Iesaki rakstu:

Politika ir viena no tām sabiedriskajām jomām, kura ir vitāli svarÄ«ga katram iedzÄ«votājam, kura tieši ietekmÄ“ visu sabiedrÄ«bu (katru tās elementu) un kura ir sarežģīta, daudzlÄ«meņaina un daudzšÄ·autnaina. Tā kā politika ietekmÄ“ visus, tad visi par to ir kaut ko dzirdÄ“juši, visiem ir kaut kāds savs viedoklis, kas summāri veido visnotaļ vienkāršotu un pat primitÄ«vu politikas un tās dalÄ«bnieku uztveri. PatiesÄ«ba ir daudz sarežģītāka. Tālāk tiks mÄ“Ä£ināts aprakstÄ«t un novÄ“rtÄ“t nozÄ«mÄ«gākās Latvijas politiskās partijas, izejot no šÄ«s sarežģītās un attiecÄ«gi grÅ«tāk uztveramās realitātes.

1. Politisko partiju novÄ“rtÄ“šanas kritÄ“riji

2. Vēlētāju rīcības modeļi
3. Politisko partiju klasifikācija pēc to rīcībspējas
ŠÄda klasifikācija ir bÅ«tiska, jo, kā jau tika minÄ“ts, vÄ“lÄ“tāji savā vairumā balso par partijām, kuras spÄ“j uzrādÄ«t noteiktu rÄ«cÄ«bspÄ“jas minimumu un tas ir pareizi, jo nespÄ“jnieki valsts pārvaldÄ“, pat, ja viņi ir godÄ«gi un ar labiem nodomiem, var sabiedrÄ«bai nodarÄ«t milzÄ«gus un iespÄ“jams pat neatgriezeniskus zaudÄ“jumus (kompetents nelietis ir sabiedrÄ«bai mazāk kaitÄ«gs par iedvesmotu idiotu).
”AttÄ«stÄ«bai/Par!” var uzskatÄ«t par šÄ« politiskā spÄ“ka sašÄ·elšanos radikālajos neoliberāļos (Jaunā vienotÄ«ba) un ultraradikālajos neoliberāļos (AttÄ«stÄ«bai/Par!).

Politiskās partijas var novÄ“rtÄ“t pÄ“c vairākiem kritÄ“rijiem: 1. PÄ“c programmas; 2. PÄ“c personālsastāva; 3. PÄ“c konceptuālā novirziena (galvenais “mesidžs”, tÄ“ls); 4. PÄ“c ideoloÄ£ijas; 5. PÄ“c faktiski izdarÄ«tā dažādos skatÄ«jumos; 6. PÄ“c faktiskās rÄ«cÄ«bspÄ“jas.

Politiskās sarunās un diskusijās partijas parasti tiek vÄ“rtÄ“tas pÄ“c kāda viena atsevišÄ·a kritÄ“rija, attiecÄ«gi šÄds vÄ“rtÄ“jums ir vairāk kā nepilnÄ«gs. Daudz tiek runāts par partiju programmām, lai gan maz kurš viņas zin un lasa, sacerÄ“tas tās tiek Ä·eksÄ«ša pÄ“c, lai ārišÄ·Ä«gi smuki izskatÄ«tos un tāpat beigās netiek pildÄ«tas. Daudzi balso par “labiem cilvÄ“kiem”, daļa no kuriem ir mākslÄ«gi “uzpiārÄ“ti” un kuri pÄ“c tam tiek nobÄ«dÄ«ti malā, neko faktiski nelemj vai staiguļo no partijas uz partiju. Plaši partijas tiek vÄ“rtÄ“tas pÄ“c tās galvenā “mesidža”, pÄ“c partijas bÅ«tÄ«bu dažos teikumos vai vārdos precÄ«zi aprakstošas esences, kas ir tās nosaukuma, saukļu, simbolu, programmas, personālsastāva, paziņojumu, rÄ«cÄ«bas apkopojošs vÄ“rtÄ“jums publikas apziņā jeb partijas tÄ“ls. Populāra ir arÄ« t.s.”varas partiju” vÄ“rtÄ“šana gan pÄ“c to darbiem, gan arÄ« pÄ“c faktiskā rezultāta, kāds ir uzrādÄ«ts to valdÄ«šanas laikā. VÄ“l mÄ“dz runāt par partiju ideoloÄ£ijām, lai gan nevienas pilnÄ«bā ideoloÄ£iskas partijas Latvijā pašreiz nav un to vairums ir nekas cits kā dažādu vÄ“rienu, formu un spÄ“ku politekonomiski projekti.

TomÄ“r galvenais kritÄ“rijs, pÄ“c kura sabiedrÄ«ba vÄ“rtÄ“ politiskās partijas un par kuru maz tiek runāts, ir partiju faktiskā rÄ«cÄ«bspÄ“ja. Tā ir partijas spÄ“ja veikt organizatorisku un intelektuālu darbu, ar mÄ“rÄ·i informÄ“t par sevi sabiedrÄ«bu un iegÅ«t nozÄ«mÄ«gas sabiedrÄ«bas daļas atbalstu. SakarÄ«gu programma ir jāspÄ“j uzrakstÄ«t, cilvÄ“ki un lÄ«dzekļi ir jāprot piesaistÄ«t, ir jāprot izveidot attiecÄ«gs partijas tÄ“ls, ir jāprot rakstÄ«t, runāt, diskutÄ“t un organizÄ“t, ir jāprot informÄ“t par savu nostāju sabiedrÄ«bu, ir jāprot nodrošināt sev labvÄ“lÄ«gus rakstus un socioloÄ£iskās aptaujas, ir jāprot izturÄ“t konkurences cīņā ar citām partijām, ir jāprot panākt, lai konkurenti nevilto vÄ“lÄ“šanu rezultātus utt.. Tas viss prasa zināšanas, enerÄ£iju un organizatora spÄ“jas. Un tas arÄ« ir pirmais kritÄ“rijs, pÄ“c kura cilvÄ“ki vÄ“rtÄ“ politiskās partijas, lai gan paši visbiežāk to nemaz neapzinās. Kāda gan jÄ“ga ir balsot par dažiem pareiziem saukļiem, kuri ir ierakstÄ«ti partijas programmā, ja pati partija uz maz ko organizatoriski ir spÄ“jÄ«ga?!

Visbeidzot politiskās partijas var vÄ“rtÄ“t no kopÄ“jās iekšpolitiskās situācijas skatu punkta un globālo spÄ“ku cīņas skatu punkta.

Ja apskata visu politisko sistÄ“mu (politisko laukumu) kopumā, tad var novÄ“rot tādu parādÄ«bu, ka faktiskie politekonomiskie subjekti ievÄ“rojami atšÄ·iras no partijām. Tās ir neformālas grupas vai organizācijas, kuras visbiežāk sev kā bāzi izvÄ“las kādu vienu partiju, bet kuru “astoņkāja” taustekļi cenšas iespiesties pÄ“c iespÄ“jas visās vÄ“rā ņemamajās partijās. Un, ja “bāzes partija” sevi ir izlietojusi, “astoņkāja” kodols meklÄ“ sev citu politisko iemiesojumu, migrÄ“jot uz citu partiju vai veidojot jaunu, reizÄ“m pat ar kardināli atšÄ·irÄ«giem saukļiem. ŠÄdi “astoņkāji” ir vairāki un viņi atkarÄ«bā no nepieciešamÄ«bas stājas visu veidu attiecÄ«bās ar sev lÄ«dzÄ«gajiem politiskajiem subjektiem. ŠÄ« procesa ietvaros tiek arÄ« veidotas butaforiskas partijas, kuru galvenais mÄ“rÄ·is ir atņemt vÄ“lÄ“tāju balsis to galveno konkurentu “bāzes partijām”. Tāpat, atkarÄ«bā no aktuālās elektorālās konjunktÅ«ras, tiek projektÄ“ti “astoņkājim” veiksmÄ«gākie vÄ“lÄ“šanu scenāriji un tas vai nu iemiesojas kādā vienā partijā (politisko spÄ“ku konsolidācija), lai iegÅ«tu lielu vÄ“lÄ“tāju atbalstu, vai arÄ« sadalās vairākās sÄ«kākās partijiņās, lai ielÄ«stu Saeimā pa mazām daļiņām. VÄ“l politisko subjektu cīņas rezultātā viena “astoņkāja” taustekļi veic slÄ“ptas vai reizÄ“m arÄ« atklātas diversijas konkurentu “nometnÄ“”. No malas tas izskatās, kā nesaprotama vai pat absurda konkrÄ“tās partijas rÄ«cÄ«ba. No vadošajām partijām vissliktākā stāvoklÄ« šai ziņā pašreiz atrodas Zaļo un Zemnieku savienÄ«ba (ZZS), kura uzrāda tādu neadekvātuma lÄ«meni, ka, attÄ«stoties pašreizÄ“jajām tendencÄ“m, pārskatāmā nākotnÄ“ var prognozÄ“t tās politisko pašnāvÄ«bu.

Globālā politiskā cīņa notiek starptautiskā lÄ«menÄ« un tajā politiskie spÄ“ki, kuri ir ieguvuši politisko varu vienā valstÄ«, cenšas veicināt, lai citās valstÄ«s pie varas nonāk lÄ«dzÄ«gas orientācijas politiskie spÄ“ki un/vai, lai iespÄ“jami lielas politiskās neveiksmes ciestu to ideoloÄ£iskie konkurenti vai pretinieki. Kā globālās politiskās cīņas piemÄ“ru var minÄ“t ASV Demokrātu partiju, kura, izmantojot ASV administratÄ«vo, finanšu, slepenpolicijas un militāro resursu, visā pasaulÄ“ aktÄ«vi atbalstÄ«ja vai nu sev radniecÄ«gos neoliberālos politiskos spÄ“kus vai arÄ« “piebarotos” un “izdresÄ“tos” “noderÄ«gos idiotus” no ultraradikāļu aprindām (pārsvarā islāmistus, bet ne tikai). Savukārt, kad ASV Demokrātu partijai radās iekšpolitiskas problÄ“mas, visas pasaules neoliberāļi vienotā frontÄ“ nostājās pret Donaldu Trampu un ir tam nesamierināmā opozÄ«cijā joprojām. Tāpat “Putina Krievija” savu iespÄ“ju robežās cenšas ārvalstÄ«s atbalstÄ«t konservatÄ«vos politiskos spÄ“kus un lÄ«dzÄ«gi rÄ«kojas arÄ« citas valstis. SaÅ«du Arābija tÄ“rÄ“ milzu lÄ«dzekļus savas Islāma versijas plašai izplatÄ«bai, komunistiskā Kuba iespÄ“ju robežās sniedz atbalstu kreisajiem spÄ“kiem (pirmkārt Latīņamerikā, bet ne tikai), bet Lielbritānijas globālā ideoloÄ£iskā un organizatoriskā ekspansija dēļ tās milzÄ«gajiem apjomiem un formu dažādÄ«bas ir grÅ«ti novÄ“rtÄ“jama. Noteiktā mÄ“rā ASV Demokrātu partija kā organizācija ir Lielbritānijas ietekmes aÄ£ents ne tikai pašÄ ASV, bet arÄ« visā pasaulÄ“, kas ļauj plaši uzspiest destruktÄ«vas parādÄ«bas, vainu par to uzveļot savai dumpÄ«gajai kolonijai.

Latvijā šo globālo tendenču ietekmÄ“ lÄ«dz šim valdošais bija neoliberālais politiskais novirziens, kuru personificÄ“ja “VienotÄ«ba”. LÄ«dz ar Trampa kļūšanu par ASV prezidentu, papildus atbalstu arÄ« Latvijā ir guvuši konservatÄ«vie spÄ“ki, kas nebÅ«t negarantÄ“ tiem panākumus. Neoliberāļi negrasās bez cīņas padoties un gan darina jaunus politprojektus (AttÄ«stÄ«bai/Par!, Jaunā konservatÄ«vā partija), gan pastiprina slÄ“pto destruktÄ«vo darbÄ«bu konservatÄ«vo spÄ“ku nometnes iekšienÄ“ (ZZS suicidālā politika).

Pirms partiju analÄ«zes, ir vÄ“rts apskatÄ«t nozÄ«mÄ«gākos vÄ“lÄ“tāju rÄ«cÄ«bas modeļus, jo tas labi raksturo visu politisko sistÄ“mu un uz to pÄ“c savas saprašanas orientÄ“jas politiskās partijas.

Kā galvenos vÄ“lÄ“tāju rÄ«cÄ«bas modeļus var minÄ“t sekojošus: 1. VÄ“lÄ“šanu procesa ignorÄ“šana (nepiedalÄ«šanās vÄ“lÄ“šanās); 2. Balsošana par “tiem, kuri tiks”; 3. Atbalsta izteikšana, balsojot; 4. Balsošana pret; 5. SodÄ«šana, balsojot.

2.1. VÄ“lÄ“šanu procesa ignorÄ“šana (nepiedalÄ«šanās vÄ“lÄ“šanās)

Gan objektÄ«vi populārs, gan arÄ« atsevišÄ·u destruktÄ«vu spÄ“ku reklamÄ“ts ir vÄ“lÄ“tāju rÄ«cÄ«bas modelis ignorÄ“t vÄ“lÄ“šanu procesu un nepiedalÄ«ties vÄ“lÄ“šanās. Šis ir dabisks un personiski ļoti Ä“rts rÄ«cÄ«bas modelis gadÄ«jumos, kad politiskajā sistÄ“mā nav atrodams kvalitatÄ«vs politiskais piedāvājums. Un tā kā objektÄ«vu iemeslu dēļ (politiskā konkurence; antisabiedriskas politikas sistemātiska realizācija) kvalitatÄ«vs politiskais piedāvājums regulāri iztrÅ«kst vairumā demokrātisko valstu, tad arÄ« vÄ“lÄ“šanu ignorÄ“šana no iedzÄ«votāju puses ir tik pat plaši izplatÄ«ta.

PolitiÄ·i un par ekspertiem sevi dÄ“vÄ“jošie bieži mÄ“dz vainot sabiedrÄ«bu, ka “paši vainÄ«gi”, jo “tādus ievÄ“lÄ“jāt” un formāli tā it kā bÅ«tu. Tie, kuri ignorÄ“ vÄ“lÄ“šanas, uz šÄdiem apgalvojumiem var droši atbildÄ“t, ka “jÅ«s ievÄ“lÄ“jāt” un “jÅ«s arÄ« esat atbildÄ«gi”.

Tas ir dabÄ«gi, ja cilvÄ“ki, redzot, ka nav par ko balsot, ka nav jÄ“gas balsot, jo solÄ«jumi tāpat netiek pildÄ«ti un savÄ“lÄ“tie dara, kas ienāk prātā, un ka jebkura izvÄ“le ir lielāks vai mazāks ļaunums, sliecas ignorÄ“t šo politisko balagānu, norobežojoties no politiskajiem procesiem un saglabājot personiskā morālā pārākuma apziņu. CilvÄ“ki tādā veidā paliek neiesaistÄ«ti, ar tÄ«ras sirdsapziņas apziņu un notiekošo valstÄ« vÄ“ro kā no malas, it kā tas uz viņiem neattiektos. Tādā veidā cilvÄ“ki sargā sevi, savu veselÄ«bu (nervus) un enerÄ£iju, kā arÄ« saglabā morālus spÄ“kus apokaliptiska veida situācijām, kad politiskā sistÄ“ma sāks uzrādÄ«t nopietnus darbÄ«bas traucÄ“jumus. TomÄ“r šÄds rÄ«cÄ«bas modelis, lai gan ir dabisks un cilvÄ“ciski saprotams, bieži vien ir sabiedriski kaitÄ«gs, lielā mÄ“rā bezatbildÄ«gs un liecina par noteiktas kvalitātes sabiedriskās rÄ«cÄ«bspÄ“jas problÄ“mām.

Daži vÄ“lÄ“šanu ignorÄ“šanas propagandÄ“tāji aktÄ«vi izplata mÄ«tu, ka tas esot pats efektÄ«vākais pretestÄ«bas veids valdošajam režīmam. Ja kritiskā masa neaiziešot uz vÄ“lÄ“šanām, tad režīmam tādēļ nez no kā vajadzÄ“tu pašam “sabrukt”. Tā nav taisnÄ«ba. Nekas tikai pats no sevis parasti nesabrÅ«k.

VÄ“lÄ“tāju aktivitāte vÄ“lÄ“šanās tik tiešÄm ir svarÄ«gs sabiedriskās stabilitātes rādÄ«tājs. Ja cilvÄ“ki iet uz vÄ“lÄ“šanām, tad viņiem ir vismaz kaut kāda ticÄ«ba, ka tādā veidā iespÄ“jams kaut ko mainÄ«t sabiedrÄ«bas pārvaldÄ“ un attiecÄ«gi ir daudz mazāka varbÅ«tÄ«ba, ka viņi savu neapmierinātÄ«bu izpaudÄ«s, “Ä·eroties pie ieročiem”. ŠÄ« iemesla dēļ valsts vadÄ«bai tik tiešÄm noteiktā mÄ“rā ir svarÄ«gs vÄ“lÄ“šanu apmeklÄ“jums. Jo lielāks vÄ“lÄ“šanu apmeklÄ“jums, jo politiskā situācija valstÄ« ir stabilāka, un otrādi.

Tai pat laikā tikai no tā, ka vÄ“lÄ“šanās bÅ«s zema aktivitāte, režīms nesabruks. Tas liecinās, ka ir radusies augsne režīma nomaiņai, bet, bez iekšÄ“jas vai ārÄ“jas organizatoriskās iedarbÄ«bas uz pārmaiņām nobriedušo vidi, nekas nenotiks. Ja ir iespÄ“jams izsargāties no ārÄ“jas iejaukšanās (maksimāli pakalpot vienam politekonomiskam spÄ“kam un panākt tā aizsardzÄ«bu no cita (-iem)), kā arÄ« neitralizÄ“t visus iekšÄ“jos potenciālos nemieru organizÄ“tājus, tad režīms mierÄ«gi varÄ“s turpināt funkcionÄ“t un ignorÄ“t iedzÄ«votāju ignoratÄ«vos noskaņojumus. Un tā arÄ« notiek.

Gan Latvijā, gan daudzās citās pasaules valstÄ«s vÄ“lÄ“šanas skaitās notikušas neatkarÄ«gi no uz vÄ“lÄ“šanām atnākušo skaita. Tie, kuri atnāk uz vÄ“lÄ“šanām un nobalso par procentu barjeru pārvarÄ“jušÄm partijām, arÄ« nosaka vÄ“lÄ“šanu rezultātu, bet pārÄ“jo vÄ“lÄ“tāju faktiskās vai potenciālās balsis tiek “izmestas miskastÄ“”, ignorÄ“tas vai sadalÄ«tas starp vÄ“lÄ“šanās uzvarÄ“jušajiem (sev tÄ«kamāko formulÄ“jumu katrs var izvÄ“lÄ“ties pats). Un daudzās t.s. “pieredzÄ“jušÄs demokrātijās” vÄ“lÄ“tāju aktivitāte regulāri ir zema un nekādi sabiedriskie nemieri tādēļ nenotiek, bet to valstu valdošÄs aprindas mierÄ«gi tik “dragā tālāk”. TāpÄ“c apgalvojums, ka ar vÄ“lÄ“šanu ignorÄ“šanu ir iespÄ“jams nopietni ietekmÄ“t valdošajās aprindas, visbiežāk ir nepatiess. Pat vairāk, pie noteiktiem apstākļiem kādai no valdošajām partijām vai reizÄ“m pat visām kopā ir izdevÄ«gi, lai noteikta elektorāta daļa ignorÄ“ vÄ“lÄ“šanas, un tad visa cita starpā šÄds “cīņas ar režīmu” veids tiek plaši reklamÄ“ts.

VÄ“l vÄ“lÄ“šanu ignorÄ“šanas propagandÄ“tāji mÄ“dz izplatÄ«t mÄ«tu, ka ar dalÄ«bu vÄ“lÄ“šanās nav iespÄ“jams neko mainÄ«t. “Ja ar vÄ“lÄ“šanām varÄ“tu kaut ko mainÄ«t, tad tās atceltu”. ArÄ« šis apgalvojums ir smalka manipulācija, kura satur nozÄ«mÄ«gu patiesÄ«bas daļu. Pirmkārt, viens cilvÄ“ks caur vÄ“lÄ“šanām maz ko var mainÄ«t, jo viņš ir tikai viens cilvÄ“ks starp daudziem tÅ«kstošiem/ miljoniem. Otrkārt, vÄ“lÄ“šanu sistÄ“ma tik tiešÄm ir izveidota tādā veidā, lai iespÄ“jami minimizÄ“tu jaunu politisko konkurentu rašanos. Treškārt, iespÄ“ja ietekmÄ“t masu informācijas lÄ«dzekļus ir vairāk nekā ļoti ierobežota, bet no tiem lielā mÄ“rā ir atkarÄ«gs vÄ“lÄ“šanu rezultāts. Ceturtkārt, katrās vÄ“lÄ“šanās notiek socioloÄ£isko aptauju rezultātu pirkšana un viltošana un sev izdevÄ«gāko aptauju rezultātu plaša izplatÄ«šana caur medijiem neilgi pirms vÄ“lÄ“šanām (un kādēļ gan lai tā nenotiktu, ja to neviens nekontrolÄ“). Piektkārt, patoloÄ£iska maldināšana, solÄ«jumu nepildÄ«šana un melošana no politisko spÄ“ku puses ir neatņemama vÄ“lÄ“šanu procesa sastāvdaļa. Sestkārt, pats vÄ“lÄ“šanu un balsu skaitÄ«šanas process nav godÄ«gs un tajā regulāri notiek “rezultātu viltošana“ vai koriģēšana (sev tÄ«kamāko formulÄ“jumu katrs var izvÄ“lÄ“ties pats) apmÄ“ram +/- 5 - 15% apmÄ“rā atkarÄ«bā no iespÄ“jām un nepieciešamÄ«bas.

Augstāk minÄ“to iemeslu dēļ ir pamatoti apgalvot, ka vÄ“lÄ“tājiem ir stipri ierobežota ietekme uz vÄ“lÄ“šanu rezultātu. Bet tomÄ“r vÄ“lÄ“tāji visi kopā ar savu aktivitāti un balsošanu tomÄ“r spÄ“j ietekmÄ“t un arÄ« ietekmÄ“ gan vÄ“lÄ“šanu rezultātu, gan procesus valstÄ«. ŠÄ« ietekme ir minimāla un attiecas uz pašiem galvenajiem sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bas virzieniem, bet tomÄ“r viņa ir.

Pirmkārt, vÄ“lÄ“tājiem ir iespÄ“ja “sodÄ«t” tos politiskos spÄ“kus un politiÄ·us, kuri ir Ä«paši izcÄ“lušies ar kādām pretsabiedriskām aktivitātÄ“m. To viņi arÄ« dara. Un lai gan vÄ“lÄ“šanu sistÄ“ma ir tāda, ka no šÄ« “soda” ir iespÄ“jams dažādos veidos izvairÄ«ties vai minimizÄ“t tā sekas, ik pa laikam gadās, kad kāds politiskā teātra spÄ“lmanis saņem pÄ“c nopelniem un tas ir kā brÄ«dinājums citiem. Otrkārt, daudzpartiju sistÄ“mas apstākļos dēļ partiju savstarpÄ“jās konkurences nav iespÄ“jama absolÅ«ta vÄ“lÄ“tāju ignorÄ“šana un vÄ“lÄ“šanu rezultātu viltošana, kas nozÄ«mÄ“, ka vÄ“lÄ“šanu rezultāti pietiekami lielā mÄ“rā bÅ«s pieskaņoti vÄ“lÄ“tāju noskaņojumam. Treškārt, vÄ“lÄ“šanu sistÄ“ma darbojas tā, ka sabiedrÄ«bas noskaņojums jau tiek ņemts vÄ“rā, organizÄ“jot un iestudÄ“jot kārtÄ“jo vÄ“lÄ“šanu šovu. Ceturtkārt, katra partija pārstāv noteiktu sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bas virzienu un balsojot par katru no tām attiecÄ«gais virziens arÄ« tiek izvÄ“lÄ“ts. Jā, šo virzienu izvÄ“le ir stipri ierobežota, tiek radÄ«tas pseidoizvÄ“les un notiek vÄ“l dažāda veida manipulācijas, bet reāla izvÄ“le ir un tā ir vairāk kā bÅ«tiska. PiemÄ“ram, ir milzÄ«ga starpÄ«ba vai tuvākajās vÄ“lÄ“šanās “AttÄ«stÄ«bai/Par!” nepārvarÄ“s 5% barjeru vai arÄ« saņems kādus 30%. Vienā gadÄ«jumā noteikti sabiedrÄ«bas deÄ£eneratÄ«vie procesi netiks veicināti, bet otrā gadÄ«jumā arÄ« Latvijā tiks uzsākta paātrināta sabiedrÄ«bas iznÄ«cināšana radikālo neoliberāļu garā. Un to sabiedrÄ«ba var reāli ietekmÄ“t, tāpÄ“c neizmantot šo iespÄ“ju un nebalsot ir vairāk kā bezatbildÄ«gi.

Vairums vÄ“lÄ“šanas ignorÄ“jošo personu to neapzinās, bet vÄ“lÄ“šanu ignorÄ“šanas taktika ir gan pašu ignorÄ“tāju sabiedriskās darbÄ«bas mazspÄ“jas apliecinājums, gan arÄ« viņu uzsvara likšana uz apokaliptiskiem scenārijiem sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bā un attiecÄ«gi arÄ« to veicināšana.

CilvÄ“ki ignorÄ“ vÄ“lÄ“šanas tad, kad neredz iespÄ“ju, kā viņi personiski varÄ“tu ietekmÄ“t sabiedriskos procesus politiskā procesa ietvaros, tāpÄ“c norobežojas no tā. Nereti vÄ“lÄ“šanas ignorÄ“ cilvÄ“ki, kuri ir ņēmuši aktÄ«vu dalÄ«bu politiskajā procesā un ir stipri vÄ«lušies tajā, jo nav spÄ“juši sasniegt rezultātus, kuri pašus apmierinātu. Tātad mums nesanāca, mÄ“s neredzam kā to var izdarÄ«t, tāpÄ“c mÄ“s tur nepiedalāmies, apmÄ“ram tāda ir vÄ“lÄ“šanas ignorÄ“jušo personu loÄ£ika un tā cilvÄ“cÄ«gi ir saprotama.

Tas, ko vairums vÄ“lÄ“šanas ignorÄ“jošo nesaprot, ka tādā veidā viņi automātiski atbalsta apokaliptisku scenāriju sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bā. Ko tas nozÄ«mÄ“? ŠÄds scenārijs iestājas gadÄ«jumā, kad politiskā sistÄ“ma sevi ir pilnÄ«bā izsmÄ“lusi, nav spÄ“jusi transformÄ“ties vai atjaunināties politisko procesu ietvaros, tāpÄ“c tieši un acÄ«mredzami degradÄ“, pārstājot pildÄ«t savas funkcijas. RevolÅ«cija tas ir tikai viens no vārdiem, kā var apzÄ«mÄ“t šÄda veida situācijas, un tas nav tas sliktākais variants, jo pÄ“c Ä«stas revolÅ«cijas seko atdzimšana un strauja attÄ«stÄ«ba, bet apokaliptisks scenārijs var ilgt gadu desmitus, izvÄ“rsties daudzos lokālos pilsoņu kariņos un burtiski iedzÄ«t sabiedrÄ«bu akmens laikmetā.

Kas notiek, kad politiskā sistÄ“ma vairs nepilda savas funkcijas? Faktiski tad valsts kā tāda pārstāj eksistÄ“t un valsts struktÅ«ras pārvÄ“ršas par pilnÄ«bā atklātām bandÄ«tiskām struktÅ«rām. ŠÄds fenomens ir novÄ“rojams daudzās Ä€frikas valstÄ«s, no kurām slavenākā ir Somālija, bet tagad jau dažus gadus šie procesi visā pilnÄ«bā ir novÄ“rojami arÄ« Ukrainā. Tas ir ļoti drausmÄ«gs sabiedrisks process, kura rezultātā valsts struktÅ«ras (policija, glābšanas dienesti, slimnÄ«cas, izglÄ«tÄ«bas iestādes, infrastruktÅ«ras uzturÄ“šanas iestādes u.c.) nefunkcionÄ“ vispār vai arÄ« funkcionÄ“ drausmÄ«gi kroplā veidolā, vairums iedzÄ«votāju tiek iedzÄ«ti galÄ“jā nabadzÄ«bā, sabiedrÄ«bu pārvalda bruņotas bandas, kuras regulāri karo savā starpā par laupÄ«jumu un valstÄ« strauji krÄ«tas iedzÄ«votāju skaits (dēļ lielās mirstÄ«bas, mazās dzimstÄ«bas un masveida emigrācijas). Jā, varÄ“tu teikt, ka ar Latviju kaut kas lÄ«dzÄ«gs jau ir noticis, bet tā nebÅ«s taisnÄ«ba, jo tik galÄ“js stāvoklis Latvijā nav. IespÄ“jams Latvija uz to virzās, bet tas ne tuvu nav sasniegts.

Tad, lÅ«k, visi, kuri ignorÄ“ vÄ“lÄ“šanas, faktiski liek uzsvaru uz šo scenāriju un lÄ«dz ar to arÄ« veicina tā sasniegšanu, jo norobežojoties politiskā sistÄ“ma tiek atstāta to pārziņā, kuri nenorobežojas un, ja norobežojas labākie un spÄ“jÄ«gākie, bet politiskās sistÄ“mas pārvaldÄ«ba paliek nespÄ“jÄ«gāko un nelietÄ«gāko indivÄ«du rokās, tad šÄda apokaliptiska scenārija kļūšana par realitāti paliek tikai laika jautājums. Turklāt šÄds rÄ«cÄ«bas modelis nereti var bÅ«t izdevÄ«gs un var tikt veicināts no ārvalstu spÄ“ku puses, lai savu Ä£eopolitisko vai politekonomisko interešu vārdā veicinātu valsts varas nomaiņu vai arÄ« izraisÄ«tu valstÄ« haosu.

Katram, kurš domā ignorÄ“t vÄ“lÄ“šanas, sev vajadzÄ“tu uzdot jautājumu vai viņaprāt pašreizÄ“jā politiskā sistÄ“ma Latvijā tik tiešÄm ir tik nepareiza un nelabojama, ka to var labot tikai vispirms šÄdi pilnÄ«bā visu nojaucot un vai tas ir milzÄ«gu vairuma Latvijas iedzÄ«votāju upuru vÄ“rts? Ja Latvijā dzÄ«vojošie vÄ“lÄ“šanu ignorÄ“tāji uz šo jautājumu sev atbildÄ“s godÄ«gi, tad visbiežāk viņu atbilde bÅ«s “NÄ“”.

Augstāk teiktais nenozÄ«mÄ“, ka vÄ“lÄ“šanu process ir jāuztver idealizÄ“ti un naivi, kā to propagandÄ“ galma politologi, bet saprast savu pilsonisko pienākumu un tā nepildÄ«šanas sekas tā kā vajadzÄ“tu, vÄ“l jo vairāk tādēļ, ka pilsoniskā pienākuma izpilde nebÅ«t neliedz notiekošo uztvert reālistiski, rÄ«koties, vadoties no šÄ«m reālijām, un veikt savas sabiedriskās aktivitātes, nepaļaujoties tikai uz vÄ“lÄ“šanu procedÅ«rām. Tas ne tikai netraucÄ“, bet labi papildina viens otru. VÄ“lÄ“šanu process un vÄ“lÄ“šanu procedÅ«ras ir tikai varas apstiprināšanas un/vai nomaiņas instruments, kurš nav ne labs, ne slikts. Sliktas ir dažāda veida ilÅ«zijas, kuras traucÄ“ pilnvÄ“rtÄ«gi izmantot gan šo, gan citus sabiedrÄ«bas pārvaldes instrumentus. VÄ“lÄ“šanu ignorÄ“šanas ideologÄ“mas ir vienas no šÄda veida ilÅ«zijām.

Savukārt, ja apskata vÄ“lÄ“šanu ignorÄ“šanas fenomenu no pašas vÄ“lÄ“šanu sistÄ“mas skatu punkta, tad gan šÄds rÄ«cÄ«bas modelis, gan tā aktuālais apjoms jau iepriekš ir noteikts un ieprojektÄ“ts aktuālajā vÄ“lÄ“šanu šova iestudÄ“jumā, tāpÄ“c ignorÄ“jot vÄ“lÄ“šanas nevar nevienu pārsteigt un kaut ko reāli ar to ietekmÄ“t. PirmsvÄ“lÄ“šanu politiskajā cīņā politiskie spÄ“ki, kuriem ir stabils noteiktu sociālo grupu atbalsts, visa cita starpā cenšas panākt, lai viņu elektorāts atnāk uz vÄ“lÄ“šanām maksimāli lielā skaitā, bet viņu politisko konkurentu elektorāts lai maksimāli ignorÄ“ vÄ“lÄ“šanas.

2.2. Balsošana par “tiem, kuri tiks”

Šis ir ļoti populārs, objektÄ«vi pamatots un noturÄ«gs vÄ“lÄ“tāju rÄ«cÄ«bas modelis, kura bÅ«tÄ«ba no vienas puses ir vÄ“lÄ“tāju vÄ“lmÄ“ bÅ«t pārliecinātiem, ka viņu balsis netiks “izmestas miskastÄ“s” (nelietderÄ«gi izmantotas), bet no otras puses tā ir vÄ“lÄ“tāju balsošana par kādu no partijām, kuras uzrāda kaut cik pieņemamu rÄ«cÄ«bspÄ“ju. Lai cik arÄ« labi un pozitÄ«vi nebÅ«tu citi partijas raksturlielumi, bet, ja ir skaidri redzamas drošas pazÄ«mes, ka partija nepārvarÄ“s procentu barjeru, tad vairums vÄ“lÄ“tāju, kuri simpatizÄ“ šai partijai, par to nebalsos.

ŠÄdos apstākļos kritiski svarÄ«ga nozÄ«me ir pirmsvÄ“lÄ“šanu socioloÄ£isko aptauju rezultātiem. Jebkuru partiju, kura nespÄ“j pirmsvÄ“lÄ“šanu laikā panākt puslÄ«dz pieņemamu socioloÄ£isko aptauju rezultātu (3% un vairāk) ar vismaz minimālu ticamÄ«bu un autoritārumu, vÄ“lÄ“tāji automātiski ierindo t.s. “sÄ«kpartiju” kategorijā un nebalso par tām. Izņēmums te ir vienÄ«gi partijas ar izteiktu ideoloÄ£isku ievirzi, pret kurām vai pret kuru elektorātu valdošais režīms izmanto acÄ«mredzamu un netaisnÄ«gu mediju, administratÄ«vā resursa un/vai policejisku spiedienu.

No šÄ« vÄ“lÄ“tāju rÄ«cÄ«bas modeļa izriet visu partiju lielā ieinteresÄ“tÄ«ba pirmsvÄ“lÄ“šanu laikā uzrādÄ«t vismaz šo minimālo socioloÄ£isko aptauju rezultātu par katru cenu, kas ir galvenais objektÄ«vais faktors (noturÄ«gs maksātspÄ“jÄ«gs pieprasÄ«jums), kurš nosaka tendenci radÄ«t tendenciozas, realitātei mazatbilstošas un/vai viltotas socioloÄ£iskās aptaujas. AttiecÄ«gā profila kompānijām, kuras ir biznesa organizācijas, nav racionālu iemeslu, lai neizmantotu šÄ«s biznesa iespÄ“jas, vÄ“l jo vairāk tādēļ, ka šai sfÄ“rā nav pilnÄ«gi nekādas kontroles un to veikt var bÅ«t problemātiski. Un pirmsvÄ“lÄ“šanu socioloÄ£iskās aptaujas tādēļ kļūst par ļoti nozÄ«mÄ«gu aÄ£itācijas materiālu, no kura tieši ir atkarÄ«gs to partiju vÄ“lÄ“šanu rezultāts, kuru atbalsts sabiedrÄ«bā ir 4 – 15%.

Šis vÄ“lÄ“tāju rÄ«cÄ«bas modelis arÄ« rada labvÄ“lÄ«gu augsni vÄ“lÄ“šanu rezultātu “viltošanai” jeb koriģēšanai noteiktā apjomā, ja ir iespÄ“ja maz pamanāmi saskaņot pirmsvÄ“lÄ“šanu aptauju rezultātu falsifikāciju, pirmsvÄ“lÄ“šanu procesa norisi un vÄ“lÄ“šanu rezultātu koriģēšanu saskaņā ar falsificÄ“tajiem aptauju rezultātiem.

Savukārt, ja politiskai partijai ir daudz skaitlisks, stabils un par savu taisnÄ«bu pārliecināts elektorāts, tad nekādas pirmsvÄ“lÄ“šanu mahinācijas un korekcijas šÄdu partiju nespÄ“j atstāt zem procentu barjeras bez nopietnas vÄ“lÄ“šanu sistÄ“mas traumÄ“šanas, kas viegli var pāraugt smagā politiskā krÄ«zÄ“ vai pat pilsoņu karā.

2.3. Atbalsta izteikšana balsojot

Šis ir klasisks vÄ“lÄ“tāju rÄ«cÄ«bas modelis, kura bÅ«tÄ«ba ir partijas programmas, tÄ“la un/vai iepriekšÄ“jās rÄ«cÄ«bas atbalstÄ«šana no vÄ“lÄ“tāju puses. Plaši izplatÄ«ta kļūda ir visu vÄ“lÄ“šanu procesu noreducÄ“t tikai lÄ«dz šim modelim, kas ne vienmÄ“r ir izšÄ·irošais, lai gan teorÄ“tiski tā tam vajadzÄ“tu bÅ«t. Å…emot vÄ“rā šo modeli, partijai nepieciešams tikai nodefinÄ“t savu deklaratÄ«vo pozÄ«ciju, plaši to komunicÄ“t un pÄ“c tam godÄ«gi ievÄ“rot, un tad bÅ«šot panākumi. PraksÄ“ ne tuvu tā nav un tikai daļa vÄ“lÄ“tāju vadās no šÄ« rÄ«cÄ«bas modeļa.

Šai sakarā vÄ“l jāņem vÄ“rā, ka politika un valsts pārvalde ir sarežģīta joma, ko ir grÅ«ti pilnÄ«bā izteikt vienkāršotās formulās un ka šai jomā eksistÄ“ ļoti daudz un dažādi iespÄ“jami rÄ«cÄ«bas (rÄ«cÄ«bu programmu, saukļu) varianti, bet partiju ir salÄ«dzinoši maz un vÄ“l mazāk ir nopietnu partiju. Tādēļ vairums vÄ“lÄ“tāju objektÄ«vu iemeslu dēļ nekad nebÅ«s pilnÄ«bā apmierināti ar nevienu no partiju politiskajiem piedāvājumiem (jo neviens pilnÄ«bā neatbilst viņu priekšstatiem) un bÅ«s spiesti izvÄ“lÄ“ties vairāk apmierinošo vai mazāk neapmierinošo (“mazāko ļaunumu”). Šo tendenci ievÄ“rojami pastiprina ideoloÄ£iskā un politiskā konkurence, kuras ietvaros noteikti politiskie virzieni apzināti un strikti tiek izslÄ“gti no politiskā piedāvājuma, tādÄ“jādi apzināti atstājot nozÄ«mÄ«gu vÄ“lÄ“tāju daļu bez politiskā spÄ“ka, kurš bÅ«tu gatavs realizÄ“t viņu pārliecÄ«bu vai intereses. Tā rezultātā liela daļa vÄ“lÄ“tāju balso nevis par kaut ko (izsaka atbalstu, balsojot), bet savā izvÄ“lÄ“ vadās no citiem apsvÄ“rumiem vai arÄ« nebalso vispār.

2.4. Balsošana pret

Balsošana pret ir balsošana par kādu no politiskajiem spÄ“kiem, kurš iestājas pret kādu citu politisko spÄ“ku vai parādÄ«bu vai arÄ« vÄ“lÄ“tāja acÄ«s ir tam pretspÄ“ks.

Balsošana pret ir gandrÄ«z tik pat klasiska parādÄ«ba kā balsošana par. Tā kā vienot dažādus cilvÄ“kus uz kopÄ“ja ienaidnieka bāzes ir vienkāršÄk nekā uz pozitÄ«vas un konstruktÄ«vas programmas bāzes, balsošana pret ir pat izplatÄ«tāka nekā balsošana par. Latvijā lÄ«dz šim lielākā daļa latviešu partiju mākslÄ«gi aktivizÄ“ja un intensÄ«vi izmantoja pret balsošanas modeli (“krievi nāk”) un šai ziņā pirmrindnieki ir TB/LNNK, lai gan “VienotÄ«ba” šai ziņā Ä«paši neatpaliek.

Lai gan balsošanas pret rÄ«cÄ«bas modelis dod plašas polittehnoloÄ£iskas iespÄ“jas, kuras arÄ« daudz tiek pielietotas, tā atstāj dziļi negatÄ«vu iespaidu gan uz valsts politisko sistÄ“mu (destrukciju pārsvars pār konstruktÄ«vām programmām), gan uz sabiedrÄ«bu kopumā (sabiedrÄ«bas šÄ·elšana), gan uz elektorāta psihi (naidu izraisošas propagandas radÄ«tas problÄ“mas). TomÄ“r tas nevienu neattur un gadu no gada partijas izspÄ“lÄ“ vienu un to pašu “krievi nāk” nacionālā apdraudÄ“juma “pr” shÄ“mu nedaudz pamainÄ«tās formās un gadu no gada attiecÄ«gais elektorāts kā auni iet tur, kur tos dzen, un paklausÄ«gi nobalso par vecajiem vai jaunajiem nācijas glābÄ“jiem un sargātājiem.

KrievvalodÄ«go partiju vidÄ“ ir vÄ“rojams lÄ«dzÄ«gs process, kurš ir daudzkārt noturÄ«gāks, tikai tas netiek plaši reklamÄ“ts un tā pamats ir latviešu pretkrievu politiskā propaganda un realizÄ“tā politika, ar kuru katrs krievvalodÄ«gais vÄ“lÄ“tājs ik dienas sastopas. TāpÄ“c krievvalodÄ«gos aÄ£itÄ“t “pret latviešiem” nav nepieciešams, jo šo aÄ£itāciju savu pretkrievisko aktivitāšu ietvaros pilnā mÄ“rā veic paši latvieši.

Tā kā klasiskā pretkrievu shÄ“ma atsevišÄ·us politiskos spÄ“kus vairs neapmierina, pÄ“dÄ“jā laikā ir vÄ“rojami mÄ“Ä£inājumi radÄ«t jaunu pret shÄ“mu, aicinot vÄ“lÄ“tājus balsot “pret oligarhiem”, “pret komunistiem” un “pret čekistiem”, kas gan pagaidām neuzrāda apmierinošu rezultātu. Savukārt lokāla un globāla mÄ“roga sabiedriskā apdraudÄ“juma procesi rada augsni pavisam citai shÄ“mai, ko var apzÄ«mÄ“t kā “pret neoliberāļiem”, “pret izvirtuļiem”, “pret homoseksuālistu – pedofÄ«lu aprindām”.

2.5. SodÄ«šana balsojot

SodÄ«šana balsojot ir klasiska vÄ“lÄ“tāju reakcija uz kāda viena nozÄ«mÄ«ga politiskā spÄ“ka ilgstošu pretsabiedrisku darbÄ«bu un politiskajiem noziegumiem. Agrāk sabiedrÄ«ba politiskos noziedzniekus pacieta ilgi, kam sekoja vardarbÄ«ga varas maiņa un gan vainÄ«go, gan mazākvainÄ«go stihiska vai pārdomāta likvidÄ“šana. MÅ«sdienās viss notiek ātrāk un civilizÄ“tāk, un politiskie noziedznieki daļēji tiek atstādināti no varas vÄ“lÄ“šanu procedÅ«ru rezultātā, bet reālu sodu gandrÄ«z vispār nesaņem, kas rada augsni recidÄ«viem.

ŠÄ« rÄ«cÄ«bas modeļa ietvaros vÄ“lÄ“tāji masveidā pārstāj balsot par valdošo politisko spÄ“ku un apzināti balso par jebkuru citu partiju, tikai ne par valdošo, tādÄ“jādi sodot to. Latvijā šÄdi no politiskās skatuves savulaik tika aizslaucÄ«ta Latvijas Tautas fronte, Latvijas Ceļš, Tautas partija, Zatlera reformu partija un ar nopietnām elektorālajām krÄ«zÄ“m saskārās TB/LNNK, Jaunais laiks un nu tagad arÄ« VienotÄ«ba. Strauju virzÄ«bu pa šo skuju taku ir uzsākusi arÄ« ZZS.

Politiskie noziedznieki rÄ“Ä·inās ar šÄdu vÄ“lÄ“tāju rÄ«cÄ«bu, tāpÄ“c vÄ“lÄ“tāju noskaņojums tiek monitorÄ“ts un, redzot sākotnÄ“jās indikācijas par neatgriezeniskiem elektorālajiem zudumiem, tiek veidoti jauni politprojekti un vecie vēži tiek sapakoti jaunās kulÄ«tÄ“s. Un viss sākas no jauna.

Uz doto brÄ«di viss nopietnais latviešu politiskais spektrs ir sevi sakompromitÄ“jis un vienÄ«gā nopietnā partija, kura formāli ne pie kā nav vainÄ«ga, ir “Saskaņa”. Uzsvaru uz masveidÄ«gu šÄdu latviešu rÄ«cÄ«bu jau labu laiku liek “Saskaņas” ideologi un startÄ“Ä£i. Agri vai vÄ“lu šÄ«s cerÄ«bas arÄ« piepildÄ«sies. Diemžēl visdrÄ«zāk šÄ«s cerÄ«bas kā ierasts tiks smagi pieviltas, lai gan, varbÅ«t ... brÄ«numi ļoti reti, bet reizÄ“m tomÄ“r notiek.

PÄ“c partiju rÄ«cÄ«bspÄ“jas tās var klasificÄ“t nozÄ«mÄ«gajās partijās un t.s.”sÄ«kpartijās”. Kā arÄ« var izdalÄ«t trešo vidusgrupu, kura atrodas starp šiem diviem galÄ“jajiem lÄ«meņiem.

Kā rÄ«cÄ«bspÄ“jas kritÄ“rijs ir partiju spÄ“ja piesaistÄ«t kompetentus cilvÄ“kus, finansÄ“jumu, izvÄ“lÄ“ties optimālu programmatorisko un rÄ«cÄ«bas taktiku un stratÄ“Ä£iju, veikt efektÄ«vu sabiedrisko darbÄ«bu un komunikāciju, kvalitatÄ«vi organizÄ“t politiskās akcijas, panākt noteiktas sabiedrÄ«bas daļas atbalstu. Partijas rÄ«cÄ«bspÄ“jas rezultātā tai ir jāizveidojas noteiktai elekorālai bāzei, un tai ir jāspÄ“j panākt noteikta apjoma pārstāvniecÄ«bu pašvaldÄ«bās un parlamentā.

Partijas, kuras ilgstoši uzrāda rÄ«cÄ«bspÄ“jas minimumu (pārstāvniecÄ«ba pašvaldÄ«bās un parlamentā) ir uzskatāmas par stabilām partijām un ir pieskaitāmas nozÄ«mÄ«go partiju kategorijai. Tāpat pie nozÄ«mÄ«gām partijām ir pieskaitāmas tās partijas, kuras Ä«slaicÄ«gi uzrāda vai grasās uzrādÄ«t nozÄ«mÄ«gus pārstāvnieciskus panākumus (15% un vairāk).

Sīkpartijas ir partijas, kurām ir minimāli vai nekādi pārstāvnieciskie rezultāti un nav indikāciju, kuras liecinātu, kā tādi tuvākajā laikā varētu parādīties.

Un ir partijas (vidēja līmeņa partijas), kuras nav uzskatāmas ne par nozīmīgām (pārāk maza pārstāvniecība, neilgs darbības laiks, ierobežots resursu daudzumus, bezperspektīvums utt.), bet nav arī uzskatāmas par sīkpartijām, jo reāli pretendē uz pārstāvniecību (tai skaitā dēļ stabila un noturīga elektorālā atbalsta).

Pašreiz (2018.gada oktobrÄ«) uz Latvijas politiskās skatuves ir četras nozÄ«mÄ«gas partijas (Saskaņa, Nacionālā apvienÄ«ba, Zaļo un zemnieku savienÄ«ba un VienotÄ«ba divās organizatoriskās izpausmÄ“s – Jaunā vienotÄ«ba un AttÄ«stÄ«bai/Par!) un piecas vidÄ“ja lÄ«meņa partijas (Latvijas Krievu savienÄ«ba, Latvijas ReÄ£ionu apvienÄ«ba, No sirds Latvijai, Jaunā konservatÄ«vā partija un KPL).

PārÄ“jās partijas ir pieskaitāmas sÄ«kpartijām, lai gan iespÄ“jams ar laiku situācija var mainÄ«ties. SÄ«kpartija ar uzcÄ«tÄ«gu, pašaizliedzÄ«gu, gudru un kvalitatÄ«vu darbu var izaugt ne tikai par vidÄ“ja lÄ«meņa partiju, bet arÄ« par nozÄ«mÄ«gu partiju. Latvijas jaunāko laiku vÄ“sturÄ“ tādu precedentu vÄ“l nav bijis, jo toni nosaka politekonomisko projektu metodoloÄ£ija (ir nauda, ir iespÄ“jami panākumi), bet tas nenozÄ«mÄ“, ka tas nav iespÄ“jams.

Tālāk tiks veikta tikai nozīmīgo un vidēja līmeņu partiju analīze.

4. Latvijas politisko partiju analīze (2018.gada oktobrī)

AnalÄ«ze tiks veikta vispārÄ«gā aprakstošÄ formā, un tajā bez Ä«pašÄm norādÄ“m tiks ņemti vÄ“rā visi iepriekš minÄ“tie politisko partiju vÄ“rtÄ“šanas kritÄ“riji. Ierobežotā laika dēļ sÄ«kpartijas apskatÄ«tas netiks, lai gan to izpÄ“te arÄ« ir lietderÄ«ga un interesanta.

4.1. “Jaunā vienotÄ«ba” un “AttÄ«stÄ«bai/Par!” – radikālie un ultraradikālie neoliberāļi, visnopietnākais iekšpolitiskais drauds Latvijas sabiedrÄ«bas pastāvÄ“šanai

“Jaunā vienotÄ«ba” un “AttÄ«stÄ«bai/Par!” ir viena politiskā novirziena (neoliberālā) divas partijas, kurām ir lÄ«dzÄ«gi programmatoriskie uzstādÄ«jumi un kuras pretendÄ“ uz vienas sabiedriskās grupas balsÄ«m.

Neoliberālisms, kurš bieži kļūdaini tiek dÄ“vÄ“ts par liberālismu, kā ideoloÄ£ija no vienas puses strikti iestājas pret visu veidu ierobežojumiem un regulācijām un attiecÄ«gi ir “par brÄ«vÄ«bu” maksimālos apmÄ“ros, bet no otras puses šÄ« “brÄ«vÄ«ba” rada sabiedrÄ«bā katastrofālas sekas un tās radÄ«šanai tiek pieļauta bÅ«tiska brÄ«vÄ«bas ierobežošana (neoliberālais totalitārisms). Neoliberāļi ir ne tikai par samierināšanos ar visu veidu antisabiedriskām parādÄ«bām un to legalizāciju, bet arÄ« par noteiktu antisabiedrisku uzvedÄ«bas modeļu policejisku uzspiešanu sabiedrÄ«bas vairākumam. Kā piemÄ“ru te var minÄ“t neoliberāļu kategorisko nostāju migrantu uzņemšanas jautājumā, kas Vācijas un Lielbritānijas sabiedrÄ«bas vairākumam tika burtiski ar varu uzspiesta (publiski ir izskanÄ“jušas ziņas, ka tiesÄ«bsargājošÄs iestādes politkorektuma vārdā neizmeklÄ“ daudzus migrantu veiktos noziegumus pret vietÄ“jiem iedzÄ«votājiem, ka migrantu daudzie noziegumi tiek intensÄ«vi noklusÄ“ti un ka pret tiem, kuri publiski pauž neapmierinātÄ«bu ar imigrācijas politiku, tiek vÄ“rstas represijas).

Kā cita, daudz drausmÄ«gāka neoliberāļu iezÄ«me ir to kategoriskā prasÄ«ba homoseksuālisma normalizācijas jautājumā. Neoliberāļu izpratnÄ“ homoseksuālisms sabiedrÄ«bas vairākumam ir jāuzspiež kā norma. Kā galvenais šÄ«s uzspiešanas virziens ir bÄ“rnu “izglÄ«tošana” (faktiski maitāšana, reklamÄ“jot nenormālu un netiklu rÄ«cÄ«bu) jau sākot no bÄ“rnudārza. Ja kāds tam nepiekrÄ«t, tad pret tiem neoliberāļi pieļauj represÄ«vu metožu izmantošanu (pārsvarā par t.s. “naida runu” un “naida noziegumiem”, jo pret bÄ“rnu maitāšanu neoliberāļu prāt ir jāizturas toleranti).

VÄ“l neoliberāļi atbalsta arÄ« ievÄ“rojamu sodu samazināšanu pedofÄ«liem, maksimālu iecietÄ«gu attieksmi pret tiem un praktiski realizÄ“ tādu politiku, kad homoseksuālistu – pedofÄ«lu noziegumi ir Ä«paši grÅ«ti izmeklÄ“jami. Ja tomÄ“r mākslÄ«gi radÄ«tos šÄ·Ä“ršÄ¼us tiesÄ«bsargājošÄm iestādÄ“m izdodas pārvarÄ“t un kāds homoseksuālists – pedofÄ«ls tiek noÄ·erts, tad tas faktiski saņem nodarÄ«jumam neatbilstoši niecÄ«gu sodu. Plaši šÄda prakse ir realizÄ“ta NorvÄ“Ä£ijā, kur pedofÄ«liem ieslodzÄ«jums cietumā ir kā sava veida sanatorija un reabilitācijas programma.

Neoliberāļi iestājas par masveidÄ«gu bÄ“rnu izņemšanu no Ä£imenÄ“m un to nodošanu audžuÄ£imenÄ“m. Ja formālais šÄdas politikas pamatojums ir cÄ“ls – cīņa pret vardarbÄ«bu Ä£imenÄ“, tad praktiski neoliberāļu izpildÄ«jumā tas izpaužas kā legalizÄ“ta bÄ“rnu izlaupÄ«šana par visniecÄ«gākajiem formāliem pārkāpumiem ar to vÄ“lāku pārdošanu caur adopcijas procedÅ«rām un/vai nodošanu homoseksuālu pāru pārziņā.

Neoliberāļi kategoriski iebilst pret Ä£imenes institÅ«tu tā patiesajā, klasiskajā sapratnÄ“ un iznÄ«cinoši izkropļo Ä£imenes jÄ“dzienu, formulÄ“jot to kā hedonisku kopdzÄ«vi vai kopsaimniekošanu starp jebkura dzimuma personām, kuras var bÅ«t arÄ« vairāk kā divas (Ä£imenÄ“ varot bÅ«t arÄ«, piemÄ“ram, divi “tÄ“ti” un viena “mamma” vai vienalga cik daudz “tÄ“tu” un “mammu” atkarÄ«bā no katra samaitātÄ«bas pakāpes). ŠÄ«s pieejas ietvaros no valodas tiek izņemti vārdi “tÄ“vs” un “māte”, aizstājot tos ar “vecāks 1” un “vecāks 2”, oficiāli tiek pieļauta tikai genderneitrāla valoda bez konkrÄ“ta dzimuma norādes un izkropļoti klasiÄ·u darbi, pārveidojot tos genderneitrālā stilā un ieviešot homoseksuālus motÄ«vus.

Neoliberāļu sapratnÄ“ mazi bÄ“rni esot “kompetenti” pieņemt dažādus pieaugušo lÄ“mumus, tai skaitā arÄ« piekrist stāties dzimumattiecÄ«bās ar pieaugušajiem. ŠÄda slima sapratne iznÄ«cina pedofÄ«liju kā krimināli sodāmu parādÄ«bu un faktiski to legalizÄ“.

Neoliberāļi visām pasaules valstÄ«m mÄ“Ä£ina uztiept t.s. “genderisma” jeb “dzimtu” teoriju un praksi, saskaņā ar kuru tiek ieviests sociālās lomas termins (genders jeb dzimta), ar kuru faktiski tiek aizstāts cilvÄ“ka fiziskais dzimums. Saskaņā ar šo teoriju nav svarÄ«gi kāds ir faktiskais cilvÄ“ka dzimums, bet galvenais ir kā viņš “jÅ«tas”. Un justies viņš var vairāku desmitu genderu diapazonā neatkarÄ«gi no faktiskā dzimuma un mainÄ«t savu genderu brÄ«vi pÄ“c nepieciešamÄ«bas. Visa cita starpā jebkurš vÄ«rietis genderisma piekritÄ“ju izpratnÄ“ var paziņot, ka viņš ir sieviete un pretendÄ“t uz visām sieviešu tiesÄ«bām, tai skaitā izmantot sabiedriskās sieviešu ģērbtuves un dušas.

Genderisma teorija paredz arÄ« “cīņu ar aizspriedumiem” jau no visagrÄ«nākā vecuma, kas paredz, ka bÄ“rni vispār nedrÄ«kst tikt audzināti kā kāda dzimumam pārstāvji (visiem bÄ“rniem jātiekot audzinātiem dzimumneitrāliem), jo lÄ“mumu pie kāda dzimuma tie pieder, viņi pieņemšot vÄ“lāk paši. Un šÄda bÄ“rnu psihes kropļošana sabiedrÄ«bas vairākumam tiek dažādos veidos uzspiesta, tai skaitā arÄ« ar represÄ«vām metodÄ“m. ŠÄdas “izglÄ«tÄ«bas” ieviešanu paredz arÄ« Stambulas konvencija.

Tāpat genderisma prakses ietvaros bÄ“rniem jau no salÄ«dzinoši agrÄ«na vecuma tiek dotas tiesÄ«bas pieņemt patstāvÄ«gu lÄ“mumu par sava dzimuma maiņu.

Tā kā dzimums ir nemainÄ«ga cilvÄ“ces konstante, kura ir tik pat sena kā cilvÄ“ce, tad tā relatÄ«viskošana kardināli maina pilnÄ«gi visas dzÄ«ves sfÄ“ras, radot tajās nepārvaramu haosu, un iznÄ«cina visu lÄ«dzšinÄ“jo cilvÄ“ces tradÄ«cijas, kultÅ«ras un prakses mantojumu. Visa cita starpā genderisma praktiska iedzÄ«vināšana ievÄ“rojami apgrÅ«tina dzimumnoziegumu fiksÄ“šanu un atklāšanu. Genderisms lÄ«dzinās Ä“kas pamatu nojaukšanai un tā ir faktiska cilvÄ“ces iznÄ«cināšana. Galvenais instruments, caur kuru visām pasaules valstÄ«m ar viltu mÄ“Ä£ina uztiept genderisma prakses realizāciju, ir Stambulas konvencija, kuru visas pasaules neoliberāļi dedzÄ«gi atbalsta.

Kā galvenie neoliberāļu ideoloÄ£iskie darbi ir minami sera Karla Poppera “AtvÄ“rtā sabiedrÄ«ba un tās ienaidnieki”, kā arÄ« Frensisa Fukujamas “VÄ“stures gals”. Poppers savā darbā kā galvenos cilvÄ“ces ienaidniekus definÄ“ja totalitāros režīmus (pirmkārt komunismu un nacismu) un tiem pretnostatÄ«ja brÄ«vo “atvÄ“rto sabiedrÄ«bu”, kurai tāpat ir pieļaujams pret saviem ienaidniekiem (totalitāro ideoloÄ£iju pārstāvjiem) izmantot piespiešanas metodes. “AtvÄ“rtās sabiedrÄ«bas” sociālā bāze ir visi apspiestie, kuri ir jāatbrÄ«vo no visu veidu žņaugiem un ierobežojumiem. Uz “atvÄ“rtās sabiedrÄ«bas” ienaidniekiem “atvÄ“rtās sabiedrÄ«bas” vÄ“rtÄ«bas neattiecas, tāpÄ“c nevajag brÄ«nÄ«ties par to, ka neoliberāļi pret citiem izmanto metodes, kuras paši tik kvÄ“li kritizÄ“. ArÄ« demokrātija ir paredzÄ“ta tikai “atvÄ“rtai sabiedrÄ«bai”, bet pret tās ienaidniekiem ir pieļaujamas totalitāras metodes.

Savukārt Fukujama savā darbā konstatÄ“ja neoliberālisma neizbÄ“gamu uzvaru globālā mÄ“rogā un t.s. ”vÄ“stures gala” iestāšanos tās rezultātā. “VÄ“stures gals” nozÄ«mÄ“ visu karu un konfliktu izbeigšanos dēļ tā, ka cilvÄ“kiem vairs nav iemeslu, lai karotu un konfliktÄ“tu, ko savukārt var panākt novedot tos tādā bezgribas stāvoklÄ«, kad viņi nemaz uz konfliktÄ“šanu nav spÄ“jÄ«gi. Tāds arÄ« ir galvenais neoliberālo reformu mÄ“rÄ·is, jo patÄ“rÄ“t pieradušiem nihilistiskiem bezdzimuma hedonistiem nekas, izņemot lÄ“tas izpriecas, nav nepieciešams, tāpÄ“c tie nav spÄ“jÄ«gi ne uz kādu konfrontāciju, tai skaitā uz sacelšanos pret pastāvošo varu. TāpÄ“c neoliberālās koncepcijas ietvaros par tādiem ir jāpataisa gandrÄ«z visi pasaules iedzÄ«votāji, izņemot mazskaitliskas valdošÄs aprindas. Un tādā veidā tiek atrisināta arÄ« planÄ“tas pārapdzÄ«votÄ«bas problÄ“ma, jo nÄ«kulÄ«gi bezdzimuma radÄ«jumi nevairosies un, ja vajadzÄ“s, tos varÄ“s izkaut kā vistas.

Kā zināmākais un ietekmÄ«gākais neoliberālisma izplatÄ«tājs pasaulÄ“ ir minams bÄ“dÄ«gi slavenais miljardieris Džordžs Soross, kura finansÄ“tās struktÅ«ras visciešÄkā mÄ“rā ir saistÄ«tas ar ASV, Lielbritānijas un vairāku citu valstu specdienestiem. Soross tāpat ir arÄ« viens no galvenajiem ASV Demokrātu partijas sponsoriem un ideologiem. Savukārt ilgu laiku viens no ietekmÄ«gākajiem Dempartijas funkcionāriem bija homoseksuālists – pedofÄ«ls ar kanibāliskām ievirzÄ“m Džons Padesta (ASV prezidenta Bila Klintona administrācijas vadÄ«tājs un Donaldam Trampam zaudÄ“jušÄs prezidenta kandidātes Hilarijas Klintones priekšvÄ“lÄ“šanu štāba vadÄ«tājs).

Neoliberāļiem ir vismaz trÄ«s nesamierināmi ienaidnieki, pret kuriem tie nesaudzÄ«gi vÄ“ršas. Pirmkārt tie ir kristieši (to skaitā arÄ« katoļi un Romas pāvests), kurus no vienas puses neoliberāļi visādi apkaro (nomelno, diskreditÄ“, šÄ·eļ utt.), bet no otras puses tie izkropļo kristÄ«go mācÄ«bu, implementÄ“jot tajā visas savas nenormālÄ«bas, un pasniedzot to kā “pareizo” kristietÄ«bu. Otrkārt tā ir Krievija kā valsts un krievi kā tauta (lielā mÄ“rā arÄ« krievi kā pareizticÄ«gie kristieši), kas ir pārmÄ“rÄ«gi konservatÄ«vi un tādēļ ir nepārvarams šÄ·Ä“rslis neoliberāļu globālo ambÄ«ciju realizÄ“šanā. TāpÄ“c neoliberāļi ir kaismÄ«gi antikrievi un uz tā pamata ir gatavi veidot politiskas savienÄ«bas ar vistumšÄkajiem un radikālākajiem spÄ“kiem (islāmistiem, nacistiem utt.). Treškārt tie ir jebkuras valsts nacionālie spÄ“ki, kuri iestājas par klasiski neatkarÄ«gu nacionālo valsti, tāpÄ“c visas pasaules neoliberāļi mÄ“Ä£ina iznÄ«cināt savu valstu nacionālos spÄ“kus un pārvÄ“rst savas valstis par veidošanās stadijā esošÄs “globālās valsts” globalizÄ“tām provincÄ“m. Neoliberāļu politiskā kustÄ«ba un struktÅ«ras pašreiz ir viens no galvenajiem draudiem cilvÄ“ces pastāvÄ“šanai.

Visas minÄ“tās neoliberālisma šausmas Latvija ne tuvu nav izbaudÄ«jusi un pat ne iepazinusi. Viss aprakstÄ«tais ir labi redzams neoliberālisma avangardvalstÄ«s – Lielbritānijā, NorvÄ“Ä£ijā, vairākos ASV štatos un citur. Latvija pagaidām vÄ“l ir pārāk konservatÄ«va, lai to uzreiz aplaimotu ar visu neoliberālā politiskā piedāvājuma klāstu un tai blakām ir vÄ“l konservatÄ«vākā Krievija, tāpÄ“c Latvijas neoliberāļu pašreizÄ“jā dienas kārtÄ«bā ir “tikai” Stambulas konvencijas ratifikācija, kas vÄ“lāk dos tiesisku pamatu genderisma uzspiešanai, partnerattiecÄ«bu likuma pieņemšana, kas pavÄ“rs durvis viendzimuma “laulÄ«bu” legalizÄ“šanai, masveida bÄ“rnu izņemšanas no Ä£imenÄ“m mehānisma pilnveide un nostiprināšana, agrÄ«nas bÄ“rnu seksuālās “izglÄ«tošanas” ieviešanas sākšana, kā arÄ« “naida noziegumu” ieviešana, lai var sākt gatavot represÄ«vo aparātu neapmierināto vajāšanai. Kad neoliberāļi panāks šÄ«s izmaiņas, tad uzreiz uzsāks nākamo nenormālÄ«bu uzspiešanu. Neoliberāļu ārprātam nav robežu un viņi nenomierināsies lÄ«dz nesasniegs savu, tāpÄ“c ar viņiem var runāt tikai izejot no spÄ“ka pozÄ«cijām, jo citu valodu tie saprast negrib.

Latvijas radikālās neoliberālās partijas “VienotÄ«ba” pārtapšanu “Jaunajā vienotÄ«bā” un

Tāpat pareizs var bÅ«t uzskats, ka “VienotÄ«ba” ar savu pretsabiedrisko un noziedzÄ«go politiku ir sevi izsmÄ“lusi un tādēļ elektorālu apsvÄ“rumu dēļ atkal bija jāizveido jauns politiskās partijas veidols. Tas arÄ« tika izdarÄ«ts, radot uzreiz divus jaunus politiskos projektus – pielāpÄ«tu veco “Jauno vienotÄ«bu” un formāli pilnÄ«gi jauno “AttÄ«stÄ«bai/Par!”.

VÄ“l “VienotÄ«bas” šÄ·elšanos var apskatÄ«t Ä£eopolitiskās situācijas saasināšanās kontekstā. ŠÄdā skatÄ«jumā “Jaunā vienotÄ«ba” izskatās pÄ“c sava veida “čekistiska projekta”, kura mÄ“rÄ·is ir iegÅ«t pozÄ«cijas neoliberālās aprindās, lai tās izmantotu merkantilos un/vai citos nolÅ«kos, bet “AttÄ«stÄ«bai/Par!” vairāk lÄ«dzinās pārliecinātiem neoliberāļiem, kuri ir cieši saistÄ«ti ar anglo - amerikāņu specdienestiem un kuri grib aktÄ«vi realizÄ“t savas neoliberālās destrukcijas. Vecajā “VienotÄ«bā” tas laikam pilnÄ«bā nebija iespÄ“jams un nu ar jaunas partijas izveidošanu ir cerÄ«bas atbrÄ«voties no šiem ierobežojumiem.

Kā zÄ«mÄ«gākās “AttÄ«stÄ«bai/Par!” personālijas ir jāmin bÄ“dÄ«gi slavenais “Kā var nesolÄ«t?” autors un miljona diedelÄ“tājs Einārs Repše, bijušais “VienotÄ«bas” “kasieris” Edgars Jaunups, kuru Valdis Valters publiski nosauca par “pidaru”, viens no Latvijas politikas pelÄ“kajiem kardināliem un Jaunupa formālais sievastÄ“vs Kārlis Leiškalns, faktiskā korupcijā publiski pieÄ·ertie Daniels Pavļuts un Juris PÅ«ce, bijušais KultÅ«ras ministrs un Tautas partijas biedrs Rihards PÄ«ks, bijušais tautpartijietis, vienotÄ«bnieks un pieredzÄ“jušais staiguļotājs Artis Pabriks, viena no Latvijas politikas pelÄ“kajām kardinālÄ“m, bijusÄ« “Amerikas balss” žurnāliste, bijusÄ« Valsts reformu ministre Māra Gaiļa (Latvijas ceļš) valdÄ«bā, bijusÄ« Sorosa fonda Latvija izpilddirektore, Sorosa struktÅ«ru Latvijā faktiskā radÄ«tāja Vita TÄ“rauda, bÄ“rnudārza vecuma bÄ“rniem paredzÄ“tās genderiskās grāmatas izdevÄ“ja, bijusÄ« LabklājÄ«bas ministre Ilze Viņķele ar vÄ«ru, ietekmÄ«gais homoseksuālists un bijušais LNO vadÄ«tājs Andrejs Žagars, kā arÄ« LGBT („MozaÄ«kas”) aktÄ«viste Evita Goša.

Jebkurā gadÄ«jumā uz doto brÄ«di “AttÄ«stÄ«bai/Par!” ir visdestruktÄ«vākais un Latvijas sabiedrÄ«bu visvairāk apdraudošais politiskais spÄ“ks, no kura daudz neatpaliek arÄ« “Jaunā vienotÄ«ba”, kura tikai sakarā ar savām deklaratÄ«vajām pozÄ«cijām kaut ko no tā bÅ«s spiesta realizÄ“t vai atbalstÄ«t.

4.2. “Nacionālā apvienÄ«ba” – nacionālromantiÄ·u, pragmatiÄ·u, nacistu un nacistiski orientÄ“to mistrojums

“Nacionālā apvienÄ«ba” (NA) ir paradoksāla un pretrunÄ«ga partija, kura visacÄ«mredzamāk ir saistÄ«ta ar kādu ideoloÄ£iju. Ja neoliberāļi savu ideoloÄ£iskumu noliedz, mÄ“Ä£inot to pasniegt kā objektÄ«vu patiesÄ«bu, tad NA no tā nekautrÄ“jas un vismaz deklaratÄ«vā lÄ«menÄ« cenšas nenonākt pretrunās ar to.

VÄ“sturiski “Nacionālā apvienÄ«ba” radās Komunistiskās partijas iniciÄ“tajā nacionālromantiskā gaisotnÄ“ kā “Latvijas Nacionālās neatkarÄ«bas kustÄ«ba” (LNNK) un kā “TÄ“vzemei un brÄ«vÄ«bai” (TB). Par LNNK radÄ«tāju var uzskatÄ«t pieredzes bagāto un rÅ«dÄ«to nacionālkomunistu Eduardu Berklavu. Laika gaitā apbružājoties varas koridoros partija nolietojās un sāka zaudÄ“t savu nacionālromantisko garu un attiecÄ«gi arÄ« pievilcÄ«gumu vÄ“lÄ“tāju acÄ«s, tāpÄ“c to bija nepieciešams atjaunināt un papildināt ar “svaigām asinÄ«m”. SākotnÄ“ji LNNK kā vienu no varas partijām papildināja opozicionārā TB, bet pÄ“c vairākiem gadiem jau rÅ«dÄ«to varas partiju TB/LNNK papildināja ar varnešus lamāt mÄ«lošo jauniešu organizāciju “Visu Latvijai”. Tā radās pašreizÄ“jā “Nacionālā apvienÄ«ba” (NA VL – TB/LNNK).

“Nacionālās apvienÄ«bas” formālā un deklaratÄ«vā ideoloÄ£ija ir nacionālisms, kas koncentrÄ“tā formā ir izsakāma kā “mÄ«lestÄ«ba uz savu tautu”. ŠÄdu definÄ«ciju nez vai kāds no NA vai nacionālistu aprindām noliegs, tai pat laikā tās sapratne un tālāka izvÄ“ršana ir pietiekami dažāda ar kardināli pretÄ“jiem rezultātiem, kādēļ “Nacionālā apvienÄ«ba” ir visai savdabÄ«gs un pretrunÄ«gs organizatorisks veidojums.

Ja apskata “Nacionālās apvienÄ«bas” personālsastāvu un darbÄ«bas, tad NA veidojošÄs personas var iedalÄ«t četrās grupās – nacionālromantiÄ·os, pragmatiÄ·os, nacistos un cilvÄ“kos, kuru visprecÄ«zākais apzÄ«mÄ“jums ir “nacistiski orientÄ“tie”.

NacionālromantiÄ·i ir NA dzinÄ“jspÄ“ks, kas piedod tai noteiktu pievilcÄ«bu, puslÄ«dz konstruktÄ«vu enerÄ£iju, satur to kopā un piesedz tās pietiekami nopietnos trÅ«kumus. Tie ir cilvÄ“ki, kuri patiešÄm noteiktā mÄ“rā mÄ«l savu tautu, tic nacionālisma cÄ“lajai un pozitÄ«vajai dabai un pa savam iespÄ“ju robežās cenšas savu ticÄ«bu un mÄ«lestÄ«bu izpaust praktiski. Visbiežāk tie ir panaivi un mazpieredzÄ“juši cilvÄ“ki (pārsvarā jaunieši), kuri dzÄ«vo kaut kādā savā sapņu pasaulÄ«tÄ“ un to caur savu sabiedriski – politisko darbÄ«bu cenšas ienest skarbajā realitātÄ“. ŠÄ« iemesla dēļ viņus mÄ“dz dÄ“vÄ“t arÄ« par stulbiem, kas bieži vien tā arÄ« ir. Dēļ šÄ«m nacionālromantiÄ·u Ä«pašÄ«bām tos plaši izmanto visi, kas to spÄ“j, un, pirmkārt, pragmatiÄ·i un nacisti.

NA pragmatiÄ·i ir cilvÄ“ki, kuri nacionālisma ideoloÄ£ijā balstÄ«tā partijā saskata nebeidzamas politiskas, ekonomiskas un/vai cita veida iespÄ“jas. Nacionālisms kā tāds viņiem vai nu vispār nav svarÄ«gs vai arÄ« tam ir otršÄ·irÄ«ga nozÄ«me, bet racionālu apsvÄ“rumu dēļ pragmatiÄ·i ārišÄ·Ä«gi lieto nacionālistisku valodu un atribÅ«tus. Ja nacionālromantiÄ·u liela daļa ir aprobežoti, tad pragmatiÄ·i tieši otrādi ir pietiekami erudÄ«ti. TāpÄ“c pragmatiÄ·i plaši izmanto nacionālromantiÄ·us savās interesÄ“s, lielā mÄ“rā lÄ«dzsvaro tos un neļauj tiem sadarÄ«t lielas muļķības. PragmatiÄ·i iespÄ“ju robežās ierobežo nacionālromantiÄ·u ideoloÄ£iski “pareizās”, bet praktiski sabiedriski kaitÄ«gās darbošanās tieksmi. Bet lÄ«dz ar to lielā mÄ“rā tiek mazināts nacionālromantiskais gars, tāpÄ“c tas ir tikai laika jautājums, kad “Nacionālā apvienÄ«ba” kārtÄ“jo reizi sevi bÅ«s atkal izsmÄ“lusi un tai no jauna bÅ«s nepieciešamas “svaigas asinis”.

Lai gan mÅ«sdienu pasaulÄ“ ir vÄ“rojama nacisma atdzimšana un arvien biežāka atklāta slavÄ“šana, joprojām nacistu vairākums deklaratÄ«vi noliedz savu nacistisko dabu un publiski dÄ“vÄ“ sevi par nacionālistiem (ne visi nacionālisti ir nacisti, bet vairums nacistu sevi sauc par nacionālistiem). TāpÄ“c nacionālistu partijas un organizācijas ir viens no galvenajiem nacistu patvÄ“rumiem. “Nacionālā apvienÄ«ba” nav izņēmums. Un tā kā NA ir vienÄ«gā partija, kura tieši un atklāti atzÄ«st nacionālisma ideoloÄ£iju, tad neizbÄ“gama ir arÄ« nacistu tieksme iekļauties tās rindās.

ArÄ« nacisti deklaratÄ«vi atzÄ«st, ka nacionālisms ir “savas tautas mÄ«lestÄ«ba”, tomÄ“r viņu izpratne par to ir pavisam savādāka kā normāliem cilvÄ“kiem. Nacisti šim formulÄ“jumam pieiet pragmatiski un paziņo, ka tauta nevar attÄ«stÄ«ties, ja tai ir nelabvÄ“lÄ«gi apstākļi. Starp nelabvÄ“lÄ«gajiem apstākļiem ir arÄ« citādi domājošie un citas tautas. AttiecÄ«gi tautai traucÄ“ “nepareizie” citi un “tautas mÄ«lestÄ«ba” izpaužas arÄ« šÄ« traucÄ“juma novÄ“ršanā. Bet novÄ“rst traucÄ“kļus atkarÄ«bā no apstākļiem var ar dažādām metodÄ“m. Ja traucÄ“jums ir nozÄ«mÄ«gs un grÅ«ti pārvarams, tad ir jāizmanto attiecÄ«gas metodes (spÄ“cÄ«gāki lÄ«dzekļi). Karš ir slikta lieta, bet kari notiek. Un karā taču nogalina. Te attiecÄ«gi esot tāpat. Ir pieļaujami gadÄ«jumi, kad “sliktos” citus (citādi domājošos un citas tautas) ir pieļaujams nogalināt. Un tālāk paliek tikai argumentÄ“šanas tehnikas jautājums, lai “slikto” citu sarakstā iekļautu pilnÄ«gi jebkuru pÄ“c nepieciešamÄ«bas (tai skaitā arÄ« nacionālromantiÄ·us, kuri negrib piekrist šÄdai loÄ£ikai). AttiecÄ«gi viena no nacistu iezÄ«mÄ“m ir ne tikai tas, ka “slikto” citu vidÅ« tiek iekļauti cittautieši, bet arÄ« tas, ka “slikto” citu vidÅ« parasti ar laiku izrādās arÄ« viņu pašu tautiešu vairākums, kuri visi izrādās nodevÄ“ji, jo neatbalsta nacistu “cÄ“los” nodomus.

Kā galvenā nacistu pazÄ«me, pÄ“c kuras tos teorÄ“tiski droši var nodalÄ«t no visiem pārÄ“jiem, ir to iekšÄ“js atbalsts “slikto” citu preventÄ«vai slepkavošanai un iekšÄ“jai gatavÄ«bai nepieciešamÄ«bas gadÄ«jumā to darÄ«t pašiem. Ja vÄ“l precÄ«zāk, tad – “slikto” citu sieviešu un bÄ“rnu slepkavošanai. Nacisti savā bÅ«tÄ«bā ir zemiski slepkavas, kuri ir iekšÄ“ji gatavi “karot” ar neapbruņotajiem.

Ar praktisku nacistu identifikāciju ir grÅ«tÄ«bas, jo reti kurš nacists atklāti atzÄ«stas savās slimajās tieksmÄ“s un pārliecÄ«bā, kas parasti tiek dažādos veidos maskÄ“ta. VisdrošÄkais veids kā noteikt nacistus ir dot tiem pilnÄ«gas rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu, lai tie pastrādā savus noziegumus. Tas ir nehumāni un bÄ«stami. Citi veidi ir mazāk precÄ«zi, bieži vien netieši un sarežģīti. Bet viņi ir.

Nacisma sakarā reizÄ“m mÄ“dz runāt par “ideoloÄ£iski pārliecinātiem nacistiem”. Faktiski tādu nemaz nav. IdeoloÄ£iski pārliecināts var bÅ«t tikai fašists, bet ne nacists. ŠÄ« iemesla dēļ terminoloÄ£iski precÄ«zi skaitās likt vienādÄ«bas zÄ«mi starp fašistiem un nacistiem. Tas tā ir tādēļ, ka nacisti savā bÅ«tÄ«bā ir galÄ“ji egoisti un egocentriÄ·i, kuriem nacionālisma ideoloÄ£ija ir vai nu lÄ«dzeklis savu ambÄ«ciju apmierināšanai vai arÄ« lÄ«dz galam sevi neiepazinušu egoistu pašapmāns. Tā kā nacionālisms ir egoistiska ideoloÄ£ija, jo liek uzsvaru uz vienu, tikai savu tautu, tad egoisti dabiski pievÄ“ršas nacionālismam, jo tā uzstādÄ«jumi tiem ir tuvi un saprotami. Kad nacionālists pragmatiskojas un uzsāk savu ceļu uz nacistiskiem uzskatiem, viņam tajā ir jāsaskaras ar daudzām izvÄ“lÄ“m no sÄ“rijas “es vai citi” un nacists vienmÄ“r izvÄ“las es, tāpÄ“c šÄ« ceļa beigās, kad viņš ir iekšÄ“ji gatavs slepkavot “slikto” citu sievietes un bÄ“rnus, nekādas nacionālas vÄ“rtÄ«bas viņa apziņā vienkārši vairs nevar saglabāties. Pāri paliek vai nu pliks, ideoloÄ£iski nepiesegts dzÄ«vniecisks egocentrisms vai arÄ« nacists patstāvÄ«gi vai ar “kolÄ“Ä£u” atbalstu nonāk lÄ«dz stiprākā (varas, spÄ“ka) ideoloÄ£ijai, kas ir nekas cits kā fašisms (valda stiprākie un ar vājākajiem dara visu, kas ienāk prātā).

Ja nacisti pÄ“c sava teorÄ“tiskā pamatojuma nevar bÅ«t internacionālisti, tad fašisti tādi var bÅ«t un arÄ« ir. Fašisms atšÄ·irÄ«bā no nacisma teorÄ“tiski var bÅ«t un arÄ« ir internacionāla parādÄ«ba un tas ir loÄ£iski, jo pārliecÄ«ba par absolutizÄ“tām stiprāko tiesÄ«bām var apvienot dažādu tautu, reliÄ£iju, šÄ·iru un seksuālās orientācijas cilvÄ“kus. Bet no tā arÄ« izriet, ka šÄds internacionalizÄ“ts fašists ir savas tautas vislielākais ienaidnieks, kurš savu milzÄ«go ego apliecinās uz tās rÄ“Ä·ina. AttiecÄ«gi fašisti vienmÄ“r ir kolabracionisti, kuriem ir vienalga zem kādiem nacionālajiem vai vienalga citiem karogiem apliecināt savu ego. TāpÄ“c bieži sanāk, ka deklaratÄ«vi nacionālisti, kuri ir vai arÄ« ar laiku kļūst par nacistiem, ir savas tautas vislielākie nodevÄ“ji un ienaidnieki, kuri visrupjākā veidā pārkāpj visas nacionālisma ideoloÄ£iskās tÄ“zes.

PÄ“c sabiedriskās darbÄ«bas un izteikumiem no “Nacionālās apvienÄ«bas” darboņiem visdrošÄk nacista pazÄ«mÄ“m atbilst NorvÄ“Ä£ijā skolotais EdvÄ«ns ŠÅ†ore, kurš nekautrÄ“jas publiski izteikties nacistiskā garā. Noteikti ir arÄ« citi, bet, kā jau tika minÄ“ts, nacisti joprojām cenšas maskÄ“ties un slÄ“pties zem nacionālisma maskas.

Gan Latvijā, gan visā pasaulÄ“ viens no galvenajiem nacistu un fašistu ienaidniekiem ir Krievija un krievi. Tas tā ir tādēļ, ka viens no nacistu/fašistu ideāliem ir Ä€dolfs Hitlers un nacistiskā Vācija, kuru sagrāva Padomju SavienÄ«ba, kas lielā mÄ“rā tiek asociÄ“ta ar Krieviju un krieviem. Bez pilnvÄ“rtÄ«ga revanša globālais fašisms jaunā veidolā atdzimt nevar. Un lai gan sociālistiskās sistÄ“mas un PSRS sabrukums ir daļa no šÄ« revanša, tas tomÄ“r vÄ“l nav pilnÄ«gs un pašreizÄ“jā satrunÄ“jusÄ« Krievija ar stipri traumÄ“to krievu tautu joprojām ir kā nepārvarams šÄ·Ä“rslis globālā fašisma atdzimšanas ceļā. TāpÄ“c visas pasaules nacisti, to skaitā arÄ« latviešu nacisti, intensÄ«vi visos iespÄ“jamajos veidos vÄ“ršas pret Krieviju un krieviem. Un šai ziņā fašistu/nacistu intereses pilnÄ«bā sakrÄ«t ar neoliberāļu interesÄ“m, kā rezultātā globālā mÄ“rogā ir vÄ“rojama noteikta neoliberāļu – fašistu alianse, kuru reizÄ“m mÄ“dz saukt arÄ« par “neoliberālo fašismu”.

Latvijā ar neoliberāļu – fašistu alianses noformÄ“šanu ir radušÄs noteiktas grÅ«tÄ«bas. No vienas puses tā it kā ir noformÄ“ta, jo gan vecā “VienotÄ«ba”, gan “Jaunā vienotÄ«ba”, gan “AttÄ«stÄ«bai/Par!” sevi dÄ“vÄ“ par nacionālistiskām partijām, kuras plaši izmanto nacionālistiskus lozungus. Tai pat laikā galvenā nacionālistiskā partija “Nacionālā apvienÄ«ba” ir nacionāla, bet lielā mÄ“rā konservatÄ«va un tāpÄ“c antineoliberāla. Un lai gan NA neoliberālā “frakcija” ar netradicionāli orientÄ“to Eināru Cilinski priekšgalā cenšas šÄ«s pretrunas nogludināt, tas pilnÄ«bā nav iespÄ“jams dēļ “Nacionālās apvienÄ«bas” elektorāta dziļi pārliecinātā konservatÄ«visma. Lai kā arÄ« Cehs un pārÄ“jie necenstos iestāstÄ«t “stulbajiem tradicionāļiem”, ka “homoseksuālisti arÄ« ir latvieši” un “ir patrioti”, NA elektorāts ir pret homoseksuālisma normalizāciju un pārÄ“jām neoliberālajām preteklÄ«bām.

PÄ“dÄ“jā un noteiktā mÄ“rā izšÄ·irošÄ “Nacionālās apvienÄ«bas” grupa ir cilvÄ“ki, kuru visprecÄ«zākais apzÄ«mÄ“jums bÅ«tu “nacistiski orientÄ“tie”. Tie ir cilvÄ“ki, kuriem ir bijušas nacionālromantiska pārliecÄ«ba, bet kura pakāpeniski ir sākusi mainÄ«ties nacistiskā virzienā, tomÄ“r lÄ«dz nacismam vÄ“l nav degradÄ“jusi. Viņi vairs nav nacionālromantiÄ·i, nav pragmatiÄ·i un vÄ“l nav nacisti. Pie tam viņi tā arÄ« var nekļūt par nacistiem vai nu apstājoties un “iestrÄ“gstot” “pusceļā” vai arÄ« mainot savus uzskatus uz cietiem, iespÄ“jams pat diametrāli pretÄ“jiem.

Viens no nacistu uzdevumiem ir savu atbalstÄ«tāju vairošana, lai bÅ«tu iespÄ“jams sasniegt savus politekonomiskos mÄ“rÄ·us. Noteiktās situācijās un noteiktiem uzdevumiem ir viegli “uz tumšo” izmantot nacionālromantiÄ·us, kas plaši arÄ« tiek darÄ«ts. Tāpat ar nacionālromantiÄ·iem ir viegli piesegties, apgalvojot, ka “mÄ“s neesam nacisti”, “mums nav nacistu”, sak, ja neticat, paskatieties uz šiem jaukajiem, iedvesmotajiem cilvÄ“kiem. TomÄ“r ir cita veida situācijas un cita veida uzdevumi, kur ir nepieciešams pietiekami liels skaits ja ne pārliecinātu nacistu, tad vismaz tādu izpildÄ«tāju, kuriem nav raksturÄ«ga nacionālromantiÄ·u naivums un “mÄ«kstčaulÄ«ba”. Bez tā nacisti nevar pretendÄ“t uz noteicošu ietekmi un var mūžīgi palikt par marginālu pulciņu. TāpÄ“c nacistu skaitu vajag pavairot, tas ir jāizdara visiem nemanāmi un to var izdarÄ«t tikai uz nacionālromantiÄ·u rÄ“Ä·ina.

Kāda ir nacistu pavairošanas metodoloÄ£iskā shÄ“ma? Vispirms nepieciešams izejas materiāls. Tas ir, vajag, lai bÅ«tu pietiekam daudz nacionālromantiÄ·u. ŠÄ« uzdevuma izpildei nepieciešama plaša klasiskā (normālā) nacionālisma propaganda, jo Ä«paši un pirmkārt jauniešu vidÄ“. Latvijā tas pašreiz ir novÄ“rojams un tikai šis apstāklis pats par sevi nav tikai negatÄ«vi vÄ“rtÄ“jams.

Nākamais solis, kura izpilde ir obligāta, ir nacionālromantiÄ·u tālākas izaugsmes iespÄ“ju nogriešana (nepieļaušana, traucÄ“šana). Ko tas nozÄ«mÄ“?

Pirmais latviešu nacionālists, kurš publiski paziņoja, ka viņš ir latvietis, bija Krišjānis Valdemārs. Viņa devums latviešu nācijas izveidÄ“, stiprināšanā, latviskuma propagandÄ“šanā, sazarota latviešu organizāciju tÄ«kla izveidÄ“ un latviešu piesegšanā Krievijas impÄ“rijas augstākās ierÄ“dniecÄ«bas varas gaiteņos ir nenovÄ“rtÄ“jams, tāpÄ“c viņu pamatoti var uzskatÄ«t par latviešu garÄ«go ciltstÄ“vu. Tad, lÅ«k, Krišjānis Valdemārs bija vienlaicÄ«gi gan latviešu nacionālists, kurš pilnÄ«bā sevi ziedoja savai tautai, gan arÄ« internacionālists, kurš bija precÄ“jies ar vācieti (neskatoties uz aso politisko cīņu ar vāciešiem) un aktÄ«vi strādāja arÄ« citu tautu labā (pārsvarā krievu un igauņu, bet ne tikai).

Krišjāņa Valdemāra piemÄ“rs rāda ne tikai to, ka nacionālisms ir apvienojams ar internacionālismu, bet arÄ« to, ka tas obligāti ir jādara. Citiem vārdiem sakot, nacionālisms kā ideoloÄ£ija ir lÄ«dz galam pagaidām vÄ“l neattÄ«stÄ«tu personÄ«bu ideoloÄ£ija, kuras cÄ“lais mÄ“rÄ·is ir palÄ«dzÄ“t šÄ«m personÄ«bām pārvarÄ“t pÄ“dÄ“jo dabÄ«gā egoisma robežu un nonākt lÄ«dz internacionālām atziņām. Ja šÄ« izaugsme nenotiek, tad persona vai nu paliek lÄ«dz galam neattÄ«stÄ«tā (infantilā) stāvoklÄ« vai arÄ« sāk degradÄ“t nacisma virzienā.

Tad, lÅ«k, nacistu mÄ“rÄ·is ir nogriezt šo ceļu uz augšu un maksimāli nepieļaut nacionālromantiÄ·u izaugšanu par internacionālistiem. TāpÄ“c ir nepieciešama tik pat plaša internacionālismu noliedzoša propaganda. Latvijā arÄ« tas ir novÄ“rojams. Praktiski tas izpaužas Padomju laiku un to sasniegumu noliegšanā, noklusÄ“šanā, nomelnošanā un apmelošanā. Padomju politiskā sistÄ“ma tiek asociÄ“ta ar internacionālismu, kas tā lielā mÄ“rā arÄ« ir, un tādā veidā tas tiek noliegts.

Papildus tam cita veida komunikāciju formātos tiek pragmatiski paskaidrots, ka internacionālisms vispār ir ļoti labi, tikai tas ir nereāls māneklis vai nesasniedzams ideāls. CilvÄ“ce redziet ir kaut kas abstraksts, bet tauta (nācija) kaut kas konkrÄ“ts, tāpÄ“c mÄ«lestÄ«ba uz savu tautu ir reāla, bet mÄ«lestÄ«ba uz cilvÄ“ci esot nereāla abstrakcija. AttiecÄ«gi nacionālisms ir pÄ“dÄ“jā cilvÄ“ka izaugsmes stadija, pÄ“c kuras citu neesot. Viss, ar to faktiski tiek pateikts, ka citu tautÄ«bu cilvÄ“ki vispār nav cilvÄ“ki, jo cilvÄ“ce ir abstrakcija, bet jāmÄ«l ir tikai sava tauta, nevis cilvÄ“ce (attiecÄ«gi arÄ« citu tautÄ«bu cilvÄ“ki). VÄ“l, vadoties no šÄdas loÄ£ikas, arÄ« kristietÄ«ba sanāk nereāla abstrakcija, jo saskaņā ar kristÄ«go dogmatiku Kristus mira nevis par savu tautu (jÅ«diem), bet gan par visu cilvÄ“ci. Un te kļūst redzama cita neoliberāļu un nacistu kopÄ“jā iezÄ«me – kristietÄ«bas nepieņemšana.

Kad nacionālromantiÄ·u izaugsmes ceļš ir nogriezts, atliek tikai gaidÄ«t to dabisku degradāciju vai arÄ« palÄ«dzÄ“t tajā un pakāpeniski virzÄ«t tos nacisma virzienā. Kā tas notiek? Vienkārši. Pamazām un pakāpeniski ar šÄ·ietami racionāliem argumentiem likvidÄ“jot vienu ideālistisku atziņu pÄ“c otras un to vietā pārliecinot par atsevišÄ·u nacistisku vai uz nacismu loÄ£iski vedošu atziņu patiesumu. CilvÄ“ks tās pieņem un jau no tā vien kļūst jau cits, bet tikai tādēļ tas uzreiz nekļūst par nacistu. Miera laikā tam var bÅ«t nepieciešams ilgstošs pārliecināšanas, iekšÄ“jo pārdomu, izvÄ“les un rÄ«cÄ«bas ceļš (kara laikā vai saspringtās situācijās to var iziet ātri). CilvÄ“ks ne visu var pieņemt, ne visu var pareizi saprast, no atsevišÄ·Äm atziņām viņš var negribÄ“t atteikties, kas pÄ“c tam bÅ«tiski ietekmÄ“ tā turpmāko virzÄ«bu. Pie noteiktas robežas viņš šajā virzÄ«bā var apstāties (iestrÄ“gt) un, pats galvenais, pirms viņš ir pārgājis noteiktu robežu, viņam ir iespÄ“jams atpakaļceļš, kas var notikt pat ļoti strauji (cilvÄ“ks saprot, ka viņš ir ticis maldināts un apmānÄ«ts, pārvÄ“rtÄ“ visu un kardināli maina savus uzskatus). ŠÄ« iemesla dēļ šos cilvÄ“kus nav ne korekti, ne pareizi un ne arÄ« lietderÄ«gi saukt par nacistiem kā to bieži mÄ“dz darÄ«t krievvalodÄ«gajā vidÄ“, bet ir vÄ“lams izmantot citu terminu. “Nacistiski orientÄ“tie” visprecÄ«zāk apraksta gan šÄdus cilvÄ“kus, gan arÄ« procesu, kura sastāvdaļa tie ir.

AprakstÄ«tais process no nacionālromantiÄ·iem uz nacistiem norit ne tikai “Nacionālās apvienÄ«bas” un nacionālistu aprindu ietvaros, bet visa NA elektorāta un pat nozÄ«mÄ«gas latviešu daļas ietvaros. “Nacionālās apvienÄ«bas” pragmatiÄ·i šai ziņā daļēji pilda svarÄ«gu saturÄ“šanas funkciju, bremzÄ“jot “nacistiski orientÄ“to” masu regresu un ievirzot tos kaut kādās konstruktÄ«vās sliedÄ“s, bet daļēji to neapzināti veicina tÅ«lÄ«tÄ“ju politekonomisko ieguvumu vārdā. Pagaidām process nav noslÄ“dzies. Ja tas notiks un nacisti iegÅ«s nozÄ«mÄ«gu skaitlisko papildinājumu un pilnÄ«bā noformÄ“s neoliberāļu – nacistu aliansi, tad Latviju un visus tās iedzÄ«votājus sagaida vairāk kā bÄ“dÄ«gs liktenis neoliberāli - nacistiskās diktatÅ«ras un/vai pilsoņu kara formā (Ukrainas scenārijs). TāpÄ“c no NA pragmatiÄ·iem un iekšÄ“jās cīņas “Nacionālās apvienÄ«bas” ietvaros par nacionālromantiÄ·u un “nacistiski orientÄ“to” apziņu tieši ir atkarÄ«gs Latvijas liktenis.

No šÄ«s cīņas izriet arÄ« “Nacionālās apvienÄ«bas” ideoloÄ£ija, nostāja un darbÄ«bas, kas ir savdabÄ«ga visu spÄ“ku, politisko tendenču un perspektÄ«vo plānu summāri vidÄ“jais rādÄ«tājs. Tādēļ NA pragmatiÄ·i pat gribÄ“dami nevar iebilst pret daudzām nacionālistiski pamatotām iniciatÄ«vām, kuras faktiski ir destruktÄ«vas. Tādēļ NA nevar pozitÄ«vi izteikties par Krieviju, krieviem, krievu valodu un daudz ko citu. Tai pat laikā arÄ« daudzas nacistu iniciatÄ«vas pagaidām negÅ«st atbalstu, par ko NA vadÄ«ba tiek nopietni kritizÄ“ta. Tādēļ “Nacionālās apvienÄ«bas” politiÄ·i nav brÄ«vi savā rÄ«cÄ«bā un lielā mÄ“rā ir spiesti iet savas partijas biedru vairākuma un visa elektorāta pavadā.

Tas var šÄ·ist paradoksāli, bet Krievijai stabila, nacionāla un neatkarÄ«ga Latvija ir pietiekami pieņemama, jo konsekvents latviešu nacionālisms ir pilnÄ«gā pretrunā “modernajām” “Rietumu vÄ“rtÄ«bām”, kas piešÄ·ir Latvijai Krievijas robežu sargājošas bufervalsts lomu (tas pats attiecas arÄ« uz citām postsociālistiskām valstÄ«m). ProblÄ“ma ir apstāklÄ«, ka nacionālisms var nebÅ«t konsekvents, ka tas var bÅ«t stulbs un ka aizsedzoties ar nacionālismu kompradoriski elementi var realizÄ“t slÄ“ptu vai atklātu antinacionālu politiku, kura var bÅ«t pretkrieviska. Tas arÄ« notiek un politiskās cīņas tiek vestas par to, cik lielā mÄ“rā pretkrieviska un attiecÄ«gi arÄ« antinacionāla šÄ« politika bÅ«s. GalÄ“jā variantā tas var radÄ«t totāli katastrofālas sekas gan valstij, gan visiem tās iedzÄ«votājiem.

Kādēļ nav vÄ“rts atbalstÄ«t “Nacionālo apvienÄ«bu”? Tādēļ, ka nacionālisms vispār ir vÄ“l nenobriedušu prātu ideoloÄ£ija un tādēļ, ka pašreiz latviešu nacionālisma galvenās tieksmes ir iracionālas, kontrproduktÄ«vas un kaitÄ«gas gan Latvijas valstij, gan sabiedrÄ«bai, gan arÄ« pašiem latviešiem. Tai pat laikā “Nacionālā apvienÄ«ba” vismaz pagaidām nekādi nav uzskatāma par lielāko politisko ļaunumu, kādas ir neoliberālās partijas (pirmkārt “AttÄ«stÄ«bai/Par!” un “Jaunā vienotÄ«ba”), un to stingrā un konsekventā nostāja tradicionālo vÄ“rtÄ«bu sakarā pat padara NA par noteiktā mÄ“rā sabiedriski lietderÄ«gu politisko spÄ“ku. Laikā, kad neoliberāļi grasās iznÄ«cināt visu cilvÄ“cisko, tas ir daudz. TāpÄ“c, ja kādam nacionālais jautājums šÄ·iet tik svarÄ«gs un kaut kādā mÄ“rā ir bail no krieviem, tad “Nacionālā apvienÄ«ba” var bÅ«t ciešama izvÄ“le.

4.3. “Saskaņa” – viens no 4.maija Latvijas Republikas nesošajiem balstiem

Plaši tiek stāstÄ«ts, ka Latvija bija okupÄ“ta. Tas ir diskutabls apgalvojums. Bet tas, ka Latvija bija Padomju SavienÄ«bas sastāvdaļa ir fakts. Padomju SavienÄ«ba bija daudznacionāla centralizÄ“ta valsts (kā tagad patÄ«k teikt – autoritāra), kurā cementÄ“jošo lomu pildÄ«ja krievi un krievu valoda. PSRS valsts valoda bija krievu, bet savienÄ«bas republikās, to skaitā arÄ« Latvijā, bija sava republikāniskā lÄ«meņa valoda. Latvijas PSR – latviešu.

Republikāniskā lÄ«meņa jautājumi tika atstāti republiku ziņā un centrs tajos Ä«paši neiejaucās, bet jomas, kuras Maskava uzskatÄ«ja par bÅ«tiskām, tika uzraudzÄ«tas un daudzi to lÄ“mumi tika pieņemti centralizÄ“ti. Tā, piemÄ“ram, bija arÄ« ar Latvijas industrializāciju un tās nodrošināšanai nepieciešamo strādnieku pieplÅ«dumu no citām republikām, ko daudzi latvieši joprojām tik ļoti pārdzÄ«vo. Latvijas PSR tas pacÄ“la lÄ«dz tam nepieredzÄ“tos ekonomiskos augstumos, bet iedzÄ«votāju sastāvu izmainÄ«ja pietiekami nozÄ«mÄ«gi.

Republikas vadÄ«bas lÄ«menÄ« bija izplatÄ«ta prakse, ka vai nu vadÄ«tāju vai arÄ« vienu no tā vietniekiem iecÄ“la Maskava. Parasti tas bija kāds no malas (attiecÄ«gi – “krievs”) un viņam bija uzrauga, centra informÄ“tāja, vietÄ“jo grupÄ“jumu samierinātāja un reizÄ“m arÄ« neformāla tiesneša funkcijas. Latvijas Komunistiskajā partijā bija divas lielas neformālas grupas – latviešu un nelatviešu jeb “krievu”, jeb kā tagad mÄ“dz teikt krievvalodÄ«go. Jau padomju laikā starp šÄ«m grupām bija zināma spriedze. Dēļ Maskavas atbalsta faktiski vadošÄ bija nelatviešu grupa, kas latviešu nacionālkomunistiem dikti nepatika un pret ko tie visādos veidos iebilda un cÄ«nÄ«jās. Tāda bija to laiku objektÄ«vā realitāte un tur maz ko pa lielam varÄ“ja lÄ«dzÄ“t. Tā laikam bija tā okupācija.

Viss kardināli mainÄ«jās lÄ«dz ar PSRS sabrukumu jeb sadalÄ«šanu (kā kuram labāk patÄ«k). Latvijas PSR kļuva par nacionālu 4.maija Latvijas Republiku, kura uzreiz uzsāka savu virzÄ«bu uz Eiropas SavienÄ«bu un drÄ«zumā jau atkal ierasti iekļāvās lielā savienÄ«bā. Šo procesu iniciÄ“ja un praktiski realizÄ“ja PSRS Komunistiskā partija un slepenpolicija (“čeka”, VDK). Tas attiecas arÄ« uz jaunās Latvijas politisko sistÄ“mu. Ja Latvijas Komunistiskās partijas ideoloÄ£isko sekretāru Anatoliju Gorbunovu nav lÄ«dz galam korekti saukt par visu latviešu partiju garÄ«go “tÄ“vu”, jo viņš samÄ“rā ātri zaudÄ“ja ietekmi pār pietiekami lielu daļu latviešu politiskā spektra (gan dēļ kolÄ“Ä£u patstāvÄ«guma tieksmÄ“m, gan dēļ ārvalstu spÄ“ku ienākšanas Latvijā), tad krievvalodÄ«go politiskais spÄ“ks tika konsolidÄ“ts un to paveica LKP Centrālkomitejas Valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadÄ«tājs un viens no Latvijas Tautas frontes faktiskajiem organizÄ“tājiem Sergejs Dolgopolovs. Pašreiz šo politisko spÄ“ku sauc par sociāldemokrātisko partiju “Saskaņa”.

LÄ«dz ar 4.maija Latvijas Republikas izveidošanu latviešu un nelatviešu politiskie grupÄ“jumi apmainÄ«jās vietām un nu nepielÅ«dzamā objektÄ«vā realitāte kļuva tāda, ka par vadošo kļuva latvieši. Dolgopolovs un “Saskaņa” to ir pieņēmuši, akceptÄ“juši šÄdus spÄ“les noteikumus, pielāgojušies jaunajai realitātei un nu jau vairāku gadu desmitu garumā ļoti cÄ«tÄ«gi strādā, lai vai nu vienādotu politiskās pozÄ«cijas vai arÄ«, lai atkal iegÅ«tu vadošo lomu. Latviešu nacionālkomunistu pÄ“cteči par to kliedz kā aizkauti – “krievi nāk”.

“Saskaņai” tiek pārmests, ka tā ir Latvijas Republikai naidÄ«ga, ka viņi neesot patrioti utt. Tā nav taisnÄ«ba. “Saskaņu” veidojošie spÄ“ki aktÄ«vi piedalÄ«jās šÄ«s valsts izveidošanā un visu šo laiku ar neatlaidÄ«gu savu darbu to ir balstÄ«juši, ko dara joprojām. Faktiski “Saskaņa” ir viens no 4.maija Latvijas Republikas nesošajiem balstiem, bez kura tā nevar pastāvÄ“t. Bez “Saskaņas” vienalga kādā veidolā Latvijas valsts eksistence nav iespÄ“jama.

“Saskaņa” savā lÄ«dzšinÄ“jā darbÄ«bā ir uzrādÄ«jusi lieliskas politiskās akrobātikas iemaņas. Esot sev nelabvÄ“lÄ«gos apstākļos (latviešu virsuzraudzÄ«bā un ar nepārtrauktu latviešu politekonomisko spiedienu), “Saskaņa” ir spÄ“jusi apvienot pietiekami dažādo un stipri pretrunÄ«go krievvalodÄ«go elektorātu, kurš jau vidÄ“jā lÄ«menÄ« rauti raujas latviešiem “dot pretÄ«” pÄ“c pilnas programmas. “Saskaņa” slāpÄ“ šÄ«s tieksmes, ievirza tās dažādās konstruktÄ«vās un ne tikai gultnÄ“s un mÄ“dz pat strikti novÄ“rst šÄdus izlÄ“cienus. “Saskaņa” cÄ«tÄ«gi stāv Latvijas miera sardzÄ“, neskatoties uz to, ka paši latvieši to regulāri izaicina un provocÄ“.

KrievvalodÄ«gie ir dažādi. Ir krievi ar baltkrieviem un ir poļi ar ukraiņiem, kuri arÄ« ir ļoti dažādi. Ir armēņi un ir azerbaidžāņi. Ir dažādi krievvalodÄ«gie ebreji un ebreji vispār. Ir krieviskoti un ir internacionāli latvieši. Tam pāri iet reliÄ£iskais un ideoloÄ£iskais dalÄ«jums. Ir komunisti ar sociālistiem un ir pārliecināti kapitālisti, rietumu dzÄ«vesveida piekritÄ“ji un pat monarhisti. Daudzi mÄ“dz tādā vai citādā mÄ“rā orientÄ“ties uz Krieviju un kādu no tās politiskajiem spÄ“kiem. Ir Krievijas opozicionāri. Un kā lai viņus visus apvieno nelabvÄ“lÄ«gos apstākļos, kad atrodies padotÄ«bas stāvoklÄ« un neesi pilnÄ«gi brÄ«vs savā rÄ«cÄ«bā?! “Saskaņai” tas lielā mÄ“rā ir izdevies.

Vislielāko “Saskaņas” elektorāta apvienošanas darbu ir paveikuši latviešu politiskie spÄ“ki un viņu elektorāts ar savu nepārtraukto naidÄ«gumu. TāpÄ“c “Saskaņai” pret latviešiem nekādu Ä«pašu aÄ£itāciju veikt nevajag, jo to paveic paši latvieši. “Saskaņai” ir tikai jāuztur pārliecÄ«ba, ka viņi ir krievvalodÄ«go interešu aizstāvji un latvieši šai ziņā ar saviem uzbrukumiem “Saskaņai” stipri palÄ«dz. TādÄ“jādi galvenais “Saskaņas” elektorāta konsolidācijas elements ir “pret latviešiem” vai “pret netaisnÄ«go latviešu politiku” (kā kuram labāk patÄ«k).

Bet “Saskaņa” ar to vien neaprobežojās un piedeva savam elektorātu vienojošajam saistelementam ļoti pievilcÄ«gu un konstruktÄ«vu ideoloÄ£isko formu. FormulÄ“jums “pret” savā bÅ«tÄ«bā ir destruktÄ«vs, tāpÄ“c to ir grÅ«ti izmantot konstruktÄ«vos nolÅ«kos, tas ir nepievilcÄ«gs un nestabils. “Saskaņai” izdevās “pret” formulu izteikt konstruktÄ«vā un visiem pievilcÄ«gā izteiksmÄ“. Latvieši ar savu politiku šÄ·eļ un naido, kas arÄ« ir galvenais krievvalodÄ«go neapmierinātÄ«bas iemesls un “pret” noskaņu cÄ“lonis, tāpÄ“c ir jābÅ«t nevis “pret latviešiem”, bet pret šÄdu politiku, kas izteikta pretÄ“jā nozÄ«mÄ“ arÄ« ir saskaņa. “Saskaņa” ir par saskanÄ«gumu, par visu saticÄ«gu lÄ«dzāspastāvÄ“šanu. Tai skaitā arÄ« par latviešiem.

Ar šo gandrÄ«z ideālo ideoloÄ£isko nostāju “Saskaņa” ir pieteikusi pretenzijas uz kārtÄ“jo lomu maiņu (uz vadošo lomu), jo šÄ·elšanās un naidošanās ir plaši izplatÄ«ta starp pašiem latviešiem, kas atstāj ļoti negatÄ«vas sekas gan uz valsti, gan visu sabiedrÄ«bu. TāpÄ“c tas ir tikai laika jautājums, kad latviešu politiÄ·os smagi vÄ«lušies latvieši masveidā sāks atbalstÄ«t ideoloÄ£iski perfektās “Saskaņas” pamatnostādnes, kura tās pÄ“c savas sapratnes un savu iespÄ“ju robežās arÄ« cenšas Ä«stenot (vismaz radÄ«t to Ä«stenošanas šÄ·itumu).

“Saskaņa” uz savu mÄ“rÄ·i iet lÄ“nām, pacietÄ«gi un ļoti uzmanÄ«gi akceptÄ“jot visas puslÄ«dz pamatotās latviešu iegribas. “Saskaņa” ir politiskais spÄ“ks, kurš ik dienas smagi strādā savas ietekmes pakāpeniskai pavairošanai. Šai ziņā “Saskaņa” ir uzskatāma par visuzcÄ«tÄ«gāko Latvijas politisko spÄ“ku, ar kuru konkurÄ“t varbÅ«t vÄ“l varÄ“tu Lemberga izdresÄ“tā “Latvijai un Ventspilij”. No tā savukārt arÄ« izriet augstāks “Saskaņas” profesionālais lÄ«menis.

TomÄ“r “Saskaņai” ir arÄ« bÅ«tiski trÅ«kumi, kuri var bÅ«t nozÄ«mÄ«gi traucÄ“joši tās mÄ“rÄ·u sasniegšanai un kuri pie noteiktiem apstākļiem var kalpot kā “Saskaņas” politiskā kapitāla iznÄ«cināšanas lÄ«dzeklis.

Kā jau tika minÄ“ts, “Saskaņa” atrodas padotÄ«bas stāvoklÄ« nosacÄ«tajam latviešu politiskajam grupÄ“jumam, tādēļ tā savā rÄ«cÄ«bā nav brÄ«va. Tas izpaužas gan kā solÄ«jumu nepildÄ«šana, gan kā sava elektorāta nepietiekama aizstāvÄ“šana vai pat nodošana atsevišÄ·os jautājumos, gan arÄ« kā tādu iniciatÄ«vu atbalstÄ«šana, kuras neatbilst elektorāta interesÄ“m vai uzskatiem. Par to “Saskaņa” tiek daudz un smagi kritizÄ“ta, bet kopumā elektorāts situāciju saprot un to piedod. Sak, pie tā visa ir vainÄ«gi latvieši, kuri visa cita starpā nelaiž “Saskaņu” pie politiskās varas.

Bet ir viena lieta, ko “Saskaņas” elektorāts savai partijai nepiedos. PirmsvÄ“lÄ“šanu laikā publiskajā telpā parādÄ«jās informācija, ka “Saskaņa” ir kā dalÄ«bniece Eiropas homoseksuālistu organizācijā „Rainbow Rose”un ka pašas “Saskaņas” iekšienÄ“ ir kaut kāda tās biedru – homoseksuālistu grupa. “Saskaņa” to Ä«paši nekomentÄ“ja un plašu rezonansi šÄ« informācija neguva. Un pÄ“c bÅ«tÄ«bas nekas ārkārtÄ“js tas iespÄ“jams arÄ« nav, jo kādēļ gan “Saskaņā” nevarÄ“tu bÅ«t biedri – homoseksuālisti un kādēļ viņi nevarÄ“tu ņemt dalÄ«bu attiecÄ«gā Eiropas lÄ«meņa organizācijā, vÄ“l jo vairāk ņemot vÄ“rā to, ka ES tas skaitās ļoti moderni un tas var bÅ«t kā nosacÄ«jums, lai partija taptu uzņemta Eiropas sociāldemokrātisko partiju kopÄ«bā. Viss ir korekti un pragmatiski, bez savu kaišu publiskošanas un lepošanās ar to.

VÄ“l ir liecÄ«bas un cirkulÄ“ baumas, ka galvenie lÄ“muma pieņēmÄ“ji “Saskaņā” nav diez ko tradicionāli. Par to, ka tādam simpātiskam vÄ«rietim kā Ušakovs tik ļoti neiet ar sievietÄ“m, smÄ«kņā jau pietiekami sen un plaši. Tā kā oficiālā lÄ«menÄ« tas netiek komentÄ“ts (neviens no kastes laukā nelien un ar savām kaitÄ“m nelepojas) un netiek dots nopietns pamats tālāk attÄ«stÄ«t šo tÄ“mu, arÄ« pret to elektorāts izturas samÄ“rā iecietÄ«gi.

Bet... Ja gadÄ«jumā “Saskaņas” slÄ“ptie netradicionāļi pārcentÄ«sies ar savu maskÄ“to piespÄ“lÄ“šanu neoliberāļiem viņu antisabiedriskajās destrukcijās vai arÄ« ja “Saskaņa” sāks kaut ko no tā atbalstÄ«t atklāti, tad elektorāts to nepiedos un tā bÅ«s “Saskaņas” politiskā pašnāvÄ«ba. Pietiek ko tādu sākt darÄ«t un drÄ«z vien gandrÄ«z katrs “Saskaņas” vÄ“lÄ“tājs zinās, ka patiesÄ«bā “Saskaņa” ir “pidari” un atbalstu tai vairs nesniegs. Krievi noteiktas lietas nepiedod.

No augstāk minÄ“tā izriet divi secinājumi. Pirmkārt, laikā, kad tradicionālās vÄ“rtÄ«bas un cilvÄ“cÄ«ba ir tik ļoti apdraudÄ“ta, arÄ« ar “Saskaņu” ir jābÅ«t uzmanÄ«giem, jo dēļ tās slÄ“ptajiem netradicionāļiem nevar zināt, kādu faktisko nostāju tā ieņems šajos vitāli svarÄ«gajos jautājumos. Var uzmest, var paslepus piespÄ“lÄ“t neoliberāļiem un, ja sajuks prātā, var sākt to darÄ«t arÄ« atklāti. ŠÄ«s bažas pastiprina “Saskaņas” izvairÄ«šanās no konkrÄ“tas pozÄ«cijas formulÄ“šanas tradicionālo vÄ“rtÄ«bu aizsardzÄ«bas jautājumā, kā arÄ« atsevišÄ·u “Saskaņas” pārstāvju, kuri to aktÄ«vi dara, liktenis. PiemÄ“ram, Irina Cvetkova bija spiesta aiziet no “Saskaņas” un JÅ«lijai Stepaņenko arÄ« neizskatās, ka ietu diez ko viegli. Rodas iespaids, ka “Saskaņā” šÄda pozÄ«cija netiek atbalstÄ«ta neskatoties uz to, ka tāda ir dzelžaina “Saskaņas” elektorāta pārliecÄ«ba. Tas ir vairāk kā dÄ«vaini.

Otrkārt, krievi tomÄ“r nav latvieši un “Saskaņa” nevar atļauties to, ko atļāvās un turpina atļauties “VienotÄ«ba”, tāpÄ“c “Saskaņas” nostāšanās uz atklāti neoliberāla ceļa ir ļoti mazvarbÅ«tiska (bet iespÄ“jama, ja “Saskaņa” kā organizācija sajuks prātā; tā reizÄ“m mÄ“dz notikt), tāpÄ“c, ja kādam gribas formulÄ“t, kurš ir lielāks ļaunums “Saskaņa” vai latviešu neoliberāļi (“Jaunā vienotÄ«ba”, “AttÄ«stÄ«bai/Par!”), tad viennozÄ«mÄ«gi par tādiem ir uzskatāmi latviešu neoliberāļi. “Saskaņa” varbÅ«t var nodarÄ«t noteiktu ļaunumu (bet visdrÄ«zāk to nemaz nedarÄ«s), bet latviešu neoliberāļi jau to dara un ir noskaņoti turpināt un pastiprināt šÄ«s antisabiedriskās destrukcijas.

Otrs nopietns “Saskaņas” trÅ«kums ir tās iesaiste bÄ“rnu tirdzniecÄ«bas caur adopcijas procedÅ«rām shÄ“mās. IespÄ“jams pÄ“c noteiktas publicitātes tas tiek veikts daudz uzmanÄ«gāk un ierobežotākā apjomā, bet visdrÄ«zāk viss turpinās. BÄ“rni ir tā lieta, kas “Saskaņas” elektorātam ir kaut kas svÄ“ts, tāpÄ“c, ja plaši taps zināms par “Saskaņas” mahinācijām šai jomā, tad tas var izraisÄ«t nopietnus elektorālos zudumus.

Bet te “Saskaņai” ir nepietiekams, tomÄ“r kaut kāds attaisnojums. Ne “Saskaņa” izdomāja un izveidoja šÄ«s bÄ“rnu tirdzniecÄ«bas shÄ“mas. To izdarÄ«ja latvieši, starp kuriem var minÄ“t arÄ« leÄ£endāro nacionālkomunisti Ä€riju Iklāvu un vÄ“lāko “VienotÄ«bas” lÄ«deri Solvitu Mellupi (Ä€boltiņu). “Saskaņa” tikai pievienojās šo shÄ“mu izmantošanai un padarÄ«ja tās “godÄ«gākas”. Ja sākotnÄ“ji pārdoti tika pārsvarā krievvalodÄ«gie bÄ“rni, tad lÄ«dz ar “Saskaņas” dalÄ«bu tās sāka izmantot pret visiem bÄ“rniem neatkarÄ«gi no tautÄ«bas. Tas, protams, nav attaisnojums, bet arÄ« vainot tajā tikai “Saskaņu”, paralÄ“li nevainojot visas latviskās partijas (to skaitā arÄ« TB/LNNK), ir netaisnÄ«gi un pÄ“c bÅ«tÄ«bas maldinoši. Ja “Saskaņa” ko tādu atļautos pati uz savu galvu, tā sen jau bÅ«tu samalta miltos.

Kā trešo “Saskaņas” trÅ«kumu var minÄ“t tās organizatorisko pieeju, kura nesaskan ar latvisko mentalitāti. Lielas teritorijas un lielas valstis ir grÅ«ti pārvaldÄ«t. Lai to veiksmÄ«gi darÄ«tu, ir jāspÄ“j pareizi formulÄ“t likumus un jāpanāk to beziebildumu izpilde. ŠÄdu pieeju var nosaukt par likuma diktatÅ«ru un tā vairumam cilvÄ“ku parasti nepatÄ«k, jo likumus nav iespÄ“jams uzrakstÄ«t visiem gadÄ«jumiem, tie mÄ“dz bÅ«t nepilnÄ«gi, tos mÄ“dz ļaunprātÄ«gi izmantot un likumi ir bezpersoniski un attiecÄ«gi arÄ« necilvÄ“cÄ«gi.

Latvieši ir maza zemnieku tauta, kura vÄ“sturiski ir dzÄ«vojusi mazās sabiedrÄ«bās, kuras ir salÄ«dzinoši viegli pārskatāmas. TāpÄ“c latviešiem likums pats par sevi nav svÄ“ts un sabiedrÄ«bā nepastāv nepieciešamÄ«ba ievÄ“rot likumus par katru cenu. Kā jebkuru mazskaitlisku sabiedrÄ«bu pārstāvji, latvieši lietas vispirms skata pÄ“c bÅ«tÄ«bas un tikai pÄ“c tam, ja nepieciešams, pievÄ“ršas tās likumiskai pusei. ŠÄdai pieeja ir gan savas priekšrocÄ«bas, gan trÅ«kumi. Tādā veidā ir iespÄ“jams mÄ«kstināt vai pat lielā mÄ“rā novÄ“rst gan likumu trÅ«kumus, gan to necilvÄ“cisko dabu. Tas ir labi. Tai pat laikā likumu neievÄ“rošana var izvÄ“rsties ļaunprātÄ«gā pieradumā, kurš sasniedzot noteiktus apmÄ“rus, var apdraudÄ“t sabiedrÄ«bas pastāvÄ“šanu. Tāpat šÄda likumu uztvere limitÄ“ sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bu, neļaujot tai izvÄ“rsties plašumā, jo sasniedzot noteiktu skaitlisko apjomu, sabiedriskā regulācija pÄ“c bÅ«tÄ«bas kļūst fiziski neiespÄ“jama.

“Saskaņai” ir raksturÄ«ga izteikta likuma diktatÅ«ras pieeja, kas ir loÄ£iski kaut vai tikai dēļ attiecÄ«gas Krievijas tradÄ«cijas esamÄ«bas. Izmantojot arÄ« šo pieeju “Saskaņas” struktÅ«ras ir konsolidÄ“jušas savu elektorātu, šai procesā pret to reizumis izturoties pat pietiekami nežēlÄ«gi. Un elektorāts to pacieš, jo akceptÄ“ šÄdu pieeju. Tad, lÅ«k, ja “Saskaņa”, iegÅ«stot varu, lÄ«dzÄ«gā kārtā mÄ“Ä£inās pārvaldÄ«t Latviju un tā izturÄ“ties arÄ« pret vairumu latviešu, tad tas var izraisÄ«t pietiekami spÄ“cÄ«gu dabisku pretreakciju, kas var stipri mazināt vai nonivilÄ“t “Saskaņas” ilgi un grÅ«ti sapelnÄ«tos politiskos sasniegumus.

VisnepatÄ«kamākais šai ziņā ir apstāklis, ka nav Ä«sti skaidrs, kāds tad bÅ«tu pareizais organizatoriskais veids, jo no vienas puses “viens likums, viena taisnÄ«ba visiem” un, ja jau pret savÄ“jiem ir likuma diktatÅ«ra, tad kādēļ, lai radÄ«tu kādus Ä«pašus izņēmumus. No otras puses latviešu pieeja arÄ« nez vai ir pārņemama un izmantojama, gan tādēļ, ka “Saskaņai” tā ir sveša, gan tādēļ, ka arÄ« tai ir savi nopietni trÅ«kumi, gan arÄ« tādēļ, ka pašas latviskās partijas to jau ir diskreditÄ“jušas. Tā nu sanāk, ka tikai dēļ šÄ« apsvÄ“ruma “Saskaņas” nonākšana pie varas reāli nekādu saskaņu Latvijai var neatnest un savstarpÄ“jo pāridarÄ«jumu riņķa dancÄ« var tikt uzsākts jauns cikls. Bet iespÄ“jams “Saskaņai” arÄ« šo problÄ“mu izdosies atrisināt vai mazināt ar kāda izsmalcināta politiskās akrobātikas trika palÄ«dzÄ«bu.

Ja apskata “Saskaņas” nonākšanas pie varas perspektÄ«vu, tad ir jāņem vÄ“rā, ka “Saskaņai” šai gadÄ«jumā bÅ«s stipra tieksme visādā veidā atdarÄ«t latviešiem to, ko viņi šos vairāk kā 20 gadus ir darÄ«jušie krievvalodÄ«gajiem. “Saskaņas” vadÄ«ba šos procesus visdrÄ«zāk maksimāli mÄ“Ä£inās bremzÄ“t un ierobežot, jo dēļ tā varas prieki ātri vien var arÄ« beigties, bet tāda tendence bÅ«s un tā visdrÄ«zāk gÅ«s kaut kādu izpaudumu. Latvieši ar savu neapdomÄ«go un netaisnÄ«go izturÄ“šanos ir nospriegojuši atsperi, tāpÄ“c tās izlāde ir neizbÄ“gama.

Kā atsevišÄ·a, bet svarÄ«ga šÄda veida procesu epizode ir jāmin Latvijas izglÄ«tÄ«bas sistÄ“ma. “Krievu laikā” bija latviešu skolas, kur latvieši varÄ“ja mācÄ«ties dzimtajā valodā. Jā, skolu varbÅ«t varÄ“ja bÅ«t vairāk un jā, bija jāmācās viens papildus gads salÄ«dzinājumā ar krievvalodÄ«gajiem. Bet kvalitatÄ«va izglÄ«tÄ«ba dzimtajā valodā bija plaši pieejama.

Latvieši, kļūstot par galvenajiem noteicÄ“jiem Latvijā, sāka darÄ«t to, ko krievi savulaik nedarÄ«ja – viņi sāka iznÄ«cināt krievu skolas. KrievvalodÄ«go bÄ“rni attiecÄ«gi sāka saņemt sliktākas kvalitātes izglÄ«tÄ«bu un nu to ir plānots likvidÄ“t vispār. Visu, arÄ« matemātiku un fiziku, krievvalodÄ«gajiem drÄ«zumā var nākties mācÄ«ties latviski, kas pats par sevi jau samazina to izglÄ«tÄ«bas kvalitāti (bez tam latviešu radÄ«tie mācÄ«bu materiāli visbiežāk ir mazāk kvalitatÄ«vi kā krievu valodas analogi). Tā ir dziļi netaisnÄ«ga un dziļi nelietÄ«ga rÄ«cÄ«ba, ko aktÄ«vi vai ar klusÄ“jošu piekrišanu atbalsta pietiekami liela latviešu daļa. Par to “Saskaņa” var mÄ“Ä£ināt sodÄ«t latviešus.

“Saskaņu” daudz un asi kritizÄ“ par to, ka tā neieņem pietiekami stingru pozÄ«ciju krievu skolu aizstāvÄ«bas jautājumā un ar savu faktisko pasivitāti to pieļauj. Tā tas visdrÄ«zāk ir politiskā lietderÄ«guma dēļ. Šo jautājumu “Saskaņa” tagad neredz kā atrisināt, saskata, ka latvieši veic kārtÄ“jo lielo muļķību, rokot sev kārtÄ“jo bedri, un visdrÄ«zāk plāno to tādā vai savādākā veidā kaut kad nākotnÄ“ “atspÄ“lÄ“t”.

Kā “Saskaņa”, nonākot pie varas, varÄ“tu “atspÄ“lÄ“t” krievu skolas iznÄ«cinošo izglÄ«tÄ«bas reformu? Ja tā pamÄ“Ä£inātu to vienkārši atcelt vai bÅ«tiski mÄ«kstināt, tad visdrÄ«zāk latviešu politiÄ·i sāktu mobilizÄ“t aprobežoto latviešu masas. Tas varÄ“tu arÄ« neizdoties, bet lieku un nevajadzÄ«gu saspÄ«lÄ“jumu gan radÄ«tu. TāpÄ“c izglÄ«tÄ«bas reformu “Saskaņa” visdrÄ«zāk neatcels. Bet tas, ko tā var izdarÄ«t, ir “pilnveidot” šo reformu, papildinot to ar uzstādÄ«jumu, ka katram skolÄ“nam ir jāprot trÄ«s valodas – latviešu, angļu un krievu. To “Saskaņa” jau tagad saka atklāti un tas ir viens no tās pirmsvÄ“lÄ“šanu solÄ«jumiem.

Ko tas nozÄ«mÄ“? To, ka latviešiem nāksies atkal sākt mācÄ«ties krievu valodu un tas ir labi. Tāpat, tas var bÅ«t arguments, lai mÄ«kstinātu krievu skolu latviskošanu, jo krievu valoda tomÄ“r arÄ« ir jāprot. TomÄ“r, ja aprobežotie latvieši sasparosies, viņi var panākt krievu valodas izņemšanu no šÄ« saraksta.

Bet par angļu valodu strÄ«du nebÅ«s. Un, ja angļu valoda tiek noteikta kā obligāti pārvaldāma, tad tas dod iespÄ“ju pieļaut Latvijas augstskolās angļu valodas lietošanu. Tas savukārt nozÄ«mÄ“, ka dažu gadu laikā latvieši lielā mÄ“rā vai pilnÄ«bā var palikt bez augstākās izglÄ«tÄ«bas dzimtajā valodā, jo augstskolām var bÅ«t izdevÄ«gāk pasniegt angliski, nevis latviski (nevajag tulkot materiālus, var pieaicināt vieslektorus un var pārdot savus “pakalpojumus” ārvalstu studentiem). Par šÄda veida augstskolu komercializācijas pieeju “Saskaņas” premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis publiski iestājas jau labu laiku.

Tātad, latvieši likvidÄ“ja augstāko izglÄ«tÄ«bu krievu valodā, bet te, lÅ«dzu, tiek faktiski likvidÄ“ta augstākā izglÄ«tÄ«ba latviešu valodā. Krieviski augstāko izglÄ«tÄ«bu var dabÅ«t Krievijā un studentiem no Latvijas šai ziņā ir nozÄ«mÄ«gas atlaides, bet latviski iegÅ«t augstāko izglÄ«tÄ«bu tad vairs nevarÄ“s. Ar šÄdu pieeju varÄ“s mÄ“Ä£ināt atjaunot arÄ« augstāko izglÄ«tÄ«bu krievu valodā, ja pret to nebÅ«s skaļi iebildumi.

Bet tas vÄ“l nav viss. Viens no krievu skolu likvidÄ“šanas argumentiem ir apsvÄ“rums, ka, mācoties latviski, krievvalodÄ«gie bÄ“rni labāk iemācÄ«šoties latviešu valodu. Tas ir pedagoÄ£iski absurds apgalvojums, bet tāds arguments plaši tiek lietots. Tad krievvalodÄ«gie latviski runāšot “bez akcenta”, kas esot tik labi. Tas, ko aprobežotie latvieši nesaprot, ka šo pašu pieeju var pielietot pret viņiem pašiem un tādā veidā iznÄ«cināt arÄ« latviešu skolas. Ir taču jāiemācās runāt angliski, tāpÄ“c ir lietderÄ«gi sākt mācÄ«ties angliski jau pamatskolā. VÄ“l jo vairāk, ja augstskolās apmācÄ«bas notiek angliski, jo skolai skolÄ“ni ir jāsagatavo augstskolai. Un viss, kā sauc, tā atskan, ko dari citam, to saņem pats.

Krieviem jau tagad ir vienalga kādā svešvalodā mācÄ«ties skolā - latviešu vai angļu (labāk – angļu), pie tam Krievijā krievu skolas paliek un ir iespÄ“jams iegÅ«t apmācÄ«bu materiālus. Anglo – amerikāņu sabiedrotajiem angļu valodas plaša ieviešana ir ļoti patÄ«kama un pret to tie noteikti neiebildÄ«s un iespÄ“ju robežās atbalstÄ«s. Bet latviešiem tā visa rezultātā savu skolu vairs nebÅ«s. Viss. Latvieši iznÄ«cina krievu skolas, tāpÄ“c pretÄ« tie var saņemt latviešu skolu iznÄ«cināšanu pÄ“c tās pašas shÄ“mas, bet ar sabiedrotajiem kā iznÄ«cināšanas lÄ«dzekli.

“Saskaņa” un tās elektorāts pašreiz lÄ«dzinās pelnrušÄ·Ä«tei, kura dienu no dienas smagi strādā, lai nodrošinātu nepateicÄ«gajām latviešu dāmÄ«tÄ“m elegantu dzÄ«vi. Diemžēl dzÄ«ve nav pasaka, un ir liels risks, ka šodienas pelnrušÄ·Ä«te pÄ“c laulÄ«bām ar princi (pÄ“c varas iegÅ«šanas) pārvÄ“rtÄ«sies par ļauno karalieni, kuras saindÄ“tie āboli ir mazākais, ko tā mÄ“Ä£inās nodarÄ«t latviešu sniegbaltÄ«tei. Cerams, ka tā nenotiks, bet tādēļ pašiem latviešiem vajadzÄ“tu beidzot sākt just mÄ“ra sajÅ«tu un pārstāt atbalstÄ«t nelietÄ«go pretkrievu politiku.

4.4. “Zaļo un Zemnieku savienÄ«ba” – mÅ«sdienÄ«ga parodija par vÄ“lÄ«no “Latvijas Komunistisko partiju” ar suicidālām tieksmÄ“m

“Zaļo un Zemnieku savienÄ«ba” (ZZS) ir partiju apvienÄ«ba, kuru veido “Latvijas Zaļā partija”, “Latvijas Zemnieku savienÄ«ba”, “Latvijai un Ventspilij” un nu arÄ« “Liepājas partija”. ZZS ir nozÄ«mÄ«ga elektorālā bāze un ap to ir sapulcÄ“jušÄs latviešu konservatÄ«vo pragmatiÄ·u masas. Šai ziņā ZZS stipri lÄ«dzinās vÄ“lÄ«nai “Latvijas Komunistiskai partijai”, kas nav brÄ«nums, ņemot vÄ“rā lielo bijušo LKP biedru skaitu tās sastāvā un apstākli, ka ZZS lielā mÄ“rā ir divu rajona lÄ«meņa kompartijas funkcionāru mūža darbs – Augusta Brigmaņa un Aivara Lemberga.

PÄ“c PSRS sadalÄ«šanas un Komunistiskās partijas likvidÄ“šanas Brigmanis ar Lembergu nemÄ“tājās no partijas uz partiju, bet uzcÄ«tÄ«gi un pacietÄ«gi kā nu prot sāka veidot savu partiju un guva panākumus, pārspÄ“jot tajā savu agrāko ideoloÄ£isko priekšnieku Gorbunovu. Un tāpÄ“c dabiski partija sanāca tik lÄ«dzÄ«ga LKP, kas arÄ« tik ļoti piesaista konservatÄ«vo vÄ“lÄ“tāju masas, kuras, pašas to neapzinoties, ilgojas pÄ“c padomju laiku noteiktÄ«bas, kārtÄ«bas un stabilitātes. TāpÄ“c ZZS ir pietiekami plašs un reāls tautas atbalsts, ko lÄ«dz šim nav spÄ“jusi bÅ«tiski mazināt nekāda melnā propaganda un tāpÄ“c ZZS ir pastāvÄ«gs pretvalstisko, prettautisko un antikomunistisko spÄ“ku uzbrukuma objekts.

Diemžēl Zaļo un Zemnieku savienÄ«ba sirgst ar lÄ«dzÄ«gu kaiti kā savulaik Latvijas Komunistiskā partija un tās lielākā ienaidniece, kura var to iznÄ«cināt, ir viņa pati. Ap ZZS sapulcÄ“jušies izmanÄ«gie pragmatiÄ·i un mazie “dzÄ«ves saimnieciņi” savā pašapmierinātÄ«bā, pārgudrajā viszinÄ«bā un falšajā pārliecÄ«bā visu “nokārtot”, nemaz lÄ«dz galam neredz un nepamana ne tikai sev iznÄ«cinošas ārÄ“jās izmaiņas, bet arÄ« partijai nāvÄ“jošu iekšpartejisko sabotāžu. Tā rezultātā ZZS ir raksturÄ«gs politiskais neadekvātums, kurš nu jau sāk pāraugt acÄ«mredzamās suicidālās tieksmÄ“s.

Zaļo un Zemnieku savienÄ«bas vÄ“lÄ“tājs ir konservatÄ«vs, kuram nav pieņemamas neoliberālās preteklÄ«bas. TāpÄ“c ZZS, izejot tikai no elektorālā izdevÄ«guma principa, teorÄ“tiski vajadzÄ“tu iestāties par tradicionālām vÄ“rtÄ«bām. Faktiski sanāk savādāk. Vienā no pÄ“dÄ“jo gadu izšÄ·irošajiem atslÄ“gjautājumiem ZZS vadÄ«ba ar Brigmani un Lembergu priekšgalā nodemonstrÄ“ja noziedzÄ«gu tuvredzÄ«bu un pasÄ«vi atbalstÄ«ja “Stambulas konvenciju”, jo tā „nav izdzertas kafijas tases vÄ“rta”. Ja šis jautājums nebÅ«tu izraisÄ«jis plašu sabiedrisko rezonansi un procesā atklāti neiejaukto katoļu arhibÄ«skaps Zbigņevs Stankevičs, tad ZZS pieļautu “Stambulas konvencijas” ratifikāciju un lÄ«dz ar to sevi politiski norakstÄ«tu. Pagaidām nesanāca.

PÄ“c vienas iekšpartejiskās destrukcijas uzreiz sekoja cita. Ik pa laikam ir nepieciešamas dažāda veida reformas un tās mÄ“dz bÅ«t sāpÄ«gas, kādēļ tās daudziem nepatÄ«k, bet ir reformas un ir apzināta vai neapzināta reformÄ“jamās sfÄ“ras traumÄ“šana vai iznÄ«cināšana. Reformas ir jebkura augsti stāvoša diversanta vislabākais piesegs, jo ļauj maz pamanāmi un nesodÄ«ti nodarÄ«t maksimālu kaitÄ“jumu.

Tur bija jābÅ«t Ä«paši neapdāvinātam vadÄ«tājam un/vai Ä«paši ciniskam nelietim, lai pieļautu tādu e-veselÄ«bas ieviešanu, kāda tā tika veikta. Anda ÄŒakša to izdarÄ«ja un Māris Kučinskis to atklāti atbalstÄ«ja. Bet ar to nekas nebeidzās un tā vietā, lai atlaistu vainÄ«gos, publiski to nopeltu un novÄ“rstu kaitÄ“jumu, reforma tika turpināta it kā viss bÅ«tu kārtÄ«bā un nekas dramatisks nebÅ«tu noticis. Un tam sekoja nākamais politiskais noziegums – veselÄ«bas aprÅ«pes atņemšana nozÄ«mÄ«gai iedzÄ«votāju daļai un tāda precedenta radÄ«šana, kas ļauj legāli bez veselÄ«bas aprÅ«pes atstāt vairumu iedzÄ«votāju. Par tādiem “sÄ«kumiem” kā ārsta Ä“tika un Hipokrāta zvÄ“rests nemaz nav vÄ“rts runāt.

Un pÄ“c tā visa ZZS vÄ“l savos reklāmas materiālos nekautrÄ“jas rakstÄ«t “MÄ“s esam veselÄ«ba” un plātÄ«ties ar ÄŒakšas fizionomiju. Tas neveicina ārstu, farmaceitu un zinošÄko pacientu vÄ“lmi balsot par tādiem “saimniekiem”. TāpÄ“c, pat ja šajās vÄ“lÄ“šanās ZZS vÄ“l netiks sodÄ«ta, tad var prognozÄ“t, ka tās ārprāts nerimsies un pārskatāmā nākotnÄ“ tai ar savu neadekvāto rÄ«cÄ«bu tomÄ“r izdosies sevi politiski piebeigt.

Šai ziņā visdÄ«vainākā ir Brigmaņa un Lemberga reakcija, kuri ir pietiekami kompetenti, lai spÄ“tu saprast, kas notiek un kādas tam var bÅ«t sekas. Ja Brigmani kaut kādā mÄ“rā vÄ“l var saprast, jo visam ir sava cena, ir piedāvājumi, no kuriem nevar atteikties un cilvÄ“ki noteiktās situācijās mÄ“dz upurÄ“t arÄ« savu mūža darbu, tad Lemberga tuvredzÄ«ba ir neizprotama, jo gan no ZZS, gan viņa paša politiskās labklājÄ«bas un popularitātes konservatÄ«vo masu vidÅ« ir tieši atkarÄ«ga ne tikai viņa brÄ«vÄ«ba, bet iespÄ“jams arÄ« dzÄ«vÄ«ba.

Plaši tiek apgalvots, ka Lembergs esot zaglis. Tāpat Lembergs tiek parādÄ«ts kā ietekmÄ«ga organizÄ“ta noziedzÄ«ga grupÄ“juma lÄ«deris. VisdrÄ«zāk daudz kas, ko piedÄ“vÄ“ Lembergam, tā arÄ« patiesÄ«bā ir, bet... Vai viņš ir vienÄ«gais un kā vispār viņam vajadzÄ“ja rÄ«koties Komunistiskās partijas kraha apstākļos? Ja Lembergs ir zaglis, tad ne tikai zagļi ir daudzi citi, bet arÄ« daudzas respektablas starptautiskas kompānijas ir zagtu mantu uzpircÄ“ji un Latvijā ir jāveic visas nozagtās mantas konfiskācija. Tā tas arÄ« ir, bet nez vai tie, kuri Lembergu saukā par zagli, vÄ“las šÄda scenārija attÄ«stÄ«bu, jo tad cietumā nokļūtu un bez mantas paliktu arÄ« viņi paši.

Tas, ko Lembergs izdarÄ«ja VentspilÄ« ir puslÄ«dz pieņemams risinājums, ko varÄ“ja izdarÄ«t pārliecināts komunists savas organizācijas kraha apstākļos, – viņš pārrakstÄ«ja uz sevi un kolÄ“Ä£iem visu agrāko sabiedrisko Ä«pašumu un centās mežonÄ«gā kapitālisma apstākļos turpināt pildÄ«t savus pienākumus kā iepriekš. Komunists – miljardieris taču varot izdarÄ«t daudz vairāk nekā pliks un nabags revolucionārs. Markss iespÄ“jams iebilstu un viņam varbÅ«t bÅ«tu taisnÄ«ba, bet cilvÄ“ki to jÅ«t un novÄ“rtÄ“, tāpÄ“c arÄ« sniedz Lembergam savu pasÄ«vo atbalstu, neskatoties uz tā neiedomājami plašo un intensÄ«vo nomelnošanu.

PatÄ«k tas vai nepatÄ«k, bet Lembergs pret paša gribu jau labu laiku vairs nepieder sev. Lembergs ir pārvÄ“rties par latviešu konservatÄ«vo pragmatiÄ·u simbolu, ikonu ap kuru masas pašregulÄ“joši grupÄ“jas, koncentrÄ“ spÄ“kus, mÄ“Ä£ina izdzÄ«vot un uzturÄ“t kārtÄ«bā savu vidi. Un kā šÄds simbols Lembergs no vienas puses ir liela vÄ“rtÄ«ba lielākajai daļai Latvijas iedzÄ«votāju, bet no otras puses tas ir nopietns un nepārvarams traucÄ“klis tiem spÄ“kiem, kuri grib nāvÄ«gi izkropļot un/vai iznÄ«cināt gan Latvijas valsti, gan visu sabiedrÄ«bu. Viņiem iespÄ“jams nav nekas iebilstams pret pašu Lembergu personiski, bet tiem ir kategoriski nepieņemams un traucÄ“jošs Lembergs kā ikona. TāpÄ“c šis simbols ir jāiznÄ«cina, ko vairs nevar izdarÄ«t, neiznÄ«cinot pašu Lembergu personiski.

Nevar visu laiku teikt “zaglis” un neko neizdarÄ«t, jo tas nonivelÄ“ šo teicÄ“ju autoritāti. PÄ“c tam, kad tik liels skaits politiÄ·u, žurnālistu, “ekspertu” un mediju vispār Lembergu ir apsaukuši par zagli, “smagos noziegumos apsÅ«dzÄ“to”, apvainojuši organizÄ“tas noziedzÄ«gas grupas vadÄ«šanā un plaši to izbazÅ«nÄ“juši, viņiem atpakaļ ceļa vairs nav un Lembergs agri vai vÄ“lu kā minimums ir jāieliek cietumā. Ja to neizdara, tad šo teicÄ“ju politiskās iespÄ“jas samazinās vai zÅ«d, bet Lemberga politiskais svars tikai pieņemas spÄ“kā kaut vai tikai tādēļ, ka tas nozÄ«mÄ“, ka apvainotāji ir nespÄ“jnieki, bet Lembergs ir pat ļoti rÄ«cÄ«bspÄ“jÄ«gs politiÄ·is.

Lembergs, iespÄ“jams pašam to lÄ«dz galam neapzinoties, savulaik uzsāka konfrontāciju ar pretinieku, kuram ir nospiedošs pārspÄ“ks. TeorÄ“tiski Lembergs šim spÄ“kam ir puteklÄ«tis, ko tas var jebkurā mirklÄ« samalt miltos. Bet mazs cinÄ«tis gāž lielu vezumu, viens smilšu graudiņš var apstādināt mehāniskā pulksteņa darbÄ«bu un no vienas dzirksteles var izcelties liels ugunsgrÄ“ks. Lembergu ir paglābusi un glābj ne tikai viņa rÄ«cÄ«bā esošie resursi, ne tikai viņa augstā profesionalitāte un ne tikai citi apstākļi, bet pirmkārt viņa popularitāte konservatÄ«vajās tautas masās. Aiz Lemberga oponentiem stāvošie spÄ“ki nebaidās no Lemberga, viņa bagātÄ«bas un ietekmes, kura salÄ«dzinājumā ar viņu pašu, ir niecÄ«ga. Viņi baidās pataisÄ«t Lembergu par latviešu nacionālo mocekli ar kura vārdu uz lÅ«pām un tÄ“lu sirdÄ« latviešu nacionāli – konservatÄ«vās aprindas izmisÄ«gi cÄ«nÄ«sies ar neoliberālo zarazu gadu desmitiem vai pat gadsimtiem ilgi.

Ir daudz veidu kā var atbrÄ«voties no Lemberga, bet sekas tam ir neprognozÄ“jamas, jo Lemberga mocekļa liktenis var pamodināt daudzus pašreiz pašapmierinātÄ«bā snauduļojošos konservatÄ«vos pragmatiÄ·us. Viņi var saprast, ka Lemberga liktenis “zvana par viņiem” un uzsākt aktÄ«vi rÄ«koties. TāpÄ“c, kamÄ“r Lembergs ir populārs, viņš praktiski ir neaizskarams.

TāpÄ“c vairāk kā neizprotama ir Lemberga kā minimums vienaldzÄ«gā pasivitāte jautājumos, kas grauj gan viņa virspartijas, gan paša personisko popularitāti. Ja ārÄ“js spiediens un apliešana ar mÄ“sliem Lemberga tÄ“lam kaitÄ“ maz un pat noteiktā mÄ“rā palÄ«dz, tad personiski pats Lembergs ar savu nodevÄ«go rÄ«cÄ«bu to var iznÄ«cināt pietiekami ātri. Izskatās, ka tas pašreiz arÄ« notiek. Ja tas tā turpināsies, konservatÄ«vās masas novÄ“rsÄ«sies no ZZS, Lembergs zaudÄ“s politisko ietekmi, pÄ“c kā ar viņu varÄ“s darÄ«t visu, kas ienāk prātā. Labākajā šÄ« scenārija attÄ«stÄ«bas gadÄ«jumā Lembergu tikai ieliks cietumā, bet sliktākajā gadÄ«jumā “saniknotā tauta” izrÄ“Ä·ināsies ar Lembergu lÄ«dzÄ«gi kā ar Kadafi, kurš arÄ« izmisÄ«gi centās visādi atpirkties no nelabvēļiem un bija pārliecināts, ka viņam tas ir izdevies.

Viens no galvenajiem Lemberga iekšpolitiskajiem pretiniekiem ilgu laiku bija ŠÄ·Ä“le un “Valmieras grupÄ“jums”. ŠÄ«s pretrunas šÄ·ietami it kā izliekas pierimušas, iespÄ“jams arÄ« dēļ plaši iztiražētās “cīņas ar oligarhiem”, kur abus konkurentus vienādā mÄ“rā dedzināja uz sārta. TomÄ“r ir indikācijas, kuras liecina, ka abu grupu palieku konfrontācija turpinās un ZZS suicidālā politika iespÄ“jams ir viena no tās izpausmÄ“m.

Par komunistu noziegumiem kādu vajadzÄ“ja sodÄ«t un viens vainÄ«gais tika atrasts – AlfrÄ“ds Rubiks. Tagad vajag atrast vismaz vienu grÄ“kāzi, kuru sodÄ«t par 4.maija Latvijas Republikā pastrādāto politisko noziegumu katastrofālajām sekām. VainÄ«gie jau ir nominÄ“ti – oligarhi, tagad atliek tikai vienu no viņiem sodÄ«t. BrÄ«vprātÄ«go uz upura lomu nav, tāpÄ“c pārÄ“jiem oligarhiem var tikt piedāvāta sekojoša loÄ£ika – vai nu jÅ«s vai nu viņš. Sentimentālu muļķu nav. TāpÄ“c pilnÄ«gi iespÄ“jams, ka bijusÄ« “Tautas partijas” sabiedrotā “Liepājas partija” (sena Ventspils konkurente) un bijušie “Tautas partijas” biedri un neformālie atbalstÄ«tāji, kuri ir sastājušies ZZS, to pamazām no iekšienes iznÄ«cina. Pagaidām izskatās, ka tas pietiekami veiksmÄ«gi izdodas.

ZZS politiskais krahs konservatÄ«vajam Latvijas sabiedrÄ«bas vairākumam radÄ«s katastrofālas sekas. Pirmkārt, tā ietvaros neoliberāļi ieviesÄ«s daļu no savām preteklÄ«bām. Otrkārt, vajadzÄ“s atkal iziet grÅ«to un reizÄ“m sāpÄ«go jaunas konservatÄ«vas organizācijas veidošanas un spÄ“ku konsolidācijas procesu, kura veiksmÄ«gums nebÅ«t nav garantÄ“ts. Katastrofas vienmÄ“r dod arÄ« lielas iespÄ“jas, bet to neizmantošanas gadÄ«jumā var iestāties arÄ« nāve, tāpÄ“c visiem bÅ«tu labāk, ja ZZS tomÄ“r attaptos un pārstātu zāģēt zaru, uz kura paši sēž.

4.5. “Latvijas ReÄ£ionu apvienÄ«ba”

Ja nepieciešams pāris vārdos noraksturot “Latvijas ReÄ£ionu apvienÄ«bu” (LRA), tad to ir grÅ«ti izdarÄ«t. Tajā nav nekā unikāla, tai pat laikā tā vismaz pagaidām ir vÄ“rā ņemams politiskais spÄ“ks. LRA ir konservatÄ«va partija, kuras personālsastāvs neradÄ«tu pārāk daudz jautājumu, ja pÄ“dÄ“jā mirklÄ« tā pie sevis neuzņemtu un pirmajos numuros neieliktu staiguli SmiltÄ“nu.

LRA pÄ“c nosaukuma ir reÄ£ionu partija, bet faktiski šÄds nosaukums ir maldinošs, jo tajā nesastāv visas reÄ£ionu partijas, kuras ir pārstāvÄ“tas arÄ« citās apvienÄ«bās un sarakstos. TāpÄ“c LRA ideoloÄ£iski ir “nekāda partija”, kurai tas lÄ«dz šim nav traucÄ“jis gÅ«t elektorālus panākumus.

Ja LRA apskata iekšpolitiskās konjunktÅ«ras kontekstā, tad no vienas puses LRA var bÅ«t kā viena “drumstala”, caur kuru kāds spÄ“ks mazliet sevi cenšas ievirzÄ«t Saeimā, bet no otras puses tā ir kā nozÄ«mÄ«gs “balsu atņēmÄ“js” pārÄ“jām konservatÄ«vām partijām.

4.6. “Latvijas Krievu savienÄ«ba”

“Latvijas Krievu savienÄ«ba” (LKS) ir savā ziņā unikāla partija. No vienas puses tā atbilst vairākām sÄ«kpartijas pazÄ«mÄ“m, ko apliecina tās neesamÄ«ba pašreizÄ“jā Saeimā un pietiekami zemā priekšvÄ“lÄ“šanu reklāmas kampaņas organizatoriskā kapacitāte. No otras puses LKS ir vienÄ«gā “Saskaņas” konkurente krievvalodÄ«go auditorijā un tā ir partija, pret kuru reālas represÄ«vas metodes sāka izmantot LR DrošÄ«bas policija. Pret sÄ«kpartijām šÄdi vÄ“rsties nav nepieciešamÄ«ba, jo tām nav stabilas elektorālas bāzes, bet LKS tā ir, ar teorÄ“tisku iespÄ“ju to izaudzÄ“t lÄ«dz vairākiem desmitiem procentu.

AtšÄ·irÄ«bā no “Saskaņas”, kura tradicionālo vÄ“rtÄ«bu sakarā lavierÄ“ un žonglierÄ“, lai tikai nepaustu kādu konkrÄ“tu nostāju, LKS tieši un atklāti stāv uz konservatÄ«vām pozÄ«cijām.

LKS galvenais politiskais virziens ir krievu pamattiesÄ«bu aizsardzÄ«ba, ko tā konsekventi cenšas Ä«stenot. Tā ietvaros LKS strikti iestājās pret krievu skolu likvidāciju, sākot organizÄ“t vairākus mÄ«tiņus, par ko arÄ« tika savdabÄ«gi “brÄ«dināta” ar vairāku aktÄ«vistu aizturÄ“šanu. Tā kā “Saskaņa” šai jautājumā izrādÄ«ja gandrÄ«z pilnÄ«gu pasivitāti, bet šÄ« “reforma” izsauca plašu neapmierinātÄ«bu, tad, iespÄ“jams, nozÄ«mÄ«ga daļa krievvalodÄ«go var nobalsot par LKS pat bez Ä«pašas aÄ£itācijas. Tiesa gan, nav izslÄ“gts, ka šÄdas sekas mÄ“Ä£inās novÄ“rst vai minimizÄ“t vÄ“lÄ“šanu rezultātu korekcijā, jo daudziem “Saskaņa” var šÄ·ist daudz Ä“rtāka un pieņemamāka par LKS.

4.7. “Jaunā konservatÄ«vā partija” – neoliberāļu politprojekts konservatÄ«vo vÄ“lÄ“tāju balsu iegÅ«šanai

“Jaunā konservatÄ«vā partija” (JKP) no vienas puses ir klasisks politprojekts (biznesa projekts), bet no otras puses tā ir neoliberāļu izveidota māņpartija konservatÄ«vā elektorāta balsu iegÅ«šanai (ideāli, ja izdodas pārvarÄ“t procentu barjeru) un to atņemšanai citiem konkurentiem. Tās politiskā nozÄ«me ir samazināt konservatÄ«vo partiju vietu skaitu, lai jaunajā Saeimā kopā ar neoliberālajām partijām (“Jaunā vienotÄ«ba”, “AttÄ«stÄ«bai/Par!” u.c. varbÅ«t) varÄ“tu izveidot valdošo neoliberālo vairākumu.

JKP kodolu veido bijušie tiesÄ«bsargājošo iestāžu darbinieki Jānis Bordāns (prokuratÅ«ra, Tieslietu ministrs), Juris Jurašs (bijušais KNAB OperatÄ«vo izstrāžu nodaļas vadÄ«tājs) un Juta StrÄ«Ä·e (bijusÄ« KNAB vadÄ«tāja). Partijā, saskaņā ar dažu neapmierināto pausto, valda hierarhiska un izteikti autoritāra kārtÄ«ba.

StrÄ«Ä·i KNAB vadÄ«tājas amatā iecÄ“la bijušais “Jaunā laika” lÄ«deris un tagad viens no “AttÄ«stÄ«bai/Par!” neafišÄ“tajiem lÄ«deriem Einārs Repše. Tāpat StrÄ«Ä·e ir citas odiozas “AttÄ«stÄ«bai/Par!” kandidātes Ilzes Viņķeles draudzene. Papildus tam jāņem vÄ“rā, ka KNAB StrÄ«Ä·es laikā bija politiski angažēta institÅ«cija, kura nodarbojās pārsvarā ar “politiski nepareizo” korupciju, “politiski pareizo” ignorÄ“jot (tiesa gan pÄ“cstrÄ«Ä·es laikā KNAB praktiski nekādu sasniegumu nav).

Tāpat ir jāzin, ka korupcijas apkarošana ir klasiska ASV metode, kuru tā plaši izmanto, lai savā ietekmÄ“ esošajās valstÄ«s cÄ«nÄ«tos ar sev nevÄ“lamajiem politiskajiem spÄ“kiem.

Visbeidzot, “Jaunais laiks”, “Jaunā vienotÄ«ba”, “Jaunā konservatÄ«vā partija”, jaunais vienalga kas. Izskatās, ka vienam režisoram patÄ«k vecas staigules apsaukt par jaunām nevainÄ«bām.

4.8. “No sirds Latvijai”

“No sirds Latvijai” (NSL) ir viena cilvÄ“ka (IngÅ«nas Sudrabas) partija, kurai nav nekādas elektorālās bāzes un kura, pÄ“c visa spriežot, atrodas pārtapšanas par sÄ«kpartiju vai likvidācijas priekšvakarā.

Bijušai Valsts kontroles vadÄ«tājai IngÅ«nai Sudrabai bija liela sabiedriskā autoritāte, kas pirms 12.Saeimas vÄ“lÄ“šanām ļāva tai cerÄ“t uz nozÄ«mÄ«giem sasniegumiem. Saeimā partija tika ievÄ“lÄ“ta un strādāja salÄ«dzinoši uzcÄ«tÄ«gi. Partija atradās opozÄ«cijā un ne ar kādiem nesmukumiem neizcÄ“lās.

Un tad nāca t.s. “oligarhu sarunas”, kas kļuva par iemeslu intensÄ«vai Sudrabas imidža graušanai presÄ“, kam sekoja gandrÄ«z visu vadošo tās partijas dalÄ«bnieku (izņemot pašu Sudrabu) pāriešana uz citām partijām. LÄ«dz ar to partijas perspektÄ«vas pašreiz izskatās vairāk nekā bÄ“dÄ«gas.

4.9. KPV LV – profesionāli izveidota primitÄ«vu stulbeņu partija

KPV LV ir unikāla un savā ziņā arÄ« inovatÄ«va partija. No vienas puses tās publiskais tÄ“ls un retorika neļauj to dÄ“vÄ“t nekā savādāk kā par debÄ«liÄ·u partiju, no otras puses ir jāatzÄ«st, ka pati partija, tās materiāli, tÄ“ls un politiskās akcijas ir ļoti pārdomātas un augsti profesionālas. Ja vismaigākais vārds kā raksturot KPV LV lÄ«deri Artusu Kaimiņu ir stulbenis, tad to nekādā gadÄ«jumā nevar teikt par partijas labā strādājošajiem intelektuāļiem.

VÄ“l ŠekspÄ«rs apgalvoja, ka visa dzÄ«ve ir viens vienÄ«gs teātris. Angļu tradÄ«cijā teātris ir ļoti cieši saistÄ«ts ar politiku. LÄ«dz šim katram politiÄ·im panākumu gÅ«šanai noteiktā mÄ“rā vajadzÄ“ja bÅ«t arÄ« aktierim. PÄ“dÄ“jā laikā šÄ« tendence ir stipri mainÄ«jusies un nu aktieri ikdienas realitātes šovos sāk spÄ“lÄ“t politiÄ·u lomas. Žirinovskis Krievijā ir pirmkārt ļoti labs “šovmens” un tikai pÄ“c tam intelektuālis un politiÄ·is. Donalds Tramps ir pieredzÄ“jis un nopelniem bagāts “šovmens”. Un arÄ« Latvijas publika ir aplaimota ar aktieri, kurš pa Ä«stam spÄ“lÄ“ politiÄ·i.

ŠÄda politikas “šovizācija”, par ko jau labu laiku brÄ«dina eksperti, ir kā sekas nozÄ«mÄ«gas daļas vÄ“lÄ“tāju intereses zudumam par politiku. Tas tā ir ne tikai dēļ politiÄ·u nepārtrauktās maldināšanas, solÄ«jumu nepildÄ«šanas un melošanas, bet arÄ« tādēļ, ka arvien vairāk rodas vÄ“lÄ“tāju, kuru intelektuālās spÄ“jas ir pārāk zemas, lai spÄ“tu uztvert vismaz kaut kādu politinformācijas minimumu. Ir saradušies pārāk daudz stulbeņu un viņiem ir nepieciešams savam lÄ«menim atbilstošs šovs. Un tas tiem arÄ« tiek piedāvāts.

ŠÄ·iet, Artuss Kaimiņš šai lomai tika izvÄ“lÄ“ts tādēļ, ka viņš savā bÅ«tÄ«bā atbilst mÄ“rÄ·auditorijai. Viņam nekas daudz pat nav jāspÄ“lÄ“, pietiek tikai bÅ«t pašam sev. Un, kā redzams, panākumi ir. Tātad režisora izvÄ“le bija pareiza.

Kā bÅ«tiska KPV LV iezÄ«me vÄ“l jāmin apstāklis, ka tajā gandrÄ«z nav “bijušo”. Tā ir acÄ«mredzama un pietiekami labi noformÄ“ta uzsvara likšana uz protesta balsojumu pret visu politisko sistÄ“mu. Sak, tie politiÄ·i visiem ir apnikuši un atkal “nav par ko balsot”, tāpÄ“c izvÄ“le ir - KPV LV.

Izsakot visu cieņu KPV LV organizatoru augstajai profesionalitātei, tomēr jānorāda, ka tās atbalstītāju procents samērā precīzi parāda primitīvu stulbeņu īpatsvaru Latvijā.