Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Atkl 2:1-5 “Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas tur septiņas zvaigznes savā labajā rokā un kas staigā starp septiņiem zelta gaismekļiem: es zinu tavus darbus un tavus pÅ«liņus, un tavu izturÄ«bu, un to, ka tu nespÄ“j paciest ļaunos un pārbaudi tos, kas uzdodas par apustuļiem, bet nav tādi, jo tu pieÄ·er viņus melos. Tev ir pacietÄ«ba, tu daudz esi cietis mana vārda dēļ un neesi paguris. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mÄ«lestÄ«bu. Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grÄ“kus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies. Bet, ja ne, es nākšu un nogrÅ«dÄ«šu tavu gaismekli – ja tu neatgriezÄ«sies.”

Vispirms daži vārdi angļu mÄ“lÄ“. Ladies and gentlemen, I congratulate you most cordially with the 99th anniversary of the Republic of Latvia! Relationships with your countries are precious to Latvia and we are glad and honoured to celebrate togeter with you. I really hoped to provide the text of my sermon in English and offer my sincere apologies for not being able to do so. I hope however, that this will be a joyful day for you and for all people of Latvia – as says the first line of our National Anthem – Dievs svÄ“tÄ« Latviju, God bless Latvia. We wish the same also for you and your people.

Un tagad latviski. Godātā svÄ“tku draudze, klātesošie, televÄ«zijas skatÄ«tāji un radio klausÄ«tāji, sveicināsim un apsveiksim cits citu Latvijas valsts gadadienā! ŠÄ« gan ir nedaudz savāda gadadiena. Tā ir, un tās it kā nav. Latvijas Republikai paliek 99 gadi, taču visapkārt redz simboliku ar skaitli 100. Visas acis raugās uz simtgadi, un 99 šÄ·iet tikai starpstacija, kur sagatavoties Ä«stajiem svÄ“tkiem. VarbÅ«t labi, ka tā, jo varam bez steigas un bez dekorācijām padomāt, kādi esam simtgades priekšvakarā? Kā mums tai sagatavoties? Ko Latvijai dāvināsim lielajā jubilejā?

Jā, kādi esam? Vai 99 un 100 gados Latvija ir veca vai jauna? To nevar nolasÄ«t svÄ“tku simbolikā. 99 vai 100 ir tikai cipars. Vecums un jaunÄ«ba ir cilvÄ“ku domās un sirdÄ«s. Kāda Latvija mājo mÅ«su domās un sirdÄ«s? Veca vai jauna? Kā to atšÄ·irt?

Kāds latviešu karavÄ«rs, kurš nu jau mūžībā, reiz teica tā: “Kad es biju jauns, es piedalÄ«jos 1. pasaules karā un BrÄ«vÄ«bas cīņās. Gāju sÄ«vās kaujās, nāve bija visapkārt, bet man bija pārliecÄ«ba, ka es izdzÄ«vošu. Tagad man ir 90 gadu. Visapkārt ir miers, un man arÄ« ir sajÅ«ta, ka es izdzÄ«vošu, bet es zinu, ka neizdzÄ«vošu.”

LÅ«k, atšÄ·irÄ«ba starp jaunÄ«bu un vecumu – pārliecÄ«ba, ka dzÄ«vošu un apziņa, ka neizdzÄ«vošu. Kāda ir Latvija 99 gados, gaidot savu simtgadi – jauna vai veca? Ar pārliecÄ«bu “Es dzÄ«vošu un nemiršu!” vai ar apziņu, ka nedzÄ«vošu vis?

Viena lieta, kas pieder tikai jaunībai, ir pirmā mīlestība. Tā pati, par kuru Atklāsmes grāmatā runā Cilvēka Dēls, Pirmais un Pēdējais, un Dzīvais. Viss, kas Latvijai pieder, ir radīts pirmajā mīlestībā, un Latvija pati ir izcīnīta pirmās mīlestības karstumā. Pirmās mīlestības iedvesmā jaunekļi un vīri gāja cīņā, tauta stājās Baltijas ceļā un cēla barikādes, veidoja un atjaunoja savu valsti.

Pirmās mÄ«lestÄ«bas kvÄ“lÄ“ Latvijas tauta ar latviešiem kodolā ir paveikusi neticami daudz. Tikai vienai no desmit tautām ir bijis pa spÄ“kam vispār iegÅ«t savu valsti. Un vÄ“l joprojām, kad skaistie un talantÄ«gie Latvijas cilvÄ“ki ar pirmās mÄ«lestÄ«bas sparu Ä·eras pie darba, tad Latvija uzmirdz – gan zinātnÄ“, gan uzņēmÄ“jdarbÄ«bā, gan kultÅ«rā, gan sportā gan daudzās citās jomās. Mums ir uz ko varÄ“tu atskatÄ«ties un teikt – es redzu tavus darbus un tavus pÅ«liņus. Taču draudzei Efesā Kristus saka: man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mÄ«lestÄ«bu.

Daudzi Latvijas iedzÄ«votāji šodien saka, mÄ“s esam pievÄ«lušies – vai varbÅ«t domu precÄ«zāk izteiks neliterārais vārds “aplauzušies” savā pirmajā mÄ«lestÄ«bā, jo tā ir tikusi atmesta un pārdota. Kā tas notika? Kad tas notika?

Jāņa Dombura un Antras Cilinskas dokumentālā filma “4. maija republika” cenšas izsekot norisÄ“m politikā, biznesā un to savstarpÄ“jā mijiedarbÄ«bā. NeatkarÄ«bas atjaunošanas gaitā iezÄ«mÄ“jas kāds lÅ«zuma punkts – kad cīņa par brÄ«vÄ«bu Latvijai pārtop cīņā par varu un naudu sev. Tas arÄ« bija brÄ«dis, kad Latvijas valsts vairs netika veidota pirmajā mÄ«lestÄ«bā. “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mÄ«lestÄ«bu”

AtcerÄ“simies jaunÄ«bu, cik briesmÄ«gi bija pievilties pirmajā, tÄ«rajā un naivajā mÄ«lestÄ«bā! VarbÅ«t jutāmies uz mūžu vÄ«lušies visās sievietÄ“s, vai visos vÄ«riešos un mÄ«lestÄ«bā vispār. Ne mazāk traumatisks ir pirmās mÄ«lestÄ«bas zaudÄ“jums savas valsts veidošanā. Liels solis pretÄ« vecumam. No tās pašas dokumentālās filmas faktiski ir secināms, ka Latvijas tautu no atmodas laika sapņa par to, kāda bÅ«s brÄ«vā Latvija, šÄ·ir astoņi prihvatizÄ“ti miljardi. Vairāk, nekā pasaulÄ“ iedzÄ«votāju.

Taču vislielākais zaudÄ“jums ir bijis nevis nauda, bet cilvÄ“ku cerÄ«bas, viņu iespÄ“jas dzÄ«vÄ“ un uzticÄ«ba savai valstij. Tas Latvijai ir maksājis visdārgāko – daudzus simtus zaudÄ“tu dvÄ“seļu, kuras ir papildinājušas latviešu rindas svešumā.

Gribas cerÄ“t, ka lÄ«dz ar privatizācijas procesa beigām mežonÄ«gaā kapitālisma tikumi ir palikuši pagātnÄ“. Ja ne, tad Latvija turpina tuvoties vecumam. Latvijas valsts var izdzÄ«vot bez daudz kā, bet ne bez iedzÄ«votājiem, sevišÄ·i latviešiem.

Diemžēl notikušo pagriezt atpakaļ nav iespÄ“jams. Var pat teikt Lutera vārdiem - tikai tādā rÅ«gtā nozÄ«mÄ“ – te nu mÄ“s stāvam un citādi nevaram. Ko iesāksim tālāk? Kā gaidÄ«sim Latvijas simtgadi? Ko tai dāvināsim?

Latvija šogad atzÄ«mÄ“ 99 gadus. Latvijas evaņģēliski luteriskā BaznÄ«ca šogad atzÄ«mÄ“ 495 gadus. KristÄ«gā baznÄ«ca ir vairāk nekā divus tÅ«kstošus gadu veca. Kā vecākā māsa tā var ar Latviju dalÄ«ties pieredzÄ“ un ne jau tādēļ, ka pati vÄ“stures gaitā bÅ«tu bijusi nevainojama. DrÄ«zāk tādēļ, ka nav bijusi nevainojama un ir piedzÄ«vojusi to, kas jādara.

Šogad pasaule atzÄ«mÄ“ Reformācijas piecsimtgadi. Pirms piecsimt gadiem baznÄ«cas dzÄ«vÄ“ bija pienācis laiks, kad tā bija atmetusi pirmo mÄ«lestÄ«bu un pārāk iepinusies cīņās par varu un naudu. Tas izraisÄ«ja Reformāciju, kas deva grÅ«dienu jaunai attÄ«stÄ«bai ne tikai reliÄ£ijas jomā, bet visur – izglÄ«tÄ«bā, zinātnÄ“, mākslā, mÅ«zikā, politikā, tautsaimniecÄ«bā un, un, un… Tā tas bija tādēļ, ka reformācija bija pavÄ“rsiens cilvÄ“ku domāšanā. Pārmaiņas visās dzÄ«ves jomās sākās ar pārmaiņām cilvÄ“ku apziņā. Pieredze, kurā baznÄ«ca var ar Latviju dalÄ«ties ir tā, ka viss sākas no cilvÄ“ka prāta un sirds sakārtošanas. Ja gribam, lai kaut kas mainās, ir jāsāk ar to.

Nesen Latvijas sabiedrÄ«bā izraisÄ«jās diskusija par to, vai ir pareizi, ka skolās obligātajā literatÅ«rā jaunatnei tiek likti priekšÄ tādi jÅ«tÄ«gi, trausli un savā ziņā vārgi literārie varoņi kā Cibiņš, atraitnes dÄ“ls vai dullais Dauka. Diskusija par to vairāk ievirzÄ«jās aizrādÄ«jumos, ka skolās vairs nav tādas obligātās literatÅ«ras, taču jautājums vienalga ir interesants – kādi varoņi ar savu priekšzÄ«mi mÅ«s iedvesmo?

Nesen par Ä«sti iedvesmojošu personÄ«bu kļuva viens no latviešu sportistiem – Mairis Briedis. Viņa uzvaras daudziem lika justies pacilātiem un priecÄ«giem. Taču es to šodien nepieminÄ“tu, ja tur nebÅ«tu bijis kas vairāk. Esmu redzÄ“jis, kā bokseri pÄ“c čempiona jostas iegÅ«šanas sauc mikrofonā – es valdu pār planÄ“tu! Mairis turpretÄ« teica – mÄ“s to izdarÄ«jām! Tā ir Latvijas uzvara.

Tas ir tiešÄm ievÄ“rÄ«bas cienÄ«gi, ka savā zvaigžņu stundā latvieša pirmā doma bija nevis par iegÅ«to slavu un naudu, bet par Latviju. “Es to darÄ«ju Latvijas dēļ, lai pierādÄ«tu, ka latvieši ir ne tikai dziedātāju un dejotāju tauta, bet cÄ«nÄ«tāju tauta!”, Mairis teica. Ar viņa muti runāja pirmā mÄ«lestÄ«ba.

Es nevaru pat iedomāties, cik daudz darba jāiegulda un sviedru jāizlej, lai kļūtu par pasaules čempionu, taču Mairis Briedis paveica kaut ko vÄ“l grÅ«tāku – viņš apgāza uzskatu, ka tauta ienÄ«st miljonārus. Nevaru iedomāties, ka ziņas par izcÄ«nÄ«to, lielo naudas balvu kāds uztvÄ“ra ar dusmām vai rÅ«gtumu. Domāju, ka visi novÄ“l Mairim jaunas uzvaras un vÄ“l lielākas balvas. Tas rāda svarÄ«gu patiesÄ«bu – tauta mÄ«l un atbalsta savus miljonārus, kuri par tādiem kļuvuši smagā darbā, ar sviedriem un asinÄ«m un, galvenais, ar vÄ“lÄ“šanos caur pašu panākumiem iedvesmot tautu un likt tai noticÄ“t savām spÄ“jām.

Kaut vairāk bÅ«tu tādu pirmās mÄ«lestÄ«bas cÄ«nÄ«tāju, kas, paši tiecoties pÄ“c izcilÄ«bas, gribÄ“tu parādÄ«t, ka Latvijā dzÄ«vo izcilu cÄ«nÄ«tāju, uzņēmÄ“ju, valstsvÄ«ru, zinātnieku, skolotāju, amatnieku, zemkopju un jÅ«rasbraucÄ“ju tauta. MÅ«su čempiona priekšzÄ«mei vajadzÄ“tu daudziem bÅ«t par klikšÄ·i galvā un par pavÄ“rsienu domāšanā.

Taču ne mazāk zīmīgi bija tas, ka uzvara, kuru Mairis veltīja Latvijai, daudziem deva iemeslu izklaigāties par to, kā viņiem kauns par Latvijas valsti un cik ļoti viņiem tā riebjas. Jo, lūk, lai cīņu noskatītos, bija drusku jāpapūlas un jāsamaksā 10 eiro par telekanāla abonementu. Nu kā te lai cilvēks neienīst Latviju?!

Cik krasi var atšÄ·irties cilvÄ“ku izturÄ“šanās viena un tā paša notikuma dēļ. Viens dodas cīņā, lai pagodinātu Latviju un iedvesmotu savu tautu. Otrs viņa uzvaru un jebkuru citu ieganstu izmanto, lai Latvijas valsti noniecinātu un no tās atteiktos. Vieni lej sviedrus un pÅ«las, lai Latviju celtu. Citi runā par tās nožēlojamo eksistenci un apsola neraudāt tās bÄ“rÄ“s. Un visi taču no latviešu mātÄ“m dzimuši. Visi ir redzÄ“juši tos pašus Latvijas laukus un dzÄ«vo tajā pašÄ 4. maija republikā ar tās sasniegumiem, neveiksmÄ“m un pagātnes ievainojumiem.

Ar pirmā veida latviešiem Latvijai ir nākotne. Ar otra veida latviešiem nav nākotnes. Ar vieniem Latvija savos simt gados ir jauna, ar otriem – veca un norietoša.

Runa nav par to, ka nebÅ«tu notikušas nejÄ“dzÄ«bas un pat noziegumi. Runa ir par to, ka Latvijas valsts ir mÅ«su, latviešu Noasa šÄ·irsts, kurā patverties no nogrimšanas pasaules okeānos. NebÅ«s nacionālas Latvijas valsts, drÄ«zi vien nebÅ«s arÄ« latviešu. Aizmest Latvijas valsti prom sarÅ«gtinājumā, pat ja pamatotā sarÅ«gtinājumā, nozÄ«mÄ“ aizmest savu tautu, valodu un visu, kas latviešiem ir bijis dārgs. Šai apziņai vajadzÄ“tu disciplinÄ“t mÅ«su rÄ«cÄ«bu nākotnÄ“.

Kā lai gatavojamies Latvijas simtgadei? Ko lai tai dāvinām lielajos svÄ“tkos. Tam noteikti vajadzÄ“tu bÅ«t kaut kam latviskam, vai ne? Taču varbÅ«t mÄ“s varÄ“tu bÅ«t globalizÄ“ti un dāvināt Kin-cu-ku-ori? Kas tas tāds? Kincukuori jeb kincugi ir japāņu vārds, kas nozÄ«mÄ“ – salabot ar zeltu. Kad saplÄ«st kāds trauks, lauskas lÅ«zuma vietās savieno ar zeltu vai sudrabu, un trauks ne tikai ir vesels, bet pat skaistāks nekā iepriekš. ŠÄ« mākslas veida filozofija ir nevis noslÄ“pt lÅ«zuma faktu, bet padarÄ«t to par priekšmeta vÄ“sturi, kura ceļ tā vÄ“rtÄ«bu.

Ar mÅ«su dzÄ«vi var notikt tāpat kā ar trauku, kad pakrÄ«tot tā saplÄ«st lauskās. Taču, ja spÄ“jam piecelties un to salabot ar zeltu vai sudrabu, ar jaunu dzÄ«ves pieredzi un iegÅ«tām atziņām, ar jaunām izvÄ“lÄ“m un citādu rÄ«cÄ«bu – tad tā var bÅ«t skaistāka un vÄ“rtÄ«gāka nekā pirms tam.

Atmodas laika sapnis par to, kādu celsim brÄ«vo Latviju, šis nākotnes cerÄ«bu trauks ir bijis nomests zemÄ“ un, kaut arÄ« pārspÄ«lÄ“ tie, kuri teic, ka tas ir lauskās, taču ieplaisājis tas ir gan. Kur ņemsim zeltu un sudrabu, ar ko to salabot? Kristus vÄ“stÄ«ja Efesas draudzei: “Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grÄ“kus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies.”

Latvija savu 99 gadadienu sagaida Reformācijas piecsimtgades jubilejas gadā. Reformācija arÄ« bija Kincukuori. Re-formācija. SākotnÄ“jās formas atdošana kaut kam deformÄ“tam. Izklausās tieši pÄ“c tā, kas mums šodien vajadzÄ«gs. ZÄ«mÄ«gi, ka šis nozÄ«mÄ«gais vÄ“stures notikums, kurš izmainÄ«ja civilizācijas gaitu, sākās ar viena cilvÄ“ka, Mārtiņa Lutera ļoti personÄ«gu un neviltotu jautājumu: “Kā es stāvÄ“šu Dieva priekšÄ?”

Ceļu no šÄ« brīža uz Latvijas simtgadi arÄ« vajadzÄ“tu mÄ“rot ar to pašu jautājumu. “Kā es stāvÄ“šu Dieva priekšÄ?” Visiem reiz tur bÅ«s jāstāv un Dievs jautās kā reiz jautāja Kainam: “Ko Tu esi darÄ«jis?”. Kā es stāvÄ“šu Dieva priekšÄ, kurš zina visu un ir dzirdÄ“jis ne tikai RÄ«dzenes sarunas, bet visas sarunas? Dievam nebÅ«s nekādu šaubu par to, cik autentisks ir tas, ko viņš ir redzÄ“jis un dzirdÄ“jis. Par to ir jānodreb lÄ«dz dvÄ“seles dziļumiem.

Kristus saka “Atceries, no kā tu esi atkrities un nožēlo grÄ“kus!” Zelts, ar kuru salabot Atmodas cerÄ«bu trauku vispirms ir savas vainas apzināšanās un grÄ“ku nožēla. Turklāt grÄ“knožēla nav kas tāds, kur ar pirkstu rāda uz citiem. To, ja vajadzÄ«gs, lai dara tiesÄ«bsargājošÄs iestādes un lai nevelk garumā. Bet grÄ“ki katram jāapzinās savÄ“jie. BÄ«skapam savi un politiÄ·im savi, ierÄ“dnim savi un uzņēmÄ“jam savi. ArÄ« t.s. parastajam cilvÄ“kam savÄ“jie. Kā grÄ“ksÅ«dzes lÅ«gšanā – man par tiem ir no sirds žēl un gauži sāp. Tas ir tāds svarÄ«gs iekšÄ“js pagrieziens, bez kura nesākas atlabšana. Dievam un savai tautai es izlÅ«dzos piedošanu par to, ko esmu darÄ«jis ļauni un aplam. To Kristus nosauc kā pirmo.

GrÄ“knožēla nav formāls akts vai vienkārši lÅ«gšanas noskaitÄ«šana. GrÄ“knožēla ir dziļa un sāpÄ«ga savu grÄ“cÄ«go motÄ«vu apzināšanās un palÅ«košanās uz tiem ar Dieva acÄ«m. Tam seko ierasto, bet aplamo rÄ«cÄ«bas modeļu mainÄ«šana. DzÄ«ves izlabošana. Atgriešanās. Apustulis Pāvils raksta tiem pašiem efesiešiem:

Atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko;

Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godÄ«gu iztiku ar savu roku darbu, lai bÅ«tu ko dot tam, kas ir trÅ«kumā;

No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas;

Katrs rÅ«gtums, ātrsirdÄ«ba, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātÄ«ba lai ir tālu no jums.

Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.

Pāvils to saka tik vienkāršiem vārdiem, ka nav kur izlocÄ«ties. Es tos lasu nevis jums priekšÄ, bet kopā ar jums. Tā nav pamācÄ«ba no kanceles augstumiem, bet visiem kopā darāms uzdevums.

“Dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies!” Atgriezies pie pirmās mÄ«lestÄ«bas. Tā Dieva acÄ«s ir vislabākā un vajadzÄ«gākā gatavošanās Latvijas simtgadei. Zelts un sudrabs, ar ko izlabot plÄ«sumus Latvijas nākotnes traukā.

Pāvils Efesiešus arÄ« brÄ«dina: “Nedodiet vietu velnam!” Kā reiz teica mācÄ«tājs Roberts Feldmanis: “Velnam visnoderÄ«gākie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Viedi vārdi! AtcerÄ“simies tos: “Velnam visnoderÄ«gākie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Nedodiet vietu velnam – velns nav tā saistviela, ar kuru trauks top vesels un vÄ“rtÄ«gs.

Kā jums šÄ·iet, vai nav tā, ka vietas došana velnam, nepretojoties ļaunajam, izpaužas arÄ« prom braukšanas noskaņojumā? Es nerunāju par grÅ«tām situācijām, kur kādam jādodas peļņā uz citām zemÄ“m, lai nomaksātu parādus un varÄ“tu atgriezties dzimtenÄ“. Taču par aizbraukšanu no Latvijas uz neatgriešanos mÄ“dz runāt kā par personÄ«go veiksmes stāstu, nevis ar skumjām, bet ar vieglumu un un pat ar bravÅ«ru kā par kaut ko stilÄ«gu. MÄ“dz teikt, ka Latvijā nav nākotnes un nekas jau tāpat nemainÄ«sies. Latvijā paliekot tikai zaudÄ“tāji. Ar viņu muti runā Latvijas sakāve un beigas.

TomÄ“r dzÄ«vÄ“ un Ä«paši jau demokrātijā ir tā, ka sakāve iestājas tikai tad, kad zaudÄ“jošÄ puse to pieņem. Vai tiešÄm pirms doties uz lidostu nevar mÄ“Ä£ināt ko citu? ApgÅ«t kādu Latvijā vajadzÄ«gu arodu? Doties politikā un Ä«stenot to gudro un taisnÄ«go valsts pārvaldi? Kaut vai iziet ielās, protestÄ“jot pret ļauno un atbalstot labo? VarbÅ«t skan augsti, taču, ja tu spraud augstu mÄ“rÄ·i un tajā netrāpi, tā nav tik liela nelaime kā tad, ja tu spraud sev zemus mÄ“rÄ·us un tajos trāpi. Klusā un spÄ«tÄ«gā aizbraukšana, neko nesakot un nedarot? SpÄ«ts nav zelts, un sarÅ«gtinājums nav sudrabs, nedz arÄ« labi padomdevÄ“ji, dzÄ«ves ceļu meklÄ“jot.

No otras puses, dot vietu velnam var arÄ«, sarÅ«gtinājumu un spÄ«tu vairojot ar savu attieksmi. Stāsta, ka trakajos deviņdesmitajos kāds reketieris esot gribÄ“jis legalizÄ“t savu biznesu un nopicis govju fermu. Sākumā visi smÄ«nÄ“juši, taču izslaukums esot bijis neticami labs. Kad nu apkārtÄ“jie zemnieki vaicājuši, kā viņam tas izdodas, viņš paskaidrojis – es katru rÄ«tu ieeju pie tām govÄ«m un saku: “Nu, gotiņas, ko šodien dosim? Pienu? Vai gaļu?” Un gotiņas dara, ko spÄ“j.

Taču tā ir anekdote un gaidÄ«t panākumus pÄ“c tādas formulas bÅ«tu anekdotiski. DzÄ«vÄ“ tādos apstākļos govis ātri noveco un mirst. Ja valsts tāpat attiecas pret saviem uzņēmÄ“jiem, ja uzņēmÄ“ji tā attiecas pret saviem strādniekiem, ja latvieši tā attiecas cits pret citu un pret citiem, tad vairojas sarÅ«gtinājums un spÄ«tÄ«ba, un Latvija noveco. Dauzi latvieši Īrijā man teica, ka aizbrauca no Latvijas ne tik daudz trÅ«kuma vai bezdarba dēļ kā sarÅ«gtinājumā par piedzÄ«voto attieksmi. Risinājums daudzām nopietnām Latvijas problÄ“mām bÅ«tu rodams pat bez budžeta pozÄ«cijām. Ko tas maksā – mainÄ«t attieksmi? Tas ir lÄ“mums ko pieņem ar sirdi un prātu. Kristus teica: “Es jums dodu jaunu bausli – mÄ«liet cits citu! Kā es esmu mÄ«lÄ“jis jÅ«s, tā arÄ« jÅ«s mÄ«liet cits citu.” Tā mums vajadzÄ“tu gatavoties Latvijas simtgadei.

Regeja dziesminiekam Bobam Mārlejam ir dziesma:

Tu saki, ka mīli lietu, bet, kad tas līst, tu atver lietussargu,

Tu saki, ka mīli sauli, bet, kad tā spīd, tu meklē ēnu,

Tu saki, ka mīli vēju, bet, kad tas nāk, tu aizver logu.

Tādēļ es baidos, kad tu saki, ka mīli mani.

ŠÄ« dziesmiņa varÄ“tu mÅ«s pavadÄ«t ceļā uz simtgadi. Kā jÅ«tas Latvija, kad, svÄ“tkiem nākot, mÄ“s sakām, ka to mÄ«lam? Kā mÄ«lÄ“t arÄ« tādu Latviju, kurā viss nav ideāli, kur lietus mÄ“rcÄ“, saule apsvilina un vÄ“jš izdrebina? MÄ«lÄ“t Latviju ar pirmo mÄ«lestÄ«bu – nemeklÄ“jot zelta lietussargu par 8 miljardiem, nebÄ“got Ä“nu ekonomikas Ä“nā un neaizverot logu no otras puses?

Citam Latvija ir svarÄ«ga, lai bÅ«tu uz kurieni reizi gadā aizbraukt. Cits to mÄ«l kā vietu, kur strādāt un realizÄ“t sevi, kur iekārtot Ä£imenes ligzdu un audzināt bÄ“rnus. Cits stājas zemessardzÄ“ un ir gatavs par Latviju atdot dzÄ«vÄ«bu. Katrs pÄ“c sava mÄ“ra ceļam no tā, kas mums ir – zeltu, sudrabu, koku, sienu vai salmus. Galvenais, lai pamats mÅ«s vienotu Latvijai. Lai patiešÄm vienotu. Ir par maz, ka mÄ“s dzÄ«vojam vienās robežās. Nepietiek pat arÄ« ar to, ka visi vairāk vai mazāk saprotam latviešu valodu. VajadzÄ«gs kas vairāk. Ir vajadzÄ«ga Ä«sta, bÅ«tiska kopÄ«ba.

Vistas, kuras pÄ“c austrumnieku modes nÄ“sā sasietas kopā aiz kājām ir savienotas, bet ne vienotas. KamÄ“r Latvijas sabiedrÄ«bā faktiski lÄ«dzās pastāv divas kopienas ar ļoti atšÄ·irÄ«gu vÄ“stures uztveri un Ä£eopolitisko ievirzi, tā atgādina tādas savienotas vistas. Tās varbÅ«t vaino viena otru un knābj viena otrai, padarot vÄ“l neÄ“rtāku jau tā visai bezperspektÄ«vo stāvokli. LaimÄ«ga nav ne viena, ne otra, taču kādam citam gan ir Ä“rti tās ņemt un nÄ“sāt apkārt pÄ“c sava prāta un nolÅ«kiem. Gatavojoties Latvijas simtgadei, vajadzÄ“tu nākt pie apjÄ“gas, ka šÄds stāvoklis ir bez izredzÄ“m abām pusÄ“m. Izeja no tā nebÅ«s atrodama ne Latgales autonomijā, ne skolu autonomijā, bet kopÄ«gā savas valsts celtniecÄ«bas darbā uz kopÄ«ga pamata, lÅ«kojoties vienā virzienā, atmetot katru sarÅ«gtinājumu, spÄ«tÄ«bu un ļaunvÄ“lÄ«bu. Starp citu, arÄ« lielajai un sāpÄ«gajai nepilsoņu problÄ“mai risinājums ir atrodams ar vienu sirds un prāta lÄ“mumu – kļūt par Latvijas pilsoņiem.

Kristus baznÄ«ca arÄ« šeit var ar jaunāko māsu Latviju dalÄ«ties pieredzÄ“. Ne tādēļ, ka ir bijusi nevainojama, bet drÄ«zāk tādēļ, ka pati gadu simtus ir bijusi sašÄ·elta un meklÄ“jusi ceļu uz vienotÄ«bu. Ekumeniskajā procesā baznÄ«ca ir sapratusi, ka kristiešu vienotÄ«bai citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir JÄ“zus Kristus.

Dziļāk to izprast palÄ«dz Dieva atklāsmes patiesÄ«ba, ka baznÄ«ca nav kaut kāda reliÄ£iska organizācija, bet Kristus inkarnācijas turpinājums. BaznÄ«ca ir Kristus Ä·ermenis, kurā viņš mÅ«su dienās dzÄ«vo zemes virsÅ«. Pats lielākais svÄ“tums baznÄ«cai ir svÄ“tā vakarÄ“diena sakraments, kurā cilvÄ“ki saņem Kristus miesu un asinis. Aizejot no dievgalda katrs nes sevÄ« gabaliņu Kristus, kurš dod viņiem uzdevumu – salieciet no šiem gabaliņiem mani kopā vienā Ä·ermenÄ«, vienā BaznÄ«cā. Tas dziļi un bÅ«tiski attÄ“lo baznÄ«cas vienotÄ«bas procesa bÅ«tÄ«bu un jÄ“gu. Uzceliet no sevis pašiem kā no dzÄ«viem akmeņiem garÄ«gu namu!

LÄ«dzÄ«gi tas ir ar Latvijas uzcelšanu. Katram, kas to grib darÄ«t, ir jānes sevÄ« gabaliņš ideālās Latvijas. Tās, kura dzimst no pirmās mÄ«lestÄ«bas, bez lietussargiem un saulessargiem. Latviešu valsts, kurā visu tautÄ«bu pilsoņi var justies kā savÄ“jie. Demokrātiska valsts, kas seko patiesajām Eiropas vÄ“rtÄ«bām – brÄ«vÄ«ba, brālÄ«ba, vienlÄ«dzÄ«ba. TicÄ«ba, cerÄ«ba, mÄ«lestÄ«ba. No sevis pašiem uzcelt sev valsti uz kopÄ«ga pamata.

Ja baznÄ«cas gadÄ«jumā, Sv. Pāvila vārdiem runājot, citu pamatu neviens nevar likt kā JÄ“zu Kristu, tad par Latviju es uzdrošinos teikt – labāku pamatu tai neviens nevar likt kā JÄ“zu Kristu. Tas jau ir likts iepriekšÄ“jās paaudzÄ“s. Kas nejÅ«tas saistÄ«ts ar baznÄ«cu, kam nepatÄ«t kristÄ«gās dogmas – raugieties uz JÄ“zus Kristus personu! Viņš patiesi ir ideālais varonis, no kā iedvesmoties un kam lÄ«dzināties. CÄ«nÄ«tājs, kurš izlÄ“ja savus sviedrus un asinis, lai atbrÄ«votu cilvÄ“ci no nāves un ļaunuma varas. Dieva svÄ“tais, kura dzÄ«vÄ“ un personā varam ieraudzÄ«t Dieva laipno un tÄ“višÄ·o sirdi.

Kā teica profesors Harijs Tumans, kultÅ«ra pastāv tikai tik ilgi, kamÄ“r tai ir ideāls, kuram tā kalpo. Eiropai un Latvijai tāds ir bijis Kristus. AugošÄ saskarÄ“ ar islāma civilizāciju, mums nāksies atcerÄ“ties, kas mÄ“s esam, vai arÄ« norietÄ“t un atbrÄ«vot vietu. Patiesi lāča pakalpojumu savai tautai un valstij izdara tie, kuri nupat, Latvijas simtgades priekšvakarā, ir nodomājuši vÄ“l vairāk izskaust no izglÄ«tÄ«bas satura iespÄ“ju iepazÄ«t Kristus personu. MÄ“rÄ·tiecÄ«gi bÅ«t taisni radÄ«t lielākas iespÄ“jas viņu saskatÄ«t skaidrāk, iemÄ«lÄ“t pilnÄ«gāk un viņam sekot tuvāk.

Lasot medijos savu svÄ“tku uzrunu atstāstus, man bieži ir bijis jāsaviebjas par virsrakstiem – arhibÄ«skaps aicina uz šo vai aicina uz to… Parasti jau es necenšos aicināt, bet drÄ«zāk rosināt apdomāt dzÄ«vi Dieva vārda gaismā. Taču šoreiz, gatavojoties Latvijas simtgadei, es tiešÄm gribÄ“tu aicināt – aicināt uz valsts sagrābšanu. Uz tādu valsts sagrābšanu, kas ir radikāli pretÄ“ja valsts nozagšanai. Uz tādu valsts sagrābšanu, kā EmÄ«la Dārziņa dziesmā: “Pie tÄ“vu zemes dārgās Ä·eries klāt, To turi ciet ar visu savu sirdi.” Kā BÄ«beles stāstā par JÄ“kabu, kurš teica – es tevi neatlaidÄ«šu, iekāms tu mani nesvÄ“tÄ«si.” Jo Latvijas valsts ir mÅ«su dārgā iespÄ“ja, bez kuras arÄ« Latvijas zeme nekad nevar bÅ«t mÅ«su. Nekādos apstākļos mÄ“s nedrÄ«kstam savu valsti atdot un atmest, bet visos apstākļos mums jācenšas kaut sviedriem un asinÄ«m izveidot labāko no tā, kas mums ir dots. Šodien mums taču ir dots daudz vairāk, nekā bija mÅ«su vectÄ“viem un vecvectÄ“viem pÄ“c 1. pasaules kara vai arÄ« 1991. gadā, atjaunojot Latvijas neatkarÄ«bu pÄ“c izraušanās no ļaunās impÄ“rijas Ä·etnām. Ķersimies tad klāt pie dārgās tÄ“vu zemes un posÄ«sim to simtgadei – jaunu, vitālu un skaistu. Ar Dieva palÄ«gu – Ä€men!

* sprediķis valsts svētkos Rīgas Domā

Novērtē šo rakstu:

0
0