Iesaki rakstu:

PÄ“kšÅ†i sirdÄ« sajutu vÄ“lmi atrast brÄ«vu mirkli un uzrakstÄ«t savas pārdomas par slaveno Stambulas konvenciju. Pirms sāku izklāstÄ«t savas domas, piebildÄ«šu, ka mans viedoklis nav vienÄ«gais un patiesais viedoklis, tas ir tÄ«ri subjektÄ«vs, balstÄ«ts uz personÄ«go pieredzi un savām dzÄ«ves atklāsmÄ“m, dzÄ«vojot kādu laiku “vecajās demokrātijas valstÄ«s”.

Esmu un vienmÄ“r bÅ«šu pret vardarbÄ«bu Ä£imenÄ“. Diemžēl to esmu izdzÄ«vojusi pati kā bÄ“rns, redzot, kā sieviete tiek pakļauta fiziskai un morālai vardarbÄ«bai, taču visnotaļ brÄ«vi par to runāju, jo, pateicoties Dieva mÄ«lestÄ«bai, esmu dziedināta no traumām, ko nesu dzÄ«vÄ“ lÄ«dzi daudzus gadus. Liekas, kuram gan vairāk kā pašai, kas redzÄ“jusi savām acÄ«m dažādās vardarbÄ«bas formas, bÅ«t to personu lokā, kas atbalsta konvencijas nepieciešamÄ«bu, taču diemžēl ne!

Stambulas konvencija publiski nerunā par tādām lietām, kas jau tagad Eiropas valstÄ«s izskauž jÄ“dzienu “vÄ«rietis” un “sieviete”, Ä£imene kā vÄ«rieša un sievietes Dieva priekšÄ noslÄ“gta savienÄ«ba u.c aspektiem, kas parastam cilvÄ“kam no malas liekas pavisam nesvarÄ«gi.

Kad man bija 23, piedzÄ«voju smagu vilšanos kādā vÄ«riešu kārtas pārstāvÄ«, kas kopā ar bÄ“rnÄ«bas traumām, lika aizdomāties, vai nekļūt par feministi. TobrÄ«d tas nemaz nelikās smieklÄ«gi, jo sāpÄ“ja sirds tā, ka maz nelikās, bija vienkārši naids pret visu vÄ«riešu kārtas dzimumu.

Diemžēl tādos momentos mÄ“s, sievietes, mÄ“dzam uzcelt sev mÅ«ri apkārt un teikt, ka spÄ“jam visu pašas. Nedarām jau to tādēļ, lai pašas sev palÄ«dzÄ“tu, bet gan lai ieriebtu un atriebtu viņiem. Kur bijis, kur ne, vienmÄ“r uzradÄ«sies kāda gudra dāma, kas iedos “vÄ“rtÄ«gos” padomus kļūt par vientuļo māmiņu un veiksmÄ«gi nodzÄ«vot dzÄ«vi vienai, iegādājoties suni, lai kliedÄ“tu vientulÄ«bu. Vai tas nes laimi – atbildiet paši!

Manā dzÄ«vÄ“ šÄ« aizraušanās ar feminismu beidzās, kad iepazinos ar kādu “lāčplÄ“si”, kurš veiksmÄ«gi ar rozÄ“m rokās devās uzbrukumā dziļi aizvainotai, neticÄ«bas pilnai jaunai sievietei. Taču ar to šis stāsts nebeidzās, un tikai dzÄ«ves turpmākie gadi man ļāva iegÅ«t atziņas par to, vai vÄ“lÄ“tos, lai uz Stambulas konvencijas pamata tiktu veidoti valsts tiesÄ«bu akti un radÄ«ta jauna sociālā iekārta.

Raugoties uz dzÄ«vi no Latvijas skata punkta, kad esi brÄ«vs cilvÄ“ks, viss liekas pavisam citādāks salÄ«dzinājumā ar to, kad šÄdā pat pozÄ«cijā esi ārpus savas valsts robežām un dzÄ«vo svešatnÄ“.

IlÅ«zija par to, ka tikai pie mums ir slikti un visur citur zāle ir zaļāka, sabruka mirklÄ«, kad pārcÄ“los uz dzÄ«vi Lielbritānijā, bet vÄ“lāk arÄ« uz Spāniju. Dažkārt var likties, ka viens piemÄ“rs nav pietiekošs, lai izdarÄ«tu secinājumus, tāpÄ“c Dievs bija devis salÄ«dzināšanai iespÄ“ju pabÅ«t divās valstÄ«s. (Atkāpei: nevÄ“los runāt šeit par šo valstu ekonomisko labklājÄ«bu, par sociālajām garantijām un citiem labumiem, bet gan tieši par to, ko slÄ“pj sevÄ« Stambulas konvencija, proti, par vÄ“rtÄ«bām.)

Pirmais iespaids, ko biju ieguvusi par UK, vÄ“l esot studentam, kurš tur atradās mācÄ«bu braucienā un uzturÄ“jās itāļu Ä£imenÄ“, bija visnotaļ rožains salÄ«dzinājumā ar laiku, kad pārvācos uz turieni dzÄ«vot. Aizvedu uz turieni savas ilÅ«zijas un naivumu cerÄ«bā, ka tur pret sievieti visi izturÄ“sies tā, kā esam radušas pie mums – Latvijā, proti, dāvinās ziedus, atvÄ“rs durvis, kaut kur varÄ“s izšmaukt sveikā ar žēlabainu smaidiņu un atzÄ«šanu, ka esam taču vājais dzimums.

Kādā otrajā dzÄ«ves gadā UK es sapratu, ka diemžēl tajā sabiedrÄ«bā tikai retais vietÄ“jais vÄ«rietis, piedevām vÄ“l pusmūžā, zina un prot, kā izturÄ“ties pret sievieti ar cieņas pilnu attieksmi. Tāpat ātri sāku aptvert, ka sabiedrÄ«bas standarti ir tādi, ka vÄ«rietis nedrÄ«kst izrādÄ«t Ä«pašÄku attieksmi sievietei tikai tāpÄ“c, ka viņa ir sieviete.

Atceros, vÄ“l daudzajās apmācÄ«bās nācās parakstÄ«t apņemšanos neizrādÄ«t nevienam diskrimināciju rases, dzimuma u.c. iezÄ«mju dēļ. Jo ilgāk dzÄ«voju, jo skaidrāk sapratu, ka sabiedrÄ«bā valdÄ«ja liels feminisms, kur sievietei bija jākonkurÄ“ ar vÄ«rieti kā lÄ«dzÄ«gai ar lÄ«dzÄ«gu, nemaz nepieļaujot domu, ka vÄ«rietis var vienkārši izmaksāt meitenei kafiju randiņa laikā, kur nu vÄ“l vÄ«rs apmaksāt visus mājas rÄ“Ä·inus.

NovÄ“roju, ka dzÄ«ves apstākļi un sociālās garantijas vairo vientuļo māmiņu pulku, kurām bÄ“rns ir lieliska iespÄ“ja tikt pie valsts pabalstiem (atvainojos, iespÄ“jams, ka maldos un daudzas lietas ir mainÄ«jušÄs, bet tobrÄ«d dikti bieži dzirdÄ“ju šo vietÄ“jo sieviešu stāstus, kuras pateicoties bÄ“rnam un vientuļās mātes statusam, bija saņēmušas valsts garantÄ“tas dzÄ«ves vietas. LÅ«dzu, nepadomājiet, ka es tagad saku, ka tā ir norma un tā dara visas sievietes).

Tāpat pamanÄ«ju, ka vÄ«rieša kā Ä£imenes apgādnieka loma bija ļoti nosacÄ«ta. Latviešu vai krievu sieviešu sapnis, ka vÄ«rs rÅ«pÄ“jas par Ä£imeni, kamÄ“r sieviete var aprÅ«pÄ“t bÄ“rnus, izrādÄ«jās tikai sapnis. Mani pārsteidza, cik ļoti sabiedrÄ«bā valdÄ«ja uzskats, ka sievietes un vÄ«rieša dzimums bija vienlÄ«dzÄ«gs, lÄ«dz tādiem apmÄ“riem, kad parastas dzimumattiecÄ«bas bija pārvÄ“rstas par ātri iegÅ«stamu preci vakarā, izdzerot dažus alus kausus. SabiedrÄ«ba, kura dzÄ«vo paša labumam, bez atbildÄ«bas, un kur nu domas par Ä£imeni un bÄ“rniem.

Tas tad nu Ä«si par UK. Sapņi par paradÄ«zi zemes virsÅ«, kur cilvÄ“kiem ir spÄ“cÄ«gas Ä£imeniskas vÄ“rtÄ«bas un tradÄ«cijas, beidzās, kad pārcÄ“los uz dzÄ«vi Spānijā. Jau tikko atbraucot uz Spāniju, iepazinos ar vienu ukraini, kurš tur jau 20 gadus dzÄ«voja un kas man teica – “zini, šajā valstÄ« cilvÄ“ki nelabprāt veido Ä£imenes, precas utt.”.

NeticÄ“ju, jo gribÄ“ju ticÄ“t, ka esmu nokļuvusi zemÄ“, kur cilvÄ“ki ir dievbijÄ«gi un katru svÄ“tdienu pÄ“c dievkalpojuma satiekas pie liela Ä£imenes galda, precas, rada bÄ“rnus un vecumdienas pavada kopā. Tas, ko ieraudzÄ«ju vÄ“lāk manā lÄ«dz šim vÄ“l mīļajā Spānijā, mani pavisam satricināja.

Lielās apspiestÄ«bas dēļ un vÄ«riešu dominances sabiedrÄ«bā Franko laikā dēļ Spānija bija kļuvusi par zemi, kur kā sÄ“nes pÄ“c lietus sievietÄ“s dzima feminisms. Skumji bija redzÄ“t, kā vietÄ“jie spāņu vÄ«rieši skatÄ«jās uz iebraucÄ“jām no Krievijas un Ukrainas cerÄ«bā tur atrast kādu draudzeni, ar kuru izrādÄ«ties un sajusties kā vÄ«rietim. Un ticiet man, es tos vÄ«riešus pilnÄ«bā saprotu, jo kā gan var vÄ«rietis sajusties kā vÄ«rietis, ja viņam neļauj izpausties un atvÄ“rt sievietei durvis, parÅ«pÄ“ties par viņu un izbaudÄ«t priekšrocÄ«bu bÅ«t vÄ«rietim?

Nezinu, kāpÄ“c valda uzskats, ka, ja vÄ«rietis gadÄ«jies tāds Ä«sts namatÄ“vs, tad jau noteikti ir varmāka? Tā ietekmÄ“ spāņu sabiedrÄ«bā aizvien mazāk cilvÄ“ku veido Ä£imenes, jo tas nav populāri, attÄ«stās “brÄ«vā kultÅ«ra”, kur to, ko spÄ“j dabÅ«t Ä£imenÄ“, var dabÅ«t par brÄ«vu, neuzņemoties atbildÄ«bu.

Otrs aspekts, ko ieraudzÄ«ju Spānijā, mani atstāja bez komentāriem. Stāsts ir par to, par ko nerunā mÅ«su sabiedrÄ«bā, bet par ko runā Stambulas konvencija. Proti, ļoti drÄ«z pÄ“c ierašanās Spānijā es sapratu, ka seksuālo minoritāšu jautājums Spānijā ir ļoti aktuāls. Par ko pie mums runā klusi un to dara mājās, nevienam neredzot, par to Spānijā runā visi un arÄ« nebaidās demonstrÄ“t gan bÄ“rnu, gan plašÄkas publikas priekšÄ. Tai pat laikā sabiedrÄ«ba vairs neko nesaka un ir toleranta, jo ko gan teikt, ja skolā bÄ“rniem māca tādas lietas kā to, ka viņi paši var izvÄ“lÄ“ties - bÅ«t vai nu homoseksuāli vai heteroseksuāli.

Spilgts piemÄ“rs ir viena saruna ar savu kolÄ“Ä£i, kuram Ä£imenÄ“ bija 2 bÄ“rni (puikas) 10 un 7 gadus veci. Kādas sarunas laikā es pajokoju, sakot, ka viņam pārāk ātri vÄ“l sÅ«dzÄ“ties, ka algas visam nepietiek, jo, kad dÄ“li izaugs, tad noteikti nāks pie tÄ“ta prasÄ«t naudiņu, lai aizietu uz randiņu ar meiteni. PÄ“c saņemtās atbildes, kas skanÄ“ja šÄdi “Bet kā tu vari zināt, vai ies uz randiņu ar meiteni? VarbÅ«t ar puiku? Paši izaugs un sapratÄ«s, kas viņiem patÄ«k labāk”, es biju bez vārdiem, jo tikai tad es sapratu, kas notiek apkārt. Mans kolÄ“Ä£is nebija nekāds parasts cilvÄ“ks, bet gan pietiekami solÄ«ds un domājošs cilvÄ“ks. Jautājums mums – vai mÄ“s to pašu gribam?

Nemaz jau nerunāsim par baznÄ«cu, kas man par lielu izbrÄ«nu sabiedrÄ«bā bija mirusi, attiecÄ«gi arÄ« cilvÄ“ku tiekšanās pÄ“c garÄ«guma bija ļoti tāli. Skaistās Lieldienu procesijas, kurās piedalās teju puse Spānijas, ir vien liela butaforija, taču ārpus tā visa nav ne tik mums ierasto ziedu, ne šokolādes, ne palÄ«dzÄ“šanas uz ielas sievietei, kura stiepj 30kg lielu čemodānu pa kāpnÄ“m utt. (Protams, ka ikvienā sabiedrÄ«bā ir izņēmuma gadÄ«jumi.)

Toties, lai gan bÄ“rnu un Ä£imenes veidošana kļūst par nepopulāru nodarbi, sabiedrÄ«bā aizvien aktÄ«vāk mājās tiek iegādāti sunÄ«ši, kurus meitenes var ieģērbt rozā kleitiņās un izvest pastaigāties.

Papildus minÄ“tajam es 3 gadus strādāju aci pret aci ar tÅ«ristiem no visas pasaules. Tie nebija 10 cilvÄ“ki, tie bija simtiem. ŠÄ« pieredze bija labākais lakmusa papÄ«riņš, kas palÄ«dzÄ“ja saprast, kā šÄ« genderisma kultÅ«ra bija izmainÄ«jusi cilvÄ“kus un viņu domāšanu. Diemžēl jāatzÄ«st, un daudziem tas nemaz nepatÄ«k, kad atkārtoju, bet cieņas pilnāko attieksmi esmu saņēmusi no tÅ«ristiem no Austrumeiropas, Ä«paši tiem, kas prata runāt krieviski. Viņi neizturÄ“jās pret sievieti kā bezdzimuma radÄ«jumu un izrādÄ«ja cieņu tajos momentos, kad citi klienti sievieti varÄ“ja noniecināt un sabradāt ar kājām.

Avots: https://domat.lv/par-pasu-stambulas-konvenciju/