Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Mani sauc Andrejs Elksniņš, pÄ“c tÄ“vavārda - Anatolija dÄ“ls. PÄ“c vectÄ“va - Viktora dÄ“ls. PÄ“c tautÄ«bas esam latgalieši, latvieši, poļi. Šodien atnākt un manas Ä£imenes vārdā nolikt ziedus - tas ir veltÄ«jums manas dzimtas vÄ“sturei. Bez sava vectÄ“va un viņa nopelniem Lielā TÄ“vijas kara laikā es nebÅ«tu Elksniņš, bez viņa izveidotās pasaules nebÅ«tu ne mana tÄ“va, ne manis, ne manu bÄ“rnu. Man nav ne mazāko tiesÄ«bu nodot savu dzimtu un noniecināt tās nopelnus.

Šodien, noliecot galvu viņa un miljoniem citu karavÄ«ru priekšÄ, es saku PALDIES! Paldies, ka devāt mums iespÄ“ju DZĪVOT. DzÄ«vot pilnvÄ“rtÄ«gu dzÄ«vi, priecājoties un skumstot, mÄ«lot un ienÄ«stot, pieļaujot kļūdas un veicot varoņdarbus. CÄ«nÄ«ties, uzdrošināties un nepadoties!

Es zinu, ka mans vectÄ“vs šos atzinÄ«bas un cieņas vārdus gaida tieši 9. maijā. Jo šÄ« diena ir viņa Uzvaras diena, tā ir Uzvaras diena miljoniem citu karavÄ«ru, kuri toreiz, 1945. gadā, mainÄ«ja vÄ“stures gaitu.

Un manas dzimtas vēsturi, mūsu pilsētas lielas daļas ģimeņu vēsturi nemainīs neviens no malas uzradies politiķis, neviens apsēsts radikālis, neviens kažoka mainītājs, kas pieprasa aizmirst mūsu saknes!

Pār Ä£imenes vÄ“sturi, pār piemiņu nav varas nedz prezidentiem, nedz viņu pavÄ“lÄ“m, nedz šodienas notikumiem, nedz kāda cita viedokļiem. Tā ir Ä¢IMENES PIEMIÅ…A. Un, lai iegÅ«tu tiesÄ«bas par to spriest, vispirms ir jākļūst par daļu no manas Ä£imenes.

MÄ“s esam tie, kas turpinās savu dzimtu, kas turpinās mÅ«su pilsÄ“tas vÄ“sturi, tie, kuru pienākums ir godināt savu priekšteču nopelnus! Jo - kas gan mÄ“s bÅ«tu bez viņiem?

Novērtē šo rakstu:

0
0