Iesaki rakstu:

Latvijas politikā pārāk ilgi dominÄ“ vājoņi. CilvÄ“ki, kuriem nacionālās pašapziņas un nacionālo interešu jÄ“dziens šÄ·iet kaut kas svešs. BÅ«dami politikā, viņi ir palaiduši garām politikas bÅ«tÄ«bu un kļuvuši par citu interešu izpildÄ«tājiem.

Latvijas sÄ“ru dienā, 25. martā prezidents (!) pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa (!) represÄ“tajiem, viņu tuviniekiem un atbalstÄ«tājiem (!) paziņoja, ka represijās ir vainojami paši latvieši.

Prezidents, kura vienÄ«gā redzamā iniciatÄ«va šo četru gadu laikā ir pilsonÄ«bas dāvināšana nepilsoņiem, laikam vÄ“l aizmirsa piebilst, ka latvieši esot skaudÄ«ga tauta, bet krieviem, lÅ«k, ir plašas dvÄ“seles. Vai varbÅ«t kādu citu komunistu izdomātu mÄ«tu. Ar šÄdu nacionālo mazohismu jau vairs nav, ko zaudÄ“t…

Žēl, ka vÄ“jš arÄ« šoreiz neaizpÅ«ta prezidenta pierakstu lapiņas. BÅ«tu sanācis labāk. VÄ“l labāk bÅ«tu, ja prezidents runātu vÄ“sturisko patiesÄ«bu. VÄ“sturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons stāsta: “Ir izplatÄ«ts uzskats, ka cilvÄ“ki tika deportÄ“ti, piemÄ“ram, kaimiņu nodevÄ«bas dēļ.

Taču, ja 1941. gadā šÄdai denunciācijai vai Komunistiskās partijas komitejas viedoklim vÄ“l bija kāda nozÄ«me, tad 1949. gadā DrošÄ«bas ministrijas darbinieki jau zināja konkrÄ“tas personas, kuras jāizsÅ«ta. Pat, ja tāds kaimiņa ziņojums bÅ«tu bijis, tam nebija lielas jÄ“gas.

Informācija par cilvÄ“kiem, kuri tika izsÅ«tÄ«ti, tika vākta jau vismaz kopš 1947. gada. Kā jau teicu, tie bija tautas skaitÄ«šanas un arhÄ«vu dati, tā bija pretošanās kustÄ«bas dalÄ«bnieku vai jau notiesāto Latvijas Republikai uzticÄ«gu pilsoņu Ä£imenes locekļu apzināšana.

Reģistri par to, kādi cilvēki ir jāizsūta, bija balstīti uz konkrētām direktīvām no Maskavas. Un nekādas denunciācijas tur neko vairs nevarēja iespaidot. Turklāt tādu bija ļoti maz. Ja ģimenes galvu tiesāja kā partizānu, jāņem vērā, ka ziņas par tuviniekiem tika iegūtas, cilvēkus spīdzinot, bet ne jau uz kaut kādu nelabvēļu sūdzību pamata. (..)

TāpÄ“c nav pamata teikt, ka mÄ“s esam kaut kāda nodevÄ“ju tauta. NodevÄ“ju mums ir tikpat daudz cik citām tautām. Tādi paši informatori bija franču pretošanās kustÄ«bā, tādi paši Krievijā.”

Bet ir vÄ“l citi vājoņi. Sandra Kalniete TV intervijā stāsta, ka 16. martā pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa pulcÄ“jas nacisti. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš stāsta, ka 16. martā latviešiem nav, ko pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa meklÄ“t, un turpina jau tradicionālo retoriku par to, ka latviešiem no RÄ«gas centra labāk šÄdās dienās pazust, jo kāds var kaut ko nesaprast, ne tā paskatÄ«ties vai, ak šausmas, kaut ko ne tā padomāt.

Aicinājums piedalÄ«ties tikai piemiņas pasākumos LestenÄ“ izklausās nepārliecinoši, ja premjera paša tur nav. Tāpat arÄ« atruna, ka visus karavÄ«rus mÄ“s pieminam 11. novembrÄ«. Nu, izņemot strÄ“lnieku atceres pasākumus, CÄ“su kauju atceri, nacionālo partizānu piemiņas brīžus u. c. GribÄ“tu zināt – kā konkrÄ“ti tiks godināti latviešu leÄ£ionāri 11. novembrÄ«? Vai arÄ« tad šÄ«m atrunām jau vairs nebÅ«s nozÄ«mes?

ZÄ«mÄ«gi, ka tieši latviešu leÄ£ionāru cīņas dēļ premjera Ä£imene varÄ“ja paglābties no komunistu terora. NepateicÄ«ba pasaules alga…

Tas viss liecina tikai vienu – padomju režīma mÄ“rÄ·tiecÄ«gie centieni iznÄ«cināt Latvijā pašapzinÄ«gu nacionālo eliti, krietnus karavÄ«rus un saimniekus ir atstājuši ilgstošas sekas uz Latvijas politisko vidi.

Nacionālās elites zudums ir traģēdija – šÄ iemesla dēļ atjaunotā Latvija klÅ«p un krÄ«t savos centienos uzbÅ«vÄ“t veiksmÄ«gu valsti. TrÅ«kst lÄ«derÄ«bas, trÅ«kst vÄ«zijas, trÅ«kst mÄ“rÄ·u – tas viss var nākt tikai tad, kad mÄ“s bÅ«sim tie, kas mÄ“s esam, apzināsimies savas intereses un tās aizstāvÄ“sim. Valsts nevar pastāvÄ“t Ä«su politisko kombināciju dēļ vai ar direktÄ«vām no Briseles.

Pārpublicēts no la.lv