Menu
Pilnā versija

Maģisko rituālu varā

Leonards Inkins · 30.01.2021. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Bet, kad svÄ“tki jau bija pusÄ“, JÄ“zus uzgāja TemplÄ« un sāka mācÄ«t. Tad jÅ«di izbrÄ«nÄ«jās un sacÄ«ja: «No kurienes šis pazÄ«st rakstus, bÅ«dams bez izglÄ«tÄ«bas?» JÄ“zus viņiem atbildÄ“ja: «Mana mācÄ«ba nav Manis paša, bet Tā, kas Mani sÅ«tÄ«jis. Ja kāds grib darÄ«t Viņa prātu, tas sapratÄ«s, vai Mana mācÄ«ba ir no Dieva vai Es runāju pats no Sevis. Jāņa evaņģēlijs, 7. nod.

Jau pirms vairākiem tÅ«kstošiem gadu bija ļauts uzrunāt cilvÄ“kus un skaidrot tiem SvÄ“tos rakstus un citu. Nebija liegts paust viedokli un norādÄ«t uz nepareizu izpratni. Lai to drÄ«kstÄ“tu darÄ«t, nebija vajadzÄ«gi nekādi sertifikāti, un vÄ“lme uzrunāt nebija jāsaskaņo. Tad vārda brÄ«vÄ«bas bija vairāk, nekā tas ir šodien it kā demokrātiskās sabiedrÄ«bās un valstÄ«s, kuras dievina cilvÄ“ka tiesÄ«bas, izvÄ“les brÄ«vÄ«bu un personas datu neaizskaramÄ«bu. Ļāva uzrunāt cilvÄ“kus pat tempļos, un laiks, kad un par ko runāt, nebija jāsaskaņo un jāsaņem atļauja to darÄ«t.

PamÄ“Ä£iniet šodien ko tādu kādā baznÄ«cā! Atnākt un pateikt: «Mana mācÄ«ba nav Manis paša, bet Tā, kas Mani sÅ«tÄ«jis. Ja kāds grib darÄ«t Viņa prātu, tas sapratÄ«s...»

Ja šodien kāds uzdrošinās paust viedokli, skaidrot valsts pastāvÄ“šanas jÄ“gu, tautas saglabāšanas nepieciešamÄ«bu, tad šÄdai runāšanai ir nepieciešama varas atļauja, un runātājam jāzina, ka pret varu nedrÄ«kst izteikt aicinājumus vai pat paust «nepārbaudÄ«tas» apsÅ«dzÄ«bas un iebilst, kad kādi neievÄ“ro SvÄ“tajos rakstos un valsts SatversmÄ“ teikto.

Jābaidās ir ne tik daudz no valsts varas, cik no lÄ«dzcilvÄ“kiem, jo par to arÄ« šodien «meklÄ“ un nokauj». Nepietiks ar skaidrojumu: «Kas no sevis runā, tas meklÄ“ savu paša godu. Bet, kas meklÄ“ Tā godu, kas Viņu sÅ«tÄ«jis, Tas ir patiess un TanÄ« nav netaisnÄ«bas. Vai Mozus jums nav devis bauslÄ«bu? Un neviens no jums bauslÄ«bu nepilda. KāpÄ“c tad jÅ«s Mani meklÄ“jat nokaut?» Jāņa evaņģēlijs 7. nod.

Maģiskā pasaule

Katrs cilvÄ“ks neatkarÄ«gi no rases, tautÄ«bas un citām orientācijām un piederÄ«bām tomÄ“r ir Dieva radÄ«ba. «Tad Dievs sacÄ«ja: «DarÄ«sim cilvÄ“ku pÄ“c mÅ«su tÄ“la un pÄ“c mÅ«su lÄ«dzÄ«bas; tie lai valda pār zivÄ«m jÅ«rā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsÅ«.»» Mozus 1. grāmata.

Un tomÄ“r «nospiedošais» cilvÄ“ku vairums dzÄ«vo ar aplamu attieksmi pret Dievu. Pareiza izpratne par garÄ«go dzÄ«vi, par cilvÄ“ka dzÄ«ves sÅ«tÄ«bu un bÅ«tÄ«bu ir niecÄ«gam skaitam cilvÄ“ku. Vairums dzÄ«vo nevis Dieva valstÄ«bā, bet kāda burvja veidotā maÄ£iskā pasaulÄ“, kur maÄ£iskos rituālus var «piekopt» un drÄ«kst ignorÄ“t. Dažādi maÄ£iskie rituāli dzÄ«vo it kā paši par sevi un ir kļuvuši par dzÄ«ves dažādošanas un bagātināšanas instrumentiem. Bet bez tiem var arÄ« iztikt. Vairums cilvÄ“ku ir pārliecināti, ka ir reāli fizikas likumi un tādi ne visai reāli maÄ£iskie likumi. Viņi nespÄ“j pieņemt, ka tas, ko tie dÄ“vÄ“ par fizikas likumiem, ir Dieva iedibinātie likumi.

Kā atšÄ·irt patiesu garÄ«gu dzÄ«vi no aizraušanās ar maÄ£iju? Vienkārši! Ja cilvÄ“ks dzÄ«vo, lai piepildÄ«tu Dieva gribu, tad viņš tiecas pÄ“c pareizas garÄ«gās dzÄ«ves, ja dzÄ«vo, lai piepildÄ«tu savas iegribas un vÄ“lmes, kuras sasniegt palÄ«dz maÄ£iskie rituāli, tad ir maÄ£ijas pasaulÄ“.

Patiesā garÄ«gajā dzÄ«vÄ“ tam, ar kuru kāju no gultas izkāpām un kāds kaÄ·is pārskrÄ“ja pāri ceļam, nav nekādas nozÄ«mes, un tieši pretÄ“ji ir maÄ£iskajā pasaulÄ“. Tur «kā gadu sagaidÄ«si, tā gadu nodzÄ«vosi, vai ir makā ielikta zvīņa u.c.» ir izšÄ·iroša nozÄ«me. ArÄ« zvaigžņu stāvoklim un horoskopa zÄ«mÄ“m. Izdomāta nozÄ«me izdomātā pasaulÄ“ un tÄ“lotā dzÄ«vÄ“.

ŠÄdā dzÄ«vÄ“ nav patiesu vÄ“rtÄ«bu, un pati nodzÄ«votā dzÄ«ve sevÄ« nesatur neko derÄ«gu. Vienkārši eksistÄ“ju, atstāju pÄ“c sevis mÄ“slus, patÄ“rÄ“ju elektroenerÄ£iju un pārtiku.

MaÄ£isko rituālu apmātie ir nepārtrauktā recepšu meklÄ“jumā – cik reizes kas un kā ir jāizdara, lai man par to bÅ«tu... Viņi ir pārliecināti, ka problÄ“ma nav viņos, viņu uzskatos un viņu rÄ«cÄ«bā. Neveiksmes ir tāpÄ“c, ka neatrada pareizo maÄ£isko rituālu, ar kura palÄ«dzÄ«bu panākt vÄ“lamo, vai rituālu veica kļūdaini. TÅ«lÄ«t kļūdu izlabos, darbÄ«bu atkārtos un bÅ«s!

Ja arÄ« viņi patiesi pieļauj Dieva esÄ«bu, tad ir pārliecināti, ka ar Dievu var sarunāt, ka, ar ārišÄ·Ä«gām darbÄ«bām māžojoties, Dievam var pielabināties, ka Dievam ir jābÅ«t atsaucÄ«gam pret viņu vajadzÄ«bām, citādi, kas tas par Dievu un kam viņiem tāds vajadzÄ«gs.

Garīgā dzīve

«Lai zeme izdod dzÄ«vus radÄ«jumus pÄ“c viņu kārtas, lopus, rāpuļus un zemes zvÄ“rus pÄ“c viņu kārtas. «Un tā tapa. Un Dievs radÄ«ja zemes zvÄ“rus pÄ“c viņu kārtas un lopus pÄ“c viņu kārtas, un visus rāpuļus pÄ“c viņu kārtas.»» 1. Mozus grāmata.

Dievs radÄ«ja dzÄ«vniekus, piešÄ·Ä«ra tiem instinktus, un, pateicoties tam, tie spÄ“j dzÄ«vot. CilvÄ“kam viņš iedeva rakstus, kā dzÄ«vot, un brÄ«vu izvÄ“li – vai nu dzÄ«vot cilvÄ“ka cienÄ«gu dzÄ«vi saskaņā ar RadÄ«tāja gribu, vai brÄ«vas izvÄ“les rezultātā dzÄ«vot kā dzÄ«vniekam, vadoties no eksistences instinktiem un tikai.

Ne katrs, kurš skaļi deklarÄ“, ka dzÄ«vo garÄ«gu dzÄ«vi, apgalvo, ka pilda Dieva gribu un ir kristietis, tāds patiesÄ«bā ir. Ne katrs, kurš noliedz Dieva esamÄ«bu, patiesÄ«bā nedzÄ«vo garÄ«gu dzÄ«vi.

Reiz jaunÄ«bā lasÄ«ju kāda gudra cilvÄ“ka teikto, viņam žurnālisti jautāja, kā atšÄ·irt, kura no konfesijām ir pareizākā, labākā un kura ir nevÄ“lama sekta. Viņš atbildÄ“ja, nepievÄ“rsiet uzmanÄ«bu tam, ko viņi apgalvo un ko uzstājÄ«gi sludina. PavÄ“rojiet, kā viņi dzÄ«vo paši, kā viņi attiecas pret saviem bÄ“rniem, pret kaimiņiem un svešiniekiem. Tie, kuru rÄ«cÄ«ba jums liksies pareizāka, godÄ«gāka un pieņemamāka, arÄ« bÅ«s tie, kuru ticÄ«ba ir pareizāka.

Reiz vÄ“roju kādu raidÄ«jumu, kurā piedalÄ«jās vairāki runātāji. Nebija grÅ«ti pamanÄ«t kādu, kurš uzstājÄ«gi atgādināja, piekodināja un citādi uzsvÄ“ra Dieva esamÄ«bu un savu piederÄ«bu kristiešiem. Uz to kāds no runātājiem attrauca, ka viņš netic nekādam Dievam. Tas tika uztverts kā personisks aizvainojums un Dieva noliegums. Bet, rakstot šo, kad padomāju, tad secinu, ka tas, kurš noliedza Dieva esamÄ«bu, manuprāt, bija tuvāk Dievam par to, kurš «sludināja». Tuvāk Dievam ir tas, kurš, pat nezinot, ka Dievs ir, vÄ“las dzÄ«vot un dzÄ«vo tā, kā to vÄ“las Dievs, nekā tas, kurš par to daudz runā, bet darbos ir citāds.

Dieva griba

CilvÄ“ks ir grÄ“cÄ«gs. Visi cilvÄ“ki ir grÄ“cÄ«gi – gan tie, kuri to atzÄ«st, gan tie, kuri to noliedz. GrÄ“kā krišanas rezultātā par mÄ«lestÄ«bu dÄ“vÄ“jam to, kas patiesÄ«bā ir nevis Dieva ieteiktā tuvākā mÄ«lestÄ«ba, bet sevis mÄ«lÄ“šana pat uz citu rÄ“Ä·ina.

Ja cilvÄ“ks tic, ka Dievs ir iemiesojies cilvÄ“kā, lai caur savu nāvi pavÄ“rtu iespÄ“ju cilvÄ“kiem nokļūt paradÄ«zÄ“, tad tādam cilvÄ“kam ir jāpakļaujas Dieva gribai, nevis jāpilda kādi maÄ£iski rituāli, lai parādÄ«tu pasaulei, kāds viņš labs un pareizs. TāpÄ“c, ka cilvÄ“kam pakļauties kāda gribai, pat Dieva, ir grÅ«ti, to arÄ« dÄ“vÄ“ par kristiešu varoņdarbu. Varoņdarbus veikt nav viegli, pretoties kārdinājumam arÄ« nav viegli, krist kārdinājumā ir viegli, un pārģērbt mÄ«lestÄ«bu egoisma drānās arÄ« ir vieglāk nekā patiesi mÄ«lÄ“t.

Vairumam cilvÄ“ku Dievs nav vajadzÄ«gs, jo Viņš neļauj zagt, neļauj nogalināt, neļauj iekārot, neļauj... Kam viņiem tāds Dievs, kurš liedz dzÄ«vÄ“ pašu galveno un svarÄ«gāko, jo, ja to atņemt, tad kāda jÄ“ga vispār dzÄ«vot?

Padomājiet, cilvÄ“ks dzÄ«vo jau tÅ«kstošiem gadu, – vai tad pa šo laiku nav iespÄ“jams iemācÄ«ties, saprast, secināt, ka tas, ko liedz Dievs, ir kaitÄ«gs ne jau Dievam, bet cilvÄ“kam pašam? Vai tad tiešÄm tÅ«kstošiem gadu ilgs laiks ir par Ä«su, lai iemācÄ«tos dzÄ«vot cilvÄ“cÄ«gu dzÄ«vi? Lai iemācÄ«tos mÄ«lÄ“t ne tikai sevi, bet arÄ« tuvāko, lai iemācÄ«tos «Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu pareizi lietot...», lai savu tÄ“vu un māti godātu, lai...

Industrija

ŠÄda dzÄ«vošana saskaņā nevis ar Dieva gribu, bet, piekopjot maÄ£iskus rituālus, noved pie tā, ka cilvÄ“ks dzÄ«vo ārišÄ·Ä«bu pasaulÄ“. Aiz ārišÄ·Ä«bām, kas ir arÄ« Dieva piesaukšana un uzbāzÄ«ga izrādÄ«šanās, slÄ“pjas cilvÄ“ks, kurš nespÄ“j aiz dažiem kokiem mežu redzÄ“t – kurš arÄ« laicÄ«gajā dzÄ«vÄ“ redz tikai ārišÄ·Ä«bas. Tas rada daudz industriju, kuras nodrošina šÄ«s izlikšanās un izrādÄ«šanās vajadzÄ«bas ar šim nolÅ«kam izmantojamiem priekšmetiem.

Rezultātā cilvÄ“ks nespÄ“j uztvert skaņdarba melodiju vai tā harmoniju. Viņš saklausa tikai aranžējumu un pavadÄ«jumu. Skatoties filmu, viņš nepamana, ka filmā, izņemot attÄ“la un skaņas efektus, nav satura, teātrÄ« viņš pamana tikai dekorācijas, bet lugas bÅ«tÄ«bu nesaprot.

Viņš ir pārliecināts, ja uzzÄ«mÄ“s uz Ä·ermeņa kādā vietā kādu zÄ«mÄ“jumu «kā tam», tad visi viņu uzskatÄ«s par tādu «kā tas vai tā». Ja man bÅ«s tāda cepure un tāds mobilais tālrunis, tad es citu acÄ«s bÅ«šu tas un tas. Bieži, citu acÄ«s, tā arÄ« ir, bet kā ir ar paša acÄ«m? Vai tad tu nezini, ka neesi tas, par ko izliecies?

Šo varÄ“tu gari un plaši attÄ«stÄ«t, bet tas nav lietderÄ«gi, jo netiks lasÄ«tāja atzÄ«ts un pielietots.

Ja kristietis ir pārliecināts, ka Dievs ir radÄ«jis cilvÄ“ku, vai tad viņš uzdrošināsies apgalvot, ka Dievs ne visu ir radÄ«jis skaistu? Vārdos, protams, ne, bet darbos? Nu darbos tomÄ“r jāpielabo lÅ«pu forma, uzacu krāsa, matu un pat ādas krāsa, un jāuzzÄ«mÄ“ kaut kas uz Ä·ermeņa, jo Dievs jau nejÄ“dz, kā jāizskatās cilvÄ“kam...

ArÄ«, Ä£imeni veidojot, cits uz citu lÅ«kojas no ārišÄ·Ä«bu pozÄ«cijas. Tas ir – abi viens otram cenšas parādÄ«t kādas labākas ārišÄ·Ä«bas, bet, kad nonāk lÄ«dz kopdzÄ«vei, izrādās, ka ietinamais papÄ«rs neatbilst saturam, un nākas šÄ·irties. KristietÄ«ba māca pretÄ“jo. IepazÄ«sti otru, iepazÄ«sti viņa sliktās Ä«pašÄ«bas nevis, lai nosodÄ«tu vai pārveidotu, bet, lai atbildÄ“tu uz jautājumu, vai es to spÄ“šu paciest, vai es ar to spÄ“šu samierināties. Ja ne, tad nekrāp sevi un neveido Ä£imeni, kura jau rÄ«t bÅ«s jāšÄ·ir, un bÄ“rni paliks bez vecākiem. BÅ«s par vienu traģēdiju vairāk, kuras varÄ“ja arÄ« nebÅ«t, ja nedzÄ«votu ārišÄ·Ä«go rituālu pasaulÄ“, bet ieklausÄ«tos Dieva vārdā.

Bez Dieva

Sakiet, vai zināt, ko visvairāk neieredz tas cilvÄ“ks, kurš dzÄ«vo maÄ£isko rituālu pasaulÄ“? Spoguli, jo tas rāda viņu un ne tikai viņu, ja nav greizs, tādu, kāds viņš un pārÄ“jie ir patiesÄ«bā, nevis tādu, kāds viņš gribÄ“tu izskatÄ«ties. Kas ir jādara, kā tas jārisina, lai tas, ko rāda spogulis, atbilstu tam, kas ir realitātÄ“? Domā cilvÄ“kam jāmainās? NÄ“, ir vienkāršÄks un ātrāks risinājums, jāsasit spogulis, un uz pieres jāuzraksta: «Esmu Rembo vai pats labākais, pats gudrākais, nu, gandrÄ«z...» Un lieta darÄ«ta. Bet, ja ierauj gramus simts, tad arÄ« pats tam notici...

Visi mÄ“Ä£inājumi uz Zemes radÄ«t paradÄ«zi ir bijuši neveiksmÄ«gi. MÄ“Ä£ināja gan atcelt verdzÄ«bu, gan atņemt varu aristokrātiem, gan likvidÄ“t monarhijas, gan ieviest demokrātiju, gan vārda brÄ«vÄ«bu, gan lÄ«dztiesÄ«bu, gan atbrÄ«vot sievieti no vÄ«riešu ekspluatācijas, bet rezultāts nekāds, jo tajā visā aizvien mazāk ir Dieva. Bez Dieva cilvÄ“ks neko nespÄ“j, laiks to atzÄ«t, lai nekristu vÄ“l dziļākā aizā, kurā jau kaudzÄ“m ir galvaskausu un nomocÄ«to kaulu.

Varat meklēt arī mani un nogalināt, bet tas nemainīs būtību. Viss, kas nav no Dieva, ir no velna, lai arī kādiem vārdiem un meldiņiem to apgalvo.

Pārfrāzējot Jāņa evaņģēliju: es zinu, kāpēc mani meklējat, lai nokautu tāpēc, ka pie vainas ir spogulis...

P. S. Reiz kāds centÄ«gs izlÅ«ks, rakstot ziņojumus, nonāca pie secinājuma, ka tos priekšniecÄ«ba nelasa. Lai par to pārliecinātos, viņš ziņojumus sāka parakstÄ«t ar «apskauju un skÅ«pstu». IzrādÄ«jās, ka patiešÄm nelasa, jo, ja lasÄ«tu, tad bÅ«tu reakcija...

Padomju gados bija kāda padomju Latvijas mākslas filma, kurā bÄ“rni brÄ«vā dabā diskutÄ“ja. Kad kādam puikam aptrÅ«kās sakāmais, viņš izmantoja dzelzs argumentu, sakot oponentei: «.. bet tev ir lÄ«kas kājas...!», tas ir pāriet no bÅ«tÄ«bas uz cilvÄ“ka Ä«pašÄ«bu un personÄ«bas apspriešanu – tu pats tāds!

Ja gadÄ«jumā kādam lasÄ«tājam vai lasÄ«tājai rodas doma, ka ir sliktie un labie un es esmu viens no labajiem, tad steidzu jÅ«s nomierināt, arÄ« es neesmu labo pulkā. Uz manas grāmatas vāka ir rakstÄ«ts: «Ja Dievs ir taisnÄ«gs, tad es esmu pagalam.» Ja Dievs man atdarÄ«s to, ko esmu nodarÄ«jis citiem, tad esmu pagalam.

KāpÄ“c šo rakstu? TāpÄ“c, ka apzinos un ar nožēlu atzÄ«stu, ka neesmu pareizā kompānijā, un bez lÅ«košanās spogulÄ« zinu, ka dzÄ«voju aplami.

Tie, kuri grib darīt Viņa prātu, sapratīs.

Labu vēlot, ne jums, bet spogulim, jo jums arī bez maniem vēlējumiem ir labi,

Novērtē šo rakstu:

0
0