Iesaki rakstu:

Par jaunās IndriÄ·a Latvieša sÄ“rijas grāmatas Nāve popularitātes cÄ“loņiem un tajā aprakstÄ«to notikumu autentiskumu Rolanda PÄ“tersona saruna ar publicistu Lato Lapsu.

 

KārtÄ“jā IndriÄ·a Latvieša grāmata – “Nāve” - atkal ir starp pirktākajām grāmatām Latvijas grāmatnÄ«cās. JÅ«s tagad esat tās izdevÄ“js. Kur, jÅ«suprāt, slÄ“pjas šÄ«s grāmatu sÄ“rijas panākumu atslÄ“ga?

Ja precÄ«zāk, jaunā romāna „Nāve” pirmā daļa, kuru šoreiz izdod uzņēmums „Baltic Screen”, ir vispieprasÄ«tākā grāmata Latvijas lielākajos grāmatnÄ«cu tÄ«klos. PatiesÄ«bā tā jau ir gadiem ilga tradÄ«cija. Visas trÄ«s pirmās sÄ“rijas grāmatas – „Bailes”, „Vara” un „Nauda” – ir ieņēmušas ļoti augstas vietas gada pirktāko grāmatu sarakstos.

KāpÄ“c tas tā notiek atkal un atkal? KāpÄ“c tieši IndriÄ·a Latvieša „Baiļu” sÄ“rija ir kļuvusi par šÄdu fenomenu? Es teiktu tā – lai gan katrs no romāniem labi saprotamu iemeslu dēļ sākas ar norādi, ka viss tajā ir izdomāts no A lÄ«dz Z, cilvÄ“ki vienmÄ“r ir augsti vÄ“rtÄ“juši patiesÄ«bu. Viņi to sajÅ«t, viņi to atpazÄ«st, viņi pÄ“c tās tiecas.

CilvÄ“ki skaidri redz un saprot, ka lielāko kaitÄ“jumu valstij, tās drošÄ«bai un pašiem Latvijas valsts pastāvÄ“šanas pamatiem nodara ne jau kaut kādi nožēlojami ādamsonveidÄ«gi „krievu spiegi” vai multiseksuāli gobzemtrollÄ“ni, bet gan pašreizÄ“jās valsts varas pārstāvji. Tie, kuri izšÄ·iež miljardus, sagrauj tranzÄ«tu, palaiž garām vakcÄ«nas un tad vaino stulbo tautu, nopÄ“rk uz 3D printera izgatavotus idiotiskus sejas aizsegus, iegādājas nevis pretgaisa aizsardzÄ«bas ierÄ«ces, bet haubices, laiž Daugavā čuru aisbergus par desmitiem tÅ«kstošu un pÄ“rk neefektÄ«vus testus par desmitiem miljonu, uzspļauj valsts robežas drošÄ«bai un tā tālāk, un tā tālāk.

IndriÄ·a Latvieša grāmatas cilvÄ“kiem sniedz maksimāli nepatÄ«kamu patiesÄ«bu par Latvijas valsti un tajā notiekošo – tieši tā, kā tas aprakstÄ«ts Vizmas Belševicas „IndriÄ·a Latvieša piezÄ«mÄ“s uz Livonijas hronikas malām”, no kurienes arÄ« cÄ“lies šis pseidonÄ«ms. PatiesÄ«bu tādās devās un tādā tiešuma un autentiskuma pakāpÄ“, kādu nenodrošina ne mediji, ne sociālie tÄ«kli. CilvÄ“ks vai cilvÄ“ki, kas izmanto šo pseidonÄ«mu, neapšaubāmi ir ļoti informÄ“ti un izmanto šÄdu daudziem nepatÄ«kamu, daudziem vienkārši šokÄ“jošu, tomÄ“r neapšaubāmi valdzinošu formu, lai informāciju pasniegtu sabiedrÄ«bai. Ar vārdu sakot, „Baiļu” sÄ“rijas panākumi, manuprāt, ir pilnÄ«gi likumsakarÄ«gi, tos garantÄ“ pašreizÄ“jā valsts vara.

Kā jÅ«s definÄ“tu šo grāmatu žanru – politiskā satÄ«ra, politiskā fantāzija, untiutopija, kriminālromāni?

Ja mÄ“s paskatÄ«tos uz šodienas realitāti no, teiksim, divdesmit gadus senas pagātnes, mÄ“s nešaubÄ«gi atpazÄ«tu, ka antiutopija ir tas, kur mÄ“s pašlaik dzÄ«vojam un kurp ar katru gadu kā sabiedrÄ«ba virzāmies aizvien dziļāk.

Kā zināms, varde ilgi nejÅ«tot, ka to taisās izvārÄ«t, ja temperatÅ«ru katlā paaugstina ļoti pakāpeniski – nu, tā vismaz raksta. Latvijas „parastie cilvÄ“ki” ir šÄ« varde, jo valsts virzÄ«ba personas brÄ«vÄ«bu ierobežošanas, beztiesiskuma, ideālu degradÄ“šanās, principu izzušanas un lÄ«dz ar to likumsakarÄ«gi arÄ« pilsoniskas sabiedrÄ«bas un valsts sabrukuma virzienā notiek ļoti pakāpeniski. Pakāpeniski, bet konsekventi.

Kā saukt grāmatas, kuru autors vai autori šos procesus detalizÄ“ti un krāšÅ†i dokumentÄ“, acÄ«mredzami nebaidoties no romānu „varoņu” prototipu dusmām un atriebÄ«bas… Nezinu, vai visam pasaulÄ“ var un vajag piekārt plāksnÄ«ti ar nosaukumu, bet mani kā izdevÄ“ja pārstāvi pilnÄ«bā apmierina apzÄ«mÄ“jums – politiskie kriminālromāni.

Domāju, ka ikviens lasÄ«tājs, lasot “Nāvi”, ir uzdevis jautājumu – cik no tās sižetu lÄ«nijām, sulÄ«gajiem personu aprakstiem un konkrÄ“tiem notikumiem ir patiesÄ«ba, un cik – politiskā beletristika?

„Nāvi” no iepriekšÄ“jiem „Baiļu” sÄ“rijas romāniem atšÄ·ir tas, ka šeit ir ārkārtÄ«gi daudz „caurcaurÄ“m izdomātu” dokumentu – no „krievu spiega” Oļega Burlaka atklāsmÄ“m par Valsts drošuma dienesta safabricÄ“to spiegošanas lietu lÄ«dz pretrunām nelaiÄ·a deputātes Jutas SviÄ·es vārda maiņas dokumentos, kas sastādÄ«ti Maskavā pagājušÄ gadsimta astoņdesmito gadu beigās. Ar vārdu sakot, es teiktu, ka patiesÄ«bas daļa jaunajā romānā ir vÄ“l krietni lielāka nekā iepriekšÄ“jos, - kā izdevÄ“js es to lÄ“stu uz septiņdesmit vai pat astoņdesmit procentiem.

Divarpus nedēļas pÄ“c grāmatas iznākšanas daudziem negaidÄ«ti aizsaulÄ“ aizgāja Satversmes aizsardzÄ«bas biroja direktors Jānis MaizÄ«tis, un „Nāves” lasÄ«tāji noteikti nevar neiedomāties par to, ka viens no grāmatas galvenajiem varoņiem – turklāt, šÄ·iet, gandrÄ«z vienÄ«gais kaut cik pozitÄ«vais – ir „izdomāts” Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktors Jānis MÄ«zÄ«tis. Vai nejaušÄ«ba?

Dienā, kad kļuva zināms par MaizÄ«ša kunga aiziešanu, daudzi „Nāves” lasÄ«tāji man uzdeva jautājumu – vai tiešÄm šim bÄ“dÄ«gajam notikumam varÄ“tu bÅ«t kāda saistÄ«ba ar grāmatā aprakstÄ«tajiem notikumiem un tās varoņa „neveselÄ«go” interesi par vairākām potenciāli letālām tÄ“mām. Nu, ko es tur varu teikt, - iepriekšÄ“jās „Baiļu” sÄ“rijas grāmatas reizÄ“m ir izrādÄ«jušÄs biedÄ“joši pravietiskas, un es nebrÄ«nÄ«tos, ja tāpat bÅ«tu arÄ« ar jauno romānu.

Vai grāmatā citētie dokumenti, dažādas vēstules konkrētām personām un institūcijām ir patiesi?

Es kā izdevÄ“ja pārstāvis esmu veicis zināmu izpÄ“tes darbu tieši par šo jautājumu. Ja pieņem, ka es pareizi esmu atšifrÄ“jis „pilnÄ«gi izdomāto” romāna varoņu prototipus, varu teikt, ka, piemÄ“ram, es savām acÄ«m esmu skatÄ«jis, piemÄ“ram, Jutas StrÄ«Ä·es dokumentus, kuros atrodamās kļūdas un pretrunas, manuprāt, skaidri norāda, ka viņas biogrāfija kādos kabinetos Maskavā ir tikusi sacerÄ“ta speciāli nākotnes karjerai Latvijā.

Esmu arÄ« lasÄ«jis „krievu spiega” Oļega Buraka trÄ«sdesmit lappušu vÄ“stuli no cietuma, kurā minÄ“tie fakti neatstāj ne mazāko vietu šaubām – šis „spiegošanas” kriminālprocess Valsts drošÄ«bas dienestā ir safabricÄ“ts ar visprimitÄ«vākajām metodÄ“m.

Savukārt, kas attiecas uz vienu no romāna centrālajām lÄ«nijām – „izdomātā” advokāta Pāvela Rebanoka slepkavÄ«bu -, es tāpat pats savām acÄ«m esmu skatÄ«jis daudzus desmitus fotogrāfiju no Pāvela Rebenoka slepkavÄ«bas vietas, un tās demonstrÄ“ tik kliedzošu nolaidÄ«bu no policijas puses, ka es lāga nevaru pieļaut iespÄ“ju, ka šÄ« nolaidÄ«ba varÄ“tu nebÅ«t tÄ«ša.

Ar vārdu sakot, kā jau minÄ“ju, - manuprāt, aptuveni astoņdesmit procentu no jaunās „caurcaurÄ“m izdomātās” grāmatas varÄ“tu bÅ«t patiesÄ«ba.

Kādēļ tieši grāmata “Nāve” kļuva par iemeslu kratÄ«šanai pie JurÄ£a Liepnieka un Lato Lapsas, kā tas ir apgalvots uz grāmatas vāka?

MÄ“s visi labi atceramies histÄ“riju pÄ“c grāmatas „Viltvārdis” iznākšanas un valsts visaugstākās amatpersonas daiļrunÄ«go paziņojumu, ka tā negatavojoties savu taisnÄ«bu pierādÄ«t ar tiesiskām metodÄ“m.

Es nevaru atklāt visu manā rÄ«cÄ«bā esošo informāciju – kaut vai tāpÄ“c vien, ka mani „draugi” prokuratÅ«rā un citos „pasÅ«tÄ«jumu galdos” to vien gaida, lai es pavÄ“rtu muti un pret mani varÄ“tu ierosināt vÄ“l pārÄ«ti kriminālprocesu par izmeklÄ“šanas noslÄ“puma izpaušanu vai pretdarbÄ«bu izmeklÄ“šanai.

Taču to gan es varu atklāt, ka jau kopš pagājušÄ gada sākuma man no dažādiem avotiem ir ticis ziņots par augstu – un pat visaugstāko – valsts amatpersonu neveselÄ«gu interesi par manām radošajām iecerÄ“m, kā arÄ« man ir tikuši nodoti pietiekami skaidri brÄ«dinājumi. Tā kā neņēmu tos vÄ“rā, tika izmantotas visas nekrietnās, negodprātÄ«gās metodes, ko var likt lietā tie, kam ir iespÄ“ja savās interesÄ“s izmantot represÄ«vo valsts iestāžu resursus. Tieši tāpat, kā tas bieži notiek uz austrumiem no mums.

Kā zināms, pastāv versija, ka tieši JurÄ£is Liepnieks un mana necilā persona esot kolektÄ«vais „IndriÄ·is Latvietis”, un šÄ gada vasaras beigās notikušo kratÄ«šanu gaita pilnÄ«bā apstiprināja manis iepriekš saņemtos brÄ«dinājumus.

KratÄ«tāji gan izlikās, ka par visu vairāk viņus interesÄ“jot skaidra nauda, bet, kad es pats viņus pievedu pie savas lādes ar viena un divu eiro monÄ“tām, kas tur krātas kopš eiro ieviešanas Latvijā, izrādÄ«jās, ka nekāda nauda viņus neinteresÄ“. Fakts ir tāds, ka viņus interesÄ“ja tikai un vienÄ«gi mana datora saturs, un, to ieguvuši, viņi visu pārÄ“jo „aizmirsa” kā uz burvju mājienu.

Kad es tagad, daudzas nedēļas pÄ“c kratÄ«šanām rakstu izmeklÄ“šanas iestādei iesniegumu ar jautājumu – nu, mīļie, kad tad jÅ«s beidzot mani sauksiet liecināt par visu to, ko jÅ«s man it kā inkriminÄ“jat, atbilde skan – liecieties mierā, nemÄ“Ä£iniet ietekmÄ“t izmeklÄ“šanas gaitu! Kādi vÄ“l te jautājumi.

Viena no centrālajām “Nāves” tÄ“mām ir smaga valsts drošÄ«bas dienestu un izmeklÄ“šanas iestāžu kritika, kas tiek tÄ“lotas ne tikai kā nespÄ“jÄ«gas un neefektÄ«vas attiecÄ«bā pret visu lÄ«meņu Latvijas valsts un tiesiskuma ienaidniekiem, bet faktiski noziedzÄ«gas. Kāds tam pamats?

Pamats ir tas, ko mÄ“s redzam sev visapkārt. Ikvienam veselÄ«gi domājošam cilvÄ“kam, raugoties uz pašreizÄ“jās valsts varas pārstāvju darbÄ«bām, automātiski rodas jautājums – kādas mums naidÄ«gas valsts ietekmes aÄ£enti to visu izpilda? TikmÄ“r izmeklÄ“šanas un drošÄ«bas iestādes… eh…

Satversmes aizsardzÄ«bas birojā, kā izrādās, gadiem darbojusies vesela izspiegotāju Ä£imenÄ«te, kas pieÄ·erta pilnÄ«gi nejauši, KNAB ir kļuvis par nevarÄ«gu butaforiju, kuru simbolizÄ“ čuru aisbergs, prokuratÅ«rā, VID un policijā darbojas „pasÅ«tÄ«jumu galdi”, kurus izmanto gan padomju kolaboranti, gan organizÄ“tā noziedzÄ«ba, bet skaļo slepkavÄ«bu lietas demonstrÄ“ to totālo nespÄ“ju, Valsts drošÄ«bas dienests spÄ“j tikai fabricÄ“t kriminālprocesus un iztÄ“lot lokomotÄ«vju skaitÄ«tājus par krievu spiegiem.

Papildus tam mÄ“s redzam, kā šÄ«s iestādes, netiekot galā ar savu darbu, sev pieprasa aizvien jaunas un jaunas pilnvaras. PÄ“c analoÄ£ijas – ar makšÄ·eri mÄ“s zivis noÄ·ert nemākam, ar tÄ«klu arÄ« ne, tāpÄ“c dodiet mums dinamÄ«tu, varbÅ«t ar to mums kaut kas sanāks!

Gan no “Nāves”, gan jÅ«su grāmatas “Viltvārdis” vÄ“rojams, ka jums ir Ä«paši “siltas” jÅ«tas pret Valsts prezidentu Egilu Levitu. Kādēļ? Kad varÄ“tu nākt klajā jÅ«su solÄ«tās nākamās viņam veltÄ«tās grāmatas – “Viltvārdis 2” un “Valstgribis”?

Nav runas par manām personiskajām domām. Sevi par „visas tautas prezidentu” uzdevušais Egils Levits patiesÄ«bā ir visu laiku visnepopulārākais Latvijas valsts vadÄ«tājs, - ar to viss ir izteikts. Nekompetence, nolaidÄ«ba, amata pienākumus pildot, totāla arogance, augstprātÄ«ba, negodprātÄ«ba, - savā ziņā šÄ« cilvÄ“ka Ä«pašÄ«bu komplekts personificÄ“ visu Latvijas valsts izkurtÄ“jušo varu, un ir tikai likumsakarÄ«gi, ka es pievÄ“ršos šai tÄ“mai.

Bet, kas attiecas uz grāmatām, ja viss ies, kā iecerÄ“ts, tad nākamā gada pavasarÄ« pie lasÄ«tājiem nonāks IndriÄ·a Latvieša romāna „Nāve” otrā daļa, kas bÅ«s vÄ“l daudz ņiprāka, baisāka un skarbāka nekā pirmā. PÄ“c tam, uz Egila Levita amatā stāšanās gadadienu grāmatnÄ«cās nonāks „Viltvārža” otrā, bÅ«tiski papildinātā daļa. Savukārt „Valstsgribis” vai varbÅ«t „Valstsgrābslis” – nosaukums vÄ“l var mainÄ«ties – klajā nāks neilgi pirms kunga pārvÄ“lÄ“šanas vai nepārvÄ“lÄ“šanas 2023. gadā.

Ak, jā, un galÄ«gi nav izslÄ“gts, ka ar kaut ko pilnÄ«gi negaidÄ«tu IndriÄ·is Latvietis lasÄ«tājus varÄ“tu iepriecÄ“t un aizraut vÄ“l šajā gadā, tātad jau vistuvākajās nedēļās. DzÄ«vosim – redzÄ“sim, nav jau ilgi jāgaida.