Iesaki rakstu:

Tad atnāca JÄ“zus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristÄ«tu. Bet Jānis atturÄ“ja Viņu, sacÄ«dams: Man jāsaņem kristÄ«bu no Tevis, bet Tu nāc pie manis?Bet JÄ“zus atbildÄ“dams sacÄ«ja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildÄ«t visu taisnÄ«bu! Tad viņš to pieļāva. PÄ“c kristÄ«bas JÄ“zus tÅ«liņ izkāpa no Å«dens, un, lÅ«k, debess atvÄ“rās, un Viņš redzÄ“ja Dieva Garu baloža veidā nolaižamies uz sevi. Un, lÅ«k, balss no debesÄ«m sacÄ«ja: Šis ir mans mīļais DÄ“ls, kurš man labpatÄ«k. (Mt.3:13-15)

Maz bija to, kuri šos vārdus dzirdÄ“ja. Tur nebija ne skaņu pārraidošu iekārtu, radio un TV tiešraižu, ne videoekrānu. DzirdÄ“ja tikai tie, kuri tai brÄ«dÄ« atradās JÄ“zus Kristus un Jāņa KristÄ«tāja tuvumā. Citi, kuri nebija klāt, par to uzzināja tikai no nostāstiem.

DzÄ«vÄ“ nejaušÄ«bu nav, ir tikai tas, ko nespÄ“jam izskaidrot un par ko nezinām, kāpÄ“c notiek tieši tā un ne citādi. Viss, kas ar mums un ap mums notiek, ir likumsakarÄ«gs. To nosaka, stiprāks par fizikas, cÄ“loņu un seku, likums.

Tas, kurš tic nejaušÄ«bām, nav spÄ“jÄ«gs ticÄ“t Dievam. MÄ“s nedzÄ«vojam neticÄ«bas vai ateisma laikmetā. MÄ“s dzÄ«vojam ticÄ«bas visam laikā. Tas ir laikā, kad ticam maÄ£ijai un maÄ£iskiem rituāliem, bet neticam Dievam.

Vairums cilvÄ“ku tic horoskopiem, tos labprāt lasa, tic zvaigznājiem, tic kristÄ«bu rituālam, tic labās un kreisās kājas principiem, tic budistu rituāliem, tic visam kam, tikai ne Dievam. Veic visus iespÄ“jamos rituālus un norobežojas no Dieva gribas. Esam aizmirsuši, ka rituāli ir tikai ceļš, bet nav mÄ“rÄ·is.

Vairums cilvÄ“ku darbÄ«bu, domu, rÄ«cÄ«bu, izjÅ«tu liecina par to, ka esam nevis Dieva bÄ“rni, bet gan sātana. Ir pareizi teikts, ka ābols no ābeles tālu nekrÄ«t. Ja cilvÄ“ki bÅ«tu Dieva bÄ“rni, tad viņi darÄ«tu, kā TÄ“vs grib, bet, ja kāds dara velna darbus, tad kā bÄ“rns viņš ir?

Kuras tad ir tās darbības, kuras var klasificēt kā velnam tīkamas? Pilnīgi visas domas un visas darbības, ar kurām nodarām pāri sev un citiem. Kristietība to sauc par grēku.

JÄ“zus Kristus farizejus nosauca par velna bÄ“rniem. Par farizejiem uzskatÄ«ja tos, kuri precÄ«zi pildÄ«ja it kā Dieva gribu. Tie precÄ«zi visu ievÄ“roja un nekad nedomāja, ar kādu nolÅ«ku šÄda tradÄ«cija vai uzvedÄ«bas norma ir iedibināta. Viņu perfektā rituāla pildÄ«šana bez izpratnes, kāpÄ“c un kam to vajag, noveda pie tā, ka savas apmātÄ«bas rezultātā tie pamanÄ«jās rituālā slepkavÄ«bā nogalināt pat Dievu.

Vai mazums esat satikuši šÄdus apmātos varas pārstāvjus? Viņi sludina: mÄ“s dzÄ«vojam tiesiskā valstÄ«, likumā ir rakstÄ«ts tā, tātad tev jādara tas un tas, jāraksta tam un tam. Tie ir mÅ«sdienu farizeji.

Vai nemanāt, kā sadzÄ«vÄ“ cilvÄ“ki savstarpÄ“jās attiecÄ«bās uzstāj, ka tas, kā viņš domā, ir pareizi un pārÄ“jie ir muļķi. Šo var attÄ«stÄ«t daudzu lapaspušu garumā, bet ceru, ka doma ir skaidra.

Dievs nevÄ“las, lai mÄ“s, pildot Viņa likumus, izraisÄ«tu naidu un nesaskaņas. Dieva bÄ“rniem ir jāiemācās savaldÄ«ties un paklusÄ“t. KlusÄ“jot, protams, nevar pierādÄ«t, pārliecināt vai citādi aizstāvÄ“t patiesÄ«bu, bet neaizmirsÄ«sim, ka patiesÄ«ba pastāv arÄ« bez mÅ«su kvÄ“lām un skaļām runām, bez mÅ«su argumentiem, bet paklusÄ“jot, Ä«paši Ä£imenes konfliktos, iegÅ«sim visi.

Mūsu devīzei ir jābūt:

Kad mani lamā – es pacietÄ«gi klusÄ“ju,

kad man jautā – es labprāt atbildu,

kad man lÅ«dz – es ar prieku palÄ«dzu.

Latvieši apgalvo, ka miers ir tas, kurš baro, bet nemiers postu nes. NesÄ«sim mieru, bet posta mums jau tā ir gana. MÅ«sdienu farizejiem pieklājÄ«gi pajautājiet: kāda man un citiem jÄ“ga no tava «svÄ“tuma»?

Tā vietā, lai dzÄ«votu atbilstoši Dieva gribai, vairums izvÄ“las liekulÄ«bas ceļu, jo tā ir vieglāk, ar mazāku piepÅ«li bieži izdodas sasniegt vÄ“lamo.

Liekuļi bÄ“ru mielastā runā kvÄ“las runas, piemin aizgājušo, bet vai tad, kad mirušais vÄ“l bija dzÄ«vs, viņi pret to tā attiecās? Daudzos gadÄ«jumos bija citādi. Vai viņa pÄ“dÄ“jās un grÅ«tākajās dienās kvÄ“lie runātāji bija viņam lÄ«dzās? Parasti nÄ“.

Bet, kad viņa vairs nav, nes ziedus, klāj galdus un teic runas. Bieži ne jau tāpÄ“c, ka žēl aizgājÄ“ja, bet ar liekulÄ«bu cenšas izcelties, bÅ«t pamanÄ«tam un citiem likt saprast, ka es jau neesmu tāds kā jÅ«s, es pārdzÄ«voju par jums vairāk, man sāp par jums vairāk.

Kāda šÄdos gadÄ«jumos ir Dieva griba? Dievs vÄ“las glābt mÅ«su dvÄ“seles un palÄ«dzÄ“t tām kļūt tādām, lai tās varÄ“tu nonākt Dieva valstÄ«bā. Vairumam no mums dvÄ“seles šim Dieva nolÅ«kam neatbilst.

Kā palikušie var palÄ«dzÄ“t mirušiem? Pirmkārt, lÅ«gt un aizlÅ«gt. Nevis skaļi, plaši un emocionāli pārdzÄ«vot, ka nu man trÅ«kst tā cilvÄ“ka, bet rÅ«pÄ“ties par šÄ« cilvÄ“ka dvÄ“seli.

Pirmajās dienās dvÄ“sele ir vÄ“rtÄ“jumu, pārbaudÄ«jumu un turpmākā likteņa secināšanas posmā. PalicÄ“ju lÅ«gšanas par aizgājušo viņam ir ļoti nepieciešamas un palÄ«dz. PalÄ«dzÄ“t var ar lÅ«gšanu un, uzņemoties kādas saistÄ«bas, jo plika lÅ«gšana bez izjustām pārdomām, bez patiesas grÄ“ku nožēlas ir tikai neauglÄ«gs rituāls, kad pie lÅ«gšanas vārdiem esam pieraduši kā citi pie lamuvārdu lietošanas, tā teikt, lai sakāmais iznāk raitāks.

Ja patiesi vÄ“lamies, lai aizgājÄ“jam bÅ«tu labāk, tad, uzņemoties kādas saistÄ«bas, ko kristieši dÄ“vÄ“ par upuri, piemÄ“ram, smÄ“Ä·Ä“tājs apņemas, lai mirušÄ drauga dvÄ“selei ir vairāk iespÄ“ju nokļūt Dieva valstÄ«bā, turpmāk vairs nesmÄ“Ä·Ä“s. NesmÄ“Ä·Ä“šana bÅ«s pierādÄ«jums patiesam nolÅ«kam, nevis liekulÄ«gai un pat publiskai lÅ«gšanai.

KristietÄ«ba māca: ja vien ir iespÄ“jams, jālÅ«dzas ir slepeni. Vārds «lÅ«gšana» ir nepareizi tulkots. OriÄ£inālā ir «saruna». LÅ«gšana – tā ir mÅ«su saruna ar Dievu. Dievs neatsaucas uz tām lÅ«gšanām, kurās lÅ«dzam to, kas mums ir kaitÄ«gs, vai tām, kurās liekulÄ«gi lÅ«dzam maÄ£isku rituālu ietvarā, nevis patiesas nožēlas virzÄ«ti.

ArÄ« ziedu kalni, kuros aprok aizgājÄ“ju, ir jauna tradÄ«cija, kura nav raksturÄ«ga kristietÄ«bai. Un nesaprātÄ«ga arÄ«. Tas pārvÄ“ršas par sacensÄ«bu, kurš atnesÄ«s dārgākus ziedus, kuram lielāks vainags, un aizgājÄ“ja izvadÄ«šana iegÅ«st citu jÄ“gu. No kristietÄ«bas viedokļa tas ir jocÄ«gs un bezjÄ“dzÄ«gs izrādÄ«šanās rituāls, jo bÄ“res ir cilvÄ“ka dvÄ“seles pāriešana no vienas pasaules citā. Kāds tam sakars ar ziediem un vainagiem?

LatgalÄ“ joko, sakot, ka bÄ“res esot – sievām saiešana un puišiem iedzeršana.

Priekš kam aizgājÄ“jam ziedi, ko viņš ar tiem darÄ«s? Priekš kam akmens vai metāla piemineklim ziedi? Ko tas ar tiem iesāks?

AizgājÄ“jiem un pieminekļiem ir vajadzÄ«gs, lai mÄ“s turpinām viņu darbu, Ä«stenojam viņu paustās idejas, nevis, neko šai ziņā nedarot, nestu piemineklim ziedus un tāpÄ“c liekulÄ«gi dÄ“vÄ“tu sevi par ideju turpinātājiem.

Vairums par to neaizdomājas un ir spiesti ievÄ“rot tradÄ«cijas, kuras konkrÄ“tā vietā un laikā pastāv. ArÄ« es tā darÄ«ju un darÄ«šu, kaut apzinos, ka Ä«sti gudri tas nav.

Ieejot ziedu veikalā, man ir sajūta, ka esmu iegājis kapličā, jo smarža ir viena un tā pati, tikai te vēl ir arī kases aparāts un kalpotāju vietā pārdevēja vai pārdevējs.

Šie un citi it kā kristÄ«gie rituāli ieviešas tad, kad cilvÄ“ki attālinās no kristietÄ«bas. KristietÄ«ba tiek aizstāta ar maÄ£iskiem rituāliem, un cilvÄ“ki sāk piekopt bezjÄ“dzÄ«gas darbÄ«bas.

Ieviešas tādi rituāli, kuriem nav nekā kopÄ“ja ar garÄ«gu dzÄ«vi. VÄ“lme ieviest un praktizÄ“t dažādus rituālus noved pie tā, ka garÄ«gā dzÄ«ve iegÅ«st maÄ£isku ievirzi un maÄ£iskos rituālos iesaistÄ«tais attālinās no Dieva. BaznÄ«cas rituāli, kas ir domāti kā ceļš, pa kuru iet, kļūst par ticÄ«bas piepildÄ«jumu. Rituāli kļūst par pielÅ«gsmes un ticÄ«bas mÄ“rÄ·i, nevis Dieva valstÄ«ba. Par svarÄ«gāko kļūs laicÄ«gā dzÄ«ve un tikai. TicÄ«ba rituāla spÄ“kam aizstāj ticÄ«bu Dievam.

JÄ“zum Kristum nebija nepieciešams kristÄ«bu rituāls, to viņš darÄ«ja, lai mums parādÄ«tu piemÄ“ru un ceļu, pa kuru ejot var nokļūt Debesu valstÄ«bā. Rituāla izpildÄ«šana vÄ“l negarantÄ“ rezultātu, tā tikai paver iespÄ“ju.

Marka Evaņģēlijā ir teikts: Kas tic un top kristÄ«ts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Uzsveru – kas tic! Kam un kā tic zÄ«dainis, kuru kristÄ«? Tātad arÄ« kristÄ«bas ir kļuvušas par maÄ£isku rituālu, galvenais kristÄ«t un darbiņš darÄ«ts, Dieva valstÄ«ba kristÄ«tā priekšÄ atvÄ“rsies!

Ir teikts, ka par koku spriež pÄ“c tā augļiem, un tas koks, kurš nenes augļus, der tikai malkai un mÄ“belÄ“m. Kam vajadzÄ«ga tāda kristÄ«šana, ja kristÄ«tā domas, dzÄ«ve un attieksme pret Dievu neatbilst rituālā paustajam?

Apustulis Pāvils saka, ka Gara auglis ir: mÄ«lestÄ«ba, prieks, miers, pacietÄ«ba, laipnÄ«ba, labprātÄ«ba, uzticamÄ«ba, lÄ“nprātÄ«ba, atturÄ«ba. Vai attieksme pret kristÄ«šanu kā pret maÄ£isku rituālu to sasniedz un nodrošina?

KristÄ«šanas rezultātā cilvÄ“kam ir jāizaudzina savā dvÄ“selÄ“ apustuļa Pāvila minÄ“tās dvÄ“seles Ä«pašÄ«bas.