Latvistikas politiskÄ seja un etnopolitoloÄ£ija
Arturs PriedÄ«tis · 03.02.2019. · Komentāri (0)Šis teksts ir veltÄ«ts latviešu tautas mentalitÄtes vienotÄ«bai ar politiku. MentalitÄte, demogrÄfija un kultÅ«ra ir trÄ«s pÄ«lÄri, uz kuriem balstÄs burtiski viss cilvÄ“ku gaitÄs. ArÄ« tautas politika nevar izvairÄ«ties no šo pÄ«lÄru determinisma; proti, latviešu politikas likumsakarÄ«go saistÄ«bu un cÄ“lonisko nosacÄ«tÄ«bu ar minÄ“tajiem trim pÄ«lÄriem. DotÄs esejas centrÄ ir tautas mentalitÄtes ietekme uz politiku. Bet vispirms tiek pastÄstÄ«ts par etnopolitoloÄ£iju – jaunu zinÄtnisko disciplÄ«nu. TÄ LatvijÄ pagaidÄm ir sveša.
Tautas politikas un tautas mentalitÄtes vienotÄ«ba ir vienmÄ“r pastÄvÄ“jusi. TaÄu ne vienmÄ“r šÄ« vienotÄ«ba tika fiksÄ“ta, akcentÄ“ta un novÄ“rtÄ“ta, lai mÄcÄ«tos un saprÄtÄ«gi koriģētu turpmÄko darbÄ«bu. Latviešu tautas mentalitÄtes vienotÄ«ba ar latviešu tautas politisko dzÄ«vi lÄ«dz šim nav bijusi analÄ«tiskÄs domas priekšmets. Tagad pievÄ“rsties šai vienotÄ«bai rosina ne tikai jaunÄkie notikumi Latvijas RepublikÄ, bet arÄ« jaunÄ zinÄtniskÄ disciplÄ«na – etnopolitoloÄ£ija. TÄs pirmie panÄkumi var lieliski palÄ«dzÄ“t apgÅ«t latviešu tautas mentalitÄtes ietekmi uz latviešu tautas politisko praksi.
EtnopolitoloÄ£ija ir jauna zinÄtniskÄ disciplÄ«na. Par tÄs sÄkumu uzskata publikÄcijas par etnopolitiku. Tiek nosauktas divas amerikÄņu zinÄtnieku publikÄcijas XX gadsimta otrajÄ pusÄ“. VÄ“sturiski pirmÄ publikÄcija bija Rietumos slavenÄ kapitÄlisma kritiÄ·a Maikla Parenti (Michael Parenti, 1933) 1967.gadÄ kÄdÄ periodiskajÄ izdevumÄ ievietotais raksts „Etnopolitika un etniskÄs identifikÄcijas dzÄ«votspÄ“ja”. OtrÄ publikÄcija bija vÄ“sturnieka Džozefa Rotšilda (Joseph Rothschild, 1931-2000) monogrÄfija „Ethnopolitics: A Conceptual Framework”. GrÄmatu 1981.gadÄ Å…ujorkÄ izdeva Kolumbijas universitÄtes apgÄds. Dž.Rotšilds bija minÄ“tÄs universitÄtes profesors.
EtnopolitoloÄ£ijÄ atzÄ«st Maikla Parenti viedokli par jaunÄs zinÄtniskÄs disciplÄ«nas priekšmetu. Viņa ieskatÄ etnopolitoloÄ£ija pÄ“ta etnosa mentalitÄtes un etnosa kultÅ«ras, etnosa sociÄlÄs struktÅ«ras un tajÄ ietilpstošo etnisko grupu statusa un specifikas ietekmi uz politiku, kÄ arÄ« šÄ«s politikas atbalsošanos attiecÄ«gÄ etnosa (tautas) dzÄ«vÄ“. TÄdÄ“jÄdi pret etnopolitoloÄ£ijas priekšmetu izturas kÄ pret tipisku kultÅ«ras elementu, ņemot vÄ“rÄ bumeranga principu; proti, cilvÄ“ki izdomÄ jaunu kultÅ«ras elementu un pÄ“c tam jaunais kultÅ«ras elements kÄ bumerangs atgriežas pie saviem „metÄ“jiem” un sÄk viņus izmainÄ«t. ŠajÄ gadÄ«jumÄ jaunais kultÅ«ras elements ir etnopolitika. Vispirms etnosa mentalitÄte nosaka etnopolitiku. PÄ“c tam praktiski realizÄ“tÄ etnopolitika sÄk koriģēt etnosa mentalitÄti.
EtnopolitoloÄ£ijas empÄ«riskÄ bÄze ir pasaules valstu etnopolitika – politisko parÄdÄ«bu un procesu etniskÄ determinÄ“tÄ«ba un etniskais ietÄ“rps. Citiem vÄrdiem sakot, etniski psiholoÄ£iskÄ faktora funkcionÄ“šana tautu politiskajÄ dzÄ«vÄ“. EtnopolitoloÄ£ijas misija ir zinÄtniski analizÄ“t doto empÄ«risko bÄzi un par to izstrÄdÄt teorÄ“tiskÄs zinÄšanas dažÄdu likumsakarÄ«bu, teoriju, koncepciju, hipotēžu formÄ.
KÄ liecina jaunÄs zinÄtniskÄs disciplÄ«nas nosaukums, runa ir par diviem komponentiem – etnosu un politiku, un to pÄrstÄvniecÄ«bu zinÄtnÄ“. No vienas puses zinÄtniskÄs uzmanÄ«bas centrÄ ir etnoss (tauta), bet no otras puses zinÄtniskÄs uzmanÄ«bas centrÄ ir politika. RespektÄ«vi, politisko fenomenu (valsts institÅ«tu, politiskÄs varas, politiskÄs elites, politiskÄs ideoloÄ£ijas) Ä£eneratÄ«vÄ saistÄ«ba ar etnosu – tÄ politiskÄs mobilizÄcijas spÄ“jÄm, politikas nacionÄlo specifiku, pilsoniskÄs sabiedrÄ«bas darbÄ«bu, sociuma politisko apziņu un politisko uzvedÄ«bu, ļaužu iespÄ“ju iesaistÄ«ties politiskajos procesos. Etnosu pÄrstÄv etnoloÄ£ija. Politiku pÄrstÄv politoloÄ£ija.
Starp etnoloÄ£iju un politoloÄ£iju etnopolitoloÄ£ijÄ ir noteikta hierarhija. PrimÄrÄ ir politoloÄ£ija. EtnopolitoloÄ£ijÄ tÄ nav „tÄ«ra” politoloÄ£ija, bet etniski tonÄ“ta politoloÄ£ija. TÄtad etnopolitoloÄ£ijÄ tiekamies ar etniskuma caurvÄ«tu politoloÄ£iju, uz kuru jaunajÄ zinÄtniskajÄ disciplÄ«nÄ gulstas vislielÄkÄ slodze. EtnopolitoloÄ£ijÄ etniskais figurÄ“ kÄ politiskais resurss un atspoguļojas kÄ etniskuma politizÄcijas rezultÄts.
Rietumos jaunÄ zinÄtniskÄ disciplÄ«na nesastapÄs ar pretestÄ«bu. XX gadsimta nogalÄ“ universitÄtÄ“s sÄka lasÄ«t lekciju kursus etnopolitoloÄ£ijÄ, publicÄ“ja rakstus, grÄmatas. PÄ“c PSRS sabrukuma etnopolitoloÄ£ija strauji nostiprinÄjÄs arÄ« Krievijas augstÄkajÄ izglÄ«tÄ«bÄ. Izdotas vairÄkas mÄcÄ«bu grÄmatas. To autori ir pazÄ«stami speciÄlisti etnoloÄ£ijÄ, etnosocioloÄ£ijÄ, etnopsiholoÄ£ijÄ. Visu zinošajÄ „Google” ievadot latviešu valodÄ vÄrdu „etnopolitoloÄ£ija”, tiek norÄdÄ«ta tikai viena publikÄcija portÄlÄ „Pietiek” 2014.gada 17.janvÄrÄ«. TÄ ir eseja „MentalitÄtes valsts eksÄmens”. TajÄ etnopolitoloÄ£ija tiek nosaukta kopÄ ar citÄm zinÄtnes disciplÄ«nÄm, kuras pievÄ“ršas tautu mentalitÄtei.
EtnopolitoloÄ£ijas kognitÄ«vo saturu nosaka tik tikko minÄ“tie divi komponenti – etnoss un politika. ZinÄtniskajÄ pÄ“tniecÄ«bÄ analÄ«tiski ir jÄapskata gan etnoss (tauta), gan politika.
PiemÄ“ram, etnosa analÄ«tikÄ ir jÄņem vÄ“rÄ materiÄls, kas koncentrÄ“jas tautas kolektÄ«vajÄ apziÅ†Ä - prÄtÄ, jÅ«tÄs, gribÄ, raksturÄ, temperamentÄ, kÄ arÄ« tautas sociÄlÄs dzÄ«ves notikumos, jo tas viss ir konkrÄ“tas formas tautas mentalitÄtes emanÄcijai (izstarošanai) etnopolitikÄ, kad tautas talantÄ«gums pÄrvÄ“ršas savdabÄ«gÄ Ä£enialitÄtÄ“, nodrošinot psiholoÄ£isko komfortu saskarsmÄ“ ar citiem etnosiem. Diemžēl mÄ“dz bÅ«t arÄ« nelabs tautas talantÄ«gums, vÄ“loties pakļaut citus etnosus.
Etnoss un etniskais ir galvenÄs kategorijas etnoloÄ£ijÄ, kuras zinÄtniskÄ pieredze ir jÄizmanto etnopolitoloÄ£ijÄ. Par etnosu dÄ“vÄ“ tautu, cilšu apvienÄ«bu, etnisko grupu, kurai piemÄ«t kopÄ«ba. JÄ“dzieni „etnoss” un „tauta” ir sinonÄ«mi. TÄpÄ“c šajÄ tekstÄ pÄ“c vÄrda „etnoss” iekavÄs tiek norÄdÄ«ts vÄrds „tauta”.
Par etnisko sauc etnosa kultÅ«ras atšÄ·irÄ«bu komplektu. TajÄ ietilpst gan paša etnosa fiksÄ“tÄs un akceptÄ“tÄs atšÄ·irÄ«bas, gan citu etnosu fiksÄ“tÄs atšÄ·irÄ«bas. Paša etnosa akceptÄ“tÄs atšÄ·irÄ«bas ir etnosa pašapziņas pamatÄ. Uz etnosa pašapziņu var atsaukties arÄ« citu etnosu fiksÄ“tÄs atšÄ·irÄ«bas, kuru objektÄ«vo pamatotÄ«bu atzÄ«st attiecÄ«gais etnoss.
Etnosa atšÄ·irÄ«bas mÄ“dz bÅ«t visdažÄdÄkÄs. ZinÄtne nav definÄ“jusi etnosa atšÄ·irÄ«bu kanonisko komplektu. TradicionÄli tajÄ iekļauj tÄdas atšÄ·irÄ«bas kÄ izcelsme, vÄ“sturiskÄ atmiņa, Ä£eogrÄfiskÄ teritorija, valoda, antropoloÄ£iskais tips, reliÄ£iskie uzskati, materiÄlÄs kultÅ«ras elementi. TradicionÄli iekļauj arÄ« mentalitÄtes iezÄ«mes – etnopolitoloÄ£ijai aktuÄlu materiÄlu.
VienlÄ«dzÄ«bas zÄ«mi var likt starp etnisko atšÄ·irÄ«bu komplektu un to, ko mÅ«sdienÄs pieņemts dÄ“vÄ“t par etnisko identitÄti vai kultÅ«ras identitÄti. Abos gadÄ«jumos runa ir par vienu un to pašu; proti, etnosa sevišÄ·umu, savdabÄ«gumu un Ä«patnÄ«bu kopumu, ar ko konkrÄ“tÄ tauta atšÄ·iras no pÄrÄ“jÄm tautÄm.
PÄ“cpadomju gados latviešu etniskÄs identitÄtes noskaidrošana kļuva akadÄ“miskÄ mode. Uz jautÄjumiem „Kas ir latviešiem centrÄlais identitÄtes elements? Kas ir tÄ lieta vai doma, par kuru mÄ“s stÄvam un krÄ«tam? Un vai ir vispÄr kaut kas, kas latviešiem kÄ tautai ir svarÄ«gi?” centÄs atbildÄ“t daudzi augstskolu pasniedzÄ“ji un zinÄtnisko iestÄžu lÄ«dzstrÄdnieki. Tas ir noderÄ«gs materiÄls etnopolitoloÄ£ijai.
Tiesa, latviešu etniskÄs identitÄtes noskaidrošanu nÄkas turpinÄt. TurklÄt nÄkas turpinÄt stingri zinÄtniskÄ veidÄ. DaudzÄs lÄ«dzšinÄ“jÄs publikÄcijÄs par latviešu etnisko identitÄti prevalÄ“ atklÄts šarlatÄnisms. PiemÄ“ram, smieklÄ«gi ir akcentÄ“t tÄdas latviskuma identitÄtes pazÄ«mes kÄ „latvieši kÄ dziedÄtÄjtauta”, „latvieši kÄ zemnieku tauta”, „latvieši kÄ intelektuÄla nÄcija”. Pats par sevi ir saprotams, ka šajÄs identitÄtÄ“s nekÄ oriÄ£inÄla nav uz cilvÄ“ces fona. IdentitÄte „latvieši kÄ intelektuÄla nÄcija” ir ne tikai ļoti smieklÄ«ga, bet apliecina arÄ« neprasmi pareizi lietot jÄ“dzienu „nÄcija”. SanÄk, ka latvieši no citÄm tautÄm atšÄ·iras ar intelekta (prÄta) esamÄ«bu!?
EtnopolitoloÄ£iju pamatÄ interesÄ“ etnisko atšÄ·irÄ«bu atspoguļošanÄs politikÄ. Tas var notikt visdažÄdÄkajos aspektos. PiemÄ“ram, etniskais un politiskÄ apziņa, etniskais un nacionÄlÄ neatkarÄ«ba, etniskais un valstiskums, etniskais un vara, etniskais un demokrÄtija, etniskais un politiskÄ brÄ«vÄ«ba, etniskais un etniskÄs minoritÄtes, etniskais un etnopolitiskie koncepti (asimilÄcija, integrÄcija, multikulturÄlisms, genocÄ«ds), etniskais un globalizÄcija.
Latviešu tautas mentalitÄte (etnopolitoloÄ£iski intriģējošÄkais segments) ļoti uzskatÄmi un ar daudziem konkrÄ“tiem piemÄ“riem atsedzÄs aizvadÄ«tajos 30 gados. Tam bija dedzÄ«gs iegansts. PÄ“c PSRS sabrukuma latviešu tauta vaigu vaigÄ saskÄrÄs ar nopietnu eksÄmenu. TÄds eksÄmens bija tautas pÄrbaudÄ«jums ar brÄ«vÄ«bu, varu un naudu. PSRS sabrukuma rezultÄtÄ latviešu tautai atkal (tÄpat kÄ pÄ“c I Pasaules kara) tika dota iespÄ“ja dibinÄt nacionÄli suverÄ“nu valsti. Latviešiem radÄs izdevÄ«ba valdÄ«t pašiem un savu dzÄ«vi iekÄrtot saskaÅ†Ä ar savu attieksmi pret brÄ«vÄ«bu, varu un naudu.
Dotais pÄrbaudÄ«juma formÄts ir plaši sastopams cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“. TÄdu pÄrbaudÄ«jumu faktiski ir izturÄ“jusi ikviena tauta, dibinot savu valsti. RezultÄti ir bijuši atšÄ·irÄ«gi, sÄkot ar tautas valstiskÄs nekompetences pierÄdÄ«jumiem vai „Failed state” apkaunojošÄs reputÄcijas iegÅ«šanu un beidzot ar cilvÄ“kiem cienÄ«gu dzÄ«vi savÄ valstÄ« gadsimtiem ilgi. Tautai valsts izveide un pÄrvaldÄ«šana kļūst savdabÄ«gs politiskais, morÄlais, intelektuÄlais, psiholoÄ£iskais, profesionÄlais izaicinÄjums un rÅ«dÄ«jums, gribasspÄ“ka, enerÄ£ijas un pasionaritÄtes eksÄmens. Ja tauta iztur eksÄmenu, tad tauta ir sasniegusi vÄ“sturiskÄs attÄ«stÄ«bas mÄ“rÄ·i. Tautai tÄds mÄ“rÄ·is ir savas valsts izveidošana un pašlepna dzÄ«ve savÄ valstÄ«. NacionÄli suverÄ“nas valsts izveidošana ir vienÄ«gais un galvenais tautas vÄ“sturiskÄs attÄ«stÄ«bas mÄ“rÄ·is. TÄda ir transcendentÄlÄ, varÄ“tu teikt – Dieva novÄ“lÄ“tÄ, tautas pastÄvÄ“šanas metafiziskÄ jÄ“ga. Saprotams, nekur nav teikts, kurai tautai ir jÄbÅ«t sava valsts. TÄpat nekur nav teikts, kurai tautai var nebÅ«t sava valsts, un tÄ var nekÄrtot minÄ“to eksÄmenu. CilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ daudzÄm tautÄm nekad nav bijusi sava valsts.
NopietnÄ eksÄmena rezultÄts ir atkarÄ«gs no tautas politiskÄs apziņas; respektÄ«vi, tautas politiskÄs apziņas gatavÄ«bas veidot un uzturÄ“t savu valsti. Tautas politisko apziņu nosaka tautas mentalitÄte. MentalitÄtei ir determinÄ“joša enerÄ£ija, cÄ“loniski diktÄ“jot tautas darbÄ«bu, uzvedÄ«bu un komunikÄciju. No mentalitÄtes ir atkarÄ«gs viss, ko ļaudis domÄ un dara. MentalitÄtes determinismam ir visaptverošs spÄ“ks.
EtnopolitoloÄ£ijai ļoti svarÄ«gi ir tas, ka mentalitÄte nosaka tautas Ä“tosu – morÄles normu, principu un ideÄlu kopumu, kas ir pamatÄ Ä¼aužu tikumiskajai pÄrliecÄ«bai un virza ļaužu darbÄ«bu. KÄda ir tautas mentalitÄte un tÄs centrÄ“tais tautas Ä“toss, tÄda bÅ«s arÄ« tautas politiskÄ apziņa. Ja, piemÄ“ram, kÄdÄ tautÄ populÄrs ir savstarpÄ“jais naidÄ«gums, neuzticÄ«ba, skaudÄ«ba, nodevÄ«ba, krÄpšanÄs, melošana, liekulÄ«ba, zemiskums, tad šÄ« mentÄlÄ patoloÄ£ija atbalsojas arÄ« tautas politiskajÄ apziņÄ.
Par latviešu tautas politisko apziņu ir pieejams samÄ“rÄ plašs materiÄls. EtnopolitoloÄ£ija var izmantot, piemÄ“ram, šÄdu secinÄjumu: „Kopš 1991. gada savu valsti latviešu sabiedrÄ«ba Ä«sti padomiskÄ garÄ joprojÄm neuzskata par vÄ“rtÄ«bu, nespÄ“j adekvÄti novÄ“rtÄ“t valsts esamÄ«bas nozÄ«mi. TÄs ir abpusÄ“ji saistÄ«tas lietas: valsti nevar attÄ«stÄ«t, ja trÅ«kst nacionÄlÄs pašapziņas, un pašapziņas nav, ja valsti neuztver kÄ vÄ“rtÄ«bu”.
Saprotams, tas ir ļoti bÅ«tisks un reizÄ“ nepatÄ«kams secinÄjums. Tas liecina par latviešu nihilistisko attieksmi pret brÄ«vÄ«bu. BrÄ«vÄ«bas izpausme ir valsts. Ja valstij nav nekÄdas vÄ“rtÄ«bas, tad arÄ« brÄ«vÄ«bai nav nekÄdas vÄ“rtÄ«bas, un tautas mentalitÄtÄ“ brÄ«vÄ«ba ir nostumta tumšÄ nomalÄ“.
BrÄ«vÄ«bas izpratne ir mentalitÄtes elements, un tÄdÄ“jÄdi ir arÄ« kultÅ«ras elements. KultÅ«ra ir sistÄ“miska un dinamiska parÄdÄ«ba. KultÅ«ra nestÄv uz vietas. MainÄs kultÅ«ra un reizÄ“ mainÄs arÄ« brÄ«vÄ«bas izpratne.
ŠajÄ ziÅ†Ä etnopolitoloÄ£ijai pie mums ir jÄrespektÄ“ negatÄ«va parÄdÄ«ba. PÄ“c PSRS sabrukuma LatvijÄ tÄpat kÄ citÄs bijušajÄs padomju republikÄs ar Krieviju priekšgalÄ radÄs tÄdi dzÄ«ves apstÄkļi, kad aktuÄls kļuva jauns brÄ«vÄ«bas veids – noziegumu brÄ«vÄ«ba. Noziegumu brÄ«vÄ«ba ir iespÄ“ja (brÄ«vÄ«ba) nesodÄ«ti pastrÄdÄt tÄdus noziegumus, kurus vÄ“l nesen neviens normÄls cilvÄ“ks neuzdrošinÄjÄs pastrÄdÄt un par kuru pastrÄdÄšanu agrÄk vienmÄ“r tika saņemts sods – tiesÄ formulÄ“ts sods vai sabiedriskais sods. TurpretÄ« noziegumu brÄ«vÄ«bas laikÄ SaeimÄ tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevÄ«gi vienai sabiedrÄ«bas daļai – oligarhijai un tÄs vajadzÄ«bu apkalpojošajai valdošajai kliÄ·ei. Noziegumu brÄ«vÄ«ba kalpo skaitliski niecÄ«gai sabiedrÄ«bas daļai un pie tam tÄdai sabiedrÄ«bas daļai, kura ar juridiskajiem aizliegumiem cenšÄs izvairÄ«ties no soda par pastrÄdÄtajiem noziegumiem. TÄdÄ“jÄdi notiek noziegumu leÄ£itimÄcija – atzÄ«šana par likumÄ«gu. PrincipÄ visi zina, ka ir pastrÄdÄts noziegums. TaÄu tajÄ pašÄ laikÄ juridiski tiek fiksÄ“ts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretÄ“t kÄ noziegumu.
NeapšaubÄmi, gadu desmitiem ilgÄ dzÄ«ve noziegumu brÄ«vÄ«bas amorÄlajÄ atmosfÄ“rÄ degradÄ“joši atsaucas uz tautas etniskumu, tautas mentalitÄti, tautas kultÅ«ru, tautas politisko apziņu. EtnopolitoloÄ£ija ir spiesta nodarboties ar negatÄ«vu materiÄlu, ja tÄ vÄ“las objektÄ«vi izpildÄ«t savu misiju. LatvijÄ „degradÄcijas analÄ«tika” jau ir daudz paveikusi, un etnopolitoloÄ£ijai atliek vienÄ«gi šo veikumu apgÅ«t un teorÄ“tiski vispÄrinÄt.
Tas lielÄ mÄ“rÄ attiecas arÄ« uz politisko fenomenu analÄ«zi, noskaidrojot politiskÄs varas, politiskÄs elites, politiskÄs ideoloÄ£ijas un citu politisko fenomenu interpretÄciju latviešu politiskajÄs norisÄ“s. Etniski psiholoÄ£iskÄ faktora funkcionÄ“šana tautas politiskajÄ dzÄ«vÄ“ ir aplÅ«kota daudzÄs publikÄcijÄs. VairÄk vai mazÄk analÄ«tiski apskatÄ«ts ir latviešu priekšstats par valsti, valsts suverenitÄti, politisko varu, valsts institÅ«tiem, valsts nÄciju, patriotismu, etnocentrismu, nacionÄlismu, multikulturÄlismu, Ä£eopolitiku, taisnÄ«gumu un tiesiskumu, pilsonisko sabiedrÄ«bu, nacionÄli reakcionÄro un kriminÄli oligarhisko valstiskumu, garÄ«gÄs kultÅ«ras mantojuma politizÄciju, latviešu valodas politizÄciju, kÄ arÄ« nacionÄlÄs valsts atmiršanu t.s. globalizÄcijas laikmetÄ, kad jauno paaudžu mentalitÄtÄ“ stabilu vietu jau ir ieņēmis kosmopolÄ«tisms un „globÄla cilvÄ“ka” modÄ«gais kults.
PiemÄ“ram, daudzi teksti ir veltÄ«ti latviešu ieskatiem par Valsts prezidenta ievÄ“lÄ“šanas kÄrtÄ«bu, Satversmes papildinÄšanas nepieciešamÄ«bu, politisko organizÄciju dibinÄšanas vietÄ“jÄm tradÄ«cijÄm, elektorÄta izturÄ“šanos vÄ“lÄ“šanu laikÄ, masu komunikÄcijas lomu politikÄ, ideoloÄ£ijas saturu un funkcijÄm. NesaudzÄ«gi ir kritizÄ“ta no Rietumiem ievazÄtÄ neoliberÄlisma un postmodernisma deÄ£enerÄ“jošÄ ietekme uz latviešu kultÅ«ru un tajÄ skaitÄ uz tÄs sastÄvdaļu, kuru dažkÄrt mÄ“dz dÄ“vÄ“t par politisko kultÅ«ru. VÄrdu sakot, etnopolitoloÄ£ija pie mums var balstÄ«ties uz noteiktu iestrÄdi, un LatvijÄ etnopolitoloÄ£ija netiekas ar ToriÄelli „tukšumu”.