Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šis teksts ir veltÄ«ts latviešu tautas mentalitātes vienotÄ«bai ar politiku. Mentalitāte, demogrāfija un kultÅ«ra ir trÄ«s pÄ«lāri, uz kuriem balstās burtiski viss cilvÄ“ku gaitās. ArÄ« tautas politika nevar izvairÄ«ties no šo pÄ«lāru determinisma; proti, latviešu politikas likumsakarÄ«go saistÄ«bu un cÄ“lonisko nosacÄ«tÄ«bu ar minÄ“tajiem trim pÄ«lāriem. Dotās esejas centrā ir tautas mentalitātes ietekme uz politiku. Bet vispirms tiek pastāstÄ«ts par etnopolitoloÄ£iju – jaunu zinātnisko disciplÄ«nu. Tā Latvijā pagaidām ir sveša.

Tautas politikas un tautas mentalitātes vienotÄ«ba ir vienmÄ“r pastāvÄ“jusi. Taču ne vienmÄ“r šÄ« vienotÄ«ba tika fiksÄ“ta, akcentÄ“ta un novÄ“rtÄ“ta, lai mācÄ«tos un saprātÄ«gi koriģētu turpmāko darbÄ«bu. Latviešu tautas mentalitātes vienotÄ«ba ar latviešu tautas politisko dzÄ«vi lÄ«dz šim nav bijusi analÄ«tiskās domas priekšmets. Tagad pievÄ“rsties šai vienotÄ«bai rosina ne tikai jaunākie notikumi Latvijas Republikā, bet arÄ« jaunā zinātniskā disciplÄ«na – etnopolitoloÄ£ija. Tās pirmie panākumi var lieliski palÄ«dzÄ“t apgÅ«t latviešu tautas mentalitātes ietekmi uz latviešu tautas politisko praksi.

EtnopolitoloÄ£ija ir jauna zinātniskā disciplÄ«na. Par tās sākumu uzskata publikācijas par etnopolitiku. Tiek nosauktas divas amerikāņu zinātnieku publikācijas XX gadsimta otrajā pusÄ“. VÄ“sturiski pirmā publikācija bija Rietumos slavenā kapitālisma kritiÄ·a Maikla Parenti (Michael Parenti, 1933) 1967.gadā kādā periodiskajā izdevumā ievietotais raksts „Etnopolitika un etniskās identifikācijas dzÄ«votspÄ“ja”. Otrā publikācija bija vÄ“sturnieka Džozefa Rotšilda (Joseph Rothschild, 1931-2000) monogrāfija „Ethnopolitics: A Conceptual Framework”. Grāmatu 1981.gadā Å…ujorkā izdeva Kolumbijas universitātes apgāds. Dž.Rotšilds bija minÄ“tās universitātes profesors.

EtnopolitoloÄ£ijā atzÄ«st Maikla Parenti viedokli par jaunās zinātniskās disciplÄ«nas priekšmetu. Viņa ieskatā etnopolitoloÄ£ija pÄ“ta etnosa mentalitātes un etnosa kultÅ«ras, etnosa sociālās struktÅ«ras un tajā ietilpstošo etnisko grupu statusa un specifikas ietekmi uz politiku, kā arÄ« šÄ«s politikas atbalsošanos attiecÄ«gā etnosa (tautas) dzÄ«vÄ“. TādÄ“jādi pret etnopolitoloÄ£ijas priekšmetu izturas kā pret tipisku kultÅ«ras elementu, ņemot vÄ“rā bumeranga principu; proti, cilvÄ“ki izdomā jaunu kultÅ«ras elementu un pÄ“c tam jaunais kultÅ«ras elements kā bumerangs atgriežas pie saviem „metÄ“jiem” un sāk viņus izmainÄ«t. Šajā gadÄ«jumā jaunais kultÅ«ras elements ir etnopolitika. Vispirms etnosa mentalitāte nosaka etnopolitiku. PÄ“c tam praktiski realizÄ“tā etnopolitika sāk koriģēt etnosa mentalitāti.

EtnopolitoloÄ£ijas empÄ«riskā bāze ir pasaules valstu etnopolitika – politisko parādÄ«bu un procesu etniskā determinÄ“tÄ«ba un etniskais ietÄ“rps. Citiem vārdiem sakot, etniski psiholoÄ£iskā faktora funkcionÄ“šana tautu politiskajā dzÄ«vÄ“. EtnopolitoloÄ£ijas misija ir zinātniski analizÄ“t doto empÄ«risko bāzi un par to izstrādāt teorÄ“tiskās zināšanas dažādu likumsakarÄ«bu, teoriju, koncepciju, hipotēžu formā.

Kā liecina jaunās zinātniskās disciplÄ«nas nosaukums, runa ir par diviem komponentiem – etnosu un politiku, un to pārstāvniecÄ«bu zinātnÄ“. No vienas puses zinātniskās uzmanÄ«bas centrā ir etnoss (tauta), bet no otras puses zinātniskās uzmanÄ«bas centrā ir politika. RespektÄ«vi, politisko fenomenu (valsts institÅ«tu, politiskās varas, politiskās elites, politiskās ideoloÄ£ijas) Ä£eneratÄ«vā saistÄ«ba ar etnosu – tā politiskās mobilizācijas spÄ“jām, politikas nacionālo specifiku, pilsoniskās sabiedrÄ«bas darbÄ«bu, sociuma politisko apziņu un politisko uzvedÄ«bu, ļaužu iespÄ“ju iesaistÄ«ties politiskajos procesos. Etnosu pārstāv etnoloÄ£ija. Politiku pārstāv politoloÄ£ija.

Starp etnoloÄ£iju un politoloÄ£iju etnopolitoloÄ£ijā ir noteikta hierarhija. Primārā ir politoloÄ£ija. EtnopolitoloÄ£ijā tā nav „tÄ«ra” politoloÄ£ija, bet etniski tonÄ“ta politoloÄ£ija. Tātad etnopolitoloÄ£ijā tiekamies ar etniskuma caurvÄ«tu politoloÄ£iju, uz kuru jaunajā zinātniskajā disciplÄ«nā gulstas vislielākā slodze. EtnopolitoloÄ£ijā etniskais figurÄ“ kā politiskais resurss un atspoguļojas kā etniskuma politizācijas rezultāts.

Rietumos jaunā zinātniskā disciplÄ«na nesastapās ar pretestÄ«bu. XX gadsimta nogalÄ“ universitātÄ“s sāka lasÄ«t lekciju kursus etnopolitoloÄ£ijā, publicÄ“ja rakstus, grāmatas. PÄ“c PSRS sabrukuma etnopolitoloÄ£ija strauji nostiprinājās arÄ« Krievijas augstākajā izglÄ«tÄ«bā. Izdotas vairākas mācÄ«bu grāmatas. To autori ir pazÄ«stami speciālisti etnoloÄ£ijā, etnosocioloÄ£ijā, etnopsiholoÄ£ijā. Visu zinošajā „Google” ievadot latviešu valodā vārdu „etnopolitoloÄ£ija”, tiek norādÄ«ta tikai viena publikācija portālā „Pietiek” 2014.gada 17.janvārÄ«. Tā ir eseja „Mentalitātes valsts eksāmens”. Tajā etnopolitoloÄ£ija tiek nosaukta kopā ar citām zinātnes disciplÄ«nām, kuras pievÄ“ršas tautu mentalitātei.

EtnopolitoloÄ£ijas kognitÄ«vo saturu nosaka tik tikko minÄ“tie divi komponenti – etnoss un politika. Zinātniskajā pÄ“tniecÄ«bā analÄ«tiski ir jāapskata gan etnoss (tauta), gan politika.

PiemÄ“ram, etnosa analÄ«tikā ir jāņem vÄ“rā materiāls, kas koncentrÄ“jas tautas kolektÄ«vajā apziņā - prātā, jÅ«tās, gribā, raksturā, temperamentā, kā arÄ« tautas sociālās dzÄ«ves notikumos, jo tas viss ir konkrÄ“tas formas tautas mentalitātes emanācijai (izstarošanai) etnopolitikā, kad tautas talantÄ«gums pārvÄ“ršas savdabÄ«gā Ä£enialitātÄ“, nodrošinot psiholoÄ£isko komfortu saskarsmÄ“ ar citiem etnosiem. Diemžēl mÄ“dz bÅ«t arÄ« nelabs tautas talantÄ«gums, vÄ“loties pakļaut citus etnosus.

Etnoss un etniskais ir galvenās kategorijas etnoloÄ£ijā, kuras zinātniskā pieredze ir jāizmanto etnopolitoloÄ£ijā. Par etnosu dÄ“vÄ“ tautu, cilšu apvienÄ«bu, etnisko grupu, kurai piemÄ«t kopÄ«ba. JÄ“dzieni „etnoss” un „tauta” ir sinonÄ«mi. TāpÄ“c šajā tekstā pÄ“c vārda „etnoss” iekavās tiek norādÄ«ts vārds „tauta”.

Par etnisko sauc etnosa kultÅ«ras atšÄ·irÄ«bu komplektu. Tajā ietilpst gan paša etnosa fiksÄ“tās un akceptÄ“tās atšÄ·irÄ«bas, gan citu etnosu fiksÄ“tās atšÄ·irÄ«bas. Paša etnosa akceptÄ“tās atšÄ·irÄ«bas ir etnosa pašapziņas pamatā. Uz etnosa pašapziņu var atsaukties arÄ« citu etnosu fiksÄ“tās atšÄ·irÄ«bas, kuru objektÄ«vo pamatotÄ«bu atzÄ«st attiecÄ«gais etnoss.

Etnosa atšÄ·irÄ«bas mÄ“dz bÅ«t visdažādākās. Zinātne nav definÄ“jusi etnosa atšÄ·irÄ«bu kanonisko komplektu. Tradicionāli tajā iekļauj tādas atšÄ·irÄ«bas kā izcelsme, vÄ“sturiskā atmiņa, Ä£eogrāfiskā teritorija, valoda, antropoloÄ£iskais tips, reliÄ£iskie uzskati, materiālās kultÅ«ras elementi. Tradicionāli iekļauj arÄ« mentalitātes iezÄ«mes – etnopolitoloÄ£ijai aktuālu materiālu.

VienlÄ«dzÄ«bas zÄ«mi var likt starp etnisko atšÄ·irÄ«bu komplektu un to, ko mÅ«sdienās pieņemts dÄ“vÄ“t par etnisko identitāti vai kultÅ«ras identitāti. Abos gadÄ«jumos runa ir par vienu un to pašu; proti, etnosa sevišÄ·umu, savdabÄ«gumu un Ä«patnÄ«bu kopumu, ar ko konkrÄ“tā tauta atšÄ·iras no pārÄ“jām tautām.

PÄ“cpadomju gados latviešu etniskās identitātes noskaidrošana kļuva akadÄ“miskā mode. Uz jautājumiem „Kas ir latviešiem centrālais identitātes elements? Kas ir tā lieta vai doma, par kuru mÄ“s stāvam un krÄ«tam? Un vai ir vispār kaut kas, kas latviešiem kā tautai ir svarÄ«gi?” centās atbildÄ“t daudzi augstskolu pasniedzÄ“ji un zinātnisko iestāžu lÄ«dzstrādnieki. Tas ir noderÄ«gs materiāls etnopolitoloÄ£ijai.

Tiesa, latviešu etniskās identitātes noskaidrošanu nākas turpināt. Turklāt nākas turpināt stingri zinātniskā veidā. Daudzās lÄ«dzšinÄ“jās publikācijās par latviešu etnisko identitāti prevalÄ“ atklāts šarlatānisms. PiemÄ“ram, smieklÄ«gi ir akcentÄ“t tādas latviskuma identitātes pazÄ«mes kā  „latvieši kā dziedātājtauta”, „latvieši kā zemnieku tauta”, „latvieši kā intelektuāla nācija”. Pats par sevi ir saprotams, ka šajās identitātÄ“s nekā oriÄ£ināla nav uz cilvÄ“ces fona. Identitāte „latvieši kā intelektuāla nācija” ir ne tikai ļoti smieklÄ«ga, bet apliecina arÄ« neprasmi pareizi lietot jÄ“dzienu „nācija”. Sanāk, ka latvieši no citām tautām atšÄ·iras ar intelekta (prāta) esamÄ«bu!?

EtnopolitoloÄ£iju pamatā interesÄ“ etnisko atšÄ·irÄ«bu atspoguļošanās politikā. Tas var notikt visdažādākajos aspektos. PiemÄ“ram, etniskais un politiskā apziņa, etniskais un nacionālā neatkarÄ«ba, etniskais un valstiskums, etniskais un vara, etniskais un demokrātija, etniskais un politiskā brÄ«vÄ«ba, etniskais un etniskās minoritātes,  etniskais un etnopolitiskie koncepti (asimilācija, integrācija, multikulturālisms, genocÄ«ds), etniskais un globalizācija.

Latviešu tautas mentalitāte (etnopolitoloÄ£iski intriģējošÄkais segments) ļoti uzskatāmi un ar daudziem konkrÄ“tiem piemÄ“riem atsedzās aizvadÄ«tajos 30 gados. Tam bija dedzÄ«gs iegansts. PÄ“c PSRS sabrukuma latviešu tauta vaigu vaigā saskārās ar nopietnu eksāmenu. Tāds eksāmens bija tautas pārbaudÄ«jums ar brÄ«vÄ«bu, varu un naudu. PSRS sabrukuma rezultātā latviešu tautai atkal (tāpat kā pÄ“c I Pasaules kara) tika dota iespÄ“ja dibināt nacionāli suverÄ“nu valsti. Latviešiem radās izdevÄ«ba valdÄ«t pašiem un savu dzÄ«vi iekārtot saskaņā ar savu attieksmi pret brÄ«vÄ«bu, varu un naudu.

Dotais pārbaudÄ«juma formāts ir plaši sastopams cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“. Tādu pārbaudÄ«jumu faktiski ir izturÄ“jusi ikviena tauta, dibinot savu valsti. Rezultāti ir bijuši atšÄ·irÄ«gi, sākot ar tautas valstiskās nekompetences pierādÄ«jumiem vai „Failed state” apkaunojošÄs reputācijas iegÅ«šanu un beidzot ar cilvÄ“kiem cienÄ«gu dzÄ«vi savā valstÄ« gadsimtiem ilgi. Tautai valsts izveide un pārvaldÄ«šana kļūst savdabÄ«gs politiskais, morālais, intelektuālais, psiholoÄ£iskais, profesionālais izaicinājums un rÅ«dÄ«jums, gribasspÄ“ka, enerÄ£ijas un pasionaritātes eksāmens. Ja tauta iztur eksāmenu, tad tauta ir sasniegusi vÄ“sturiskās attÄ«stÄ«bas mÄ“rÄ·i. Tautai tāds mÄ“rÄ·is ir savas valsts izveidošana un pašlepna dzÄ«ve savā valstÄ«. Nacionāli suverÄ“nas valsts izveidošana ir vienÄ«gais un galvenais tautas vÄ“sturiskās attÄ«stÄ«bas mÄ“rÄ·is. Tāda ir transcendentālā, varÄ“tu teikt – Dieva novÄ“lÄ“tā, tautas pastāvÄ“šanas metafiziskā jÄ“ga. Saprotams, nekur nav teikts, kurai tautai ir jābÅ«t sava valsts. Tāpat nekur nav teikts, kurai tautai var nebÅ«t sava valsts, un tā var nekārtot minÄ“to eksāmenu. CilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ daudzām tautām nekad nav bijusi sava valsts.

Nopietnā eksāmena rezultāts ir atkarÄ«gs no tautas politiskās apziņas; respektÄ«vi, tautas politiskās apziņas gatavÄ«bas veidot un uzturÄ“t savu valsti. Tautas politisko apziņu nosaka tautas mentalitāte. Mentalitātei ir determinÄ“joša enerÄ£ija, cÄ“loniski diktÄ“jot tautas darbÄ«bu, uzvedÄ«bu un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarÄ«gs viss, ko ļaudis domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spÄ“ks.

EtnopolitoloÄ£ijai ļoti svarÄ«gi ir tas, ka mentalitāte nosaka tautas Ä“tosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā ļaužu tikumiskajai pārliecÄ«bai un virza ļaužu darbÄ«bu. Kāda ir tautas mentalitāte un tās centrÄ“tais tautas Ä“toss, tāda bÅ«s arÄ« tautas politiskā apziņa. Ja, piemÄ“ram, kādā tautā populārs ir savstarpÄ“jais naidÄ«gums, neuzticÄ«ba, skaudÄ«ba, nodevÄ«ba, krāpšanās, melošana, liekulÄ«ba, zemiskums, tad šÄ« mentālā patoloÄ£ija atbalsojas arÄ« tautas politiskajā apziņā.

Par latviešu tautas politisko apziņu ir pieejams samÄ“rā plašs materiāls. EtnopolitoloÄ£ija var izmantot, piemÄ“ram, šÄdu secinājumu: „Kopš 1991. gada savu valsti latviešu sabiedrÄ«ba Ä«sti padomiskā garā joprojām neuzskata par vÄ“rtÄ«bu, nespÄ“j adekvāti novÄ“rtÄ“t valsts esamÄ«bas nozÄ«mi. Tās ir abpusÄ“ji saistÄ«tas lietas: valsti nevar attÄ«stÄ«t, ja trÅ«kst nacionālās pašapziņas, un pašapziņas nav, ja valsti neuztver kā vÄ“rtÄ«bu”.

Saprotams, tas ir ļoti bÅ«tisks un reizÄ“ nepatÄ«kams secinājums. Tas liecina par latviešu nihilistisko attieksmi pret brÄ«vÄ«bu. BrÄ«vÄ«bas izpausme ir valsts. Ja valstij nav nekādas vÄ“rtÄ«bas, tad arÄ« brÄ«vÄ«bai nav nekādas vÄ“rtÄ«bas, un tautas mentalitātÄ“ brÄ«vÄ«ba ir nostumta tumšÄ nomalÄ“.

Brīvības izpratne ir mentalitātes elements, un tādējādi ir arī kultūras elements. Kultūra ir sistēmiska un dinamiska parādība. Kultūra nestāv uz vietas. Mainās kultūra un reizē mainās arī brīvības izpratne.

Šajā ziņā etnopolitoloÄ£ijai pie mums ir jārespektÄ“ negatÄ«va parādÄ«ba. PÄ“c PSRS sabrukuma Latvijā tāpat kā citās bijušajās padomju republikās ar Krieviju priekšgalā radās tādi dzÄ«ves apstākļi, kad aktuāls kļuva jauns brÄ«vÄ«bas veids – noziegumu brÄ«vÄ«ba. Noziegumu brÄ«vÄ«ba ir iespÄ“ja (brÄ«vÄ«ba) nesodÄ«ti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vÄ“l nesen neviens normāls cilvÄ“ks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru pastrādāšanu agrāk vienmÄ“r tika saņemts sods – tiesā formulÄ“ts sods vai sabiedriskais sods. TurpretÄ« noziegumu brÄ«vÄ«bas laikā Saeimā tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevÄ«gi vienai sabiedrÄ«bas daļai – oligarhijai un tās vajadzÄ«bu apkalpojošajai valdošajai kliÄ·ei. Noziegumu brÄ«vÄ«ba kalpo skaitliski niecÄ«gai sabiedrÄ«bas daļai un pie tam tādai sabiedrÄ«bas daļai, kura ar juridiskajiem aizliegumiem cenšÄs izvairÄ«ties no soda par pastrādātajiem noziegumiem. TādÄ“jādi notiek noziegumu leÄ£itimācija – atzÄ«šana par likumÄ«gu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašÄ laikā juridiski tiek fiksÄ“ts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretÄ“t kā noziegumu.

Neapšaubāmi, gadu desmitiem ilgā dzÄ«ve noziegumu brÄ«vÄ«bas amorālajā atmosfÄ“rā degradÄ“joši atsaucas uz tautas etniskumu, tautas mentalitāti, tautas kultÅ«ru, tautas politisko apziņu. EtnopolitoloÄ£ija ir spiesta nodarboties ar negatÄ«vu materiālu, ja tā vÄ“las objektÄ«vi izpildÄ«t savu misiju. Latvijā „degradācijas analÄ«tika” jau ir daudz paveikusi, un etnopolitoloÄ£ijai atliek vienÄ«gi šo veikumu apgÅ«t un teorÄ“tiski vispārināt.

Tas lielā mÄ“rā attiecas arÄ« uz politisko fenomenu analÄ«zi, noskaidrojot politiskās varas, politiskās elites, politiskās ideoloÄ£ijas un citu politisko fenomenu interpretāciju latviešu politiskajās norisÄ“s. Etniski psiholoÄ£iskā faktora funkcionÄ“šana tautas politiskajā dzÄ«vÄ“ ir aplÅ«kota daudzās publikācijās. Vairāk vai mazāk analÄ«tiski apskatÄ«ts ir latviešu priekšstats par valsti, valsts suverenitāti, politisko varu, valsts institÅ«tiem, valsts nāciju, patriotismu, etnocentrismu, nacionālismu, multikulturālismu, Ä£eopolitiku, taisnÄ«gumu un tiesiskumu, pilsonisko sabiedrÄ«bu, nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu, garÄ«gās kultÅ«ras mantojuma politizāciju, latviešu valodas politizāciju, kā arÄ« nacionālās valsts atmiršanu t.s. globalizācijas laikmetā, kad jauno paaudžu mentalitātÄ“ stabilu vietu jau ir ieņēmis kosmopolÄ«tisms un „globāla cilvÄ“ka” modÄ«gais kults.

PiemÄ“ram, daudzi teksti ir veltÄ«ti latviešu ieskatiem par Valsts prezidenta ievÄ“lÄ“šanas kārtÄ«bu, Satversmes papildināšanas nepieciešamÄ«bu, politisko organizāciju dibināšanas vietÄ“jām tradÄ«cijām, elektorāta izturÄ“šanos vÄ“lÄ“šanu laikā, masu komunikācijas lomu politikā, ideoloÄ£ijas saturu un funkcijām. NesaudzÄ«gi ir kritizÄ“ta no Rietumiem ievazātā neoliberālisma un postmodernisma deÄ£enerÄ“jošÄ ietekme uz latviešu kultÅ«ru un tajā skaitā uz tās sastāvdaļu, kuru dažkārt mÄ“dz dÄ“vÄ“t par politisko kultÅ«ru. Vārdu sakot, etnopolitoloÄ£ija pie mums var balstÄ«ties uz noteiktu iestrādi, un Latvijā etnopolitoloÄ£ija netiekas ar Toričelli „tukšumu”.

Novērtē šo rakstu:

0
0