Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Aprīļa sākumā Krievijas Federācijas prezidenta palÄ«gs Vladislavs Surkovs publicÄ“ja rakstu “Jaukteņa vientulÄ«ba (14+)”, kurā apgalvo, ka Krievija lÄ«dzinās Ä€zijas un Eiropas “jauktenim”, ka pÄ“c 2014.gada notikumiem ir noslÄ“dzies “Krievijas episkais ceļš uz Rietumiem” un ka Krieviju vismaz tuvāko simt gadu laikā (14+ laikmetā) sagaida Ä£eopolitiskā vientulÄ«ba.

Vladislavs Surkovs ir augstākā lÄ«meņa ierÄ“dnis, talantÄ«gs un gudrs cilvÄ“ks, izsmalcināts estÄ“ts, labākais Krievijas sabiedrisko attiecÄ«bu (PR) speciālists un viens no dÄ“monizÄ“tākajiem cilvÄ“kiem Krievijā, kuru dÄ“vÄ“ par galveno “kremļa ideologu”. Surkovs ir starp faktiskajiem Kremļa politikas noteicÄ“jiem (viņš ir tieši atbildÄ«gs par Krievijas politiku Ukrainā).

Tādēļ, ja Vladislavs Surkovs apgalvo, ka ir sācies jauns Krievijas Ä£eopolitikas laikmets, viņā ir vÄ“rts uzmanÄ«gi ieklausÄ«ties ne tikai Surkova intelektuālo spÄ“ju dēļ, bet arÄ« tāpÄ“c, ka viņš ir labi informÄ“ts cilvÄ“ks, kuram ir lielas iespÄ“jas pašam realizÄ“t to, ko prognozÄ“.

Surkova aprakstītā Krievijas ģeopolitiskā kursa maiņa nozīmē lielas globālas pārmaiņas, kas obligāti atstās ietekmi arī uz Latviju, tāpēc labāk par to zināt, pacensties saprast un mēģināt tam sagatavoties. Un tāpēc ir vērts apskatīt jautājumu par Latvijas ģeopolitiskajām izredzēm 14+ laikmetā, izmantojot Surkova argumentāciju un pieeju.

Projekta “latvieši” pirmsākumi

Ja Krievija ir Ä€zijas un Eiropas “jauktenis”, tad Latvija ir Krievijas un Eiropas “jauktenis” jeb “jaukteņjauktenis”. Ja Krievija nav Austrumi, tad Latvijai nepastāv izdaudzinātā Ä£eopolitiskā izvÄ“le starp Rietumiem un Austrumiem, bet gan starp Rietumiem un “jaukteni” Krieviju. Ja Krievija pÄ“dÄ“jos 400 gadus centās “iekļūt” Eiropā, tad latvieši kā tauta un Latvija kā valsts ir viena no šÄ«s centÄ«bas sekām.

Latvieši ir vÄ“sturiski jauna tauta. Tā izveidojās Krievijas impÄ“rijā 17. – 19.gadsimtā uz baltu cilšu zemnieku (baurenu) bāzes, kurus vācieši Ä“rtākai pārvaldÄ«bai pirms tam dažu gadsimtu laikā bija unificÄ“juši. Kad latviešu projekts solÄ«ja izrādÄ«ties pietiekami veiksmÄ«gs, tajā sāka iekļauties arÄ« poļi, leiši, ebreji, zviedri, krievi, paši vācieši un citu uz Latviju atceļojošu tautÄ«bu pārstāvji.

Starp vāciešiem nebija vienprātÄ«bas. Vieni baurenus gribÄ“ja pārvāciskot, bet citi radÄ«t no tiem jaunu, sev paklausÄ«gu tautu. Krievijas impÄ“rija tolaik atradās lielā vācu birokrātijas ietekmÄ“, tāpÄ“c daļa Krievijas aristokrātijas centās radÄ«t pretsvarus vāciešiem. Vienu šÄdu pretsvaru mÄ“Ä£ināja izveidot arÄ« no latviešiem.

Krišjānis Valdemārs – latviešu garÄ«gais ciltstÄ“vs

Latviešu projekta veiksmÄ«gumu noteica viena cilvÄ“ka smags, nesavtÄ«gs un pašaizliedzÄ«gs darbs tautas labā. Latviešus, kādi tie kļuva, lielā mÄ“rā izveidoja Krišjānis Valdemārs, kurš ir uzskatāms par latviešu garÄ«go ciltstÄ“vu un par ideāla latvieša prototipu. Tas labais, kas latviešos ir, nāk no un caur Krišjāni Valdemāru. Viņš iedeva latviešiem zvaigznes.

Krišjānis Valdemārs bija talantÄ«gs, zinātkārs un ar izteiktu taisnÄ«guma sajÅ«tu. Krišjānis Valdemārs kopš bÄ“rnÄ«bas bija liels grāmatmÄ«lis, viņš ļoti daudz lasÄ«ja un viņa sapnis bija, lai katra latvieša mājās bÅ«tu liela personiskā bibliotÄ“ka.

Krišjāni Valdemāru, tāpat kā citus baurenus, izglÄ«toja vāciešiem padevÄ«gā garā, un viņš sākumā to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu. Bet, kad Valdemārs sastapās ar daudzajām vāciešu netaisnÄ«bām pret beztiesiskajiem zemniekiem, viņš kļuva par kvÄ“lu esošÄs kārtÄ«bas pretinieku, kurš ir apņēmÄ«bas pilns to mainÄ«t. Šo apņēmÄ«bu pamanÄ«ja un novÄ“rtÄ“ja noteiktas Krievijas aristokrātu aprindas, kuras sniedza Valdemāram palÄ«dzÄ«gu roku un pacÄ“la viņu lÄ«dz ietekmÄ«ga Krievijas impÄ“rijas ierÄ“dņa lÄ«menim.

Daudz strādājot un izmantojot savu ietekmi, Krišjānis Valdemārs no svešuma radÄ«ja dažādu latviešu organizāciju tÄ«klu un pirmo latviskuma propagandas mediju. Valdemāra darba augļi attÄ«stÄ«jās, sāka dzÄ«vot savu dzÄ«vi un izvÄ“rtās latviešu pašapziņas, zinātkāres un enerÄ£ijas krasā pieaugumā.

Krišjānis Valdemārs ticÄ“ja apgaismÄ«bai un progresam, un viņš to iepotÄ“ja latviešiem. Krišjānis Valdemārs radÄ«ja apstākļus, lai var izaugt Rainis un latviešu sarkanie strÄ“lnieki, kuri Ä£eopolitiskās zemestrÄ«ces laikā izglāba Krieviju, pÄ“c tam to centās pārveidot saskaņā ar savu latvisko garu un, to darot, sastrÄ«dÄ“jās ar krieviem. Tas notika Krievijā, kas pÄ“c Surkova “gāja uz Eiropu”.

Projekta “Zvaigzne” krahs un lielā tÄ«rÄ«šana

Ja PÄ“teris Pirmais bÅ«tu laikus ieņēmis RÄ«gu, tad SanktpÄ“terburga netiktu uzcelta un RÄ«ga kļūtu par jauno Krievijas galvaspilsÄ“tu. Glika audžumeita kļuva par Krievijas valdnieci. Ernsts BÄ«rons faktiski valdÄ«ja Krievijā. RÄ«ga bija trešÄ industriāli attÄ«stÄ«tākā Krievijas impÄ“rijas pilsÄ“ta. Latvijas PSR bija viena no pārtikušÄkajām un attÄ«stÄ«tākajām Padomju SavienÄ«bas republikām. Latvija bija Krievijas “logs uz Eiropu” un kā tāda tā proeiropeiskas paradigmas ietvaros tika dāsni finansÄ“ta un dotÄ“ta. Ja Krievija uz Eiropu vairs neiet, tad šÄds “logs” kļūst nevajadzÄ«gs.

Visas organizācijas Latvijā nosacÄ«ti var iedalÄ«t divās lielās grupās. Pirmo pamatā ir padomju laiku iestrādnes, orientieri un kadri. To pamati pārsvarā tika likti pirmsatmodas laikā un tādā vai savādākā veidā tām aiziet kāds diedziņš uz Maskavu. ŠÄ«s organizācijas nosacÄ«ti var nosaukt par “čekistiskām”. Otrās radÄ«ja vai pamatÄ«gi pārveidoja jaunākā Latvijas virsvara (ASV, Lielbritānija, ES, Skandināvijas valstis, NATO u.c.). Tās var nosaukt par “rietumnieciskām”. Un ir arÄ« trešais, jaukta tipa organizāciju veids, kur mierÄ«gi vai nemierÄ«gi lÄ«dzās pastāv gan “čekistiskais”, gan “rietumnieciskais” organizatoriskais elements.

Padomju SavienÄ«ba nesabruka pati no sevis. Padomju SavienÄ«bu, realizÄ“jot projektu “Zvaigzne”, apzināti sadalÄ«ja ar mÄ“rÄ·i “ieiet Eiropā”, lai pÄ“c tam izspiestu no turienes amerikāņus. To piemin arÄ« Surkovs. ŠÄdi skatoties, Latvijas “čekistiskās” organizācijas ir tikai pirmās avangarda vienÄ«bas, “izmÄ“Ä£inājuma partija”, kurām bÅ«tu jāseko tās Krievijas analogiem. Latviešu “čekistiskie” proeiropieši šÄdā skatÄ«jumā ir pirmrindnieki, izlÅ«ki, aiz kuriem stāv visas Krievijas spÄ“ks un varenÄ«ba.

Tā tas bija tikmÄ“r, kamÄ“r ceļš “uz Eiropu” bija gluds, bet viss kardināli mainās, ja Krievija atsakās no nodoma “ieiet Eiropā”. Avangarda vienÄ«bas ir pamestas ienaidnieka aizmugurÄ“, un tas atklāti tiek pateikts. Viss. Tieciet galā paši. Glābjas, kas un kā var. Tagad paliek tikai laika jautājums, kad “rietumnieciskās” organizācijas sāks metodiski un nežēlÄ«gi lÄ«dz saknei iznÄ«cināt “čekistiskās”. Latvijai un latviešiem šis process neko labu nesola.

Ko darīt?

Latvija ir saistÄ«ta ar Krieviju ciešÄm vÄ“sturiskām, etniskām, organizatoriskām un Ä£eogrāfiskām saitÄ“m. Viens krievus nemÄ«lošs latviešu armijnieks izteicās, ka latvieši (un arÄ« lietuvieši) tie paši krievi vien esot. Ne viņš to izdomāja, tā domā igauņu militāristi. Krievijā ir plaši izplatÄ«ts uzskats, ka latvieši ir pārvāciskoti krievi.

Latvieši salÄ«dzinājumā ar krieviem vienmÄ“r ir jutušies moderni, attÄ«stÄ«ti un ... eiropeiski. Latvieši ir viena no “eiropas krievu” modifikācijām. Krievijas proeiropeiskā paradigmā latvieši bija sabiedrÄ«bas krÄ“jums, izredzÄ“tie, elite, paraugs, kam lÄ«dzināties. Ja Krievija neiet vairs uz Eiropu un sāks dzÄ«vot Ä£eopolitiskā vientulÄ«bā, tad ko darÄ«t Latvijai, un kas vispār notiks ar Latviju?

Kā ierasts, arÄ« 14+ laikmetā Latvijai teorÄ“tiski ir trÄ«s Ä£eopolitiskās orientācijas ceļi: 1. - Krievija, 2. - neatkarÄ«ga Latvija un 3. - Rietumi. Nesen latvieši bija Krievijā, tad masveidā nodeva neatkarÄ«bas ideālus un tagad ir pārvÄ“rtušies par prastiem Rietumu pakalpiņiem. Kā bÅ«s tālāk? Tas var šÄ·ist paradoksāli un neticami, bet Ä£eopolitiskās zvaigznes stājas tā, ka Latvijai ne tikai tiek dota kārtÄ“jā vÄ“sturiskā izdevÄ«ba kļūt neatkarÄ«gai, bet tās burtiski grūž Latviju šai virzienā.

Pirmais Ä£eopolitiskās orientācijas ceļš - Krievija

TeorÄ“tiski, no drošÄ«bas un iedzÄ«votāju vismazākā sasprindzinājuma un enerÄ£ijas patÄ“riņa skatpunkta visoptimālākā Ä£eopolitiskā izvÄ“le 14+ laikmetā varÄ“tu šÄ·ist Krievija. Mums ir daudz kas kopÄ«gs, un mÅ«s daudz kas saista. Latvieši kā neviena cita tauta Krievijā var justies kā mājās, jo latvieši to revolÅ«ciju taisÄ«ja un jaunās, sociālistiskās Krievijas karkasu veidoja. Šis karkass stāv joprojām un lÄ«dz ārprātam kaitina jebkuru globālās kundzÄ«bas kārotāju.

Laiks ir pagājis, latviešu tiešÄ ietekme Krievijas valsts struktÅ«rās ir minimizÄ“ta, bet sarkano latviešu veikums Krievijā ir saglabājies, dzÄ«vo un attÄ«stās. Tur ir jābÅ«t patiešÄm nacionālistiski aklam, lai latvietis Vladimira Putina publiskajā tÄ“lā nesaskatÄ«tu izteiktas latviskas mentalitātes pazÄ«mes. Diez vai Putinam ir latviskas saknes. Vienkārši Ä€rkārtas Komiteju dibināja latvieši, un, lai gan latviešu sen tur vairs gandrÄ«z nav, latviskais gars joprojām ir dzÄ«vs un atstāj acÄ«mredzamus nospiedumus tās darbiniekos.

Bet... tomÄ“r... Latvija Krievijā jau ir bijusi, un latvieši ar krieviem tur sastrÄ«dÄ“jās. PÄ“c tam šis strÄ«ds turpinājās Latvijā, un tas ir novedis lÄ«dz latviešu antikrieviskiem noskaņojumiem. Vairums latviešu patiešÄm negrib “krievu laiku” atgriešanos. ŠÄ« negribÄ“šana ir tik izteikta un iracionāla, ka ir novedusi daudzus latviešus sava veida ārprāta akluma stāvoklÄ«, kurā tie ir kļuvuši par padevÄ«giem angloamerikāņu pakalpiņiem jebkurā viņu nelietÄ«bā un kurā tie arvien vairāk nodod savus latviskos ideālus.

KāpÄ“c tā? Kā mÄ“s lÄ«dz tam nonācām? Laikam “raksturu nesaderÄ«ba” (tas ir – mentalitāšu nesaderÄ«ba). Vienā mājā nevaram sadzÄ«vot, tāpÄ“c, lai nestrÄ«dÄ“tos, labāk dzÄ«vot katram savā. AttiecÄ«gi atgriešanās drošajā un varbÅ«t pat Ä“rtajā komunālajā dzÄ«voklÄ«, kura saimnieks ir lāga vÄ«rs (un tas nekas, ka ir nācies pa reizei izkauties), latviešiem nešÄ·iet kaut kas pozitÄ«vs, pÄ“c kā ir vÄ“rts tiekties. Un, pat ja neoliberālo Rietumu necilvÄ“cÄ«bas piespiedÄ«s latviešus atbÄ“gt atpakaļ, šis diskomforts nekur nepazudÄ«s un ar laiku sāks radÄ«t problÄ“mas un destrukciju.

Šai parādÄ«bai ir arÄ« otra puse, kura arÄ« neveicina brālÄ«gu atkalapvienošanos. Ja pret kādu tiek izjusta nepatika, tad tas otrā izraisa lÄ«dzÄ«gas jÅ«tas. Ja latvieši negrib atpakaļ “krievu laikus”, tad kādēļ lai krievi gribÄ“tu atpakaļ latviešus?! PÄ“dÄ“jo četrdesmit un jo Ä«paši divdesmit gadu laikā Krievijā ir notikusi liela vilšanās latviešos. Latvieši sevi ir diskreditÄ“juši, un mazākā mÄ“rā tas ir noticis latviešu noniecinošÄs attieksmes pret “krievvalodÄ«gajiem” dēļ, bet lielākā mÄ“rā tādēļ, ka latvieši masveidā nodeva savus ideālus. Sākumā latviešu sarkano strÄ“lnieku ideālus, bet pÄ“c tam arÄ« neatkarÄ«gas Latvijas valsts un nu jau arÄ« latviešu valodas un kultÅ«ras ideālus.

Liela daļa latviešu pasaulei un pirmkārt Krievijai sevi ir uzrādÄ«juši kā “padaļ”. Tādi nav cieņas vÄ“rti. Tādus savā mājā laist nedrÄ«kst. Lai tad saņem, par ko cÄ«nÄ«jās, un pilnā mÄ“rā izbauda iejÅ«tÄ«go anglosakšu mentalitāti. ApmÄ“ram tā varÄ“tu raksturot noskaņojumu ne tikai Krievijas sabiedrÄ«bā, bet vismaz daļā tās valdošo aprindu.

Racionāli raugoties no Krievijas interešu viedokļa, Latvijas integrÄ“šana Krievijā nav ieteicama un varbÅ«t pat ir nevÄ“lama. Tas nenozÄ«mÄ“, ka nevar bÅ«t sadarbÄ«ba vai pat tāda vai cita veida protekcionisms, bet no Krievijas monolÄ«tuma saglabāšanas viedokļa Latvijai tur nav vietas. TāpÄ“c arÄ« no savienÄ«bas palaida un neatkarÄ«bu iedeva.

Jā, var bÅ«t kādi atsevišÄ·i, ļoti mazvarbÅ«tiski scenāriji, kad Krievija ir spiesta tādā vai citādā veidā Ä«slaicÄ«gi ienākt Latvijā, lai likvidÄ“tu patiešÄm nopietnu un tiešu apdraudÄ“jumu Krievijai, ja tāds te rastos, bet, kamÄ“r Kremļa politiku noteiks Surkovam lÄ«dzÄ«gi cilvÄ“ki, tikmÄ“r no šÄdas notikumu attÄ«stÄ«bas gaitas Krievija maksimāli centÄ«sies izvairÄ«ties un, pat ja to darÄ«s, tad tikai pÄ“c 08.08.08 modeļa – atnācu, izdarÄ«ju, aizgāju. Diemžēl vai par laimi, bet latvieši var necerÄ“t uz Krievijas “okupāciju”. Tā visdrÄ«zāk nenotiks pat tad, ja latvieši paši prasÄ«sies okupÄ“ties.

Visbeidzot, ja pat notiek brÄ«nums un Latvija paprasās Krievijā, kur tiek pieņemta, tad attieksme pret Latviju bÅ«s pavisam cita nekā Krievijas impÄ“rijas un padomju laikā. Latvija tad vairs nebÅ«s izredzÄ“ts un dotÄ“ts reÄ£ions, pret to formāli izturÄ“sies kā pret citiem reÄ£ioniem, bet faktiski lÄ«dzÄ«gi kā pret čukčām. Pret čukčām pat labāk, jo tie nav parādÄ«juši nopietnas nodevÄ«bas pazÄ«mes.

TāpÄ“c ir jāsecina, ka tieša un nepārprotama Latvijas Ä£eopolitiskā orientācija uz Krieviju ir maz iespÄ“jama un mazvarbÅ«tiska gan Latvijas, gan Krievijas nevÄ“lÄ“šanās dēļ pÄ“c šÄdas orientÄ“šanās. Paradoksāli, bet kādā no 14+ laikmeta brīžiem tieši Rietumvalstu stratÄ“Ä£i, iespÄ“jams, var izdomāt iesmÄ“rÄ“t Latviju Krievijai ja ne kā Trojas zirgu, tad vismaz kā antagonisku subjektu, kurš ilgstošÄ periodā varÄ“tu vājināt Krieviju. Ja tā notiks, tad latviešu eiroatlantisti, kas šodien kliedz par Krievijas agresiju, metÄ«s kažokus otrādi un dziedās slavas dziesmas Krievijai, visādi mÄ“Ä£inot ielÄ«st tajā pÄ“c iespÄ“jas dziļāk.

Rietumu izvÄ“le – nāve Latvijai un latviešiem

Ilgtermiņā vÄ“l neiespÄ“jamāka ir Latvijas Rietumu izvÄ“le. Jā, šodienas Latvija atrodas lielā, ja ne pilnÄ«gā Rietumvalstu ideoloÄ£iskā, ekonomiskā, politiskā un pat militārā pakļautÄ«bā. Jā, vairums Latvijas politiÄ·u, inteliÄ£ence un gandrÄ«z visa mediju vide ir deklaratÄ«vi pilnÄ«bā prorietumnieciska. TomÄ“r konservatÄ«vā Latvijas sabiedrÄ«ba, lai gan negribÄ«gi vÄ“l pacieš šo balagānu, ir noskaņota skeptiski, un tai lÄ“ni, bet pamatÄ«gi sāk apnikt prorietumnieciskā demagoÄ£ija un t.s. “Rietumu vÄ“rtÄ«bu” iedzÄ«vināšana Latvijā.

Tādēļ politiÄ·u runas par “Rietumu izvÄ“li” un “Latvijas piederÄ«bu Rietumu civilizācijai” skan vāji, nepārliecinoši, formāli un ārišÄ·Ä«gi. Prorietumnieciskums šodienas Latvijā jau labu laiku ir kļuvis par deklaratÄ«vi svarÄ«gu konjunktÅ«ras aspektu un Ä·eksÄ«ša jautājumu, kurš pilnÄ«bā ir zaudÄ“jis savu saturu. Latvijas sabiedrÄ«bas simpātijas Rietumi ir zaudÄ“juši.

Ja demagoÄ£iski izmanto Surkova analoÄ£iju, tad var “pierādÄ«t”, ka Latvija ir Rietumu civilizācijas daļa. Krievija taču ir Ä€zijas un Eiropas “jauktenis” ar nosacÄ«tajiem “50% Eiropas”, bet Latvija ir Krievijas un Eiropas “jauktenis”. AttiecÄ«gi Latvijā ir “75% Eiropas”. BurvÄ«gi, viss skaidrs. Uz priekšu, uz saulaino eiroatlantisko tāli. Realitāte gan ir cita.

Pirmkārt, kad runā par Rietumiem un Rietumu izvēli, ir jākonkretizē, par kuriem Rietumiem iet runa. Rietumi nebūt nav vienoti ne laikā, ne teritorijā. Piemēram, marksisms arī nāk no Rietumiem.

Latvija lielā mÄ“rā pieder klasiskajiem vācu apgaismÄ«bas Rietumiem. Kanta un Šillera Rietumiem. Tam vācu Rietumu novirzienam, kurš bez kara un iebrukumiem, tikai ar ideoloÄ£iju un gara spÄ“ku spÄ“ja sev pakļaut Krieviju. Daļēji latvieši ir vācu apgaismotāju produkts un tāpÄ“c var tikt pieskaitÄ«ti šim Rietumu novirzienam.

Bet vai Latvijai piedāvā izvÄ“lÄ“ties šo radniecÄ«go Rietumu atzaru? NÄ“. Kas vispār ir noticis ar Kanta un Šillera Vāciju? Viņas gandrÄ«z vairs nav. Tā tika iznÄ«cināta. Kādēļ Krišjānis Valdemārs kļuva nevis par lojālu, pateicÄ«gu latvieti, bet gan par nesamierināmu vācu baronu pretinieku? Tādēļ, ka vācieši savā vairumā bija netaisnÄ«gi un rÄ«kojās pretÄ“ji apgaismÄ«bas principiem. TāpÄ“c viņi arÄ« strauji sāka zaudÄ“t ietekmi Krievijā.

Vācieši degradÄ“jās, un vācu apgaismotāji nespÄ“ja tikt galā ar saviem primitÄ«vākajiem tautiešiem, kuri tos pÄ“c tam iznÄ«cināja arÄ« pašÄ Vācijā. Sākumā nāca Nīče, pÄ“c tam Hitlers, un tad apgaismÄ«bas Vāciju denacifikācijas procesā, cik iespÄ“jams, nÄ«dÄ“ja angloamerikāņi. Lielbritānija gandrÄ«z tieši atbalstÄ«ja Hitleru. Vinstons Čērčils atklāti atzina, ka Lielbritānija 2.pasaules karā karoja nevis pret Hitleru, bet gan pret “Šillera Vāciju”.

Tātad, ja runā par mÅ«sdienu Rietumiem, tad ir jāprecizÄ“, ka, pirmkārt, runa ir par anglosakšu Rietumiem (eiroatlantiskajiem Rietumiem), kas sev ir pakļāvuši visus citus Rietumu novirzienus. Tā kā Latvija un latvieši ir “Šillera Vācijas” daļa, tās province, kura brÄ«numainā kārtā noteiktā mÄ“rā vÄ“l ir saglabājusies, tā ir antagoniska anglosakšu Rietumiem.

Ja Rietumus nedala Ä£eogrāfiski, bet apskata kā vienotu veselumu, tad ir jākonstatÄ“, ka eksistÄ“ klasiskie Rietumi, VoltÄ“ra, Ruso un Kanta Rietumi, kuri mÅ«sdienās ir kļuvuši “nemoderni”. Un ir mutÄ“jošie, kardināli mainÄ«jušies mÅ«sdienu Rietumi, postmoderniskie Rietumi, Nīčes un marÄ·Ä«za de Sada Rietumi. Homoseksuālisma normalizācija un propaganda, genderisms, sadisms, pedofilijas legalizācija un izplatÄ«šana, neslÄ“pta patvaļa un meli - tas viss ir postmoderniskie Rietumi. ArÄ« šajos Rietumos konservatÄ«vā Latvija neiederas.

Visbeidzot, noteiktas eiroatlantisko Rietumu aprindas izjÅ«t dziļu nepatiku un piesardzÄ«bu pret latviešiem kā pret sarkano strÄ“lnieku tautiešiem un pÄ“ctečiem.

Lielbritānija un Krievija ir senas Ä£eopolitiskas konkurentes, kuras par globālo kundzÄ«bu sāka cÄ«nÄ«ties jau 18.gadsimtā. ŠÄ« cīņa ir izcili nežēlÄ«ga un notiek uz dzÄ«vÄ«bu un nāvi. Tā tas vismaz ir no Lielbritānijas puses, kura savus ienaidniekus mÄ“Ä£ina iznÄ«cināt pamatÄ«gi un pÄ“c iespÄ“jas uz visiem laikiem. ŠÄ«s cīņas ietvaros visa cita starpā neatkarÄ«bu no Lielbritānijas ieguva Amerikas separātisti (KatrÄ«nas II “bruņotā neitralitāte” neļāva britiem ar blokādi piebeigt ZASV). Lielbritānijai tas bija ļoti sāpÄ«gs notikums, kura sekas tie smagi izjÅ«t joprojām.

Un, lÅ«k, pienāk 1918.gads. Lielbritānija ar vienu šÄvienu nošauj četrus zaÄ·us uzreiz. Karā tiek uzvarÄ“ta Vācija, Austroungārija un Osmaņu impÄ“rija. VietÄ“jās monarhijas tiek gāztas. Austroungārija un Osmaņu impÄ“rija tiek sadalÄ«ta, bet Vācija apgraizÄ«ta, aplikta ar ierobežojumiem un milzÄ«gām repatriācijām. Krievijā tiek atstādināts imperators, sākas jukas, un impÄ“rija sāk sadalÄ«ties. Ä»eņins lÄ«dz galam likvidÄ“ monarhiju, un sākas pilsoņu karš. Krievija atrodas bezdibeņa malā un tÅ«lÄ«t tiks burtiski saplosÄ«ta gabalos. Beidzot lielākais ienaidnieks cīņā par globālo kundzÄ«bu tiks iznÄ«cināts.

Un tad vispirms kļuva skaidrs, ka Padomju Krievijai tomÄ“r ir nozÄ«mÄ«gi militārie resursi, kas ļauj uzvarÄ“t pilsoņu karā un savākt kopā drÅ«pošo impÄ“riju. Bet pÄ“c tam izrādās, ka šie militārie resursi kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ ir lÄ«dz nāvei uzticÄ«gi jaunajai varai. Kurš to izdarÄ«ja? Kurš maniakāli varaskārajiem britiem neļāva vienreiz un uz visiem laikiem atrisināt Krievijas jautājumu, kad šis risinājums bija tik tuvu? (Tuvāk kā pÄ“c tam 1941. un 1996. gadā.) Tie bija latviešu sarkanie strÄ“lnieki. Šis vÄ“sturiskais noziegums šÄ·iet jo lielāks, ja ņem vÄ“rā PSRS politekonomiskos sasniegumus, ilglaicÄ«gu anglosakšu globālās varas bÅ«tisku ierobežošanu un šodienas Krievijas ārpolitiku.

To nevar piedot. ŠÄda tauta nav pelnÄ«jusi žēlastÄ«bu. Anglosakši nevienam latvietim nekad nepiedos sarkanos strÄ“lniekus, un tas attiecas arÄ« uz latviešu eiroatlantistiem, antikomunistiem un nacistiem. Latvieši var izpirkt savu vainu tikai, nevairojoties un izdarot pašnāvÄ«bu. Tas nav uzticÄ«bas vai politiskās pārliecÄ«bas jautājums, tas ir gÄ“nu jautājums. TāpÄ“c anglosakšu Rietumos Latviju sagaida iznÄ«cÄ«ba. Tas jau notiek. Pagaidām lÄ“nām un pakāpeniski. Sagatavošanas procesā ir ātrais scenārijs – karš ar krieviem un/vai Krieviju.

Tātad, Latvijai 14+ laikmetā nav iespÄ“jama Ä£eopolitiska Rietumu izvÄ“le, jo Latvijai radniecÄ«gie vācu apgaismotāju Rietumi vairs nepastāv, jo klasiskie Rietumi iet nebÅ«tÄ«bā, jo šodienas anglosakšu Rietumi ir galÄ“ji perversi, jo Latvija ir antagoniska gan anglosakšu Rietumiem, gan neoliberālajiem Rietumiem, jo anglosakšu Rietumi grib iznÄ«cināt Latviju kā nepiebeigtu “Šillera Vācijas” provinci un kā latviešu sarkano strÄ“lnieku dzimteni.

Ä¢eopolitiska Rietumu izvÄ“le nav iespÄ“jama, jo tā ir Latvijas pašnāvÄ«ba. Latvija RietumvalstÄ«m ir nepieciešama tikai kā upurÄ“jama lielgabalgaļa. Anglosakšu Rietumi pÄ“c iespÄ“jas centÄ«sies nepieļaut Latvijas un latviešu fizisku pastāvÄ“šanu, jo viņi nākotnÄ“ atkal var radÄ«t tiem problÄ“mas, kuru risināšanai var nākties tÄ“rÄ“t gadu desmitus vai simtus. Nekā personÄ«ga, tikai bizness.

Latvija var pastāvēt, tikai esot patiesi neatkarīga

Latvijai gandrÄ«z nav izvÄ“les. Globālā konjunktÅ«ra to spiež mÄ«lÄ“t Raini. Pat pret pašu gribu. Raiņa Latviju. Krišjāņa Valdemāra Latviju. Īsti neatkarÄ«gu Latviju. Starptautisko procesu attÄ«stÄ«bas tendence spiež Latviju kļūt reāli neatkarÄ«gai, ja tā negrib tikt samalta lielvalstu dzirnakmeņos. BrÄ«vÄ«ba vai nāve. NeatkarÄ«ba vai nāve. Patria o muerte.

Kāda bÅ«s neatkarÄ«gā Latvija? Mežoņu nÄ«kšana nomalÄ“? Vai arÄ« jÄ“gpilna labklājÄ«ba? Tas no mums atkarÄ«gs. Ir varianti.

Vislabāk, ja mÄ“s paši sapratÄ«sim, ka sava valsts ir vÄ“rtÄ«ba, un sāksim to reāli cienÄ«t, bÅ«vÄ“t un pilnveidot. Tas prasa prātu, sirdi un darbu. Un, pirmkārt, tas ir jāsaprot tieši latviešiem. Paradoksāli, bet šodien latvieši ir lielākie neatkarÄ«gas Latvijas pretinieki, pat ienaidnieki, bet “krievvalodÄ«go” vairums bÅ«tu par šÄdu Latviju, ja vien paši latvieši neizrādÄ«tos Latvijas nodevÄ“ji.

Krievi – Latvijas sabiedrotie un sargi pret pašu gribu

Etniskā naida uzkurināšanai tiek apgalvots, it kā krievi esot pret Latviju. Tā nav taisnÄ«ba. Krievi bija par Latviju, un krievi bÅ«tu par Latviju, ja vien runa bÅ«tu par neatkarÄ«gu Latviju, par jaunlatviešu Latviju un kaut vai par klasisko Rietumu Latviju. Krievi labprāt iekļautos šÄdā Latvijā, mācÄ«tos latviešu valodu, lasÄ«tu latviešu klasiÄ·us un darÄ«tu, ko var, lai stiprinātu Latvijas valstiskumu. Bet, ja krievam šÄdas Latvijas vietā mÄ“Ä£ina iesmÄ“rÄ“t surogātu, pseidovalsti, angloamerikāņu koloniju, un tas nāk komplektā ar absurdām prasÄ«bām un visādiem speciāli krievu tracināšanai izdomātiem pazemojumiem, tad nevajag brÄ«nÄ«ties par krievu “da pašol ti ...” attieksmi.

Krievi ir ar mieru kalpot Latvijai, bet viņi kategoriski negrib kļūt par angloamerikāņu pakalpiņiem, kuri akli pieļauj un aktÄ«vi veicina dažādas netaisnÄ«bas un nelietÄ«bas. TāpÄ“c krievs no Latvijas politiskā farsa norobežojas un lÅ«kojas, kur var – pagātnÄ“, sev lÄ«dzās, uz Krieviju. Ne jau krievi nav pieņēmuši Latviju, latvieši negrib pieņemt krievus. Bet krievi nav pieņēmuši latviešu degradāciju un negrib degradÄ“t viņiem lÄ«dzi. Turpinot tādā garā, latvieši var ne tikai zaudÄ“t valsti, bet arÄ« dzÄ«vÄ«bu.

Ir uzskats, ka krievu Latvijā it kā esot pārāk daudz. Viņi tādā skaitā apdraudot pareizo nacionālo proporciju, latvisko Latviju, latviešu valodu un kultÅ«ru. Tā nav. Ir diametrāli pretÄ“ji.

Pirmkārt, krievu valoda, kultÅ«ra un mentalitāte ir latviešiem radniecÄ«ga, tādēļ spÄ“j to organiski papildināt un bagātināt, bet krievi tādēļ spÄ“j organiski iekļauties latviešos. Otrkārt, krievi - tā ir saikne uz visas krievvalodÄ«gās vides lingvistisko un informatÄ«vo bagātÄ«bu. Caur krieviem tai var piekļūt. ArÄ« spÄ“kam. LāčplÄ“ša lāča ausÄ«m. Treškārt, 75% etniskās tÄ«rÄ«bas proporcija, lai gan var bÅ«t vÄ“lama, nav panaceja un patiesÄ«ba visiem gadÄ«jumiem.

Sliktam dejotājam pat grÄ«da traucÄ“. Ja latvieši cilvÄ“cÄ«gi nespÄ“j pārvaldÄ«t sev nodotos krievus, kas, iespÄ“jams, ir liela dāvana, nevis apgrÅ«tinājums, tad varbÅ«t viņi nespÄ“j arÄ« izturÄ“t valstiskuma smago nastu un tādēļ ir pelnÄ«juši tikai svešas virsvaras un okupācijas? Pagaidām izskatās tā. Cerams, tas mainÄ«sies, jo latviešiem vairs netiks piedāvāta pat okupācija.

Krievi neapdraud Latviju, krievi nav Latvijas problÄ“ma, krievi, pašiem nezinot un pret savu gribu, sargā Latviju un kalpo tai. Angloamerikāņi ne pārāk piesargājas no latviešiem un nerÄ“Ä·inās ar tiem. Viņiem ir uzskats, ka latviešu gars, latviešu sarkano strÄ“lnieku gars jau esot miris. Toties angloamerikāņi baidās no krieviem. Tas pat rada paradoksus, kad amerikāņi bremzÄ“ latviešu nacistiski orientÄ“tās aktivitātes, lai lieki netracinātu krievus, un mÄ“Ä£ina latviešiem iestāstÄ«t, ka jārÄ«kojas ir lÄ“ni un pakāpeniski. Ja nebÅ«tu krievu, Latvijas un latviešu iznÄ«cināšana noritÄ“tu pavisam citos apjomos un daudz straujāk.

Ja latviešu sarkano strÄ“lnieku gars Latvijā vÄ“l kaut kur ir paslÄ“pies, tad viņu te sargā krievi. Un, ja šis gars atdzims un sevi uzrādÄ«s, tad viņu daudzkārtÄ«gi pastiprinās krievi. ŠÄ« kombinācija var radÄ«t pat globāla mÄ“roga rezonansi.

Latvijai jāatbrīvojas no eiroatlantiskās hibrīdokupācijas

14+ laikmetā nosacÄ«tās “čekistu” organizācijas ir nolemtas iznÄ«cināšanai. Tās pilnÄ«bā centÄ«sies aizstāt ar “rietumnieciskām” organizācijām. Kompromisu nebÅ«s. Sarunāt nevarÄ“s. SaudzÄ“ts neviens netiks. Veselā saprāta balsÄ« neklausÄ«sies. Sākumā iznÄ«dÄ“s “čekistu” organizācijas, pÄ“c tam to cilvÄ“kus, un tad pilnÄ«bā ieviesÄ«s sev nepieciešamo kārtÄ«bu. Tas ir algoritms, lai bandinieks vārdā Latvija bÅ«tu gatavs mirt Ä£eopolitiskajā šaha partijā angloamerikāņu interešu dēļ.

Lai glābtu sevi, “čekistu” organizācijām ir aktÄ«vi jāaizstāvas. To pilnvÄ“rtÄ«gi var izdarÄ«t, izmantojot tikai neatkarÄ«gas Latvijas ideju un gÅ«stot tai reālu tautas masu atbalstu. Viss idiologÄ“mu kopums, kas lÄ«dz šim tika izmantots pret Krieviju, ir jāpavÄ“rš pret Lielbritāniju, Skandināvijas valstÄ«m, ASV un NATO. Ja tā netiks darÄ«ts, tad sākumā pa vienai tiks iznÄ«cinātas “čekistu” organizācijas, bet pÄ“c tam kara ugunÄ«s mirs arÄ« Latvija. TāpÄ“c ir jāsāk Latvijas nacionālā atbrÄ«vošanas kustÄ«ba no eiroatlantiskās hibrÄ«dokupācijas.

Eiroatlantisti, protams, pamatoti norādÄ«s, ka tas ir izdevÄ«gi Krievijai. Tā tas, iespÄ“jams, arÄ« ir, bet tas nav bÅ«tiski, ja esi par Latviju, nevis pret Krieviju. Eiroatlantisti par to bazÅ«nÄ“s uz katra stÅ«ra, mÄ“Ä£inot pārliecināt pilsoņu vairākumu. Lai. No tā nevajag baidÄ«ties. Nevajag baidÄ«ties bÅ«t par Latviju, kas iedomāti vai faktiski ir izdevÄ«gi arÄ« Krievijai. Sava valsts pirmajā vietā. Ir jāpārstāj dancot pÄ“c anglosakšu izvirtuļu stabules, baidoties tikt sasaistÄ«tam ar Krieviju. Ja baidÄ«sies - sasaistÄ«s. Pamatoti vai nepamatoti. NebÅ«s faktu, tos izdomās. Un cilvÄ“ki ticÄ“s, jo baidies. BÅ«t par Latviju nenozÄ«mÄ“ bÅ«t pret Krieviju. Un tie, kas ir pret Krieviju, visbiežāk ir arÄ« pret Latviju. Tas visiem ir skaļi jāpastāsta.

TomÄ“r, lai eiroatlantistu propaganda bÅ«tu iespÄ“jami mazproduktÄ«va, Latvija nedrÄ«kst kļūt par Krievijas satelÄ«tvalsti, un tai ir jākļūst reāli neatkarÄ«gai. Tas nav simpātiju vai gribÄ“šanas/negribÄ“šanas jautājums, tā ir objektÄ«va nepieciešamÄ«ba. Katrs lieks un nevajadzÄ«gs solis Krievijas virzienā var palielināt eiroatlantistu atbalstu latviešu vidÄ“. Optimāla ideoloÄ£iska konstrukcija, ar kuru ir iespÄ“jams apvienot maksimāli lielu Latvijas iedzÄ«votāju skaitu, lai atbrÄ«votos no angloamerikāņu protektorāta, kas draud iznÄ«cināt Latviju, ir sociālistiskos principos balstÄ«ta un faktiski neatkarÄ«ga Latvijas valsts. PatiešÄm neatkarÄ«ga. Gan no RietumvalstÄ«m, gan no Krievijas. Tikai tā var saliedÄ“t sašÄ·elto sabiedrÄ«bu.

Krieviju tas varÄ“tu apmierināt. Ja vajadzÄ“s, Krievija palÄ«dzÄ“s. Nedaudz, maziem spÄ“kiem, bet izšÄ·iroši. Tā, kā palÄ«dzÄ“ja Turcijas prezidentam. Rietumvalstis iebildÄ«s. Kategoriski. Un tad sāksies Latvijas jaunāko laiku brÄ«vÄ«bas cīņas par neatkarÄ«bu no eiroatlantiskajiem hibrÄ«dokupantiem. Ar grÅ«tÄ«bām, bet uzvara ir iespÄ“jama. Smagi, riskanti, bet cita ceļa nav. BrÄ«vÄ«ba prasa upurus, un sevis noliegšanas grÄ“ki ir jāizpÄ“rk.

Tas ir visumā pozitÄ«vais scenārijs. Ir arÄ« citi. “ÄŒekistu” organizācijas var nesākt aktÄ«vi aizstāvÄ“ties. Eiroatlantisti var iegÅ«t vairuma latviešu atbalstu. Tad latvieši turpinās izjust postmodernisko Rietumu “labumus”: Stambulas konvenciju, genderizāciju, viendzimuma laulÄ«bu legalizāciju, perversu “dzimumaudzināšanu” skolās un bÄ“rnudārzos, sodu samazināšanu pedofiliem, pastiprinātu bÄ“rnu izņemšanu no Ä£imenÄ“m u.c.. Tas palielinās latviešu atbalstu neatkarÄ«bas ideju paudÄ“jiem un prokrieviskajiem spÄ“kiem, kas var dot iespÄ“ju uzsākt brÄ«vÄ«bas cīņas.

Lai Latvija pastāvÄ“tu, pirmkārt, ir jāizcÄ«na neatkarÄ«ba, un pÄ“c tam ir jānostiprina valstiskums, lai no ārpuses nebÅ«tu iespÄ“jams atkal iekustināt šo mūžīgās iekšpolitiskās cīņas svārstu, kad tuvošanās Krievijai spÄ“cina eiroatlantistu opozÄ«ciju, bet eiroatlantistu patvaļa palielina prokrieviskās tendences. Latvijai ir jābÅ«t neatkarÄ«gai, lai tā nepieļautu abu pušu mÄ“Ä£inājumus iejaukties savos iekšpolitiskajos procesos, novÄ“ršot savas teritorijas pārvÄ“ršanos par lielvaru konflikta vietu. Ja tas izdosies, Latvija bÅ«s drošÄ«bā.

Ja neatkarÄ«bu neizdodas izcÄ«nÄ«t vai to nemaz nesāk darÄ«t, tad Latvija var tikt nopostÄ«ta. Krievijas un Rietumvalstu cīņa Latvijas teritorijā saasināsies. Tas radÄ«s politiskās krÄ«zes. IznÄ«cinās ekonomikas atliekas. Un vienā brÄ«dÄ« kārtÄ“jā politiskā krÄ«ze var pāriet bruņotās sadursmÄ“s. Tad bÅ«s karš, un Latvijā akmens uz akmeņa nepaliks. Latvieši arÄ« var nepalikt. Bet Krievija paliks.

No RÄ«gas lÄ«dz PÄ“terburgai ir kā ar roku aizsniegt, bet viss, kā ierasts, izšÄ·iras Maskavā. Ja Krievija kā neieņemams cietoksnis vientuļi stāvÄ“s savā vietā, tad arÄ« Latvijā gan jau bÅ«s labi, un kaut kā tiksim galā. Vismaz tad mÅ«su liktenis, pirmkārt, bÅ«s mÅ«su pašu rokās.

Latvieši bÄ“ga no Ä“rkšÄ·iem un pazaudÄ“ja zvaigznes. ŠausmÄ«gi garlaicÄ«gi. JāatgÅ«st zvaigznes, un nākotne bÅ«s interesanta. Tad nākotne bÅ«s.

Novērtē šo rakstu:

0
0