interesants.

ArtÅ«rs Snips.  DievturÄ«bu veidoja inteliÄ£ence, kas dzÄ«vojusi vāciski kristietiskā vidÄ“. Vai arÄ« dievturu kustÄ«bas pamatos nebija šÄ« kristietiskā shÄ“ma?

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Domāju, ka jā. Gan tolaik, gan arÄ« šobrÄ«d tā ir vājā vieta. Vairākkārt esmu teikusi – runā par savu, nerunā pretim citiem. Ja tev ir kas sakāms, dari to, nevis cÄ«ksties ar citu. Manuprāt, „Ceroklis” ir Lutera katehisma ekvivalents, veidots pÄ“c Lutera katehisma modeļa, savā ziņā polemiska atbilde uz to, kā arÄ« uz desmit baušÄ¼iem. Tāds ceļš veicina svešu elementu negribÄ“tu iepludināšanu dainiskajā pasaulÄ“. Tāds, lÅ«k, paradokss. PiemÄ“ram, saka: „Esi daiļš!” – pavÄ“les formā, tāpat kā saka: „Tev nebÅ«s nokaut!” Man tas šÄ·iet ļoti neatbilstoši dainu mentalitātei. Jau idejā pavÄ“le kādam bÅ«t daiļam neizklausās lāgā, bet pavÄ“les forma vispār neatbilst dainu garam. Dainas ir stipri didaktiskas, bet dainu didaktika drÄ«zāk izpaužas tā, ka dainās ir priekšstati, kas atbilst noteiktām sabiedriskām klišejām. Esmu daudz strādājusi pie precÄ«bu dziesmām. Puiša jāšana precÄ«bās notiek pÄ“c vairākiem „scenārijiem”. Viens ir jautājumā – vai ņemt daiļu sÄ“rdienÄ«ti, vai bagātu mātesmeitu? AtbildÄ“ sÄ“rdienÄ«tei vienmÄ“r bÅ«s priekšroka. Man ir hipotÄ“ze, ka tas veidojies nesenos vÄ“sturiskos slāņos, un attieksme pret sÄ“rdienÄ«ti rāda – pati tauta jÅ«tās kā sÄ“rdienÄ«te un izvÄ“lÄ“jās sÄ“rdienÄ«ti kā vÄ“lamo. Bet Kurzemes dziesmās var saskatÄ«t dziļāko bajāriskāko slāni, kur ir pilnÄ«gi pretÄ“jais, kur skatās – vai sārti vaidziņi, vai greznas drāniņas, vai diži radi, vai bagāti brāļi... Kaut arÄ« dainas ir didaktiskas un jÅ«s varat izveidot vÄ“lamo Ä«pašÄ«bu sarakstu, paradokss, kas visu padara interesantu, ir tāds, ka šÄ« saraksta katram elementam jÅ«s dainās varat atrast arÄ« pretÄ“jo. Viens variants – sÄ“rdienÄ«te labāka par mātesmeitu, otrs variants – mātesmeita labāka par sÄ“rdienÄ«ti.

Abstraktās struktÅ«ras nosaka ne tikai krustenisko simetriju, ko veido metriskais logāts, bet arÄ« bināro opozÄ«ciju sistÄ“mu jeb, precÄ«zāk sakot, bināru sistÄ“mu, kurā ļoti interesantā un sarežģītā veidā kombinÄ“jas divi fundamentāli principi – lÄ«dzÄ«ba un kontrasts, kas saspÄ“lÄ“jas paralÄ“lās struktÅ«rās. ParalÄ“lismam ir viens lÄ«menis, ko varÄ“tu saukt par semantisko. Tas raksturÄ«gs dainām, piemÄ“ram, pirmā divrinde – daba, otrā divrinde – kultÅ«ra jeb cilvÄ“ks. Daba un cilvÄ“ciskais – manuprāt, šÄ« paralÄ“le ir visraksturÄ«gākā dainu struktÅ«rā. Binārā opozÄ«cija šÄdā veidā pat nav tik daudz opozÄ«cija kā blakus nostādÄ«jums – gluži kā sengrieÄ·iem un vÄ“lāk Eiropas mistiÄ·iem, kuriem bija hermÄ“tiskais izteiciens „kā augšÄ, tā lejā”. Kas debesÄ«s, tas virs zemes, kas dabā, tas arÄ« cilvÄ“cÄ“. ŠÄ« sasaukšanās, šÄ« atbilstÄ«ba ir dainu struktÅ«ras integrāla daļa.

ArtÅ«rs Snips.  LÄ“ciens no augšÄ“jās daļas uz apakšÄ“jo, no visuma, kas bieži ir arÄ« dabas parādÄ«bu lauks, uz cilvÄ“ku tiek interesanti vadÄ«ts – dažkārt tā ir vienkārši kādas skaņas (nereti pat jau zudušas) pārmÄ«šanās. Rodas sajÅ«ta, ka izmests kāds sablÄ«vÄ“jums, kaut kāds kolosāls romāns ir izrauts, palikusi tikai noÄ£ieda par to. Liekas, šÄ·ietamajā tukšumā starp augšÄ“jo un apakšÄ“jo divrindi ir slÄ“pta visa dainas jÄ“ga.

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Tas izpaužas dažādos veidos. MinÄ“ju metaforu un metonÄ«miju, bet ir viena dzejas figÅ«ra, kuras aprakstu neesmu atradusi ne klasiskās, ne mÅ«sdienu retorikas rokasgrāmatās. Bet dainās tā ir – un es to saucu par kondensāciju. LÅ«k, viena bildÄ«te situācijas sākumā, tad lÄ“ciens uz bildÄ«ti situācijas beigās. Starpā ir pieci, seši soļi, kas interferences ceļā lasÄ«tājam vai klausÄ«tājam jāaizpilda. PasaulÄ“ ir slaveni dzejnieki, kuriem patÄ«k poligrāfiski rotaļāties ar balto telpu starp vārdiem. Man liekas, ka dainu dzejnieki (ne jau visus uzskatu par tādiem, ir arÄ« pantu kalÄ“ji) izmanto visas iespÄ“jas, ko latviešu valoda sniedz, un rotaļās ar baltajiem plankumiem starp vārdiem, prasot lai lasÄ«tājs dažādos sarežģītos veidos tos aizpilda.

Manuprāt, intelektuālā analÄ«ze tikai padziļina eventuālo pārdzÄ«vojumu. Jā, tie patiešÄm ir divi dažādi procesi, to nevar noliegt. Dainu estÄ“tiskai, mākslinieciskai, filozofiskai apjÄ“gai es ieteiktu... jā, pavisam nopietni ieteiktu vienu vakaru nedēļā veltÄ«t meditācijai par dainu. TiešÄ pārdzÄ«vojumā izveidot attiecÄ«bas ar dainu kā ar bÅ«tni pašu par sevi. Kā praktizÄ“joša mistiÄ·e šÄdu nostāju katrā ziņā iesaku, bet kā praktizÄ“joša zinātniece uzskatu, ka cita veida gara darbÄ«ba ir zinātniskā analÄ«ze, kas vispirms asina cilvÄ“ka prātu, vispār intelektuāli nodarbina, ir vajadzÄ«ga cilvÄ“kam. Man liekas, ka intelektuāla izpratne par kādu parādÄ«bu var tikai paplašināt, padziļināt tiešo kontaktu tiem, kam ir prasÄ«ba pÄ“c intelektuālās darbÄ«bas. Visiem tādas nav. VarbÅ«t tiem, kam nav, to arÄ« nevajag, tiem vajadzÄ“tu apmierināties ar egļu skujiņu un svecÄ«šu dedzināšanu, dainu skaitÄ«šanu un dziedāšanu... Es domāju – tas ir atkarÄ«gs no cilvÄ“ka personÄ«bas tipa.

ArtÅ«rs Snips.  ÄªstenÄ«bas apjÄ“ga ir kaut kur starp intelektuālām un sajÅ«tiskām patiesÄ«bām. Savienojoties starp intelektuālo un sajÅ«tisko izveidojas kaut kas lÄ«dzÄ«gs Volta lokam, kur ir jau gluži citas jÄ“dzieniskas kategorijas, kas nav ne strikti intelektuālas, ne sajÅ«tiskas. Bet tas viss sanāk kopā ļoti vienkārši un apbrÄ«nojamā skaidrÄ«bā.

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. JÅ«s runājat par augstāku apziņas stāvokli, ko dažreiz apzÄ«mÄ“ par intuitÄ«vu, bet kam bieži trÅ«kst termina. Ä»oti daudzi to pat nepazÄ«st. Es teiktu, ka ir augstāki apziņas stāvokļi, kur pretrunas starp intelektuālo, emocionālo un garÄ«go zÅ«d. Bet to zina tikai tas, kas pats piedzÄ«vojis, kas saprot, ka nav šÄ«s pretrunas. Ir tāds atklāsmes vai saprašanas lÄ«menis, kurā viss saplÅ«st kopā vienā. Zemākā lÄ«menÄ« jÅ«s varat pieiet objektam no dažādiem skatupunktiem, no dažādām pusÄ“m, bet viens saprašanas lÄ«menis ir bez vārdiem. Par to Jaunā DerÄ«bā saka „augstāks par cilvÄ“ka saprašanu”, bet šÄ«s sapratnes lÄ«menis arÄ« cilvÄ“kam ir pieejams.

ArtÅ«rs Snips. Kā jÅ«s vÄ“rtÄ“jat domu par priekšvedu atskaņām tautas dziesmās? Vai šajā tautas dziesmu slānÄ« mÄ“s neesam tuvāk Austrumiem?

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Tas lÄ«menis ir kā aizbÄ“rta aka. Ūdens dziļumā ir, bet gadu simteņos daudz kas samests virsÅ«, nav tik viegli katram saskatāms. Pats dziļākais dainu lÄ«menis varbÅ«t tieši tādēļ daļēji aizbÄ“rts, ka smagi materiālie apstākļi nospiež, sabojā garÄ«gumu cilvÄ“kos. Bet ne jau pilnÄ«gi. Te arÄ« kristiānisma iespaids, JÅ«s vaicājāt par to... Ar kristiānismu ir interesanti. Lai to izprastu, jāšÄ·ir dažādi elementi. Viens no tiem ir JÄ“zus Kristus mācÄ«ba, un tā sastāv no diviem baušÄ¼iem, kas, starp citu, idejā jau izteikti Vecajā DerÄ«bā. Tā ir mācÄ«ba – „mÄ«li savu tuvāko kā sevi pašu” un „Dievs pār visām lietām”. Jeb trÄ«s teologie likumi – TicÄ«ba, CerÄ«ba, MÄ«lestÄ«ba no Pavila vÄ“stules korintiešiem (1. vÄ“stule korintiešiem 13. nod. – A.S.). Šie divi formulÄ“jumi rezumÄ“ JÄ“zus Kristus mācÄ«bu, un šÄ« mācÄ«ba ir Jaunā DerÄ«ba, nākošais solis aiz Vecās DerÄ«bas, kas bija Mozus un Ä€brama derÄ«ba ar Jahvi. DerÄ«ba – tas ir nolÄ«gums, tas ir darÄ«jums starp Jahvi un viņa izredzÄ“to tautu. Jahve prasÄ«ja, lai tauta sekotu desmit baušÄ¼iem, ko Mozus nonesa no Sinajas kalna, un tad – „tas kungs jÅ«s pasargās”.

JÄ“zus nāca ar jaunu derÄ«bu, ar jaunu nolÄ«gumu. Vispirms nebija vairs Izraēļa tautas, bet katrs, kas tic, katrs, kas grib tuvoties. Tas ir pavisam kas cits. Vecā derÄ«ba bija legaliska sistÄ“ma: vispirms desmit Mozus baušÄ¼i un pÄ“c tam ap 500 (ja nemaldos) rabÄ«niski komentāri, kas mÄ“Ä£ināja ļoti juridiski, advokātiski precizÄ“t, kā šie likumi ikdienā lietojami. PiemÄ“ram, Ješajus vajag svÄ“tÄ«t, un nedrÄ«kst kustÄ“ties pār Å«deni. Bet ja brauc ar ratiem un pakar apakšÄ spaini... Tehniski jÅ«s braucat virs Å«dens, tehniski jÅ«s (ne)esat pārkāpis bausli, bet kā tas ir pÄ“c bÅ«tÄ«bas? JÄ“zus mācÄ«bas galvenā jÄ“ga, šÄ·iet, bija noārdÄ«t šo šausmÄ«gi legalisko, lietišÄ·o pieeju bauslim un teikt, ka bauslÄ«bai jābÅ«t garā, ka garā tai jāseko, ka tā nevar bÅ«t tikai no ārienes cilvÄ“kam uzlikta, tai jānāk no iekšienes. Jaunā DerÄ«ba prasa, lai cilvÄ“ks pārtop par citu cilvÄ“ku, un tad, dabÄ«gā veidā atzÄ«stot Kristu, viņš citādi nemaz nevar, mÄ«l savu tuvāko un nevar nokaut, nevar atņemt tam mantu... Es saprotu Kristus mācÄ«bu kā ārkārtÄ«gi svarÄ«gu soli civilizācijas attÄ«stÄ«bā. JÄ“zus, kā austrumnieki teiktu, ir viens no lielajiem cilvÄ“ces sahimatāriem, kas nācis nest tai ārkārtÄ«gi vajadzÄ«gu mācÄ«bu. Ja cilvÄ“ce to spÄ“tu saprast un tai sekot, tā bÅ«tu nesalÄ«dzināmi labāka.

Otrs elements diemžēl ir kristiānisms kā organizÄ“ta socioloÄ£iska institÅ«cija. OrganizÄ“ta baznÄ«ca, kurai ir bezgalÄ«gi daudz negatÄ«vu Ä«pašÄ«bu. Pirmā no tām ir doktrinālā neiecietÄ«ba. Padomāsim par seno Romu, kur katram svešam dievam uzcÄ“la jaunu templi, vienu pat visiem tiem dieviem, kurus neesam vÄ“l izdomājuši un vārdā nosaukuši – gadÄ«jumā, ja viņi bÅ«tu, lai neapvainojas. Romiešiem bija absolÅ«ti vienalga:  varat pielÅ«gt, ko gribat. Kristiānisms, varbÅ«t pirmoreiz ārpus jÅ«daisma, nāk ar ārkārtÄ«gi aizspriedumainu neiecietÄ«bu, netoleranci pret citādi domājošiem. Ar vienÄ«go Ä«steno ticÄ«bu, kas, aplim noslÄ“dzoties, nonāk pie pilnÄ«gi polāra pretstata tam, ko mācÄ«ja JÄ“zus: pie Ä·eceru vajāšanas, inkvizÄ«cijām, slepkavÄ«bām, dedzināšanas, mocÄ«šanas... Tas bija diametrāli pretÄ“ji JÄ“zus mÄ«lestÄ«bas mācÄ«bai. OrganizÄ“tā baznÄ«ca šajā stadijā nonāca Antikrista lomā.

ArtÅ«rs Snips.  Taču ar reformāciju (neanalizÄ“jot baznÄ«cas valstisko lomu un to kā ideoloÄ£isku instrumentu) BaznÄ«cas institÅ«ti it kā piemÄ“rojās etniskajai videi, caur ko atrada katrviet savas formas, mazinājās arÄ« neiecietÄ«ba. BaznÄ«cā ieplÅ«da pagānisms, tai Ä«sti pat neapzinoties...

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. SevišÄ·i to redz Dienvideiropas katolicismā, kas daudz paturÄ“jis no romiešu reliÄ£ijas. Tāpat arÄ« Ziemeļeiropā. Bet pagānisma strāvas BaznÄ«cā vienmÄ“r bijušas. SevišÄ·i pirmajos gadsimtos, kad BaznÄ«ca bija Ä«patnÄ“ji atvÄ“rta pagānu kultiem, apzinādamās, ka bÅ«s grÅ«ti ar tiem sacensties. ArÄ« Latvijā, lai gan Latvija ir ārkārtÄ«gi vÄ“lu kristianizÄ“ta (priekšpÄ“dÄ“jā aiz Lietuvas). Citur BaznÄ«ca jau bija sākusi lejupslÄ«di no dominantes. Bet sākumgadsimtos tā ļoti liberāli uzsÅ«ca vietÄ“jos pagāniskos kultus, tempļu vietās uzcÄ“la savas baznÄ«cas, pagānu dievus pārvÄ“rta par svÄ“tajiem. PiemÄ“ram, Sv. HipolÄ«ts, grieÄ·u leÄ£endās TÄ“zeja dÄ“ls. ArÄ« Sv. Juris – kristiešiem nekad tāds nav bijis.

ArtÅ«rs Snips.  Latviskā dzÄ«vesziņa nesa priekšstatu par sadzÄ«vošanu ar vidi, notekta dzÄ«ves veida pÄ“ctecÄ«bu noteiktā Ä£eogrāfiskā vidÄ“. ObjektÄ«vi nepieciešama BaznÄ«cas piemÄ“rošanās videi, kur bija, teiksim, Dieva radÄ«ta pašpietiekamÄ«ba. Diemžēl asinis lija nevis Kristus mācÄ«bu nesot, bet lielākoties nespÄ“jot vidi uzņemt kā pašpietiekamu, sākās nevis cilvÄ“ka, bet Dieva „uzlabošana”...

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. BaznÄ«ca savos pirmsākumos ļoti seko Vecās DerÄ«bas pamatam. KristÄ«gā BaznÄ«ca ir tomÄ“r turpinājums ekumenismam. Jaunā DerÄ«ba ir tāda tikai tāpÄ“c, ka seko Vecajai DerÄ«bai. Vecās DerÄ«bas Jahves kults attÄ«stÄ«jās savā vÄ“sturiskajā kontekstā un pretišÄ·Ä«bās, dialektiskā pretstatā savai videi, kur agrāko semÄ«tu tautu tradÄ«cijās ļoti bieži bija politeisms. Visām Mazāzijas civilizācijām, kas sekoja cits citai, šumÄ“ri, akādieši, babilonieši – bija savs pilsÄ“tas kults, lokalizÄ“ts vietas kults.

PatiesÄ«bā no turienes nāk viena dieva kults. Marduks bija vienā pilsÄ“tā, Enkudu bija otrā, Nanivu bija trešais dievs... Viens no veidiem, kā ebrÄ“jisms nostiprinājās prāviešu tradÄ«cijā, bija savas reliÄ£ijas izvirzÄ«šana pretstatā apkārtÄ“jām, pretstatā esošajām auglÄ«bas un dabas reliÄ£ijām. It sevišÄ·i – Ištāras kultam. Jahve kā vÄ«rišÄ·Ä«gais, patriarhālais un, socioloÄ£iski vÄ“rtÄ“jot, valdnieka tips, pÄ“c Dinejana teorijas tika pretstatÄ«ts Ištarai jeb Ninnānai, kas bija sievišÄ·Ä«gais un dabas auglÄ«bas elements, nakts, MÄ“ness simbolika. VÄ«rišÄ·Ä«gais spÄ“ks, vÄ«rišÄ·Ä«gais intelekts un vara tika pretstatÄ«ti sievišÄ·Ä«gajam, intuitÄ«vajam, emocionālajam, dabiskajam, auglÄ«bas kultiem.

ŠÄ« ir antifeministiska tendence, kas parādā jau Vecajā DerÄ«bā. To ļoti spÄ“cÄ«gi turpina Sv. Pāvils un Sv. AugustÄ«ns, kas, manuprāt, šai tendencÄ“ ir viens ļoti zems punkts. Lielais filozofs un ārkārtÄ«gi apdāvinātais un gaišais cilvÄ“ks Sv. AugustÄ«ns tomÄ“r visu Eiropas kultÅ«ru ir pagriezis ārkārtÄ«gi neveselÄ«gā virzienā sava izteikti sausā intelektuālisma dēļ. Tātad intuitÄ«vo, emocionālo noliedza (pretstatÄ«ja racionālajam prātam), arÄ« instinktuālo un dabÄ«go jÅ«tu dzÄ«vi, dabÄ«go emocionālo reakciju pieskaita grÄ“kam; apziņu paceļ uz pjedestāla; prāts un griba kļūst par tirānu; seksualitāti pielÄ«dzina grÄ“kam, viss miesÄ«gais ir grÄ“ks. Manuprāt, Sv. AugustÄ«nā kulminÄ“ kristietÄ«bas negatÄ«vais mantojums. JÄ“zus, manā izpratnÄ“, nekad nav domājis, ka viss miesÄ«gais, viss vieliskais jāpielÄ«dzina grÄ“kam. Iznāk, ka dvÄ“seles dzÄ«ve ir tikai pÄ“c nāves, kad miesas vairs nebÅ«s. Kas tad notiek ar cilvÄ“ku šai pasaulÄ“? Tā ir tikai uzgaidāmā telpa. Tas devalvÄ“ cilvÄ“ka augumu, viņa fizisko bÅ«tni, viņa instinktus un noteikti izvirza antifeministisku, antiauglÄ«bas un antidabas nostāju, kas ir ļoti neveselÄ«ga. Dainās ir pretÄ“jais.

ArtÅ«rs Snips.  Tas vÄ“rojams oficiālu doktrÄ«nu lÄ«menÄ«. Praktiski BaznÄ«ca, pretÄ“ji šiem centieniem, neiztika bez sievišÄ·Ä, mātes, auglÄ«bas kulta. PiemÄ“ram, Livonijā tas izpaudās Māras pārtapšanā par Mariju, kas arÄ« bija piemÄ“rošanās noteiktai videi.

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Frančiem ir sakāmvārds: „Aizdzeniet dabÄ«go, un viņš lÄ“kšiem pie jums atlÄ“kšos atpakaļ.” SievišÄ·Ä«gais, kas tiek izdzÄ«ts no kristÄ«gās reliÄ£ijas, atgriežas Marijas formā.

ArtÅ«rs Snips.  MÄ“s iesākām par austrumu reliÄ£iju atskaņām dainās...

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Rietumu tradÄ«cija, kāda tā izveidojusies pÄ“dÄ“jos 2000 gados, ir reliÄ£isko dzÄ«vi vadÄ«jusi, pirmkārt, it kā intelektuālā virzienā, otrkārt, it kā socioloÄ£iskā virzienā. Tātad ir doktrÄ«na, kurai jātic, un ticÄ“šana ir Ä«patna lieta. ŠÄ·iet, pats Sv. AugustÄ«ns ir teicis: „Jo doktrÄ«na ir absurdāka, jo vairāk goda un žēlastÄ«bas jÅ«s izpelnāties Dieva acÄ«s, ja spÄ“jat tai ticÄ“t.” Te ir Ä«patnÄ“js paradokss: svarÄ«gākais ir pieņemt to, kas ir prasÄ«ts, bet reizÄ“ tas, kam noteikts ticÄ“t, it ļoti intelektuāls, vÄ“sturisks formulÄ“jums.

Austrumu reliÄ£ijās nekā tāda nav. Tur nav formulÄ“jumu, kas jāpieņem kā dogma. Ir teikts, ka Višnu ir tāds un Šiva ir šÄds, bet tas ir tik plÅ«stoši, tik mainÄ«gi, tiek tikai suÄ£estÄ“ts, ka tādi viņi varÄ“tu bÅ«t, bet nekur nav apgalvots tādā noteiktÄ«bā kā angļu skolmeistars saka skolÄ“nam: „Tu man ticÄ“si svÄ“tajai TrÄ«svienÄ«bai lÄ«dz trijiem pÄ“c pusdienas, vai arÄ« es tevi slānÄ«šu, kamÄ“r tu tai ticÄ“si!” Austrumu reliÄ£ijās nav iedomājams, ka varÄ“tu sist, dedzināt uz sārta, spÄ«dzināt, likt cietumā par neticÄ«bu svÄ“tajai TrÄ«svienÄ«bai, jeb, precÄ«zāk, neticÄ“šanu svÄ“tajai TrÄ«svienÄ«bai tieši tā, kā pÄ“dÄ“jais konsils to definÄ“jis – gluži kā partijas pÄ“dÄ“jais kongress definÄ“jis, kādā veidā tagad jātic marksistu ticÄ«bai. Austrumos ir tikai doma par to, kā indivÄ«dam attÄ«stÄ«t savu apziņu, lai tā kļūtu kā tÄ«rs trauks, kurā varÄ“tu ieplÅ«st dievišÄ·Ä atblāzma. Austrumu reliÄ£ijas drÄ«zāk ir pielÄ«dzināmas garÄ«gai vingrošanai. Joga, starp citu, ir labs piemÄ“rs – tā ir fiziska disciplÄ«na, bet tās nolÅ«ks ir cilvÄ“ka garÄ«ga pārveide.

ArtÅ«rs Snips.. Kā šÄ« austrumu cilme izpaužas tautas dziesmās?

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Dainās ir elementi, kas nāk no veida, kādā latvieši dzÄ«vojuši. Un latviešiem savā vidÄ“ nereti iznāca tas, ko Austrumu tradÄ«cijās kultivÄ“ klosteros, Ä«pašÄs skolās, Ä«pašos mācÄ«bu veidos. Es saskatu lÄ«dzÄ«bu fundamentālos principos starp to, ko tādās skolās māca un ko darÄ«ja dainu cilvÄ“ks.  Meditācijas vingrinājumi senajam latvietim savā vidÄ“ bija gandrÄ«z neizbÄ“gami. PiemÄ“ram, maltuvÄ“ maļot rÄ«ta stundā. Malšana ir smags, vienmuļš un fiziski nogurdinošs darbs. RitmizÄ“ts. Meitas dziedāja, dziedāja ar zināmu mantrisku pieskaņu, un, man šÄ·iet, šÄdu darbu darot, tas noved tādā kā transā. Katrā ziņā dziļā meditācijā. Bet tā ir hipotÄ“ze, ko nevaram pierādÄ«t.

ArtÅ«rs Snips. Austrumu reliÄ£ijās ļoti svarÄ«gs ir skolotājs. Vai dainu pārņemšanā no paaudze paaudzÄ“ darba ciklā neÄ«stenojās arÄ« šis skolotāja institÅ«ts, jo bija lomu sadalÄ«jums – teicÄ“jas, priekšdziedātājas. Tā savā ziņā bija institÅ«cija. IespÄ“jams, tikai šÄ« meditatÄ«vā pamata dēļ dainu saglabāšana vispār bija iespÄ“jama.

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. TradÄ“šanai jeb tālāk nodošanai ir divi aspekti. Pirmkārt, visi dziesmas dzied, visi iemācās. Bet te ir princips: „Visiem dzirdÄ“t, vienam saprast!” Tekstu maÄ£iskā, reliÄ£iskā vai filozofiskā nozÄ«me izteikta simbolos. Simbolu valoda ir ļoti daudznozÄ«mÄ«ga, iztulkojama pÄ“c sava prāta spÄ“jām. Tātad vienu un to pašu simbolisko tekstu primitÄ«vs cilvÄ“ks izpratÄ«s primitÄ«vāk, viduvÄ“js saskatÄ«s kaut ko viduvÄ“ju, bet garÄ«gi attÄ«stÄ«tākais – gluži citu lÄ«meni. Katrs paņem pÄ“c savas saprašanas. Otrkārt – par meistariem un skolotājiem. Visām senajām tautām ir bijušas slÄ“ptās jeb ezoteriskās tradÄ«cijas. SengrieÄ·iem, piemÄ“ram, Elizejas mistÄ“rijas ar trÄ«s dažādām pakāpÄ“m, katra pakāpe ar savu iniciāciju, kuras ļaudis apguva kā skolā.

ArtÅ«rs Snips. Vai latviešiem nekas tāds nav saglabājies?

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Mums ziņas par to nav saglabājušÄs. Pat tie sveštautieši, kas gāja pie latviešiem, bija tik tālu no kaut kā tāda uztveršanas, tik maz ko tādu gaidÄ«ja un saprata. Turklāt viņi bija naidÄ«gi tam visam, tā kā nekādā veidā nevarÄ“tu fiksÄ“t. Mutvārdu tradÄ«cijā par to ziņu nav.

Saglabājies ir tas, kas bija publiski sakāms. Lai gan vÄ“l nesenos laikos, piemÄ“ram, buramvārdus pierakstot, teicÄ“jas atklāja, ka tos saņēmušas no kādas nāves gultā gulošÄs, kad teicÄ“jai bija jānodod savi vārdi kādai citai.

ArtÅ«rs Snips. Pasaulei attÄ«stoties un kļūstot ciešÄkai, jau XX gadsimta Eiropu skar „dievu pretruna”, piemÄ“ram, starp kristietÄ«bu un islāmu. Tāda pastāv arÄ« starp hindusu reliÄ£ijām un kristietÄ«bu. MÄ“s esam gan vienas, gan otras skarti, un, reliÄ£iju vektoriem satuvinoties, var veidoties kaut kas stipri lÄ«dzÄ«gs seno baltu – lietuvju, prÅ«šu, latviešu – reliÄ£iskajai pasaules uztverei. Vai latviskā centieni atrast savu vietu starp rietumiem un austrumiem nav pārlieku bÄ“rnišÄ·Ä«gi?

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Esmu augusi Marokā, islama zemÄ“, kas tolaik bija Francijas protektoriāts. ManÄ« rada bažas islamiskais fundamentālisms, kas plešas pasaulÄ“, nonākot tiktāl, ka atsevišÄ·as islāma sektas karo savā starpā. Salmana Rušdi notiesāšana ir fundamentālisma izpausme, tā pati netolerance, kas kristÄ«gā baznÄ«cā bija viduslaikos. Fundamentālisms, kas nosaka, ka pareizās ticÄ«bas vārdā viss ir atļauts, šÄ·iet ļoti bÄ«stams. Katrreiz tas ir solis atpakaļ cilvÄ“ces attÄ«stÄ«bā. ArÄ« kristietÄ«bā ir ļoti fundamentāliski, ļoti netoleranti virzieni.

ArtÅ«rs Snips. Tas ir iekšÄ“ji loÄ£isks posms katras reliÄ£ijas attÄ«stÄ«bā...

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Manuprāt, ir ļaudis, kas jÅ«tas tik nedroši savā pārliecÄ«bā, ka viņiem ārkārtÄ«gi vajag, lai kāds apliecinātu – viņu pārliecÄ«ba ir vienÄ«gā pareizā. Viņi jÅ«tas tik ļoti apdraudÄ“ti, ka citi jānogalÄ“: viņi nav pietiekami stipri, lai citus varÄ“tu paciest sev blakus. KamÄ“r tas saglabāsies, bÅ«s asiņaini kari un paies vÄ“l ilgs laiks, lÄ«dz mÄ“s visi kļūsim citādi. Vienlaikus, piemÄ“ram, Ziemeļamerikā notiek sekularizācija. Nevis tāda piespiedu sekularizācija kā komunistiskajā pasaulÄ“, bet dabiska. ReliÄ£ija pamira, cilvÄ“ki kļuva materiālistiskāki, ateistiskāki, veidojās labklājÄ«bas attÄ«stÄ«bas un hedonisma kombinācija.

Dažos sabiedrÄ«bas slāņos reliÄ£ija zaudÄ“ja savu lomu. JaunatnÄ“ radās garÄ«gs tukšums, tā nevarÄ“ja vairs rast piepildÄ«jumu ierastās reliÄ£iskās formās, kas šÄ·ita novecojušas. Nepieņemams bija kaut vai grÄ“ka moments, fiziskā Ä·ermeņa noliegšana, antifeminisms. KompensÄ“jošo jaunatne saskatÄ«ja Austrumu reliÄ£ijās. Tagad Ziemeļamerikā ir ļoti interesanta jauna laikmeta ekumÄ“niskā kustÄ«ba, sintÄ“zes mÄ“Ä£inājums, garÄ«guma meklÄ“jumi ārpus tradicionālajām formām. Tur ir arÄ« sektantisms, kultisms, modes lietas ar piramÄ«dām, maÄ£isms, misticisms, māņticÄ«ba, bet domāju, ka kustÄ«ba ir interesanta. Materiālā labklājÄ«ba rodas, ražojot produkciju, un metodes, ar kādām jÅ«s to darāt, jau pašas par sevi ir kultÅ«ras produkts. Materiālā labklājÄ«ba nav iespÄ“jama bez kaut kādas kultÅ«ras bāzes.

ArtÅ«rs Snips. Bet koncentrÄ“tās kultÅ«ras formas – literatÅ«ra, māksla... JÅ«s teicāt, labklājÄ«bas sabiedrÄ«bā zÅ«d interese par reliÄ£iju, varbÅ«t arÄ« par augstākām kultÅ«ras formām?

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Jā un nÄ“. Tās ir divas dažādas lietas. KultÅ«ra ir ļoti dažāda, tās lÄ«menis atkarÄ«gs no attÄ«stÄ«bas. Debils bÄ“rns un bÄ“rns, kas piedzimis ar lielām intelektuālām potencÄ“m un mākslinieciskiem dotumiem, - tie ir divi dažādi, bioloÄ£iski noteikti lielumi. CilvÄ“ka bioloÄ£iskais potenciāls nosaka robežas attÄ«stÄ«bas lÄ«menim. MÄ“s, psihologi, zinām, ka veidojot iedzÄ«votāju vispār, tā paraugu, uz mÄ“rÄ«jumu skalas vienmÄ“r situÄ“jas normāllÄ«kne – vairums ir vidusmÄ“ra, puse ir virs vidusmÄ“ra, un puse – zem tā. Vienalga, vai runa ir par augumu, svaru, inteliÄ£enci vai pilnÄ«gi par kaut ko citu. KultÅ«ras lÄ«menis visiem nevar bÅ«t vienāds, bet kultÅ«ras valstij ir jāgādā par cilvÄ“kiem visos iespÄ“jamos lÄ«meņos, lai katrs varÄ“tu atrast savām spÄ“jām atbilstošo. Turklāt lai katrs varÄ“tu aktualizÄ“t savu potenciālu pÄ“c iespÄ“jams augstākā lÄ«menÄ«, kas nebÅ«s vienāds visiem. Tas ir ļoti kontraversāls jautājums. Amerikā uzskata, ka šÄdi teikt ir ļoti nedemokrātiski. Es domāju, ka te ir jÄ“dzienu sajaukums. Likuma priekšÄ visi cilvÄ“ki ir vienādi, viņi ir vienādi kā savas valsts pilsoņi, un es gribu domāt, ka arÄ« Dieva priekšÄ visi ir vienādi – kā indivÄ«di ar sava „Es” bÅ«tÄ«bu un sÅ«tÄ«bu, bet tas nenozÄ«mÄ“, ka tie ir vienādi savā fiziskajā manifestācijā. Jebkurš zinātnisks pÄ“tÄ«jums pierādÄ«s – cilvÄ“kiem ir dažāda veselÄ«ba, dažādas fizioloÄ£iskas jaudas. CilvÄ“ki nav vienādi.

Artūrs Snips. Principā te saduras divas domas. Doma par to, ka kultūra ir pasaules dziļākais pamats, un doma, ka kultūra ir vienīgi mēslojums tam laukam, kuru sēj daba, dabas harmonija...

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Ne tikai mÄ“slo, bet veido ļoti nopietnu selekciju, attÄ«sta. Kāds amerikāņu selekcionārs sacÄ«ja: „Iejaukties tā Kunga darÄ«šanās ir mazliet šaubÄ«gi.” Bet viņš arÄ« uzskatÄ«ja (un tas nācis no Austrumu filosofijas), ka Dievs ir daļa no sistÄ“mas un radÄ«jis arÄ« radošÄ spÄ“ka tālāknesÄ“jus – cilvÄ“kus. (Tas nav kā Vecajā DerÄ«bā: sešas dienas radÄ«ja, septÄ«tajā atpÅ«tās – un āmen!) Pasaules radÄ«šana turpinās un cilvÄ“ks arÄ« ir radÄ«tājs.

Artūrs Snips. Dažāda kultūra, dažāda dzīves pieredze var būt pamats fenomenālam uzplaukumam. Protams, saglabājot valodu, kas ir kultūras un tautas pamats.

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Pat pÄ“dÄ“jos piecos gados daudz kas ir zudis, JÅ«tams diezgan spÄ“cÄ«gs sovjetizācijas iespaids. Kur palikuši tie, kas runāja latviski? Ir krievu izteicieni, krievu vārdi. Dažs labs runā ar krievu akcentu. ArÄ« mÅ«sÄ“jie runā ar svešiem akcentiem. Te bÅ«s jāiegulda liels darbs... VienÄ«gi jāuzmanās, lai pedagogi nesāktu skolmeistarÄ«gi – ar bargu rÄ«ksti un šaustÄ«šanu, lai valoda tiktu kopta un attÄ«stÄ«ta ar mÄ«lestÄ«bu. Katram vajadzÄ“tu domāt par savu valodu, kopt to kā prieka daļu. Kā katru vasaru dārziņš ir jāravÄ“ un jākopj, tā regulāri jākopj sava valoda. Tā ir daļa no pašapziņas kopšanas. Diemžēl daudzi Latvijā vÄ“l nesaprot latviešu valodu. Kad veikalā prasu latviski, uz mani skatās un neko neatbild. Tad sāk krieviski – un pat pārmetoši.

ArtÅ«rs Snips. Ja jÅ«s pateiktu dažus vārdus angliski, sāktos klanÄ«šanās...

Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga. Neesmu atbraukusi uz dzimteni, lai runātu angliski. Zinot neseno vÄ“sturi, pieļauju, ka cilvÄ“ks var nesaprast, bet pie mums apkalpošanas sfÄ“rā tādi nestrādātu. Taču visvairāk mani pārsteidza latviete, kas pienāca un man tā mīļi ieteica: „Nu prasi krieviski, vai tad tev grÅ«ti?” Tas ir nožēlojami. Tā ir mÅ«su nelaime.