Iesaki rakstu:

Turpinot iepriekš aizsākto tÄ“mu par vervÄ“šanām un to sekām, aprakstÄ«šu pāris epizodes no savas pieredzes. VervÄ“šana ir izplatÄ«ta parādÄ«ba arÄ« mÅ«sdienās. CilvÄ“kus mÄ“Ä£ina motivÄ“t ar labklājÄ«bas un augsta sabiedriskā stāvokļa perspektÄ«vu vai arÄ« šantažējot. Es pats neesmu nekur savervÄ“ts, brÄ«va cilvÄ“ka statusā dzÄ«voju vairāk nekā 60 gadus un lieku pie sirds ikvienam - nekādā gadÄ«jumā neļaujiet sevi savervÄ“t!

Droši vien atsÄ“dÄ“t cietumā par kādu nodarÄ«jumu ir labāk, nekā zaudÄ“t savu cilvÄ“cisko saturu. Kā brÄ«viem cilvÄ“kiem mums pieder pasaule. Kā labi situÄ“tiem vergiem mums nepieder nekas, mÅ«su vÄ“rtÄ«ba ir nulle pat vergu Ä«pašnieku acÄ«s. Rodas savstarpÄ“ja necieņa, naids un Ä·ildas, ko stimulÄ“ un maskÄ“ ar ārišÄ·Ä«gu glamÅ«ru, priekiem un publicitāti mÄ“dijos. TomÄ“r galvenais ir tas, ka zÅ«d pašcieņa. Kad prieki ir beigušies, mūža nogalÄ“ atveras bezgalÄ«gs biedÄ“jošs tukšums.

Pirmā epizode notika orientÄ“joši 1987. gadā, kad mani izsauca uz Latvijas Valsts universitātes (LVU) kadru daļu. Kad parādÄ«jās mans intervÄ“tājs, kadru priekšniece Eberliņa nostājās miera stājā. Tagad tas šÄ·iet komiski, bet toreiz joki nebija prātā. LÄ«dzÄ«gās situācijās vervÄ“tāja augstais statuss tiek sevišÄ·i izcelts. Viņš droši vien stādÄ«jās priekšÄ, bet toreiz viņa vārdu neuztvÄ“ru. VÄ“lāk pÄ“c fotoattÄ“liem atpazinu kādreizÄ“jo LVU prorektoru Grigoriju Lučanski.

Sarunā lāgā nevedās. Ja atceros pareizi, viņa interese bija iesaistÄ«t mani savos projektos. Vai man neesot apnicis niekoties universitātÄ“? Vai es nevÄ“los nodarboties ar Ä«stu lietu? Toreiz par pašu Lučanski un viņa lietām neko nezināju. Runāju kaut ko par aspirantÅ«ru un disertāciju, kas izraisÄ«ja smieklus. AcÄ«mredzot viņš saprata, ka runā ar idiotu, un saruna ar to beidzās.

Laika gaitā pÄ“c sarunas sapratu, ka manai karjerai LVU Ä·Ä«mijas fakultātÄ“ ir pārvilkts trekns krusts, ko attiecÄ«gi pārdzÄ«voju. Šodien, pārdomājot notikušo, rodas daudz jautājumu. PiemÄ“ram, varÄ“tu pajautāt, kāds bija Lučanska statuss LVU minÄ“tās sarunas laikā? Saskaņā ar viņa paša autobiogrāfiju tajā laikā viņš bija atbrÄ«vots no apcietinājuma un pilnā sparā nodarbojās ar PSRS Ä·Ä«miskās rÅ«pniecÄ«bas objektu celtniecÄ«bu.

Ja kāds zina atbildi, lÅ«dzu, uzrakstiet. TomÄ“r pÄ“c bÅ«tÄ«bas astoņdesmito gadu beigās Lučanskis bija kļuvis par PSRS mÄ“roga uzņēmÄ“ju, kam Latvijā visas durvis bija vaļā. 1989. gadā agrofirmai "Ä€daži" tika dota atļauja veikt ārÄ“jo ekonomisko darbÄ«bu, un Lučanskis kļuva par starptautiska mÄ“roga uzņēmÄ“ju. Sekoja "Nordex" epopeja, viņš kļuva par miljardieri un cīņās ar pasaules vadošajiem specdienestiem daļēji saglabāja imunitāti pret centieniem sevi ierobežot.

MinÄ“tais piemÄ“rs parāda dažus apstākļus, ko nemÄ“dz afišÄ“t. Pirmkārt, mÅ«su valsts Latvijas Republikas statuss ir tāds, ka tā ir objektÄ«vi bezspÄ“cÄ«ga atrisināt vairākus ļoti svarÄ«gus jautājumus. VarbÅ«t es kļūdos, bet piemÄ“rs varÄ“tu bÅ«t situācija tranzÄ«ta biznesā. Vai nebeidzamās šausmas VentspilÄ« vainagosies ar kādām šausmÄ«gām beigām? VarbÅ«t tomÄ“r tad bÅ«tu jāiesaista attiecÄ«gā biznesa Ä«stie saimnieki no PSRS laikiem. Maz ticams, ka tādi darboņi kā Grigorijs Lučanskis kādā brÄ«dÄ« bÅ«tu labprātÄ«gi atteikušies no kontroles pār pašu radÄ«tā biznesa nozÄ«mÄ«gu daļu.

Otrkārt, Lučanska loma Latvijā ir bijusi lielāka, nekā par to ir pieņemts runāt. Interesentiem iesaku veltÄ«t dažas minÅ«tes, lai iepazÄ«tos ar viņa autobiogrāfisko materiālu. Redzamais darbÄ«bas mÄ“rogs tur ir aprakstÄ«ts, bet patiesais nojaušams.

http://www.grigoryluchansky.org/russian/index.html

Tiktāl par pirmo vervÄ“šanas mÄ“Ä£inājumu. MÄ“s dzÄ«vojam laikā, kad visa reālā vara un pārvalde ir slepena. TāpÄ“c tikšanās ar greizās aizspogulijas iemÄ«tniekiem ir bÄ«stama un var novest pie smagām sekām. Ja jums liek tur iebāzt degunu, tad ir divi iespÄ“jamie varianti. Pirmais ir, ka jÅ«s aiz deguna ievelk iekšÄ, un tad jÅ«s paliekat tur uz visiem laikiem. Otrs variants ir tāds, ka jÅ«s ar sitienu pa degunu nosÅ«ta atpakaļ realitātÄ“.

Otrajam vervÄ“šanas mÄ“Ä£inājumam bija vÄ“l smagākas sekas. Tas notika orientÄ“joši 1989. gada sākumā, kad jau darbojos LTF vÄ“lÄ“šanu centrā un biju piedalÄ«jies dažās vÄ“lÄ“šanu sapulcÄ“s. Mani izsauca uz Jelgavas kara komisariātu. VervÄ“tājs bija tÄ“rpies civilā, runāja krieviski un pirms sarunas izdzina no telpas dežurÄ“jošo virsnieku. Viņš runāja kaut ko par valsts noslÄ“pumiem, bet kopumā saruna bija nesakarÄ«ga, bez konkrÄ“tiem piedāvājumiem. Teicu, ka strādāju LVU, darba vietu mainÄ«t nevÄ“los un gribu šo sarunu izbeigt.

Saruna beidzās visai ļaunos toņos, ja pareizi atceros. Toreiz man nebija šaubu, ka iemesls ir mana darbÄ«ba saistÄ«bā ar vÄ“lÄ“šanām. Baltijas kara apgabala (BKA) komandieris Ä£enerālis Fjodors Kuzmins aktÄ«vi piedalÄ«jās vÄ“lÄ“šanās un bija faktiskais interfrontes lÄ«deris. Interesanti, ka aptuveni tajā pašÄ laikā man bez redzama iemesla piešÄ·Ä«ra augstāku rezerves dienesta pakāpi ar BKA komandiera pavÄ“li. Par to ir saglabājies ieraksts.

Kopumā vÄ“rtÄ“jot, neuzskatÄ«ju šos notikumus par kaut ko Ä«pašu. Tajā laikā jau sāku pierast pie sarežģītām situācijām un smagām sarunām. TomÄ“r uzskatÄ«ju par nepieciešamu izstāstÄ«t notikušo Mārim Steinam, ar kuru toreiz kopā strādājām pie vÄ“lÄ“šanām.

Reiz mÄ“s braucām kaut kur Māra žigulÄ«, un, runājot par šo un to, es pieminÄ“ju minÄ“to epizodi Jelgavas kara komisariātā. Teicu, ka es vervÄ“tāju pasÅ«tÄ«ju, bet mani ļoti izbrÄ«nÄ«ja Māra reakcija. "Tu nepareizi viņiem atbildÄ“ji. Tev vajadzÄ“ja paprasÄ«t, cik?" Nodomāju, ka neesmu pareizi saklausÄ«jis, un pārjautāju vairākas reizes. Māris likās izsists no sliedÄ“m un divreiz apgrieza riņķī automašÄ«nu uz tukšÄ ceļa. Manis teiktais viņu ļoti satrauca un kaitināja. "Viss ir vienkārši! Tikai viens jautājums - cik?"

MinÄ“tā epizode bija viena no apstākļiem, kamdēļ pret mani sāka izturÄ“ties ar neuzticÄ«bu un aizdomām LTF vidÄ“. VÄ“l jo vairāk, pret mani sāka izturÄ“ties kā pret iesÅ«tÄ«tu aÄ£entu un spiegu. Man lika doties uz dÄ«vainām vietām, it kā lai piedalÄ«tos vÄ“lÄ“šanu pasākumos. Tur nonācis, atklāju, ka tā ir armijas daļa bez attiecÄ«gas izkārtnes, bet sastaptie cilvÄ“ki izturas pret mani kā pret labu paziņu. Visa šÄ« ākstÄ«šanās bija ar apslÄ“ptu jÄ“gu, bet jÄ“ga bija tā, ka esmu krievu spiegs, no kura nevar tikt vaļā un kura klātbÅ«tnÄ“ jāizturas uzmanÄ«gi.

VÄ“lāk šÄ« reputācija izplatÄ«jās ne tikai Latvijas, bet arÄ« ārvalstu iestādÄ“s un uzņēmumos. Bija traÄ£ikomiskas situācijas, piemÄ“ram, šÄ« iemesla dēļ mani bez jautājumiem pieņēma darbā vienā no rietumvalstu vÄ“stniecÄ«bām. VÄ“lāk atjÄ“dzās, ka neesmu čekists, un izmeta ārā. TomÄ“r no mana viedokļa humora šeit ir maz. Aizmuguriskais apmelojums nolika manu turpmāko dzÄ«vi uz bÅ«t / nebÅ«t robežas, un tā es dzÄ«voju lÄ«dz šim. Domāju, ka tā ir manu nesekmÄ«go vervÄ“tāju atriebÄ«ba.

Daudzus gadus vÄ“lāk, kad jau gatavojos atstāt Latviju, bija mÄ“Ä£inājums izplatÄ«t informāciju, ka neesmu oriÄ£inālais Rids Bruners, bet cits cilvÄ“ks. Tā sakot, esmu kaut kad juku laikos nomainÄ«ts ar citu. Šim nolÅ«kam nozaga visus manus dokumentus no PSRS laikiem, ieskaitot dzimšanas apliecÄ«bu, PSRS pilsoņa pasi un izglÄ«tÄ«bu apliecinošos dokumentus. Maskavas Valsts universitātes diplomu atjaunot izdevās tikai esot Lielbritānijā, šim nolÅ«kam nolÄ«gstot advokātu. Maniem skolas biedriem un Latvijas universitātes paziņām bija aizliegts ar mani kontaktÄ“t, netiku lÅ«gts uz skolas salidojumiem un lÄ«dzÄ«giem pasākumiem.

No dokumentiem man atstāja tikai PSRS karaklausÄ«bas apliecÄ«bu. Divas zÄ«mÄ«gas lapiņas no šÄ« dokumenta pievienoju rakstam.

Vai 30 gadu vecu notikumu apraksts neož pÄ“c naftalÄ«na? Diemžēl ne, piemÄ“ra pÄ“c varÄ“tu aplÅ«kot neseno ņirgāšanos par ārstu no ASV UÄ£i Gruntmani. Viņš gribÄ“ja izveidot pie RÄ«gas Stradiņa universitātes endokrinoloÄ£ijas centru. Izcilajam speciālistam lika mācÄ«ties kopā ar studentiem, pārbaudÄ«ja angļu valodas zināšanas un nez ko vÄ“l. Ä€rstam tomÄ“r nācās atgriezties ASV, jo ar vietÄ“jo kodlu vienoties neizdevās.

Izskatās pÄ“c vietÄ“jo priekšnieciņu tieksmes pašapliecināties, bet ne tikai. Lielā atšÄ·irÄ«ba ir tā, ka ārsts Gruntmanis ir brÄ«vs cilvÄ“ks, bet Latvijas ministri un lielie naudas pelnÄ«tāji tādi nav. Ne jau ar Viņķeli un Dr. Ä’rgli vajadzÄ“ja runāt. Turpat Stradiņos Ä“rti iekārtojušies bijušie augsta ranga policisti, ar kuriem vienojoties, rezultāts bÅ«tu ievÄ“rojami labāks. Ko universitātÄ“ dara izbijis cietuma osobists? To pašu vien dara.

MÅ«sdienās materiālie labumi ir augstākā vÄ“rtÄ“ nekā brÄ«vÄ«ba un garÄ«gās vÄ“rtÄ«bas. VarbÅ«t kāds, izlasÄ«jis šo rakstu, meklÄ“s, kur savervÄ“ties? Parasti gan vervÄ“tāji izvÄ“las vervÄ“jamos, bet jebkurā gadÄ«jumā katram pašam ir tiesÄ«bas izdarÄ«t savu izvÄ“li. Mans mÄ“rÄ·is ir izvÄ“lÄ“šanās gaitu veicināt.