Iesaki rakstu:

Apzinoties, ka minÄ“tie fakti ir apkaunojoši un neatbilst Ä«stenÄ«bai, Lato Lapsa apgalvoja, ka Romualds Vonsovičs ir “kolaborants”, “padomju okupācijas varas palÄ«gs un lÄ«dzskrÄ“jÄ“js”, “padomju kolaborants”, “uzticamais padomju varas kolaborants” un “viens no kolaborantu sugas”, - ar šÄdu pamatojumu Jura Stukāna vadÄ«tā prokuratÅ«ra ir cÄ“lusi apsÅ«dzÄ«bu Lato Lapsam, tā netieši apliecinot bijušo čekistu, komunistu un citu padomju okupācijas varas kolaborantu ietekmi un mÄ“Ä£inājumus pārrakstÄ«t vÄ“sturisko patiesÄ«bu. TikmÄ“r Pietiek šodien publicÄ“ tagadÄ“jā valsts prezidenta Egila Levita jau pirms septiņiem gadiem izteiktos detalizÄ“tos apsvÄ“rumus - kādi cilvÄ“ki ir uzskatāmi par kolaborantiem un kāpÄ“c ir nepieciešams runāt par kolaboracionismu.

Es gribÄ“tu vispirms kā izejas punktu konstatÄ“t demokrātisko sabiedrÄ«bu. Demokrātiskā sabiedrÄ«ba ir tā, kas nosaka. Demokrātija nav kaut kas tāds - tikai procesuāla iekārta, bet tā ir arÄ« saturiska iekārta. Demokrātija balstās uz noteiktām vÄ“rtÄ«bām. Un par šÄ«m vÄ“rtÄ«bām cilvÄ“kiem, kas dzÄ«vo demokrātiskā sabiedrÄ«bā, ir jāiestājas. Jo citādi demokrātija nevar funkcionÄ“t.

PretÄ“jais modelis ir netaisnÄ«bas valsts, un tos mÅ«sdienu vÄ“sturÄ“ reprezentÄ“ galvenokārt divi totalitārie režīmi, bet ir arÄ« virkne citu režīmu, kas varbÅ«t nav tik agresÄ«vi bijuši kā šie divi – padomju un vācu totalitārie režīmi. Irākas, Kambodžas, bet kas tomÄ“r pÄ“c sava satura radikāli atšÄ·iras no demokrātiskas sabiedrÄ«bas. Un, demokrātiskās kategorijās domājot, tiek kvalificÄ“ti kā netaisnÄ«bas režīmi. Un šis ir konteksts, kurā mÄ“s varam runāt par kolaborāciju un kolaboracionismu.

Kolaboracionisms tādā nozÄ«mÄ“ ir rÄ«cÄ«ba, izturÄ“šanās, cilvÄ“ka sadarbošanās ar šo režīmu. Un proti - aktÄ«va sadarbošanās ar attiecÄ«go režīmu. Latvijā šie netaisnÄ«bas režīmi nebija pašmāju režīmi, bet tie ir saistÄ«ti ar okupāciju. Tos atnesa uz Latviju okupācijas varas. Un tādēļ Latvijas kontekstā atšÄ·irÄ«bā no dažiem citiem kontekstiem, piemÄ“ram, Irāku vai Kambodžu, Latvijā kolaboracionisms ir okupācijas sekas. Ja nebÅ«tu bijis okupācijas, mÄ“s šodien nerunātu par kolaboracionismu. Tā kā primārais ir okupācijas, un sekundārais ir kolaboracionisms. Ir iedzÄ«votāju attieksme pret šiem diviem okupācijas režīmiem.

Tagad, protams, šie okupācijas režīmi un šie netaisnÄ«bas režīmi, kas ir Latvijas gadÄ«jumā viens un tas pats, ir jau pagājuši, likvidÄ“ti, un varÄ“tu rasties jautājums, kādēļ mums ir šodien par to jārunā.

Un ir trÄ«s galvenie iemesli, kādēļ par to ir jārunā. Pirmais ir tas, ka gan indivÄ«ds, gan kolektÄ«vs – sabiedrÄ«ba vai valsts – nevar pareizi izvÄ“rtÄ“t tagadni, ja tas nav izvÄ“rtÄ“jis savu pagātni. Tas attiecas uz katru indivÄ«du, bet tas vÄ“l jo vairāk attiecas uz kolektÄ«vu veidojumu kā valsts un sabiedrÄ«ba. Tā kā – ja mÄ“s šodien esam demokrātiska valsts, un mÄ“s zinām, ka pirms šÄ«s demokrātiskās Latvijas valsts mÅ«su valsts teritorijā pastāvÄ“ja netaisnÄ«bas režīms, tad mums ir jāieņem noteikta nostāja pret šo režīmu. Un tādēļ mums tas ir jāiepazÄ«st – kā tas funkcionÄ“ja, kāds tas bija, kādas bija iedzÄ«votāju nostājas, un jāizvÄ“rtÄ“ no politiskā, morālā un juridiskā viedokļa.

Otrs iemesls ir tas, ka tieši demokrātija nav, kā saka, dabiska, demokrātija ir veidota sabiedrÄ«bas veidota demokrātiska valsts, kas kardināli atšÄ·iras no visiem citiem sabiedrÄ«bas modeļiem. Lai šo atšÄ·irÄ«bu padarÄ«tu skaidrāku, lai apzinātos demokrātiskās vÄ“rtÄ«bas, ir jāredz arÄ« tas, kas nav demokrātiskas vÄ“rtÄ«bas un kā funkcionÄ“ tie režīmi, kas balstās uz totalitārām idejām, netaisnÄ«bas idejām.

Treškārt, tas ir nepieciešams taisnÄ«guma dēļ. TaisnÄ«gums ir pārlaicÄ«ga ideja, kas darbojas visās sabiedrÄ«bās, bet jo sevišÄ·i demokrātiskā sabiedrÄ«bā. Un taisnÄ«gums ir izjÅ«ta, ko izjÅ«t katrs, jo – mÄ“s par to nerunāsim, par to nevajag runāt, bet taisnÄ«gums raujas uz āru pats no sevis. Un, ja to mākslÄ«gi apspiež, taisnÄ«guma ideju, tādā gadÄ«jumā tas izpaužas dažādos veidos, tiešÄ un netiešÄ. Labā ziņa attiecÄ«bā uz taisnÄ«gumu – taisnÄ«guma ideju nav iespÄ“jams izskaust. Un tādēļ taisnÄ«gums prasa šÄ« režīma izvÄ“rtÄ“šanu un ar to saistÄ«to kolaboracionisma izvÄ“rtÄ“šanu.

Šie ir trÄ«s iemesli, kādēļ ir nepieciešams izvÄ“rtÄ“t totalitāro pagātni.

Var jautāt – vai tas nav par vÄ“lu? NÄ“, tas noteikti nav par vÄ“lu. Un iespÄ“jams, ka ir pat nepieciešams zināms laiks, lai ar zināmu laika atstatumu varÄ“tu labāk saskatÄ«t šÄ« vai šo režīmu bÅ«tÄ«bu. Un mÄ“s redzam, ka arÄ« citās valstÄ«s, kur ir lÄ«dzÄ«gas problÄ“mas, faktiskā, Ä«stā, dziļā diskusija sākās tikai pÄ“c vienas paaudzes. Tā it sevišÄ·i Vācijā pÄ“c Otrā pasaules kara. Tikai sešdesmito gadu vidÅ« jaunā paaudze sāka jautāt saviem vecākiem, ko jÅ«s darÄ«jāt šajā režīmā. Un tad pamazām tika sākts risināt šis jautājums. ArÄ« Spānijā, interesanti, ka tagad, ilgāku laiku pÄ“c Franko režīma beigām, tikai sāk un jau diezgan dziļi sākts risināt šis kolaboracionisma jautājums.

Es teicu, ka Latvijā kolaboracionisms tika atnests kopā ar okupāciju. Spānija ir cits piemērs. Spānijā nebija okupācija. Tas bija kolaboracionisms dēļ netaisnīga režīma.

Tas nav par vÄ“lu. MÄ“s esam tikai procesa pašÄ sākumā. Un bÅ«tu jÄ“dzÄ«gi un svarÄ«gi šo procesu pareizi ievirzÄ«t un sakarÄ«gi un pietiekoši dziļi nonākt pie secinājumiem.

Kādi ir pagātnes netaisnības režīmu izvērtējuma virzieni? Un tie ir vairāki. Un tie notiek paralēli. Un tiem jānotiek paralēli.

Pirmais ir vÄ“sturiskās patiesÄ«bas atklāšana. Tas ir visbÅ«tiskākais un vissvarÄ«gākais visiem iedzÄ«votājiem. ArÄ« tie, kas ir dzimuši un auguši pÄ“c šÄ« režīma, ir jāzina vÄ“sturiskā patiesÄ«ba. Tas ir visplašÄkais mÄ“rÄ·is.

Tad ir juridiskā izvÄ“rtÄ“šana. Juridiskā izvÄ“rtÄ“šana ir saistÄ«ta ar zināmām problÄ“mām, un tā ir parasti daudz ierobežotāka nekā šÄ« politiskā izvÄ“rtÄ“šana, vÄ“sturiskās patiesÄ«bas atklāšana. Tādēļ, ka juridiskā izmeklÄ“šana koncentrÄ“jas uz samÄ“rā nelielu personu loku, un arÄ« krimināltiesÄ«bu instrumenti nav tik visaptveroši, lai juridiski šo jautājumu vispārÄ“ji atrisinātu. Teiksim, juridiskā izvÄ“rtÄ“šana ir ļoti svarÄ«ga sastāvdaļa, Latvijā ir daļēji, bet ļoti minimāli notikusi, bet tā nav vienÄ«gā.

Es teiktu, ka svarÄ«gākā ir šÄ«s vÄ“sturiskās patiesÄ«bas atklāšana un attiecÄ«go secinājumu izdarÄ«šana priekš sevis šodien. Nevis tā vienkārši, kas toreiz ir bijis, bet no tā ir jāizdara secinājumi savai rÄ«cÄ«bai, savai politiskajai attieksmei pret Latvijas valsti, pret attiecÄ«gām personām, pret attiecÄ«gām partijām. Un tas ir faktiski pats, pats galvenais. LÄ“mumu izdarÄ«šana attiecÄ«bā uz sevi, uz savu rÄ«cÄ«bu tagad un nākotnÄ“.

Tātad es teicu – tas ir galvenais. VÄ“sturiskā patiesÄ«ba, otrs – juridiskā izmeklÄ“šana, noziedznieku sodÄ«šana.

Trešais, kas pie mums, es teiktu, lielā  mÄ“rā, cik tas ir iespÄ“jams, tas ir izdarÄ«ts, ir netaisnÄ«bas režīma upuru reabilitācija un kompensācijas piešÄ·iršana. Šeit gan man jāsaka viena lieta. Protams, mÄ“s varam kompensÄ“t šiem upuriem zināmā veidā netaisnÄ«bu, kas pret viņiem ir nodarÄ«ta. Un tur man jāsaka divi punkti. Viens ir tas, ka to dara brÄ«vā, neatkarÄ«gā Latvijas valsts, kura nav vainÄ«ga pie šiem nodarÄ«jumiem. To mÄ“s darām tādēļ, ka tā ir solidaritāte pret saviem pilsoņiem, saviem tautiešiem. Tā ir latviešu solidaritātes izpausme. Tas ir ļoti bÅ«tiski. Tas lielā mÄ“rā arÄ« ir darÄ«ts.

Bet ir viena lieta, ko tu nevari kompensÄ“t. Faktiski tu nevari kompensÄ“t pazaudÄ“to dzÄ«vi, jo liela daļa cilvÄ“ku, kas attiecas uz kolaborantu režīmu, nodzÄ«voja savu dzÄ«vi, arÄ« bieži nesagaidot Latvijas valsts atjaunošanu vai arÄ« sagaidot to, un nonāca tādā situācijā, ka to vairs nav iespÄ“jams kompensÄ“t. MÄ“s varam vienÄ«gi respektÄ“t to, un tas ir ļoti bÅ«tiski, ka tiek izrādÄ«ts respekts, un jebkādas necieņas izrādÄ«šana upuriem ir augstākā mÄ“rā neÄ“tiska, amorāla, bet mums jāapzinās, ka tas Ä«sti nav iespÄ“jams un vienÄ«gi respekts varÄ“tu kaut cik daļēji to uztvert.

Un ceturtais virziens ir publisko amatpersonu vÄ“tÄ«šana. Tas mums daļēji arÄ« ir noticis, bet arÄ« tādā nepilnÄ«gā veidā, un jautājums, vai šodienas Latvijas valsts reprezentanti var bÅ«t tie, kas kolaborÄ“ja diezgan augstos amatos ar iepriekšÄ“jiem netaisnÄ«bas režīmiem. Mums par to arÄ« ir likumdošana.

Ja es apskatos, cik tālu Latvija ir tikusi ar šo pagātnes izvÄ“rtÄ“šanu, tad es teiktu, ka tas daļēji noticis, bet ļoti nepilnÄ«gi. Šai ziņā Latvija, es teiktu, kaut kur uz 20 Austrumeiropas valstu fona atrodas kaut kur pa vidu. Ne priekšgalā, bet arÄ« nav iepakaļus citām valstÄ«m. Ir tādas valstis, kas nebÅ«t nav tikušas tik tālu. Ir dažas valstis, kur bijušie drošÄ«bas orgānu darbinieki ir valsts vadÄ«tāji. Es teiktu, tā kā Latvija ir pa vidu, viskonsekventāk šo jautājumu ir risinājusi Vācija. Un to jau pÄ“c Otrā pasaules kara attiecÄ«bā uz nacistisko režīmu un pÄ“c tam Austrumvācijā attiecÄ«bā uz komunistisko režīmu. Tur tiešÄm šis jautājums ir samÄ“rā labi atrisināts, bet visas pārÄ“jās valstis ir iepakaļus un Latvija arÄ«. Latvija ir, es teiktu, kaut kur pa vidu šajā pagātnes izvÄ“rtÄ“šanas jautājumā.

Es tagad tikai nobeidzot gribÄ“tu pieskarties jautājumam par izlÄ«gumu. IzlÄ«gums, es teiktu, bieži pat pieprasÄ«ts, ka par to vairs nevajadzÄ“tu runāt, ir tik daudz laiks pagājis, vajadzÄ“tu izlÄ«gt. Ja mÄ“s sāktu šos jautājumus risināt, tad viens latvietis apÄ“stu otru latvieti. Briesmu lietas. Es jau pašÄ sākumā teicu, diemžēl nevar un nekad arÄ« nevarÄ“s izvairÄ«ties, un manis pÄ“c arÄ« cilvÄ“ki pÄ“c divām un trim paaudzÄ“m vaicās, kā tas ir noticis, jo tas ir tik radikāli pretÄ“js demokrātiskām vÄ“rtÄ«bām, ka tas izraisa automātiski jautājumu - un kā tu pret to attiecies. Tā ka no tā izvairÄ«ties nevajag. Tas ir pamatfakts.

Un attiecÄ«bā uz izlÄ«gumu es teiktu, ka izlÄ«gums ir iespÄ“jams tikai tad, ja tiek ievÄ“rotas sešas pakāpes. Un tieši tādā secÄ«bā, kādā es tās mÄ“Ä£ināšu tagad nosaukt.

Pati pirmā pakāpe ir patiesÄ«bas noskaidrošana. Un tāpÄ“c es jau teicu, ka patiesÄ«bas noskaidrošana ir galvenais mÄ“rÄ·is pagātnes pārvarÄ“šanai. Bez tā, ka tiek noskaidrota patiesÄ«ba, izlÄ«gums nav iespÄ“jams. Un tie cilvÄ“ki, kuri bija tuvu režīmam, tiem aktÄ«vi jāpalÄ«dz noskaidrot šo patiesÄ«bu. Nevis jāslÄ“pj, bet tieši otrādi – aktÄ«vi jāpalÄ«dz. Tātad patiesÄ«bas noskaidrošana.

Otrs… es tagad … mÄ“s vÄ“lāk runāsim, kā tieši definÄ“t kolaboracionismu. Otrais ir tas, ka tiem, kas tiek uzskatāmi par kolaboracionistiem, tiem ir šis nodarÄ«jums jāatzÄ«st. Viņiem ir skaidri jāsaka – jā, es kolaborÄ“ju ar šo netaisnÄ«bas režīmu. Nevis izlocÄ«ties. Tātad – ir jāatzÄ«st.

Trešais ir šÄ« nodarÄ«juma nožēlošana. Viņiem ne tikai jāatzÄ«st. Tā neitrāli atzÄ«t, jā es kolaborÄ“ju. Bet arÄ« viņam tas ir jānožēlo. Nožēlošana, ka tas bija slikti.

Ceturtais ir nodarÄ«juma izpirkšana ar kādu konkrÄ“tu rÄ«cÄ«bu. Tātad ir jāizpÄ“rk šis nodarÄ«jums. Tas nozÄ«mÄ“, ka nevar tikai vārdiski nožēlot, bet arÄ« ar savu politisko rÄ«cÄ«bu, aktÄ«vi iestājoties par okupācijas seku likvidÄ“šanu vai citādā veidā stiprinot šo valsti, ir jāizpÄ“rk šis nodarÄ«jums. Un šie punkti ir jāizpilda tiem, kurus var uzskatÄ«t par kolaboracionistiem.

Un tad nāk piektais punkts – piedošana. Un piedošanu nevar prasÄ«t, piedošana ir jādara tiem, kas ir cietuši no kolaboracionisma. Un pilnÄ«gi nepareizi ir, kā mÄ“s redzam šad un tad, šie cilvÄ“ki saka, ka tā tas toreiz ir bijis, bija tādi laiki. NÄ“. NÄ“, tā nebija. Es arÄ« paskaidrošu, kāpÄ“c.

Tātad piedošana. Un tikai tad, kad tie, kas ir cietušie, ir piedevuši, tikai tad kā sestais un beidzamais punkts šajā izlÄ«guma procesā var bÅ«t šis izlÄ«gums. Un tieši šÄdā secÄ«bā. Neviens punkts nedrÄ«kst tik izlaists. Tas ir ceļš, kuram mÄ“s vÄ“l esam ļoti, ļoti tāli.

Mums varbÅ«t vajadzÄ“tu tieši definÄ“t, kā var definÄ“t kolaboracionismu.

Man jāsaka, ka padomju režīms ir ļoti labi dokumentÄ“jis kolaboracionismu. Proti, tie, kas… jo šÄ« sistÄ“ma bija birokrātiska sistÄ“ma, katrs kolaboracisnists kļuva uzskaitÄ«ts. Un lielā robežšÄ·irtne starp tiem, kas bija kolaboracinisti… un tad es teikšu, ka kolaboracionists nav tas pats, kas ir kolaboracionists. Ir dažādas Ä“nu pakāpes.

Vispirms šÄ·irtne – kolaboracionists pa labi, tie, kas cieš no kolaboracionistiem, pa kreisi. Un es teikšu tā – 93% Latvijas iedzÄ«votāju nepiedalÄ«jās kolaboracionismā, un 7% piedalÄ«jās. Kā to var redzÄ“t? Tie ir komunistiskās partijas biedri. Komunistiskā partija ir tā robežšÄ·irtne, tā ir formālā robežšÄ·irtne šim režīmam, kas nostājās režīma pusÄ“. Grāvis starp tautu un okupācijas režīmu.

Tie, kas ir vienā grāvja pusÄ“, ir šie 7% no iedzÄ«votājiem, 93% stāvÄ“ja ārpusÄ“. Tā ka šai ziņā šis režīms ir atstājis ļoti skaidru robežšÄ·irtni. Bet visi tie, kas stāvÄ“ja otrā pusÄ“, nevis tautas pusÄ“, bet šo 7% pusÄ“… Starp latviešiem tie bija 5%, un starp Latvijā dzÄ«vojošiem krieviem – 10%. Jo starp krieviem bija daudz lielāks komunistu procents nekā starp latviešiem. No visiem latviešiem 5% bija partijas biedri.

Starp tiem arÄ« ir dažādas… to nevar tā uzreiz redzÄ“t – pavisam melni. Ir dažādas pakāpes. Visvieglākā pakāpe bija vienkāršie konfromisti, un daudzi amati un daudzas profesijas varÄ“ja izpildÄ«t formāli tikai tad, ja biji partijas biedrs. Un es teiktu, ka šie konformisti …. Konformistu nodarÄ«jums ir diezgan neliels. Bet viņi vienkārši sava karjerisma dēļ pārgāja šÄ« okupācijas režīma pusÄ“. Tā ir tāda garÄ«ga pāriešana. Un tas prasÄ«ja zināmu, es teiktu, sevis pārvarÄ“šanu vai savas sirdsapziņas apklusināšanu. Tajā ziņā, ka tev bija jāsaka, labi, lai kļūtu par slimnÄ«cas vadÄ«tāju, lai es bÅ«tu par skolas direktoru, man vajag bÅ«t partijas biedram. Es jau, bÅ«dams skolas direktora amatā, neko sliktu nedarÄ«šu. Bet tomÄ“r tas ir viens tāds zināms solis, ka ir jāapklusina sava sirdsapziņa vai viņa jānobÄ«da kaut kā malā.

PatiešÄm, es domāju, ka lielu ļaunumu šie cilvÄ“ki arÄ« nav nodarÄ«juši. Tas ir drÄ«zāk jautājums par to, kā viņi ar to apgājās. Tā ka es teiktu – no šiem cilvÄ“kiem, no šiem 7% vai no šiem 5% latviešiem lielākā daļa piederÄ“ja pie šÄ« konformisma. TÄ«ri psiholoÄ£iski ir saprotams, toreiz cilvÄ“ki jau arÄ« neapzinājās, cik drÄ«z šis režīms beigsies. Un priekš daudziem tas nebeidzās drÄ«z. Viņi visi nodzÄ«voja šajā režīmā. Un arÄ« nomira šajā režīmā. Jautājums apsvÄ“rt savas personiskās intereses pret šo sabiedrÄ«bas, valsts interesi. Un es teiktu, ka lielākā daļa piederÄ“ja pie šÄ«s kategorijas.

Tad ir cita kategorija. Kolaboracionisti, tie, kas jau ieņēma valsts amatus. Un šeit jau man jāsaka - ar sirdsapziņas apklusināšanu vien nepietiek, jo pat, ja tā sirdsapziņa apklusināta…. Lielai daļai sirdsapziņa arÄ« apklusa. Es domāju, ka tie tik tālu iesaistÄ«jās šajā netaisnÄ«bas režīmā, ka tur jau ir arÄ« individuāla vaina. Un tie ir visi tie amati, kas tiešÄm bija saistÄ«ti ar varas pozÄ«cijām, cilvÄ“ku kontrolÄ“šanu, arÄ« stukači, kas, bÅ«dami vai arÄ« nebÅ«dami partijas biedri, kā sakot, piedalÄ«jās šajā uzraudzÄ«bas mehānismā. Tie ir tie, kas arÄ« lielā mÄ“rā… uz kā režīms balstÄ«jās. Jo nevar bÅ«t, ka viens Staļins, viens Brežņevs viens pats kontrolÄ“ja visu valsti. Viņam jau vajadzÄ“ja cilvÄ“kus. Un tie bija tie cilvÄ“ki. Tie cilvÄ“ki, kuriem ir varas pozÄ«cijas. Tie bija šie kolaboracionisti. Un tie bija zināms procents. To mÄ“s varam zināt no zināmas pakāpes, valsts pozÄ«cijas… Tie arÄ« ir šÄdā veidā piedalÄ«jušies šÄ« režīma Ä«stenošanā. VarbÅ«t skolas direktors, bÅ«dams konformists, daudz, daudz minimālākā veidā.

Dažreiz tiek mÄ“Ä£ināts teikt, ka mÄ“s visi kolaborÄ“jām. MÄ“s jau dzÄ«vojām šeit. Kaut kādā mÄ“rā piedalÄ«jāmies. Šeit jāsaka skaidri un gaiši – nÄ“. Bija tautas lielākā daļa, lielais vairums, es teiktu, kurai saglabājās veselÄ«ga attieksme, kuri teica, bÅ«s varbÅ«t man zināms labums, ja es iestāšos partijā, bet man tas ir grÅ«ti - pāriet šo soli. Un interesanti arÄ« tas, ka bija pat Ä«pašas grupas, sabiedrÄ«bas daļas, kur latvieši ļoti maz piedalÄ«jās. PiemÄ“ram, armijā. Ä»oti maz cilvÄ“ku, kas ir okupācijas armijas virsnieki – latvieši. Daudz reiz mazāks procents nekā latviešu Padomju SavienÄ«bā… Es teiktu - tāda dabiska politiska inteliÄ£ence. Tur bija tāda ļoti Ä«paša politiska izsvÄ“ršana. Politiska inteliÄ£ence iet okupācijas armijā, tas jau latvietim bija kaut kas daudz. Un ko lielākā daļa, kā sakot, negribÄ“ja darÄ«t. Tāpat arÄ« citos, piemÄ“ram, drošÄ«bas dienestā, milicijā un utt. Latviešu procents bija krietni mazāks nekā to procents iedzÄ«votāju vidÅ«.

VÄ“l varÄ“tu minÄ“t, ka ir dažādas komunistu grupas. Un divas grupas minÄ“t ekstra. Viens ir tā sauktie nacionālkomunisti 50. gadu otrā pusÄ“, kuri ir vÄ“rtÄ“jami Ä«paši. Jo šie cilvÄ“ki jau tÅ«lÄ«t tika nostumti malā pÄ“c okupācijas. Kas bija varbÅ«t ideālie komunisti Latvijas laikā. GribÄ“ja Ä«stenot kaut kādu labāku sabiedrÄ«bu. Bet lielā mÄ“rā tomÄ“r piedalÄ«jās tiešajā staļinisma laika darbÄ«bā. Viens piemÄ“rs ir Vilis Lācis. Tāpat arÄ« Berklavs, kurš finālā skaidri apzinājās, ka viņš ir viens no retajiem, kurš arÄ« tieši savu vainu ir atzinis. Un arÄ« sevi izvÄ“rtÄ“jis. TiešÄm ir reti, kurš ir sevi izvÄ“rtÄ“jis. Viņi mÄ“Ä£ināja apturÄ“t Latvijas rusifikāciju. Tas bija viņu galvenais mÄ“rÄ·is.

ŠÄ« grupa ir vÄ“rtÄ“jama Ä«paši, neraugoties uz to, ka viņi nāca tieši no valsts pozÄ«cijas.

Tāpat Ä«paši vÄ“rtÄ“jami ir arÄ« tie, kuri tā saucamās pārbÅ«ves laikā iestājas tieši komunistiskajā partijā nolÅ«kā graut šo partiju no iekšpuses. Jo toreiz šÄ« partija bija tā, kuras rokās atradās visi varas instrumenti. Un, ja tur šie cilvÄ“ki nepildÄ«tu, teiksim, pārorientÄ“tu šÄ«s partijas darbÄ«bu, lÄ«dz ar to šim centram tika atņemts instruments, kā tas varÄ“tu darboties. Un tiešÄm bija 88. un 89.gadā, daudzi cilvÄ“ki teica – tagad mums jāstājas partijā, lai šo partiju galÄ«gi piebeigtu no iekšpuses. Un es teiktu, ka tā bija pilnÄ«gi cita motivācija iestāties partijā. Tā nebija tā motivācija, koes minÄ“ju, kas konformistiem 60. un 70.gados. Tā bija cita motivācija. Tādēļ šie gadÄ«jumi jāvÄ“rtÄ“ Ä«paši.

Protams, bija arÄ« kolaboracionisti starp tiem, kuri nebija formāli partijā. Tie ir retāki izņēmuma gadÄ«jumi. Bija arÄ« tādi cilvÄ“ki, kuri nebija partijā, bet bija varbÅ«t pat atbalstÄ«juši pretestÄ«bniekus. Bet tie ir izņēmuma gadÄ«jumi. Tā ka ir arÄ« tādi cilvÄ“ki, kuri dažādos savas dzÄ«ves posmos ir, kā sakot, aktÄ«vi kolaborÄ“juši un pÄ“c tam, kā sakot, aktÄ«vi devuši savu pienesumu Latvijas valsts atjaunošanai. Tā ka šis kolaborācijas jautājums ir diezgan komplekss, ir jāskata varbÅ«t pietiekoši precÄ«zi, bet es teiktu, izejas pozÄ«cija ir tiešÄm šÄ« iestāšanās komunistiskajā partijā. Un tad jau var redzÄ“t, kā tālāk tie individuāli vÄ“rtÄ“ti šie jautājumi.

Katrā ziņā nav pareizi teikt, ka mÄ“s visi kolaborÄ“jām. Tieši otrādi – lielum lielais vairums, latviešu tautas vairums, 95% atturÄ“jās kolaborÄ“t ar režīmu. Un attiecÄ«gi uz tiem 5%, kas bija pārkāpuši šo robežu, tur ir dažādas pakāpes. Dažāda pelÄ“kuma pakāpes, sākot no viegli pelÄ“ka lÄ«dz tumši melnam.

* E. Levita uzstāšanās 2014. gada augustā raidÄ«jumā „LaikmetÄ«gās mākslas institÅ«ts piedāvā "Virtuves saruna" par kolaboracionismu padomju varas periodā”

Ieraksts skatāms šeit.