Iesaki rakstu:

Valodas tÄ«rÄ«bas (leksiskā pÅ«risma) problÄ“ma vienmÄ“r ir bijusi aktuāla. Latviešu valodā tā arÄ« pašlaik ir aktuāla problÄ“ma. Ne tikai profesionāls valodnieks, bet katrs inteliÄ£ents valodas lietotājs vÄ“las attÄ«rÄ«t latviešu valodu no citu valodu piesārņojuma, nevajadzÄ«giem aizguvumiem, vārdiem un teicieniem ar vulgāru nokrāsu. Daudziem nepatÄ«k svešvārdi, kā arÄ« sarunvalodas un dialektu elementi grāmatās, periodikā, TV, radio, internetā. Viņi vÄ“las atbrÄ«vot latviešu valodu no visdažādākajiem svešÄ·ermeņiem.

Ideāli tÄ«ru valodu sauc par latviešu literāro valodu. To lieto ne tikai literāros tekstos, bet arÄ« medijos, lekcijās, publiskajās runās, ikdienas sarunās. Literārās valodas lietošana norāda par cilvÄ“ka izglÄ«totÄ«bu un inteliÄ£enci.

Sastopamas pārmērīgas prasības valodas tīrībā. Pārmērīgs leksiskais pūrisms sākās tad, kad valodas tīrības vārdā pieprasa atkāpties no valodas galvenā pienākuma konstruktīvi pārraidīt informāciju. Pārmērīgā leksiskā pūrisma sludinātāji ignorē valodas funkcijas.

Valodai ir daudzas funkcijas. Valodai ne tikai konstruktÄ«vi jāpārraida informācija, bet arÄ« jānodrošina cilvÄ“ku domāšana, jāpiedalās izziņā, emocionāli ekspresÄ«vi jāapliecina jÅ«tas, psiholoÄ£iski efektÄ«vi jāiedarbojas uz cilvÄ“ku prātu.

Valoda savas funkcijas var izpildÄ«t tikai tad, ja valodas izvÄ“lÄ“ valda maksimāla informÄ“tÄ«ba un precizitāte, kā arÄ« maksimāla pieskaņošanās valodas adresātam. Obligāti jāņem vÄ“rā auditorija, kurai ir veltÄ«ts teksts vai sacÄ«tie vārdi. Ja kaut kādu ārÄ“jo apsvÄ“rumu dēļ (politisko, ideoloÄ£isko, morālo) atkāpjamies no minÄ“tajām prasÄ«bām, tad apzināti atkāpjamies no informācijas konstruktÄ«vās pārraidÄ«šanas. Bet tas noteikti veicinās informācijas nepareizu, kroplu, tendenciozu izpratni, un komunikācija zaudÄ“s jÄ“gu.

Spekulācijas ar valodu nekad labi nebeidzās. Spekulatīvi dezinficēta valoda ļoti ātri rada neuzticību tās pārraidītajai informācijai un ir impulss politiskajai, ideoloģiskajai, morālajai neuzticībai. Tā izpaužas attieksmē pret dezinficētās valodas lietotāju un attieksmē pret dezinficētās valodas lietotāja pārstāvēto sociālo institūciju. Piemēram, neuzticamies ne partijas biedram, ne viņa partijai.

Savā laikā spekulācijas ar valodu ļoti bÅ«tiski grāva uzticÄ«bu padomju kompartijas darbiniekiem, Ä«paši centÄ«gajiem padomju dzejniekiem, zinātniskā komunisma pasniedzÄ“jiem, padomju iekārtai vispār. Padomju SavienÄ«bā ārÄ“jo apsvÄ“rumu dēļ izvÄ“lÄ“tā valoda ar laiku pārtapa leksiskajā traģēdijā, negatÄ«vi atsaucoties uz sociāli politiskās iekārtas reputāciju.

Taču nevajadzÄ“tu steigties ironizÄ“t par padomju laika leksisko traģēdiju. Tagad arÄ« LR ir leksiskā traģēdija. Turklāt atklāts ir jautājums, vai LPSR pagātnÄ“ tā bija drausmÄ«gāka nekā LR tagadnÄ“. 2016.gada septembra sākumā internetā varÄ“ja lasÄ«t šÄdu novÄ“rojumu: „Aizvien biežāk cilvÄ“ki pÄ“c svÄ“tkiem saka, ka nespÄ“jot klausÄ«ties svinÄ«gajos sarÄ«kojumos teiktās amatpersonu uzrunas. Tās tiešÄm ir vienādas pÄ“c formas un satura un izklausās kā obligātas nodevas amatam vai vÄ“l padomju laikos tik izplatÄ«tajai tradÄ«cijai – vÄ“lamo pasludināt par esošo. Atmodas dienu atslÄ“gas vārdi mÅ«su pašu sarÅ«sinātās slÄ“dzenes vaļā neslÄ“dz – aizvadÄ«tajos gados esam tik daudz melojuši gan paši sev, gan cits citam, ka vārdu plāksteri vairs nelÄ«p klāt. Latvijas Republikas valstiskā statusa atjaunošanas 25. gadadienai veltÄ«tajā uzrunā pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa Valsts prezidents teica: “MÄ“s esam stipri un saliedÄ“ti.” Bet kā ir Ä«stenÄ«bā? Savā dziļākajā bÅ«tÄ«bā mÄ“s joprojām esam stipri, tikai nesamÄ“rÄ«gi daudz spÄ“ka ir aizplÅ«dis pasaulÄ“, izniekots donkihotiskā cīņā ar birokrātijas vÄ“jdzirnavām un savstarpÄ“jos Ä·Ä«viņos. SabiedrÄ«ba ir sadrupināta un sadalÄ«jusies kārtās. Jā, blēži saliedÄ“jas ar blēžiem, atstumtie ar atstumtajiem, bet vai tad tas bija atmodas aicinājums?”.

CilvÄ“kam valoda ir domāšanas, izziņas un zināšanu atslÄ“ga. CilvÄ“ka apziņā valodai ir milzÄ«ga autoritāte. Taču valoda ir sociāla izpausme. To nelieto tikai viens cilvÄ“ks. Valoda ir kolektÄ«vs sasniegums, reizÄ“ kolektÄ«va bagātÄ«ba un tāpat reizÄ“ kolektÄ«va diktatÅ«ra. Valoda vienmÄ“r ir atkarÄ«ga no sabiedrÄ«bas garÄ«gās atmosfÄ“ras, sabiedrÄ«bas vÄ“rtÄ«bām, normām, modes kaislÄ«bām, politiskās un ideoloÄ£iskās orientācijas, izglÄ«tÄ«bas un audzināšanas satura, sociālās piederÄ«bas, morāli tikumiskā satvara. Vārdu sakot, no kultÅ«ras. Ne velti valodas kulturoloÄ£iskos aspektus mÅ«sdienās pÄ“ta jauns zinātniskais virziens ar garu nosaukumu – semiosociopsiholoÄ£ija.

Valoda vienmÄ“r raksturo sabiedrÄ«bas attieksmi pret patiesÄ«bu. SabiedrÄ«bā valdošÄ attieksme pret patiesÄ«bu nosaka valodas izvÄ“li. Valodas izvÄ“le sociālo procesu leksiskajā iesaiņošanā iet kopsolÄ« ar patiesÄ«bas cieņu. CitÄ“tais novÄ“rojums šodienas Latvijā liecina par patiesÄ«bas cieņas trÅ«kumu valdošajā kliÄ·Ä“.

Pastāv noteikta lingvistiskā metafizika, nosakot valodas lietošanas pirmpamatus. Tāds pirmpamats ir valodas pieskaņošanās apziņai. Valoda vienmÄ“r pieskaņojas valodas lietotāja apziņai un valodas adresāta apziņai.

Valodas atlases kritÄ“rijs ir konkrÄ“ta garÄ«gā vajadzÄ«ba. Abām pusÄ“m (valodas lietotājam un valodas adresātam) ir jābÅ«t adekvātai garÄ«gajai vajadzÄ«bai. Ar skolotāju ir jārunā skolotāja valodā, ar lidotāju ir jārunā lidotāja valodā, ar jÅ«rnieku ir jārunā jÅ«rnieka valodā, ja saruna ir par mācÄ«šanos, lidošanu un kuÄ£ošanu.

PÄ“cpadomju Latvijā pastāv noteikta garÄ«gā vajadzÄ«ba, piemÄ“ram, sarunā par politisko varu, valsts pārvaldÄ«šanu, valsts un tautas attiecÄ«bām, valsts morāli tikumisko klimatu, valsts reālo suverenitāti. ŠÄ« garÄ«gā vajadzÄ«ba neattiecās tikai uz valdošÄ personāla (deputātu, ministru, ierÄ“dņu) savstarpÄ“jo komunikāciju. GarÄ«gā vajadzÄ«ba attiecās arÄ« uz „vienkāršo cilvÄ“ku” sarunu par savas valsts politiku un tās vÄ“rtÄ«bu. ŠÄ« saruna visos gadÄ«jumos bÅ«s jÄ“dzÄ«ga tikai tad, ja bez jebkādiem aplinkiem lietas tiks sauktas Ä«stajos vārdos. Vārdu izvÄ“lei ir jāatbilst reālajam valstiskajam stāvoklim Latvijas Republikā.

Kādai praktiski ir jābūt vārdu izvēlei sarunā par reālo valstisko stāvokli Latvijas Republikā?

Kā vienmÄ“r, var bÅ«t tikai viena pareiza atbilde. Vārdu izvÄ“lei katrā ziņā ir jāatbilst LR valdošajai noziegumu brÄ«vÄ«bai, kas ir valsts pirmpamats. MÄ“dz bÅ«t ne tikai lingvistiskā metafizika. IespÄ“jama arÄ« valstiskā metafizika. LR metafiziskā bÅ«tÄ«ba ir noziegumu brÄ«vÄ«ba.

Noziegumu brÄ«vÄ«ba ir viena no vislielākajām pÄ“cpadomju Latvijas nelaimÄ“m. Noziegumu brÄ«vÄ«ba ir totāli saindÄ“jusi gan valsti, gan latviešu tautu. Faktiski noziegumu brÄ«vÄ«ba ir saindÄ“jusi ne tikai latviešus, bet arÄ« cittautiešus; respektÄ«vi, visu Latvijas nāciju.

Turklāt noziegumu brÄ«vÄ«ba ir saindÄ“jusi ne tikai materiālo dzÄ«vi, bet arÄ« garÄ«go dzÄ«vi, kurā tāpat iespÄ“jami savi noziegumi. Tāds noziegums, piemÄ“ram, ir aplamu un kroplu zināšanu izplatÄ«šana, nepareiza jÄ“dzienu un terminu lietošana. Tas viss arvien biežāk un biežāk ir sastopams zinātniskajos tekstos, internetā publicÄ“tajos rakstos, „viedokļos”, komentāros utt. Bez pārspÄ«lÄ“juma uzsverams, ka mÅ«su sabiedriskās un humanitārās zinātnes pašlaik knosās noziegumu brÄ«vÄ«bas komfortablajos apstākļos, straujā tempā paātrinot sabiedrÄ«bas degradāciju. Noziegumu brÄ«vÄ«ba ir izraisÄ«jusi ne tikai masveida zagšanu un blÄ“dÄ«bas, bet arÄ« masveida stulbumu un idiotismu t.s. akadÄ“miskajās aprindās. Noteikti daudzi teiks, ka noziegumu brÄ«vÄ«ba garÄ«gajā sfÄ“rā ir daudz bÄ«stamāka nekā noziegumu brÄ«vÄ«ba materiālajā sfÄ“rā – mantas un naudas vidÄ“. Viņu sacÄ«to faktiski nav iespÄ“jams apstrÄ«dÄ“t. CilvÄ“ku garÄ«gais lÄ«menis ir primārais cilvÄ“ku rÄ«cÄ«bā.

Jebkurā analÄ«tiski vÄ“rtÄ“jošajā darbÄ«bā mums ir iespÄ“jamas divas pieejas – toleranti kritiskā pieeja un kategoriski nosodošÄ pieeja. Pirmajā gadÄ«jumā doto materiālu varam analizÄ“t un vÄ“rtÄ“t kritiskā garā, norādot uz veiksmÄ“m un kritizÄ“jot pieļautās nepilnÄ«bas. Tādā gadÄ«jumā pret doto materiālu izturamies ar cieņu un tajā saskatām noteiktu perspektÄ«vo potenciālu. Toleranti kritiskajā pieejā lietojam iecietÄ«gu un saudzÄ«gu valodu, apzināti izvÄ“loties eifÄ“mismus. Valodas ziņā nedaudz grÄ“kojam, bet tas nekas. GrÄ“kojam tāpÄ“c, ka ticam materiāla autora gribai izdarÄ«t vajadzÄ«gos secinājumus un ņemt vÄ“rā kritiku. NorādÄ«tās nepilnÄ«bas tiks novÄ“rstas un turpmāk neatkārtosies.

PilnÄ«gi savādāk ir tad, kad ir nepieciešama kategoriski nosodošÄ pieeja. Tādā gadÄ«jumā materiālu necienām un tajā nesaskatām nekādu perspektÄ«vo potenciālu. Nenāk ne prātā izvÄ“lÄ“ties iecietÄ«gu un saudzÄ«gu valodu. Valodas ziņā negrÄ“kojam, jo visu atklāti un skaudri nosaucam Ä«stajos vārdos.

Neapšaubāmi, noziegumu brÄ«vÄ«ba ir pelnÄ«jusi vienÄ«gi kategorisku nosodÄ«jumu ar adekvātu leksiku. Noziegumu brÄ«vÄ«bas izperinātā kriminālā valsts ir jāsauc par kriminālo valsti, valdošÄ kliÄ·e ir jāsauc par valdošo kliÄ·i, Lielā Banda ir jāsauc par Lielo Bandu, Astoņkājis ir jāsauc par Astoņkāji, zagļi ir jāsauc par zagļiem, nelieši ir jāsauc par neliešiem, nodevÄ“ji ir jāsauc par nodevÄ“jiem, idioti ir jāsauc par idiotiem, stulbeņi ir jāsauc par stulbeņiem, Sarkanmatainā TumsonÄ«ba ir jāsauc par Sarkanmataino TumsonÄ«bu, Putnu BiedÄ“klis ir jāsauc par Putnu BiedÄ“kli, Mazās Bandas ir jāsauc par Mazajām Bandām, Juvenālais Astoņkājis ir jāsauc par Juvenālo Astoņkāji, antropolops ir jāsauc par antropolopu. Cita pieeja nav iespÄ“jama un nedrÄ«kst bÅ«t. Cita pieeja vienmÄ“r bÅ«s šÄ·ebÄ«ga laipošana, lipÄ«ga pielÄ«šana, sociālā un politiskā liškÄ«ba, servilisms, konformisms, karjerisms, morālā bezatbildÄ«ba, greizs patriotisms. Noziegumu brÄ«vÄ«ba, stulbums un idiotisms ir izraisÄ«jis valsts krahu. Tādā situācijā valodai ir jābÅ«t tiešai un skaidrai. Netieša un neskaidra valoda tikai pasliktina nenormālo situāciju.

SāpÄ«gi bÅ«tisks ir viens fakts. Tas kardināli atsaucās uz valodas izvÄ“li. Bez aplinkiem par šodienas Latviju nākas runāt tāpÄ“c, ka valstÄ« neeksistÄ“ neviens morālais atbalsts. ValstÄ« nav  neviens pretspÄ“ks noziegumu brÄ«vÄ«bai. ValstÄ« nav neviens institÅ«ts, uz kura godÄ«gumu, izpratni, atbalstu varÄ“tu paļauties. TāpÄ“c nav iespÄ“jama valsts dzÄ«ves toleranti kritiskā pieeja ar attiecÄ«go valodu. Tādai pieejai un valodai valstÄ« nav adresāta. Nav nekādas cerÄ«bas, ka kritika tiks uzklausÄ«ta un ņemta vÄ“rā. Šajā ziņā nevaram paļauties ne uz Valsts prezidentu, ne uz parlamentu un valdÄ«bu, nevaram paļauties uz t.s. akadÄ“misko inteliÄ£enci un t.s. radošo inteliÄ£enci. ArÄ« uz reliÄ£iskajām organizācijām nevaram paļauties ne tikai tāpÄ“c, ka tās formāli ir šÄ·irtas no valsts un nevar publiski iejaukties valstiskajos procesos.

Kategoriski nosodot noziegumu brÄ«vÄ«bu, savu kategorisko nosodÄ«jumu varam adresÄ“t vienÄ«gi „vienkāršajiem cilvÄ“kiem”. Viņi ir noziegumu brÄ«vÄ«bas upuri, bet viņi bez pilnvÄ“rtÄ«gas nacionālās inteliÄ£ences nevar likvidÄ“t noziegumu brÄ«vÄ«bu. DrÄ«kstam uzdrošināties cerÄ“t, ka noziegumu brÄ«vÄ«bas kategoriskais nosodÄ«jums „vienkāršajiem cilvÄ“kiem” bÅ«s zināms morālais atbalsts principā bezcerÄ«gajā Latvijas valstiskajā situācijā.