Iesaki rakstu:

KāpÄ“c tieši Latvijas karaļa runa? Mani draugi noteikti šÅ«potu galvu un teiktu – vai tik tu, Otto Ozol, neesi, latviski runājot, mazliet sagājis sviestā? Ceru, ka vÄ“l ne. TomÄ“r rakstniekiem ir tā nelielā privilÄ“Ä£ija atļauties bÅ«t sapņotājiem un arÄ« mazliet dulliem.

VÄ“l rakstnieki un publicisti lieliski apzinās, ka dzÄ«vojam virsrakstu laikmetā. CilvÄ“ki lasa gandrÄ«z tikai virsrakstus, izlasÄ«šanas žēlastÄ«bu izpelnās vien tie raksti, kuriem gana dulls nosaukums.

Atvainojos, ka uzreiz sāku ar taisnošanos. Apzinos, ka, nolikdams sevi karaļa vietā, esmu pārkāpis latviskās dzÄ«vesziņas svarÄ«go pieticÄ«bas bausli – Tev nebÅ«s augstāk par savu pakaļu lÄ“kt! TomÄ“r man ir kas ļoti nopietns sakāms.

VÄ“los ar jums dalÄ«ties domās par ļoti nopietniem jautājumiem, kas vistiešÄkajā veidā skar ikvienu no mums, mÅ«su zemi, bÄ“rnus un Latvijas nākotni burtiskā nozÄ«mÄ“. Man ir vÄ“stÄ«jums, kuru kādā citā valstÄ« pienāktos teikt varbÅ«t tieši tā… pašam karalim.

Nevis kā visgudrākajam vai vislabākajam, bet tādam, kurš sirdÄ« ir patiesi kopā ar savu tautu, valsti, kurš nebaidās runāt arÄ« par sāpÄ«go un uztraucošo. Tādam, kuram nav reālpolitiski jālaipo starp neskaitāmām interešu grupām, lÄ«dz, pašam nemanot, tiek pārdotas vÄ“rtÄ«bas, principi un visbeidzot arÄ« sava paša, savu bÄ“rnu un savas valsts nākotne.

Situācija mÅ«su valstÄ« ir satraucoša. Mums stāsta, ka mÄ“s dzÄ«vojam bagātāk nekā ļoti daudzas pasaules valstis. Bet vai tas ir mierinājums, ka mums klājas labāk nekā bada nomocÄ«tām Ä€frikas valstÄ«m, kur valda vājprātÄ«gi diktatori? Vai arÄ« labāk salÄ«dzinājumā ar ārprātÄ«gas korupcijas novārdzināto Ukrainu, kurai nodevÄ«gi uzbrucis Putina režīms?

Latvija, kas kādreiz bija viena no Eiropas bagātākajām, izglÄ«totākajām valstÄ«m, Baltijas reÄ£iona pÄ“rle, šobrÄ«d ir viena no nabadzÄ«gākajām Eiropas SavienÄ«bas valstÄ«m, par daudziem, daudziem gadiem atpalikusi arÄ« no tuvākās kaimiņvalsts Igaunijas.

Pavisam nesen mÅ«su politiskā elite piepÅ«ta vaigus un lielÄ«jās, ka esam pieņemti pasaules bagāto valstu OECD (Organisation for Economic Co-operation and Development – Ekonomiskās sadarbÄ«bas un attÄ«stÄ«bas organizācija) pulciņā. TomÄ“r kaut kur pazuda tās pašas OECD atzinums, ka Latvijā ir vislielākā sociālā nevienlÄ«dzÄ«ba Eiropas SavienÄ«bā.

Ko tas nozÄ«mÄ“? Tas nozÄ«mÄ“, ka pavisam neliels ļaužu pulciņš ir vienkārši nenormāli bagāti, bet pārÄ“jie visbiežāk nezina kā savilkt galus kopā. Dažiem ir tādas fazendas, ka dronam pusstunda jālido, lai šÄ·Ä“rsotu to teritorijas, daži vizinās ar 200 tÅ«kstošus vÄ“rtiem bentlijiem, valkā simtus tÅ«kstošus vÄ“rtus rokas pulksteņus. TikmÄ“r nabadzÄ«bas riskam visvairāk pakļautās iedzÄ«votāju grupas ir mÄ“rāmas teju 300 tÅ«kstošu cilvÄ“ku apmÄ“rā – visvairāk cieš vientuļie pensionāri, Ä£imenes ar bÄ“rniem.

Man nav nekas pret turÄ«giem cilvÄ“kiem, bet nesamÄ“rÄ«gā nabadzÄ«bas izplatÄ«ba ir demoralizÄ“joša netaisnÄ«ba. Tā drupina un grauj ticÄ«bu valstij. Ne tikai Latvijai, bet arÄ« demokrātijai vispār, Rietumu vÄ“rtÄ«bām kopumā. Un te nav runa vienkārši par bagātiem, veiksmÄ«giem uzņēmÄ“jiem. Runa ir par politiÄ·iem, kuri savas ārprātÄ«gās bagātÄ«bas spÄ“juši saraust, esot aktÄ«vajā politikā. Vai arÄ« formāli neesot, bet cieši turot skrÅ«vspÄ«lÄ“s vadošu politiÄ·u sÄ“kliniekus un viņu vadÄ«tās partijas.

NevienlÄ«dzÄ«ba raksturo arÄ« izglÄ«tÄ«bas kvalitāti. Izrādās, ka arÄ« šajā ziņā krietni atpaliekam no kaimiņiem. TomÄ“r tā vÄ“l bÅ«tu pusbÄ“da – izrādās, ka kopÄ“jais zināšanu lÄ«menis ir tāds kā vidÄ“jās temperatÅ«ras mÄ“rÄ«jums slimnÄ«cā. Latvijā ir dažas skolas ar izcilām skolÄ“nu zināšanām, bet lielākā daļa ar zemu vai pavisam bÄ“dÄ«gu.

Pat uz ceļiem bojā gājušo skaita ziņā pie mums cieš divkārt vairāk cilvÄ“ku nekā tepat blakus esošajā Igaunijā. MÄ“s runājam par reāliem simtiem dzÄ«vÄ«bu, kuras varÄ“ja ik gadu nosargāt un vÄ“l vairāk, kuri varÄ“ja tikt pasargāti no briesmÄ«gām traumām. Un no trÄ«s Baltijas valstÄ«m mums ir vislielākā Ä“nu ekonomika – nodokļi tiek noblÄ“dÄ«ti vai izzagti.

Es šo bÄ“dÄ«go uzskaitÄ«jumu varÄ“tu turpināt vÄ“l un vÄ“l. Tikai, saprotams, nevienam no tā labāk nepaliks, un gluži pamatoti kāds mani nodÄ“vÄ“s par „vaimanologu”. Vai vÄ“l trakāk – par Kremļa pirkstu! Tā ir sena latviešu tradÄ«cija, ja kaut kas slikts noticis, tad, protams, neviens neatzÄ«stas savā neizdarÄ«bā vai nolaidÄ«bā. Tad, lai bÅ«tu miers, visi vienojas, ka vainÄ«gais ir Ä»aunais Kremļa pirksts.

GodÄ«gi atzÄ«šos – es neesmu ne viens, ne otrs. Ja es bÅ«tu Ä«sts vaimanologs, tad ar jums šodien nerunātu, sÄ“dÄ“tu dÄ«vānā savā RÄ«gas dzÄ«voklÄ«, lamātu televizoru un rakstÄ«tu anonÄ«mus komentārus interneta portālos.

Skatoties objektÄ«vi, godÄ«gi varu konstatÄ“t, ka ir arÄ« labās ziņas, ir dažādi sasniegumi, ekonomika pamazām stabilizÄ“jas, beidzamā laikā pat uzrāda zināmu augšupeju. Protams, labi saņemoties mÄ“s varam sakārtot labāku un, pats galvenais, taisnÄ«gāku, efektÄ«vāku nodokļu sistÄ“mu, uzlabot izglÄ«tÄ«bas, veselÄ«bas sistÄ“mas, drošÄ«bu satiksmÄ“ un citur. Galu galā, šobrÄ«d valdÄ«bu vada pragmatisks un saimniecisks vÄ«rs ar Valmieras tvÄ“rienu Māris Kučinskis. TomÄ“r jautājums, vai ar viņa stabilitāti vien ir pietiekami?

KopÄ“jā sistÄ“ma lÄ«dz šim ir bijusi tāda, kāda tā ir bijusi. Rezultāti nav spÄ«doši. Spriežot pÄ“c sausiem ES datiem, mÄ“s bijām un joprojām esam vājākais posms Baltijā, viena no nabadzÄ«gākajām valstÄ«m Eiropā kaut kur pa vidu starp Bulgāriju un Rumāniju.

Kā jau es teicu – daudzas no pieminÄ“tājām problÄ“mām var un vajag risināt. TomÄ“r šajos atjaunotās neatkarÄ«bas 26 gados ir noticis kaut kas ļoti bÄ«stams. Eksistenciāli bÄ«stams. MÄ“Ä£ināšu apskaidrot ļoti tieši. Ja mÄ“s iekuļamies finanšu krÄ«zÄ“s, tad, skarbi konsolidÄ“joties, savelkot jostas, izglābjot dažus baņķierus un pāris simtus tÅ«kstošus iedzÄ«votāju izdzenot uz Īriju, var kaut kā izkulties. Smalki runājot – varam pārfinansÄ“ties.

TomÄ“r šajos gados mÄ“s esam nonākuši pie daudz smagākās bankrota robežas – pie Latvijas kā valsts un latviešu kā nācijas tuvās izzušanas robežas. Kā jau teicu, ja ir finanšu krÄ«ze, tad var aizņemties un pārfinansÄ“ties, bet, ja esam pazaudÄ“juši pašu galveno – jauno paaudzi, bÄ“rnus, cilvÄ“kus, kam jānes tālāk nākotnÄ“ mÅ«su tradÄ«cijas, kultÅ«ru un pats galvenais – valodu, tad ar pārfinansÄ“šanos nekas lÄ«dzÄ“ts nebÅ«s. Ja kādā teritorijā izmirst pamatiedzÄ«votāji, tad pārfinansÄ“ties ar ārÄ“jiem resursiem nav risinājums. ŠobrÄ«d – tagad un tÅ«lÄ«t ar atvÄ“rtām acÄ«m jāapskatās uz mÅ«su tautas bilanci.

VietÄ“jie un ārvalstu eksperti demogrāfijas situāciju Latvijā joprojām raksturo ar terminu, kuru publiskajā vidÄ“ atturamies lietot – nācijas zaudÄ“jumi 25 gados ir smagāki nekā kara situācijā.

Kopš 1991. gada mirušo skaits katru gadu pārsniedzis jaundzimušo skaitu par vairākiem tÅ«kstošiem. Kopumā negatÄ«vā bilance mirušajiem pret jaundzimušajiem ir – 270 500.

Latviju vairākos viļņos pametuši apmÄ“ram 200 000 iedzÄ«votāji. Lielākoties jauni cilvÄ“ki, Ä£imeņu veidošanas vecumā.

Strauji samazinājies skolas bÄ“rnu un nākamo studentu skaits. 15 gadu laikā – no 2000. lÄ«dz 2015. gadam kopÄ“jais skolÄ“nu skaits Latvijas skolās samazinājies no 344 000 lÄ«dz 202 000. Tātad – 142 000 jeb 40%. Piedevām zināms, ka liela daļa no palikušajiem plāno mācÄ«ties ārpus Latvijas.

Kritiska ir valsts iedzÄ«votāju vecuma struktÅ«ra – jauno skaits pret vecākajiem. ŠobrÄ«d valstÄ« ir apmÄ“ram 800 tÅ«kstoši strādājošo, bet bÄ“rnu skaits – pirmsskolas, skolas un studentu ir mazāks par 300 tÅ«kstošiem. Tieši šobrÄ«d darba tirgÅ« sāk ienākt 90. gadu demogrāfijas „bedres” paaudze – tā bija divreiz mazākā par 80. gadu paaudzi. ArÄ« nākamajos gados dzimstÄ«ba turpināja palikt zem aizstāšanās lÄ«meņa.

Tas viss nozÄ«mÄ“, ka smagākās problÄ“mas gaidāmas nākotnÄ“ – demogrāfijai ir tālejoša inerce. ŠobrÄ«d nerisinātās problÄ“mas savas postošÄs sekas pilnÄ«bā atklās pÄ“c 15-20 gadiem, kad, ja nebÅ«sim rÄ«kojušies šobrÄ«d, kaut ko glābt bÅ«s par vÄ“lu. Jau šobrÄ«d ekonomisko un politisko satricinājumu problÄ“mas labi redzamas potenciālajiem investoriem, un daļa no viņiem atturÄ“sies investÄ“t vai arÄ« aizies no Latvijas.

ValdÄ«bai jau vistuvākajā laikā jārÄ“Ä·inās ar nodokļu maksātāju skaita strauju samazināšanos, kas neizbÄ“gami liks palielināt nodokļu apjomus gan strādājošajiem, gan biznesa videi. Otrs iespÄ“jamais risinājums, kā mazināt nodokļu maksātāju jeb cilvÄ“kresursu deficÄ«tu, ir durvju atvÄ“ršana plašai migrācijai. Savukārt strauji migrācijas procesi neizbÄ“gami palielinās radikālu un populistisku spÄ“ku aktivizÄ“šanos.

Abi scenāriji draud mÅ«s ieraut tik smagā „turbulencÄ“”, ka var arÄ« no tās neizkārpÄ«ties. IepriekšÄ“jā – 2008./2009. gada krÄ«ze apliecināja, ka mÅ«su politiÄ·i spÄ“j rÄ«koties tikai tad, kad ir par vÄ“lu.

Te jāsaka, ka mums šajos jautājumos ir arÄ« tÄ«ši vai netÄ«ši, bet nekaunÄ«gi melots. Mums tiek stāstÄ«ts, ka izmirst visa Eiropa, ka lielas Ä£imenes ir tikai nabadzÄ«gās valstÄ«s. Tas ir tÄ«ši melÄ«gs apgalvojums. Latviju ir nekorekti salÄ«dzināt ar kaut kādām Ä€frikas valstÄ«m, kuras patiešÄm raksturo Eiropas 19. gadsimts. Eiropā situācijā ir pretÄ“ja – demogrāfiskā, sabiedrÄ«bas novecošanas problÄ“ma ir vairāk izteikta tieši nabadzÄ«gajās ES valstÄ«s, bet labklājÄ«gajās situācija ir stabila.

Apskatot Eiropas demogrāfiskās kartes, var skaidri redzÄ“t, ka vislielākais melnais caurums ir tieši Latvijā un, nekāds mierinājums, arÄ« Lietuvā. Eiropā problÄ“mas ir tikai dažos atsevišÄ·os reÄ£ionos. Bet kopumā situācija ir stabila.

Nereti mums tiek stāstÄ«ts, ka „tur” situāciju glābj imigrantu lielās Ä£imenes. Tie atkal ir meli. Te mÄ“s varam redzÄ“t Somijas piemÄ“ru – tur imigranti no trešÄs pasaules valstÄ«m ir tikai knapi 5%. TomÄ“r Somijā beidzamo teju simt gadu laikā mirstÄ«ba nevienu gadu nav pārsniegusi dzimstÄ«bu. Latvijā – visus 26 gadus pÄ“c kārtas.

Vai valdÄ«bas kaut ko var pasākt lietas labā? Jā. To ir apliecinājusi Igaunija. Te mÄ“s redzam statistiku – 90. gados viņi bija lÄ«dzÄ«gā bedrÄ“ kā mÄ“s. 2000. gadu sākumā valdÄ«ba sāka aktÄ«vi rÄ«koties, investÄ“t demogrāfijas atbalsta mehānismos jeb, precÄ«zāk sakot, reāli atbalstÄ«t Ä£imenes ar bÄ“rniem, un rezultātus mÄ“s redzam. Igauņi ir zaudÄ“juši procentuālā izteiksmÄ“ uz pusi mazāk iedzÄ«votāju nekā mÄ“s. ArÄ« viņiem situācija nav ideāla, bet pÄ“c skaitļiem redzam, ka igauņu skaits ir stabilizÄ“jies un viņi var puslÄ«dz drošÄk skatÄ«ties nākotnÄ“.

JÅ«s pamatoti varat jautāt – kā mÄ“s tik tālu esam nonākuši? Vai ir kādi ļaunie spÄ“ki, kuri tÄ«šÄm sabotÄ“ kvalitatÄ«vu un enerÄ£isku parlamenta un valdÄ«bas darbu? KāpÄ“c problÄ“mas tiek pamanÄ«tas novÄ“loti, kāpÄ“c risinājumi ir pavirši un neefektÄ«vi?

PieminÄ“tās – gadiem ilgi ielaistās nodokļu problÄ“mas, sociālās nevienlÄ«dzÄ«bas, milzÄ«gais aizceļotāju daudzums, Latvijas kā teritorijas nedabiski straujā depopulācija jeb izmiršana – tās ir sekas vājai un nekvalitatÄ«vai politiskai sistÄ“mai. LÄ«dzÄ«gi varam teikt par citām dziļi ielaistām, nerisinātām problÄ“mām, kas radÄ«jušas pamatÄ«gus apdraudÄ“jumus Latvijai kā valstij un latviešiem kā nācijai.

Bet vai patiešÄm Saeimā un partijās sēž aprobežoti ļaunprāši, kurus interesÄ“ tikai un vienÄ«gi pašu labums un saimnieku intereses? Tā, protams, nav. Gan partijās, gan Saeimā ir atbildÄ«gi, gudri un pašaizliedzÄ«gi deputāti. Diemžēl viņi ir mazākumā. Daļa no viņiem agri vai vÄ“lu vienkārši izdeg. Jo viņiem ir nemitÄ«gi jācÄ«nās pret diezgan trulu masu. Un te jāatzÄ«st bÄ“dÄ«gā patiesÄ«ba – mÄ“s nereti esam piedzÄ«vojuši situācijas, kad mute paliek vaļā dzirdot daža laba deputāta vai pat ministra „domu graudus”.

MÄ“s redzam, ka partiju rezervistu soliņi uz atbildÄ«giem ministru posteņiem ir pagalam Ä«si. Tik ļoti Ä«si, ka nereti par ministriem kļūst personas, kuras, maigi izsakoties, nespÄ«d ar dziļu intelektu. MÄ“s par to varÄ“tu skumji pasmaidÄ«t, bet viņi vistiešÄkajā nozÄ«mÄ“ izšÄ·ir mÅ«su valsts likteni tagad un nākotnÄ“. Katra nepilnÄ«ga vai neveikta reforma Latviju neglābjami padara par mazāk konkurÄ“tspÄ“jÄ«gu valsti, kamÄ“r mÅ«sdienu tehnoloÄ£isko sasniegumu laikā attÄ«stÄ«bai jānotiek daudz straujāk nekā jelkad iepriekš.

Kāpēc tas tā ir?

Latvijā politiskajās partijās ir tikai apmÄ“ram 1% iedzÄ«votāju, Igaunijā – 2 %, bet Somijā – 8 %. Nav grÅ«ti izrÄ“Ä·ināt, ka tur ir divreiz vai pat astoņas reizes lielāka savstarpÄ“jā konkurence, intelektuālā aprite un rezultātā – daudz labāks iznākums.

KāpÄ“c Latvijā tik zema iedzÄ«votāju iesaiste partijās? Atbilžu ir daudz – bet pamatā ir skaidrs – partiju iekšÄ“jā demokrātija ir zema. Politiskā sistÄ“ma ir uzbÅ«vÄ“ta tā, lai partiju faktiskie Ä«pašnieki, caur „kasieriem” varÄ“tu kontrolÄ“t partijas un lÄ«dz ar to kopÄ“jos politiskos lÄ“mumus valstÄ«. TāpÄ“c galvenos lÄ“mumus pieņem ļoti šaura, slÄ“gta grupa. PārÄ“jie vÄ“lÄ“šanu laikā var piedalÄ«ties publiskā cirkā, ko sauc par kongresu, un pÅ«st baloniņus. Protams, ka daudzi sevi cienoši cilvÄ“ki neiet politikā vai arÄ« vÄ«lušies to pamet.

Jāsaka, ka pašiem Ä“nu kardināliem tas ir gana Ä“rti. Neviens nopietni nemaisās pa kājām un neapdraud viņu varu. Neviens neprasa no viņiem atbildÄ«bu, par noziegumiem nedraud sods, viņi var izrÄ«koties ar sabiedrisko Ä«pašumu, nodokļu naudu pÄ“c saviem ieskatiem. Gudra, tālredzÄ«ga un izlÄ“mÄ«ga Saeima viņiem ir ne tikai traucÄ“joša, bet pat bÄ«stama.

Ja Latvijā par tautas priekšstāvjiem ievÄ“l deputātus no partiju sistÄ“mas, kurā ir tikai knapi 1% iedzÄ«votāju, tad tā nav Ä«sta demokrātija. Tā nav demokrātija, kas var dot pašu galveno – vislabākos iespÄ“jamos lÄ“mumus, kas tapuši gudru un spÄ“jÄ«gu cilvÄ“ku spraigās diskusijās. ŠobrÄ«d politiskos procesus nosaka aiz slÄ“gtām durvÄ«m kaut kāda neliela partijas cilvÄ“ku spice. MÄ“s vienkārši neesam konkurÄ“tspÄ“jÄ«gi ar valstÄ«m, kur šajos procesos ir pavisam cita intelektuālā jauda, cilvÄ“ku iesaiste.

Tas ir gluži kā hokejā – mÄ“s nekad nevarÄ“sim nopietni konkurÄ“t ar lielvalstÄ«m, kur ir daudz lielāka un pamatÄ«gāk attÄ«stÄ«ta čempionātu sistÄ“ma. Mums var vienu vai otro reizi paveikties, bet kopumā sistÄ“miski grÅ«ti cÄ«nÄ«ties. Somija, kas ir tikai divarpus reizes lielāka par mums, spÄ“j sekmÄ«gi cÄ«nÄ«ties ar lielvalstÄ«m. Atbilde ir diezgan labi redzama – hokejā viņi trenÄ“jas no bÄ“rna kājas, ir ļoti plaši sazarota sacensÄ«bu, turnÄ«ru sistÄ“ma. Tādēļ arÄ« visaug­stākās sekmes neizpaliek.

Politikā viņiem ir precÄ«zi tas pats – augsta iedzÄ«votāju iesaiste – 8 reizes lielāka nekā Latvijā, spraiga konkurence un papildus tam vÄ“l izcila, pasaules lÄ«meņa izglÄ«tÄ«bas sistÄ“ma – pieejama faktiski ikvienam neatkarÄ«gi no viņa sociālās izcelsmes vai dzÄ«vesvietas – bÄ“rnam no KarÄ“lijas vai bÄ“rnam no Helsinku centra. Piedevām Somija ir atzÄ«ta par vienu no labākajām valstÄ«m jaunajiem vecākiem, jaunajām mammām.

LÄ«dzÄ«gam piemÄ“ram šobrÄ«d seko Igaunija, un rezultāti neizpaliek. Savukārt mÄ“s esam uz ļoti reālas nācijas sabrukšanas robežas, ko aprakstÄ«ju Ä«si raksturojot demogrāfisko situāciju. Demogrāfija ir tikai viens no piemÄ“riem. Bet liktenÄ«gi – kad mÅ«su bÄ“rni bÅ«s mÅ«su vecumā – 20-30 gadi paies ātri – mÄ“s bÅ«sim nonākuši tajā bÄ“dÄ«gajā spirālÄ“, kurā reiz nonāca lÄ«bieši. Lai apturÄ“tu latviešu kā nācijas izmiršanu, ja šobrÄ«d nekas netiks darÄ«ts, tad, pÄ“c apmÄ“ram 15 gadiem nācijas izmiršanas novÄ“ršanai bÅ«s nepieciešami 3-4 bÄ“rni vidÄ“ji katrā Ä£imenÄ“. Kā mÄ“s to labi saprotam – tas ir pilnÄ«bā neiespÄ“jami. Ja mÄ“s šobrÄ«d valstÄ« ar apzinātu valdÄ«bas politiku radām apstākļus, ka Latvijas iedzÄ«votājiem ir vidÄ“ji 2,2 bÄ“rni Ä£imenÄ“, tad šo procesu var lÄ«dzsvarot laicÄ«gi. Aptaujas liecina, ka tieši šÄdu vidÄ“jo bÄ“rnu skaitu Latvijas iedzÄ«votāji vÄ“las.

Mums ir jārÄ«kojas nekavÄ“joties un ar lielu izlÄ“mÄ«bu. Tā vienkāršÄ iemesla dēļ, ka vairs nav laika. Vispirms – steidzÄ«gi jāpārņem lÄ«dzÄ«ga jauno Ä£imeņu atbalsta programma, kā tas ir Igaunijā. To nevar viena gada laikā panākt – tas maksātu valsts budžetam vismaz 150-200 miljonus eiro papildus ik gadu. Tādēļ jānosaka trÄ«s gadu periods – pats galvenais, jāpieņem lÄ“mums, ka mÄ“s to izdarÄ«sim. Kā reiz nospraudām mÄ“rÄ·us – iestāties NATO un ES. NolÄ“mām un izdarÄ«jām. Tagad nākošais mÄ“rÄ·is – demogrāfijas atbalsta programma.

Tālāk, faktiski tikpat nepieciešami saprast, ka atpalicÄ«ba, valsts vājums un nākotnes apdraudÄ“jumi ir vienkārši sekas – mazjaudÄ«gai, intelektuāli mazspÄ“jÄ«gai partiju sistÄ“mai. Tik maza tautas pārstāvniecÄ«ba Saeimā ir pretrunā ar SatversmÄ“ ierakstÄ«to pamatprincipu – suverÄ“nā vara pieder tautai. NÄ“, šobrÄ«d vara pieder šaurai partiju spicei, kura ir ciešÄ dažu treknu sponsoru atkarÄ«bā. Tātad – steidzÄ«gi jāreformÄ“ partiju politiskā sistÄ“ma un lÄ«dz ar to arÄ« vÄ“lÄ“šanu sistÄ“ma. Nevis tādēļ, lai ieriebtu nelielam politbagātnieku grupÄ“jumam, bet, galvenokārt tādēļ, lai panāktu lielāku iedzÄ«votāju, intelekta iesaisti politiskajā apritÄ“.

Partijas, kurās bÅ«s daudz lielāka iekšÄ“jā konkurence, varÄ“s daudz vieglāk atbrÄ«voties no vājiem vai negodÄ«giem politiÄ·iem, tās varÄ“s piedāvāt ministru un citām atbildÄ«gām pozÄ«cijām cilvÄ“kus no daudz garāka, spÄ“cÄ«gāka rezervistu soliņa. JÅ«s jautāsit – kā panākt šo lielāko iesaisti partijās? Somija un Igaunija ir labs piemÄ“rs, ka to var panākt, veicot sistÄ“miskas pārmaiņas.

Viena no tām, neapšaubāmi, palielinot partiju iekšÄ“jo demokrātiju. PiemÄ“ram, nosakot, ka vÄ“lÄ“šanu sarakstus, vismaz daļēji sastāda partiju vietÄ“jās nodaļas. Tas liegtu partiju augstākai vadÄ«bai šantažēt ierindas biedrus, nepaklausÄ«bas gadÄ«jumā sodot ar liegumu kandidÄ“t. Protams, tas ir tikai viens no priekšlikumiem. Galvenais mÄ“rÄ·is – radÄ«t apstākļus, ka partiju sistÄ“mā iesaistās vismaz divreiz vairāk iedzÄ«votāju. Tikai tad mÄ“s varÄ“sim runāt par konkurÄ“tspÄ“jÄ«giem politiÄ·iem, kuri spÄ“j pieņemt kvalitatÄ«vākus, pārdomātākus lÄ“mumus. Tādus, kuriem pietiks jaudas un gara spÄ“ka tālredzÄ«gām reformām.

Iepriekš minÄ“ju, ka vairākas ļoti stabilas Eiropas demokrātijas formāli valda karaļi. Protams, patiesā vara pieder tautai. Vai Latvijā vara šobrÄ«d pieder tautai? PilnÄ«gi noteikti – nÄ“. Ja es bÅ«tu karalis, tad šobrÄ«d teiktu tā – nevajag man limuzÄ«nu vai kroni, pietiks, ja vara tiks beidzot atdota tautai. Jo es ticu, ka Latvijas tauta, lÄ«dzÄ«gi kā briti, norvÄ“Ä£i, zviedri, dāņi, somi un igauņi ir gana gudri un spÄ“jÄ«gi paši lemt par savu nākotni. Savu gara spÄ“ku mÄ“s apliecinājām pÄ“c Pirmā pasaules kara, burtiski uzceļot valsti no drupām. To apliecinājām arÄ« vistumšÄkajos okupācijas laikos – izsÅ«tÄ«jumā SibÄ«rijā un trimdā, ticÄ“dami, ka spÄ“sim atjaunot brÄ«vu un neatkarÄ«gu valsti. Valsti, kuras pamatlikumā SatversmÄ“ ir ierakstÄ«ts: Numur viens – Latvija ir neatkarÄ«ga demokrātiska republika un numur divi – Latvijas valsts suverÄ“nā vara pieder Latvijas tautai.

Dievs, svētī Latviju!

Pārpublicēts no žurnāla Jaunā Gaita.