Iesaki rakstu:

Es atsakos no balvas „Gada vÄ“sturnieks Latvijā”. Jo – metaforās runājot – ir kritis pÄ“dÄ“jais piliens.

Vārdu sakot, manuprāt, tāpat kā vÄ“sturiskās spÄ“lfilmas un seriālus, dažādus raidÄ«jumus un populāros rakstus par vÄ“sturi, arÄ« šo nomināciju “Gada vÄ“sturnieks” cilvÄ“ki parasti uztver kā tādu apliecinājumu, ka vÄ“stures izpÄ“tÄ“, citÄ“jot klasiÄ·i, “mÄ“s ejam stāvus gaisā”. Galu galā vÄ“sturnieku konsultantu atrast var, kaut kādus vecus rakstu galus par tÄ“mām atrast var utt. Bet tam, ka “atrast var”, ir iluzors sakars ar vÄ“stures zinātni.

Es nevÄ“los izlikties, ka Latvijas valstÄ« ar vÄ“stures zinātni viss ir kārtÄ«bā; es nevÄ“los turpināt uzturÄ“t to ilÅ«ziju, ka Latvijas politiÄ·i nodrošina valsts finansÄ“jumu, lai vÄ“sturnieki strādātu, pÄ“tot Latvijas pagātni.

Parasti balsotāji redzÄ“juši izdotās grāmatas. Man tās pagājušajā gadā bija divas – “Latvijas Bankas vÄ“sture, 1922–1940” un “Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vÄ“sture, 1922–1934”. Ne viena, ne otra nav tapušas, pateicoties lieliskajam – pÄ“diņās – finansÄ“jumam, ko deputāti un ministri ir atvÄ“lÄ“juši – precÄ«zāk bÅ«tu teikt: noskauduši – Latvijas vÄ“sturei un kopumā – humanitārajām zinātnÄ“m Latvijā.

VÄ“stures izpÄ“te drÄ«zāk nenotiek nekā notiek. Bet ilÅ«ziju par to, ka vÄ“stures izpÄ“te notiek, uztur politiÄ·u organizÄ“tās publiskās diskusijas, kurās piedalās arÄ« vÄ“sturnieki un runā par jebkuru tÄ“mu, ko politiÄ·i piedāvājuši. Visi diskusiju dalÄ«bnieki parasti apliecina: jā, jā, mums vajag pÄ“tÄ«jumus par okupācijas laiku 20. gadsimtā, mums vajag par iepriekšÄ“jiem gadsimtiem.

Tā dedzÄ«gā gaisotne it kā paredz, ka kaut kur otrajā plānā vÄ“sturnieki katru darbadienu to vagu dzen uz priekšu – katrs savā laika periodā, katrs savā tÄ“mā utt., kā tam normāli vajadzÄ“tu notikt. Bet – Latvijas valstÄ« tā otrā plāna vienkārši nav! Karalis ir kails!

Saeimas un valdÄ«bas un ministriju jeb nozaru administratori Latvijas valstÄ« ir izveidojuši tādu zinātnes sistÄ“mu, ka tā neapmaksā zinātnieku ikdienas darbu ne viduslaiku vÄ“stures, ne agro jauno laiku vÄ“stures, ne jauno laiku vÄ“stures, ne 20. gadsimta vÄ“stures izpÄ“tÄ“!

Es teiktu pat vairāk – lÄ«dzšinÄ“jās un tagadÄ“jās Saeimas, valdÄ«bas un nozaru administratori apzināti iznÄ«cina vÄ“stures zinātni Latvijā. Jo – kā citādi vÄ“rtÄ“t faktu, ka Latvijas Zinātnes padomes administrÄ“tajā pÄ“dÄ“jā zinātnisko projektu konkursā finansÄ“jumu izpÄ“tei piešÄ·Ä«ra tikai 7% no iesniegto projektu skaita?! Tas turpinās jau gadiem.

Un – ko tas nozÄ«mÄ“ dzÄ«vÄ“? PiemÄ“ram, to, ka Latvijas vÄ“stures institÅ«tā pÄ“dÄ“jos gados ir atlaista virkne vÄ“sturnieku! Ja kādam šÄ·iet, ka mÄ“s ikdienā uz priekšu dzenam pagātnes izpÄ“tes vagu viduslaikos, agrajos jaunajos laikos, jaunajos laikos un jaunākajos laikos, respektÄ«vi, pÄ“tām pagātni no brīža, kad šeit parādÄ«jās rakstÄ«tie vÄ“stures avoti, lÄ«dz valsts atjaunošanai 1991. gadā, tad – ziniet, ka nekas tāds nenotiek!

Nupat, beidzot institÅ«ts izdeva 20. gadsimta Latvijas vÄ“stures 3. un 4. sÄ“jumu; no 1944. lÄ«dz 1964. gadam – 20 gadus pÄ“c otrā sÄ“juma, kuru izdeva 2003. gadā! Vai mums bÅ«tu vajadzÄ«gs 5. sÄ“jums par laiku no 1965. gada lÄ«dz 1985. gadam un lÄ«dz 20. gadsimta beigām? Man vajag! Vai vÄ“sturnieki strādā, lai to izpÄ“tÄ«tu un uzrakstÄ«tu? NÄ“!

Latvijas politiÄ·u rÄ«cÄ«ba liecina, ka Latvijas valsti viņi uzskata par nabagmāju, kas – lai tā nesabruktu pavisam – nedrÄ«kst atvÄ“lÄ“t regulāru finansÄ“jumu, kas nepieciešams fundamentāliem pÄ“tÄ«jumiem. Proti, tādiem pÄ“tÄ«jumiem, kuriem vajag daudz vairāk nekā trÄ«s gadus un vajag pilnas slodzes atdevi.

Nominācija ir devusi man iespÄ“ju publiski aicināt nošÄ·irt ilÅ«ziju no Ä«stenÄ«bas – nošÄ·irt vÄ“stures komunikāciju no vÄ“stures zinātnes.

Kā saka, esmu to izmantojusi.